Trijos evaņģēlijos – Mateja, Marka un Lūkas – ir stāsts par kādu cilvēku, aklo Bartimeju, kurš kļuva redzīgs.
Marka evaņģēlijā ir konkrēti norādīts šī cilvēka vārds, taču sludināšu no Lūkas evaņģēlija. Cilvēkiem ir tendence burtiski saprast vai darīt to, kas rakstīts Bībelē, līdz ar to nonākot lielās nepatikšanās. Bībele ir jālasa kontekstā, saprotot, ka tomēr to ir rakstījuši cilvēki un ir jāizprot pati būtība, paši principi tam, kas ir mēģināts pateikt, ko Dievs mums vēlas pateikt. Ja tu lasīsi Lūkas vai Marka evaņģēliju, starp tiem būs viena atšķirība. Lūkas evaņģēlija 18. nodaļas 35. pantā ir rakstīts: “Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai [..]”, savukārt Marka evaņģēlijā ir rakstīts: “Kad Viņš izgāja no Jērikas ceļā uz Jeruzālemi [..]”. Mums ir būtiski tas, vai Jēzus devās uz Jēriku, vai no tās? Būtisks ir pats notikums, nevis virziens, kurā Jēzus tajā brīdī devās.
Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. (Lūkas evaņģēlijs 18:35-43)
Cilvēks bija akls un ubags. Viņam bija iemesls ubagot – aklums. Viņam bija konkrēta veselības problēma, kas izraisīja citas problēmas. Ja cilvēka organismā ir kāda viena problēma, tā izraisa citas problēmas. Ja draudzē vienam, diviem vai trīs cilvēkiem ir problēma aprunāšana, tas ietekmē visu draudzi. Ja valsts premjerministram ir problēma, tad problēma būs visā valstī. Ja valstī masveidā cilvēkiem ir kādas problēmas, tad arī valdībai būs tās pašas problēmas. Mēs esam saistīti cits ar citu, un arī mūsu organisms tā ir uzbūvēts. Jebkura tehnika var nedarboties tikai tāpēc, ka ir problēma vienā konkrētā mezglā. Bartimejs ubagoja tāpēc, ka viņam bija problēma. Mēs dzīvojam Latvijā. Tu un es, mēs dzīvojam uz parāda. Tu vari strādāt, cik daudz vēlies, tu vari atvērt vienu, otro un trešo biznesu, labi pelnīt, tomēr mēs kā valsts dzīvojam uz parāda. Dzīvot uz parāda – tā ir problēma. Līdz ar to mēs izpildām to cilvēku perversās iegribas, kuri mums šo parādu piešķir. Mēs esam atkarīgi no tā sauktās Eiropas naudas. Viena problēma rada citu problēmu. Bartimejs nespēja normāli funkcionēt, normāli dzīvot sava akluma dēļ. Aklums izraisīja nabadzību. Pati nopietnākā cilvēku problēma, kas rada arī citas problēmas, ir bezdievība.
Latvijai ir skaista himna, kas tiešā ceļā nāk no brāļu draudzēm heb hernhūtiešiem – Dieva draudzes. Vakar biju Raunā. Pie Raunas luterāņu baznīcas ir veca akmens plāksne, uz kuras rakstīts “Hernhūtiešu draudzes piemiņai”. Akmenī ir iekalts brāļu draudzes logo – Dieva Jērs ar krustu. Raunas luterāņu draudze ir bijusi cieši saistīta ar hernhūtiešu draudzi Raunā, kas bija viena no ietekmīgākajām draudzēm Latvijā. Tieši no hernhūtiešu draudžu aprindām nāk Baumaņu Kārlis, kurš mums ir devis himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Draugi, Latvijas autors ir pats Dievs. Tas ir fakts. Tas nav saprotams vispārēji – mūs visus Dievs ir radījis. Dievs ir mūsu Autors, un mēs visi esam Viņa radīti. Mūsu valsts ir nākusi TIEŠĀ CEĻĀ no hernhūtiešu atmodas. Iepriekš mēs nebijām valsts. Mēs bijām izkaisītas ciltis un vergi dažādu baronu pakļautībā. Taču 18. un 19. gadsimtā, pateicoties brāļu draudzēm, sākās latviešu tautas kustība, latviešu zemnieki sāka rakstīt, lasīt un kļuva turīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi pēkšņi kļuva redzīgi. Viņi pēkšņi kļuva nevis ārēji reliģiozi, kādai tradicionālai baznīcai piederoši, bet personīgi iepazina Dievu caur hernhūtiešu kustību. Latvietis kļuva redzīgs. Tā cēlās mūsu pirmā inteliģence un Latvijas valsts. Latvijas valsts starts ir garīga atmoda. Bet, ja mūsu vadītāji un tauta kopumā ir neredzīga un neapzinās grēka problēmu, neapzinās principus no Dieva, uz kuru pamata ir izveidota mūsu valsts Satversme, ja mēs atstājam Satversmi un sekojam bezdievīgiem principiem, kurus mums diktē tikai tāpēc, ka mums ir problēma – parāds, ja mums ir cilvēki, kuri nespēj pareizi domāt, jo Kristus nav viņu sirdīs, tas rada problēmas.
Personīgi man bija problēma. Tā bija jau tad, kad piedzimu. Es uzaugu komunistiskajā LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika). Mūsu skolā bija ateistu pulciņš. Neviens tajā nevēlējās būt, bet ne jau tāpēc, ka visi bijām dievbijīgi un nevēlējāmies zaimot Dievu, bet tāpēc, ka šis vārds skanēja līdzīgi vārdam ‘ateja’. Ļoti labi atceros meiteni, kura uzņēmās ateistu pulciņa vadību. Viņa ieguva iesauku ‘ateja’. Un, redzi, pat skolā mums mācīja, ka Dieva nav. Mums mācīja izsmiet ticīgos un visus Dieva principus. Ir pagājis laiks, un arī šodien skolās sāk mācīt līdzīgi, jo mēs dzīvojam uz parāda. Mēs esam kā aklais Bartimejs, kuram ir problēma redzes dēļ. Bībele saka: “Ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa ir nevesela.” Ja tu pasauli uztver nepareizi, ja tu neskaties caur Bībeles prizmu, tad visa tava miesa ir nevesela. Lūk, kāpēc mūsu valsts ir tāda, kāda tā ir. Lūk, kāpēc Amerikā tik ļoti atšķiras dažādi štati. Konservatīvie štati no liberālajiem štatiem ļoti atšķiras. Ir vairāk to cilvēku, kuri pieturas pie Bībeles principiem un redz labāk. Štatos, kuros neredz, transgenderi dienē armijā. Tas pat vairs nav tikai štatos, tas vispārēji ir Amerikā. Prezidents Baidens ir akceptējis, ka transgenderi var atkal dienēt bruņotajos spēkos. Draugi, kā cilvēks, kurš nezina, neredz un nesaprot savu dzimumu, kara laikā varēs saprast, kurā pusē nostāties un uz kuru pusi šaut? Viņš pat nezina, kas viņš ir. Neredzīgi cilvēki rada vājas armijas, vāju valsti. Aklais Bartimejs nespēja pilnvērtīgi dzīvot, viņš bija ubags. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija neredzīgs, viņam bija problēmas. Arī man bija problēma. It kā augu inteliģentā ģimenē, tomēr, kad biju četrus gadus vecs, mans tēvs nomira no alkoholisma un ģimenē ienāca patēvs, ar kuru nesatikām. Man bija lielāka vēlme atrasties ārpus ģimenes, nekā tajā. Es labprātāk pavadīju laiku kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem, kāds biju es. Rezultātā manā dzīvē bija alkoholisms, narkomānija un likumu pārkāpumi. “Kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja.” Pirmkārt, mana problēma bija bezdievība. Tā bija pirmā. Bezdievībai sekoja rinda dažādas garīgās un fiziskās problēmas. Es biju akls un ubags.
Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. (Lūkas evaņģēlijs 18:36)
Bartimejs dzirdēja, ka cilvēku bari iet garām. Viņš sāka jautāt: “Kas tas ir?” Kad Jēzus pārvietojās no vienas pilsētas uz otru, Viņš nekad negāja viens. Viņš vienmēr bija kopā ar Saviem mācekļiem. Viņa mācekļiem bija savi mācekļi. Un viņu mācekļu mācekļiem bija apkārt vēl citi Dieva meklētāji vai vienkārši brīnumus alkstošie, vai tie cilvēki, kas Kristū bija ieraudzījuši Mesiju, to, kas nodibinās Valstību, pārņems politisko varu un mainīs visas iekārtas valstī. Jēzum vienmēr apkārt bija cilvēki.
Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. (Lūkas evaņģēlijs 18:37)
Vai Bartimejs varētu satikt Kristu, ja viņam garām neietu ļaužu bari? Jebkurš cilvēks nāk pie Dieva caur cilvēkiem, caur draudzi. Bartimejs sadzirdēja Kristu tikai caur ļaudīm, kas bija ap viņu. Lūk, kāpēc ir fundamentāli svarīgi, ka ticīgo cilvēku ir daudz. Lūk, kāpēc ir svarīgi, ka tavā mājas grupiņā ir daudz cilvēku! Lūk, kāpēc ir svarīgi un ir labi, ka draudzē ir daudz cilvēku, ka mēs varam būt tie, kas ir ap Kristu, ka mēs esam tie, kurus var sadzirdēt aklie ubagi ceļa malā. Jo lielāka, garīgi, skaitliski un finansiāli spēcīgāka draudze, jo vairāk mēs esam. Un, kad esam visur, tad mūs sāk dzirdēt arī augstākajos varas ešalonos. Vienu mazu draudzi neviens nedzird un neredz. Kad ticīgo skaits vairojas, tad vairojas arī Dieva slava un vairāk cilvēku spēj sadzirdēt, ka ļaužu bari iet garām. Aklais Bartimejs nosprieda: “Ja tur ir daudz cilvēku, tad tur var būt kaut kas labs.” Ja viens, divi cilvēki paietu garām, tad viņam tā būtu parasta ikdiena. Bet viņš nosprieda: “Ja ļaužu bari man iet garām, tad tur ir kaut kas īpašs, kaut kas svarīgs.” Varbūt Bartimejs nedomāja par to, ka Kristus būs viņu vidū, varbūt viņš domāja, ka tur ir kāda ievērojama persona ar savu svītu, un kāds atmetīs viņam ziedojumu. Bet varbūt tomēr viņš zināja par Kristu, domāja par Viņu un ticēja, ka Jēzus var dziedināt, bet nezināja, kā Viņu satikt. Iespējams, pie sevis viņš iedomājās: “Ja nu tas ir Kristus? Ja nu tā ir mana diena?” Kad cilvēki Bartimejam atbildēja, ka Jēzus Nācarietis iet garām, viņš sāka saukt: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Cilvēki, kas bija kopā ar Kristu (tā bija draudze, pie draudzes pietuvinātie cilvēki un brīnumus alkstošie), mēģināja Bartimeju apklusināt, taču viņš brēca vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus sadzirdēja. Viņš apstājās un aicināja Bartimeju.
Starp cilvēku un Dievu ir draudze. Un draudze var būt tā, kas nostājas starp cilvēku un Dievu, un draudze var būt arī tā, kas atved cilvēku pie Dieva. Draudze var būt tā, kas stāv priekšā cilvēkam. Tā var būt arī reliģioza draudze, kurā tiek izpildīti kādi zināmi rituāli svētkos vai speciālos laikos, bet cilvēki personīgi nav iepazinuši Kristu un cilvēku sirdis ir bez izmaiņām – tā ir reliģija, kas akli, līdzīgi kā mūsu Latvija, dzīvo uz parāda un seko tiem, kas diktē noteikumus no “augšas”. Draugi, ir tikai viens Kungs pāri visiem kungiem. Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Dieva vārds saka: “Bīstieties vairāk no tā, kas jūsu dvēseli var nomaitāt un iemest ellē. Ne no cilvēkiem, bet vairāk no Dieva.” Te nav runa par neveselīgām bailēm, lai gan reizi pa reizei noder arī šādas bailes. Personīgi es nenomiru tikai tāpēc, ka man bija bail no Tā, kas mani var iemest ellē. Man bija bail no tā, kur es nokļūšu pēc nāves. Tikai tāpēc es nevarēju izdarīt pašnāvību. Paldies Dievam, ka notika tā, kā notika. Draudze gan piesaistīja Bartimeja uzmanību, gan arī atgrūda viņu. Ir dažādi cilvēki, dazādi evaņģēlisti, dazādas draudzes, ir organizācijas, kas tikai saucas par draudzēm, bet patiesībā ir tikai kailas ēkas. Ja mēs runājam, piemēram, par hernhūtiešu kustību Raunā, tad tā nekad nebija nodalīta no luterānisma. Viņi oficiāli skaitījās zem luterāņu draudzes, taču tās bija divas dažādas kustības. Kurš cilvēks gāja tev garām? Kādas baznīcas ēkas tu redzēji? Ko tu dzirdēji vai redzēji televīzijā? Mēs nākam pie Dieva caur cilvēkiem, caur draudzi, un draudze var būt tā, kas atgrūž. Tu vari redzēt baznīcas torni, bet, ieejot šajā baznīcā, tur vari neko nesaprast, tev neviens var nepienākt klāt un galu galā vairāk par krustu mešanu un pātaru skaitīšanu tu neko tur neiegūsi. Dieva tur nav. Ir dažādas baznīcas. Pat vienas konfesijas iervaros var būt dažādas baznīcas.
Pirms dažām dienām paceļoju ar mocīti. Kāda vieta Latvijā man ir īpaši mīļa, un tā ir Straupes pils. Ne pati pils ir nozīmīgākais šajā vietā. Straupes pils ir uzbūvēta kopā ar luterāņu baznīcu. Kādreiz tajā baznīcā kalpoja kāds man zināms cilvēks, bijām draugi. Tajā laikā, kad slimoju ar alkoholismu, vairākas reizes nokļuvu Straupes narkoloģiskajā slimnīcā. Tā bija laba vieta, mani pielika pie sistēmas, lai izskalotu organismu. Tur deva vitamīnus, zāles, lielas ēdiena porcijas, un ārā bija svaigs, patīkams gaiss. Tā bija vasara. Mana māsa ar savu draugu bija noorganizējusi manis aizgādāšanu uz šo slimnīcu. Viņa mani apmānīja, nopērkot alu un iesēdinot sarkanā bembītī. Pie slimnīcas ieejas izdzēru pēdējās pudeles un devos iekšā cietumā. Pāris dienas biju piesiets pie gultas, pēc tam varēju staigāt. Dzēru vitamīnus, un, ja nenāca miegs, man deva miega zāles. Spēlēju novusu, runājos ar cilvēkiem. Ir tāda filma “Es mīlu jūsu meitu”. Ļoti labi izdevusies latviešu komēdija. Kad filmas varonis Matīss aizsūtīja savus vecākus uz ārzemēm, kur vispār netirgo alkoholu (viņa vecāki bija alkoholiķi), filmas komentētājs teica, ka viņa vecāki pirmo reizi uz pasauli paskatījās skaidrām acīm. Man Straupē bija līdzīgi. Tās bija pāris nedēļas, kad es pirmo reizi paskatījos uz pasauli skaidrām acīm. Tas varēja būt aptuveni jūnijs. Bija zaļa zāle, auga puķes, zaļoja koki. Un es, ar skaidrām acīm. Es izgāju pagalmiņā, kur bija baznīca. Starp citu, tā ir vieta, kur filmēja filmu “Purva bridējs”. Es iegāju baznīcā. Tur nekāda mācītāja nebija. Šī baznīca man noteikti lika domāt par Dievu. Tā lika man domāt par kaut ko augstāku, ka ir kaut kas augstāks, ir kaut kas, kas man trūkst. Tur nebija neviena, kas man varētu kaut ko paskaidrot. Baznīca bija viss, ko es redzēju, tomēr šī baznīca izpildīja savu funkciju tik daudz, cik tajā brīdī tas bija iespējams. Tā atgādināja man par Dievu. Šis brīdis, savienojot kopā skaidras acis un baznīcu, ir viens no punktiem manā dzīvē, kas veda no grēcīgas dzīves pie Dieva, no pazušanas ellē uz Debesīm. Tas ir punkts, kas man lika aizdomāties par Dievu un to, ka varbūt ir iespējams manā dzīvē kaut ko mainīt, varbūt tomēr Dievs ir un Viņš var man palīdzēt. Ēka var būt tikai un vienīgi ēka, kas liek aizdomāties, bet nespēj palīdzēt. Cilvēks nāk pie Dieva caur konkrētiem cilvēkiem, kas par tevi lūdz, kas tev stāsta evaņģēliju, kas tevi māca, kas tevi atved uz draudzi. Ja tu uzskati, ka tu pats atnāci, tad zini, ja arī tu pats atnāci, tad pirms tam tevi aicināja. Tu dzirdēji evaņģēliju, tu lasīji kādus materiālus, ko cilvēki bija sarakstījuši. Jebkurā gadījumā, cilvēku bari gāja tev garām. Šie cilvēku bari varēja tev aizsprostot ceļu pie Dieva un šie cilvēku bari varēja, tieši otrādi, atvest tevi pie Dieva. Jēzus apstājās un teica: “Ataiciniet viņu.” Draudze pirms tam Bartimejam teica: “Klusu,” bet tad paklausīja un atveda aklo.
Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” (Lūkas evaņģēlijs 18:39-41)
Cilvēks pats nāca pie Kristus, un tajā pašā laikā viņu aicināja. Viņu aicināja, bet cilvēks pats nāca. Tas, ka tu nāci pie Dieva, ir daļa no tevis. Tu pats nāci, tomēr tevi veda.
Aina no manas dzīves. Centrālcietums, apmēram 1992. gads. Es tur pavadīju 4 mēnešus, un tā bija elle zemes virsū. Tajā laikā tā tiešām bija elle zemes virsū. Ja tu esi skatījies kādas filmas par cietumiem, tās reālākās, pašas briesmīgākās filmas par cietumiem, viss ir apmēram pietuvināts tam, kas realitātē notiek, pat tad, kad tu skaties aktieru spēli. Tur nogalina cilvēkus, ņirgājas par viņiem, cilvēks ir cilvēkam suns un pavadiņā staigā līdzi, viss cietums ir vienos caurumos – caurumi griestos, caurumi sienās. Šajā cietumā bija vairāk nekā 1000 cilvēku. Tas bija cara laika cietums, piesūcies ar nāves smaku, tā pagalms bija bijis piepildīts ar līķiem, tur izpildīja nāves sodus. Viss cietums bija vienos caurumos, un ieslodzītie kā skudras pārvietojās pa visām malām. Kad cietuma elite svinēja dzimšanas dienu, no augšējā stāva manā kamerā nāca iekšā liesmas, jo viņi bija izlējuši spirtu un aizdedzinājuši. Tajā laikā policisti paši piegādāja ieslodzītajiem cisternas ar spirtu. Cietumā ieraudzīt kādu policistu bija liels brīnums. Pārsvarā viss notika tikai ieslodzīto starpā. Toreiz man bija 22 gadi, un mani iemeta tajā karcerī. Ko es tur darīju? Zini, es sāku lūgt Dievu. Iedomājies? Kamerā bija kādi simts cilvēki, bet realitātē mēs gulējām 3 cilvēki pa maiņām uz vienas gultas. Tur bija pārpildīts, blaktis, utis: strīpainas, melnas, baltas, kādas vien vēlies, un neviens no tām nevarēja izbēgt. Stresa līmenis bija tāds, ka radīja dažādus augoņus un slimības. Tā runāja, ka katru dienu kāds izdarīja pašnāvību. Acu priekšā esmu redzējis, kā nogalina cilvēkus.
Cietumā es sāku lūgt Dievu. Kāpēc? Jo vienīgais papīrs, ar ko varēja aiziet uz tualeti, bija Bībeles. Misionāri un evaņģēlisti bija pacentušies, lai cietumā būtu Bībeles, tad nu šīs Bībeles lapas cietumnieki izmantoja kā tualetes papīru un arī ietinamo papīru. Tas bija ļoti labs ietinamais papīrs, kurā varēja tabaku ietīt. Manās rokās patrāpījās kāda grāmatiņa, kura arī bija par Dievu. Es sāku to lasīt. Tur bija par sātanu, tur bija par Dievu. Kāds šo grāmatiņu bija nogādājis cietumā, lai es to varētu izlasīt. Es to izlasīju un sāku lūgt. Un es izdzīvoju. Kā redzat, esmu dzīvs. Galu galā es redzēju briesmu lietas. Bet lielākoties mani tās neskāra, jo es izmisīgi lūdzu Dievu. Es teicu: “Dievs, ja Tu man palīdzēsi, ja Tu mani izvedīsi cauri un es palikšu ar veselu dibenu…”. Tur tas bija ļoti vienkārši, un es biju tāds smuks puika. Man tad bija izaudzēti gari mati. Kad es sapratu, kas tur ir par lietu, es noslēpu garos matus aiz apkakles un pēc tam fiksi nogriezu uz liso, jo sapratu, ka varu pievērst uzmanību. Droši vien tagad tas būtu normāli, bet toreiz tas nebija normāli. Tagad ir tādi cilvēki, kuri paši labprāt uz turieni dotos, lai tikai izmēģinātu to visu. Tagad jau arī skolā to māca. Es redzēju kādu cilvēku, kurš bija iemests cietumā un bija reāls aktīvs homoseksuālists. Viņam tur bija labi. Viņš bija notiesāts par homoseksuālismu. Iedomājies? Viņu notiesāja par homoseksuālismu, un viņš nonāca tādā vietā, kur ir tādā kā homoseksuālistu paradīzē. Šādos apstākļos es izlasīju grāmatiņu par Dievu. Un kādu dienu atsprāga vaļā cietuma kameras durvis un pa tām ieskrēja tāda smalka meitene un spēcīgi sāka sludināt evaņģēliju. Viņa norunāja savu sakāmo, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies, ka Viņš mainīs tavu dzīvi. Viņa reāli mums sludināja evaņģēliju. Mēs tur visi klausījāmies. Pēc tam viņa apklusa un jautāja: “Nu, ir vēl jautājumi?”. Tad es atceros, ka uzdevām visādus dumjus jautājumus: “Kāpēc ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kāpēc ir trīs Dievi? Ir taču tikai viens!?”
Jēzus katram iet garām, bet Viņš neatnāk personīgi, bet caur Savu miesu, caur cilvēkiem, caur draudzi. Bartimejs dzirdēja cilvēku barus ejam garām. Viņš sauca uz Dievu, un Dievs sūtīja cilvēkus. Jēzus teica: “Atvediet viņu pie Manis!” Viņš nāca pats un viņu veda. Cilvēki nāk pie Dieva un draudzes, un draudze var būt gan šķērslis, gan tas, kas ved pie Dieva cilvēkus. Draugi, būsim tāda draudze, kas ved cilvēkus pie Dieva. Būsim aktīva draudze, tie, kas reāli lūdz, reāli cīnās, reāli iet pie cilvēkiem. Mums bija tāda dziesma “Pasaule pēc Dieva sauc”. Pasaule sauc pēc Dieva, kaut arī no skolām met ārā kristīgo mācību un cenšas iegalvot pretējo. Tomēr cilvēkiem ir vajadzība pēc Kristus. Cilvēkiem ir vajadzība pēc Kristus! Un mēs esam tie cilvēki, kas iet garām cilvēkiem. Mums būtu jābūt tiem, kas nevis paiet garām, bet atved pie Kristus cilvēkus. Draugi, ir draudze, bet draudzes centrā ir Kristus. Kristum apkārt vienmēr ir mācekļi un draudze, ļaužu bari. Pareizi Dāgs Hevards Mills māca: “Mega draudzes ir jāceļ! Lai cilvēki var saredzēt, ka tur ir kaut kas labs! Ja tik daudz cilvēku meklē Dievu, ja tik daudz cilvēku ir draudzē, tur ir kaut kas labs!” Kad pie mums atbrauc viessludinātāji, tad viņi paskatās un saka: “Oho!” No Ukrainas bija slavētājs Zaharenko, un viņš ienākot teica: “Vov, cik jums ir skaisti cilvēki, vai, cik te forši un smuki, un daudz jauniešu! Nav tā kā mums, visi tādi bez zobiem.” Viņi gan nevar sūdzēties par cilvēku trūkumu, taču viņiem ir citādāks kontingents. Arī citiem cilvēkiem, kas te pa retam ir bijuši, ir tāda sajūta, ka visur ir simtgadīgi cilvēki. Kad draudze ir liela un aizskar visas cilvēku grupas, tad cilvēkiem no malas liekas: “Tur kaut kas ir!” Aklais Bartimejs jautāja: “Ei, kas tur ir,” kad cilvēku bari gāja garām. Mēs būsim daudzskaitlīgi!
Vēlāk, pēc Centrālcietuma es nonācu soda izciešanas vietā – Jelgavas cietumā. “Pārlielupes” cietums bija bēdīgi slavens ar to, ka no turienes aizbēga 80 ieslodzītie. Manī joprojām bija iekšēja vēlme pēc Dieva. Šajā cietumā bija ticīgi cilvēki, bija kapela. Cietums nebija maziņš, nevarēja zināt, kas kur ir un kurā vietā, kas notiek un cikos. Es biju dzirdējis, ka cietumā ir tāda kapela. Tur bija mācītājs, kurš varēja palūgt un vairāk pastāstīt par Dievu. Bija kāds cilvēks, kuru sauca Salvis, bet es viņu saucu par Lutiņu, jo viņam bija tādas ausis. Viņš gāja uz kapelu, un es ar viņu tā nedaudz biju iedraudzējies. Mēs tur tusējām, šad tad kopā pastaigājāmies, parunājāmies. Viņš man par Dievu kaut ko nedaudz pastāstīja. Viņš teica: “Vajag uz kapelu, tur forši, tur visu pastāsta, tur viss notiek.” Es viņam teicu: “Aizved mani uz to kapelu.” Es viens pats nevarēju aiziet. Mēs sarunājām: “Divos tiekamies, lūk, te.” Viņš apsolīja konkrētā vietā ar mani tikties un teica: “Es tevi aizvedīšu uz kapelu.” Mārcītis gaidīja Lutiņu, kad viņš vedīs uz kapelu, un nesagaidīja. Neatnāca. Draugi, cilvēki paši nenāk pie Dieva. Ļoti reti kurš pats atradīs un atnāks uz grupiņu vai pats atradīs un atnāks uz draudzi. Viņus kāds ved. Tu domā: “Ā, es pastāstīju cilvēkam par Kristu, gan jau viņš pats pēc tam zinās.” Zini, ir veselas kustības, kas tic: Galvenais pateikt cilvēkam par Kristu, galvenais, lai viņš noskaita grēku nožēlas lūgšanu, un tad jau Dievs viņu vadīs. Nu, kaut kā jau varbūt vadīs. Tikai mēs aizmirstam, ka Bartimeju atveda pie Jēzus. Viņš pats nevarēja atnākt, jo viņš bija akls. Neredzīgu cilvēku ir jāatved. Kad tu aicini cilvēku uz draudzi un paļaujies uz to, ka viņš pats atbrauks, nē, tu brauc viņam pakaļ un ved viņu uz draudzi. Piemēram, tu internetā taisi grupas, vienu uzaicināji un saņēmi atbildi: “Jā, būšu.” Tu domā: “Ā, viņš būs.” Tu saki: “Man grupiņā būs 50 cilvēki.”Labi, ja tev viens cilvēks būs. Ja tu gribi, lai viņš tur ir, tev ir 100 reizes viņam jāatgādina. Pirms pašas grupiņas viņam vēl ir jāatgādina. Cilvēkiem ir vajadzīgs Kristus, ir vajadzīgs risinājums. Latvijai ir vajadzīgs risinājums. Risinājums, draugi, ir dievbijībā, atgriešanās pie savas valsts saknēm. Tur ir risinājums. Cilvēki ir akli, bet Jēzus ir tas, kas atver acis aklajiem.
Kā es kļuvu redzīgs? Cits gadījums Maskačkas rajonā. Tas bija vēl manā narkomānijas laikā. Mēs kopā ar savu pārinieku gatavojām narkotikas pulverveidā. Visādi ķīmiķojām un taisījām tās pārdošanai. Ļoti maz izdevās pārdot, jo pārsvarā viss aizgāja pašiem savās vēnās. Tur bija tāds briesmīgs dzīvoklis graustu rajonā. Vienu dienu es vārīju narkotikas un viss smaržoja, un pie durvīm klauvēja. Es pavēru durvis, un tur divas sievietes stāvēja. Gribot ar mani parunāt. Sākām runāt. Divas ticīgas evaņģēlistes stāstīja man par Dievu. Viņas stāstīja, un es klausījos, un nebija tā, ka man bija neinteresanti. Beigu beigās palikām pie tā, ka turpat netālu viņām esot draudze. Viņas mani uzaicināja uz turieni, iedeva adresi, kur man jānāk. Viņas atnākšot man pakaļ rīt tikos un tikos. Viņas teica: “Mēs atnāksim tev pakaļ un iesim kopā.” Es reāli gaidīju, es gribēju iet pie Dieva, es gribēju iet uz draudzi, es gaidīju, bet viņas neatnāca. Draugi, draudze var nostāties starp cilvēku un Dievu. Bet draudzei nevis jānostājas starp cilvēku un Dievu, bet jāved.
Kā es kļuvu redzīgs? Cilvēks nāk pats, un tajā pašā laikā viņu atved. Zini, kad es nožēloju savus grēkus cietuma kamerā, tas bija satricinājums, tas bija piedzīvojums. Pēc tam, kad nokļuvu Jēkabpils cietumā, tajā saucamajā zonā, tur bija kāds čigāns vārdā Juris. Mēs ar viņu satikāmies un izrādījās, ka viņš gāja uz kapelu. Viņš bija ticīgs. Es viņam stāstīju, ka es arī esmu ticīgs. Man nebija apkārt nekādas draudzes. Tas bija pirmais kontakts ar cilvēkiem. Es viņam stāstīju: “Es arī esmu ticīgs, es piedzīvoju Dievu, es nožēloju grēkus.” Viņš teica: “Tev ir jānāk un jāpieņem Jēzus, tev ir jānāk uz kapelu.” Es domāju: “Nu, viņš jau tādu ilgāku laiku ir ticīgs, viņš zina, kas man jādara.” Viņš mani atveda uz kapelu. Es pats būtu aizgājis, bet viņš mani atveda. Viņš ne tikai atveda, bet arī pateica kapelānam, ka man ir jānožēlo grēki. Man bija jāskaita grēku nožēlas lūgšana. Es to skaitīju bez emocijām, vienkārši automātiski. Ja kapelāns saka, ka tā vajag, tad vajag. Es noskaitīju, kaut sirdī es zināju, ka Jēzu es esmu pieņēmis. Es šo lūgšanu biju jau lūdzis, biju jaunpiedzimis. Pēc tam kapelāns man iedeva Gideonu izdoto Bībeli, Jauno Derību ar Psalmiem. Viņš teica: “Lasi katru dienu.” Tieši to pašu, ko Dievs man teica cietuma kamerā caur Saviem eņģeļiem: “Lasi Bībeli katru dienu.” Te ir tas stāsts, ka es pats atnācu un tomēr mani arī atveda. Viņš gribēja sev pierakstīt klāt: “Es esmu atvedis cilvēku.” Viņš gribēja mani pie saviem nopelniem pierakstīt, ka viņš esot mani pievedis pie Jēzus, kaut gan es jau biju pievests. Tas bija ļoti labi, ka viņš mani atveda. Tikai nedaudz pārcentās. Viņam vajadzēja saprast, kas es esmu pieņēmis Jēzu un otro reizi nevajag nožēlot grēkus. Viņš pierakstīja sev bonusiņus kapelāna acīs: “Redzi, es atvedu pie Dieva cilvēku, es neesmu šķērslis starp cilvēku un Dievu.” Es nācu pats, un tomēr mani veda. Tu pats nāc uz dievkalpojumu, tomēr tas viss ir cilvēku veidots, un Kristus ir vidū. Kristus darbojas caur Svēto Garu pie mums, un mūsu dzīvēs notiek teicamas izmaiņas. Mēs esam redzīgi, mēs esam dziedināti, izglābti, svētīti un mums ir mūžīgā dzīvība. Kad Bartimeju pieveda pie Kristus, Jēzus viņam uzdeva jautājumu.
Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. (Lūkas evaņģēlijs 18:40-43)
Jēzus uzdeva jautājumu: “Ko tu gribi?” Kāpēc Jēzus uzdeva tādu jautājumu? Kamēr tu pats nezini, kas tev ir vajadzīgs, tu nespēj to paprasīt. Ja tu nespēj to paprasīt, tu nespēj to saņemt, tu nespēj to izdarīt. Grēka apziņa cilvēkam ir jānodod. Paklausies, draugs, ja tu neesi redzīgs, ir problēma. Tu ceļmalā ubago tāpēc, ka neesi redzīgs. Bartimejs zināja un ticēja, ka Jēzus var dziedināt. Viņš bija dzirdējis par Jēzus brīnumiem. Iespējams, viņš cerēja, ka varbūt reiz satiks Kristu. Un tomēr tā bija tikai cerība. Un te viņš ir saticies ar Viņu, un Jēzus prasa, ko tu vēlies. Un viņš skaidri pateica, kaut viņš varētu redzēt. Viņš zināja un viņš ticēja.
Kāda trešā klase, esmu vēl mazs puika. Mēs ar skolasbiedru tādi mazi puikas dodamies uz mājām vienā virzienā gar stadionu. Sākām runāties. Un mazais puika teica, vai es redzot šo stadionu, kas man priekšā. Pienākšot laiks, kad viens onkulis stāvēs vidū, viņš skaļi bļaustīsies, aklie redzēs un kurlie dzirdēs. Iedomājies, padomju laikā, trešā klasē, es tā padomāju, cik tas bija sen. Mani toreiz tas izbrīnīja, šķita dīvaini un traki. Un puika stāstīja ar pārliecību. Nu, acīmredzot, viņš bija ticīgs cilvēks, evaņģēlisko kristiešu dēls. Acīmredzot viņš man evaņģelizēja, viņš man stāstīja, ka kādu dienu onkulis runās uz daudz cilvēkiem. Kurlie dzirdēs un klibie staigās! Zini, viens klibais no Limbažiem tagad staigā. Un vēl daži klibie staigā. Stadionā gan nē. Stadionā mums izdevās tikai futbola maču sarīkot. Kristīgā komanda pret Limbažu vietējo komandu. Mēs zaudējām! Bet mačs bija labs, futbols bija normāls. Komandas abās pusēs bija diezgan labas, bet kā jau kristieši visur. Es pats nespēlēju, es neesmu futbolists. Es organizēju. Es biju Limbažu futbola fans. Un Dainis Krūms, fizkultūras skolotājs, bija futbola tiesnesis, vienīgais, krutais tiesnesis Limbažos un visā tajā rajonā. Viņš mūs tiesāja. Viss notika oficiāli. Balvas pēc tam pasniedza kultūras namā. Bet tam puikam bija taisnība. Zināšanas par to, ka Jēzus var dziedināt, Jēzus var atvērt acis, tas jau manī bija, caur cilvēkiem.
Bartimejs bija dzirdējis no cilvēkiem, ka Jēzus var atvērt akliem acis. Un, kad Jēzus viņu iztaujāja, viņš sāka brēkt, viņš zināja. Un, zini, es zināju, ka Dievs var palīdzēt. Bija kādi divi cilvēki, abi narkomāni, vīrs un sieva, vīrs bija ar iesauku Samara, hipijs, tas bija cietumā, un viņiem bija trīsdesmit gadu stāžs. Es viņam teicu, ka šo termiņu nosēdēšu, iziešu ārā un sākšu savu biznesu. Un viņš uz mani paskatījās un teica: “Tu nemāni sevi, Mārci!” Nav tādu narkomānu, kas tikuši no tā ārā. Tām pasakām neticiet, ka viņš ir bijis iekšā un tagad tā vienkārši ticis ārā. Neticiet tam! Es nezinu tādu nevienu. Izņemot kādus, kuri vienreiz uzpīpējuši zālīti un pēc tam lielo atbrīvošanu ir dabūjuši. Es nezinu nevienu, kurš būtu atmetis, esot tādās atkarībās. Gan jau kaut kur kāds ir, ar citu reliģiju palīdzību vai kā citādāk kāds ir atmetis, bet es personīgi nezinu tādu nevienu. Un šis cilvēks ar trīsdesmit gadu stāžu arī nevienu nezināja. Viņš teica tā: “Bet es zinu dažus, kuri ir kļuvuši ticīgi un ir tikuši ārā!” Un man tas palika atmiņā. Varbūt Dievs var atvērt acis? Varbūt Viņš var mani atbrīvot?
Vēl kāds gadījumums bija ar cilvēku, kurš man iemācīja tās lietas, jo es ilgi bāzos virsū kā Bartimejs. Limbažu narkomāns. Viņš kļuva arī par manu draugu. Viņš teica: “Es tevi nemācīšu, es tev nerādīšu, kā to visu gatavo!” Bet es viņam tik ilgi bāzos virsū, ka viņam nācās to iemācīt. Un arī viņš man stāstīja, ka nevar no tā tikt ārā. Bet esot viņam viens pazīstams cilvēks, kurš tagad ir mācītājs. Un viņš man teica, ka viņš tagad ir mācītājs, ar ko viņš agrāk kopā dūrās. Iedomājies? Man paši narkomāni stāstīja par Dievu. Viņš ir miris! Otrs nelaiķis, Andris vārdā, strādāja benzīntankā un pie viņa bija bīstami pildīt degvielu. Viņš vienmēr bija apreibinājies. Tieši tā es ar viņu iepazinos. Gribēju maksāt naudu par benzīnu, bet viņš bija tāds jocīgs. Viņš bija aplaupījis aptieku, veselu somu iznesis ārā. Viņš klīda apkārt ar to somu un atnāca pie manis mājās. Pēc tam, kad policija viņu atrada, viņu nevarēja no gultas piecelt, viņu ar visu gultu iznesa ārā. Un pēc kāda laika viņš pēkšņi vairs nelietoja. Kaut kādu brīdi. Kādus pārus mēnešu viņš kaut kur bija pazudis, pēc tam atgriezās un atkal sāka lietot. Tajā laikā par viņu bija raksts “Lauku Avīzē”. Tā bija populāra avīze. Un tur bija stāsts par to, ka cilvēks ir saticies ar Dievu. Un tas bija par viņu. Viņš satikās ar Dievu. Es jautāju viņam, kur tad ir viņa Dievs, bet viņš man evaņģelizēja un stāstīja par Dievu. Un rādīja avīzē, lai izlasu šo rakstu. Es neticēdams jautāju, ko šīs ākstās, kāds Dievs. Es parapsiholoģiju lasīju un domāju, ka viss ir izskaidrojams. Un šis stāstīja, ka tā ir patiesība, Jēzus var piedot grēkus, atbrīvot. Un es jautāju, kāpēc tad viņu neatbrīvoja, bet izrādījās, ka viņš neesot aizgājis līdz galam. Viņš pats nebija lasījis Bībeli, kaut ko nebija izdarījis līdz galam. Viņš pats esot vienkārši atkritis. Kādu dienu viņš pie manas mājas dejoja ar sniega lāpstu. Tas nozīmēja, ka viņš ir salietojies, un tajā brīdī, kad viņš gribēja pie manis atnākt, es viņu neielaidu iekšā. Pēc tam viņš devās uz mājām, kādus pāris kilometrus tālāk, bet viņš neaizgāja, jo nosala ābeļdārzā. Es zināju par Jēzu. Aklais Bartimejs zināja. Jēzus var palīdzēt! Un, kad ļaužu pūļi gāja garām, kad viņš uzzināja, ka tas ir Kristus, viņš zināja, ka Jēzus var palīdzēt. Jo draudze bija tā, kas šo informāciju viņam atnesa. Cilvēku pūlis bija tas, kas šo informāciju atnesa. Jēzus atver akliem acis! Jēzus dziedina! Kurlie dzird, aklie redz. Klibie staigā. Un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un, kad pienāca mana diena, es apzinājos savu grēcīgumu un lūdzu grēku nožēlas lūgšanu.
Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:9)
Draugi, ir jāapzinās problēma, bezdievība. Ir jāapzinās problēma, grēcīgums. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Un neviens nenāk pie Dieva, kā tikai caur Jēzus asinīm. Un Jānis saka: “Ja mēs neatzīsim savu grēcīgumu, Viņš nevar nākt.” Ja tu to neapzinies, Viņš nevar tevi dziedināt. Tev ir vajadzīgs Kristus. Mums visiem ir vajadzīgs Kristus. Latvijai ir vajadzīgs Kristus. Dievs, Svētī Latviju! Sākotnēji es teicu, ka varu durties un varu arī nedurties. Arī mans tēvs bija alkoholiķis un teica, ka varot dzert un varot nedzert. To man mamma stāstīja. Bet viņš tikai dzēra. Man likās, ka varu durties un varu nedurties, bet es tikai dūros. Un, kad pienāca tas punkts, kad es tiešām gribēju tikt vaļā, es vairs nevarēju tikt vaļā. Ir jāapzinās, ka lietas, kuras bez Dieva nevar atrisināt. Bartimejs apzinājās, ka neviens viņam vairs nepalīdzēs, tikai Kristus!
Lūk, kāpēc Jēzus jautāja Bartimejam, ko viņš grib. Viņš bija neredzīgs. “Es esmu neredzīgs un gribu redzēt!” “Esmu narkomāns, pats nevaru atbrīvoties.” “Esmu grēcīgs, pats nevaru šķīstīties. Mans dzīvesveids ir nepareizs, netieku galā ar savu dzīvi!” “Mūsu valsts neiet pareizā virzienā, mēs netiekam galā.” Mums jāapzinās, ka mēs netiekam galā. Mums ir vajadzīgs glābējs. “Es dodos taisnā ceļā ellē, netieku galā.” Mums ir vajadzīgs glābējs. Bartimejs zināja, ko viņš grib. “Es gribu redzēt!” Viņš bija neatlaidīgs. Kad viņu daudzi centās apklusināt, viņš vēl skaļāk brēca. Kad es pa savu leģendāro mazo, zilo radio dzirdēju meitenes balsi: “Piesauciet Jēzus Vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi,” tā nebija viena lūgšana. Es parasti neizplūstu gari, nestāstu visas detaļas. Draugs, es divas nedēļas, trīs reizes dienā lūdzu Dievu. Es teicu: “Jēzu, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Trīs reizes dienā es to darīju. Apmēram divas nedēļas. Un tikai pēc divām nedēļām notika brīnums, es kļuvu redzīgs.
Viens no Dieva vārdiem ir El Roi – Visuredzošais. Dievs ir redzošs. Un, ja Viņš glābj mūs, šķīsta un dziedina, Viņš dara mūs dzīvus, redzīgus, ka mēs spējam pareizi vērtēt situāciju, pareizi rīkoties, esot Dieva gaismā. Mēs spējam arī veselīgi spriest par politiku. Nu, protams, pati politika arī jāpārzina, bet mēs protam veselīgi spriest. Tie cilvēki, kas liek sevi uz reklāmas stabiem ar saukli “Es vakcinēšos, jo (..)” nespēj spriest pareizi. Tā ir liela atbildība – reklamēt vakcīnu. Ir runa par to, ka vakcīna tiek uzspiesta ar varu. Un to reklamē. Kādu atbildību šie cilvēki uzņemās? Kā es varētu kaut ko tādu sludināt? Es uzņemšos atbildību pēc tam ar savu piemēru. Es to nevaru! Kāpēc? Jo es esmu redzīgs! Zini, kāda ir mana nostāja draudzē? Un tā ir oficiāla nostāja. Ja gribi, vakcinējies, negribi, nevakcinējies.
Kā es kļuvu redzīgs? Divas nedēļas lūgšanas! Un notika lielais brīnums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Jo, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums! Tālāk par Bartimeju rakstīts, ka viņš tūliņ kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams, un, visai tautai redzot, deva Dievam godu. Viņš pievienojās baram un kļuva par to cilvēku, ko Dievs bija paredzējis. Zini, cilvēki par viņa brīnumu deva godu un slavu Dievam. Viņš palīdzēja ar savu brīnumu arī citiem iemantot ticību. Iemantot Kristu. Viņš pievienojās draudzei, slavēdams Dievu. Dievu slavēt nozīmē izveidot personīgas attiecības ar Dievu. Draugi, viņš izveidoja personīgas attiecības ar Dievu un pievienojās draudzei. Tai draudzei, kas gāja viņam garām. Tai draudzei, ar kuru viņam bija arī konflikts. Bet viņa uzstājība tomēr viņu atveda pie Kristus. Viņš pievienojās draudzei ceļā uz Jeruzālemi. Kas Bartimeju gaidīja tālāk? Kristus nāve un augšāmcelšanās. Visas tās ciešanas un visas tās privilēģijas, kas gaidīja visus Kristus mācekļus.
Un noslēgumā tieši par pēdējo pantu, ka viņš kļuva redzīgs, gāja līdzi Dievu slavēdams, un tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Cilvēki dod Dievam godu arī manas liecības dēļ. Es šodien gribēju kaut ko gudru runāt, bet viss sprediķis faktiski sastāvēja no manas liecības. Manā galvā visu laiku ir Bartimejs. Un es sapratu, ka šodien ir jārunā par Bartimeju. Kā es kļuvu redzīgs. Kā es kļuvu dziedināts. Tieši mana liecība, tava liecība dara to, ka cilvēki dod Dievam godu! Pirms pirmās Tautas lūgšanu sapulces es biju Rīgas Domē, Reliģijas lietu padomē. To vadīja Jānis Šmits, un tur bija visu konfesiju pārstāvji, un es prezentēju Tautas lūgšanu sapulci. Un ko es izstāstīju šajā sapulcē? Īsi izstāstīju savu liecību. To, ka biju narkomāns, biju cietumos, Dievs izmainīja manu dzīvi. Un es redzēju, ka pareizticīgo pārstāvis kļuva tāds dīvains un sāka uz mani tā skatīties, bija neapmierināts, ir kā es būtu kaut kāds nenormālais. Viņi pēc tam nepiedalījās Sapulcē. Un pēc sapulces kāds mācītājs man pienāca klāt un teica: “Zini, vajag saprast, kurā vietā ko runāt.” Viņš tādu padomu man deva. Man nebija nekādas reakcijas uz šo tekstu, jo es zināju, ka tieši liecība, ko Dievs ir darījis manā dzīvē, ir mans spēcīgākais ierocis. Evaņģēlijs darbībā ir piektais evaņģēlijs. Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa un Mārča evaņģēlijs, mācītāja evaņģēlijs. Mans evaņģēlijs! Man nav jāšķiro, kur, kad un kā liecināt!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā es kļuvu redzīgs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
