|
Šodienas svētrunas tēma ir „Svētā Gara kristības”. Es reiz baptistu mācītājam jautāju, kāpēc vasarsvētku ticīgie lūdz mēlēs un tic, ka ir Svētā Gara kristības, un viņš man atbildēja, ka tas ir Vasarsvētku draudžu triks, ka viņi to paši ir izdomājuši un tas nav pamatots Bībelē. Tas, ka Billijs Grehems tā māca un vēl kādi tā māca, nenozīmē, ka to māca Dieva vārds. Bībele ir pamata autoritāte. Billijs Grehems ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē, un neskatoties uz to, ka viņš neticēja Svētā Gara kristībām, viņš bija jaunpiedzimis, kalpoja un nesa lielus augļus. Tad ko spēj cilvēks, kurš ir pieņēmis Svētā Gara spēku?! Ja baptisti bez brīnumiem, bez īpaša svaidījuma spēj tik daudz, tad ko vajadzētu spēt tev, draugs, kas esi pieņēmis Svētā Gara svaidījumu pārdabiskai kalpošanai? Jēzus kalpojot izdzina ļaunus garus, dziedināja slimos, un to māca Dieva vārds. Ja Viņš to darīja, tad mums labāk būtu to mācīt, pieņemt un darīt. Atceros, mācītājs man reiz deva grāmatiņu „Mēs, baptisti”. Kaut arī es tajā brīdī gāju baptistu draudzē, es teicu, ka neesmu nekāds baptists. Es biju tāds ezis. Es nelasīju grāmatas, es lasīju tikai Bībeli. Es biju baptists, kurš tika kristīts ar Svēto Garu, kurš runāja mēlēs, kurš deva 10. tiesu, jo es to redzēju Dieva vārdā. Bībele ir autoritāte, vissvarīgākā autoritāte. Tagad tu zini, ka ar vai bez Vasarsvētkiem mēs varam būt efektīvi, bet ar Vasarsvētku piedzīvojumu varam būt vēl efektīvāki. Tie ir divi dažādi notikumi, divi dažādi svētki. Runājot par pirmajiem svētkiem „Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas.” (Ecehiēla grāmata 11:19) Ecehiēls pravieto, ka būs tāds laiks, kad Svētā Gara darbības rezultātā tev tiks dots cits gars, tu būsi cits cilvēks, jo, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, un to sniedz jaunpiedzimšana, kad Svētais Gars iemājo tevī. Vecās Derības laikmetā nevienā cilvēkā nemājoja Svētais Gars, jo tas nebija iespējams. Visi tie cilvēki, kuri nomira Vecās Derības laikā, tikai pēc tam, kad Kristus augšāmcēlās, iegāja Debesīs. Jēzus nomira pie krusta un 3 dienas bija kapā. Tajā laikā, kad Viņš bija kapā, Viņš nogāja un sludināja gariem cietumā. Viņš atbrīvoja tos un ieveda Debesu valstībā. Lūzuma jeb pārejas punkts ir Kristus. Sākot ar Jaunās Derības laiku, sākot ar Kristus upuri, visos, kas tic uz Viņu, iemājo Svētais Gars. Jaunajā Derībā šis notikums notika konkrētā brīdī. Kad Jēzus nomira, neviens no mācekļiem neticēja, ka Viņš celsies augšā. Kad Viņš piecēlās no miroņiem, neviens tam neticēja, kamēr nelika rokas Viņa rētās. Jēzus staigāja apkārt kā klauns un teica: „Jūs vēl neticat, ka tas esmu Es?” Viņi atbildēja, ka Jēzus esot spoks. Vai tad spokam ir kauli un miesa? Viņš viņu priekšā ēda, lai pierādītu, ka Viņš nav spoks. Viņš varēja ēst, Viņam varēja pieskarties, dzirdēt un sajust. Jēzus bija augšāmcēlies. Cilvēks Svēto Garu saņem tajā brīdī, kad pieņem lēmumu ticēt, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies par viņa grēkiem. Tajā brīdī cilvēkā iemājo Svētais Gars un šis cilvēks kļūst par jaunu cilvēku. Jauns cilvēks, kurš negrēko, kurš spēj visu, jauns cilvēks, kam pieder mūžīgā dzīvība. Jauns cilvēks, kurš ir radīts pēc Dieva līdzības. Jauna dzīve, jauna sirds, kas nebija iespējama Vecajā Derībā. Nevienam Vecajā Derībā tas nebija pieejams. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:21-22) Te nu teologiem ir mīkla, bet ne tiem, kuri studē Bībeli un pilnībā pielieto to visu savā dzīvē. Viņš dvesa Svēto Garu. Tā nav Vasarsvētku diena, tas ir pirms Vasarsvētku dienas, tas ir tad, kad mācekļi noticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Caur ticību uz Kristus augšāmcelšanos tevī iemājo Svētais Gars. Billijs Grehems un daudzi citi kalpotāji efektīvi kalpo, esot jaunpiedzimuši. Ja esi jaunpiedzimis, tev ir viss, lai efektīvi vestu cilvēkus pie Dieva, lai savāktu sevi. Caur jaunpiedzimšanu tu sāc nest Gara augļus – mīlestība, miers, prieks, paškontrole, tu jau sevi kontrolē. Otra veida Svētā Gara nākšanai, kas notika Vasarsvētkos, nav nekā kopīga ar svētu dzīvi, ar Gara augļiem. Arī par to Vecajā Derībā runā pravietis Joēls. Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu. Es parādīšu brīnuma zīmes pie debesīm un virs zemes: asinis un uguni, un dūmu mākoņus; saule pārvērtīsies tumsībā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un briesmīgā diena. Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis. (Joēla grāmata 3:1-5) Te nav rakstīts, ka dzīvos svētu dzīvi, spēs sevi kontrolēt, ieies mūžīgajā dzīvībā. Pravietis Joēls saka, ka būs tāda diena, kad Dievs dos no Sava Gara visiem, nevis tikai Elijam, Mozum, Samuēlam. Kā mēs zinām, Vecajā Derībā bija cilvēki, kas kalpoja ar brīnumiem un zīmēm, piemēram, Elija, Mozus – ar reāliem brīnumiem, ar reālu spēku. Kad Mozus izstiepa zizli, jūra pāršķēlās, lūk, Svētā Gara svaidījums. Vecā Derība saka: būs tāda diena, kad tas nāks pār visu miesu. Ja jaunpiedzimšana jeb Svētā Gara iemājošana cilvēkā vispār nebija pieejama Vecās Derības laikā, tad Svētā Gara kristības jeb svaidījums efektīvai kalpošanai bija pieejams dažiem izredzētiem cilvēkiem, kurus es jau nosaucu. Joēls saka, ka pienāks diena, kad šis spēks tiks izliets un būs pieejams visiem. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta. Dieva Gars ir izliets un mums visiem pieejams. Apustuļu darbos, 2. nodaļā Dievs izlēja no Sava Gara Vasarsvētku dienā. Jaunpiedzimstot tevī iemājo Svētais Gars un tu nes Gara augļus, bet tad, kad esi saņēmis Svētā Gara svaidījumu jeb kristības, tevī sāk darboties Svētā Gara dāvanas. Tam nav nekāda sakara ar svētu dzīvi, ne ar to, kas tu esi Kristū, tas ir vienkārši svaidījums, Svētā Gara spēks Lielās pavēles izpildei. Visa tās māžošanās, kad kristieši tāpat vien piedzīvo Dievu, ir bezjēdzīga, jo Svētā Gara spēkam ir mērķis. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.” (Apustuļu darbi 1:4-7) Nav svarīgi, kas notiek apkārt, jūs dabūsiet spēku un būsiet Jēzus liecinieki. Kad draudze Svētā Gara spēkā liecina un ceļ draudzi, tad Dieva valstība iet plašumā un draudzes darbība skar arī politiku. Mums svarīgāk ir būt lieciniekiem. Neaizmirsti pamatu pamatu – būt lieciniekam. Pirmais, Pashā jeb Augšāmcelšanās svētki – Svētais Gars tiek dots, lai tu piedzimtu no augšas. Otrs, pēc 50 dienām Vasarsvētkos tiek dots spēks sludināt, spēks izdzīt ļaunus garus, tu ieej pārdabiskā kalpošanā, tevī sāk darboties Gara dāvanas, svaidījums sludināt Dieva vārdu un darīt to efektīvi. Baptisti un citi iztiek bez pārdabiskas kalpošanas, bet es Bībelē Jēzus kalpošanu redzu kā pārdabisku kalpošanu. „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 14:12) Mēs darīsim to, ko darīja Kristus. Apustuļi darīja brīnumus un zīmes, viņi piecēla mirušos. Arī mūsdienu apustuļi pieceļ mirušos. Es personiski esmu redzējis cilvēku, kurš bija piecelts no mirušajiem. Āfrikāņu mācītājs nomira, un viņa sieva ar savu ticību atvilka viņu zārkā uz Reinharda Bonkes dievkalpojumu, un viņš dievkalpojumā piecēlās no mirušajiem. Šādas lietas notiek tur, kur kalpo visā Jēzus kalpošanas pilnībā. Vai tas ir izšķirošais? Nē, tas nav izšķirošais. Tikpat labi kā vieni, tā otri kalpo Dievam. Dievs ir paredzējis kalpošanu pārdabiskajā. Svētais Gars Vecajā Derībā to paredzēja tikai dažiem, Jaunajā Derībā – tev, man un visiem. Jaunpiedzimšana Vecajā Derībā nebija iespējama nevienam, Jaunajā Derībā – visiem. Lūk, visa mācība, visa sāls, un ar to būtu jāpietiek. Bet tam ir arī sava reālā puse, kā tas notiek mūsdienās un mūsu draudzē. Šī draudze nav radusies nejauši pati no sevis. Pirms draudze radās, tās dibinātājs saskārās ar Svētā Gara uguni, ar vasarsvētku ticīgajiem. Es runāju par sevi. Es saskāros ar tiem un redzēju Gara augļus viņu dzīvēs un Svētā Gara dāvanas darbībā. Tāpat redzēju arī pašu svarīgāko – daudz jaunu draudžu, kuras aug, attīstās un nes augļus. Svētā Gara kristības mērķis ir būt lieciniekam, lai Dieva valstība nāk virs zemes, lai draudzes aug, lai tiek dibinātas jaunas draudzes un esošās plešas plašumā. Caur draudzi nāk Dieva valstība. No augšas es piedzimu 2000. gadā. Tie bija mani Pashā svētki, Svētais Gars iemājoja manī, un man šķita, ka tas ir viss, ka nekas vairāk nav iespējams. Rakstīju mammai uz mājām vēstuli, ka Dievs mani kristī ar Svēto Garu. Tomēr nebiju kristīts ar Svēto Garu, bet gan jaunpiedzimis. Man ļoti patika teiciens: “Kristīts ar Svēto Garu.” Kapelā bija cilvēki no dažādām konfesijām, un vieni teica, ka Svētā Gara kristības ir atsevišķs notikums, citi atkal teica, ka tas ir kopā ar jaunpiedzimšanu. Kapelāns mācīja, ka glābšanu nevar pazaudēt, bet tā ir totāla viltus mācība. Glābšanu var pazaudēt. Ja jau glābšanu nevarētu pazaudēt, tad mēs varētu dzīvot, kā katrs grib. Tikko redzēju Facebook ieliktu dokumentu, kurā ukraiņu draudzes “Jaunā Paaudze” bīskaps Andrejs Tiščenko publiskoja draudzes padomes lēmumu par kāda mācītāja atstādināšanu no kalpošanas. Iemesls bija tas, ka viņš māca draudzei, ka glābšanu nevar pazaudēt. Dievs ir labs un žēlastības pilns, bet reizē stingrs. Toreiz pēc jaunpiedzimšanas es vēl nebiju kristīts ar Svēto Garu. Turpat cietumā brālis Juris atnāca pie manis uz mākslinieka kabinetu, kurā mēs regulāri no rītiem pulcējāmies. Viņš Bībelē bija pamanījis, ka jaunpiedzimšana un Svētā Gara kristības ir atsevišķi notikumi. Juris, būdams liela auguma, kā lācis, lēni runājot, man teica: “Tev vajag Svētā Gara kristību.” Mēs atvērām Bībeli, kopā lasījām, meklējām, līdz nonācām pie slēdziena, ka tiešām tās ir divas atsevišķas lietas un to vajag saņemt. Tad viņš teica: “Tagad es par tevi lūgšu Dievu un tu vienkārši lūdz mēlēs!” Viņš sāka lūgt, un es lūdzu līdzi. Viņš uzlika man rokas, sāka lūgt mēlēs un teica: “Redzu sveci, kas deg un nenodziest. Tagad lūdz mēlēs!” Un es atklāju, ka varu lūgt mēlēs. Tās izklausījās ļoti primitīvas, bet priecājos, ka tagad arī es varu lūgt mēlēs. To turpmāk darīju tā slepus, pa kaktiem, jo nebija pieņemts to skaļi darīt, jo bija visādas mācības. Es vienmēr izmantoju katru iespēju kaut kur pa kluso palūgt mēlēs. Varētu uzskatīt, ka šī bija tā reize, kad Dievs mani kristīja ar Svēto Garu, kaut gan tas man nebija tāds īpašs piedzīvojums. Šodien pēc iepriekšējā dievkalpojuma pie manis pienāca kāda maza meitene un teica, ka viņa aizlūgšanu laikā nav nokritusi, un jautāja, kāpēc viņa neesot tāda kā visi citi. Tas nav būtiski – krīt vai nekrīt. Pieņem Svēto Garu, neskatoties uz to, vai kaut ko jūti vai ne. Es biju pieņēmis Svēto Garu, bet pēc dažiem gadiem Berlīnē, vasarsvētku draudžu konferencē, man bija kāds īpašs piedzīvojums. Tur bija sabraukuši kalpot pasaules ievērojamākie sludinātāji, un dievkalpojumi notika dažādās konferenču zālēs, stadionā. Tur bija arī Reinhards Bonke. Vasarsvētku draudzēm mācība par Svēto Garu ir jājamzirdziņš, bet realitātē Gara dāvanas darbībā nebiju redzējis, velna izdzīšanu nepraktizēja. Pie mums inkaunterā var ieraudzīt, kā Svētais Gars darbojas, bet tur tas nebija tā izteikti redzams. Par Svētā Gara kristībām uzsvars bija uz to, ka ļoti ilgi gaidām, gaidām, kad tas beidzot notiks. Nevajag gaidīt, vajag lūgt mēlēs. Mēles nav Svētā Gara kristības, bet līdzejoša zīme. Pēc viena R. Bonkes dievkalpojuma redzēju, ka kāds melnādainais lūdz par vienu sievieti, un viņa kliedz, vemj un lokās kā čūska. Mēs, vasarsvētku ticīgie no Latvijas, nekad neko tādu nebijām redzējuši. Nostājāmies apkārt šai sievietei, un es nodomāju, ka tā ir kaut kāda ragana, kā viena no tām grāmatā “Atmoda sākas ar mani”, Āfrikā, kur raganas kontrolē veselas pilsētas. Iedomājos, ka viņa ir īsta ragana, daudz velnu viņā iekšā, varbūt visu Berlīni bija kontrolējusi. Tikai vēlāk savā kalpošanā sapratu, ka velni mēdz būt visādos cilvēkos. Mums toreiz likās, ka jāpalīdz aizlūdzējam, staigājām apkārt un lūdzām mēlēs. Bībelē ir piecas Rakstu vietas, kurās rakstīts par notikumiem, kur cilvēki pieņem Svētā Gara kristības. Trijās no tām ir runāšana mēlēs kā līdzejoša zīme. Pirmais notikums ir Vasarsvētku dienā, otrais Kornēlija namā, trešais augstienē. Visur ir minēts, ka viņi pieņēma Svēto Garu un runāja mēlēs. Es ļoti labi atceros, kādas man toreiz Berlīnē bija mēles. Tās nebija nekādas skaistās. Varbūt tu domā, ka mēles ir īpaši melodiski skaistas vai arī ka pēkšņi sāksi runāt angļu vai eskimosu valodā. Nekā tamlīdzīga. Manas mēles bija ļoti primitīvas, bet nāca no sirds. Uz šo konferenci es nedrīkstēju braukt, jo tajā laikā man bija tuberkuloze un bija jāguļ slimnīcā. Gāju pie savas ģimenes ārstes un apliecināju, ka braukšu pie Reinharda Bonkes un atbraukšu atpakaļ vesels. Viņa bija reāli labs ārsts un palaida mani. Cits būtu smējies par mani. Es aizbraucu, gāju uz aizlūgšanām pie Bonkes komandas cilvēkiem un teicu “tuberkuloz”, jo viņi bija vācieši. Viņi uzlika man rokas un ilgi lūdza vācu valodā, un pēkšņi man kājas kļuva kā vate, es nokritu un smējos. Ar mani nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Biju piedzīvojis jaunpiedzimšanu, bet nekad neko tamlīdzīgu. Tas bija kaut kas jauns. Man vienkārši nāca smiekli un bija ļoti viegla sajūta. Pēc tam mēs devāmies uz viesnīcu, un pie tās durvīm man ienāca galvā doma, ka vajadzētu visiem sadoties rokās un palūgt Dievu. Mēs tā izdarījām, lūdzām, un pār mani atkal nāca tas vilnis, nokritu un smējos. Kad piecēlos kājās, jutos kā piedzēries. Tas bija 2003. gadā, bet labi atceros šo notikumu. Kā bijušais dzērājs un narkomāns nodomāju: “Šis ir daudz labāk par jebkuru narkotiku!” Man ļoti gribējās, ka arī citi piedzīvo to pašu. Garām gāja kāda sieviete, es liku rokas virsū un gribēju lūgt, bet viņa nobijās, iekliedzās un aizbēga. Devos viesnīcā uz savu istabiņu. Tur kopā mēs bijām izmitināti kādi 10 cilvēki, tostarp arī kāda māsa ar savu vīru, kura bija ļoti greizsirdīga, un viņai bija problēma, ja es ko piedzīvoju no Dieva, bet viņas vīrs ne. Iegāju istabiņā un redzēju, ka viņa ir tur, un apzinājos, ka izskatos stulbi un ka citi var mani nesaprast. Mana gulta bija pie pašām durvīm otrajā stāvā, es piegāju pie tās un tēloju, ka kaut ko kārtoju. Paskatījos visapkārt un sapratu, ka tur man nav ko darīt. Izgāju ārā no istabiņas un ieraudzīju, ka pretī nāk viens tāds pats kā es. Aizgājām uz kafejnīcu, dzērām tēju, runājām tik gudri un jūsmojām par Dievu. Tādā stāvoklī es biju kādas trīs dienas. Nākamajā dienā dievkalpojumā pie Brandenburgas vārtiem ar mani notika tas pats. Tā bija īpaša sajūta, tas bija mans piedzīvojums, mans Svētā Gara pieskāriens, mani Vasarsvētki. Jaunpiedzimšana bija tāds nopietns piedzīvojums, bet tad, kad pieņēmu Svēto Garu un sāku runāt mēlēs, faktiski nekāda piedzīvojuma nebija. Berlīnes konference bija smags piedzīvojums, tā bija reāla saskaršanās ar dzīvā Dieva uguni. Šai ugunij ir tikai viens mērķis. Mācekļi jautāja Kristum: [..] “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:6-8 ) “Celiet draudzi, lūk, tam ir domāts spēks,” Jēzus saka. Kā cēlušās vasarsvētku un evaņģēliskās draudzes? Draudzes vēsture iet cauri gadu simtiem. 1906. gada 9. aprīlī ASV, Azuza ielā 312 kāds Bībeles skolas skolotājs Bakhams kopā ar saviem studentiem sāka padziļināti studēt Bībeli. Tas sākās ar svētuma kustību, bet par Svētā Gara kristībām viņi neko nezināja. Pētot Bībeli viņi saprata, ka jaunpiedzimšana un Svētā Gara kristības ir divi dažādi piedzīvojumi. Viņi ieraudzīja, ka Svētais Gars jaunpiedzimšanai un kā svaidījums kalpošanai ir divi dažādi jēdzieni. Agnese, viena no Bībeles skolas skolniecēm, lūdza savam skolotājam, lai viņš uzliek viņai rokas un lūdz par to, lai viņai notiek tas pats, par ko rakstīts Bībelē. Viņš izpildīja viņas lūgumu, un Agnese piedzīvoja Svētā Gara kristības ar līdzejošu zīmi runāšanu mēlēs. Tā radās maza grupa mēlēs runājošu kristiešu. Kāds melnādains cilvēks Viljams Seimūrs pieņēma šo jauno mācību, un sākās lielāka kustība. Lūgšanu grupas pārauga lielākā cilvēku skaitā un tika nopirkta un izmantota draudzes vajadzībām bijusī metodistu ēka, kura bija pārvērsta par zirgu stalli. Rezultātā sākās Svētā Gara izpausmes un izliešanās, kas kļuva tik zināma, ka cilvēki brauca no dažādām pasaules vietām piedzīvot, saņemt un mācīties par Svēto Garu, un veda to uz savām valstīm. Rezultātā izcēlās varena vasarsvētku un evaņģēlisko draudžu jeb dzīvo draudžu kustība. Atmoda ASV turpinājās no 1906. gada līdz 1915. gadam. Svētā Gara uguns tika aiznesta visā pasaulē. Bībelē apustuļu darbi ir nosaukti par “Apustuļu darbiem”, bet zinātnieki vēl šķēpus lauž, vai tie ir Svētā Gara darbi vai apustuļu darbi. Tādēļ arī angliski šī grāmata saucas vienkārši “Darbi”. Apustuļu darbi Svētā Gara spēkā un otrādi – Svētā Gara darbs caur mums, kristītiem ugunī, kā rezultāts ir simtiem cilvēku izmainītas dzīves. Caur mūsu draudzi, lai kā mūs šur tur nemīl un pretojas, Latvijai nāk ļoti daudz svētību, Latvijas draudzei un cilvēkiem. Mēs dodam un dosim vēl vairāk, un šo svētību autors ir Svētais Gars. Mums ir jābūt paklausīgiem Viņa balsij. Nākamā epizode, kas skars arī Latviju, ir Hernhūtiešu atmoda. Jau pirms Azuza ielas ir liecības, ka ar hernhūtiešiem sākās atmoda tepat Latvijā. Cilvēki runāja mēlēs, krita gar zemi un piedzīvoja dažādas Svētā Gara izpausmes. Tas jau ir bijis. Vēl ir Tallinas vējš jeb Tallinas atmoda. 1977. gada rudens. Tallinā čekisti nolēma veikt eksperimentu. Olevistes baznīcā salika kopā dažādas kristīgās denominācijas ar mērķi, ka viņi nevarēs sadzīvot, sastrīdēsies un izjuks tās visas draudzes. Tas bija čekistu-komunistu eksperiments. Padomju laikā par ticību sēdināja cietumos. Čekas māja bija pretī baznīcai. Viņi pa logu varēja skatīties, kas notiek. Viņiem pat kameras nevajadzēja, viņi visu varēja redzēt. Salika kopā, bet tā vietā, lai viss izjuktu, viņi konservatīvi palika savā vietā. Atceries – tajā vietā, kur ir Gara darbība, tur vienmēr ir šķelšanās. Kas var būt kopīgs tumsai ar gaismu vai karstam ar aukstu? Galu galā arī tā tas notika tur, un arī uz Azuza ielas tā notika. Visur parasti tā notiek. Kas tad mēs tādi esam? Kas es tāds esmu? Es esmu tur, kur runā mēlēs. Esmu tur, kur ceļ reālu draudzi, un draudze strādā ar Dieva brīnumiem. Mēs nevaram palikt tur, kur nav virzības uz priekšu un kur mācība neatbilst Dieva vārdam. Un tā vietā, lai sašķeltos, Olevistes baznīcā visā Padomju Savienībā bija pirmā slavēšanas grupa, kas dziedāja modernas dziesmas, ka pat pasaulīgi cilvēki nāca klausīties. Reins Ūemoiss bija cilvēks, kas vadīja šo visu pasākumu. Viņi grupās sāka lūgt Dievu pēc atmodas. Un tā ilgāku laiku lūdza, notika kādi pasākumi, viss bija skaisti un labi. Un pēkšņi kādā dienā viņam zvana čekisti un jautā, kāpēc nelaiž iekšā cilvēkus. Viņiem sešos vakarā bija paredzēts dievkalpojums, bet tur jau divos dienā bija rinda. Viņi skrēja uz baznīcu, un tur tiešām bija pilns ar cilvēkiem. Viņi brīnījās, kā viņus atrada. Teica, ka viņiem Dievs vīzijā nāca un rādīja augstu torni un teica braukt turp. No visas Padomju Savienības, no Gruzijas, no Tālajiem Austrumiem, no Ukrainas brauca cilvēki uz Tallinu. Bet kas tur notika? Kad ielaida iekšā cilvēkus, kuri stāvēja uz ielas, tur bija kāds sakropļots cilvēks. Un Reins viņam pateica: “Jēzus Vārdā, celies un staigā!” Viņš pielēca kājās, nometa kruķus un sāka dejot. Sāka notikt brīnumi. Un liecinieki saka, ka atskanēja skaņa kā no simts lokomotīvēm. Baznīcas pamati sāka drebēt un apmetums sāka birt no sienām un griestiem. Troksnis bija tāds, ka no Tallinas centra visi saskrēja skatīties, kas noticis. Tur bija speciāls kambaris, kur kaudzēs bija kruķi, dažādi dzirdes aparāti un tamlīdzīgas lietas, notika brīnumi un zīmes. Cilvēki brauca no malu malām un piedzīvoja Svēto Garu. Tas notika Tallinā padomju laikos. Protams, pēc kāda laika čekisti saprata, ka eksperiments ir izgāzies. Un sāka piegriezt visu. Aizliedza krist zemē, pēc tam aizliedza to, pēc tam lika atskaites rakstīt par katru sīkumu. Un galu galā atmodas vadītāji to visu neizturēja un aizvēra dievkalpojumus. Ja godīgi, es aizbraucu uz Olivistes baznīcu, un, ja es neko nebūtu zinājis, tad varbūt arī nebūtu neko piedzīvojis. Zinot, kas tur noticis, man pieskārās Dievs. Tukšā baznīcā. Es iegāju iekšā tukšā baznīcā, un man asaras sāka līt. Dievs aizskāra mani, tur bija Dieva godība. Uz šo atmodu aizbrauca vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkēvičs. Pēc tam viņš pats stāstīja, ko viņš tur bija piedzīvojis, redzējis, ka cilvēki ceļas gaisā. Cilvēki apkārt bija pārbijušies, pat rāva lejā aiz siksnas. Kamēr augšā notika dievkalpojums, tikmēr lejā cilvēki lūdza Dievu, kā ģenerators. Un milzīgs spēks darbojās. Tā ir Azuza ielas uguns Tallinā. Pēc tam no Tallinas brāļi sāka braukt uz Latviju. Jelgavā sāka pulcēties luterāņu baznīcā cilvēki līdz tūkstotim. Tā veidojās vasarsvētku draudze. Tas ir viens no viņu posmiem Latvijā. Pirmsākums ir stipri agrāk. Arī par šiem dievkalpojumiem tiek rakstīts, ka atmosfēra bija tāda, ka no sienām pat kondensāts pilēja. Bija pārblīvētas zāles. Tur bija cilvēki, kuri atnesa Dieva uguni. Mēs esam draudze, kas praktiski ir vasarsvētku draudzes atzars. Tie paši pentakosti, tie paši vasarsvētki vien mēs esam. Mēs esam tie, kas tic Svētā Gara kristībai. Ne tikai jaunpiedzimšanai, bet arī Gara dāvanām. Ja caur jaunpiedzimšanu mūsos darbojas Gara augļi, tad caur Svētā Gara kristībām darbojas Gara dāvanas kalpošanai – atziņas vārds, gudrības vārds, garu pazīšana, ticības dāvana, dāvana brīnumus darīt, dziedināt, pravietot, mēles, mēļu tulkošana. Un pēdējais notikums, ko es gribētu pieminēt, ir Pensakola. Tajā laikā mans mācītājs bija Modris Ozolinkevičš, un es sāku apmeklēt viņa vadītos dievkalpojumus, kuros bija kādi seši līdz astoņi cilvēki, un es uzreiz sapratu, ka šeit ir Svētais Gars. Es domāju, kur ir Svētā Gara dāvanas, kur ir visa Tā darbība. Jo neviena draudze to nepraktizēja, neviena. Kad atbraucu uz Ozolinkeviča draudzi, tur sludināja un tur tas viss bija. Es tur pievienojos. Un viņš tanī laikā bija aizbraucis uz Pensakolu. Kas ir Pensakola? Es ar to gribu parādīt, ka caur cilvēkiem tiek atnesta Dieva uguns. Kā tas viss izskatās? Mūsu draudze nav radusies tāpat no sevis. Svētā Gara uguns vispirms nāk pār dibinātāju un pēc tam pār tiem, kas ceļ grupiņas. Ja tu nevari uzcelt grupu, tev nav uguns. Un nav uguns tāpēc, ka nelūdz Dievu! Visās atmodās, gan Tallinas atmodā, gan Azuza ielas atmodā, gan Pensakolas atmodā, visur mācītāji, cilvēki bija tās centrā un runāja par ilgstošām lūgšanām. Korejas atmoda ir fenomens ar miljons cilvēku draudzi. Ar mācītāju Jongi Čo lūgšanu kalnos viņi lūdza. Lūgšana ir atslēga atmodai. Es gribu, ka jūs savās grupiņās pastiprināti lūdzat Dievu! Pēc izaugsmes un pēc Svētā Gara darbības. Pēc reālas darbības, lai celtu Dieva valstību šeit Latvijā. Lūdziet! Svētā Gara kristības un atmoda nav domāta tāpat vien mūsu priekam, tam ir konkrēts mērķis. Bībelē ir teikts, ka mēs būsim Viņa liecinieki. Kristieši dažādas Dieva lietas mēdz izkropļot līdz nepazīšanai. Viņi nāk pasmieties, papriecāties, pagulēt zemē. Kāda tam jēga, ja tu neesi liecinieks pēc tam? Un kāda jēga ir būt lieciniekam, ja tu necel draudzi? Kāds no tā ir labums? Cik tālu esam tikuši ar tukšu runāšanu? Kur ir augļi? Augļi, draugi, ir reāli cilvēki, kas caur tavu kalpošanu ir reāli izmainīti. Augļi ir tur, kur tavā grupiņā iepriekš bija tukšais krēsls un tagad ir cilvēks. Un viņam dzīve mainās. Lūk, auglis! Un Svētā Gara kristība ir domāta tam, lai tu efektīvāk vari kalpot cilvēkiem. Efektīvāk celt Dieva valstību. Un ar jaunpiedzimšanu tam nav nekāda sakara. Citādi putra ir arī kristiešu galvās. Viņi brīnās, vai viņiem ir Svētais Gars un kā tas viss izskatās. Bet tevī ir Svētais Gars, tu esi jaunpiedzimis. Bet tev nebūs brīnumi un zīmes, tev nebūs efektīva kalpošana bez Svētā Gara kristības. Atšķirība bieži vien ir kā talantīgajam un netalantīgajam. Talantīgais cilvēks bieži vien nestrādā, jo viņš ir talantīgs. Viņš neiemācās strādāt, viņam viss sanāk, bet beigās tomēr nesanāk. Bet cilvēki, kuri strādā bez talanta, beigās izdara kaut ko labāk un vairāk nekā talantīgie. Jongi Čo kalpoja Sietlā un lūdza Dievu, vai Dievs sodīs vai svētīs Ameriku. Un viņš laida ar pirkstu pa karti, un pirkstu pielika pie Pensakolas. Un Dievs teica, ka šeit Viņš sūtīs uguni, kas izplatīsies pa visu Ameriku. Ne tikai pa Ameriku, bet arī pa pasauli. Kas notika Pensakolā? Vietējais mācītājs bija kopā ar draudzes locekļiem. Tā bija normāla, augoša, stipra draudze. Bet viņi izjuta stirpu, garīgu sausumu. Un viņi sāka lūgt Dievu. Arī kādu pāris gadus, regulāri lūdza Dievu pēc atmodas. Un kādā dievkalpojumā, uz kuru viņi uzaicināja evaņģēlistu Stīvu Hilu, kad viņš sludināja, tas, ko viņi tik ļoti gaidīja, atnāca pavisam negaidīti. Stīvs Hils: “Nevienam no mums nebija ne jausmas, ka mūsu dzīve un draudze tiks tik radikāli pārmainīta. Dažu sekunžu laikā. Izklausījās it kā stipra vēja brāzma būtu ieplūdusi baznīcā.” Viņš palūkojās uz skaļruņu pusi, domādams, ka šī skaņa nāk no apskaņošanas sistēmas. “Pa savu ķermeni jutu plūstam kaut ko tik spēcīgu, ka tas pasita sānis manus elkoņus, salieca manas kājas ceļos. It kā varens jūras vilnis no aizmugures būtu ietriecies kājas!” Nekas tāds līdz šim nebija piedzīvots, un cilvēki paši skrēja uz altāru nožēlot grēkus. Sākās atmoda, cilvēki sāka braukt no malu malām un bez rehabilitācijas centriem vienkārši tika atbrīvoti. Reizēm policisti noziedzniekus un narkomānus veda nevis uz cietumu, bet uz atmodu. Miljoniem cilvēku izgāja cauri Pensakolai no dažādām pasaules valstīm. Un mans mācītājs tur bija. Viņš to, kas bija tur, atveda uz turieni, kur biju es. Un ne tikai atveda pats, viņš uzaicināja Stīvu Hilu, ka viņš atbrauca uz Latviju, bija vairākas dienas dievkalpojumi. Tie bija spēcīgi dievkalpojumi. Tur varēja piedzīvot Svēto Garu. Atceros, kad aicināja cilvēkus pie Jēzus, viņš tiem sauca: “Quickly!” Un cilvēki traucās, simtiem pie altāra zemē, ceļos. Draugi, viss, kas mums šeit šodien ir, ir Svētā Gara darbs. Kāds to atnesa. Caur kādu Dievs man ļāva to piedzīvot, pieņemt un kalpot Svētā Gara spēkā. Visi dziedināšanas dievkalpojumi pa Latviju notika Svētā Gara spēkā. Visa mācekļu veidošana, G12, viss, ko esam paveikuši, galu galā arī visu draudžu kopīga lūgšana Skonto hallē ir notikusi Svētā Gara uguns dēļ un Svētā Gara spēkā. Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4) Šajā Vasarsvētku dienā Jeruzālemē bija jūdi no dažādām pasaules tautām. Tie bija jūdi, kas bija atbraukuši nomirt savā dzimtenē, lai viņu kauli atdusās tur. Tie bija jūdi, kas bija atbraukuši Vasarsvētkus svinēt, jo tie bija pirmie lielākie svētki gadā, kuros bija jāierodas visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem. Un, kad atkanēja Svētā Gara radīts troksnis kā Olevistes baznīcā, cilvēki izbijās un redzēja, ka mācekļi visi mēlēs slavē Dievu. Un ikviens jūds saprata savā valodā to, ko lūdza mācekļi. Tas bija fenomens. Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir? Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” (Apustuļu darbi 2:12-13) Tad Pēteris, kurš tikko bija noliedzis Kristu, Pēteris, kurš kristīja ar Svēto Garu, piecēlās un teica: “Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda.” (Apustuļu darbi 2:15) Tas bija deviņos no rīta. Šeit piepildās pravieša Joela vārdi: Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. (Apustuļu darbi 2:17-18 ) Un ir rakstīts, ka tajā dienā, kad Pēteris sludināja, tā bija cita sludināšana. Tā bija sludināšana spēkā. Jūdi izbijušies pat prasīja: Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?” (Apustuļu darbi 2:37) Viņiem pēkšņi nāca grēka apziņa, viņiem bija jautājums, ko darīt, kā izbēgt no elles sodības, kā ieiet Debesu valstībā. Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38) To Dievs apsolījis gan mums, gan jums, gan visiem tiem, kas nāks pēc mums. Un tajā dienā draudzē pievienojās trīs tūkstoši cilvēku. Svētā Gara darbības mērķis ir augoša draudze. Un, draugi, šodien mums ir Vasarsvētki, un tie ir Svētā Gara svētki! Āmen! Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētā Gara kristības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija |
