Dažādas atkarības, piemēram, alkohols, smēķēšana,
seriāli, datorspēles ātri vien var pārņemt cilvēka ikdienu. Bieži vien cilvēki, kas ieslīgst šādā rutīnā, ir piedevām arī par sevi nepārliecināti, jūtas visu atstumti, nelaimīgi un pilni ar mazvērtību. Jana tam visam ir reiz gājusi cauri, un viņa dalās ar savu stāstu:
“Par Dievu zinu jau no bērnības, jo mani vecvecāki bija katoļticīgi. Atceros savas iesvētības astoņu gadu vecumā. Nāku no daudzbērnu ģimenes, kur mūs, visus bērnus, veda uz dievkalpojumiem, taču īsti paši negribējām iet, jo nesapratām neko. Gājām tikai tāpēc, ka ome lika. Man dzīvē kopumā viss bija labi līdz 5. klasei, kad mani sāka atstumt skolā, jo nāku no daudzbērnu ģimenes, biju jaunākā. Vienīgās draudzenes bija no sētas un tikai viena bija no klases. Bet arī pēc šīs 5. klases tā vienīgā pazuda. Nebija vēlmes iet uz skolu, jo nebija, ar ko runāt, kā arī nemācījos, bet skolu pabeidzu, pateicoties skolotājām. Mana ikdiena bija šāda – sēdēju daudz istabā, atceros, ka visu laiku raudāju. Radās pašnāvības tieksmes un jautājumi: “Kāpēc es vispār dzīvoju? Kāpēc es te esmu, ja nevienam neesmu vajadzīga?” Atstumtību izjutu arī ģimenē. Var teikt tā, ka biju visu laiku viena pati ar sevi un mierinājumu meklēju mūzikā.
Sākot mācīties arodskolā, sākās “lielā dzīve”. Bija dažādi draugi, kuriem centos izpatikt. Viņi man iemācīja dzert, pīpēt. Es ļāvos visam, ko man piedāvāja. Man likās, ka esmu baigi “krutā”. Pateikt “nē” es nemācēju. Diezgan agri sāku strādāt, un arī darbavietā es visiem centos izpatikt un pat strādāju citu vietā. Daudz skatījos seriālus un spēlēju spēlītes, dzerot “kokčiku”, kas man kalpoja kā atslābināšanās veids. Bet darbā bija viena kolēģe, kura mani sāka aicināt uz kristīgiem pasākumiem, taču es vairāk ieklausījos citu teiktajā, ka tur labāk neiet, tā ir sekta un tamlīdzīgi. Es atbildēju šai kolēģei, ka man to nevajag un ka uz tādu sektu es neiešu. Bet tā es domāju tikai līdz vienam brīdim, kad man darbā atgadījās diezgan lielas problēmas, un es sabruku. Atkal pašnāvības domas klāt – domāju, ka iešu uz ceļa un ko tik vēl nedarīšu. Sanāca, ka ar šo kolēģi vienreiz izgājām kopā ārā no darbavietas. Es izplūdu asarās un sāku stāstīt par savu problēmu. Kolēģe uzaicināja uz mājas grupiņu, es sākumā vēl šaubījos, bet tomēr piekritu. Taču pie sevis man bija tādas domas: “Nu redzēs, redzēs, ko tad tas Dievs un draudze man izmainīs?” Es tam īsti neticēju, ka kaut kas tāds var būt, ka es pati varu mainīties.
Es sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, viss patiesībā notika ļoti strauji – uzreiz sāku mācīties Bībeles skolā. Biju gan vēl diezgan grūtsirdīga – atceros, ka toreiz Ziemassvētku dievkalpojumā neiesaistījos nevienā no aktivitātēm, taču man blakus vienmēr bija mana mājas grupas vadītāja, kas palīdzēja tikt galā ar nepareizām domām un sāku sevi ieraudzīt pavisam citā gaismā. Pagrieziena punkts notika, kad es aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru – tur es visu laiku noraudāju, kamēr citi tur bija pozitīvi un priecīgi. Taču pēc inkauntera pirmā lieta, ko es novēroju, bija, ka es vairs nekliedzu uz saviem bērniem. Iepriekš es varēju bļaut un nervozēt par katru sīkumu, bet pēc inkauntera es viņu nedarbiem piegāju ar pavisam vēsu un mierīgu prātu, pat neuzvelkoties. Pēc šī sāku domāt – kaut kas nav kārtībā, šādi es agrāk nebūtu reaģējusi! Aizgāja arī vēlme skatīties seriālus, spēlēt datorspēles un lietot alkoholu – tas viss vienkārši kā ar roku noņemts! Pazuda arī mazvērtība, par kuru kā tādu es iepriekš nemaz nezināju, taču sapratu, ka tagad jūtos pārliecināta par sevi un Dieva pieņemta, svarīga. Arī nomainīju savu mūzikas listi – tagad klausos tikai slavēšanas dziesmas, tās mani paceļ un stiprina.
Toties ar pīpēšanu man gāja sarežģītāk – tas man prasīja laiku, aptuveni gadu. Devos uz inkaunteru otro reizi. Tur es biju pilnīgi pretēja kā iepriekšējā reizē – es smaidīju, biju priecīga, viss bija tik forši, jutos kā savējā. Lai gan šo gadu pēc pirmā inkauntera gaidīju, ka pīpēšana man aizies prom vienā mirklī kā visas iepriekšminētās lietas, tā tomēr nenotika. Sapratu, ka Dievs grib, lai lēmumu pieņemu es pati, zinot un balstoties uz to, kas ir pareizs, ko māca Bībele, draudzes mācītājs un tā tālāk. Tiklīdz pēc otrā inkauntera pieņēmu lēmumu šo ieradumu atmest, pazuda arī vēlme to darīt, un varu teikt, ka nu es esmu brīva no jau vairāk kā 20 gadu smēķēšanas un alkohola lietošanas.
Šobrīd dzīvoju piepildītu un laimīgu dzīvi, strādāju darbu, kas saistīts ar bērniem. Reizēm brīnos par sevi, kā es varu būt jauka un nekliegt par katru sīkumu, jo iepriekš biju ļoti viegli aizkaitināma un uzvilkta. Esmu diezgan aizņemta ikdienā, vai tas ir saistīts ar darbu, vai ar Dieva lietām, bet visu pagūstu izdarīt, arī atpūsties, lai ar jaunu spēku sāktu nākamo nedēļu. Vadu arī savu mājas grupiņu un kalpoju citiem cilvēkiem, zinu, ka man ir ko dot. Esmu pateicīga Dievam par to, ka es varu dzīvot mierā un neuztraukties par to, kā visu laikā pagūt un izdarīt. Kā arī par to, ka Viņš ir paņēmis prom visas manas atkarības un mazvērtību, bet vietā iedevis piepildītu dzīvi un pārliecību par sevi – tagad varu arī pateikt “nē”, kur tas nepieciešams. Vairāk necenšos izpatikt cilvēkiem un neļaujos būt viegli ietekmējama.
Vēlos novēlēt, lai arī katrs, neatkarīgi no viņa augstprātības un rakstura īpašībām, tomēr izvēlētos meklēt Dievu, jo Dievs ir lielāks un varenāks par mums, kaut paši cilvēki to neapzināmies. Dievs vairo un paver tādus ceļus, kādus cilvēki nemaz nevar iedomāties un saprast. Protams, nepieciešams ikdienā meklēt Dievu – lasīt Bībeli un lūgt, būt draudzē.”
Janas Ļevčenokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne
