“[..] Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Tas visu spēj, kas tic! Tā arī ir šīs svētrunas tēma.
Bet bez ticības nevar patikt. [..] (Ebrejiem 11:6)
Katram cilvēkam ticība ir būtiskākā daļa attiecībās ar Dievu. Ticība ir būtiskākā daļa tam, lai Dievs varētu Savu gribu izpildīt šeit virs zemes. Mēs lūdzam Tēvreizē: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Tas ir lūgšanas paraugs.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Tāda ir Dieva griba – lai Viņa valstība šeit virs zemes nostiprinās caur draudzi, caur cilvēkiem. Tieši ticība ir veids, kā Dievs izdara Savu gribu šeit. Vārds ‘ticība’ ir attiecināts uz MŪSU ticību Dieva vārdam. Tā ir TAVA ticība. Dievs meklē cilvēkus, kuri ir spējīgi ticēt un tādā mērā, tik aktīvi, ka Dievs var viņus lietot. Šajā zemē valda arvien lielāks haoss, kā tas jau ir noticis vairākus gadu simtus. Mainās laiki, mainās valdnieki un mainās arī dažādas valsts iekārtas, bet haoss turpinās. Arī šodien pasaulē mēs redzam, ka tiklīdz no savas vietas aizgāja ASV prezidents Donalds Tramps, viņa vietā nāca cits prezidents, kurš ir bezdievis. Mēs redzam, kā tas ietekmē visu pasauli un kā tas šobrīd ietekmē arī Izraēlu un Palestīnu, Gazas sektoru, kas viens otru “aplaimo” ar dāvanām raķešu veidā. Sociālajos tīklos biju ievietojis video apkopojumu tam, cik skaisti strādā Izraēlas aizsardzības sistēma, ko sauc par dzelzs kupolu. Faktiski visas pret viņiem palaistās raķetes tiek iznīcinātas jau gaisā. Tā ir skaista, digitalizēta sistēma, tomēr raķešu ir tik daudz, ka daudzas no tām pamanās izspraukties cauri un trāpīt mērķī. Izraēla kā valsts ir stabila, spēcīga, un palestīniešiem šobrīd neiet nemaz tik jauki, jo atbildes triecieni no Izraēlas ir diezgan nopietni, precīzi trāpīti mērķos, precīzi konkrētās ēkās un pat konkrētos dzīvokļos. Šobrīd notiek karš. Šis saasinājums sākās pēc tam, kad no sava amata aizgāja Donalds Tramps. Laiki mainās, un mēs redzam, ka haoss briest un pasaule rūgst kā uz pulvermucas. Draugs, Dievs meklē cilvēkus, kas spēj ticēt Viņa valstības principiem! Dievs meklē cilvēkus, kas spēj ticēt tā, ka Viņš var nākt un nodibināt šī haosa vietā Savu kārtību! Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet miers un prieks Svētajā Garā. Tā ir saticība savā starpā, labklājība, veselība, pasaule bez vardarbības.
Visos laikos cilvēki, kuriem ir bijusi vara un ietekme, ir tiekušies pēc paradīzes zemes virsū. Vai tu esi kādreiz bijis skaistās pilīs, muižās un to dārzos? Man ļoti patīk šādi dārzi. Kad kaut kur dodos, vienmēr maršrutā iekļauju pilis. Arī mums Latvijā to ir pietiekami daudz. Pavērojot šādas pilis, īpaši tās, kuras ir atjaunotas, apkoptas un uzturētas, var novērot, ka pils īpašniekam ir bijusi vēlme pēc paradīzes zemes virsū. Pēc pazaudētās paradīzes. Viņi to ceļ mākslīgi. Ādolfs Hitlers savas valdīšanas laikā darīja tieši to pašu. To sauca par Trešo reihu. Tā bija viņa galvā esošā paradīze jeb neesošā paradīze, ko viņš mākslīgi gribēja radīt. Komunisti darīja tieši to pašu. Tas, ko es šobrīd redzu, un par ko man ir stipra pārliecība – šobrīd to pašu globāli ceļ pasaulē. Braucot uz Līgatnes dabas takām, ir šaurs celiņš, uz kura mašīnām ir uzmanīgāk jāsamainās. Blakus šim celiņam ir skaistas, kalnainas pļavas. Pavisam nesen šīs pļavas tika nožogotas ar elektrožogu, un šobrīd tajās ganās mīlīgas, foršas govis. Dažreiz es piestāju pie žoga, lai tās pavērotu. Blakus žogam ir uzlikts uzraksts: Šeit mēs dzīvojam un uzlabojam pļavas. Tālāk šim teikumam seko teksts: Eiropas Savienības projekts. Ja tu palūkosies apkārt, tad ievērosi, ka tiek atjaunotas pilis, muižas, parki u.c. vietas. Šobrīd mežos ir savairojušies dzīvnieki. Piemēram, Līgatnē nakts laikā ar mašīnu normāli izbraukt nevar, ir jābrauc lēnām un nepārtraukti jāskatās uz visām pusēm. Tur ir zaķi, stirnas, eži un sazin kas vēl. Viņi pie ceļa ir nepārtraukti un daudz. Pat lāči dažviet Latvijā ir uzradušies. Šodien var redzēt, ka pie varas esošā globālā elite vairāk rūpējas par dzīvniekiem, nekā par cilvēkiem. Šī elite vairāk rūpējas par dabu, viņi to iekārto. Tas ko es redzu – tiek veidots kārtējais tūkstošgades reihs. Viņi ierobežotam cilvēku skaitam ceļ paradīzi zemes virsū. Celiet kā jūs gribat, tas neizdosies. Vienmēr šādi mēģinājumi ir beigušies ar fiasko.
Kad cilvēki cēla Bābeles torni, viņi teica, ka cels torni līdz pat debesīm. Dievs nonāca, paskatījās un nodomāja: “Ja Es tā ļaušu viņiem izpausties, tad viņi kļūs varenāki par Pašu Dievu.” Un Viņš sajauca šiem cilvēkiem valodas. Mēs zinām, ka Eiropas Parlamenta ēka ir celta pēc nepabeigta Bābeles torņa parauga. Viņi simboliski atjauno paradīzi. Ceļ torni debesīs, dzīvnieks ir svarīgāks par cilvēku, govīm pat vajag mūziku kūtīs. Dažam pensionāram pat nav normālas tualetes, bet kūtīs vajag mūziku. Ja mēs sāksim uzskaitīt visas lietas, kas ir vajadzīgas, tad mums vispār vairs nebūs lauksaimniecības. Ja visi ievēros to, kas ir vajadzīgs, tad nebūs nekāds bizness, nekāda lauksaimniecība. Cilvēkiem ir vēlme pēc tā, ko Dievs viņiem ir devis un no kā paši cilvēki ir atteikušies. Jēzus Kristus, kurš ir nācis virs zemes cilvēka miesā, izpirka mūs no grēka varas un atgrieza mūs sākotnējā stāvoklī zaudētā paradīzē. Zaudētā paradīze nesākas ārēji, bet iekšēji. Jauns gars, jauna sirds, un šie jaunie cilvēki rada sev apkārt attiecīgus apstākļus, situācijas virs zemes jeb kārtību. Visi šie centieni celt paradīzi bez Dieva nes tirāniju un vardarbību. Reiz tā notika. 1. Mozus grāmatā, 6. nodaļā varam lasīt par cilvēku vārdā Noa. Tur ir rakstīts, ka zeme bija pilna vardarbības. Zeme bija pilna bezdievības, un grēku mērs bija tik liels, ka Dievam kļuva žēl, ka viņš ir radījis cilvēku. Viņš nolēma cilvēci kopā ar visu radību iznīcināt plūdos. Bet Bībele saka, ka, pirms nāca plūdi, Noa atrada labvēlību Dieva acīs.
Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1. Mozus grāmata 6:8 )
Dievs uzrunāja Noa. Viņš bija spējīgs sadzirdēt. No visiem zemes iedzīvotājiem Noa vienīgais bija spējīgs sadzirdēt. Es domāju, ka cilvēki gan dzirdēja, bet nesaklausīja. Kā Jēzus saka: “Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat, jums ir acis, bet jūs neredzat. Mēs jums dziedājām, stabulējām, bet jūs nedejojāt.” Noa bija cilvēks, kas spējīgs sadzirdēt, ticēt Dieva vēstij un pārliecinoši izpildīt šo vēsti. Dieva vārds saka: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kā vēl nav, pārliecība par neredzamām lietām.” Noa bija pārliecība par to, ko Dievs uz viņu runāja. Viņš bija pārliecināts, ka būs plūdi un pasaule ies bojā. Vai tu šodien varētu ko tādu apgalvot un celt kuģi, kurā patverties? Es domāju, ka šis šķirsts jeb kuģis, ko cēla Noa, bija megaprojekts. Tajā bija jāietilpst katras sugas dzīvniekiem no visas pasaules pa pāriem, kas pēc tam spētu vairoties. Un vēl tur bija astoņas dvēseles – Noa ar savu ģimeni, kurā bija viņa sieva un dēli ar vedeklām. Sadzirdēt, pieņemt to kā patiesību, tam ticēt, pat iekšēji tā justies. Būs plūdi, jāceļ šķirsts… Vai tu varētu par kaut ko tādu padomāt? Jebkurš filmu režisors vai Bībeles stāstnieks, kurš mēģinās šo notikumu parādīt, noteikti tajā iekļaus momentu, kurā cilvēki par Noa ņirgājas (tas gan Bībelē nav tieši aprakstīts). Piemēram, filmā par Noa, kur galvenajā lomā ir Rasels Krovs, šis moments tika iekļauts. Filmā cilvēki ņirgājās par Noa un teica: “Viņš taču ir nenormāls! Tērē tādus līdzekļus! Kam viņš ceļ to kuģi?” Bet plūdi atnāca, un radība gāja bojā, izglābās tikai Noa ar ģimeni.
Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. (Ebrejiem 11:7)
Viņš saņēma Dieva norādījumus par vēl neredzamo. Šajā Rakstu vietā divas reizes ir minēts vārds ‘ticība’. Kā Noa izglāba sevi? Ticībā tam, ko Dievs saka. Viņš bija spējīgs dzirdēt. Vai tu esi spējīgs dzirdēt Dieva vārdu? Vai tu esi spējīgs dzirdēt Dieva norādījumus? Ir kāda anekdote par trakomāju. Kādā palātā trakie satrakojušies un izmetuši medmāsiņu pa logu. Galvenais ārsts ienāk palātā un jautā: “Kāpēc jūs to izdarījāt?” Pacienti atbildēja: “Dievs teica!” Pēkšņi no blakus palātas kāds atbildēja: “Es jums neko neesmu teicis.” Ir daudzi, kas teiks, ka dzird Dievu, būs daudzi cilvēki, kas teiks: “Tā ir Dieva balss,” bet ir maz būs to, kas patiešām dzird Dieva balsi. Ja tādu būtu daudz, kas patiešām dzird Dieva balsi un tai tic, tad pasaule nebūtu tādā stāvoklī, kādā tā ir šodien. Veids, kā Dievs ceļ Savu valstību, ir caur cilvēkiem, kas tic un dzird Viņa vārdu, Viņa balsi. Tie ir cilvēki, kuriem ir pārliecība par Dieva vārdu un gribu. Noa dzirdēja, paļāvās un viņam bija pārliecība. Ir cilvēki, kurus neskar ne karš, ne bads, ne slimības, ne uguns, ne ūdens, ne dabas katastrofas. Ir tādi cilvēki, un viņi ir Bībelē.
“Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu Savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus un ja šie trīs vīri – Noa, Daniēls un Ījabs – atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles,” saka Dievs Tas Kungs. (Ecehiēla grāmata 14:13-14)
Ja būs ekonomiskā krīze, tad tie, kuri dzird Dieva balsi, Dieva norādījumus un paklausa tiem, kuriem ir pārliecība un ticība, tiks paglābti.
“Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem un šie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi.” (Ecehiēla grāmata 14:15-16)
Uz šo rakstvietu varētu attiecināt dabas katastrofas un dažādas nelaimes.
“Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: ej un staigā pa šo zemi! – un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus un tie trīs vīri atrastos viņu vidū, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi.” (Ecehiēla grāmata 14:17-18 )
Šajā Rakstu vietā Dievs runā par karu.
“Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu Savas dusmas asinīs pār to, un iznīcinātu cilvēkus un lopus, un Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, – tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, – tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savas dvēseles.” (Ecehiēla grāmata 14:19-20)
Tālāk 21. pantā ir vēlreiz uzskaitītas visas četras sodības: zobens, bads, meža zvēri un mēris.
