Kungs, es lūdzu, ka Tu pieskaries šodien manai sirdij, izmaini mani, es vēlos būt līdzīgs Tev, es nevēlos būt līdzīgs šai pasaulei, es vēlos būt līdzīgs Tev, Jēzu! Lieto mani un dari Savu darbu caur mani.

Tiešām var redzēt, ka Dieva roka ir pār jums. Es atceros jūsu mācītāju, kad viņš pirms divpadsmit gadiem bija atbraucis uz Peršotravensku. Toreiz es vēl biju mājas grupas vadītājs, un līderu sapulcē viņš bļāva uz mums. Es domāju: „Kāpēc tas latvietis uz mani bļauj? Ko es tādu viņam esmu nodarījis?” Bet viņš vienkārši ļoti dedzīgi sludināja, es pēc tam sapratu, ka viņš vienkārši nevarēja krieviski tik labi pateikt visu, ko gribēja, bet es skaidri atceros, ka toreiz bija jūtama Dieva klātbūtne. Un es redzu, ka Dievs ir svētījis viņu un visu draudzi, un Viņš ir jūs vairojis! Bībelē ir teikts: “Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu.” (Jesajas 60:22) Bībele māca: Ja tev sākumā ir bijis maz, tad rezultātā tev būs ļoti daudz, tāpēc lai jūsu draudze ir katrā Latvijas pilsētā un ciematā!

Tu varbūt prasīsi: „Ko lai es daru?” Dzīvē viss ir ļoti vienkārši, un ar Dievu viss ir vienkārši. Man vispār nepatīk pārgudri sludinātāji, kuri visu sarežģī. Dažkārt grāmatnīcās var redzēt grāmatas ar nosaukumiem „10 soļi, lai sasniegtu to”, „30 soļi, lai apietu apkārt tam”, „15 soļi, lai izdarītu to”. Tas viss ir labi, bet, kad es lasu Bībeli, es saprotu vienu ļoti svarīgu lietu – visu kristietību var raksturot divos vārdos, ko pateicis Jēzus: „Seko Man!” Tas ir viss, vairāk neko nevajag. Jēzus teica, lai sekojam Viņam. Kad es atveru Bībeli, es nelasu tikai stāstus, es lasu instrukcijas, kuras ir devis Jēzus Kristus. Un, ja es esmu patiess Jēzus Kristus māceklis, tad man vienkārši ir jāseko Jēzum un jādara tas pats, ko darīja Viņš, nevis jāaizbildinās, ka tas mūsdienās vairs nestrādā vai to varēja izdarīt tikai tad, kad Jēzus bija virs zemes. Jēzus teica: Ko Es esmu darījis, to darīsiet arī jūs! Ko Jēzus darīja, to arī mēs darām, un Viņš ir teicis, ka mēs darīsim vēl lielākas lietas. Es tev saku, ka tu vari darīt vairāk nekā Jēzus. Ja mēs visi kopā sāksim strādāt Dieva valstībā, mēs varēsim izdarīt daudz vairāk nekā Jēzus, kad bija šeit. Mums ir jāgrib būt līdzīgiem Jēzum.

Kad es biju maziņš, es ļoti gribēju līdzināties savam tētim. Viņam bija ūsas, bet man piecu gadu vecumā nevarēja būt ūsas. Vēl manam tētim bija kaklasaite, viņš vienmēr staigāja ar kaklasaiti, un, kad mēs taisījāmies uz dievkalpojumiem, es paņēmu kaklasaiti un teicu, ka būšu līdzīgs tētim; tas bija smieklīgi – piecgadīgs bērns ar kaklasaiti. Par mani visi smējās, bet es teicu, ka man vienalga, jo es esmu līdzīgs tētim. Un es atceros reizi, kad neatradu savu kaklasaiti, toreiz es atradu kādu striķi un pakāru to kaklā, bet mamma teica, ka tādā izskatā ar mani nekur neies, jo cilvēki padomās, ka es eju kārties. Viņa teica, lai es velku nost to striķi, bet es uzstājīgi atbildēju, ka nevilkšu to nost, jo gribu būt līdzīgs savam tētim. Reiz es ieslēdzu ziņas un redzēju, ka kāds cilvēks Krievijā aizgāja uz dzimtsarakstu nodaļu, iedeva savu pasi un teica, ka no šīs dienas grib mainīt savu vārdu. Viņš gribēja būt Jēzus Jāņa dēls Kristus. Viņam bija gara bārda un balts, garš apģērbs, kuram pāri bija sarkana lenta. Pēc likuma viņš nedrīkstēja mainīt savu tēva vārdu, bet pārējos drīkstēja, tāpēc viņš gribēja būt Jēzus Jāņa dēls Kristus. Viņš teica, ka ir Jēzus. Viņš tik ļoti gribēja līdzināties Jēzum, ka mainīja savu ārējo izskatu, izaudzēja garus matus un garu bārdu. Kad cilvēki atnāk uz draudzi, viņi saka, ka grib līdzināties Jēzum, bet mums ir jābūt līdzīgiem Jēzum pareizā veidā, mums ir jāsaprot, kādā veidā mēs reāli sākam līdzināties Jēzum. Es šodien līdzinos savam tētim, jo tāpat kā viņš atveru draudzes un sludinu evaņģēliju, es tāpat kā viņš apmeklēju cilvēkus mājās un audzinu savus mācekļus. Kad es vilku kaklasaiti, es nebiju līdzīgs viņam, tas nebija tas, ko vēlējās mans tētis, tas nav tas, ko vēlas Dievs – lai mēs apģērbtos kā Jēzus, un visas draudzes māsas arī būtu ar bārdām. Nē, mēs nekļūstam līdzīgi Jēzum, kad tā izskatāmies.

