Cilvēkam var likties,
ka nav risinājuma viņa problēmām un pasaule ir viena milzīga sāpju un bēdu ieleja ar īsiem prieka brīžiem. Cietsirdība, ko daudzi no mums ir piedzīvojuši, bieži no viss tuvākajiem cilvēkiem, noteikti paspilgtina šādu pasaules redzējumu. Lai arī cik bezcerīga dažreiz var likties dzīve un šķiet, ka nav no kurienes gaidīt palīdzību, tomēr patiesībā palīdzība ir šeit pat – mums blakus. Anta jau kādu laiku tic Dievam un apmeklē draudzi. Viņa ir dziedināta no depresijas un ieguvusi jaunu dzīvi un mērķus. Dievs spēj izmainīt katru lietu mūsos, mums tikai ir jāļauj Viņam darboties.

Anta, pastāsti, lūdzu, ar kādām problēmām tu saskāries, pirms kļuvi ticīga un, tavuprāt, kādi bija iemesli negatīvajām lietām tavā dzīvē?

Domāju, ka daudzas nepareizas lietas, kuras darīju un arī mans sliktais, depresīvais garīgais stāvoklis bija sekas tam,  ka bērnībā nesaņēmu pietiekoši daudz mīlestības. Piedzīvoju arī rupjību un agresiju no tuviem cilvēkiem. Mīlestību un tuvību,  kuru nesaņēmu ģimenē, saku meklēt citur – sabiedrībā ar draugiem. Tas darīja savu un es ļoti ātri “ pieaugu”- sāku lietot alkoholu un smēķēt. Likās, ka tāda veidā es aizbēgu no sāpīgās realitātes. Draugos meklēju mierinājumu un man bija ļoti svarīgi, lai esmu pieņemta. No pārdzīvojumiem un patstāvīgā stresa man parādījās ļoti nepatīkama slimība – veģetatīvā distonija un panikas lēkmes. Bija reizes, kad lēkmes bija ļoti spēcīgas, tad tiku vesta uz slimnīcu ar  “ātrajiem”. Slimību arī apstiprināja marihuānas smēķēšana, to darīju regulāri. Vēl  viena nervu sistēmu ietekmējoša atkarība noteikti nenāca man par labu. Biju depresijā, skumjas mani nomāca un neredzēju jēgu savai dzīvei.

Kad lietas sāka mainīties tavā dzīvē?

Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Mana draudzene ir kristiete un reiz pēc viņas uzaicinājuma uz neformālo pasākumu,  es piekritu, jo biju gatava kam jaunam. Domāju, ka jāaiziet un jāpaskatās, kas tie kristieši ir par cilvēkiem. Kā jau lielākajai daļai šo mājas grupas rīkoto pasākumu apmeklētājiem, arī man ļoti iepatikās cilvēki, kuri bija ar pilnīgi atšķirīgu vērtību sistēmu un pavadīja brīvo laiku citādāk, kā to biju redzējusi pirms tam. Jutu atsaucību un pretimnākšanu, dabisku ieinteresētību otrā cilvēkā. Tas bija patīkami un uzrunājoši. Parasti kompānijās biju redzējusi, ka cilvēki pastāvīgi savā starpā sacenšas, te viss bija pretēji – viens otru atbalsta un iet uz kopējiem mērķiem. Piekritu arī aiziet uz mājas grupu. Tā kā man patīk dziedāt, tad man ļoti iepatikās slavēšanas daļa. Ļoti uzrunāja diskusijas, kuras notiek mājas grupās, tajās tiek pārrunāts svētdienas sprediķis. Diskutējam par daudz un dažādām aktuālām tēmām. Katra diskusija ir kas aizraujošs un par to, ko runājām, jau biju domājusi pirms tam ikdienā.

Sākumā gan dievkalpojumus apmeklēju neregulāri un īsti vēl nebiju pieņēmusi lēmumu sekot Jēzum. Tomēr dzirdētais svētrunās un daudzu cilvēku liecības par izmainītam dzīvēm atstāja iespaidu. Mana mājas grupas vadītāja lūdza Dievu par mani arī tad, kad es nebiju dievkalpojumos vai mājas grupā. Domāju, ka tas  arī bija viens no iemesliem, ka sajutu savā sirdī vēlmi apmeklēt dievkalpojumus regulāri. Reiz, kad atkal nāca virsū depresijas vilnis, es pieņēmu lēmumu par regulāru dievkalpojumu apmeklēšanu. Gribēju pārtraukt neveselīgās attiecības, kurās es biju, un atbrīvoties no atkarībām. Lai arī no sākuma biju nesaprašanā,  kā kristieši var atpūsties bez alkohola, tomēr ar laiku man tas ļoti iepatikās, ka varu justies brīvi un nepiespiesti arī bez apreibinošām vielām.

Kā tu ieguvi brīvību no visām negatīvajām lietām tavā dzīvē?

Nolēmu doties uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru inkaunteru. Biju daudz dzirdējusi, kā pat visskeptiskākie cilvēki, aizbraucot uz turieni, piedzīvo pārmaiņas. Domāju, ka ja tas var palīdzēt citiem, tad var palīdzēt arī man. Jāsaka, ka inkaunters bija pagrieziena punkts manās attiecībās ar Dievu. Ļoti daudz ko sapratu par sevi un caur aizlūgšanām Dievs dziedināja manu dvēseli. Jutos tik viegli, emocionālais smagums, kas mani nomāca, bija pazudis. Inkaunterā tiek rīkota arī kristīgā diskotēka, tur es dejoju brīvi un laikam pirmo reizi bez alkohola, tas bija tik pacilājoši – Dievs iedrošina un nevajag alkoholu, lai justos brīvs un varētu patiesi priecāties. Tas bija lieliski! Šeit es saņēmu arī brīvību no visām savām atkarībām un spēku atteikties no nepareizajām attiecībām, kas vēl bija manā dzīvē.

Kā citiem cilvēkiem tu ieteiktu rīkoties, lai arī viņi piedzīvotu pārmaiņas savā dzīvē?

Ieteiktu noteikti vērsties pie Dieva un atbrīvoties no visa ļaunā varas savā dzīvē. Pastāv garīgā pasaule un līdzīgi kā mocījos es, mokās arī neskaitāmi daudz cilvēku, kas ar saviem spēkiem nespēj tikt vaļā no negatīvām lietām savā dzīvē. Dievs palīdz atbrīvoties no atkarībām un dažādām garīgām varām,  kas vienmēr cenšas ausī čukstēt sliktas lietas. Noteikti ieteiktu nevadīties pēc sabiedrības stereotipiem. Arī man sākumā, piemēram, likās, ka kristieši ir vāji un varētu teikt neizglītoti cilvēki. Kad sāku iet draudzē, tad redzēju, cik audz izglītotu cilvēku tic Dievam un cik lieli mērķi ir kristiešiem. Cilvēka iekšējā pasaule atspoguļojas viņa darbos un rīcībā, tāpēc ir jātiek galā ar šiem garīgajiem cēloņiem. Tāpat ieteiktu cilvēkus nevilcināties un sekot Dievam jau tagad. Es pati vilku garumā laiku līdz pieņēmu lēmumu, tagad varu pateikt, ka vajadzēja to darīt uzreiz, jo tu tikai iegūsti un ātrāk vari sākt sakārtot savu dzīvi.

Antas Rozītes liecību pierakstīja Haralds Austriņš