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)
Diemžēl šī Rakstu vieta neattiecas uz visiem, bet tiem, kas tic. Marka evaņģēlijā ir rakstīts: “Tas visu spēj, kas tic.” Kā Dievs izdara Savu gribu virs zemes? Caur cilvēkiem, kuri Viņam tic. Bībelē varam lasīt par vienu tādu Dieva cilvēku vārdā Daniels, kura draugi nedega ugunī un kuram plēsīgu zvēru vidū eņģelis aizbāza lauvām rīkles, kamēr citus tie saplosīja vēl tikai krītot bedrē. Tāpat Bībelē rakstīts par jau iepriekšminēto Noa, kurš neslīka un kuram Dievs deva norādījumus jau pirms tam uzcelt šķirstu. Tas nav kaut kas tāds, kas notiks pats no sevis. Tu uzcelsi šķirstu, tu kaut ko darīsi, tu sapratīsi no Dieva, kā rīkoties, Dievs ar tevi runās. Dievs runā ar tiem, kas tic, kas ir spējīgi dzirdēt.
Parunāsim par cilvēku vārdā Elija. ‘Elija’ tulkojumā nozīmē ‘Tas Kungs ir Jahve’ jeb ‘Tas Kungs ir Dievs’. Es vēlos, lai caur to, ko tagad mācīšu, tu ieraugi, cik svarīga loma ir cilvēkam tajā, kā Dievs darbojas virs zemes. Viens no visbiežāk dzirdētajiem jautājumiem ir: “Kāpēc virs zemes ir tik liels ļaunums?” Tāpēc, ka virs zemes nav ticības. Tāpēc, ka Dieva valstība nevar nākt ārēji redzamā veidā, bet caur mūsu ticību. Dievs nedarbojas pats no Sevis. Viņš neiedala cilvēkus tā – šie būs laimīgie un tie būs nelaimīgie. Tā nenotiek. Tu nepiedzimsti kā laimīgais vai nelaimīgais. Tas nav no dzimšanas, bet gan no ticības. Vēstulē romiešiem ir teikts: “No ticības taisnais dzīvos.” Noa ticēja un sagatavoja šķirstu. Elija ticēja un bija spējīgs dzirdēt. Tieši ar Elijas piemēru mēs ieraudzīsim, ka Dievs izdara Savu darbu tikai un vienīgi ar to cilvēku rokām, ticību un sirdīm, kuri tic tam, ko Viņš saka. Tāds bija Elija. Stāsts būs diezgan interesants. Tajā laikā valdīja bezdievīgs ķēniņš vārdā Ahabs, kuram bija sieva, Sidonas princese vārdā Izabele. Iespējams, esi jau dzirdējis, ka Izabele jeb Jezebele nav pozitīvā persona ne Bībelē, ne draudzēs. Jezebele bija ļoti karsta Baala (feniķiešu un senebreju dievība, dēmons) pielūdzēja, tik karsta, ka vēlējās Izraēlā ieviest šo ticību Jahves vietā. Viņa pat neapstājās pie slepkavībām, nogalinot Dieva praviešus. Elija bija viens no praviešiem. Zemē ļaunums bija liels un ķēniņš ļoti pielūdza šos baalus kā neviens pirms tam. Tas bija velnu pielūgsmes apogejs. Zemē bija garīgs bads, garīgs sausums. Cilvēkiem garīgu sausumu ir ļoti grūti ieraudzīt. Viņi ceļ globālas paradīzes izredzētiem cilvēkiem. Ļaunums gāja plašumā, bija garīgs sausums. Dievs izdomāja: “Es pievērsīšu izraēliešu uzmanību ar garīgu sausumu.” Austrumos nav tā, kā mums šeit, kad lietus līst gandrīz katru dienu. Tur, ja lietus nav, ir katastrofa, cilvēkiem lēnām sākas bada nāve.
Ja atminies, Bībelē rakstīts par Īzaku, kurš izceļoja uz Ēģipti bada dēļ. Tur bija arī Jāzeps, kurš bija sagatavojis vietu, kur izceļot, jo Dievs taisnos, kas tic, pasargā. Vai tu zini, ka Jāzeps pavēlēja savus kaulus paņemt līdzi pēc tam, kad pēc vairākiem simtiem gadu Izraēls izies uz Apsolīto zemi? Tu iedomājies, kāda bija Jāzepa ticība?! Pirms viņš nomira, viņš rakstīja testamentu: “Tad, kad pēc simtiem gadu jūs iesiet ārā no Ēģiptes, paņemiet līdzi manu mūmiju.” Iedomājies? Viņš teica: “Paņemiet manus kaulus līdzi.” Bībelē ir rakstīts, kad Mozus vadībā Izraēls izgāja no Ēģiptes, viņi paņēma līdzi Jāzepa kaulus. Lūk, ticība par neredzamo! Mēs iziesim no Ēģiptes! Būs plūdi, būs tā, kā Dievs saka! Mums ir pārliecība, tā ir ticība, draugs! Tā nenāk pati no sevis. Par to, kā nāk ticība, mēs pēc brīža runāsim.
Elijam bija ticība. Dievs atrada Eliju un sūtīja viņu pie Ahaba. Elija devās pie Ahaba, un iegaumē, ko viņš teica Ahabam. Būs viena Rakstu vieta, kuru vajadzētu pierakstīt, domāt par to un lūgt caur to. Tā ir 1. Ķēniņu grāmata, 17. nodaļas, 1. pants.
Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!” (1. Ķēniņu grāmata 17:1)
“Nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles.” Tur nav rakstīts: “Pēc Dieva vārda pavēles,” bet rakstīts: “Pēc Elijas pavēles.” Elija noteica, kad lietus līs, un Elija noteica, kad lietus nelīs. Arī Jaunajā Derībā ir paskaidrojums tam.
[..] Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba vēstule 5:16)
Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, viņš bija līdzīgs tev. No kurienes viņam bija tāda pārliecība un tāda ticība, ka viņš varēja noteikt, kad līs lietus un kad nelīs lietus? Tā bija Dieva griba – sodīt Izraēlu ar sausumu un badu, lai pievērstu uzmanību garīgajam sausumam, lai atvestu Izraēlu pie Sevis atpakaļ. Bet Dievs pats to nedarīja, viņš uzdeva to Elijam. Viņam vajadzēja cilvēku, kurš tic un spēj to paveikt. Lūk, ko saka Jēkabs Jaunajā Derībā. Elija bija tāds pats cilvēks kā mēs, bet, kad viņš lūgdams lūdza, lai virs zemes nelītu lietus, lietus nelija trīs ar pusi gadus. Te rakstīts: “Nelija trīs gadus un sešus mēnešus.”
Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. (Jēkaba vēstule 5:17)
Nākamajā pantā:
Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. (Jēkaba vēstule 5:18 )
Dievs aizslēdza debesis no lietus pēc Elijas lūguma. Padomā, kāda vara tev ir dota, kuru tu, visticamāk, neizmanto? Kāda vara mums ir dota, kuru mēs vienkārši neizmantojam! Kāpēc neizmantojam? Jo mēs neticam! Elija lūdza – un nelija. Šeit mēs pārejam uz pašu ticību, jo ir arī citas Rakstu vietas, kuras runā par ticību. No kurienes tāda ticība rodas? Ticība rodas no lūgšanas!
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12-14)
“Ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu,” teikts divas reizes. Un ir daudzas rakstvietas, kurās ticība un lūgšana ir minētas kopā. Kad Jēzus runāja par Pēteri, Viņš teica:
“Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. [..]” (Lūkas evaņģēlijs 22:32)
Ticība un lūgšana tiek minētas kopā. Ticība nāk no LŪGŠANAS! Tā nāk no lūgšanas, saskaņā ar Dieva vārdu! Lūgšana ietver: lūgšanu, slavēšanu, pateicību, apliecināšanu, vizualizāciju (iztēlošanos), mēģinot arī izjust šo notikumu, kuru tu sagaidi.
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)
Ir vajadzīga pārliecība, lai darītu tādas lietas, kādas darīja Elija. Tur neder tikai tā: “Oi, es dzirdēju Dieva balsi!” Tur ir jābūt arī iekšējai ticībai, pārliecībai. Nevis, ka vadītājs pateica, ka tā ir pareizi, bet iekšējai pārliecībai, kura rodas lūgšanā. Un Jēkaba vēstulē ir rakstīts:
Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. (Jēkaba vēstule 4:2-3)
Kāpēc jums nav? Tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. “Man nav tādas ticības.” Ticība rada DARBĪBU. Tu neko nevari izdarīt bez ticības. Garīgās lietās tu nevari spert soļus pareizā virzienā, tam neticot bez pārliecības! Vispirms ir lūgšana. Lūk, ticības definīcija jeb ticības noslēpums, iegaumē to. Faktiski, tas ir visa mana sprediķa centrā:
Ko dara lūgšana?
1) Pirmkārt, lūgšana rada iekšēju pārliecību jeb ticību – darīt to, ko Dievs grib. Lūgšana ir arī Dieva vārda apliecināšana. Lūgšana rada ticību jeb iekšēju pārliecību darīt.
2) Otrkārt, lūgšana garīgajā pasaulē sakārto lietas tā, kā tu tās vēlies. Garīgā pasaule ir pamats visam tam, kas pēc tam notiek fiziskajā pasaulē. Jēzus saka:
“Jeb vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt.” (Mateja evaņģēlijs 12:29)
Un te tiek runāts par lūgšanu. “Ā, man vadītājs teica vai es pats izdomāju, ka es tagad iešu un darīšu to un šo.” Tu ej un dari, bet garīgajā pasaulē tas nav izmainīts. Tas nav izmainīts, jo tu neesi lūdzis! Tu centies to izmainīt ārēji. Tu “miesā” to dari. Tu neesi izmainījis garīgo pasauli. Tu neesi izmainījis pašu pamatu, bet tā mainās tikai ar lūgšanas palīdzību. Kad mācekļi brīnījās, kāpēc viņi nevar velnus izdzīt, Jēzus atbildēja, ja viņi teiks šim kalnam celties no šejienes uz turieni un sirdī ticēs, tad viņiem nekas nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Draugi, ticība un lūgšana ir saistītas savā starpā. Kad mēs savā “miesā” kaut ko ceļam un kaut kur ejam, garīgajā pasaulē viss paliek pa vecam, jo nav izlūgts, nav apliecināts. Pēc laika tas viss atkal atgriežas vecajās sliedēs. Tas ir tieši tas pats, ko dara cilvēki – ceļ Bābeles torņus, ceļ dzīvnieku rezervātus, saudzē dabu, samazina cilvēku skaitu, atjauno pilis un taisa smuku zemeslodi. Draugs, tas nedarbosies, jo garīgajā pasaulē tas nav izmainīts. Tas atkal sabruks. Tu zini, cik vienkārši viss sabrūk? Ņemsim par piemēru Otro pasaules karu. Četru gadu laikā miljoniem upuru, pilsētas sagrautas. Kad Varšava sacēlās, Hitlers deva pavēli to nopostīt līdz pamatiem un izrakt ezeru tās vietā. Varšava ir megapilsēta. To nopostīja un pēc tam atjaunoja. Zini, cilvēkiem laikam nav ko darīt, mēs nopostam un atkal ceļam no jauna.
Ko dara lūgšana? Lūgšana vispirms rada tevī ticību jeb pārliecību, ka tu spēj rīkoties, jo mēs nespējam rīkoties automātiski vai uz pavēli. Mums vajag pārliecību par to, ko mēs darām. Otrkārt, garīgajā pasaulē mēs sakārtojam garīgo vidi tā, kā mēs to vēlamies, kā no Dieva esam sapratuši. Ja mums ir ticība un pārliecība iet, mēs ejam un viss notiek. Vai var vēl skaidrāk pateikt? Šajos vārdos ir dzīvība, šie vārdi ir patiesi, šī ir mācība ar spēku, tie maina dzīves. Šī ir vieta, kur mainās dzīves!
Elija paziņoja ķēniņam, ka lietus nebūs trīsarpus gadus: “Nebūs lietus, kamēr es teikšu, ka būs.” Iedomājies? Elija teica: “Tikai tad, kad es pateikšu, tikai tad būs lietus!” Elijas vārds vien visu izsaka. Tas Kungs ir Jahve. Elija atnāca pie Ahaba un teica: “Nebūs lietus! Tikai tad, ka es teikšu, tad būs!” Kā viņš to panāca? “Lūgdams lūdza,” te ir rakstīts, un nelija. Pēc tam, kad viņš saprata no Dieva, ka nu ir viss kārtībā, lūgdams lūdza, un lija lietus. Pagāja trīs gadi, un Dievs otro reizi uzrunāja Eliju.
Un pēc kāda ilgāka laika Tā Kunga Vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: “Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.” (1. Ķēniņu grāmata 18:1)
Starp citu, “nebūs ne rasas, ne lietus” – šie vārdi ir atrodami 3500 gadus vecos rakstos, tādā kā Baala bībelē jeb Baala rakstos, kas bija kānaāniešu dievība, ko pielūdza kānaāniešu tautas. Baals bija lietus un auglības Dievs. Atnāca Elija un teica Ahabam: “Paskatīsimies, kurš ir auglības Dievs un dod lietu un svētību. Tavs Baals, kas ir auglības dievs, vai tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, un kurš spēj dot lietu.” Kad Ahabs satika Eliju un ieraudzīju viņu, viņš teica: “Ak, tas esi tu, kurš ieveda mūsu valsti postā!” Viņš aizslēdza debesis, ka nelija lietas, un visi mira badā. Bet Elija teica: “Nē, tas esi tu, kas ieveda valsti postā, tu pielūdzi Baalu, bet ir tikai viens Dievs!” Viņi devās uz Karmela kalnu, un Elija teica: “Sapulcini man tautu un visus Baala praviešus.” Sapulcējās 450 Baala pravieši, tur bija viens pats Elija un tauta, arī ķēniņš tur bija. Elija teica: “Noskaidrosim, kurš ir Dievs, jo cik ilgi jūs klibosiet uz abām pusēm?” Viņi gan Dieviņu pielūdza, gan Baalu pielūdza. “Cik ilgi!? Cik ilgi jūs klibosiet, tik ilgi arī nebūs lietus! Šodien noskaidrosim, kurš ir Dievs – Baals, lietus dievs, vai Dievs – Jahve, kurš radījis debesis un zemi! Salieciet altāri un sauciet uz savu dievu.” Elija teica: “Ja es saukšu savu Dievu un Viņš man atbildēs, tad Jahve ir Dievs.” Iedomājies, 450 Baala priesteri uzceļ altāri, nokauj vērsi, saliek malku, upuris tur stāv, un tā līdz pusdienas laikam. Viņi gandrīz līdz ekstāzei aizgāja, staigāja apkārt un skaitīja savas mantras. Nedarbojas, Baals neatbild. Tad tur rakstīts, ka viņi sāka klibot apkārt altārim. Tā klibošana varbūt ir tāds neveiksmīgs tulkojums. Viņi dejoja tādu kā āfrikāņu deju un aizgāja līdz ekstāzei, saukdami: “Baal, Baal, parādies, pasaki kaut ko!” Viņi sagraizīja sevi ekstāzē un bija asiņaini, bet Elija ņirgājās. Elija saka: “Varbūt jūsu Baals ir aizmidzis, varbūt Baals atpūšas pusdienas stundā, varbūt viņš ir aizņemts biznesā?” Tad Elija saka: “Varbūt Baalam ir kādas darīšanas?” Līdz pusdienas laikam Baals neatbildēja. Tad Elija nāca un teica: “Celiet manu altāri, lieciet malku un vērsi, rociet apkārt altārim grāvi, un upurim un malkai lejiet vēl virsū ūdeni.” Un salēja tik daudz ūdens, ka pat grāvis pildījās ar ūdeni. Un tad Elija teica lūgšanu, kuru tev arī vajadzētu iemācīties, kuru tev vajadzētu lūgt.
Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!” (1. Ķēniņu grāmata 18:36-37)
Tajā brīdī, kad Dievam mēdz nest upuri, tajā brīdī, kad notiek disciplinētas lūgšanas Dievam. Tajā brīdī – tas norāda uz to, ka Elijam bija disciplinēts lūgšanu grafiks, viņš nopietni ņēma vērā Dieva norādījumus par lūgšanu un upuriem. Viņš upurēja tieši tajā stundā, kad upuris bija jāpienes, tad viņš lūdza Dievu. Un, lūk, ko viņš teica: “Dievs, šodien dari Sevi zināmu visas tautas priekšā, Baalu praviešu priekšā, ka Tu esi Dievs Izraēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava Vārda visu šo esmu darījis.” Lai tava lūgšana ir: “Dievs, dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Latvijā un ka es esmu Tavs kalps, un ka visu šo es Tavā Vārdā esmu darījis!” Tu lūdz Dievu, un tev rodas pārliecība, un tu to izdari, ne Dievs pats, bet tu to izdari Dieva spēkā! Bet mēs citreiz lūdzam: “Dievs, palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, dod,” bet Dievs saka: “Izdari to!” Kad mācekļi Jēzu modināja laivā: “Mēs grimstam, palīdzi mums,” Jēzus piecēlās un apsauca vētru: “Vētra, mierā!” Mācekļi brīnījās: “Kas tas tāds, kas pat vētrai pavēl?” Bet Jēzus paskatījās uz viņiem un teica: “Kur ir jūsu ticība? Kur ir jūsu ticība?! Es taču jums saku, ka tas, kas tic, arī darīs tos darbus, ko Es daru!” Es apturu vētras Dieva Vārda spēkā! Dievs meklē ticības cilvēkus, Dievs meklē cilvēkus, kuri spēj pieņemt Viņa vārdu un ticēt ar pārliecību, tos, kas izmaina garīgo pasauli un pārliecībā iet un uzvar. Tie ir kā Daniels, tie ir cilvēki, kurus bads neņem, krīze neņem, neveiksmes neņem, viņi neslīkst un viņi nedeg.
Un pēc šīs lūgšanas nāk uguns no debesīm un izsūc visu ūdeni, iedomājies, ka tvaiks vien nokūp, paņem vērsi un pat visu ūdeni uzsūc. Un, kad izraēlieši to visu redzēja, viņi sauca: “Tas Kungs ir Dievs! Ķeriet ciet tos Baala priesterus! Kaujam viņus nost!” Viss Izraēls atgriezās pie Jahves, atgriezās pie sava Dieva. Nogalināja visus 450 Baala praviešus. Elija teica Ahabam: “Ej, ēd un dzer, jo lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama.” Nu, nebija nekas dzirdams, neviens neko nedzirdēja. Kāpēc viņš teica Ahabam dzert un ēst? Tāpēc, ka arī Ahabs gavēja. Ķēniņš ticēja Elijam, viņš ticēja Elijas vārdiem, ka viņš pats ir vainīgs. Viņš paklausīja, ka vajag celt divus altārus. Viņš ļāva Elijam runāt un taisīt brīnumus, viņš pats ļāva un ticēja, viņš bija gavējis. Elija teica tā: “Tauta ir atgriezusies, un ar tevi, Ahab, izskatās, ka ir jau labāk, un es dzirdu lietus švīkoņu.” Draugi, ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Ticība ir tad, kad tas, kas vēl nav, jau “švīko” tavā galvā, tas, kas vēl nav, jau “švīko” tavā sirdī. Tu dzirdi to, kas vēl nav. Vai zini, kāpēc tu dzirdi? Tu dzirdi 4. dimensiju, patiesībā tu dzirdi to, kas jau ir garīgajā pasaulē. Tā nav kaut kāda pašsuģestija: es iestāstīju sev, ka man jau ir švīkoņa, ka būs lietus, un man jau “švīko” galvā. Nē, ticībā pēc Dieva vārda tu dzirdi garīgo pasauli. Tu esi panācis ar lūgšanu palīdzību, ka būs lietus un būs augļi. Izraēlā trīs gadus nebija lijis lietus un bija krīze. Elija teica: “Ir dzirdama švīkoņa.” Bet ko viņš pats darīja? Vēl jau viss nebija galā, tā švīkoņa fiziskajā pasaulē vēl nebija redzama, vēl lietus nelija, bet viņš to dzirdēja. Viņš aizsūtīja Ahabu ēst un dzert un pats devās Karmela kalnā, kā rakstīts 1. Ķēniņu grāmatā, 18. nodaļā.
Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem. (1. Ķēniņu grāmata 18:42)
Viņš lūdza tādā interesantā pozā, liekot galvu starp ceļiem. Es paskatījos internetā, kā izskatās Karmela kalns. No Karmela kalna var redzēt jūru, un, ja nāca lietus, tad parasti tas nāca tieši no jūras puses. Elija sūtīja savu kalpu: “Ej un skaties, vai nav kāds mākonītis.” Kalps aizgāja, nāca atpakaļ un teica: “Tur nekā nav.” Es domāju, ka kalps tiešām neticēja. Nu, pierasts jau, trīs ar pusi gadus sausums, kāds tur lietus? Viņš domāja, ka lietus laikam vispār vairs nebūs. Bet Elija lūdza, kā rakstīts Jēkaba vēstulē: “Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus.” (Jēkaba vēstule 5:17) Elija, cilvēks, līdzīgs mums, lūdza, un nelija. Lūdza, un lija pēc viņa pavēles. Kā viņš teica: “Pēc manas pavēles būs lietus, jo tāda ir Dieva griba.” “Mans Dievs, dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Izraēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka visu šo es ar Taviem paša vārdiem esmu paveicis.” Viņš lūdza, bet kalps teica: “Tur nekā nav,” bet Elija teica: “Ej vēl un septiņas reizes skaties.” Septiņas reizes kalps gāja un skatījās, un septītajā reizē viņš teica: “Tur ir tāds maziņš mākonītis, nekas nopietns.” Bet Elijam tas izteica visu. Šo mazo pierādījumu no garīgās pasaules, ko viņš bija radījis, jo Dievs viņam bija licis, viņš saredzēja fiziskajā pasaulē. Tā vairs nebija švīkoņa garā. Maziņš mākonītis. Un viņš tūlīt teica Ahabam: “Ej, steidzies lejā no kalna, ka lietus gāzes tevi nepārsteidz.” Un lietus sāka gāzt. Pēc visa šī notikuma Eliju pārpildīja liela enerģija, viņš pacēla augšā savu garo tērpu, apjozās un aiz prieka noskrēja trīsdesmit divus kilometrus Ahabam ratiem pa priekšu. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums. Lūgšana. Rakstvietas par ticību ir saistītas ar lūgšanu.
Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos. (Jāņa evaņģēlijs 15:16)
Jūs lūgsiet, un Viņš dos, bet jūs ejat. Mēs zinām, ka Dievs izsūta – ejiet un dariet, bet vēl Viņš saka: lūdziet. Kad Dievs iežēlojās par cilvēkiem, kas bija pamesti kā avis bez gana, Viņš teica: “Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus pļaujā.” Kā Viņš teica celt draudzi? Lūgt, iet un darīt. Lūgt un darīt. Ticība ir darbības vārds. Bet ticēt nozīmē ne tikai darīt, tā sākas ar pārliecību, ko tu iegūsi, pārliecību par neredzamām lietām. Un, lai tu labāk varētu izprast, pāris ilustrācijas no manas dzīves. Viena no tām notika pirms dažām dienām, un es to izskaidroju kā brīnumu. Dievs darbojas arī dažādās ikdienas lietās. Un šī bija tāda ikdienišķa lieta.
Mani jau no bērnības interesē audio aparatūra, akustiskās sistēmas, pastiprinātāji. Esmu tos nomainījis uz labāku un labāku, atjaunojis. Es klausos, vai tikai kaut ko tur dzirdu, vai tikai liekās, ka dzirdu ko labāku, patiesībā jau nav nekā labāka, bet galvenais, ka aparāts ir cits, un tad es dzirdu labāk. Bet ir lietas, kas tiešām kardināli izmaina skaņu, un tās ir akustiskās sistēmas. Man ir viena tāda no pasaules labāko sistēmu līnijas. Protams, ka tādas jaunas nevar iegādāties, jo tās maksā simts un divsimts tūkstošus. Var tikai tādas aizvēsturiskas no ulmaņlaikiem, kaut citi speciālisti saka, ka tās skan vēl labāk, bet tas ir subjektīvi. Un man no šīs sērijas daudzus gadus ir konkrētas tumbiņas. Un vienmēr man bija sapnis par sēriju augstāk, jo tās iznāk pa sērijām, bet tas ir reti, ka tādas var dabūt, un par normālu cenu. Un es nesen sāku skatīties, kāds ir piedāvājums. Tas nav tāds, ko var nopirkt Latvijā, varbūt kaut kur kāds audiofīls ir izlicis pārdošanā. Es ierakstu speciālā meklētājā, tas parāda visus Ebay un ss.com, visus serverus, kur kāds kaut ko tādu tirgo. Izmeta piecus. Es rakstīju visiem vēstules. Tādu lietu nevar nopirk, neparunājot ar cilvēku, jo vajag saprast, vai viņš nav blēdis un grib kaut ko iesmērēt. Ja cilvēks visu saprot par audio, tas ir normāls cilvēks. Viņi parasti cits citu nekrāpj. Ja tu redzi, ka viņš neko nesaprot, tad tas nav īstais. Bija viens polis, es rakstīju viņam, un viņš saka, ka nav problēmu, naudu uz priekšu un man atsūtīs jau iepakotas tumbas. Es prasu atsūtīt savu telefona numuru, vajag parunāties. Polis man pat savu numuru nedeva, tātad ar šo laikam nevarēs, tas neder, nav. Domāju, ka nebūs man tumbiņas. Pārējiem uzrakstīju – visiem viss pārdots, nav. Es skatos internetā, un pēkšņi, es nebiju tā speciāli lūdzis, bet iekšā bija pārliecība, es to nosauktu par pārdabisku pārliecību, ka es pēkšņi sajutu to, kas noticis garīgajā pasaulē. Es vienkārši dzirdēju sevī – tev tas būs. Es saku: “Jā, es zinu, kaut kad, pēc gadiem, kad pienāks mana kārta, tad man būs.” Es reāli iekšā dzirdēju – tev tagad būs. Es saku: “Jā, jā, tikai Ismaēls lai paliek dzīvs.” Es iegāju lietuviešu sludinājumu serverī un meklēju kaut ko klasi zemāk, kaut es zinu, ka tā klase zemāk nav labāka par to, kas man jau ir. Taču kaut ko vajag, jānomierina sevi ir. Man tā gribējās. Tev nav tā bijis, ka kaut ko tā gribās? Es domāju nopirkt tās klasi zemāk, varbūt ka skanēs labāk, bet prāts man saka – nebūs labāk, tu vienkārši nopirksi lielākas un tev stāvēs mājās. Atkal domāsi, kam tās pārdot un pusgadu tirgosi. Un iekšā visu laiku sajūta: nemeklē neko, tev ir, tev būs. Es pieceļos kājās, pastaigāju, palūdzu mēlēs, pilnīgs miers: nemeklē neko, aizmirsti par to visu vispār. Atnāca miers, es varēju mierīgi gulēt, viss kārtībā, viss normāli. Nākamajā dienā man zvana svešs cilvēks, runā krievu valodā, no Vācijas: “Jums interesē tas un tas?” Es saku, interesē. “Arī tad, ja jūs negribēsiet pirkt, es jums tik un tā visu izstāstīšu. Stundu stāstīja man. Un būtu vēl stundu stāstījis, ja es neteiktu, ka nav vairs laika, ir vēls. Par visu vienojāmies.
Mums vajag ticību arī ikdienas lietās. Ja tās ir lielākas lietas, vajag lielāku ticību. Šī nebija nekāda lielā lieta, tomēr sirdī atnāca pārliecība. Pārliecība par to, kas jau ir noticis. Pārliecība dod impulsu rīkoties. Drosmīgi dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, saka Dieva vārds. Esam stipri, mums vajag uzvaru, bet ar to jau nepietiek. Jābūt pārliecībai. Vadītājs teica: jaiet evaņģelizēt. Ej, bet nekas jau nebūs. Kādu atvedīsi, viņš aizies, bet tad, kad tu dari ar pārliecību, tam ir citi augļi. Dievs meklē ticību. Tā ir rakstīts: Viņš meklē, vai ir vēl ticība virs zemes. Ko dara ticība? Ko dara lūgšana? Kad ticība vairota, seko rīcība. Mēs zinām, kā dabūt ticību. Ticībā Noa tika izglābts. Ticībā Daniēls tika izglābts. Daniēlam bija paradums regulāri lūgt. Viņš trīs reizes dienā atvēra logus pret Jeruzālemes templi un skaļā balsī lūdza Dievu. Un, kad iznāca likums, kā mums izdod likumus, ka nevar pulcēties, kad izdeva likumu, ka nedrīkst lūgt nevienu citu kā tikai ķēniņu, Daniela logi kā vienmēr bija vaļā un viņš lūdza skaļā balsī. Vienalga par likumiem, viņš lūdza Dievu. Un par to viņu iemeta lauvu bedrē, bet lauvas viņu neaiztika. Ir rakstīts: eņģeļi aizbāza lauvām mutes. Meža zvēri viņu neaiztiek. Viņu neskar. Kāpēc? Viņam bija ticība, kura radās lūgšanā. Tu esi padomājis, kāpēc islāmticīgie ir tik fanātiski? Pilnīgi līdz stulbumam fanātiski. Griež galvas nost, nogalina cilvēkus savas ticības dēļ. Vai ir karš, vai viņš ir ceļā uz lidostu, vai viņš kavē lidmašīnu, kad pienāk tā stunda, kad ir lūgšana, viņš izkāpj ārā, turpat visiem priekšā noklāj savu sedziņu un lūdz savu Allahu. Lūgšanai ir spēks arī bez Dieva. Bet lūdzot Dieva vadībā pats Dievs darbojas caur mums un mēs Viņa spēkā darbojamies.
Es nekad nekautrējos stāstīt par to, kāds es esmu bijis, jo tas ir tas, kas rada ticību cilvēkos. Ja Dievs mani varēja izmainīt, Viņš var jebkuru izmainīt. Kad mums ir priekšā cilvēki, kas ir kaut ko sasnieguši, tas mūsos rada ticību. Tu skaties uz to, kas tev ir priekšā. Ja tavas mājas grupiņas vadītājs ir cilvēks, kurš ir kaut ko sasniedzis, tu uz viņu skaties, tas rada tevī ticību, ka tu arī vari. Ja arī vēsturē kāds to varēja, tu to vari, tas vairo ticību. Tu vari par to lūgt. Kāpēc šeit ir draudze? Tāpēc, ka caur grāmatām, caur Dieva vīriem, caur biogrāfijām es sāku TICĒT. Es to redzēju, es par to domāju, es par to lūdzu. Braukājot evaņģelizācijās, īpaši Ukrainā, es redzēju megadraudzes, un dažās tiešām lielās draudzēs man izdevās pakalpot un tikt klāt pie līderiem. Es pierakstīju dažādas atziņas un viņu kārtību, kā tur viss notiek. Un, pats svarīgākais, tas manī radīja to, kas stāv manā priekšā, – ka tas ir iespējams. Ja tas ir iespējams tur, tas ir iespējams arī šeit. Tev ir priekšā cilvēki, kuri ir kaut ko izdarījuši. Tev patiesībā ir viegli ticēt. Šeit draudzē ir lielisks ticības inkubators. Mums ir piemēri, kā paceļas biznesmeņi, mums ir piemēri, kā cilvēki no narkotikām iziet ārā, ir piemēri, kā galīgi nekāds kā es uzceļ ātrāk augošo draudzi Latvijā. Mēs kopā, bet sākās viss no manis, no manām lūgšanām un no manas ticības. Tālāk tā ir tava ticība un arī mana.
Un, lūk, gadījums no vēstures. Tas bija 2000. gads, man piesprieda gadu un četrus vai piecus mēnešus atvērtā cietuma režīmā. Tas nozīmē – ja labi uzvedies, tiec mājās arī pa svētkiem. Es laikam labi uzvedos, es tiku mājās. Mani palaida laikam uz kādām četrām dienām, es neatceros. Man bija jābūt atpakaļ, pašam jāatbrauc atpakaļ. Ko es izdarīju? Ja esi ārā ticis, vai atpakaļ brauksi? Nē, man taču ir labi, narkotikas, viss iet vaļā, es taču labprātīgi nebraukšu atpakaļ uz cietumu. Bet es arī neslēpos. Lietoju narkotikas dienu dienā. Es kādus divus mēnešus lietoju, un mani neviens nemeklēja. Es nezinu, kāpēc mani nemeklēja. Varbūt viņiem pašiem bija kādas nepatikšanas, neviens man nebrauca pakaļ, neviens neinteresējās, un es tik turpināju tālāk. Galu galā es tomēr tiku atpakaļ cietumā, atbrauca man pakaļ. Cietuma apsargi atbrauca man pakaļ un ar vieglo mašīnu aizveda mani uz Vecumniekiem. Normāli, draudzīgi, nelamāja, bija kā čomi. Aizveda mani uz Vecumniekiem atpakaļ un ielika mani karcerī. Tas ir tas pats trakais karceris, kur es piedzimu no augšas. Un kaut kādās pēdējās dienās pie manis blakus sēdēja cilvēks ar amputētām kāju pēdām. Viņš, jauns čalis, apsaldēja kājas, un, atnācis mājās, pielika tās pie krāsns. Kājās sākās gangrēna, tās atmira, un nācās amputēt pusi no pēdām. Viņš bija invalīds. Un viņš atgriezās cietumā tieši tāpat kā mani atveda. Viņš bija tāds pats, atlaists uz svētkiem mājās, un atpakaļ neatbrauca. Mēs bijām divi identiski cilvēki. Un pēc dažām dienām bija jābūt komisijai. Ko komisija dara? Komisija piespriež vai nepiespriež pa virsu divus gadiņus, gadiņu, pusgadiņu par to, ka neesi laikā atgriezies. Gadu pa virsu varēja iedot arī man. Ko es darīju? Es baigi lūdzu Dievu, pa īstam.
Tu baigi nelūdz Dievu, kad ir ziepes? Kad to nav, tad viss ir kārtībā. Kad ir ziepes, tad baigi lūdz, vai ne? Es ļoti lūdzu. Es biju jauns kristietis, tikai dažas dienas, bet kā es lūdzu! “Dievs, viss, mani nevajag sodīt, tam nav vairs jēgas, es taču tagad kalpošu Tev.” Nu visādi Viņu mēģināju pierunāt. Tam otram cilvēkam bija kaut kāda ārsta zīme. It kā viņš esot bijis slims. Ja tu esi bijis slims, tad it kā ir pieļaujams, ka tu nevarēji atbraukt. Tu biji saslimis, un tev ir ārsta zīme. Tu varēji padzīvot slimnīcā vai mājas režīmā, un tas tevi attaisnoja. Man gan tādas zīmes nebija, un es sāku lūgt par to. Iedomājies, es tā sāku domāt par visu to, vēl šodien atceros, ka es domāju, varbūt man bija zīme. Es sevi tā apstrādāju, ka man šķita, ka zīme man pat bija. Un es rakstīju vēstuli uz mājām, laikam mammai, lai atsūta man to ārsta zīmi. Kā jau jauns kristietis, vēl biju žuļiks. Un beigu beigās es tā salūdzos, ka īsti nesapratu, ir vai nav tā zīme. Un tas cilvēks, kam to vēstulīti nodevu, manuprāt, to nodeva policistiem vai cietumsargiem. Viņš bija nodevējs, speciāli piesēdināts. Par to viņam kādas cigaretes iedeva vai kaut ko tamlīdzīgu. Nu, es nezinu, kā tas viss bija, bet viss beidzās tā, ka tas čalis nelūdza Dievu, bet es lūdzu Dievu. Es ļoti lūdzu Dievu un ticēju. Viņš ļoti nelūdza Dievu, un rezultātā viņam piesprieda pa virsu gadu un trīs mēnešus un man neko nepiesprieda. Es to iztulkoju tikai un vienīgi kā lūgšanas spēku. Ar lūgšanām mēs spējam mainīt garīgo realitāti. Ar lūgšanām mēs spējam izraisīt ticību sevī, kas liek mums darboties. Ko nozīmē skatīties zvaigznēs, ko nozīmē apliecināt Dieva vārdu, ko nozīmē izjust, skatīties, dzirdēt gaidāmā lietus švīkoņu? Kā jūs lūdzat, tādas arī ir atbildes uz jūsu lūgšanām. Kā jūs lūdzat, tāda arī ir ticība. Ir ļoti liela atšķirība, vai mēs ejam savā spēkā, vai ejam Dieva vārdā kā Elija. Nebija lietus, un ir lietus. Elija sadzirdēja no Dieva apturēt lietu. Elija apturēja. Dievs teica, ka tagad vajag lietu, viņš lūdza, un bija lietus. Noa dzirdēja, ka būs plūdi, viņš cēla šķirstu un paglābās. Daniēls dzirdēja rīkojumu, ka nevienu nelūgt, kā tikai ķēniņu, viņš turpināja lūgt un tika paglābts no lauvu rīklēm. Šķiet viss neloģiski. Mārtiņš Luters ir teicis, ka viņš lūdza vienu, divas stundas dienā, bet tad, kad bija daudz un dažādas darīšanas un problēmas, viņš lūdza trīs stundas. Liekas neloģiski. Šodien tev nav laika lūgt? Tev ir tik daudz lietu, un, ja tu lūgsi Dievu, tad vispār nekas nesakārtosies? Tieši otrādi! Štrunts ar visu to, kas tev tur ir, lūdz Dievu, un viss sakārtosies. Tu pats sakārtosi.
Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1. Mozus grāmata 6:8 )
Ir cilvēki, kuri atrod labvēlību Dieva acīs. Cilvēki, kurus neskar ne karš, ne bads, ne dabas katastrofas, ne slimības. Cilvēki, kuri nedeg ugunī un neslīkst ūdenī, tie ir cilvēki, kuri lūdz, iegūst ticību un pārliecību, izmaina garīgo pasauli, iet un izglābjas, iet un ceļ Dieva valstību šeit virs zemes. Iet un aug, iet un nes augļus.
Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. (Psalms 126:5)
Āmen! Dievs svētī Latviju!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tas visu spēj, kas tic” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