Ja tu vēlies reāli būt līdzīgs Jēzum, tev ir jādara tas, ko darīja Jēzus. Zini, kad tu līdzinies Jēzum? Kad tu lūdz Dievu, tu esi kā Jēzus, kad tu apmeklē cilvēkus viņu mājās un sludini viņiem evaņģēliju, tu esi kā Jēzus. Kad tu vadi mājas grupiņu, tu esi kā Jēzus. Es televīzijā redzēju kādu puisi, kurš gribēja līdzināties Maiklam Džeksonam. Viņš bija uzlicis sev tādu pašu degunu, uztaisījis plānas lūpiņas, un viņam bija arī smalka balss. Pasaulei nevajag vēl vienu Maiklu Džeksonu, bet pasaulei ir vajadzīgs vēl viens Jēzus. Ko darīja Jēzus? Viena no pamatlietām, ko Viņš darīja, bija evaņģēlija sludināšana. Jēzus nāca virs zemes, un pasaule, kurā bija Jēzus, bija pavisam citādāka. Šodien mēs dzīvojam progresa laikmetā, mums ir telefoni, mašīnas, elektrība, apkure. Tā visa nebija, kad Jēzus bija. Vai Jēzus zināja, ka tas viss būs? Viņš bija bijis pie Dieva Tēva, un es domāju, ka Viņš zināja visu, bet, kad Jēzus atnāca virs zemes, Viņš neuzcēla elektrostaciju, neatnesa Iphone un nesāka tos dalīt. Jēzus neatnesa kādu tehnisku progresu, Viņš pat nesāka celt mājas, dzīvokļus. Ko trīs ar pusi gadus darīja Jēzus Kristus? Viņš sludināja! Līdz ar to man ir secinājums, ka Jēzus trīs ar pusi gadu laikā izdarīja pašu svarīgāko. Kas tad ir pats svarīgākais? Pats svarīgākais, brāļi un māsas, ir sludināt evaņģēliju uz šīs zemes, sludināt Dieva vārdu, un tieši tādēļ Jēzus veidoja mācekļus.

„Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet. Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūkas 10:1-2)

Pļaujamā ir daudz. Ne maz, bet daudz! Bībelē rakstīts, ka pļaujamā ir daudz, bet darītāju ir maz. Tomēr daudzi mācītāji, sludinātāji saka, ka darītāju ir daudz, bet pļaujamā maz, tāpēc ir reizes, kad mēs atveram draudzi un pie mums nāk kādi sludinātāji un saka: „Mācītāj, kādas tev tiesības manā pilsētā vērt vaļā savu draudzi?” Es tad jautāju, cik cilvēku ir viņa draudzē, bet viņš saka, ka piecdesmit, bet pilsētā ir 500 000. Tad es jautāju, vai par maz ir cilvēku pilsētā. Un cilvēks atbild: „Tā ir mana pilsēta!” Es saku: „Nē, tā nav tava pilsēta, tev nav pat 1% pilsētas, tev nav pat 0,001%, bet tu saki, ka darītāju ir daudz.” Jēzus ir teicis, ka pļaujamā ir daudz. Brāļi un māsas, pļaujamā vienmēr ir daudz. Lai to nopļautu, mums ir jākļūst par pļāvējiem. Bībelē ir rakstīts, ko darīja Jēzus – Viņš vēlējās būt vairākās vietās. Jēzus nevēlas būt tikai draudzē, Viņš vēlas būt visur, bet Viņš viens pats nevar būt visur. Tajā laikā, kad Viņš staigāja virs zemes, Viņš bija viens pats un vēlējās aiziet uz katru māju, aiziet uz tirgu, aiziet pie alkoholiķiem un narkomāniem. Kad Viņš sāka Savu kalpošanu, Viņš saprata, ka nevar aiziet visur, tādēļ Viņš paņēma septiņdesmit mācekļus, sadalīja viņus pa divi, sanāca trīsdesmit pieci pāri, un Viņš teica, lai viņi iet tur, kur Viņš gribēja iet pats.

Reiz es sēdēju savā draudzē pirms dievkalpojuma, un pēkšņi es sevi pieķēru interesantā stāvoklī – kamēr visi kaut ko darīja, runājās, man pēkšņi aizdegās sirds, un es gribēju, lai Svētais Gars visus atmasko. Es esmu dedzīgs mācītājs, un, kad es redzu nekārtību, es nevaru klusēt un vienmēr saku kaut ko. Un toreiz es gribēju, lai Svētais Gars atmasko cilvēkus, man pat bija tāda sajūta, ka es pats gribētu būt Svētais Gars, iet zālē un atmaskot cilvēkus, un pateikt viņiem to, kas vajadzīgs. Es to pateicu blakus sēdošajam brālim. Tad es domāju, kāpēc es neesmu Svētais Gars un nevaru to izdarīt, bet blakus sēdošais brālis pateica veikli: „Tevī taču ir Svētais Gars, ej un atmasko!” Pēkšņi manī radās doma – kad cilvēks nožēlo grēkus un piedzimst no augšas, viņā ienāk Svētais Gars, un šis Svētais Gars, kas ir viņā, vēlas kaut kur aiziet. Mēs domājam, ka Svētais Gars vēlas aiziet uz draudzi, bet tā nav, jo Viņš jau ir draudzē. Svētajam Garam nevajag iet uz draudzi, Viņš vēlas iziet no draudzes un aiziet kaut kur, un Bībelē rakstīts, ka bija vairākas vietas, uz kurām Jēzus gribēja aiziet, bet nevarēja, tādēļ Viņš izvēlējās mācekļus, lūdza par viņiem un izsūtīja viņus Savā darbā.

Kādi cilvēki domā, ka cilvēku apmeklēšana mājās nestrādā. Jēzus sūtīja cilvēkus uz mājām, Viņš nesūtīja viņus uz draudzēm, Viņš neteica, lai mācekļi iet uz draudzi un lūdzas. Nē! Jēzus teica, lai viņi iet pa mājām. Es zinu vienu lietu – kad cilvēks klausa Svētā Gara balsij un dara tā, tad viņš vienmēr ir priecīgs. Vai esat redzējuši priecīgus kristiešus? Vai esat redzējuši drūmus kristiešus? Ir kristieši, kuri dievkalpojumā sēž drūmi, mājas grupiņā sēž drūmi. Es dzirdēju radio, kurās valstīs dzīvo vislaimīgākie bērni un kurās visnelaimīgākie. Top 3 valstis, kurās dzīvo vislaimīgākie bērni – Izraēla, Rumānija un Kolumbija, un pēdējā nav tāda narkotiku dēļ. Tās ir trīs vislaimīgākās valstis bērniem, bet tad es sāku domāt, kura ir visnelaimīgākā. Izrādās, ka visnelaimīgākie bērni dzīvo Vācijā. Es biju šokā, jo Vācijā taču ir krutas atrakcijas, garšīgas konfektes, daudz spēļmantiņu, Kinder Surprise nāk no Vācijas, bet bērni tur ir nelaimīgi. Es sāku analizēt šos datus un domāju, kāpēc tieši tajās valstīs ir vislaimīgākie bērni, un es atcerējos, ko man pašam visvairāk gribējās bērnībā. Ziniet, ko es visvairāk gribēju bērnībā? Visvairāk es gribēju aiziet ciemos. Un es prasīju mammai un tētim, vai drīkstu aiziet ciemos, bet viņi teica, lai sēžu mājās. Mans tēvs bija ļoti stingrs. Es jautāju, vai drīkstu iet ārā pastaigāties, viņš atbildēja, lai pastaigājos mājās. Es domāju, kā lai pajautā, lai viņš mani laistu. Es teicu, ka man gribas aiziet paelpot svaigu gaisu, bet tēvs atbildēja, lai atveru logu un elpoju. Mani nelaida ciemos, bet tas bija tas, ko es visvairāk gribēju.

Ebreji visu laiku iet ciemos. Ir pat anekdote: Ebreju mamma aiziet ar dēliņu ciemos, dēliņš sniedzas pēc karotītes, bet mamma saka: To neēd, mums mājās kaut kas tāds ir, ēd labāk šo zivtiņu. Ebrejiem patīk iet ciemos. Rumānijā arī visi vienmēr iet ciemos, viņi pat mājās nedzīvo, viņi dzīvo ciemos. Es domāju par kolumbiešiem; biju konferencē un satikos ar viņiem, iejutos viņu kompānijā un mēs kopā apmeklējām dažādas vietas, bijām kafejnīcās, ciemos. Es pēkšņi sapratu, ka laime nāk no tā, ka mēs apmeklējam cilvēkus. Ja tu ej pie neticīga cilvēka, kā kristietis tu kļūsti laimīgs. Tavas nelaimes, problēmas un grūtības aiziet prom, kad tu dari to, ko darīja Jēzus Kristus. Jēzus sniedza mācekļiem instrukciju iet pie cilvēkiem un neņemt neko līdzi, jo strādniekam būs sava alga. Apmeklēt cilvēkus un evaņģelizēt ir darbs. Kāds varbūt domā, ko es kā mācītājs daru. Ja es esmu īsts mācītājs, man ir jāstrādā Dieva druvās, un Dieva druvās ir cilvēki, pie kuriem jāiet ciemos.

“Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.” (Lūkas evaņģēlijs 10:5-6)

Ja jūs pieņem, tur paliks jūsu miers, ja jūs nepieņem, tad miers vairosies jūsos, bet šiem cilvēkiem miera nebūs, viņiem būs sliktāk nekā Sodomai un Gomorai. Lūk, divas lietas, ko mēs darām, kad pie kāda atnākam ciemos. Mēs vai nu atnesam Dieva tiesu, vai arī Dieva svētību. Esmu sapratis, ka tā nav tikai darbības izpildīšana. Kādam liekas vienkārši aiziet ciemos, kas gan tur var būt garīgs. Bet Jēzus parādīja Saviem mācekļiem piemēru un teica, ka viņi darīs garīgas lietas šajās mājās. Es lūdzu un domāju, kādēļ tas ir tik svarīgi. Mūsu draudzes tiešām daudz evaņģelizē, ik pēc diviem mēnešiem mums ir lielie evaņģelizācijas dievkalpojumi, kuros kā minimums 100 cilvēki pieņem Jēzu par savu Glābēju un nožēlo savus grēkus. Es sāku pamanīt, ka cilvēki atnāk, bet nepaliek draudzē. Es sāku to visu analizēt un ievēroju, ka šis šķērslis viņu dzīvēs atrodas viņu mājās. Ziniet, katrai mājai ir sava “smarža”. Kādu dienu Dievs man teica, lai mēnesī apmeklēju 200 cilvēkus, es apmeklēju 176 cilvēkus. Es piecēlos no rīta, braucu uz ofisu, rakstīju sarakstu ar neticīgiem cilvēkiem, ņēmu savus līderus un gāju ciemos pie šiem cilvēkiem.

Katrai mājai ir sava smarža; kāda smaržo pēc sīpoliem, kāda pēc labām smaržām, kāda māja ir ar ikonām, citās ir slavenību plakāti. Es esmu gājis dažādās mājās. Katrai mājai ir savs gars. Kad ticīgs cilvēks atnāk uz kādu māju, viņš atnes uz šo māju Dieva Garu. Kad tu atnāc ar Dieva Garu, Svēto Garu, visspēcīgāko Garu, tad ļaunie gari atkāpjas no šīs mājas. Uz ielas satiekot cilvēkus, es esmu novērojis, ka viņi vēlas nākt uz draudzi, bet pēc tam viņi aiziet uz mājām, kur ir šie dažādie gari, kas okupē viņu prātu, smadzenes. Tāpēc es sev atgādinu – ja esmu labs mācītājs, es ieiešu viņu mājās un mainīšu šīs mājas atmosfēru. Un tad svētdienas rītā, kad šie cilvēki gulēs savā gultā, Svētais Gars, kas būs viņu istabā, liks viņiem mosties un iet uz draudzi. Kaut kas mainīsies viņu dzīvēs, un ļaunie gari, kas ir viņu mājās, aizies projām, slimības aizies projām, lāsti aizies projām. Lūk, tur notiek reālā evaņģelizācija.

Visi ticīgie vēlas kalpot draudzē. Kad es aizeju uz draudzi, es redzu aptuveni desmit cilvēkus, kuri vēlas sludināt manā draudzē. Kāda māsa teica: “Esmu bijusi dažādās draudzēs, esmu pabeigusi dažādas Bībeles skolas, es pie jums novadīšu seminārus par lūgšanām; jums ir jauna draudze, un es jūs apmācīšu lūgt.” Es teicu: “Paldies, māsa, bet nevajag mūs mācīt, kā lūgt Dievu.“ “Vai jūs esat lepni? Negribat klausīties Dieva vārdu?” Es teicu: “Varat to saukt kā gribat, bet, ja jūs gribat nest kādu labumu, jums nevajag kalpot draudzē, bet kalpot cilvēku mājās.” Jēzus gāja sludināt uz sinagogu tikai vienu reizi, lai pastāstītu cilvēkiem, ko Viņš darīs. Viņš teica: “Es atbrīvošu, dziedināšu un svētīšu.” Un pēc tam tu vari lasīt visu evaņģēliju, kā Jēzus atlikušo laiku pavadīja pie cilvēkiem mājās. Viņš gāja kopā ar Saviem mācekļiem. Kāds patīkams fakts par apmeklēšanu:

“Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.” (Lūkas evaņģēlijs 10:8 )

Cits domā: “Kā lai es dzīvoju, ja visu laiku kāds jāapmeklē.” Tu dzīvosi labi, tu būsi paēdis un svētīts. Cilvēki to nesaprot, bet tas ir Dieva darbs, Jēzus visu laiku bija pie kāda, un mācekļi vienmēr bija līdzās. Jēzus nedarīja neko īpašu, bet Viņa klātbūtne darīja ko īpašu cilvēku sirdīs. Svētais Gars, kas bija viņā, mainīja atmosfēru. Viņš iegāja Caķeja, muitnieka mājās, grēcinieka mājās, un viņi kopā ēda. Pēc tam Caķejs piecēlās, nožēloja grēkus un kļuva par Jēzus mācekli. Ziniet, kādēļ? Jo Jēzus iegāja viņa mājā.

“Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”(Lūkas evaņģēlijs 19:8 )

Jēzus bija arī Lācara māsas Martas un Marijas mājā. Jēzus zināja, ka Pēteris nevar normāli kalpot, kamēr viņa sievas māte ir slima. Viņi staigātu un sludinātu, bet Pētera sievas māte viņu tramdītu un teiktu, lai atnes zāles un palīdz. Jēzus aizgāja pie šīs sievietes, palūdza, un viņa tika dziedināta, viss nams bija izglābts. Ziniet, Dievs vēlas glābt mājas, Viņš vēlas ienākt mājās, bet Viņš to nevar bez mums. Kamēr ticīgie vēlas kalpot draudzē, Svētajam Garam ir vēlme kalpot ārpus draudzes. Jēzus saka, ka Viņa nams būs izpostīts, jo cilvēki nesaprot, ka ir jāapmeklē citi, ka Dievs to vēlas. Dieva grafikā ir laiks, kad Viņš apmeklē cilvēkus. Cilvēki ir nolādēti, jo, kad Dievs vēlas viņus apmeklēt, cilvēki neatver durvis un pretojas Dievam.

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.” (Atklāsmes grāmata 3:20)

Vai zināt šo ainu? Tas ir Jēzus rakstura atainojums. Jēzus Kristus vēlas pieklauvēt pie durvīm un ienākt katrā mājā. Bet draudze kļūst reliģiska un vēlas kalpot tikai draudzē, un nevēlas kalpot ārpus tās. Klausies, īsts kalpotājs nedara biroja darbu, viņa birojs ir ārpus draudzes, katrā mājā. Man ir jābūt visur, un mani jāpieņem visur! Kad es ieeju kādā mājā, tajā brīdī notiek garīgas darbības, jo līdz ar mani mājā ieiet Dievs. Kāds man jautāja: “Mācītāj, ko lai es runāju? Ja nu cilvēki mani nesapratīs? Kā man nokļūt pie viņiem?” “Es nezinu!” Dieva vārds, evaņģēlijs ir ļoti vienkāršs, mēs visi to zinām. Jēzus Kristus ir miris, Jēzus ir augšāmcēlies, Viņš vēlas piedot tavus grēkus un mainīt tavu dzīvi. Šī mēneša laikā, kad es sludināju dzīvokļos, katrs otrais cilvēks nožēloja grēkus, jo es ticu, ka Dieva atmosfēra atnāca ar mani. Kādu reizi pie mums bija mācītājs Benijs Hins, un man bija privilēģija sēdēt uz skatuves. Viņš lūdza par mani un sāka pravietot: “Tā saka Tas Kungs: Kad tu ienāksi mājā, cilvēki tiks dziedināti, ļaunie gari aizies, lāsti tiks salauzti.” Ziniet, no sākuma es biju mazliet lepns un domāju, ka man ir īpašs svaidījums, domāju, ka esmu īpašs. Bet tad es lasīju Bībeli un sapratu, ka tas pravietojums ir tas pats, ko Jēzus teica pirms 2000 gadus, turklāt ne tikai man, bet visiem! Un šie 70 gāja, un ļaunie gari aizgāja, caur viņu kalpošanu lāsti tika salauzti. Tie bija vienkārši zvejnieki.

Ziniet, kā es sāku savu draudzi? Mums bija dziedināšanas dievkalpojums, un pēc tam, kad cilvēki nožēloja grēkus, kādi 30 cilvēki (tas nav liels skaits), es teicu, ka aiziešu pie katra no viņiem ciemos. Man palīdzēja kāda māsa, kurai šobrīd ir 68 gadi, viņa par mani ir 40 gadus vecāka. Tā kļuva par atmodas komandu manā rajonā, man tajā laikā bija 22 gadi, viņai bija 62 gadi, un viņa man bija praktiski kā vecmāmiņa. Es teicu: “Es jūs izvēlos savai komandai.” Viņa teica: “Aleluja!” Smieklīga komanda – maza vecmāmiņa un garš, tievs puisis. Es teicu, ka mēs tūlīt visu mainīsim. Es izvēlējos šo sievieti, jo viņa bija Oriflame koordinatore, viņa pazina katru sievieti šajā rajonā. Kad tu ej izplatīt preces, tev ir jāapzvana ap 200 cilvēkiem. Es sapratu, ja cilvēki nekautrējas zvanīt par Oriflame, tad kādēļ gan lai es kautrētos pastāstīt par Jēzu! Es paņēmu viņu pie rokas un teicu: “Mēs šeit uzcelsim lielu draudzi!” Katru rītu mēs tikāmies, viņa mani pabaroja, pēc tam mēs kopā gājām. Mēs bijām dažādās vietās, brīžiem pat domāju, kā es šeit nokļuvu, pie kādām sievietēm, kurām viņa stāstīja par Oriflame, un tad pēkšņi pievērsa uzmanību man un teica: ”Jūsu mājā ir Dieva vīrs, mācītājs Antons”. Viņa tā mani noreklamēja un teica: “Viņš palūgs, un viss mainīsies, visi kļūs veseli, jūsu mājā ir ienācis svētīts cilvēks.” Es lūdzu par visiem, aicināju arī katru uz draudzi. Tā mūsu draudze pamazām sāka piepildīties, sāka nākt pavecas tantiņas, pēc tam mammas, vēlāk noskaidrojām, ka viņām ir bērni, narkomāni. Es domāju: “Paldies Dievam!” Man ir vēl viens brālis, divus metrus garš, izbijis narkomāns, Dievs viņu ir izglābis. Es teicu: “Dima, tagad ir tava kārta!” Mēs uzrakstījām katru šī bērna vārdu un pie katra aizgājām. Šobrīd mums ir ap 500 cilvēku, kuri apmeklē rehabilitāciju mūsu draudzē. Pie lielākās daļas no šiem cilvēkiem es esmu bijis mājās.

Kad es tikko sāku draudzi, bija kāda sieviete, kura jau sen bija ticīga. Viņa bija ļoti slima, un no ģimenes vienīgā ticīgā, visi pārējie bija neticīgi. Es noskaidroju, kur viņa dzīvo, gāju ciemos, lūdzu par viņu. Kādu dienu viņas meitas sēdēja virtuvē un klausījās, ko es tur daru. Es pat nesludināju, bet šīs meitenes atnāca uz draudzi un nožēloja grēkus. Šodien viena no viņām ir kalpotāja un precējusies ar cilvēku, kurš ir izgājis rehabilitāciju, un viņiem drīz būs bērniņš. Viņas dzīve ir pilnībā izmainījusies. Es pat nesludināju, tikai biju viņas mājā un lūdzu tur Dievu.

Ja tu esi ticīgs, ļaunie gari baidās no tevis. Visi normāli cilvēki vēlas Dievu. Ja kāds saka, ka viņš negrib Dievu, tad viņš melo, jo visi grib Dievu. Es biju ciemos pie bagātiem cilvēkiem, viņiem ir ap 30 gadiem, darbojas IT nozarē, pelna 10-15 000 dolāru mēnesī, varbūt var šķist, ka viņiem Dievu nevajag. Kāda māsa paņēma mani aiz rokas, aizveda uz viņu māju un viņiem teica: “Jums jāpaklausās mūsu mācītājā”. Es neesmu gudrs cilvēks, man nav superīgu sprediķu, kas liek visiem nožēlot grēkus, bet ar mani ir Svētais Gars, Viņš mājo manī. Jautājums – kur esi tu? Svētais Gars bez mums neiet. Vai esi redzējis, ka Svētais Gars iet viens pa ielu un dala brošūras, klauvē pie durvīm? Es biju kādā draudzē, kurā neviens neiet priekšā nožēlot grēkus. Es jautāju viņiem, vai jūs evaņģelizējat? Viņi atbildēja, ka lūdz, lai Svētais Gars iet, sludina un uzrunā cilvēkus, bet viņi šeit pagaidīs. Svētais Gars saka: “Es esmu tevī! Ja tu esi šeit, tad es esmu šeit!” Bībele saka, ka mēs esam gaisma un sāls.

“Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.“ (Mateja evaņģēlijs 5:13-14)

Piedodiet, brāļi un māsas, bet draudzē tu nes minimālu labumu, jo šeit tāpat jau ir gaišs, šeit visi jau ir sālīti un nokaisīti ar sāli. Dažas draudzes ir kā burkas ar sālītiem gurķiem, – tu velc ārā šos gurķus, un tie ir galīgi balti. Mācītājs jau visus ir iekonservējis un nolicis. Piesātināti kristieši. Ja kāds tevī iekodīsies, pēc tam piecas dienas gribēs dzert, vai pat slāps visu mūžu. Kad tu ej pasaulē, tu izmaini kāda dzīvi.

“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:19-20)

Ko mēs darām savās mājas grupiņās? Es katrā grupiņā saku: Jums jāsadalās pa divi un jāiet ciemos. Tev ir vajadzīgs pāris. Dzels trin dzelzi un tiek uzasināta. Ir daudz piemēru, kad viens krīt, otrs viņu pieceļ un atbalsta. Ja mēs gribam, lai kaut kas mainās mūsu rajonā, līderim jāņem astoņi cilvēki no savas mājas grupiņas, jāsadala visi pa divi un jāsūta pa mājām. Pirmais solis ir sadalīties. Otrais solis ir uztaisīt apmeklējamo cilvēku sarakstu, piemēram, ar astoņiem cilvēkiem. Kāpēc astoņiem? Jo Jēzus teica, ka katrs ceturtais ir laba augsne, un katram no jums ir jāatnes auglis. Tāpēc, ja tu astoņiem cilvēkiem pastāstīsi informāciju, tad pēc Dieva plāna vismaz divi no viņiem noteikti atnāks. Tev nevajag dzīt ārā velnus vai kaut ko īpaši stāstīt, dažiem cilvēkiem vienkārši vajag, lai tu pasaki: “Ejam uz draudzi!” Vienkārši aizej un pasaki: “Ejam!” Viņš jau ir gatavs, viņš jau gaida. Un, pirms jūs ejat, sapulcējieties lūgšanai. Trešais solis ir lūgšana.

Vai tu vēlies būt svētīts it visā? Te būs noslēpums – nelūdz par sevi. Vienkārši aizmirsti lūgt par sevi. Kāpēc? Jo tas ir pārāk vienkārši. Dievs saka, ka, ja tu lūgsi par kādu, Viņš parūpēsies par tevi pašu. Es vispār par sevi nelūdzu, man viss ir. Bet zini, kāpēc man ir viss? Jo es daru Viņa misiju. Bībele saka, ka neviens karotājs, kad dodas armijā, neņem līdzi savas drēbes un savu ēdienu. Ja tevi ir uzņēmuši (Dieva) armijā, un tu ej misijā, tad tevi pabaros, apģērbs un parūpēsies par tavām vajadzībām. Mums ir jālūdz par cilvēkiem. Pie jums viesojās Aleksejs Zaharenko. Viņš stāstīja, ka reiz bijis mājas grupiņā, un lūgšanu daļā katrs izteicis savu vajadzību, – kādam bija vajadzīgs jauns telefons, kādam jauns dzīvoklis, motocikls, citam nauda. Tur bija astoņi cilvēki, un neviens no viņiem neteica, ka viņam vajag, lai kāds radinieks vai kaimiņš tiktu glābts. Draudze ir vieta, kur mēs vienojamies. Kāpēc interneta draudze nekad nebūs populāra un stipra? Jo no televizora vai datora neviens tev nepasniegs roku. Kad es esmu šeit un ar tevi esmu vienā draudzē, es varu pateikt, ka vienosimies par kādu lietu, un tad nav nekā stiprāka par šo vienotību un kopīgu lūgšanu. Visspēcīgākā lūgšana ir tad, kad divi vienojas par vienu lietu. Kur tiek virzītas tavas lūgšanas? Reizēm Dievs pat negrib tev atbildēt, jo tu pārvērties par egoistu, tu kļūsti par cilvēku, kurš koncentrējas uz sevi. Bet Dievs grib, lai šī pasaule tiktu izglābta! Ceturtais solis ir iet. Mums ir jāaiziet pie viņiem. Ja tu neaiziesi, tad – kaut vai lūdz, kaut vai mācies, – nekas nebūs.

Man kāds mācītājs stāstīja par kādu Bībeles semināru, kurā mācās septiņus gadus, un 90% no šiem audzēkņiem nekad nekļūst ne par mācītājiem, ne par misionāriem. Viņiem jau pēc šiem septiņiem gadiem smadzenes ir putrā. Jēzus ne tikai mācīja, Viņš sapulcināja un izsūtīja. Dzīva mājas grupiņa ir tāda, kura sapulcējas, lai būtu ar Dievu un ietu kalpot. Kad mācekļi izgāja un apmeklēja cilvēkus, viņiem bija pavisam citas acis. Kad tu neej un neapmeklē cilvēkus, tad ir skumjas acis, viss liekas garlaicīgs, vairs nav interesanti. Ziniet, kad es gāju un apmeklēju cilvēkus, es redzēju, kā cilvēki dzīvo, kādas ir viņu problēmas. Pirmkārt, es pateicos Dievam, otrkārt, es sāku lūgt un domāt par šiem cilvēkiem. Jēzus grib, ka tu kaut kur aizej. Un piektais solis ir cilvēkus atvest. Tev viņi ir jāatved. Ja jūs aizgājāt pie kāda cilvēka, tad tālāk rūpējieties par viņu, jums ir jāpieņem viņš, jāstaigā kopā ar viņu.

Reiz mēs draudzē uztaisījām citādāku evaņģelizāciju – es veikalā nopirku 300 kēksu kastītes, katrā pa sešiem kēksiņiem, saliku tās uz skatuves. Visi ticīgie atnāca uz dievkalpojumu, skatījās uz kēksiem un priecājās, domājot, ka mācītājs tūlīt viņus baros. Es paņēmu vienu kasti un jautāju: “Vai jūs zināt, kas tas ir?” Viņi jautāja: “Kas tas ir?” Un es atbildēju: “Tas ir evaņģēlijs!” Viņi jautāja: “Kā?!?” Es teicu: “Katram no jums ir jāpaņem šī kaste un jāaiziet pie sava kaimiņa, jāapsēžas pie viņa un jāapēd šie kēksiņi.” Viņi jautāja: “Kas tad būs?” Es teicu, ka simts cilvēki pēc tam pieņems Jēzu. Un tā arī bija, divās no mūsu draudzēm simts cilvēki nožēloja grēkus.

Dievam viss ir vienkārši. Mēs vienkārši visu sarežģījam, bet Jēzus visu vienkāršo. Mēs visi šodien uz dievkalpojumu atnācām vienpadsmitos. Kāpēc? Jo mēs zinām dievkalpojuma sākšanās laiku, bet mēs reizēm nezinām laiku, kad ir jāapmeklē cilvēki. Īstam kristietim ir jāzina gan dievkalpojuma laiks, gan cilvēku apmeklēšanas laiks. Vienreiz es runāju ar jehovas lieciniekiem. Jūs tādus zināt? Viņi visi klauvē pie durvīm. Es sāku viņus izjautāt, piemēram, kad viņiem ir dievkalpojumi, un viņi teica, ka viņiem svētdienās ir divi dievkalpojumi – no sākuma viņi atnāk, klausās vārdu, lūdz, lasa savu avīzi, pat ne Bībeli, bet kaut kādu žurnālu, tad pēc pusstundas ir otrs dievkalpojums, kurā viņi visi sadalās pa divi un iet pie cilvēkiem. Viņiem nav ne brīnumu, ne dziedināšanu, ne atbrīvošanas, nu, nekas viņiem nav! Tikai žurnāls. Viņiem ir stulbas atklāsmes! Viņi iet uz draudzi, kurā mācītājs sludina, ka viņi ir tādi paši kā suņi, un tie vienkārši ir mūsu jaunākie brāļi. Stulbas atklāsmes. Mums Harkovā katru vasaru notiek jehoviešu sapulces, un tajās nav dziesmu, tajās nav krutas aparatūras, tur nav gaismu, tur stāv divi veci skaļruņi, blakus stāv vecs cilvēks un lasa žurnālu Harkovas apgabalam, – vienpadsmit tūkstošiem cilvēku trīs dienas no rīta līdz vakaram lasa žurnālu. Un caur viņiem cilvēki tikai mazliet uzzina evaņģēliju, jo lielākā daļa no viņu sludinātā ir maldu mācība, bet ir kaut kas, kas nav maldi. Kad es ieeju kādā mājā, tad līdz ar mani tur ienāk arī Jēzus. Ja Jēzus apmeklētu katru dzīvokli Rīgā, tad 250 000 cilvēku tiktu tāpat izglābti. Viņi jau būtu katrs savā draudzē.

Es zinu, ka tā vieta, kurā es pabūšu, vairs nebūs tāda pati, bet būs citādāka. Varbūt cilvēki uzreiz netiks izglābti, varbūt viņi uzreiz nenožēlos grēkus, bet viņi aizdomāsies. Es varu runāt vēl daudz, bet man ir viena doma – ja tu vēlies līdzināties Jēzum, tad ej pie cilvēkiem; tavā dienas kārtībā ir jābūt dienai, kad tu apmeklē cilvēkus. Bībelē ir rakstīts, ka Dievam ir diena, kad Viņš apmeklē cilvēkus, un katru dienu Dievs vēlas kaut kur iet. Bet mēs tikai lūdzam par savām problēmām, mēs sakām savas vajadzības, bet Dievs saka: “Vienkārši ej.” Ir vajadzīga kalpošana draudzē, bet tas ir minimums, tas ir mums, mēs saliekam krēslus sev, mēs skaņu uzliekam sev, dziesmas mēs spēlējam sev, bet, ja sāls kļūst nederīga, kurš to padarīs par derīgu? Jums ir labs mācītājs, kurš jūs sūta. Mans tētis saka tā: “Ja mācītājs nesūtīs savas draudzes locekļus, tad reiz draudzes locekļi pasūtīs savu mācītāju.” Tāpēc pats svarīgākais mācītāja uzdevums ir sūtīt jūs visus. Ja tu neesi sūtīts, tu neesi Dieva lietots. Ja tu esi sūtīts, tad Dievs būs ar tevi! Un nenēsā Svēto Garu tikai sevī, neved Viņu tikai uz dievkalpojumu, jo Viņš grib iet tālāk, Viņš saka, ka vēlas būt citur, ka Viņam ir jābūt arī pie citiem! Es gāju pie narkomāniem, es pats nekad mūžā neesmu bijis narkomāns, pats nekad mūžā neesmu izpīpējis nevienu cigareti, bet es iegāju mājās, kur viss bija piepīpēts. Mums draudzē ir kāda ģimena, kurā ir pieci bērni, un viņi visi ir narkomāni un alkoholiķi. Es reiz atnācu pie viņiem un mammai teicu, ka viņai ir jālūdz Dievs par saviem bērniem, un viņas bērniem teicu, ka viņiem vajag uz rehabilitācijas centru. Man toreiz bija tikai divdesmit divi gadi, ir pagājis laiks, un nu jau četri no šiem bērniem ir draudzē. Slava Dievam! Ne jau es esmu kruts, bet gan Jēzus, kurš ir manī!

Jēzus saka: Kad jūs vedīs un sodīs, nedomājiet par to, ko jūs runāsiet, atveriet savu muti, Es runāšu jūsu vietā. Kādu dienu Svētais Gars aizies projām no tās draudzes, kura nekur neiet. Reiz tu kļūsi par depresīvu, noskumušu Dieva bērnu, jo būsi tāds pats kā bērni Vācijā – ne pie viņiem kāds nāk ciemos, ne viņi pie kāda iet ciemos. Tev ir jāiet. Ja tu gribi prieku, tad ej. Ja tu vēlies brīnumus, tad ej. Ja tu vēlies, lai Dievs tevi svētī, tad ej. Ja tu vēlies, lai tava mājas grupiņa aug, tad ej. Manā valstī ir vēl tik daudz māju, uz kurām es neesmu bijis, tāpēc man tavām pilsētām un mājām nav laika. Tā ir tava valsts, tava pilsēta un rajons, un tev ir jāapmeklē katra māja! Tev ir jāapmeklē katra kāpņutelpa. Mums ir domofoni un reizēm ir grūti tikt iekšā, un es pat reizēm arī apmānu kādu cilvēku, zvanot uz nejaušu dzīvokli un sakot, ka pasts atbraucis, un man atver vaļā. Ir jau arī atbraucis pasts – no debesīm, garīgais pasts. Cilvēki vērs durvis vaļā, bet dažreiz, kad vērs ciet, tad zini, ka tavs svaidījums vairosies, jo svaidījumu, kam bija jābūt uz viņiem, Dievs atstās uz tevis!

Cilvēki, kuri apmeklē cilvēkus, un draudze, kura apmeklē cilvēkus, jebkurā gadījumā uzvar! Draudze, kas dzīvo draudzē, vienmēr zaudē. Pasaule ir kustībā, tā ienāk caur TV, internetu, telefonu, radio. Pasaule iet caur saviem sūtņiem, bet draudze sauc tikai pie sevis. Tad, kad pirmā apustuļu draudze tika iekonservēta, Dievs atsūtīja vajāšanas un ir rakstīts, ka viņi katru dienu pulcējās pa mājām. Mājas – tas ir garīgi. Kad tu ienāc mājā, tu dari garīgu darbu, kad tu ēd ar neticīgo, tas ir pats garīgākais, ko tu vari darīt savā garīgajā dzīvē! Kļūsim par šiem garīgajiem cilvēkiem! Uzliec rokas uz savas sirds uz saki: “Kungs, es lūdzu, ieliec manī šo vēlēšanos iet, ieliec manī, Kungs! Svētais Gars, piepildi mani! Aizdedzini mani!” Es tagad lūgšu tikai par tiem, kuri šīs svētrunas laikā nolēma, ka būsi tas, kurš ies. Es zinu, ka šeit ir īpašs svaidījums, šeit ir Svētais Gars, kurš tevi tā piepildīs, ka tev nekad vēl nebūs bijusi tāda atklāsme, nekad vēl nebūs bijis tāds spēks rokās, tavā sirdī nekad vēl nebūs bijusi tāda vīzija. Kad tu pieņem lēmumu iet, tu kļūsti kā Jēzus. Svētais Gars, mēs lūdzam, lai tagad Tavs spēks nolaižas pār katru cilvēku, es lūdzu, lai mājas atverās, lai svaidījums tek straumēm, lai Tavs spēks plūst! Kad mēs liekam rokas uz slimajiem, viņi tiek dziedināti, kad mēs satiekamies ar ateistiem, Tu noliec viņus pie vietas! Es šodien aicinu īpašu svētību, Dieva spēku mūsu dzīvēs, lai vienmēr ir atbildes, lai vienmēr ir svaidījums, lai Tavs Gars ir ar mums, lai Tavs Svētais Gars ir uz mums! Es redzu, ka Tu ienāc mājās, es redzu, ka ļaunie gari aiziet, es redzu, ka ateisma gari skrien projām, lāsti skrien projām no mums, jo mēs esam svaidīti!

Mācītāja Antona Tiščenko sprediķi “Cilvēku apmeklēšana un mājas grupu izaugsme” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija