Joprojām ir janvāra mēnesis, ir gada sākums, un gadu jāiesāk ar specifiskām tēmām,
lai iekustinātu sevi uz visu gadu. Kā tu jūgsi, tā tu arī brauksi. Esmu tev stāstījis par finansēm, kas ir būtiski svarīgi, runāju par mērķiem, par vīziju, par līderību un to, cik svarīgi ir kļūt par līderi. Esmu runājis arī par to, cik svarīgi ir atvērt pašam savu mājas grupiņu. Un šodien es tev stāstīšu par to, kāpēc ir jāliecina cilvēkiem par Jēzu Kristu.
Es nevaru neko jaunu izdomāt, tās pašas rakstu vietas, tā pati Bībele. Tie paši Jēzus norādījumu, kāpēc ir jāliecina cilvēkiem par Kristu. Kāda no mūsu draudzes meitenēm teica, ka pirms nepazina Jēzu Kristu, viņa gāja pie zīlnieces, lai noskaidrot savu likteni, bet satika ceļā Dieva cilvēku, kurš iepazīstināja viņu ar Dievu. Un viņas dzīve izmainījās uz labāku pusi, jo tagad viņa stāv uz stipras klints – Jēzus Kristus. Tad, kad šī meitene draudzes priekšā stāstīja savu liecību, viss jau bija redzams viņas sejā, tādas izmaiņas spēj dot tikai Dievs.
Atverot savu e-pastu, ieraudzīju sev adresētu vēstuli. Šad tad mani kāds iepriecina, uzraksta man. Es neatklāšu tev visu vēstules saturu, lai tu nenojaustu, kurš man to ir rakstījis, bet tās saturs mani ļoti uzrunāja, ceru tevi ari.
“Labdien, mācītāj! Sēžu pie jūras ar savu telefonu un gribēju pateikties par izmaiņām, ko Dievs ir darījis tieši caur Jūsu kalpošanu manā dzīvē. Lai arī cik šķietami laimīgi dzīvoju iepriekš, šī gada laikā patiesi sapratu, kā ir justies laimīgai un ne tikai justies, bet arī būt laimīgai. Tā patiesi un no visas sirds. Nav bijis viegli, bet kurš teica, ka būs viegli? Šis laiks ir bijis grūtākais manā dzīvē, bet tajā pašā laikā vislabākais. Ieraudzīju patiesās dzīves vērtības un tos cilvēkus, kuri ir blakus, neskatoties ne uz ko. Atradu savu drošo patvērumu – Dievu. Skrēju pa savu dzīvi pilnā ātrumā, līdz atdūros pret sienu, ko sauc par kritienu. Lai ko arī zem sava nosaukuma tā slēptu, bet sienas efekts vienmēr ir vienāds. Tā mani aptur, uznāk vēlme padoties, griezties atpakaļ, samierināties ar sakāvi. Tomēr es to nedarīju, lai kā arī to gribējās. Jau no pašas dzimšanas esmu dzīvojusi bailēs, atstumtībā un paškritikā. Visu laiku domāju, ka tas tāpēc, ka vecāki tā īsti mani nav gribējuši, ka tāpat man nav lemts dzīvot. Vienmēr ar lepnumu varu apgalvot, ka man ir labākais mācītājs, labākais līderis un labākā draudze, un, lai arī tagad manas acis ir mitras un pašai asaras birst, tās ir no prieka. Ir pienākusi tā diena, kad, atskatoties pagātnē, es saprotu, ka esmu ieguvusi neiedomājami lielas Dieva dāvanas – mīlestību un izmainītu dzīvi, tā ir vērtība, ko nevar izmērīt, kas neiekļaujas kaut kādos rāmjos. Lai arī kas notiktu, es zinu, ka iešu līdz galam. Jo tā ir mana draudze un Jūs esat mans mācītājs. Esmu gatava cīnīties un man ir vienalga cik daudzi man stāsies pretī vai nosodīs, šī ir mana vieta. Paldies, mācītāj, ka esi, ka esi nodevies Dievam un ka caur Tevi uzplaukstu Dievā, ka Dievā uzplaukst manu iepriekš neglābto citu cilvēku dzīves, esmu laimīga būt kopā ar savu garīgo ģimeni caur Tevi, mācītāj. Paldies par apziņu, ka esmu Dievam vērtība, paldies, ka jūtu, ka esmu Jums nozīmīga, paldies par iespēju būt kopā, paldies, ka esat man vislabākais, vismīlošākais…”
Šī vēstule man ļoti patika, tā mani ļoti uzrunāja, un man palīdz ne tikai zināt, bet just, ka esmu vajadzīgs, ka daru Dievam tīkamas lietas, ka tas, ko es daru, nav veltīgi, ka tas nes reālas izmaiņas cilvēku dzīvēs, nes prieku un laimi. Lasot šādas vēstules, es vienmēr jūtos vēl labāk.
Un tev vēl rodas jautājums, kāpēc ir jāliecina cilvēkiem par Kristu? Visus pārējos iemeslus, kuri ir Bībelē balstīti, varētu arī nelasīt, jo ir iemesls – tās ir cilvēku vēstules, kuras es saņemu. Katru no tām es izkopēju, ielieku atsevišķā datora krātuvītē, savā mapītē. Tās visas man liecina par to, ka es savu dzīvi nedzīvoju veltīgi. Ka es Dievam kalpoju nevis kaut kā ķeksīša pēc, bet no visas sirds un dvēseles. Tas, ko es daru, tam ir jēga, tam ir vērtība un tas cilvēkiem ir reāli vajadzīgs. Tāpēc tāds jautājums, kāpēc ir jāliecina cilvēkiem par Kristu, faktiski ir lieks. Liecības ir viens, bet Dieva vārds ir pavisam kas cits. Būs 40 iemesli, kāpēc jāliecina cilvēkiem par Kristu, kur katrs iemesls būs pamatots ar rakstu vietu no Bībeles.
40 iemesli, kāpēc jāliecina cilvēkiem par Kristu:
1. Mērķis Jēzus atnākšanai virs zemes ir cilvēku glābšana, evaņģelizācija.
“Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)
Evaņģelizācija no grieķu valodas nozīmē – labā vēsts. Savukārt labā vēsts ir vēsts no krusta. Tā ir vēsts par to, ka Jēzus Kristus ir samaksājis pilnu cenu par taviem grēkiem, Viņš bija miris, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, Viņš ir dzīvs, sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu ir šeit mūsu vidū. Un ikviens, kurš Viņu piesauc, tiek izglābts no mūžīgas pazušanas ellē. Tiek izmainīta cilvēka dzīve un izveidotas reālas attiecības ar pašu Dievu. Lūk, šī ir labā vēsts, evaņģēlijs. Un Jēzus atnākšanas mērķis ir evaņģelizācija jeb cilvēkuglābšana.
2. Jo evaņģelizācija ir Dieva mīlestības izpausme augstākajā formā.
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Nevajag spriedelēt par to, kas ir mīlestība, kas ir augstākā mīlestība. Augstākā mīlestība ir tā, ka kāds nomira par tevi, kamēr tu biji vēl grēcinieks.
3. Visas bauslības kopsavilkums ir evaņģelizācija.
“Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Romiešiem 13:9) Visi baušļi faktiski mums nebūtu jāzina, tie ir mūsu sirdīs rakstīti, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē turēt šos desmit baušļus. Visi baušļi ir saņemti kopā kā viens vesels – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Piemēram, ja es mīlu savu tuvāko, es nenozogu no viņa naudu vai ko citu. Ja kaimiņu valsts mīl savu kaimiņu valsti, tā nenāktu terorizēt, okupēt vai izlaupīt. Sludini evaņģēliju, liecini cilvēkiem, jo nav svarīgi, cik ilgi tu esi ar Dievu, visas bauslības kopsavilkums ir evaņģelizācija – mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.
4. Dievs grib, lai visi ir glābti.
“Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1. Timotejam 2:4)
5. Tā ir Jēzus lielā pavēle.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Ejiet un sludiniet visai radībai, kas tic un top kristīts, tas taps izglābts. Tas nav nekāds ieteikums, tev nav jāvadās pēc emocijām: kad jūtos labi – sludinu, kad slikti – nesludinu. Nav svarīgi, kā tu jūties. Ir svarīgi darīt to, ko Dievs grib, jo tā ir pavēle.
6. Evaņģelizācija ir līdzināšanās Jēzum.
“Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 9:35)
Kam mēs gribam līdzināties? Ja Jēzus darīja to, ko tu tikko izlasīji, kā tu domā, kas būtu jādara tev? Ja mēs gribam līdzināties Kristum, tad mums pienākas darīt tāpat. Tāpēc, ka Jēzus staigāja no vietas uz vietu sludinādams, mācīdams, izdzīdams ļaunos garus un dziedinādams. Jēzus to darīja, tātad mēs darām to pašu.
7. Jēzus pavēl iet pie cilvēkiem.
“Bet, kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu. Patiesi Es jums saku: jūs nebūsit vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekāms Cilvēka Dēls nāks.” (Mateja evaņģēlijs 10:23)
Jēzus mums pavēl iet no vietas uz vietu, no cilvēka uz cilvēku. Vienā vietā tevi vajā un nepieņem, ej uz citu vietu. Viens cilvēks tevi nepieņem, ej pie nākamā cilvēka, ej tālāk.
8. Mēs esam Kristus miesa virs zemes.
“Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1. Korintiešiem 12:27)
Kristu mēs neredzam ar fiziskām acīm, Dievs ir Gars, Viņu var redzēt tikai ar gara acīm, bet Jēzum ir miesa, un miesu var redzēt, jo Bībele saka, ka mēs esam Viņa miesa. Mēs esam Jēzus miesa, kas domā, iet, mīl, stāsta, strādā, runā, izdzen ļaunus garus, dziedina, kas pavada laiku kopā ar cilvēkiem. Mēs esam Kristus miesa un Jēzus ir atnācis, lai liecinātu par Kristus gaismu.
9. Tu esi izglābts, lai glābtu citus.
“Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki.” (Marka evaņģēlijs 1:16)
Primārais mērķis Dievam ir izglābt tevi un sekundārais – darīt tevi par glābēju.
10. Cilvēki tiek glābti caur mūsu runāšanu.
“Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?.” (Romiešiem 10:13-14)
Cilvēki nevar izglābties, ja mēs nepildām Kristus pavēli. Ja mēs, Kristus miesa, nerunājam, tad Dievs arī nerunā uz cilvēkiem. Tā ir mūsu atbildība. Mēs sadarbojamies ar Svēto Garu. Ir ļoti muļķīgi lūgt, lai Svētais Gars runā uz aizsniedzamo cilvēku, ja tu pats neej un nerunā ar šo cilvēku. Svētais Gars pats tev saka priekšā: “Ej un runā ar viņu Manā vārdā, un izstāsti viņam patiesību, evaņģēliju.” Bet tu saki: “Svētais Gars, runā Pats uz viņu.” Bet Svētais Gars sūta tevi runāt uz viņu. Kā tad Svētais Gars runā? Caur Savu miesu, caur draudzi, caur tevi. Tātad Dievs runā caur mani, un es esmu Dieva balss. Jānis Kristītājs teica: „Es esmu saucēja balss tuksnesī.” Tu esi saldā smarža uz dzīvību tiem, kas pieņem evaņģēliju. Bet tiem, kas nepieņem – nāves smarža. Tu noej garām cilvēkiem un nosmaržo – vieniem uz dzīvību, otriem uz nāvi. Tā ir rakstīts Bībelē.
11. Dieva bērni evaņģelizē.
„Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:9)
Tie, kas evaņģelizē, tiks saukti par Dieva bērniem. Viņi evaņģelizē tāpēc, ka ir Dieva bērni, nevis tāpēc, lai kļūtu par tādiem. Ja es to nedaru, iespējams, es pat personīgi nepazīstu Dievu.
12. Derīgi ir tikai tie, kuri evaņģelizē.
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja 5:13)
Tie, kas neevaņģelizē, nav derīgi nekam. Tas ir rakstīts Dieva vārdā. Mēs, kristieši, esam zemes sāls. Mēs dodam garšu pasaulei, cilvēkiem. Un, ja mēs neliecinām, nesludinām un klusējam, tad esam kājām saminami un nelietojami. Lūk, kāpēc veidojas tik daudzas reliģiozas draudzes un reliģiozi cilvēki, kuriem rūp tikai paši, nevis pārējie cilvēki.
Zini, kā atšķiras reliģioza draudze no dzīvas draudzes? Tā nebūs vienīgā atšķirība, bet viena no būtiskākajām – ka katru svētdienu draudzes priekšā iznāk vairāki cilvēki un pieņem Jēzu par savu Glābēju un Kungu. Ja pienāktu tāds brīdis, kad svētdienās priekšā neiznāktu neviens cilvēks, šo draudzi varētu saukt par mirušu. Protams, ir gadījumi, kad cilvēks pieņem Kristu grupiņā vai citādā veidā, bet tas vienalga ir zināms un redzams. Bet mūsu draudzē katru svētdienu izskan aicinājums iznākt priekšā un ieaicināt Jēzu savā sirdī. Paldies Dievam, ka nekad nav bijis tā, ka neviens nav iznācis. Reiz gan bija tā, ka likās, ka neviens neiznāks. Tad es vienai māsai teicu: „Nu, tā diena ir pienākusi.” Bet tūlīt zālē sākās kustība, jo cilvēki sāka nākt. Es baidos no šādas tukšās dienas.
13. Dievs prasīs atbildību no tevis, no katra personīgi.
”Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību.” (Ecehiēla 3:17-19)
Ja es labo vēsti paturu pie sevis un laižu cilvēkus pazušanā, tad no manis tiks paprasīta atbildība par šiem cilvēkiem. Es to neizdomāju pats, tā ir rakstīts Dieva vārdā.
14. Neevaņģelizēšanai nav attaisnojuma.
„Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju.” (Galatiešiem 4:13)
Nekāds attaisnojums netiks pieņemts, kāpēc nesludināji evaņģēliju. Nekādu „es esmu slims, tāpēc es neliecinu”. Varu par piemēru atkal minēt mūsu draudzes māsu, kuru ārsti sen jau ir nosūtījuši uz morgu ar visu Bībeli vairākas reizes. Viņai šobrīd bija jābūt mirušai. Viņa ir pārpotēta ar morfiju un dažāda veida preparātiem, sagraizīta visās iespējamās vietās. Arī tagad māsai reizi nedēļā ir jābūt slimnīcā, taču viņa jau ir atvērusi savu mājas grupiņu. Māsa bija ļoti smagi slima, uz nāves un dzīvības robežas, bet vada savu grupiņu, evaņģelizē un rūpējas par cilvēkiem, neskatoties ne uz ko.
15. Evaņģelizācija ir steidzama un neatliekama.
„Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”” (Lūkas 9:59-62)
Apglabāt savu tēvu Izraēlā nenozīmēja tikai bēru rituālu. Tas nozīmēja, ka vecākais dēls pārņem visu tēva īpašumu pēc viņa nāves. Viņš ir dabīgais līderis, pēctecis. Jēzus saka: „Tas nav svarīgi. Atstāj to visu un seko Man.” Jēzus skaidri saka, ka evaņģelizācija ir steidzama un neatliekama prioritāte. Ikviens, kurš vilcinās kādu iemeslu dēļ, neder Dieva valstībai. Nav svarīgi, kā tu jūties, kādi ir tavi grēki. Ja tu Jēzu esi atzinis, ja tu esi draudzē, apmeklē mājas grupiņu, liecini cilvēkiem par Kristu. Ja tu, piemēram, esi atbrīvots no alkohola, bet joprojām smēķē, liecini cilvēkiem par to, no kā tevi Dievs ir jau atbrīvojis, nevis no kā vēl nav. Galu galā, nav obligāti jābūt liecībai, jo ir evaņģēlijs. Jēzus ir miris un augšāmcēlies par tevi. Jēzus tevi mīl!
16. Tu atbildi Dieva priekšā par to, vai evaņģelizē, vai nē.
„Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. ” (Apustuļu darbi 20:26)
Šeit Pāvils saka, ka viņš nav vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Tātad tu vari kļūt vainīgs kādas dvēseles pazušanā, ja nesludināsi vai vilcināsies to darīt. Tas nebūt nenozīmē, ka Dievs par to nosūtīs tevi uz elli. Nē, Dievs ir mīlestība, Viņš to nedarīs, bet, katrā ziņā tev par šīm pazudušajām dvēselēm būs jāatbild Dieva priekšā. Pāvils noteikti bija mocījies ar šo jautājumu.
17. Tava gaisma vai tumsa ir atkarīga no evaņģelizācijas.
„Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”(Daniēla grāmata 11:3)
Kuri mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi mūžam? Tie, kas daudzus veduši pie taisnības. Tava gaisma vai tumsa ir atkarīga no evaņģelizācijas. Tev ir ne tikai tā gaisma, ka Kristus mājo tevī, bet ka tu arī dalies ar šo gaismu. Un no tā būs atkarīga arī tava gaisma vai tumsa.
18. Evaņģelizācija ir dabiska ikdienas sastāvdaļa.
„Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!” (1. Korintiešiem 9:16)
Pāvils saka, ka slikti ir nesludināt evaņģēliju. Tātad liecināšana ir tavas un manas dabiska ikdienas sastāvdaļa. Gan plānveidīga, gan spontāna, gan kopā ar grupiņu vai draudzi, vai personīgi.
19. Ciemojoties pie cilvēkiem tu vari evaņģelizēt.
„Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda.” (Mateja 9:10)
Jēzus apmeklēja cilvēkus viņu mājās un pavadīja laiku kopā ar grēciniekiem – muitniekiem, atstumtiem, nabadzīgajiem. Viņš sēdēja pie viņu galda un ēda kopā ar viņiem, kas tajā laikā nebija pieņemams. Par to varēja arī „nolinčot”. Arī mēs tā darīsim, iesim pie cilvēkiem.
20. Evaņģelizācija ir iežēlošanās par cilvēkiem.
„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)
Jēzus iežēlojās par cilvēkiem un arī tev jāiežēlojas par viņiem. Te nav runa tikai par sajūtām – šodien jūtu iežēlošanos, tāpēc eju, rīt nejūtu, tāpēc neeju. Iežēlošanās – tas ir lēmums. Es mīlu šos cilvēkus un eju pie viņiem, neatkarīgi, ko šodien jūtu. Es zinu, ka viņiem tas ir vajadzīgs, un varbūt viņiem esmu vienīgā cerība.
21. Cilvēki grib dzirdēt evaņģēliju.
„Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.”(Mateja 9:27)
Tātad cilvēki grib dzirdēt evaņģēliju. Diemžēl vairāk ir to, kas grib dzirdēt, nevis to kas grib pastāstīt. Tāpēc izmet domas no galvas par to, ka cilvēki negrib dzirdēt. Nē, viņi grib dzirdēt. Šo cilvēku dīvainā reakcija uz evaņģēliju ir viņu traumas, slimības, neadekvātums utt. Pasaule, diemžēl, ir slima. Vai mazs bērns nav neadekvāts? Paliek sarkans, kliedz, brēc, ”taisa” biksēs vai, labākajā gadījumā, pamperos. Normāli cilvēki to lietu dara tualetē. Bet vai tāpēc vecāki viņus nemīl? Arī šīs pasaules traumētie, apvainotie uz Dievu cilvēki grib dzirdēt par Jēzu.
22. Tiem, kas evaņģelizē, nekas netrūks.
„Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: “Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!” Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.” “Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” (Marka evaņģēlijs 8:13-21)
Jēzus šeit runā stingri, līdzīgi kā es. Viņš pārmet mācekļiem to, ka viņi neatceras, kas ir Jēzus, ko Viņš ir darījis iepriekš un ko var darīt. Zini, tiem, kas ir ar Jēzu kopā laiviņā, tiem, kas kalpo cilvēkiem, nekad maizes netrūks. Ja tev trūkst maizes – sāc stāstīt cilvēkiem par Kristu.
Šodien jūs dzirdējāt liecību. Cilvēks aizgāja no draudzes, no Dieva, sāka pelnīt naudu. Nez, kur viņš iemācījās šos principus? Bet nauda laimi neatnesa. Protams, zināmu piepildījumu varbūt tā arī deva. Bet, ja tu evaņģelizē, tad būs abi – gan nauda, gan laime. Nedomājiet tikai, ka nu tagad es evaņģelizēšu un man „nāks piķis”, un Dievs to ieskaitīs īpašā kontā. Ir cilvēki, kuri, netīšām saņemot kādu naudu kontā, saka – Dieva brīnums. Zini, visticamāk, ka tā būs bijusi bankas kļūda, un šo naudu nāksies atmaksāt. Puisis šodien liecināja, ka redzējis sapnī, ka viņš laimējis loterijā. Nu, nevajag mums nekādas loterijas biļetes pirkt, jo mēs paši visu varam nopelnīt. Un mums ir Dievs, kas svētī. Šis puisis brauc jūrā ķert krabjus. Tagad visi krabji zinās par Jēzu, vai ne? Un visi cilvēki uz viņa kuģa arī. Viņiem nebūs, kur sprukt.
23. Evaņģēlijam nāk līdzi zīmes un brīnumi.
„Tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka 16:18)
Par ko šeit tiek runāts? Par tiem, kuri ir izsūtīti sludināt. Tātad, ja tu pildīsi lielo pavēli, tev līdzi ies zīmes un brīnumi. Bībelē viss kaut kā ir saistīts. Ja tu darīsi to un to, saņemsi to un to.
24. Iespēja evaņģelizēt ir privilēģija un žēlastība.
„Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību .” (Efez.3:8)
Pāvils uzskata, ka tas, ka viņš var dalīties ar evaņģēliju, ir liela žēlastība.
25. Jēzus liek iet pie visiem un spiest viņus nākt pie Dieva.
„Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.” (Lūkas 14:23)
Tātad Jēzus saka, ka mums jāiet visur, gan uz sētmalēm pie bomžiem, gan pie „biezajiem” un jāspiež cilvēki nākt Dieva valstībā. Ar bomžiem gan prātīgi, ieteicams viņu vispirms kārtīgi nomazgāt, apģērbt un tikai tad atvest uz draudzi. Jo citādāk tie var aizbiedēt esošos draudzes cilvēkus. Vai zinājāt, ka bomži ir vislepnākie cilvēki pasaulē? Jā, viņi ir nabadziņi, bet ļoti lepni. Agrāk dievkalpojumi notika hotelī „Maritim”, bet tad pārcēlāmies uz Zinātņu akadēmiju. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka mums tika aizrādīts, ka esam pārāk skaļi un, galvenais, esam uzaicinājuši bomžus. Tātad bomzi vispirms ved uz savām mājām, sakop un tad droši uz draudzi.
26. Lai kāds atgrieztos, ir jāsludina daudziem.
„Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.” (Apustuļu darbi 17:34)
Pāvils sludināja Atēnās. Viņš staigāja no viena vietas uz otru. Un Bībelē rakstīts, ka, kad viņš sludināja par mirušo augšāmcelšanos, cilvēki viņu izsmēja, bet daži tomēr pieņēma Jēzu. Tātad, lai kāds atgrieztos pie Jēzus, ir jāsludina daudziem.
27. Jēzus ir vienīgais ceļš uz debesīm.
„Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)
Kāpēc ir jāliecina par Kristu? Tāpēc, ka Jēzus ir vienīgais ceļš uz debesīm. Kā tu jūties tajā brīdī, kad tiek citēts Dieva vārds? Tev sirdī ir elektriskais trieciens? Tev ir kaut kāds saviļņojums? Tu dzirdi: „Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens netiek pie Tēva, kā caur Mani.” Tev ir kaut kāda iekšēja reakcija, kad tu dzirdi Dieva vārdu? Notiek kaut kas neizskaidrojams?
28. Jēzus mīl katru cilvēku.
„Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8)
Kristus mīl katru un ir nomiris par katru cilvēku. Viņš ne tikai mīl tevi, bet mīl katru cilvēku.
29. Nav citu ceļu uz debesīm, kā vienīgi Jēzus.
„Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību.” (1. Korintiešiem 2:1)
Nekāda gudrība vai cita mācība neglābj cilvēkus no elles. Ir tikai viens ceļš uz debesīm, un Viņa Vārds ir Jēzus.
30. Elle ir reāla.
„Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mateja 10:28)
31. Paradīze ir reāla.
„Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pētera 3:13)
Debesis, paradīze ir reāla. Viss nebeidzas ar to, ko mēs šeit redzam. Ir materiālā pasaule un ir arī garīgā pasaule, un arī tur cilvēki ir sadalīti divās daļās – ir labais un ļaunais – ir Dievs un velns. Ir cilvēki, kas seko velnam, un ir cilvēki, kas seko Dievam. Tie, kas seko Dievam, ir ar Viņu kopā arī pēc nāves. Tie, kas seko velnam, arī pēc nāves ir kopā ar viņu ellē.
32. Stundas laikā nomirst 6 000 cilvēku.
33. Diennakts laikā nomirst 143 000 cilvēku.
Viņi aizies vai nu uz debesīm, vai uz elli. Atkarīgs no tā, vai tu viņam esi pateicis par Jēzu, vai viņš to ir pieņēmis vai nē.
34. Dieva tiesa būs katram cilvēkam.
„Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebrejiem 9:27)
Mēs visi stāsimies Dieva tiesas priekšā. Dieva tiesa reāli būs katram cilvēkam! To Bībele skaidri saka.
35. Visi cilvēki ir grēkojuši.
„Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23)
36. Grēcinieki iet ellē, bet izglābtie iet uz debesīm.
Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība.
37. Jēzus ir vienīgais grēku Izpircējs.
„Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. ” (1. Jāņa 2:2)
Jēzus ir mūsu grēku Izpircējs, ja ticam uz Viņu. Viņš ir vienīgais mūsu grēku Izpircējs. Lūk, kāpēc ir jāliecina un jāsludina par Viņu. Neviens no mums šeit nav nejauši, mēs visi esam dzirdējuši evaņģēliju. Kāds tev to ir pateicis. Iespējams, ka pat vairāki cilvēki.
38. Kad dzirdam evaņģēliju un atzīstamies savos grēkos, tad Dievs piedod.
„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)
Ikviens, kurš atzīst savu grēcīgumu Dieva priekšā un pieņem lēmumu ticēt uz Kristu, tiks izglābts. Mēs nevaram atzīties, pieņemt, ja neesam dzirdējuši. Jautājums – kad Dievs grib, lai tu sāc sludināt? Tagad!
39. Dievs grib, lai tu sāc evaņģelizēt uzreiz.
„Un, kad Viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais Viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa. Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.” (Marka 5:18-20)
Jēzus grib, lai katrs jaunatgrieztais cilvēks sludina tūlīt un uzreiz. Cilvēks pieņem Kristu un uzreiz iet un stāsta, kādas lietas Tas Kungs viņam ir darījis. Kad es pieņēmu Kristu kā Glābēju, es uzreiz sāku sludināt. Man neviens neteica, ka tas būtu jādara, bet es uzreiz to sāku darīt. Pirmajiem cilvēkiem, kas man gadījās ceļā, es sāku sludināt. Uzreiz!
40. Īstais brīdis evaņģelizēt ir tagad.
„Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)
Šodien ir īstais laiks, lai pieņemtu Kristu un sāktu evaņģelizēt. Šodien ir labvēlīgs laiks.
Mēs tagad apskatījām un iemācījāmies 40 iemeslus, kuri ir balstīti Bībeles kontekstā – 40 iemesli, kāpēc mums ir jāliecina par Kristu un jāsāk to darīt nekavējoties. Neviens no mums nav šeit nejauši, kāds mums ir stāstījis par Dievu. Cik daudzi ir jums stāstījuši par Dievu? Varbūt kādam ir tikai viens cilvēks stāstījis par Dievu.
To, ka es domāju par Dievu, tas ir skaidrs jau no mazotnes. Es esmu domājis, kas būs pēc nāves. Es nepazinu Dievu. Pirmo reizi jautājumu par Jēzu es uzdevu Doma vai Pētera baznīcā mammai. Es prasīju, kas tas ir – tur bija Jēzus piesists krustā. Man neko nevarēja paskaidrot. Otrā reize bija, kad gāju sākumskolā. Es nācu no skolas, pa stadionu, kopā ar vienu puiku, un puika man teica: „Kad būs Vasarsvētki, tad šajā stadionā būs pilns ar cilvēkiem, onkulis atbrauks un kurlie dzirdēs, aklie redzēs.” Tā viņš man teica. Es šodien to tā tik labi atceros. To viņš stāstīja tajos Padomju laikos, acīmredzot, viņa vecāki bija dzīvi kristieši. Es vēl šobrīd nezinu, kas tas bija par puiku. Nākamais punkts bija, kad es kā cilvēks biju jau stipri padzēris, panarkojies. Tas bija Padomju armijā – tur bija kāds cilvēks, pēc tautības vācietis. Padomju armijā bija jāpieņem zvērests, bet šis cilvēks atteicās pieņemt zvērestu. Viņam vadība nāca pretī, un viņš zvērestā teica nevis: „Es zvēru”, bet „Es apsolu”. Sastapos ar šādu cilvēku, bet līdz tam brīdim neviens par Jēzu man vēl nebija stāstījis. Nākamais bija, kad konkrēti Jēzus parādījās manā dzīvē. Kāds no maniem draugiem, pudeles brāļiem. Viņš tā nodzērās, ka nonāca slimnīcā, ļoti smagā stāvoklī, viņš knapi izdzīvoja. Es tajā laikā lietoju jau narkotikas, dzēru, lasīju gudras grāmatas par parapsiholoģiju, maģiju. Viņš atnāca pie manis ciemos uz mājām. Es stāstīju viņam par savām lietām, par maģiju, par melnajiem punktiem, bet viņš man teica, ka viņš tikai Bībeli, tikai Bībeli. Viņš vairs nedzēra, bija izmainījies. Viņš gāja uz baznīcu. Es visus šos brīžus ļoti labi atceros. Tie laikam bija īpaši. Toreiz es nepiekritu, bet tas man palika – vārds tika iesēts. Viņš stāstīja, ka pie viņa uz slimnīcu atnāca cilvēki no Adventistu draudzes un iedeva Jauno Derību, un izstāstīja evaņģēliju. Kad šie cilvēki aizgāja, palātā bija tumšs, un viņš atvēra Bībeli un tā palika gaiša – notika brīnums. Viņš tumsā varēja lasīt Bībeli. Viņu reāli Dievs aizskāra un izmainīja. Es zinu, ka viņš bija viens no Dieva cilvēkiem manā dzīvē, kurš iesēja man patiesību par Jēzu. Nākamais Dieva cilvēks bija cilvēks, ar kuru kopā es lietoju narkotikas. Pēdējo reizi es viņu redzēju savā pagalmā, caur logu. Viņš bija tādā stāvoklī, ka es viņu neielaida savā dzīvoklī. Toreiz es viņu redzēju pēdējo reizi. Viņš neaizgāja līdz mājām, viņš pa ceļam nosala. Pirms viņš nomira, viņš man iedeva avīzi, kur bija viņa liecība. Bija posms, kad viņš bija rehabilitācijā, un viņš man teica, ka viņš ir pieņēmis Jēzu, ka Jēzus ir Dievs. Viņš man stāstīja evaņģēliju. Šajā avīzē bija viņa dzīves stāsts, un es to izlasīju un mani tas uzrunāja. Es viņam oponēju un teicu, ka ir daudzi dievi, citi dievi. Es ļoti pretojos tam, ko viņš teica, bet es izlasīju, un vārds tika iesēts. Lūk, vēl viens Dieva cilvēks manā dzīvē. Nākamais bija mans brālis, kurš Baptistu svētdienas skolā iepazina Dievu un atveda mammu un māsu pie Dieva. Es neteiktu, ka mana ģimene man būtu daudz par Dievu stāstījusi, bet mamma par mani ir lūgusi. Tas, ko viņa man bija stāstījusi par Jēzu, to es nesapratu. Arī viņas ticība bija tik sekla, ka es tur neko nevarēju saprast. Viņa lūdza par mani un uz cietumu atveda smaidiņu ar „Jēzus Tevi mīl!”. Tika iesēta sēkla. Arī mūzikas skolas skolotājs Jānis Ansons, no Baptistu draudzes. Viņš ir manas mammas kolēģis darbā, un es viņu arī pazīstu jau no bērnības. Viņam bija tā, piemēram, ja viņš gāja pēc sāls uz veikala, tad viņš ilgu laiku neatnāca uz mājām un sieva mājās par to bija dusmīga. Viņš satika kādu cilvēku uz ielas un stāstīja viņam par Dievu. Tas, ka viņš bija aizgājis pēc sāls, vairs nebija viņam svarīgi. Atceros, ka vienu reizi gāju, man nebija darbs, meklēju naudu narkotikām, kaut ko stiķēju kopā, un viņu satiku. Mēs kaut kādu laiku parunājām. Es stāstīju, ka lasu tādas un tādas grāmatas, bet viņš man pretī tikai Bībeles pantus: „Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība.” Viņš tikai blieza man ar pantiem. Es viņam pretī savus argumentus, bet viņš man pretī tikai ar pantiem, neko viņam nevarēja pateikt, ciets kā cietoksnis. Kad biju cietumā, viņš man kartiņas sūtīja, pārtiku sūtīja. Nākamais, jau cietumā esot, bija grāmata, ko es izlasīju. Centrālcietumā bija tikai viena grāmata un tā bija par Dievu, un es to izlasīju. Sēžot cietumā, vienu reizi pēkšņi atsprāga durvis un ienāca maza sieviete, un sāka sludināt mums par Dievu. Pēc tam, esot Jelgavas cietumā, atbrauca Riks Renners ar autobusu, kur bija humanitārā palīdzība un cepumi. Zāle bija pilna ar cilvēkiem, un viņš sludināja evaņģēliju. Es reāli atceros to brīdi, kad viņš sludināja. Es neteiktu, ka es visu sapratu, bet vienu gan es zināju, ka man ir jāiet priekšā, bet es arī zināju, ka es vēl negribu kaut ko mainīt. Kādi desmit cilvēki iznāca priekšā un skaitīja lūgšanu. Cietumā bija arī viens narkomāns, kurš man teica: „Es nezinu nevienu cilvēku, kurš pats saviem spēkiem būtu atbrīvojies no narkotikām. Es zinu tikai tos, kurus Jēzus ir izglābis.” Atkal liecinieks. Sēkla pēc sēklas tika sēta manā sirdī. Es neatgriezos vienā dienā, tas bija pakāpeniski, tas bija darbs. Dievs sūtīja Savus cilvēkus. Viņš neatlaidās no manis. Droši vien arī tāpēc, ka par mani arī lūdza. Cietumā bija arī tāds cilvēks, kurš bija nosēdējis divdesmit gadus cietumā, pēc tam nogalinājis savu kameras biedru un dabūjis vēl divdesmit gadus, faktiski – mūža ieslodzījums. Un viņš bija kļuvis ticīgs, viņš lasīja Bībeli, viņš pilnīgi ignorēja visus cietuma “likumus”, kas bija neiespējami, jo par to vienkārši sita nost. Vienkārši ignorēja, nevienam nemaksāja, nevienam neko nedeva. Pie viņa es gāju. Viņa istabiņā pie sienas bija krusts, viņam bija Bībele. Es no viņa ņēmu Bībeli, lasīju, viņam es prasīju par Dievu. Tas bija apmēram 1995. gads. Mani interesēja, bet līdz galam es kaut ko nevarēju saprast. Kaut kas man pietrūka. Bija viens puisis, kurš regulāri cietumā gāja uz kapelu. Es biju jau nobriedis, ka man vajag Dievu, bet es nezināju, kā lai Viņu dabū. Es viņam lūdzu, lai viņš mani paņem līdzi uz kapelu. Mēs sarunājam tikšanos konkrētā laikā, bet viņš neatnāca. Vēl cietumā bija moments, Valdis Indrišonoks. Viņš sludināja un stāstīja liecību par to, ka viņa autobusiņu nozaga ar visu aparatūru. Viņi bija lūguši Dievu, un pēc kāda laika viņa busiņš stāvēja pie mājas un iekšā bija atvainošanās zīmīte. Vēl atceros, ka bija viens norvēģu sludinātājs ar sirmu galvu. Viņš bija ielaists cietumā, un viņam apkārt sanāca bars ieslodzīto, un viņš stāvēja vidū, un es tikai dzirdēju: “Aleluja, Aleluja!” Es redzēju šo cilvēku, viņa seju, viņa dedzību, un tas kaut ko manī atstāja. Tas bija kā bērnībā, kad mani atveda uz infektoloģijas slimnīcu, mēs vairāki puikas bijām dabūjuši dizentēriju. Tai slimnīcai blakus bija Luterāņu baznīca, un mani ļoti interesēja, kas tur notiek. Es tur aizgāju, nosēdos. Tad iznāca mācītājs un runāja kādas piecpadsmit minūtes. Es nesapratu, ko viņš runā, bet šis cilvēks man ir ļoti atmiņā, un tajā atmosfērā es kaut ko sajutu. Man nepārtraukti Dievs ir klauvējis. Klauvējis, sūtot Savus cilvēkus. Visbeidzot Latvijas Kristīgais radio. Un tālāko stāstu jūs varat izlasīt manā grāmatiņā „Kāpnes debesīs”. Es dzirdēju: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Es piesaucu Jēzus Vārdu un atzinu Viņu par vienīgo Kungu, vienīgo Glābēju. Viņš ienāca manā dzīvē, izmainīja to, izglāba mani, un šobrīd viss, ko mēs šeit redzam, ir pateicoties tam, ka Viņš izglāba vienu cilvēku, bet mani izglāba, pateicoties tiem daudzajiem, kuri paklausīja Dieva balsij un nāca pie manis. Kaut arī daudzi nāca netieši, tomēr viņi nāca. Viņi nāca dažādos veidos.
Ir iemesls un ir iemesli, kāpēc liecināt cilvēkiem par Kristu. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Daila Lielbārde, Inguna Kazāka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece
