Dieva vārds, kas ir likts manā sirdī, tiks pateikts un nonāks tavā mājas vietā,
jo pašā pamatā ir nevis vārds kādā valodā, bet ideja jeb doma. Dieva domas, kas ir atklātas Dieva vārdā Bībelē, ir ietērptas vārdos. Dažādās valodās tas skan citādi. Tās ir domas no Dieva vārda, no Viņa gribas, sirds, ko Viņš šodien grib atklāt tev. Bībele saka, ka iesākumā bija vārds jeb Dieva doma, un vārds tapa miesa. Kad tu esi pieņēmis Dieva domas un sācis tās domāt, tu attiecīgi sāc tās arī praktizēt, un tam ir augļi un rezultāts tavā dzīvē. Dievs saka, ka Viņam ir svētības un labklājības domas par tevi. Dievs vēlas, lai tu esi svētīts un pilnvērtīgs cilvēks un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Šodienas svētrunas tēma ir „Sadarbība ar Dievu – izaugsmes garants”. Es nevarētu teikt, ka šī tēma ir cilvēkiem, kuri neiedziļinās Dieva vārdā un ir virspusēji. Šī tēma ir cilvēkiem, kuri jau spēj kaut ko uztvert un saprast. Kāds ir tas veids, kā Dievs sadarbojas ar cilvēku? Kas būtu jādara no manas puses? Ko dara Dievs kādās situācijās? Mēs apskatīsim trīs notikumus. Viens būs par Filipu un etiopiešu galminieku. Otrs būs par Saulu, Ananiju un Barnabu. Trešais būs par Kornēliju un Pēteri.
Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: “Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.” Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Gars Filipam sacīja: “Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.” Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Bet viņš atbildēja: “Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: “Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.” Galminieks Filipam jautāja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?” Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā. (Apustuļu darbi 8:26-40)
Evaņģēlistu Filipu uzrunāja Tā Kunga Gars caur eņģeli un norādīja konkrētu ceļu uz Gazu, kur viņam bija jādodas, lai izpildītu konkrētu uzdevumu. Viņš to darīja, sekojot eņģeļa norādījumiem. Viņš redzēja, ka pa šo ceļu iet kāds etiopiešu galminieks, viņš bija namzinis jeb ekonomikas ministrs, kurš bija atbraucis uz Jeruzālemes templi pielūgt Dievu. Viņš bija švešzemnieks. Jūdi šķiroja cilvēkus. Svešzemniekam nepienācās ne ieiet templī, ne citas privilēģijas, Dieva tautas priekšrocības. Viņš bija braucis pielūgt Dievu, kā nu varēja, viņš to bija izdarīja un brauca atpakaļ uz Etiopiju. Ceļā, Dieva vadīts, viņš satikās ar Filipu. Šis etiopietis sēdēja ratos un lasīja Rakstus. Filips viņam jautāja, vai viņš vispār saprotot ko lasa. Viņš atbildēja, kā gan viņš varot saprast, ja neviens nepaskaidrojot. Bija konkrēta Rakstu vieta, no kuras sākot Filips sāka skaidrot viņam Bībeli. Viņš izskaidroja evaņģēliju par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, par kristībām. Etiopietis viņam saka, ka grib kristīties, jo viņs ticot, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Viņi tieši tajā brīdī brauca garām vietai, kur bija ūdens, viņi nokāpa ūdenī un kristījās.
Visās šajās trijās Rakstu vietās, kas mums būs, atslēgas teikums: viņš līksms ceļoja tālāk. Etiopiešu galminieks līksms ceļoja tālāk. Viņš nebija līksms, kamēr apmeklēja templi. Viņš nebija līksms, kamēr lasīja Rakstus, kurus viņš neizprata, bet tikai tad, kad Filips izskaidroja, viņš spēja saprast un pieņemt Dieva ideju, domas, un tas viņā kļuva par spēka avotu. Etiopietis piedzima no augšienes, sastapās ar Kristu personīgi, ar augšāmcelto Dievu. Tēma ir par sadarbību ar Dievu – izaugsmes garantu. Tam bija labs rezultāts, jo etiopietis līksms ceļoja tālāk. Es varu tikai minēt, kas notika, kad viņš atgriezās savā zemē un savā galmā. Droši vien viņš ar šo prieku dalījās, stāstīja to citiem, viņš bija evaņģēlists. Ļoti iespējams, ka Etiopijā radās daudz jaunu draudžu. Etiopietis līksms ceļoja tālāk. Šajā notikumā var redzēt pārdabisku Dieva darbību. Jaunpiedzimšana – tas ir pārdabiski. Prieks, kas pārņēma etiopieti, arī bija pārdabisks. Jauns cilvēks, jauns radījums.
Svarīgi ir arī tas, kā Dievs vadīja Filipu. Kad Filips bija nokristījis šo cilvēku, tad pēkšņi Filips nebija tur, bet jau citur. Tas nozīmē, ka Dievs viņu pārdabiski pārcēla laikā, telpā, citā vietā, un tas bija brīnums. Visā šajā notikumā ir divi aspekti, pārdabiskais un vienkāršais – pārdabiskais Dieva darbs, pārdabiskā Dieva vadība, un tajā pašā laikā vienkāršas kristības, vienkāršs Bībeles skaidrojums. Padomā, kāpēc Dievs nevarēja sūtīt Savu eņģeli pa tiešo pie šī cilvēka? Kāpēc Dievam vajadzēja uzrunāt Filipu? Liekas neloģiski. Kāpēc Dievam bija tā jāsarežģī, kāpēc nevarēja pa tiešo uzrunāt etiopieti? Notiktu jau tas pats rezultāts. Piemēram, ar Saulu bija pavisam citādi, Dievs tiešā ceļā pieskārās Saulam. Kad es iedziļinos un pārdomāju Dieva vārdu, es redzu, ka ir pārdabiskā Dieva darbība un ir vienkāršas cilvēka darbības. Dažādos brīžos ir vienkāršas cilvēka darbības, caur kurām Dievs pārdabiski darbojas. Lūk, arī cilvēka sadarbība ar Dievu un Dieva sadarbība ar cilvēku. Abas šīs parādības ir nesaraujamas un nepieciešamas. Jēzus saka, kurš gan savam vergam, kas atnācis no lauka, teiks lai sēžas kopā ar viņu pie galda, bet viņš teiks, lai vispirms uzklāj saimniekam galdu un pēc tam pašam. Tā bija atbilde uz mācekļu jautājumu, kad mācekļi prasīja, lai vairo viņu ticību. Viņš atbildēja, lai viņi izdara visu, kas ir viņu pienākums, un saka, ka mēs esam necienīgi kalpi, kas ir darījuši tikai to, kas ir mūsu pienākums. Bībele mums māca, ka ticībā mēs spējam staigāt pa ūdens virsmu, pārcelt kalnus, spējam pacelt sevi un citus, baudīt labklājību, spējam savākt sevi, jo mums ir paškontroles gars. Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Mēs visu spējam Tā spēkā, kas mūs dara stiprus.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Ir vienkārši lietas, ko darām mēs, un ir pārdabiskas lietas, ko dara Dievs. Šo vienkāršo lietu ierosinātājs var būt pats Dievs. Manā gadījumā ierosinātājs bija pats Dievs, kad Viņš mani izglāba. Kad es saucu uz Viņu, ka es tā vairs nespēju, tad pārdabiskā veidā, līdzīgi kā Filipam, eņģeļi piestājās un veda mani lūgšanā. Vienā mirkli es tiku darīts par jaunu cilvēku, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Visas manas atkarības kā ar roku tika paņemtas prom. Tas bija pārdabiski. Tajā pašā laikā, kad mēs dziļāk padomājam, tad bija cilvēki, kas par mani lūdza Dievu, darīja vienkāršas lietas. Viens no šiem cilvēkiem bija mana mamma, varbūt vēl kāds kaut kur. Ja vēl padomā, tad bija cilvēki, kas man, dažādos laika posmos, stāstīja par Jēzu. Tie bija cilvēki, kas darīja vienkāršas lietas. Uz šo vienkāršo lietu bāzes darbojas Dievs. Dievs nedarbojas, ja cilvēki neizdara to, kas ir viņu pienākums. Dievs var visu, bet Viņš tā nedara. Dievam šajā gadījumā bija nepieciešams Filips. Etiopietis bija einuhs, kas nozīmēja, ka viņam vispār nebija nekādas iespējas tikt uzņemtam jūdu draudzē. Jūdu draudzēs, kuras turējās pie visiem jūdu priekšrakstiem, einuham un svešzemniekam nebija vietas.
[..] bet Dievam visas lietas iespējamas. (Mateja evaņģēlijs 19:26)
Galminiekam vajadzēja Filipu, kurš viņam paskaidroja evaņģēliju, nokristīja un mācīja. Mums visiem ir vajadzīgi cilvēki, draudze, sadraudzība un savs mācītājs. Tāpat mums visiem ir vajadzīga Bībele, kuru ik dienas atveram, lasām un pārdomājam, ir nepieciešams regulāri kalpot cilvēkiem, lūgt par viņiem, darīt vienkāršas lietas. Rezultātā etiopiešu galminieks līksms ceļoja tālāk un šo līksmību un Dieva tuvumu aiznesa uz savu zemi. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādu cerību, bet kurš ļoti gribēja Dievu. Viņš nevarēja Dievu sastapt, kamēr Filips nebija par viņu lūdzis, viņu kristījis un visu paskaidrojis. Lūk, cik liela nozīme ir tieši tev. Tieši TU esi tas, kurš šajā grūtajā laikā, kad mēs nemaz nezinām, kā vēl visi notikumi risināsies, vari sniegt palīdzību cilvēkiem, kuriem tā ir ļoti vajadzīga. Tagad, kad mēs dzīvojam dezinformācijas un totālu melu pasaulē, tu esi cerību stariņš cilvēkiem.
Otrs notikums Dieva vārdā ir par Saulu, Ananiju un Barnabu. Sauls, kurš bija draudzes vajātājs, Jeruzālemē bija saņēmis augsto priesteru pilnvaras doties uz Damasku vajāt, slodzīt cietumos, spīdzināt, zaimot un nogalināt kristiešus. Viņš bija dedzīgs jūds, farizejs no farizejiem, izdarījis daudz ļaunu lietu, dedzīgi iznīcinādams kristietību. Šim cilvēkam uz Damaskas ceļa pēkšņi atspīdēja gaisma, viņš nokrita uz ceļa, kļuva akls un dzirdēja balsi:
“Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:4-5)
“[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Apustuļu darbi 26:14)
“Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Apustuļu darbi 9:6)
Pārējie cilvēki gaismu redzēja, bet balsi nevarēja izšķirt. Kāds pārdabisks notikums ceļā uz Damasku! Gaisma, balss, satricinājums un pēc tam norādījums. Damaskā dzīvoja kāds vīrs vārdā Ananija. Viņš bija draudzes loceklis un kalpotājs. Dievs sūtīja Savu eņģeli, parādībā uzrunāja Ananiju un teica, lai dodas uz Taisno ielu, ka tur ir Sauls, kurš būs lietas kursā par notiekošo, lika uzlikt viņam rokas, lai tas atkal top redzīgs, kristīt viņu ar Svēto Garu un nokristīt ūdenī, ievadīt pamata mācībā un draudzē. Ananija zināja par Saulu un Viņš teica Dievam, ka Saulam taču ir pilnvaras gūstīt kristiešus, ka viņš ir ļauns, ir izpostījis draudzes, bet saņēma atbildi:
“Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.” (Apustuļu darbi 9:16)
Viņš paklausīja un devās pie Saula.
“Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.” Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. (Apustuļu darbi 9:17-18 )
Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. (Apustuļu darbi 9:20)
Viņš tika kristīts un tūlīt sāka dedzīgi sludināt Dieva vārdu un pierādīt, ka Jēzus ir Kristus. Pavisam vienkāršas darbības: aizej, izdari, uzliec rokas, izskaidro… Un tajā pašā laikā gaisma, balsis, pārdabiskas lietas. Tad, kad es atgriezos pie Dieva, mani tiešām uzrunāja dzirdamā balsī, kam sekoja ļoti spilgtas tūlītējas pārmaiņas. Grēku nožēlas asaras raudāju trīs dienas, biju viss slapjš no tām, tas bija īpašs piedzīvojums. Tomēr, redzot, kā notiek lielākajai daļai cilvēku, ļoti reti atgriešanās pie Dieva notiek ar pārdabiskām parādībām. Parasti tas notiek tā, ka kāds pastāsta par Dievu, paskaidro evaņģēlija būtību, palūdz, un cilvēks sāk saprast, pieņem Kristu, un Kristus iemājo viņa sirdī mierīgi, lēnām, pakāpeniski. Tas notiek dažādi. Jautājums ir par Saulu – vai Dievs pats, bez cilvēku līdzdalības atnāca, uztaisīja Saulam spilgtu gaismu, balsī uzrunāja viņu, un Sauls nobijās, pieņēma Viņu kā savu Glābēju? Vai tiešām tā notika?
Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls. (Apustuļu darbi 7:58 )
Sauls bija klāt pie Stefana nāves soda izpildes, pie viņa kājām nolika viņa drēbes. Ļoti iespējams, ka Sauls pats to visu vadīja. Katrā ziņā Sauls tur bija un dzirdēja, kā Stefans sludina evaņģēliju no sākuma līdz galam. Viņš teica: “Es redzu Jēzu pie Dieva labās rokas.” Tikai pēc tam bija gaisma un balss, un no radikāla kristiešu vajātāja viņš kļuva par radikālu Kristus sekotāju. Lielākā daļa no apustuļu vēstulēm ir tieši Pāvila vēstules. Viņš ir dižapustulis, kurš pat nepieder pie Jēzus divpadsmit mācekļiem, jo pie Kristus atgriezās vēlāk, bez tiešas Kristus starpniecības miesā. Lūk, Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Šis sprediķis vairāk ir nevis kā norādījumi tev, bet gan tas, kas ir manā sirdī, tas, kā es redzu Dievu un cik svarīgi man ir ikdienā darīt šīs vienkāršās lietas. Es sludinu Dieva vārdu, tas dziļi spiedīsies tavā sirdī un atšķirs labu no ļauna.
Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. (Ebrejiem 4:12)
Par Saulu ir rakstīts kontekstā ar iepriekšējo Rakstu vietu par Filipu:
Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. (Apustuļu darbi 9:31)
Kāpēc draudzei bija miers? Sauls sacēla lielu traci, neviens negribēja ar viņu biedroties, jo neticēja, ka viņš tiešām ir atgriezies pie Dieva. Tur bija kāds cilvēks vārdā Barnaba, kurš ņēma viņu pie sevis kā savas draudzes kalpotāju un mācīja Dieva ceļus. Cik vienkāršas cilvēku darbības – Bībeles skaidrošana, lūgšanas, būšana kopā. Tas ir vienkārši – būt dievkalpojumā, būt kopā ar citiem kristiešiem. Nevis kaut kādā neorganizētā pūlī, bet tieši draudzē, jo Viņš ir galva, mēs Viņa miesa, un viss ir zem mūsu kājām.
Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. (Efeziešiem 1:21)
Vai tevi iedrošina tas, ko tu dzirdi? Šis ir vārds pieaugušiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā arī tiem cilvēkiem, kuri vēl neko nesaprot. Tas viss ir ļoti vienkārši. Filmā “Es mīlu jūsu meitu” viens no kāzu trikiem bija ezera mistika. Visi kāzu viesi tika atvesti pie ezera, un viņiem lika gaidīt. Pēkšņi iznāca no ezera roka ar pogu un dziedāja. Līdzīgi kā filmā, mēs bieži gaidām kaut kādu mistiku, kaut kas notiks, būs kādas balsis vai kaut kas ekstra pārdabisks. Viss ir ļoti vienkārši un tajā pašā laikā pārdabiski. Šo pārdabisko elementu rada Dievs. Viņš sagādā mums mazus darbiņus, vienkāršas lietas, un Viņš parūpējas par to, lai notiktu pārdabiskas lietas.
“Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Lūkas evaņģēlijs 18:27)
Daži domā: “Kāpēc lūgt, kāpēc nākt kopā, kam tas vajadzīgs, kāpēc gan stāstīt par Dievu cilvēkiem?” Tās ir elementāras lietas. Un tagad klausies: ja tu nevari izdarīt elementāras lietas – būt draudzē, lasīt Dieva vārdu, pateikt cilvēkiem par Kristu, uzlikt rokas un aizlūgt par cilvēku – tad tu nevari gaidīt Dieva iejaukšanos savā dzīvē. Dievs ir sadraudzības Dievs un ir radījis cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Viņam esam vajadzīgi mēs, lai mēs kaut ko darām, bet mums ir vajadzīgs Viņš, lai Viņš kaut ko darītu. Vai nav forši, ka Dievs Savu plānu virs zemes izdara šādā veidā?
Kāds miers bija draudzē pēc tam, kad Sauls atgriezās! Draudzes niknākais vajātājs bija atgriezies pie Dieva, un tad draudzei bija miers. Sauls vispirms bija dzirdējis evaņģēliju no Stefana, kurš nebaidījās nāves priekšā. Nebaidījās sludināt. Ja Ananija zināja, kas šis ir par cilvēku, tas nozīmēja, ka viņa lūdza Dievu. Tā laika draudze bija izdarījusi elementārus pienākumus, lai Sauls varētu atgriezties. Un tas šajā gadījumā notika pārdabiski. Tik krasas pārmaiņas! No pilnīga draudzes vajātāja cilvēks pieķērās Dievam, kļuva par Kristus sekotāju, apustuli. Viņš aizgāja nāvē Kristus dēļ.
Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. (Apustuļu darbi 9:31)
Savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams. (Filipiešiem 3:6)
Pirmajā notikumā bija, ka viņš līksmi soļoja tālāk. Bet otrajā gadījumā: “Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.”
Tu vēlies baudīt Dieva svētības? Tad uzklāj galdu Dievam! Draudzējies ar Viņu!
Kornēlijs un Pēteris. Kornēlijs bija romiešu virsnieks. Tieši tāpat kā etiopiešu galminieks, kam vispār nepiederējās atlaides, viņam bija liegtas privilēģijas, kādas bija jūdiem. Jā, viņš varēja iestāties draudzē, bet jebkurā gadījumā viņš palika romiešu virsnieks, okupants un tamlīdzīgi. Bet te ir rakstīts, ka viņš bija ticīgs un deva dāvanas Dievam. Un viņš to darīja ap devīto dienas stundu. Kas ir devītā dienas stunda? Tas bija tempļa upuru un lūgšanu laiks. Tas nozīmē, ka viņš ievēroja arī lūgšanu laiku.
Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Kornēlij!” To redzēdams, viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas viņam atbildēja: “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas.” (Apustuļu darbi 10:3-4)
Kornēlijam bija jāizdara daudz maziņu darbiņu: “Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.” (Apustuļu darbi 10:5) Kāpēc Dievs pats nevarēja Kornēliju svētīt ar Svēto Garu? Kāpēc Dievs nevarēja ievest viņu kristiešu draudzē? Kāpēc Viņam vajadzēja Pēteri uzrunāt? Bet ir rakstīts, ka arī Pēteris lūdza Dievu augšistabā, un pēkšņi viņš redzēja parādību. Ietvars no debesīm tika nolaists, tur bija visādi dzīvnieki, šķīsti un nešķīsti. Un šajā parādībā eņģelis teica:
“Celies, Pēteri, kauj un ēd!” Bet Pēteris sacīja: “Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.” (Apustuļu darbi 10:13-14)
Pēc šīs parādības jau pie vārtiem un durvīm klauvēja Kornēlija sūtītie cilvēki. Tie stāstīja, ka tos sūtījis pats virsnieks Kornēlijs. “Vai tu nāc pie viņa, vai tev ir mums ko teikt?” Un Dievs teica Pēterim:
“Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!” (Apustuļu darbi 10:20)
Dievs Pēterim mācīja, kā nešķirot cilvēkus, piemēram, romiešu virsnieku vai einuhu etiopieti. Ej un sludini viņiem evaņģēliju! Viņš devās līdzi. Kornēlijs sapulcināja visu savu namu, un Pēteris sāka sludināt.
Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem, jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja: Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs? Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus Vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu. (Apustuļu darbi 10:44-48 )
Viņi slavēja Dievu, un draudzei bija miers. Visi baudīja Svētā Gara iepriecu. Kad? Kad Pēteris izdarīja elementāru lietu. Bet Dievs taču pats var!? Dievs taču var pats, un, ja Viņš gribēs, pats glābs Latviju! Kāds man ar to visu sakars? Mēs lūdzam Dievu, un Dievs glābs Latviju? Lai Dievs kaut ko varētu patiešām darīt mūsu zemē un mūsu tautā, mums ir jāizdara elementāras lietas. Mums ir jāaug! Mums ir jāiet pie cilvēkiem! Mums ir jāsludina! Mums ir jāceļ grupas. Mums ir jāpiepilda šī zeme ar Dieva slavu un godību. Un galu galā arī politikā ir vajadzīga Dieva balss. Un paldies Dievam par jauno partiju “Latvija pirmajā vietā!” Ka arī mēs varam piedalīties. Mums ir jāstrādā! Zini, mums tagad ir partija, un gan jau kāds kaut ko izdarīs, un tad mēs nomainīsim varu, varbūt tad viss mainīsies. Nē! Kāds kaut ko nenomainīs! Tev tas ir jāizdara! Tev ir jāstrādā, mums ir jāstrādā! Tas ir jādara kopīgi!
Ir jānododas un ir jāuzklāj galds Dievam! Un tad var cerēt, ka visus tos sodus, ko šodien uzliek cilvēkiem, atsauks. Viņi paši savos ministrijas skaidrojumos nespēj normāli izskaidrot, par ko ir sodi, nespēj komunicēt, tikai sodīt. Vienīgais komunikācijas veids ir iebiedēšana, sodi un meli. Lai arī cik bezcerīga liktos situācija, tu nedrīksti padoties! Mums nesen paziņoja, ka pie Dieva jeb uz dievkalpojumu varēšot tikt tikai ar QR kodu. Tas ļoti atgādina zvēra zīmi, kad tu nevari ne pirkt ne pārdot. Pat pie Dieva tu nevarēšot tikt, ja nepiedalies medicīniskā eksperimentā. Un liekas bezcerīgi, kas to var mainīt? Šobrīd dažādas valstis un reģioni ir novakcinēti pēc pilnas programmas, bet atkal ir lokdauni. Norvēģijā ir augstāks saslimstības līmenis nekā Latvijā. Šobrīd Norvēģijā ir astoņdesmit pieci procenti novakcinēti, bet viņiem ir augstāka saslimšana nekā mums ar sešdesmit procentiem. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Mēs arī visi kopā esam paši savas valsts veidotāji. Mēs esam valsts, ne tie, kas ir uzurpurējuši valsts varu, bet mēs paši esam valsts, un mēs paši savu valsti veidosim. Dievs, svētī, Latviju! Dievs, svētī katru draudzi Latvijā, un, Dievs, svētī draudzi “Kristus Pasaulei”! Dievs, svētī katru, kas ir vajāšanās, un to, kas sēž mājās nobijies un vispār nelien ārā no savas migas! Dievs, svētī katru cilvēku, ka mēs nākam pie saprašanas un apzināmies, ka Dievs vēlas ar mums sadarboties! Dievs, dod mums vēlmi, ka mēs katrs vēlamies ar Tevi sadarboties! Un lai cik neinteresanti un lai arī kāda rutīna tā nebūtu, ikdienā darīt kādas lietas, ka mēs turpinām tas darīt! Un sava vieta ir Dieva brīnumiem!
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka evaņģēlijs 16:15-18 )
Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:20)
Šis laiks, draugi, ir brīnumu laiks. Es vēlos vēl nedaudz paturpināt gadījumu ar einuhu, gadījumu par Kornēliju un gadījumu ar Saulu. Tur bija ļoti īpaša, pārdabiska Dieva manifestācija. Tas nebija tāpat vien. Pēteris teica, ka viņiem nav atļauts biedroties ar romiešu virsniekiem, ar nejūdiem. Tas tajā laikā bija absolūti nepieņemami, un Dievam vajadzēja īpašā, pārdabiskā veidā iejaukties, lai Pēteris saprastu. Sauls bija bezcerīgs variants. Tur vajadzēja īpašu Dieva godību, lai to izmainītu. Einuhs bija bezcerīgs variants, jo viņam nepiederējās būt vispār jūdu sabiedrībā. Viņam nebija cerību. Vajadzēja pārdabisku Dieva vadību Filipam, lai viņš ietu pie viņa. Tas bija laiks, kad bija vajadzīgs brīnums. Un es domāju, ka ir tādi laiki, kad viss notiek mierīgi, nav nekādu spilgtu brīnumu, kad ir nepieciešama kaut kāda Dieva iejaukšanās. Bet ir laiks, un arī Dievs zina šos laikus, kad tas ir nepieciešams. Un šodien, draugs, mūsu valstī ir laiks brīnumiem! Un es pravietoju: Ja tu būsi uzticams mazās lietās, savā kalpošanā, tavā dzīvē notiks brīnumi! Dieva apsardzības brīnumi, kalpošanas brīnumi, finansiāli brīnumi. Tie notiks tavā dzīvē! Lai Dievs tevi svētī!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība ar Dievu – izaugsmes garants” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
