Raimonds stāsta par savu dzīvi: “Uzaugu nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, 
kurā pastiprināti tika lietots alkohols. Patēvs atzina tikai savus bērnus, bet mani unvēl divus mammas bērnus ienīda. Skolā mani izsmēja un diezgan bieži pat iekaustīja par to, ka biju bailīgs, pilns kompleksu un manas drēbes nabadzības dēļ bija ļoti stipri novalkātas. Uz vecāku sapulcēm nāca tikai vecmamma un praktiski viņa mani arī izaudzināja. Mēs skaitījāmies nelabvēlīgā ģimene. Arī par to es tiku izsmiets un pazemots.
Kad paaugos,16 gadu vecumā ar dažiem klases biedriem sākām vēlu vakaros klaiņot un darīt nejaukas, pat noziedzīgas lietas. Protams, neiztikām bez alkohola un cigaretēm. Tas kļuva par mūsu ieradumu. Es domāju, ka tā spēšu aizmirst savas problēmas un jutīšos laimīgāks, taču patiesībā stigu atkarībā, kas ar gadiem kļuva arvien spēcīgāka. Atkarības ilgums bija vairāk nekā 30 gadi un saasinājumu ļoti daudz. Bija reizes, kad divas vai pat trīs nedēļas “plostoju” dienu no dienas, vairs nesaprazdams, kas par dienu vai datumu, ir vakars vai rīts .Dzeršanas laikā pazaudēju personīgās mantas un paprāvas naudas summas. Biju pat “pielējies” tā, ka iestājās “bezfilma” un pamodos ar zilumiem un traumām, neatceroties kā un kur tos ieguvu.
Visu šo 30 gadu laikā nevienu brīvdienu neiztiku bez alkohola. Pat pirmdienas rītos ejot uz darbu vajadzēja “salāpīties”. Alkohola lietošanas rezultātā krasi pasliktinājās veselība, bija muguras problēmas un podagra, nevarēju strādāt fiziski smagu darbu. Pēc ilgstošas, nepārtrauktas dzeršanas sākās podagras lēkmes. Mans ģimenes ārsts vairākkārtīgi izteica brīdinājumus par alkohola lietošanu, kuriem es nepievērsu uzmanību. Šīm fiziskajām veselības problēmām sekoja arī emocionālas –pastāvīgs nemiers, bezmiegs, depresija. Lai cik man tagad to nepatīkami atzīt, bet pacēlu roku arī pret savu sievu .Pats mocījos un mocīju arī citus .Bieži domāju, kā no tā murga tikt vaļā, bet pats saviem spēkiem to nespēju.
Tad man Facebookā uzrakstīja kāda sieviete no draudzes “Kristus Pasaulei”! Viņa stāstīja par Dieva brīnumiem, kas notiek arī šodien un uzaicināja mani uz draudzes Desmit gadu jubilejas dievkalpojumu. Tas bija mans pirmais dievkalpojums šajā draudzē un paliks atmiņā visu turpmāko mūžu. Tajā dienā es atsaucos uzaicinājumam un pieņēmu Jēzu kā savu vienīgo Glābēju, nožēlojot savus grēkus. Dažu dienu laikā pēc šī notikuma man pārdabiski pārgāja vēlme iet uz veikalu pēc alkoholiskiem dzērieniem. Man pēkšņi bija apziņa un skaidra sajūta, ka alkohols ir mans lielākais ienaidnieks. Kopš tā laika vairs neesmu dzēris un zinu, ka tas ir Dieva brīnums. Ja agrāk kā jau “īstens latvietis” svinēju Līgo svētkus ar pamatīgu alus devu un kādu spirtoto, tad šogad šīs brīvdienas pavadīju bez alkohola draudzes “Kristus Pasaulei” draugu lokā.
Pēc šī pirmā dievkalpojuma sāku regulāri apmeklēt draudzi, eju arī uz mājas grupiņu. Tagad esmu pavisam cits cilvēks – cits Raimonds. Esmu arī piedevis visiem pāri darītājiem bērnībā. Depresija un nemiers ir pazudis. Naktīs nemoka bezmiegs, guļu veselīgā miegā. Varu strādāt fiziski smagu darbu, muguras sāpes ir pārgājušas un podagras lēkmes nav atkārtojušās. Ikdienā lasu Bībeli un pats lūdzu Dievu, veidojot personīgas attiecības ar Debesu Tēvu. Esmu arī uzņēmies kalpošanu draudzē kā kārtības kalpotājs un vēlos arī citiem stāstīt par Dievu un savu izmainīto dzīvi. Mana dzīve ir pilnībā izmainīta un to nespēju turēt sevī, tāpēc aicinu visus atgriezties pie Dieva, pieņemt Jēzu Kristu kā savu vienīgo Glābēju un noticēt, ka brīnumi notiek arī šodien!”
Raimonda Zvirgzda liecību pierakstīja Ineta Siliņa
