Atbildība cilvēku priekšā

„Jo mēs dzenamies pēc tā, kas labs, ne tik vien Tā Kunga, bet arī cilvēku priekšā.” (2.Korintiešiem 8:21)

Viena lieta ir, kad tev ir atbildība Dieva priekšā, bet pavisam cita lieta, kad ir atbildība cilvēku priekšā. Ir ļoti svarīgi apzināties abas šīs lietas – ka tev atbildība ir ne tikai Dieva priekšā, bet arī cilvēku priekšā. Mēs kā draudze esam atbildīgi cits pret citu, arī Latvijas iedzīvotāji ir atbildīgi cits cita priekšā par to, kas notiek valstī. Arī ģimenē pareizi ir, ja cilvēki ir atbildīgi viens pret otru.

“Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.” (Apustuļu darbi 24:16)

Dieva vārds māca, ka mums ir svarīgi atbildēt ne tikai Dieva, bet arī cilvēku priekšā. Ir ļoti vienkārši domāt, ka atskaitīsimies tikai Dievam tiesas dienā, bet patiesībā tu jau šodien esi atbildīgs cilvēku priekšā. Kādā firmā, kurā ražo suņu barību, firmas menedžeris uzaicināja uz tikšanos reklāmas aģentus un uzdeva viņiem dažus jautājumus: “Vai jūs esat apmierināti ar mūsu jauno reklāmas programmu?” “Jā, tā ir pati labākā!” “Ko jūs domājat par mūsu produkciju?” “Tā ir pati labākā!” “Un ko jūs domājat par mūsu tirdzniecības aģentiem?” “Tie ir paši labākie aģenti pasaulē.” “Tad kāpēc,” priekšnieks jautāja, “mēs esam tikai septiņpadsmitajā vietā suņu barības nozarē, ja mums ir labākā produkcija, labākie aģenti un labākā reklāmas programma?” Tajā brīdī iestājās klusums, un kāds no aģentiem, mirkli padomājis, pēkšņi teica: “Pie visa vainīgi tie nolādētie suņi, kas negrib to mēslu ēst!” Tas ir vienkāršs, uzskatāms piemērs bezatbildībai. Atbildīgs cilvēks neteiks šādu tekstu. Atbildīgs cilvēks teiks, ka viņiem nav pati labākā programma, ka viņi nav labākie aģenti un viņiem nav labākā produkcija, jo tas viss ir jāuzlabo. Atbildīgs cilvēks iemanto reputāciju. Kas ir atbildīgs cilvēks? Tāds, kurš viņam uzticētos pienākumus izdara, sākot ar pašiem mazākajiem darbiem. Jēzus skaidri teica: ”Esiet uzticami pār mazumu, tad Es jūs iecelšu pār lielumu!” Šis princips darbojas absolūti visur, sākot ar draudzi un beidzot ar valsts vai pat globālām organizācijām. Neviens, kas nesāks no mazumiņa, lai parādītu savu uzticamību, netiks virzīts tālāk. Ja cilvēkam kaut kādā veidā, manipulējot vai uzpērkot, izdosies izvirzīties augšā, tad agri vai vēlu viņš smagi kritīs. Jo augstāk šāds cilvēks kāps, jo smagāk viņš kritīs. Atbildības uzņemšanās ir rakstura īpašība. Ir svarīgi uzņemties atbildību cilvēku priekšā. Padomā, kā tu izskaties cilvēku priekšā, kā tu rīkojies pret cilvēkiem un kā tu rīkojies pret Dievu, kā cilvēki to redz. Kā tevi redz mājas grupas vadītājs, kā tevi redz mācītājs un kā cits pret citu jūs izturaties mājas grupiņā?

Avīzes redaktors aizsūtīja jaunu žurnālistu uztaisīt reportāžu par kādām ļoti svarīgām sporta spēlēm. Reportieris atgriezās no notikuma vietas un paziņoja, ka reportāžas nav, jo stadions sabruka. Redaktors viņam jautāja: “Tad kur ir reportāža par sabrukušo stadionu?” Gadījums, kad cilvēks dara tikai to, ko viņam saka, ir klasisks bezatbildības piemērs.

Atbildības uzņemšanās rada reputāciju, un reputācija rada sasniegumus un panākumus, jo neviens nekur neņems vērā cilvēku, kurš nav atbildīgs, neviens priekšnieks nepaaugstinās un nemaksās vairāk naudas tādam cilvēkam, un īpaši bezatbildīgi cilvēki vispār paliek ārpus organizācijām, ārpus draudzes, ārpus visa, kur viņi varētu kaut ko sasniegt. Kā atbildība var radīt reputāciju? Ja tavs “jā” ir “jā”, un “nē” ir “nē”. Kad tev ir uzdevums, vienalga, vai tas būtu bizness vai kalpošana Dievam, un tu kaut ko apsoli, tad tu to izdari. Kad tev kaut ko, mazu vai lielu, uztic, tu to izdari. Šādā veidā, ne vienā dienā, bet pakāpeniski, pēc nedēļām, mēnešiem un pat gadiem, rodas reputācija. Arī mūsu draudzei ir sava reputācija, kas nav izveidojusies vienā dienā, bet vienpadsmit gados, un, ja iedziļinās, tad reputāciju sāku veidot es, kad pirms aptuveni 15 – 16 gadiem sāku redzami kalpot. Ja es saku, ka kaut kur būšu, tad es tur būšu. Ja dievkalpojums notiks kaut kur, tad tas notiks tur. Ja mēs sakām, ka būs lūgšanu sapulce, tad tā arī būs. Mums var uzticēties, un tikai tāpēc, ka mums var uzticēties, mēs varam kaut ko kopā panākt, mūs ņem vērā, mēs varam sadarboties ar citiem. Tāpat arī ir tavā dzīvē – ja tev nav laba reputācija, no tevis izvairīsies. Atbildība ir ļoti saistīta ar uzticību, tas ir faktiski viens un tas pats. Atbildības izjūtu sevī vajag kultivēt, to vajag veidot. Taču ne no izjūtas es esmu atbildīgs, bet no sava lēmuma paklausīt Dieva vārdam. Atceries, ka cilvēks, kurš saka, ka būs, bet tur nav, ir bezatbildīgs cilvēks. Ja cilvēks mājas grupiņā apsola izdarīt kādu mazu pienākumu un to neizdara, tad neuztici viņam neko, jo šis cilvēks ir bezatbildīgs, viņam sākumā vajag izaugt līdz līmenim, kad viņš kļūst atbildīgs. Ja cilvēks mājas grupiņā apsola uzsmērēt sviestmaizes un to neizdara, viņš ir cilvēks, kurš visticamāk pats sev nepatīk. Tieši tāpēc ir vajadzīgas mājas grupas. Neviens cilvēks nevar atvērt savu mājas grupu, kļūt par vadītāju, uzsākt savu biznesu, noturēties labā darbā, ja viņš nav iemācījies uzņemties atbildību. Paņemt kredītu un pēc tam atstrādāt nav atbildīgs lēmums, jo tad banka piespiež tevi vergot. Kopumā cilvēki, kas ņem kredītus, nav atbildīgi cilvēki, protams, ir dažādi gadījumi, bet parasti atbildīgs cilvēks neņem kredītu visādiem mēsliem. Viņš nopelnīs un tad nopirks. Tas viss ir saistīts ar atbildību Dieva un cilvēku priekšā.

Es cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. Es neuzskatu, ka esmu pats atbildīgākais cilvēks, tomēr kaut kas ir paveikts, tāpēc varu teikt, ka man ir kaut kāda atbildības pakāpe. Uz mani var paļauties, ka es būšu aiz kanceles, ka tiks sagatavoti sprediķi, ka līderi tiks celti un darbs notiks. Man personīgi nav miera, ja esmu apsolījis kaut mazāko sīkumu, bet neesmu to izdarījis; ir reizes, kad to aizmirstu, bet arī tas nav labi, jo mēs esam atbildīgi par to, ko apsolām. Man ir reizes, kad nespēju izpildīt norunāto, jo ir jau sarunāts ar kādu citu, tad nākas zvanīt, pārlikt, sakārtot, bet izdarīt to, lai visu sakārtotu. Tādās reizēs iekšā ir atbildības sajūta. Vai tev ir atbildības sajūta? Ja nav, tad tā ir jāveido, sākot ar to, ka izdari vairākas mazas lietas. Ļoti bieži mums liekas, ka esam pārgarīgi, ka esam Dieva vadīti, ka tikai lūgsim pēc atmodas, un Dievs to atsūtīs, kamēr mēs sēdēsim un gaidīsim. Atmodu kāds veido, tie ir cilvēki, tātad tā ir mūsu atbildība ne tikai Dieva priekšā, bet arī citam cita priekšā, arī Latvijas priekšā.

Cik svarīgi ir būt komandā, cik svarīgi ir būt draudzē! Evaņģelizācijas dievkalpojumu tūrē es katru reizi sludināju vienu un to pašu sprediķi par pasaules brīnumiem, un viens no manis minētajiem pasaules brīnumiem ir draudze. Tas ir garīgs princips, un bez draudzes cilvēks nevar augt. Es nevaru to visu izskaidrot, bet pats Dievs darbojas pie cilvēkiem, kad viņi ir draudzē. Tu nekad tik ļoti nebūtu izmainījies, ja nebūtu draudzē. Vīrietis neieņem savā ģimenē īsto vietu, ja viņš nav draudzē, jo mūsdienās ir tik daudz greizu mācību. Tā ir atbildība mums vienam otra priekšā. Mēs bieži domājam, ka Dievs visu redz un jau prasa no mums atbildību, bet, kad cilvēki redz, tas ir pavisam citādāk, tad cilvēks tomēr uzņemas lielāku atbildību, it sevišķi, ja viņš ir Dieva draudzē, kur ir Dieva cilvēki, kas visu redz.

Man ir jauna atziņa par lietu, ko es vienmēr esmu zinājis, bet nekad neesmu spējis pieņemt, jo esmu to mērījis pēc sevis. Kad es lasu par augošām draudzēm un vietām, kur notiek atmoda, tur vienmēr ir lūgšanas, tur vienmēr viņiem ir rīta lūgšanas, vakara lūgšana, un man vienmēr ir bijusi doma – kā mēs varam kolektīvi nākt no rīta lūgt, ja tajā laikā cilvēkiem vajadzētu būt savā personīgajā laikā ar Dievu? Ja mēs tā nāksim, tad cilvēkiem nebūs šī personīgā laika, un es iedomāties nevaru, ka cilvēks pieceļas un viņam nav lūgšanu laiks, es to nespēju pat iedomāties, ka cilvēks jau ilgāku laiku ir draudzē, bet neizveido savas attiecības ar Dievu. Es tam neticu, jo mēru pēc sevis, man ir šāds lūgšanu laiks. Tā ir neatņema ikdienas sastāvdaļa. Bet kāpēc tad tur viņi nāk no rīta kopā lūgt, kad vajadzētu būt personīgajam laikam ar Dievu? Kāpēc viņi taisa vienādus pasākumus, evaņģelizācijas akcijas? Es savā draudzē mācu, ka mēs katrs esam individualitāte, katra mājas grupiņa ir individuāla, un katrs darbojas savā virzienā. Arī Tautas lūgšanu sapulcē mums koristiem bija dažādi apģērbi, lai uzsvērtu dažādību. Man beidzot ir atnākusi skaidrība par šo tematu – ja cilvēks neatnāk uz draudzi kopā lūgt Dievu, viņš nelūdz Dievu arī mājās, un draudzē nav lūgšanu. Ja tu neatnāksi uz draudzes lūgšanu sapulci, tad tu nelūgsi arī mājās, izņemot dažus brīnumbērnus, izņēmuma gadījumus. Ir daži atbildīgi cilvēki, kuri dara, ja viņiem tikai pasaka, bet lielākā daļa to vienkārši nedara, un es esmu sapratis, ka atmodas pamatā ir kolektīva lūgšana, jo, ja tā nav kolektīva, tad tās nav vispār. Ir tikai daži izredzētie, daži atbildīgie, kas to dara paši. Ja tas netiek organizēts, ja cilvēkam nav atbildības citu priekšā, tad nekas nenotiek. Ja tu atnāc un ir lūgšanas, tad arī tu lūdz līdzi.

Es esmu sapratis, ka kopumā cilvēki neizveido kvalitatīvas attiecības ar Dievu vai vienkārši nelūdz to, ko vajag, bet, kad tas tiek noorganizēts, tad šai lūgšanai ir liels spēks, un cilvēkiem ir atbildība ne tikai Dieva priekšā, bet arī to cilvēku priekšā, kas redz. Cik svarīgi – būt draudzē! Cik svarīgi ir organizēt lūgšanas! Es gribu, lai katra mājas grupa organizē lūgšanas. Mājas grupiņās ir lūgšanas par cilvēku vajadzībām. Ja tās nebūtu organizētas, neviens par jums nelūgtu. Manā komandā ir cilvēki, kuri draudzē ir jau no pašiem pirmsākumiem, un pašā sākumā es liku viņiem veidot lapas ar savu lūgšanu grafiku, kurā viņi atzīmēja, cik ilgi un kurā dienā lūdza Dievu, un to viņi katru svētdienu parādīja man. Mēs “iedzinām” to, ka katram ir vajadzīgs savs personīgais laiks ar Dievu. Arī armijā, pat kara stāvoklī, ir atbildība par savu cīņas biedru, par to, ka katrs izpilda savu uzdevumu cilvēku priekšā. Ļoti bieži, kad karavīriem prasīs, viņi teiks, ka motīvs nepadoties viņiem ir savs draugs blakus. Draudzē un mājas grupiņā katram cilvēkam ir jājūtas droši, ka tevi neviens nepievils, ka tev apkārt ir atbildīgi cilvēki. Es nedomāju aprūpējamos cilvēkus, bet nostiprinātos. Tev jābūt drošam, ka par tevi pastāvēs un tevi aizstāvēs. Viens par visiem un visi par vienu. Tas ir ļoti svarīgi. Pierādījumi no Bībeles:

„Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: „Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.”” (Mateja evaņģēlijs 26:36-39)

Pirms Jēzu arestēja un izpildīja nāvessodu, Viņš kopā ar mācekļiem Eļļas kalnā lūdza Dievu. Tā bija lūgšana, kurā Jēzus ieguva spēku nomirt pie krusta un izpildīt Tēva aicinājumu. Viņš lūdza tā, ka sviedri tecēja. Šeit Viņš bija kopā ar mācekļiem un teica, lai mācekļi ar viņu kopā paliek nomodā. Skatoties paralēlās Rakstu vietas, ‘būt nomodā ar Jēzu’ nozīmē ‘lūgt Dievu’. Atgriežoties no savas lūgšanas, Jēzus atrada mācekļus guļam.

“Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.”” (Mateja evaņģēlijs 26:40-46)

Kad pirmo reizi Jēzus nāca no lūgšanas, mācekļi gulēja. Arī otrajā reizē, kad Jēzus atnāca no lūgšanām, Viņš atrada mācekļus guļam. Pašā atbildīgākajā Jēzus dzīves posmā mācekļi gulēja un nepaklausīja Jēzum. Jēzus trešo reizi devās lūgt, un arī tad mācekļi gulēja. Secinājums ir ļoti vienkāršs: Mācekļi bez sava vadītāja nespēj lūgt Dievu. Viņi nespēja būt nomodā tad, kad tas bija ļoti nepieciešams. Es nesaku, ka viņi vispār nelūdza Dievu, viņi to darīja, bet tā virspusīgi, tikai tad, kad bija atbildība sava vadītāja un cilvēku priekšā. Mācekļu atbildība savā starpā nebija nekāda, – ja viens guļ, tad visi gulēja. Mēs zinām, ka, lasot tālāk Dieva vārdu, Pēteris mainījās, gribēja ar Jēzu iet cietumā un nāvē, bet pašā sākumā Pēteris nebija iemācījies atbildību cilvēku un Dieva priekšā. Jēzus zināja, ka Pēteris vēl trīs reizes Viņu aizliegs.

Katram kristietim ir svarīga atbildība ne tikai Dieva priekšā, bet arī cilvēku priekšā, turklāt labprātīgi. Ja tu iestājies sporta komandā, tu to dari labprātīgi, un tu zini, kādas iemaņas tev vajag iegūt un ko nepieciešams sasniegt. Labprātīgi esi komandā un ļauj, ka no tevis tiek prasīta atbildība! Kad es dienēju armijā, mums bija jāskrien krosi. Ja kāds atpalika, mums viņš bija jānes. Tā arī ir atbildība citu priekšā. Piemēram, Indra apmeklē vingrošanu sporta zālē ar treneri, grupu nodarbības. 99% viņa mājās nedarītu neko no tā, ko viņa dara grupu nodarbībās. Arī Daiga apmeklē nodarbības sporta zālē, viņa ļoti labi un pareizi izpilda vingrinājumus, es tā nekad nevarētu, jo es netrenējos pie trenera, esmu atbildīgs tikai Dieva priekšā, bet Daiga arī trenera priekšā. Tev jāatbild trenerim, kāpēc tu kādu reizi neierodies. Vai Daigu kāds piespieda ņemt treneri? Nē, viņa pati gribēja, jo zina, ka komandā ir spēks. Kad tev ir atbildība arī cilvēku priekšā, tu izdarīsi to, ko tu viens nevari izdarīt. Lūk, cik svarīgi ir būt draudzē! Tas attiecas uz visu; ja grupās neorganizē kopīgas lūgšanas un evaņģelizāciju, vadītājs tikai var teikt, lai tu ved cilvēkus. Nē, mīļais draugs, tu pats atved cilvēkus, tad prasi, lai citi ved. Tādi vadītāji ir „ķēniņi”, kas nesaprot atbildības principus, tu neesi atbildīgs tāda cilvēka priekšā kaut ko vest. Noorganizē pasākumu, pats ved cilvēkus un pēc tam prasi to no citiem. Atmoda sākas no manis, tevis, katra individuāli. Atbildība cilvēku priekšā sākas ar tevi.

Mācoties skolā, es mājās nepildīju mājasdarbus; ko dzirdēju skolā, to arī zināju. Vidusskolā uz visiem priekšmetiem man bija viena klade, saucās “Kopotie raksti”. Kladē bija sazīmēti Rembo un brīvās Latvijas karavīri, vēl daudz visādas pipariņu cīņas, dažādi kuģīši, vietām arī bija veikti pieraksti, bet tikai tādēļ, lai skolotāja redzētu, ka kaut ko pierakstu. Skolā es nosēdēju, bet mājās nemācījos. Es esmu mācījies bezatbildību jau skolā. Jaunā mācība, ka bērni var darīt, ko paši grib, un viņus nedrīkst disciplinēt, izaudzinās bezatbildīgu stulbeņu paaudzi. Tie būs tiešām bezatbildīgi, neko nevaroši cilvēki, kuri pat drīkstēs izlemt būt par sievieti vai vīrieti, un viņiem svarīgas būs tikai dažādas kārības. Tas viss tiek kultivēts, lai tu pildītu kādas funkcijas globālā plānā, bez morāles principiem. Skolā tu tikai sēdi un klausies, bet mājasdarbs ir tava atbildība, arī vecāku atbildība. Es esmu pārliecināts, ka nav tādu bērnu, izņemot dažus wunderkinder, kuri paši mājās mācās. Mamma man bērnībā prasīja, vai es iešu mūzikas skolā pūst tauri, es izgāju pagalmā paprasīt draugiem, viņi man teica, lai es neeju tajā skolā, jo es jau vienā eju un tad man galīgi neatliks laika spēlēties ar puišiem pagalmā. Aizgāju atpakaļ pie mammas un teicu, ka neiešu mūzikas skolā, mamma arī mani nespieda iet, tagad žēl, jo es vismaz notis tagad būtu pazinis. Es ticu, ka mūzika ir ļoti svarīga katram bērnam. Lūk, visa bērna atbildība. Ja tu ar savu bērnu mājās nesēdi un nepildi mājasdarbus, tad viņš pats arī to nedarīs, un, ja tu nesaproti uzdevumus, tad arī bērns nesapratīs, protams, izņemot dažus brīnumbērnus. Kad viņš kļūs vecāks un atbildīgāks, tad viņš sāks darīt pats, jo būs atbildība skolotāja priekšā. Cik svarīga ir atbildība cilvēku priekš! Tā nav taisnība, ka Svētais Gars mūs visur vada un visu mums dod, ir absolūti vajadzīga atbildība arī cilvēku priekšā. Cik labi ir būt draudzē!

Āris man uzdāvināja vinila plati, pēc izskata pilnīgi jaunu. 1989. gada Lūcijas Garūtas kantāte, skaņdarbs korim, solistiem. Nosaukums: “Dievs, Tava zeme deg”, iekšā bija skaidra kristieša lūgšana. Es uzskatu šo skaņdarbu par pārlaicīgu, pārlieku modernu tam laikam. Tiešām iesaku noklausīties, jo tā ir lūgšana, kura skanēja Latvijā, kad vācu armija atkāpās un komunisti ienāca Latvijā. Tā skanēja dievnamos un visur, kur bija iespējams, tajā laikā to pat pieminēt nedrīkstēja. Skaņdarbs radās 1943. gadā, kad luterāņu mācītājs Kuldīgā izsludināja konkursu latvju tautas lūgšanai, ko ietērpt mūzikā un vārdos. Konkursā piedalījās 47 cilvēki, uzvarēja Lūcijas Garūtas skaņdarbs ar Andreja Eglīša vārdiem. Viņiem bija divi varianti un abi arī tika iekļauti šajā skaņdarbā. Unikāli vārdi! Es klausījos, un Dievs mani aizskāra. Šis skaņdarbs pirmo reizi tika atskaņots 1944. gadā Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Pašā pirmajā ierakstā esot dzirdams, kā tanki brauc garām baznīcai. Man uzdāvinātais gan nav pirmais ieraksts, bet gan pārrakstīts. Cilvēki esot drūzmējušies arī ārpus baznīcas. Iedomājies, vācu karaspēks atkāpjas, pa Brīvības ielu brauc tanki, krievi ienāk Latvijā, vienu okupāciju nomaina nākamā, kad tēvs pret tēvu un dēls pret dēlu cīnās svešās varās. Skaņdarbu atskaņoja visās tajās vietās, kur vēl bija vācu vara, pirms ienāca padomju karaspēks. Es domāju, vai šī bija neuzklausīta lūgšana? Tam sekoja komunisms, asins izliešana, izsūtīšanas, cilvēku nolaupīšana, terors un vēstures pārgrozīšana. Es domāju, šī nebija neuzklausīta lūgšana, tā ir lūgšana par šodienu, lai gan tajā reizē vairs nebija apturami vardarbības plūdi, šobrīd mēs nedzīvojam asins izliešanā, šobrīd arī ir karš, taču vairāk ar tinti un papīru. Arī tagad mēs piederam skandināviem ar visu, kas mums ir, pat mūsu vērtības viņi vēlas izmainīt. Mēs kalpojam skandināviem, visas bankas pieder viņiem, un tas tika panākts bez asins izliešanas, mūsu pašu alkatības dēļ. Šī lūgšana ir nesusi augļus šodien, jo neviena lūgšana nepaliek bez atbildes. Vienmēr pirms kādām pārmaiņām ir bijusi lūgšana.

Es gāju gar kādu namu, pie kura plīvoja trīs karogi – pilsētas, Eiropas un Latvijas. Man nāca prātā Jumpravas dziesma, kad padomju laikā viņi dziedāja: “zem diviem karogiem man bija lemts…”, tajā laikā laikam pat nepadomājot, par kādiem karogiem ir runa. Šodien atkal mēs esam zem diviem karogiem, bez neviena šāviena. Dievs ir paredzējis katrai tautai savas robežas. Valstij, tāpat kā cilvēkam, ir paredzēta brīvība, nevienai valstij nav tiesības uz citas valsts teritoriju. Dievs, svētī Latviju, Ukrainu un visas tās tautas, kuras ir apspiestas! Kā varēja notikt lūgšana „Dievs, Tava zeme deg”? Tikai pateicoties tam, ka tika izsludināts konkurss. Šī lūgšana tika noorganizēta, kāds uzņēmās to rīkot. Iespējams, tieši tik daudz lūgšanu pietrūka, lai mēs tagad dzīvotu tādā laikmetā, kurā mēs brīvi sludinām, draudzes plaukst un zeļ, mēs varam būt pateicīgi, par to, ka mums vismaz ir draudzes. Es ticu, ka katra draudze Latvijā agri vai vēlu sāks augt un Latvija tiks piepildīta ar Dieva slavu un godību. Katra draudze tiks piepildīta ar cilvēkiem, kas meklē Dievu!

Jebkas, kas tiek organizēts, ietver atbildību citu priekšā. Pāris mēnešos mēs kā draudze esam izaugusi par 100 cilvēkiem. Kā tā pēkšņi draudze var izaugt? Dievs ir labs, bet bez mūsu pašu organizēšanas tas nenotiktu. Mēs noorganizējām evaņģelizācijas tūri pa 24 Latvijas pilsētām. Viss, kas tiek noorganizēts, ietver atbildību cilvēku priekšā. Jo ilgāk gāja tūre, jo mazāk kalpotāju tur bija. Mēs neizaugām tā: “Draudze, uz nākamo dievkalpojumu katrs atvediet vienu jaunu cilvēku.” Visi aizskrietu un atvestu pa cilvēkam? Nākamajā svētdienā atkal pastrādātu un atvestu vēl vienu jaunu cilvēku? Tā mēs drīz būtu miljons, bet tā nenotika. Es atsperdamies varu kliegt un mājās lūgt, bet nekas nenotiks, kamēr netiks noorganizēts. Es sen to esmu sapratis, draudzē ir tikai daži cilvēki, kas reāli spēj iet un darīt paši. Visi ir kādā komandā. Tikai tad, kad mēs apzināmies atbildību cits cita priekšā, tikai tad, kad mēs organizējam, mēs sasniedzam rezultātus. Grupās ir jāorganizē kopīga evaņģelizācija un lūgšanas. Atskaitieties cits citam šādā veidā.

1904. gadā Velsā bija atmoda. Piecu nedēļu laikā draudzes Velsā papildinājās ar divdesmit tūkstošiem izglābtu dvēseļu. Vai tas tiešām notika pats no sevis? Mēs parasti dzirdam stāstus par dažādām atmodām. Arī šeit liekas, ka cilvēki lūdza Dievu un viss notika, bet gluži tā nebija, jo pie vainas bija Dieva vīrs Evans Roberts, caur kuru nāca viss šis pasākums. Tas bija konkrēts cilvēks. Iedomājies, kāda izaugsme piecās nedēļās! Ja tu redzi, ka notiek kaut kas labs, tam visam ir kāds pamats, un Dievs nedarbojas bez cilvēkiem.

Tas attiecas arī uz elementārām ikdienas situācijām. Bez komunikācijas savā starpā un atskaitīšanās, iespējams, šāda nostāja nebūtu. Mēs dzīvojam ne tikai materiālā pasaulē, bet arī garīgajā pasaulē. Visam materiālajam ir garīgs iemesls. Ja ir runa par draudzes darbu un evaņģēlija izplatīšanu, tad velns rada dažādas situācijas, sagroza cilvēku prātus, dvēseles, un viņi nostājas pret mums. Ir dažādi garīgi spēki, kas pret mums burās, un bez lūgšanas mēs to nevaram uzvarēt. Tā ir mūsu atbildība lūgt un mūsu atbildība evaņģelizēt, vest cilvēkus pie Kristus. Atbildība pilnā mērā iespējama tikai tad, ja atbildīgi izturāmies viens pret otru.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē Pensakolā notika atmoda. Par to ir diezgan plaša informācija, ir sarakstītas arī grāmatas. Es personīgi izlasīju Stīva Hila grāmatu, kurā viņš pats par to visu raksta. Stīvs Hils šobrīd jau ir debesīs. Viņš Latvijā bija pirms kādiem piecpadsmit gadiem un sludināja Skonto hallē, tur piedalījās tūkstošiem cilvēku, daudzi nāca pie Kristus. Miljoniem cilvēku izgāja cauri Braunsvilas draudzei Pensakolā. Amerikā šajā laikā par 1% izauga pusaudžu noziedzība, bet apvidū, kur bija Braunsvilas draudze, tā saruka par 13%. Lūk, tā ir atmoda! Mēs gaidām pārvērtības un atmodu, bet mums ir vajadzīga atbildība vienam pret otru, lai mēs spētu iet tālāk un būtu atmoda. Atbildība ne tikai Dieva priekšā, bet arī cilvēku priekšā. KOMANDĀ IR SPĒKS! Tas bija laiks, kad policisti, noķerot noziedznieku, neveda viņu uz policiju vai uz cietumu, bet uz atmodas sapulci. Tas bija laiks, kad policija, aizturot kādu it kā piedzērušos šoferi, kurš šķita tāds dīvains pie stūres, dzirdēja atbildi, ka viņš tikko ir bijis Braunsvilas draudzē, un policija viņu uzreiz palaida. Sapulcēs bija dažādas izpausmes – smiešanās, raudāšana un zemē krišana. Tādēļ daudzi arī aizgāja no draudzes, jo viņiem tas nebija pieņemams. Kā Stīvs Hils teica: „Kad Dieva Gars nāk, tu noteikti kaut ko sajutīsi, noteikti kaut kas notiks.” Tā bija atmoda, kas ietekmēja visu pasauli, arī Latviju. Mācītājs Modris Ozolinkevičs ar sievu bija aizbraucis uz Pensakolu un piedalījās dievkalpojumā. Tur, lai tiktu uz dievkalpojumu, bija jāizstāv garas rindas. Viņš atbrauca mājās ”uzkurināts” un uzaicināja Stīvu Hilu uz Latviju, un Latvija kaut kādā mērā piedzīvoja Dievu, tas ietekmēja visus. Es esmu lasījis viņa grāmatas un tās mani ir ietekmējušas. Iesaku izlasīt Stīva Hila grāmatu „Tiek meklēti radikāli kristieši”.

Šis būs pēdējais piliens, lai izklīdinātu dažādus maldus par atmodām. Kā tas viss sākās? Mācītājs Amerikā, kuram desmit gadu laikā draudze izaugusi no 15 cilvēkiem līdz 300. Kad viņš bija Pensakolas sapulcē, tad pusotra mēneša laikā draudzē jau bija pusotrs tūkstotis cilvēku. Tas notika tikai tāpēc, ka viņš aizbrauca uz Pensakolas sapulci? Interesanti, kāpēc tā? Vai uz viņa palika īpašs Dieva Gars? Jā, svaidījums palika, bet es uzkatu, ka šis mācītājs pēc šīs atmodas sapulces apmeklēšanas uzņēmās atbildību par savu pilsētu. Viņš sāka strādāt, lūgt, dzīvot svētu dzīvi, evaņģelizēt, un tāpēc draudze izauga.

Es uzskatu, ja cilvēks neevaņģelizē, viņš ir miris cilvēks! Ja viņš nedara savu pienākumu pret Dievu un cilvēkiem, viņš ir miris cilvēks. Cilvēks var būt miris, esot dzīvs. Tādam neinteresē citi cilvēki. Cilvēks nāk pie Kristus, piedzīvo Dievu, vēlas visiem stāstīt par Viņu, tad paiet laiks, pirmās emocijas noplok un vairs negrib stāstīt par Dievu, jo iekšā nejūt. Tev nekas nav jājūt, tev ir jādara. Kā izcēlās Pensakolas atmoda? Vietējais mācītājs trīs gadus savā draudzē organizēja lūgšanas. Viņam bija vēlme kaut ko mainīt. Viņš labi saprata, ka cilvēki paši mājās to nedarīs, bet komandā ir spēks un atbildība citam pret citu.

Dereks Prinss ir pasaulē pazīstams kalpotājs un, lūk, ko viņš saka par šo atmodu: „Es uzskatu, ka Braunsvilas draudze nedarīja neko tādu, ko nevarētu citi kristieši. Viņi lūdza, evaņģelizēja, strādāja!” Tā bija tēva diena, kad Stīvs Hils atbrauca sludināt draudzē un pēkšņi cilvēkiem saļodzījās ceļi, rokas bija gaisā, cilvēki krita zemē un bija jūtama vēja šalkoņa – Svētais Gars ienāca draudzē. Cilvēki skrēja pie altāra nožēlot grēkus, laulības pārkāpšana tika pārtraukta, tas viss tika izmests ārā. Viņa draudzei izgāja cauri vairāki miljoni cilvēku. Draudze kļuva par cilvēku grupu, kas kalpo pasaulei; atbrauca mācītāji, kalpotāji, piedzīvoja Dievu, uzņēmās atbildību, aizbrauca atpakaļ uz savām pilsētām un tur turpināja šo darbu ar jaunu degsmi. Es ticu, ka mēs esam atmodas draudze. Mums nav vajadzīgas īpašas atmodas sapulces un to īpaši uzsvērt. Mēs būsim tie, kas strādāsim un atbildēsim Dieva priekšā un cits cita priekšā par savu darbu. „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas,” saka Jēzus Kristus.

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Kad notika šīs parādības? Kad notika šīs pārdabiskās manifestācijas? Tad, kad viņi gāja un darīja. ESI TAS, KAS IET UN DARA! Atceries, ka svarīgi ir būt komandā! Mēs paši neizdarām to, kas nepieciešams, protams, izņemot dažus vunderkindus (izņēmumus). Spēks ir draudzē. Jēzus teica Pēterim: „Tu esi Pēteris, un uz tevis Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Ko nebūs uzvarēt elles vārtiem? Vienu indivīdu vai draudzi? Tikai draudzi! Ja cilvēks nav draudzē, viņš nevar uzvarēt. Dzīvā, reālā draudzē, kurā ir reāli cilvēki, kuriem ir viens mērķis, viens virziens. Latvijā ir daudz un dažādu draudžu, kas iet tādā virzienā, kādā Dievs viņas vada un kopumā tas veido izmainītu Latviju. Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu.

„Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!” (1.Korintiešiem 9:16)

Kas Stīva Hila vārdiem ir motivācija lūgt Dievu? Viņi tā lūdza Dievu, tā strādāja, ka Svētais Gars varēja darboties. Stīvs Hils atbild uz jautājumu par motivāciju: tas vienkārši ir pienākums, ka mēs izdarām to, kas ir jāizdara mums, ka mēs uzklājam galdu Dievam, un Dievs uzklāj galdu mums. Stīvs Hils atzīst, ka viņa motivācija kaut ko darīt ir ļoti vienkārša – viņi darīja to, kas ir viņu pienākums. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi „Atbildība cilvēku priekšā” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija