Disciplīna un kā būt disciplinētam

Disciplīna, pēc skaidrojošās vārdnīcas, ir noteikta kārtība, likumi un normas; noteiktība,
pastāvīgas kārtības ievērošana, kas ir obligāta, lai sasniegtu kādu mērķi. Tas attiecas gan uz kolektīvu, gan uz indivīdu. Arī katram kristietim ir obligātas normas garīgajās disciplīnās, tādās kā lūgšana, Bībeles studēšana, dievkalpojumu apmeklēšana un kalpošanas pienākumi. Šīs visas ir obligātas disciplīnas, bez kurām nav iespējams aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Disciplīna ir nepieciešama visās lietās. Šodien mēs nerunāsim tikai par garīgām disciplīnām, bet vispār par disciplīnu kā tādu. Ja tu esi pašnodarbināts cilvēks, tad, lai sasniegtu savus mērķus, disciplīna ir īpaši nepieciešama. Tā ir nepieciešama jebkurā sfērā, lai virzītos uz priekšu. Bez disciplīnas cilvēks nekur nedodas, viņš stagnē. Veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga atšķiras ar disciplīnas esamību vai neesamību.

Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:9-13)

Šajā līdzībā Jēzus māca lūgt. Mācekļi vērsās pie Jēzus un teica: “Māci mūs lūgt.” Jēzus mums dod paraugu jeb vadlīnijas lūgšanai – Tēvreizi. Bet tas nav viss, kā Viņš mācīja mācekļus lūgt. Jēzus turpina un stāsta līdzību par diviem draugiem. Pie viena no draugiem vēlā vakarā bija atnācis ciemiņš, un, kā paražas prasīja, tas bija jāuzņem un galdā bija jāceļ cienasts.

Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. (Lūkas evaņģēlijs 11:8 )

“Neatlaidības dēļ dos tam tik, cik vajag.” Starp neatlaidību un disciplīnu varētu likt vienādības zīmi, jo disciplīna ir regulāra darbību atkārtošana. Tev ir vīzija, redzējums, darba plāns un vadlīnijas, pie kurām jāpieturas dienu no dienas. Tās ir jāievēro un jāizpilda, un šādā veidā tu peldi pret straumi un sasniedz kāroto. Tu sasniedz to, ko esi ieplānojis. Pirmkārt tas, kas mums ir jāsasniedz, ir mūžīgā dzīvība. Tas prasa garīgās disciplīnas. Otrkārt, tās ir dažādas kalpošanas, kā arī ikdiena un dažādas darbības, ar kurām ieguldām sabiedrībā vai arī vienkārši pelnām naudu. Vai tas būtu sports, vai jebkura cita nodarbe – tam visam ir nepieciešama disciplīna. Man ir kāda īpaša grāmata, kurā ir ar roku drukāts teksts. Kopā tādas man ir trīs, paņēmu sev kā suvenīru. Tās man iedeva mācītājs Aleksejs Ļedjajevs. Uz dievkalpojumu esmu paņēmis konkrēti vienu grāmatu, “Bībeles skola”. Tai apakšā rakstīts: 1993. gads. Uz tās ir dažādi cipari un apzīmējumi, kas norāda uz to, ka šādu grāmatu ir daudz. Šīs grāmatas drukāšana un iesiešana ir prasījusi disciplinētu darbu. Kāpēc esmu to paņēmis līdzi? Tā ir pamatīga, vērtīga un kvalitatīva, kā goda raksts, kuru var turēt plauktā. Šai grāmatai pat var just vecuma smaržu kā vecām platēm. Tas, kāds izskatās šis sējums, norāda uz disciplīnu draudzes “Jaunā Paaudze” pašos pirmsākumos. Lūk, kāpēc tā ir draudze, kas ietekmē ne tikai Latviju, bet arī ļoti lielu krievvalodīgās pasaules daļu un ne tikai. Tā ir draudze ar ietekmi. Kur ir šīs draudzes atslēga? Disciplīnā.

Mēs nevaram daudz sasniegt bez disciplīnas. Personīgi man ir kādas obligātas lietas paralēli lūgšanai, Bībeles studijām un dievkalpojumu apmeklēšanai. Viena no šīm lietām ir sports. Tā man ir obligāta dzīves sastāvdaļa. Es to nedrīkstu izlaist, neatkarīgi no tā, vai ir ziema vai vasara. Man ir jāskrien, jāatspiežas un jābūt svaigā gaisā. Varu pateikt, kas notiek tad, ja sportošanu kādās reizēs savā ikdienā izlaižu. Ja es to izlaižu un tā vietā mājās pārāk daudz guļu un nodarbojos ar citām lietām, man sāk sāpēt galva. Tas, iespējams, ir tādēļ, ka pārāk daudz ir gulēts, nosēdēts pie datora vai varbūt iepriekšējā dienā pārāk vēlu esmu skatījies filmu. Ja neesmu sportojis, man sāk sāpēt galva. Tas ir labs brīdinājums ikvienam. Ja tev kaut kas sāp, sākumā padomā, vai tu kusties. Padomā, uz kāda matrača un spilvena tu guli. Vai tiešām tev ir žēl kapeiku nopirkt normālu spilvenu vai matraci? Vēl kāda mana disciplīna ir pirts. Vasarā tas ir mazāk aktuāli, jo tad es ļoti daudz peldu. Vēl man ir ļoti svarīgi atrasties saulē. Cilvēkam ir vajadzīga saule, gaisma, svaigs gaiss, auksts un silts ūdens, kustības, un, lai to visu uzņemtu, ir vajadzīga disciplīna.

Vecajā Derībā varam lasīt par soģi Simsonu, spēkavīru, Dieva svaidītu cilvēku. Viņš iemīlēja jeb viņa acīm labi iepatikās kāda filistiešu meitene. Simsona vecāki bija pret šīm laulībām. Viņi tā arī teica: “Vai tad Izraēlā trūkst skaistas un dievbijīgas meitenes?” Viņš atbildēja: “Nē, man patīk, lūk, šī no Timnas, un es vēlos viņu sev par sievu.” Simsons devās uz Timnas pilsētu, un pie vīna dārziem viņš ceļā satika lauvu, kas tam uzrūca. Simsons šo lauvu ņēma un saplēsa gabalos. Vēlāk, pēc pavadītā laika Timnā, viņš devās atpakaļ un nedaudz nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu. Nedzīvajā lauvas ķermenī bija izveidojies bišu spiets ar medu. Simsons šo medu ņēma ar rokām un ceļā ēda. Saticis savu māti un tēvu, viņš arī tiem deva šo medu, un tie ēda, bet viņš tiem neteica, ka medu bija izņēmis no lauvas maitas. Pēc laika Timnā tika sarīkotas dzīres, un tur bija trīsdesmit filistiešu vedēji, ar kuriem Simsons slēdza derības.

Tad Simsons viņiem teica: “Es gribu jums dot atminēt mīklu, un tā jums man ir jāatmin septiņu dienu laikā, kamēr ir dzīres, un, ja jūs pareizi atbildēsit, tad es jums došu trīsdesmit linu audekla kreklus un trīsdesmit svētku kārtas. Bet, ja jūs nevarēsit man to atminēt, tad jums man būs jādod trīsdesmit linu audekla krekli un trīsdesmit svētku kārtas.” Un tie viņam sacīja: “Pasaki mums savu mīklu, lai mēs to dzirdam!” Tad viņš tiem sacīja: “Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums.” Bet tie nespēja mīklu atminēt trijās dienās. (Soģu grāmata 14:12-14)

Simsons vedējiem uzdeva atminēt faktiski neatminamu mīklu. Kā rīkojās filistiešu jaunekļi? Viņi devās pie savas tautas meitas, Simsona sievas, un draudēja viņai.

Un septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: “Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, citādi mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī. Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?” (Soģu grāmata 14:15)

Simsona sieva sāka censties un pūlēties, lai uzzinātu mīklas atminējumu no vīra. Bībele saka, ka labāk ir dzīvot jumta stūrī, nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā vienā namā. Labāk ir dzīvot kaut kur bēniņos, nekā kopā ar zāģi. Filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Viktora sieva teica tā: “Mans Viktors spēj visu.” Zini, zāģis mājās arī spēj visu. Tieši tāpat kā melīga propaganda medijos spēj gandrīz visu. To mēs redzam sabiedrībā. Nepārtraukti atkārtoti meli cilvēkiem kļūst par patiesību. Lūk, šī Simsona sieva arī mājās nodarbojās ar zāģēšanu. Viņa teica: “Tu mani ienīsti, nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas dēliem mīklu, bet man tu to nesaki!” Simsons atbildēja: “Redzi, es neesmu ne savam tēvam, ne savai mātei to pateicis, kā tad lai es tev to saku?” Tā tas turpinājās septiņas dienas.

Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tiem bija kāzu dzīres, un tad notika, ka septītajā dienā viņš tai to izstāstīja, jo tā neatlaidīgi mācās virsū, bet mīklas atrisinājumu viņa izstāstīja savas tautas dēliem. (Soģu grāmata 14:17)

Sieva ik dienas raudāja, šantažēja, pilināja, zāģēja un neatlaidīgi mācās virsū. Vārds ‘neatlaidīgi’ pieder pie disciplīnas. Tas ir līdzīgi kā Bībelē notikums par netaisno tiesnesi un atraitni. Šī atraitne dienu no dienas neatlaidīgi nāca pie tiesneša, lai tas izlemj viņas lietu. Tiesnesis ilgu laiku to nevēlējās darīt, bet vēlāk padomāja pie sevis par to, ka šī sieviete varētu drīz nākt un sist viņu sejā. Tiesnesis nolēma, ka labāk būtu izlemt viņas lietu. Šajā Rakstu vietā Jēzus māca par neatlaidību, neatlaidību lūgšanā un Dieva darbā. Tāpat arī Simsona jaunā sieva ar neatlaidību izvilināja noslēpumu. Šī nav pozitīva ilustrācija, bet tas ir stāsts, no kura var mācīties. Draugi, pasaule ir disciplinēta. Tie procesi, kas šodien notiek pasaulē, nav radušies nedz pusgada, nedz arī gada laikā. Šī plāna – vīrusa izmantošanu par iemeslu ierobežojumiem – saknes var atrast daudzu gadu senā pagātnē. Tās ir rūpīgi plānotas operācijas. Tās ir disciplinēti, dienu no dienas darītas lietas, kamēr vienā dienā mēs visi esam uz pauzes. Tas viss bija prognozējams un zināms. Pasauli plāno. Valdības plāno un veic lielas lietas, diemžēl ne Dieva uzdevumā, bet šīs pasaules dieva – velna uzdevumā. Tā ir sistēma. Velna valstībā ir sava sistēma un kārtība. Kā stāties pretī? Šādai disciplīnai var stāties pretī tikai ar tādu pašu ieroci – disciplīnu. Tikai ar disciplīnu.

Nedisciplinētas draudzes ir vājas. Vakar piedalījos kādā forumā, kurā bija kāds katoļu priesteris. Šajā forumā mācītājs Ļedjajevs uzdeva jautājumu par to, vai globālistu mērķis ir iznīcināt draudzi. Katoļu priesteris atbildēja, ka nē, draudzi nevarot iznīcināt. Es pats gan tajā brīdī netiku pie vārda un neko nepateicu, bet es nepiekrītu šim viedoklim. Tad kāpēc Latvija ir tādā stāvoklī, ja jau draudze šeit nav apturēta un nav iznīcināta? Kāpēc citās zemēs vispār ir vēl bēdīgāks stāvoklis? Šobrīd izskatās, ka Latvijā ir viens no bēdīgākajiem stāvokļiem. Mums plāno apsteidzošus ierobežojumus. Sociālajos tīklos ir izskanējusi informācija par totālu lockdown 15. – 20. martā, kad varēšot no mājas iziet tikai viena kilometra rādiusā. Valdība gan oficiāli to neapstiprina, taču tā vienmēr ir bijis, ka vispirms izskan baumas un pēc tam šīs baumas apstiprinās. Mēs celsim traci un lūgsim Dievu, lai tas nenotiek. Lūk, kādi plāni valdībai. Tas ir bēdīgi. Kāpēc Latvijā ir tāds stāvoklis? Kāpēc Latvijā pret iedzīvotājiem izturas ļaunāk nekā, piemēram, Dānijā, Amerikas štatos u.c. valstīs? Ir vietas, kurās vispār visi ierobežojumi ir atcelti. Kāpēc? Tur cilvēki protestē. Tur cilvēki runā, lūdz un cīnās. Vienīgā vieta, kur necīnās, laikam ir Latvija. Kur ir vāja draudze, tur ir vāja valsts un vāja cīņa.

Iepriekš es stāstīju par senu grāmatu, uz kuras vāka rakstīts “Bībeles skola”. Kāds no manas komandas locekļiem šo grāmatu pašķirstīja un netīšām uzšķīra lapu, kurā teikts: “Kur nav disciplīnas draudzē, tur nav disciplīnas valstī.” Nedisciplinēta draudze – tā ir vāja draudze. Tā vispār nav reāla draudze, bet vienkārši kaut kāds bars. Pretiniekiem pretī stāties var tikai disciplinēta draudze, kurā ir garīgās disciplīnas, kas reāli tiek praktizētas. Tās ir draudzes, kurās cilvēki reālu disciplīnu praktizē savā dzīvē. Tie ir cilvēki, kuriem ir vīzija, plāns, redzējums un disciplīna. Tie ir cilvēki, kuri peld pret straumi, virzās uz priekšu un sasniedz mērķus. Protams, ka draudzi kopumā, globāli iznīcināt nevar, tomēr lokāli tas ir iespējams. Draudzes var apturēt un iznīcināt, ja tās nav disciplinētas. Tāpēc, draugi, es jūs šodien aicinu mācīties un būt disciplinētiem. Ko dod talants bez disciplīnas? Esmu pamanījis, ka talantīgi cilvēki bieži nav disciplinēti. Talantīgajiem ļoti labi padodas konkrētas lietas, bet disciplīnas tajās nav nekādas. Turpretī cilvēks, kuram nav nekāda talanta tieši konkrētā jomā, ir disciplinēts un ar darbu sasniedz panākumus. Draugi, talants bez disciplīnas ir kā astoņkājis uz skrituļslidām, – katra kāja iet savā virzienā un nekur nedodas.

Vai esi redzējis Andželīnas Džolijas režisēto filmu “Nesalauztais”? Filma ir par amerikāņu olimpisko skrējēju, kurš pēc lidmašīnas katastrofas uz 47 dienām nokļuva okeānā un 2 gadus japāņu koncentrācijas nometnēs. Vai zini, ka šai filmai 2018. gadā iznāca turpinājums? Iesaku noskatīties. Pirms Džolija šo filmu veidoja, viņa ļoti daudz laika pavadīja kopā ar pašu olimpisko skrējēju Lui Zamperīni, kurš ir šīs filmas galvenais varonis. Gan pirmā, gan otrā filma ir Zamperīni precīza biogrāfija, un viņš ir ļoti interesants cilvēks, par kuru šodien es jums pastāstīšu. Tātad, viņš ir dzimis 1917. gadā un miris 2014. gadā, 97 gadu vecumā. Viņš bija itāļu emigrants Amerikā, kuram nācās par sevi pastāvēt, bija jāmācās bokss, tēvs un brālis palīdzēja par sevi pastāvēt. Vēlāk viņš pats par sevi mierīgi varēja pastāvēt. Nu, tāds palaidnis, cilvēks, kurš mēģināja izdzīvot šajā jaunajā pasaulē – Amerikā. Vecākais brālis pamanīja, ka Luiss spēj labi skriet. Vispār ģimene viņa dzīvē bija ļoti svarīga, jo tiešām viņu vienmēr motivēja un atbalstīja. Viņš mācījās skolā ar sporta novirzienu. 1934. gadā viņš piedalījās starpskolu sacīkstēs un uzstādīja pasaules rekordu vienas jūdzes skrējienā. 1936. gadā Berlīnē bija Olimpiskās spēles, viņš tajās piedalījās un noskrēja ātrāko apli. Kopumā viņš neuzvarēja, bet noskrēja ātrāko apli, pēdējā aplī viņš piedzina pirmos skrējējus. Viņu pamanīja pats Ādolfs Hitlers, pasauca viņu tribīnēs un paspieda roku. Viņš pats saka, ka viņš pat esot nozadzis nacistu karogu un atvedis uz Ameriku. Viņš bija palaidnis.

Vēlāk, kad sākās Otrais pasaules karš, Zamperīni kļuva par lidotāju Amerikas gaisa spēkos, par bombardieri. Viņš bija komandā, kas sastāv no padsmit cilvēkiem, karavīriem, lidotājiem, kas strādā uz bumbvedēja. Viņi varēja japāņus bombardēt, mest bumbas uz Japānu. Viņš jau bija pārcietis aviokatastrofas, izdzīvoja, nosēdās. Viņam iedeva lidmašīnu, kura faktiski bija norakstāma. Kāda lidojuma laikā atteicās strādāt abi motori, un viņi nosēdās okeānā. Nosēšanās laikā aizgāja bojā lielākā daļa komandas un izdzīvoja tikai trīs. Viņiem bija divas gumijas laivas, viena laiva piesieta otrai klāt. Viņi 47 dienas atradās okeānā, sākotnēji bez nekā, bez ēdiena, bez ūdens. Viens no šiem 3 cilvēkiem nomira, divi izdzīvoja. Viņiem pie formas tērpa bija dažādas nozīmītes, un Zamperīni no tās izveidoja āķi un iemācījās noķert zivis. Viņi ēda putnus, albatrosus, un pēc tam vēma. Filmā to visu parāda. Un filmā labi parādīts tas, kā viens no izdzīvojušajiem cilvēkiem, kas kopā ar Lui bija laivā, nekaunējās lūgt Dievu. Viņš bija ticīgs cilvēks. Viņš pagāja tālāk un uz ceļiem lūdza Dievu. Viņiem par to bija diskusijas. Zamperīni tas viss interesēja, bet tobrīd viņš vēl nebija īsti ticīgs cilvēks, bet, esot laivā, zvaigznēs skatoties, viņš teica: “Dievs, ja Tu mani izglābsi no šī okeāna, es Tev kalpošu visu savu mūžu.” Un zini, pirmā filma ir pirmā filma, bet otrā filma ir par to, kā viņš kalpo Dievam, jo viņš atgriezās pie Dieva, bet līdz tam pagāja laiks. Var teikt, ka otrā filma ir simtprocentīgi kristīga filma, un arī mākslinieciskais un tehniskais līmenis ir kristīgās filmas līmenī – slikts, bet stāsts ir ļoti labs. Katram no mums ir savi kritēriji, kā kurš vērtē kino, bet manā vērtējumā – slikti. Bet filma būtu jāredz katram kristietim. Stāsts ir veidots pēc viņa paša grāmatām. Tajā laikā, kad tika uzņemta filma, Luiss Zamperīni vēl bija dzīvs. Viņš publiski paziņoja, – ja to taisa Džolija, viņš ir pārliecināts, ka tur visu parādīs precīzi un patiesi. Un tā arī notika.

Luiss Zamperīni ir uzrakstījis un izdevis divas grāmatas – “Velns, kas min uz papēžiem” (Devil at my heels, 2003) un “Nesalauztais” (Don’t give up, don’t give in, 2014). Es domāju, ka šīs grāmatas ir ievērības cienīgas, lai tās izlasītu. Es gan vēl neesmu tās lasījis, bet, ja es tās dabūšu, tad izlasīšu. Tātad okeānā viņus atrada japāņu zvejnieki un nodeva japāņu armijai. Japāna bija Hitlera sabiedrotie, tāpēc abi amerikāņi uz diviem gadiem nonāca Japānas koncentrācijas nometnēs. Lui šie gadi izvērtās īpaši smagi. Nometnes komendants bija cilvēks no bagātas ģimenes, kura virsnieka pakāpe bija zemāka nekā citiem nometnē, bet viņš bija galvenais. Japānā ir izteikta hierarhija, jo tā ir impērija ar imperatoru, kuram bez ierunām paklausa. Faktiski šis cilvēks bija sadists ar sadistiskām nosliecēm. No viņa baidījās pat viņa dzīvesbiedre. Viņš nebija tāds, kurš nogalina cilvēkus, bet ilgstoši spīdzina ar dažādiem psiholoģiskiem paņēmieniem un citos veidos. Un viņš vēlējās Lui Zamperīni salauzt. Filmā ir labi atainots, kas notika ar viņu. Viņš tika spīdzināts divus gadus. Interesanti, ka beigās Dievs it kā uzklausīja viņa lūgšanas un viņš tika no šīs nometnes ārā, bet izrādījās, ka komendantu paaugstināja un pārveda uz to pašu nometni, uz kuru pārveda arī Lui. Viņš divus gadus netika no viņa vaļā.

Mēs zinām, ka nacisti pēc kara saņēma taisnīgu sodu. Bet visi nesaņēma, un viens no tādiem bija šis komendants. Pēc kara viņš nekādu sodu nesaņēma. Viņš tika izsludināts meklēšanā kā viens no bīstamākajiem kara noziedzniekiem. Vairākus gadus viņš slēpās, un beigās viņu apžēloja. Šis komendants līdz mūža galam nenožēloja to, ko viņš izdarīja. Viņš pat intervijas sniedza televīzijai. Lūk, tāda tā pasaule ir. Bet es zinu, ka viņš noteikti nenonāca Debesīs. Draugi, ja šajā pasaulē netiek saņemts taisnīgs sods, tad tas tiek saņemts tajā pasaulē. Un mēs vēl nezinām, kā viņš dzīvoja slapstīdamies. Luiss izdzīvoja un tika mājās. Vecāki jau bija saņēmuši divas vēstules par pazudušo dēlu un viņu apglabājuši. Vienā vēstulē bija teikts, ka viņš ir pazudis bez vēsts, bet otrā bija līdzjūtība, ka viņš ir kritis cīņā. Taču Luiss pārradās mājās, un viņam sākās problēmas. Problēma bija tāda, ka viņš nesāka kalpot Dievam. Viņš apprecēja labu meiteni, kura šad tad apmeklēja draudzi un lūdza Dievu. Viņi apprecējās, piedzima bērni, bet viņš totāli dzēra. Viņš apmeklēja psihoterapeitu, jo viņam bija posttraumatisks stress, depresija un milzīga nepiedošana. Viņš bija nodzēries un piekasīgs tips, kurš kala plānus un iegādājās pistoli, lai aizbrauktu uz Japānu un nogalinātu savu bijušo komendantu. Viņš pat vairs nebija nekāds nogalinātājs, bet bija tuvu bomža līmenim, nodzēries, taču sieva viņu aicināja uz dievkalpojumiem.

Vai zini, kas ir Billijs Grehems? Kādā brīdī Grehems rīkoja evaņģelizāciju pa Ameriku un iebrauca viņu pilsētā. Sieva viņu katru dienu aicināja līdzi uz šīm sapulcēm, bet viņš pretojās. Kad viņš beidzot piekrita, viņš ieradās un aizbēga. Pirmajā dienā aizbēga, otrajā dienā aizbēga, viņš nevarēja izturēt. Tu esi redzējis, ka cilvēks aizbēg no dievkalpojuma? Citi pat nikni aizbēg, ar nepiedošanu, rūgtumu. Viņi bēg no Dieva. Bet pēdējā reizē Grehems sludināja, un brīdī, kad bija aicinājums pie Kristus, viņš atkal pielēca kājās, lai ietu prom, bet Billijs Grehems no kanceles teica: “Tu vari iet prom, jaunais cilvēk, jebkurā brīdī, bet tikai ne šajā.” Viņš atgriezās atpakaļ savā vietā un pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Draugs, viņš kļuva par sludinātāju, par oratoru. Viņš atvēra skolas grūtiem bērniem. Viņš kalpoja kopā ar Billiju Grehemu. Viņš nodevās Dievam visu savu atlikušo mūža daļu. Viņš kļuva kristietis, kalpotājs. Filmā, starp citu, parāda dokumentālus kadrus, kuros viņš kalpo kopā ar Billiju Grehemu. Luiss Zamperīni – viņa vārdā ir nosaukti stadioni, ielas un dažādas iestādes. Interesanti, ka viņš vēl pēc visa, 1984. gadā Losandželosas Olimpiskajās spēlēs nesa karogu. 1998. gadā, 81 gada vecumā viņš piedalījās Japānas Olimpiskajās spēlēs, olimpiskās uguns stafetē. Nav brīnums, ka Andželīnai Džolijai viņš iepatikās. Pēc tā laika, ko viņi bija pavadījuši kopā, viņa teica tā: “Luiss Zamperīni ir mans varonis.” Nu, lai tad viņš būtu Džolijas varonis arī ticības jautājumos. Tas ir tāds skandalozs pāris – Breds Pits un Andželīna Džolija. Cik es zinu, viņai ir ļoti brīvi uzskati. Bredam Pitam nav tādi uzskati.

Lui Zamperīni panākumu atslēgas:

·         Nekad neizlaid treniņus.

Ja visapkārt plosās smilšu vētra, aiztaisi muti ar lakatiņu un skrien. Ja līst lietus, vienalga skrien. Kas īpašs bija Lui Zamperīni? Talants? Disciplīna! Lūk, panākumu atslēga: vienkārša pieturēšanās pie plāna un disciplinēta darbošanās. “Dzīve nometnē mani norūdīja un iemācīja ar godu nest man uzlikto nastu. Tas man lika nepadoties nekādos apstākļos.” Mēs zinām vēstures notikumus, kad latvieši pārtapa šucmaņos, piedaloties savas tautas un ebreju iznīcināšanā. Viņš nebija tāds cilvēks. Viņš bija tas, kuru jau pirmajā dienā vajadzēja likvidēt. Viņam paveicās, ka bija tāds sadists, kurš viņu gribēja ilgāku laiku paspīdzināt. Un viņu nesalauza. Viņš bija tas, kurš leca pretī, viņš bija tas, kurš pastāvēja un nepakļāvās. Viņš savus pirmos sitienus dabūja par to, ka skatījās acīs komendantam. Japāņi tā nedara. Nesalauztais.

·         Disciplīna ir sāpes.

“Kā reiz teica mans brālis,” viņš saka, “vai viena sāpju minūte nav slavas pilnas dzīves vērta?” Vai disciplīna nav sāpes, vai disciplīna nav diskomforts? Bet, draugi, zivis peld pret straumi. Ja zivs peld pa straumi, tad, iespējams, tā ir mirusi zivs. Kamēr tu peldi pret straumi, kamēr tev ir plāns, kamēr tev ir vīzija, tikmēr tu barojies, tikmēr tu audz. Tikmēr tu vari baudīt arī slavas pilnu dzīvi.

·         Olimpiskais gars un atmiņas par sasniegumiem.

Tas ir ņemts no Bībeles, tikai tur ir par Dieva Garu. “Olimpiskais gars ir kā vējš. Tu nekad neredzi, no kurienes viņš nāk un uz kurieni iet, bet, dzirdot tā balsi, tu jūti tā spēku. Tevi pārņem prieks, kad apzinies tā augļus. Bet pēc tam paliek atmiņas, jauku dienu atbalss.” Vai tev ir kāda jauku dienu atbalss, tev ir kādas atmiņas par sasniegumiem? Lai tās būtu, ir jābūt sasniegumiem. Ko tu esi izdarījis Dievam un sabiedrībai? Kā tu pats esi pacēlies? Katra liecība, ko mēs dzirdam svētdienas dievkalpojumā, ir sasniegums, tas ir mūsu kopīgs sasniegums. Tas ir arī šī cilvēka paša sasniegums.

Seši punkti, kā kļūt disciplinētam:

1.     Jānosaka prioritātes un jāizstrādā plāns.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)

Mums ir vairošanās vīzija ne tikai dzemdēt bērnus, bet vairot Dieva valstību. Zini, ir draudzes, kuras vairojas tikai bioloģiski. Viņiem ir reāls uzstādījums dzemdēt daudz bērnu, lai draudze augtu. Tā nav Dieva griba, jo Jēzus saka:

“Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Mums nav jāvairojas tikai bioloģiski, tas arī ir veids, bet tas nav galvenais veids. Galvenais veids ir iet pie pazudušajiem. Bērni ir labi, bērni ir jāaudzina, bērni papildina un mūs turpina, viss ir pareizi. Taču prioritāte ir kaut kas vairāk nekā tikai ģimene. Kas notiek ar cilvēkiem, kuriem ir svarīga tikai ģimene un nav nekādu augstāku ideālu? Kas ar viņiem notiek tajā brīdī, kad ģimenes nav? Kas notiek tajā brīdī, kad bērni ir izauguši lieli? Nu, daži izvēlas savu sešdesmitgadīgo dēliņu turēt mājās sprostiņā un barot no pensijas. Jo citādi nav vairs jēgas dzīvot. Ir jābūt augstākam ideālam. Jēzus augstāku ideālu dēļ pat neprecējās. Pāvils nebija precēts. Es neesmu pret precēšanos, viss ir kārtībā. Bet jābūt kaut kam vairāk, kaut kam augstākam. Nevar būt prioritāte vīzija – izaudzināt bērnus, tas ir tikai viens no. Mūsu vīzija ir skaidra: Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Dieva svētīta Latvija – tā ir mūsus vīzija, ar G12 palīdzību un disciplīnas palīdzību.

2.     Padari disciplīnu par savu dzīvesveidu.

Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks. (Salamana pamācības 21:5)

Kāda cilvēka nodomi sagādā pārpilnību? Cītīga, disciplinēta. Tātad, lai disciplīna kļūst par tavu dzīvesveidu. Trenē savu raksturu, kļūsti disciplinēts. Noliec mērķi būt disciplinētam.

3.     Nost ar attaisnojumiem!

Sliņķis saka: “Ārā ir lauva, es varētu tikt uz ielas saplosīts!” (Salamana pamācības 22:13)

Sliņķim, nedisciplinētam cilvēkam vienmēr būs atrunas. Nedisciplinēts cilvēks ir neveiksmīgs cilvēks. Un neveiksmīgs viņš ir tāpēc, ka nav disciplinēts. Tikai disciplīna tevi dara par veiksmīgu, bet sliņķis saka, ka ārā ir lauva. Viņam vienmēr ir attaisnojumi. Tātad, nost ar attaisnojumiem. Nost ar attaisnošanos. Vienalga, vai valdība vainīga, vai kāds cits vainīgs. Valdība ir vainīga, ka mēs nevaram augt? Mēs varam augt! Un mēs arī augam. Tā vai šā mēs virzāmies uz priekšu. Neviens nekur nav vainīgs. Nesen publicēju dienas citātu: “Pats labākais laiks iestādīt koku bija divdesmit piecus gadus atpakaļ. Otrs tāds moments ir šodien.” Un, lūk, kāds komentārs zem tā: “Šodienas sniegputenī ar koku stādīšanu laikam reti kurš aizrausies.” Sliņķis saka, uz ielas lauva. Nost ar pašattaisnojumiem.

4.     Tavs Dieva cilvēks. 

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem 11:1)

Cilvēks, kurš tevi motivē, vadītājs. Zini, mūsu draudzē viss ir skaisti sakārtots – mācītājs, līderi, komanda. Luiss Zamperīni saka tā: “Es nekad neesmu aizmirsis, cik lielu ieguldījumu sniedza mana ģimene, lai es gūtu panākumus.” Atbalsts ir vajadzīgs ikvienam, pat tad, ja sākumā liekas, ka tu tāpat tiksi galā. Paskaties apkārt, cik daudz cilvēku ir tavā pusē un atbalsta tevi. Tev nav jāiet savs ceļš vienam pašam. Tev ir līderis priekšā un komanda, kas tevi motivē, kas tevi stiprina, jo viens, diemžēl, nav karotājs. Lūk, teksts no mana sprediķa 2012. gada 26. novembrī: “Es liku salikt simts septiņdesmit vietas. Šīs vietas būs aizņemtas īsā laikā, ja mēs uzcītīgi darīsim Dieva darbu, sākot ar lūgšanu. Es darīšu visu, es apsolu, es darīšu.” Es esmu licis dievkalpojuma zālē salikt simts septiņdesmit sēdvietas. Tas bija tāds redzējums – tās būs pilnas. Šeit mēs saliekam deviņsimts sēdvietas. Būs pilnas arī tūkstots sēdvietas, ja mēs uzcītīgi strādāsim. Atslēga, kāpēc šie vārdi piepildījās, – mēs neesam nodarbojušies ar pašattaisnojumiem, bet esam strādājuši.

5.     Nedomā par balvu, kamēr darbs nav izdarīts.

Padari savu darbu laukā un apstrādā savu tīrumu, un pēc tam cel savu namu. (Salamana pamācības 24:27)

Apstrādā tīrumu, un tad cel sev namu. Šodien populāri ir kredīti. Kredīts nozīmē, ka tu gribi balvu vispirms, un pēc tam atstrādāt. Vispirms nostrādā un pēc tam baudi. Neliela ilustrācija: padzīvojis pāris kempingā pie jūras vēro, kā piebrauc jauni kempinga iemītnieki, ģimene, vairāki bērni, un ātri, burtiski minūšu laikā, telts ir uzslieta, galdiņi salikti, mašīna izvākta, viss ir kārtībā. Un viņi domā – oho, kāda komanda. Un viņi saka vecākiem: “Jums gan ir forši bērni.” Un vecāki atbild: “Mums ir vienkāršs uzstādījums, ka neviens peldēties neiet, kamēr nometne nav iekārtota.” Forši bērni? Forša ģimene? Vienkārši disciplīna. Forša ģimene ir tā, kurai ir disciplīna. Un, ja tēvs ģimenē nevar nodibināt disciplīnu, tad tā nav normāla ģimene. Tikai disciplīna nes augļus un arī balvu, ko tu pēc tam vari arī baudīt.

6.     Domā par rezultātu

Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām. (Salamana pamācības 24:4)

Un te ir pretējais – fokusējies uz rezultātu. Ja piektajā punktā bija – nedomā par balvu, kamēr neesi izdarījis darbu, tad šajā punktā ir pretējais  – paturi prātā rezultātu. Paturi prātā balvu, kas tev būs pēc tam. Tev patīk iet pirtī? Tu sēdi uz lāviņas, tev ir karsti. Tad jāiet aukstā ūdenī, tev ir auksti. Tu izkāp ārā no ūdens, un kāda ir sajūta? Balva. Kāpēc mums gribās uz pirti? Mums patīk tā sajūta. Ir cilvēki, kuri iet uz pirti vienkārši paduses izmazgāt, tikai tāpēc, ka vajag nomazgāties. Es neeju uz pirti mazgāties, tas ir tikai blakus efekts, kad visu izberzē ar sāli, ar sodu, visu izdauza ar slotām, ka esi viss pleķains, galva tāda dulla. Tā ir normāla pirts. Un esi vesels kā rutks. Es gan nezinu, kā tie rutki veseli ir un kāpēc tieši rutki ir veseli, bet tā saka. Un tāds ieteikums – kad tev ir pavisam, pavisam grūti, paliec disciplinēts. Uztaisi sarakstu ar ieguvumiem, kas notiks tad, kad tu to visu izdarīsi. Un, kad ir pavisam grūti, pārlasi to, kas tev būs un ko tu sasniegsi, kad to izdarīsi. Tas var dot papildu motivāciju.

Un noslēgumā būs stāsts par mazo lasīti. Stāsts būs pavisam dokumentāls un zinātnisks. Papētīju, kā laši nērš ikrus. Makšķerniekiem ļoti patiks. Makšķernieki var pat mani palabot, tikai ne tagad – pēc tam. Jo es pats neesmu makšķernieks. Es esmu dvēseļu makšķernieks. Pirms ķeramies pie lašiem, rakstvieta no Bībeles.

“Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:24-26)

Jēzus māca par apsēstību. Nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, un šī vieta cilvēkā paliek tukša. Tātad, ļaunie gari ir izdzīti, cilvēks ir ar Dievu, bet pēc tam sāk klibot disciplīna garīgos jautājumos un arī citos jautājumos. Tā vieta cilvēkā ir izgreznota un tukša. Ļaunie gari staigā un meklē sausas vietas, kur nav apmeties Dieva Gars. Un tad, kad ļaunais gars iet garām cilvēkam, kuram klibo disciplīna, tas nopriecājas, ka šī vieta ir tukša, izgreznota, un tas ņem līdzi vēl septiņus, kas ļaunāki par to, un apmetās tur, un ar šo cilvēku kļūst vēl ļaunāk. Tu esi pamanījis cilvēkus, kuri atkrīt no Dieva? Bieži vien viņi saka, cik viņiem ir labi, arī tādi, kuri saceļās un sataisa troksni. Beidzot prom no tās draudzes “Kristus Pasaulei”, un vēl žurnālistiem visu kaut ko izstāsta. Sastāsta, cik te ļauni, cik te viss ir slikti. Un viņam it kā pēc tam ir viss labi un perfekti. Viņi saka, ka viņiem tikai īstā dzīve ir sākusies. Bībele saka, ka tas ir uz īsu laiku. Tur tā rakstīts, jo ir šī vieta, cilvēks ir tukšs un izgreznots, viss ir kārtībā un ļaunais gars ir prom, ir labi, bet tikai uz īsu laiku, pēc tam būs vēl ļaunāk. Un es saku pēc pieredzes, jo īpaši, ja cilvēki ir buntojušies. Es jau neko daudz nezinu par šiem cilvēkiem, bet reizēm nākas uzzināt, reizēm viņi paši nāk un lūdz piedošanu, jo saprot, ka ir galīgi slikti. Bet ne vienā gadā tas notiek, paiet viens līdz divi gadi, trīs gadi, četri gadi, bet tas vienmēr nāk atpakaļ. Un nedisciplinētība vienmēr nāks atpakaļ. Atceries un iegaumē to, ka nedisciplinētība vienmēr tev kaut ko maksās. Disciplīna tev kaut ko maksās, un tev būs panākumi. Nedisciplinētība tev ļoti smagi maksās, un tev nebūs panākumi. Jebkurā gadījumā ir jāmaksā cena.

Un par lašiem. Laši ir zivis. Tu zini, ka zivis peld pret straumi? Tu esi redzējis? No pirmā acu skatiena varētu likties, ka viņām ir grūti. Mums cilvēkiem ir grūti peldēt upē pret straumi. Tieši peldot pret straumi, zivs uzņem vairāk skābekli un barības vielas, kļūst stipra, paēdusi un efektīva. Un ne tikai tas. Reizēm zivis ūdenī kustās un šaudās. Viņas atrod ūdens virpuļus un izmanto tos kā enerģijas avotu, lai virzītos uz priekšu ar niecīgu savas enerģijas tērēšanu. Peldot pret straumi, zivs dzīvo. Cilvēks, viennozīmīgi, precīzi tāpat. Tikai tad, kad tev ir disciplīna, tikai tad tu dzīvo, tikai tad tu baudi no dzīves. Jā, tu maksā cenu, bet tu baudi no dzīves. Padari disciplīnu par savu dzīvesveidu visos svarīgajos jautājumos un pirmkārt garīgajos jautājumos.

Lasītis piedzima kaut kur pie Ventas rumbas. Kādas sešdesmit dienas viņš bija maziņa zivtiņa, gada laikā viņš pieauga un devās uz saldūdeni. Pēc tam pienāca laiks laist pasaulē bērnus. Lasis dzīvo, lai vairotos. Viņš izdzīvo savu dzīves ciklu, lai vairotos, izlaistu savus ikrus. Kad pienāca laiks nārstot, viņš devās saldūdenī, jo saldūdenī ir labākā vide. Bet saldūdenī viņš pārstāj ēst, pārstāj uzņemt barības vielas. Karaliskais lasis nopeld apmēram piecus kilometrus pa upi augšā, pa ceļam gadās dažādi ūdenskritumi, dažādi šķēršļi, bet viņam ir jātiek līdz savai vietai. Reizēm, kamēr viņi tiek līdz galam, viņi ir novājējuši. Tad viņi ar spurām un asti izrok bedrīti smiltīs un ielaiž tur savus ikrus. Pēc tam nāk tēviņš un apaugļo ikrus, tad viņi aiztaisa bedrīti ciet. Un, kad lasis to ir izdarījis, viņš zaudē jebkādu jēgu dzīvei. Kad viņš ir atnesis ikrus savā bedrītē, viņš vienkārši dreifē pa straumi uz leju un mirst. Lūk, mazā lasīša dzīvesstāsts. Un tieši tāds pats ir kristiešu un vispār cilvēku stāsts. Ja bērni ir tavs dzīves sapnis, kad viņi ir izauguši, tev zūd jebkāda jēga dzīvot, jo nav augstāka ideāla, jo nav Dieva. Mums visiem vajadzīgs ideāls vairoties, reāli celt Dieva valstību, nest labumu sabiedrībai, lai Dievs var svētīt mūsu valsti, mūsu tautu. Lūk, jēga tavai eksistencei. Tajā brīdī, kad mirst tava vīzija, tajā brīdī, kad sāk klibot disciplīna, tajā brīdī tu sāc dreifēt pa straumi. Dzīvas zivis peld pret straumi.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Disciplīna un kā būt disciplinētam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija