Šodien es runāšu par atlikumu. Bībelē ir rakstīts,
ka Jēkaba nama atlikums būs kā lauva svešu tautu vidū.
Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa. (Mihas grāmata 5:7)
No kā nav glābiņa? Kurš visur visu saplosa jeb kurš ir pasaules uzvarētājs? Tas, kurš ir atlikums. Ir citas Rakstu vietas Bībelē, kur tiek runāts par svētu sēklu. “Kas ar asarām sēj, tas ar gavilēm pļaus.” Jēzus arī runā līdzību par sējēju.
Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” (Lūkas evaņģēlijs 8:5-8 )
Mācekļi vērsās pie Jēzus un jautāja, ko šī līdzība nozīmē.
Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās [..].” (Lūkas evaņģēlijs 8:10)
Tev ir dots zināt to, ko es šobrīd skaidroju. Jēzus paskaidroja, ka sējējs ir Dieva vārds. Tie ir sludinātāji. Tie ir cilvēki, kas sludina Dieva vārdu, viņi sēj Dieva vārda sēklu. Faktiski, arī Bībeles lasīšana ir sēšana. Mēs uzņemam Dieva vārdu. Bija arī cilvēki, kas nesaprata. Tas ir tips, kuriem sēkla krita ceļmalā, un putni to apēda. Jēzus saka: “Tie ir tie, kas dzirdēja, bet nesaprata.” Arī šodien pat mēs, kristieši, esot draudzē, varam dzirdēt un nesaprast. Jēzus runā par šāda tipa cilvēkiem: “Viņiem ir acis, lai redzētu, bet viņi neredz. Viņiem ir ausis, lai dzirdētu, bet viņi nedzird.” Tu ar šāda tipa cilvēkiem runā, bet viņi nesaprot. Viņi, acīmredzot, arī negrib saprast. Velns ir aptumšojis prātu, pat draudzēs sēžot un klausoties Dieva vārdu. Tas ir pirmais cilvēka tips. Šie cilvēki nevarēja tikt izglābti. Otrs tips (sēkla, kas krita uz akmeņiem un neielaida saknes) ir cilvēki, kas Dieva vārdu uzņem ar lielu prieku. Viņi saka: “Jā, alleluja, šī ir mana vieta! Beidzot esmu atradis to, kas manā dzīvē pietrūka! Beidzot tukšums manā sirdī ir aizpildīts! Beidzot esmu glābts! Slava Dievam!” Bet Jēzus skaidro, ka šis otrais cilvēku tips gan uzņem ar prieku Dieva vārdu, taču, kad rodas pirmās grūtības un vajāšanas, tad šie cilvēki atkāpjas. Viņi atkrīt no ticības Kristum un pazaudē mūžīgo dzīvību. Vēl ir trešā tipa cilvēks, tas, kurš vārdu dzird, saprot, pieņem un pastāv arī grūtībās.
Patiess evaņģēlijs nav tikai un vienīgi prieka vēsts. Patiess evaņģēlijs ir arī vēsts par grūtībām un ciešanām, kurās vajadzīga pacietība un izturība. Tikai tie, kas cieš līdz ar Kristu, aiziet līdz galam. Ja tu lasi evaņģēlijus un vēstules, tad, iespējams, esi pamanījis, ka visi apustuļi runā par ciešanām. Pāvils par to runā ļoti daudz, pieminot sitienus, badu, briesmas brāļu vidū, briesmas laupītāju vidū, važas, cietumu utt. Bet vēl Pāvils apliecina, ka Dievs vienmēr viņu no tā visa ir izglābis. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Ir trīs tipu cilvēki: pirmie nesaprot, otrie ar prieku uzņem, bet grūtībās padodas, bet trešie ir atlikums. Tieši trešie ir svētās sēklas atlikums. Tie ir lauvas vārda cienīgi cilvēki. Dieva lauvas. Tie ir cilvēki, kas neatsakās no savas pārliecības un ticības arī tad, kad ir vajāšanas. Tas gan nenāk no manis personīgi, taču varu pateikt, ka pasludinu vajāšanas Latvijā par oficiāli atklātām. Tās ir oficiāli atklātas. Tas, ka politiskā vara vēlas izbeigt draudzes “Jaunā Paaudze” darbību, ir gandrīz bezprecedenta gadījums (gadījums, kam grūti ņemt ko citu kā piemēru). Faktiski, Latvija steidzas priekšā pat tādām valstīm, kā Ķīna. “Augšā” sēdošie ļoti vēlas izdabāt komunisma idejai. Vakar notika vēl kāds bezprecedenta gadījums. Tikai tāpēc, ka cilvēks pret savu veselību izturās tā, kā pats izvēlas, viņš tiek atlaists ne tikai no deputātu darba klātienē, bet arī neklātienē. Kāds veselībai ir sakars ar darbu neklātienē? Tā ir politiska izrēķināšanās ar Jūliju Stepaņenko. Viņa ir mūsu partijas “Latvija pirmajā vietā” valsts prezidenta kandidāte. Ļoti iespējams, ka viņa par to arī kļūs.
Valsts varas šobrīd “nesmādē” nevienu, kurš uzskata sevi par brīvu, kurš uzdrošinās paust savus uzskatus un palikt ar paceltu galvu. Vakar sociālajos tīklos uzrakstīju rakstiņu. Biju atradis bildi no ārzemju ziņām, kurā Kanādā uz krituša karavīra kapa plāksnes bija uzrakstīts “Īstie varoņi ir vakcinēti”. To bija uzrakstījis kāds huligāns ar pūšamo krāsu. Tas ir vandālisms. Viņu doma bija tāda, ka īstie varoņi ir nevis kritušie karavīri, bet tie, kas vakcinējas. Tas parāda sociālo plaisu starp dažādām cilvēku grupām un to, kas valda cilvēku prātos un vispār notiek Kanādas valstī. Kanāda vajāšanās ir viena no līderiem. Šīs top valstis ir Austrālija, Kanāda un, man šķiet, ka trešā būs Latvija. Mums ir noticis valsts apvērsums. Tas gan ir sen zināms, bet tikai tagad daži to sāk saprast. Mūsu valstī un noticis apvērsums, un vara ir nonākusi pāris cilvēku rokās. No kurienes radās likums, ka nevakcinēti cilvēki nevar strādāt arī attālināti? Tas ir likums speciāli Jūlijai Stepaņenko. Tā ir atriebība, lai likvidētu opozīciju vai vismaz mazinātu to. Šis viss notiek mūsu acu priekšā, un neviens neko nedara, lai gan neviens jau arī īsti neko nevar izdarīt. Es apskatījos to Kanādas bildīti un secināju, ka es jūtu atmosfēru Latvijā. Arvien vairāk cilvēku Latvijā padodas, ieskaitot kristiešus. Par nožēlu jāsaka, ka tieši tie cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, bija vieni no pirmajiem, kas padevās. Tā nav kristietība. Tā nav šī svētā sēkla, uz kuras Dievs cels savu draudzi. Tie nav tie cilvēki un tā nav Dieva draudze, kuru Dievs lietos, lai celtu Savu valstību. Jēzus teica Pēterim: “Tu esi Sīmanis, niedre, kas šurpu – turpu šaustās, bet tagad tu būsi Pēteris, klints, uz kuras Es celšu Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”
Patiesa draudze jeb atlikums, svētā sēkla, tie, kas tiešām aizies līdz galam, ir cilvēki, kuri saglabā savu ticību Kristum tādu, kāda tā ir atklāta Dieva vārdā. Tie ir tie, kas nelokās katra vēja priekšā, un nav svarīgi, no kurienes vējš pūš. Nav svarīgi, no kurienes nāk šīs prasības. Nav svarīgi arī tas, vai šīs prasības ir likumīgas vai nelikumīgas. Bībeles principi, pirmkārt, ir morāles principi. Tie nekādi nevar būt pretrunā ar normālas, demokrātiskas valsts pamatprincipiem un tiesiskumu. Nav svarīgi, no kurienes nāk spiediens. Atlikums ir tie cilvēki, kuri pastāv ciešanās. Arvien vairāk cilvēku nolaiž savu galvu paklausībā un padevībā šai jaunajai pasaules kārtībai. Viņi nolaiž savas galvas un saplūst ar pelēko masu, un iet nezināmajā, kas ir miglā tīts. Šie cilvēki nezina, kas viņus gaida tālāk. Viņi vienkārši dara to, ko viņiem saka. Viņi pieņems visu, ko teiks, un šādu cilvēku kļūst arvien vairāk un vairāk. Šī tipa cilvēkiem tiek piedāvāta viltus realitāte jeb “vakcinējies, un tu būsi brīvs”, taču tā nav taisnība. Pat Pavļuts atzina, ka vakcinētie slimo biežāk nekā nevakcinētie. Pašai vakcīnai acīmredzami nav jēgas, bet tas tiek turpināts. Nav arī zināms, kādas šim visam pošu daudzumam būs sekas. Es nekad ziņās tik īsā laika posmā neesmu lasījis par tik daudz mirušiem populāriem cilvēkiem.
Tas ir tikai sākums, kas notiek pasaulē. Ja var atlaist no darba 300 medicīnas darbiniekus Daugavpils slimnīcā un vietā paņemt sētniekus… Iedomājies, ka tevi ārstē sētnieks. Es, protams, pārspīlēju, tā sakot, bet tas ir līdzīgi. Darbinieku nav, ir katastrofāls trūkums, bet vadītāji atlaiž 300 medicīnas darbinieku tikai tāpēc, ka šie cilvēki nevēlas piedalīties medicīniskā eksperimentā. Viņus atlaiž un vietā paņem studentus, kas neko nemāk, un nu tie būs dakteri. Līdzīgi arī Kuldīgā ārstiem atņem tiesības ārstēt un visus 1500 pacientus atdod rezidentu jeb cilvēku, kuri neko neprot, rokās. Šie jaunie rezidenti vēl nav izgājuši normālas apmācības un praksi. Viņiem tiek atdoti slimi pacienti. Lūk, tāda veselības aprūpe ir mūsu valstī. Tās ir tikai dažas mazas nianses no tā, kas notiek mūsu valstī. Latvijā valda haoss. Kad mūsu draudzi apciemoja policija, viņi nelikumīgi mums lika sodus. Ministru kabineta skaidrojums bija tāds, ka šeit drīkstēja atrasties individuāli apmeklētāji, kas atnes ziedojumu, nopērk grāmatu utt. Tas viss bija likumīgi. Policija to neņēma vērā. Viņiem tika dota dažu cilvēku pavēle rīkoties, lūk, tā, jo šeit par daudz runā. Tas notiek visur. Diemžēl, arī tie cilvēki, kas tic, ka vakcīna viņus darīs brīvus, tiek pievilti, jo viņi netiek darīti brīvi. Viss turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēki to pieļaus. Bet var būt arī tāds brīdis, kad vairs nebūs iespējams neko darīt. Atmosfēra mūsu valstī šobrīd ir tieši tāda, ka latviešu tauta ir salauzta. Man to nākas secināt. Bet ir labā ziņa! Mūsu vidū ir atlikums! Tieši atlikums ir kā lauva tautu vidū. “Visur, kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa.” Atlikums ir tie cilvēki, kas saglabā savu ticību nesabojātu, neizvarotu, sākotnēju. Tie ir cilvēki ar saknēm. Kas ir mūsu saknes? Kas ir mūsu pamats?
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apsutuļu darbi 2:42)
Šajā Rakstu vietā minētas trīs lietas: mācība, sadraudzība un lūgšanas. Lūgšanas ir personīgas attiecības ar Dievu. Faktiski, pats pamats cilvēkam, kuru nevar atņemt jeb par kuru jāmaksā cena, lai to saglabātu, ir personīgas attiecības ar Dievu. Tās atstājot, tu vairs neesi atlikums, bet viens no tiem, kuriem vairs nav saiknes ar Dievu. Kristīgā sadraudzība ir draudze. Tā ir nevis virtuāla draudze, bet reāla cilvēku draudze ar kopīgiem mērķiem. Kad tas tiek atstāts jebkādu iemeslu dēļ (iemesli nav būtiski), tad tiek atstāts pats pamats un cilvēks vairs nevar būt atlikums, kuru Dievs var lietot. Trešā lieta ir kalpošana, kas izriet no mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu un draudzes, no tā, ka esam sadraudzībā. Tas izriet no mūsu attiecībām. Draugi, Jēzus ir galva, mēs esam Viņa miesa. Mēs nevaram palikt Viņā, izejot ārā no Kristus miesas. Bez kopā būšanas draudzes vairs nav. Tā vairs nepastāv. Kad atbrauca policija, es cilvēkiem no kanceles teicu: “Jums nav jāiet ārā. Jums ir tiesības.” Bija tie, kas palika, un viņiem salika sodus, kuri gan tiks apstrīdēti. Pēc idejas šiem sodiem nevajadzētu palikt. Tas ir bezsakars. Zini, es kaut ko vēlos pateikt tiem, kas šeit palika. Jūs esat saņēmuši otro kristību apliecību. Pirmo kristību apliecību jūs saņēmāt kristoties.
Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. (1. Pētera 1:7)
Pēteris saka, ka mēs reiz visi stāvēsim Dieva priekšā, un tad derēs tikai pārbaudīta ticība. Nederēs pirmais sēklas tips, kurš uzņēma vārdu un nesaprata. Nederēs tas, kurš vārdu uzņēma ar prieku, bet pārbaudīšanas brīdī atkāpās: atstāja sadraudzību, atstāja savu grupu, atstāja savu draudzi, atstāja savus cilvēkus. Tāds nederēs. Viņš saka: “Pārbaudītā ticība tikai derēs, jo pārbaudītā ticība ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts.” Lai šī ticība izrādītos derīga un teicama, tā tiek pārbaudīta. Ticīgs cilvēks var pastāvēt uz to, ka viņam ir svarīga kristīgā sadraudzība. Turklāt viņš zina arī likumu, un viņam ir tiesības būt individuālam apmeklētājam, un viņš nebaidās no likuma kalpiem. Ir policisti, kas tiešām kalpo valstij un tautai, bet ir tādi, kas izpilda noziedzīgas pavēles. Tava ticība tiks pārbaudīta, vai tu esi īstais. Tev ir otrā kristību apliecība. Ko darīja apustuļi, kad viņiem aizliedza sludināt? Ko viņi darīja?
Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši. (Apustuļu darbi 4:20)
“Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam.” (Apustuļu darbi 4:19)
Pēc tam, kad viņiem bija liegts pulcēties, pēc tam, kad viņi bija pratināti, kad viņi bija ieslodzīti cietumā, viņi nāca pie savējiem un lūdza Dievu: “Dievs, dod drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi Tava Svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Zeme nodrebēja un visi kļuva Svētā Gara pilni, un drošu sirdi runāja Dieva vārdu.
“Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:29-31)
Apustuļu darbu piektajā nodaļā ir aprakstīta apustuļu ticība, kas bija atlikuma ticība. Tā bija atlikuma ticība jeb to cilvēku ticība, kurus tiešām Dievs var lietot. Caur apustuļiem notika daudz brīnumu un zīmju. Viņus apcietināja. Nakts laikā eņģelis viņus atsvabināja no cietuma un teica: “Ejiet, nostājieties templī un sludiniet.” No rīta viņus gribēja vest tiesas priekšā, bet cietums bija tukšs. Tas bija brīnums. Es gribu tev teikt, draugs, ka laiks ir brīnumiem. Brīnumi nav izklaidei, tāpat vien kaut kur kaut kādi brīnumi. Draugi, šis ir īstais laiks brīnumiem, kad ar piecām maizēm un divām zivīm tu tiec pabarots. Īstais laiks brīnumiem, kad tevi sloga cietumā, bet eņģelis tevi atbrīvo. Īstais laiks brīnumiem, kad nelabvēļiem tiek aizbāztas ausis un acis, ka viņi neredz un nedzird. Īstais laiks brīnumiem, bet tas vēl nav viss. Apustuļus arestēja un ne ar varu viņus atveda, jo farizeji paši baidījās, ka tauta viņus ar akmeņiem nenomētā, jo kristīgā draudze tajā laikā bija ļoti populāra. Viņi nezināja, ko viņiem darīt, un viņi piekodināja apustuļus nerunāt vairs Jēzus Kristus Vārdā, kaut arī viņi jau bija dzirdējuši, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Pulcēties nevar, bet kam vairāk jāklausa, Dievam vai cilvēkiem? Viņi atkal tika arestēti un atvesti tiesas priekšā, un tika piekodināti nerunāt vairs Jēzus Kristus Vārdā. Pēteris atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Apustuļu darbu piektajā nodaļā ir atslēgas pants:
Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. (Apustuļu darbi 5:41)
Pēc tam, kad viņi bija turēti cietumā pēc tam, kad viņi bija pārmācīti, pēc tam, kad viņi neizmainīja savu nostāju, viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Kristus dēļ ciest negodu. Pēc policijas apmeklējuma, kas bija pagājušajā sestdienā, no rīta pamostoties, es biju līksms. Nopietni, es biju līksms, ka Dievs atzinis mani par cienīgu, ka es varu būt atlikums un pastāvēt par savām tiesībām. Ne jau likuma priekšā, bet Dieva priekšā, ciest Kristus dēļ šodien. Tas ir iemesls priecāties.
Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu. (Apustuļu darbi 5:42)
Viņi nemitējās nākt kopā, viņi nemitējās kalpot, viņa nemitējās savās konkrētajās stundās lūgt un pielūgt savu Dievu. Viņi nepārstāja to darīt. Viņi to darīja pa mājām un arī templī. Tas ir pats mūsu pamats, bez kā mēs nevaram palikt Kristū: personīgas attiecības ar Dievu un draudze – kristīga sadraudzība. Un ikviens, kas nespēs maksāt cenu par šīm lietām, diemžēl, vairs nebūs atlikums, uz kā Dievs cels Savu valstību.
Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis – tikai atlikums tiks izglābts! (Romiešiem 9:27)
Lai cik liela nebūtu draudze, draudzes ruļļos ierakstīta, Debesīs nonāks tikai atlikums, un atlikums ir tikai tie, kas pastāvēs par savu fundamentu – par personīgām attiecībām ar Dievu un sadraudzību. Lūk, patiesais atlikums. Labi, īpašās situācijās, kad ar varu cilvēks tiek izolēts, jā, Dievs to redz. Ne jau tādēļ viņu sūtīs uz elli, tas nav no viņa atkarīgs. Bet, ja viņš var būt, bet nav, tā ir problēma, draugs. Tikai atlikums tiks izglābts, kā Jesaja to ir paredzējis.
Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. (Romiešiem 9:29)
Mēs būtu kā Sodoma un līdzinātos Gomorai, ja Dievs nebūtu atlicinājis sēklu. Vienmēr ir bijuši tādi cilvēki kā Mozus, tādi kā Jozua, tādi kā Dāvids. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir bijusi sēkla, kuru Dievs tiešām var lietot, un tas ir lipīgāk par vīrusu, ka cilvēks var būt brīvs un to demonstrēt. Tas ir lipīgi, ka cilvēks var uzticēties Dievam līdz galam, ka viņš var būt kristīgā sadraudzībā līdz galam, ka viņš var būt Kristū līdz galam. Ja nav šādu cilvēku, tad valsts ir kā Sodoma un Gomora. Un šobrīd mūsu valsts tāda arī izskatās, un tam arī ir iemesls – draudzes remdenība un faktiski patiesu kristiešu neesamība, kas dzied pasaulei līdzi, kas liec galvas Mamnona priekšā, kas pakļaujas pasaules kārtībai, nevis Dieva kārtībai. Bet, draugs, es domāju, ka tu esi tā zelta sēkla. To, ko tu šodien ar asarām sēj, tu ar gavilēm pļausi. Kristietība nav tikai līksmība. Kristietība ir cenas maksāšana par to, lai aizietu līdz galam. Gribi aiziet līdz galam? Paturi savas pamatvērtības, bez kurām nav iespējams palikt Kristū.
Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku [..] (Apustuļu darbi 1:15)
Nedaudz par skaitļiem. Kas tie bija par 120 cilvēkiem? Es runāju pieaugušiem cilvēkiem. Kas tie bija par 120 cilvēkiem? Apustuļi pulcējās aiz aizslēgtām durvīm, kad Jēzus nomira. Pirms gailis bija dziedājis, Pēteris trīs reizes noliedza Kristu. Kristus to paredzēja. Tur viens pat pliks aizbēga, atstādams savu apģērbu vajātāju rokās. Tas bija Marks. Viņi pa galvu, pa kaklu bēga, slēpās un pat vairs nerunāja neko par Kristu. Kristus vairs viņiem neeksistēja. Viņi visi izklīda. Kas tie par 120 cilvēkiem? Viņi paši kopā klapi sanāca 12. Un vēl Pēteris teica: “Es iešu zvejot, viss, pietiek man.” Divi vispār gāja kaut kur pavisam prom uz citu pusi, no Jeruzālemes uz Emavas pusi, un sarunājās savā starpā, apspriežot pēdējos politiskos notikumus. Kāda sadraudzība vairs, kāda draudze vairs, kāda Dieva valstība, kāda vīzija vairs?! Kāda Dieva svētīta Latvija? Visi ir izklīduši. Visi ir sadzīti kaut kur kaut kādās alās, visi klusē, neko nedara. Bet kas tie par 120 cilvēkiem? Pēc augšāmcelšanās, kad Kristus atklājās mācekļiem, tie mācekļi, kas ar Kristu bija bijuši kopā, kas bija bijuši zem Kristus 12 sekotājiem, kas bija savā starpā tuvi un turējās kopā, bija šie 120 cilvēki. Tas bija vajāšanu laiks. Viņu skolotāju tikko nogalināja un pie krusta piesita. Šodien ar nāvi tev nedraud, tikai draud ar bada nāvi, ja tu rīkosies saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bet šie 120 ir tie, kas redzēja vai apzinājās augšāmcelto Kristu. Draugs, tu apzinies, ka Kristus ir augšāmcēlies, ka tevī darbojas Kristus augšāmcelšanās spēks? Bija 120 cilvēki, un šos 120 cilvēkus var nosaukt par atlikumu.
[..] visi bija sapulcējušies vienā vietā. (Apustuļu darbi 2:1)
Tur bija 120 cilvēki. Te piepeši nāca Svētais Gars kā uguns, kā liesma, kā vējš. Visi tika piepildīti ar Svēto Garu, un Pēteris sludināja Vasarsvētkos. Tur bija daudzi tūkstoši cilvēku sanākuši uz šiem svētkiem.
Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu [..] (Apustuļu darbi 2:2-4)
Pēteris sludināja, un tajā dienā tiem pievienojās ap 3000 dvēseļu. Tajā dienā pievienojas ap 3000 dvēseļu, pēkšņi. Nebija neviena, bija tikai 12 apustuļi, pēc Jēzus augšāmcelšanās 120 mācekļi, un pēc Pētera sprediķa jau ir 3000. Man ir jautājums, kas tie tādi par cilvēkiem, kas vienā dienā, vienkārši dzirdot sprediķi, varēja atgriezties pie Kristus un ienākt draudzē? Pēkšņi draudze no 12 cilvēkiem izauga līdz 3000 cilvēku. Vienā dienā draudze izauga līdz 3000. Pirms tam nebija draudzes. Kas tā par draudzi? Uz to jautājumu es tev atbildēšu pēc tam.
Apustuļu darbu ceturtajā nodaļā, pēc tam, kad tizlā dziedināšana notika pie tempļa durvīm, pūlis saskrēja. Atkal Pēteris sludināja. Un te ir rakstīts, ka viņus pēc tam arestēja, bet ļaudis, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap 5000 cilvēku. Un atkal vienā dienā plus 5000 cilvēku.
Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. (Apustuļu darbi 4:4)
Konkrēti vienā dienā tas viss bija noticis, tiek minēti lieli skaitļi: 3000, 5000.
Apustuļu darbu piektajā nodaļā minēts, ka caur apustuļiem notika zīmes un brīnumi, un viņi visi vienprātīgi nāca kopā Salamana ailē, templī.
Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. (Apustuļu darbi 5:12)
Apustuļu darbu piektajā nodaļā teikts:
Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. (Apustuļu darbi 5:14-15)
Tātad 12 apustuļi, tad 120 cilvēki, pēc tam 3000, tad 5000 un vēl vairāk, pulks vīru un sievu, kas ticēja, arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. (Apustuļu darbi 5:16)
Apustuļu darbu sestajā nodaļā ir rakstīts:
Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot [..]. (Apustuļu darbi 6:1)
No kurienes viņi radās? Tie bija tie paši cilvēki, kuriem Jēzus kopā ar apustuļiem sludināja tajā laikā, kad varēja sludināt. Es neticu, ka tā vienkārši cilvēki dzirdēja sprediķi un 5000 atgriezās. Tie bija cilvēki, kuros jau bija sēta svētā sēkla. Jēzus mācekļus sūtīja: “Ejiet un sludiniet, zizli līdzi neņemiet, maku līdzi neņemiet.” Viņš izsūtīja viņus, un mācekļi mācīja un sludināja Jēzus Vārdā, un darīja brīnumus. Jēzus to darīja. Šie cilvēki jau bija sagatavoti. Bet attiecīgos apstākļos bija klusums un vakuums, bet bija svēta sēkla, bija atlikums, kas nāca kopā. Tas bija atlikums, kas satikās ar augšāmcelto Kristu. Tas bija atlikums, šie 120 cilvēki, kuri sapulcējās augšistabā, un no šī atlikuma vienā dienā jau bija 3000, pēc tam ir 5000. Mēs, draudze “Kristus Pasaulei”, esam sēkla, uz kuras Latvijā nāks liela atmoda. Darbs, kas ir darīts: sēts, sēts un sēts. Ja tu turpināsi sēt, ja turpināsi būt kristīgā sadraudzībā, ja tu turpināsi praktizēt personiskās attiecības ar Dievu, tad savā laikā to, ko tu sēsi, tu ar gavilēm pļausi. Es zinu, ka tu tam netici, bet tā ir tava problēma, es tam ticu. Es tam ticu. Es zinu, ka daudzi netic, ka daudzi šobrīd ir kopā ar pasauli galvas noliekuši un rīkosies tā, kā pasaule diktē.
Par vakcinācijas jautājumu, par zvēra zīmi, zini, tur ir grūti spriest – zvēra zīme, nezvēra zīme, bet es tev simts procentīgi varu pateikt, kas ir zvēra zīme. Simts procentīgi tā būs zvēra zīme, kad tu vairs nebūsi kristīgā sadraudzībā, tā būs tava zvēra zīme. Jo Dieva vārds saka, ka izredzētie simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti ar dievišķu zīmi, un tieši tāpat ir arī apzīmogotie ar zvēra zīmi jeb sātana zīmi. Ir tie, kas pastāv par savām pamatvērtībām, un tie, kas nepastāv. Pati vakcīna pati par sevi nevar būt zvēra zīme, šodien šajos apstākļos. Par to tā var kļūt, bet šobrīd to tā nevar pateikt, tikai tendences skatīties, kā viss risināsies tālāk. Tas ir iespējams, ka būs čipošana, būs jāatsakās no Kristus utt., un tad būs skaidrs, tas viss būs saistīts savā starpā.
Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atklāsmes grāmata 14-9-10)
Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību. (Atklāsmes grāmata 14:12)
Atstājot savus pamatus, tu pielūdz zvēra tēlu. Ir pienācis laiks un brīdis, kad ir jāmaksā ar asinīm. Un nebūt ne tādā veidā, kā mēs šeit Bībelē lasām, tomēr būs sodi, sankcijas, spiediens un mobings, kas ir pietiekoši iedarbīgi līdzekļi, lai kristieši pārstātu eksistēt. Es nepadošos. Un es esmu lauva no jūdas cilts. Atlikums. Pirmie kristieši pirmajos trīssimts gados tika vajāti un vajāti ļoti nopietni. Es Romā esmu bijis, bet neesmu bijis katakombās, tas laikam būtu viens no svarīgākajiem, ko apmeklēt. Nu, nākamreiz būs jāapmeklē. Katakombas ir pazemes pilsēta, kas ir celta ap simto gadu mūsu ērā, tas ir ļoti sen. Tur bija akmeņlauztuves, no kurienes ieguva materiālus Romas celtniecībai. Vēlāk šajās akmenslauztuvēs tika ierīkotas kapenes. Zem Romas faktiski ir līdz pieci simti kilometru gari labirinti, kas ir ļoti aizvēsturiski. Un tā kā likums aizliedza šīs kapenes celt virs zemes, tad tas viss notika zem zemes. Bija vairāki stāvi zem zemes, līdz pat četriem, pieciem stāviem zem zemes. Varbūt tu esi bijis Parīzes katakombās. Tur bija jūdu kapenes, tur bija kristiešu kapenes, tur bija pagānu kapenes, tā bija vesela valstība. Un bija Romas likums, kura spēks beidzās kapenēs, tas nozīmēja, ka kapenes bija neaizskaramas. Ja tu biji kristieties, tevi vajāja un tu biji šajās kapenēs, faktiski, tur policija nevarēja ienākt un sodu tev uzlikt nevarēja.
Kādā gadījumā kristieši pulcējās kapenēs? Zini, no kurienes nāk visu mirušo pielūgšana? No turienes nāk. Tagad mirušos svētos liek baznīcās, esi pamanījis? Tradicionāli viņi pīšļus ienes baznīcā, bet tas nāk no turienes, jo kristieši faktiski dzīvoja pazemē. Dievkalpojumi notika pazemē, kapenēs. Tā bija vienīgā vieta, kur varēja sanākt kopā. Un vēl kristieši sanāca kopā bagātu cilvēku namos. Kāpēc bagātu civēku namos? Tāpēc ka bagātiem cilvēkiem bija lieli nami ar zālēm, un viņiem bija konkrēti laiki, kad pieņēma apmeklētājus. Normāla kustība notika, un tāpēc bija ļoti viegli maskēties. Kā apmeklētāji arī kristieši nāca un šo bagāto cilvēku namos noturēja dievkalpojumus. Bija dažādi laiki, piemēram, divdesmit gadus ir miers, vienu gadu ir vajāšanas, atkal desmit gadus ir miers un gadu vajāšanas, līdz pie varas nāca Romas imperators Konstantīns un kristietība tika atzīta par oficiālu reliģiju. No kurienes kristietība izauga par oficiālu reliģiju Romā? No svētās sēklas katakombās, kas neatstāja kristīgo sadraudzību. Tu esi svētā sēkla katakombās šodien. Tev ir bagātu cilvēku nami. Mums nav citas izvēles, ja mēs gribam palikt ar Dievu. Un tikai tie, kas spējīgi maksāt cenu, saņems pārbaudītās ticības zīmogu jeb otro kristību apliecību. Tikai šodien sāk parādīties, kur ir īstā kristietība, tikai šodien. Visus šos gadus bija viegla kristietība – es gribu būt bagāts, es gribu būt dziedināts. Lūk, šodien visās draudzēs parādīsies svētā sēkla, patiesie kristieši, kas nelokās un iet līdz galam. Mēs netiksimies Debesīs ar tiem, kas būs padevušies. Mēs tiksimies tikai ar tiem, kas bija šis atlikums. Viens no Romas imperatoriem, Trojāns, ir teicis tā: “Nevajag kristiešus izsekot, atrast un arestēt, vajag reaģēt tikai tad, kad viņus nosūdz, un tad viņus arestēt.” Tur bija stučīšanas kultūra. Vēsture atkārtojas. Mēs stučījam savus uzņēmējus, savus kaimiņus, brālis māsu, māsa brāli stučī, štučī un stučī. Arī pie mums stučī, ja godīgi, es tos stukačus necienu nemaz.
Kādā reizē, kad kristieši pulcējās katakombās, vara to uzzināja, un tad, kad nevarēja neko viņiem izdarīt, jo kapenes bija neaizskaramas, viņi vienkārši aizbēra šo konkrēto vietu. Vēlāk, kad to vietu atraka, atrada kristiešu sievietes, vīriešus, bērnus un vakarēdiena traukus. Šie cilvēki noturēja vakarēdienu katakombās. Tas bija svētais atlikums, uz kura bāzes es un tu, mēs šodien esam ar Dievu. Tas ir svētais atlikums, uz kura pamata izceļas atmodas, draudzes aug, valdības pieņem morālus, kristīgus principus, labais vairojas. Viss labais, kas notiks Latvijā nākotnē, būs atkarīgs no tā, kāds svētais atlikums būs Latvijā. Es būšu viens no tiem, bet tu? Tas nav tikai tevis paša mūžīgās dzīvības jautājums, tas ir arī mūsu Latvijas valsts izdzīvošanas jautājums.
Maza piebilde par vakcināciju: draudzē nav svarīgi, vai cilvēks ir vakcinējies vai nav vakcinējies. Tas viss ir nopietni, tas ir ļoti nopietni veselībai, bet es neteikšu, ka abos gadījumos, es teikšu, ka vienā gadījumā ļoti nopietni veselībai. Bet tas nav mūžīgās dzīvības jautājums. Un tas nav jautājums, kurš būtu īpaši jāapspriež, jo mēs nešķirojam un nešķirosim cilvēkus. Pirmkārt, mūsu uzdevums ir vest cilvēkus pie Kristus, celt Dieva valstību, un nav svarīgi, vai cilvēks ir vakcinējies. Kas ir svarīgi? Pāvils teica, ka tev nesķīsts ir tas, ko tu pats uzskati par nešķīstu. Cits uz to pašu lietu skatās normāli, cits nē. Mans skatījums ir tāds, ja es zinu un esmu pārliecināts, kas ir vakcīna, un to daru, tad esmu salūzis. Es neesmu tikai viena virziena speciālists, kas lasa tikai to, ko man dod, un nedomāju. Tas ir tavas sirdsapziņas jautājums. Ko katrs uzskata par nešķīstu, tam tas ir nešķīsts, ja tu ar to domā, ka tas ir pareizi, bet tevi spiež un tu dari citādāk, tur ir arī tavs grēks. Tur arī ir tava problēma. Protams, ka Dievs zina, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kā patiesībā viss ir, bet tev kā kristietim būtu viss jāizsver un jāizprot, kā ir patiesībā, un jāizdara secinājumi. Tas ir katra paša sirdsapziņas un attiecību ar Dievu jautājums. Pāvils saka, kas zina labu darīt, bet nedara, tam lai tas ir par grēku. Ja zina, ka tas ir nepareizi, un to dara, un ir atšķirība, vai tu esi piespiests vai nē, un kas to darīs nezinādams, tas vieglākā tiesā nāks, bet kas to zinādams darīs, tam būs citādāk. Situācija nav tik vienkārša. Nav tā, ka vienkārši novakcinējies, un ellē iekšā. Nav tik vienkārši viss.
Kāpēc es par to runāju? Tāpēc ka es pazīstu savu draudzi, es pazīstu savus cilvēkus un apmēram redzu, ko kurš spēj un nespēj. Arī draudzē “Kristus Pasaulei” būs atlikums. Arī šeit būs atlikums. Dieva vārds saka: būs diena, kad Dievs mūs šķiros, avis atdalīs no āžiem, vienus pa labo, otrus pa kreiso roku. Un tiem, kas nebūs rakstīti Dzīvības grāmatā, teiks: ej nost no Manis, Es tevi nepazīstu, ellē, mūžīgā ugunī, kur būs tumsa un zobu trīcēšana. Un tas nav vakcinācijas jautājums, tas ir tavas ticības jautājums. Vai tu joprojām tici Kristum? Vai tu joprojām esi šī svētā sēkla – atlikums? Es neaicinu uz kaut kādu vieglo ticību Dievam, vieglo kristietību. Kristietība nav viegla. Tas laiks ir pagājis, kad tā bija viegla.
Es daudzas reizes esmu šo runājis, pat pieejams klips internetā, bet es vēlreiz iziešu cauri. Apustuļu cena. Jēkabs, Alfeja dēls, tika nogrūsts no tempļa torņa, bet viņš palika dzīvs, tāpēc jūdi apustuli nogalināja ar vālēm. Bērtulim par Kristus mācības aizstāvēšanu dzīvam novilka ādu un nocirta galvu. Viņš sludināja Etiopijā, Persijā, Indijā un Armēnijā. Turpretī Jēkabs bija pirmais Jeruzālemes bīskaps. Tadejs, Alfeja dēls, Levijs sludināja Mezopotāmijā, Palestīnijā, Arābijā, Sīrijā, un viņš nomira mocekļa nāvē Armēnijā. Toms evaņģēliju pauda Indijā, un apustuli Tomu ar šķēpu nogalināja pie Madras. Matejs mācīja Etiopijā, Persijā, Maķedonijā, Sīrijā un pie Kaspijas jūras. Pēc grieķu avotiem Mateju pienagloja pie krusta. Sīmanis konvertēja jūdus Jeruzālemē, bet pagānus Libānā un Sīrijā. Viņu nonāvēja, pārzāģējot uz pusēm. Filips kalpoja Turcijas teritorijā, un tur viņu piekala pie krusta ar galvu uz leju. Krustā sišanas laikā esot bijusi liela zemestrīce. Andrejs līdz pat Kijevai bija aizgājis un, iespējams, ka pat bijis Latgalē, mūsu Latvijas teritorijā, un viņš atteicās pielūgt elkus, viņu piesēja pie X veida krusta, un trīs dienu laikā viņš nomira. Pēteri pienagloja pie krusta ar kājām uz augšu 67. gadā. Jānis ir vienīgais no apustuļiem, kurš nomira dabiskā nāvē. Viņš redzēja Jēzus nāvi, viņš dzīvoja Efezā, viņš sludināja evaņģēliju Mazāzijā, Patmas salā, kur viņš bija izsūtījumā un uzrakstīja Atklāsmes grāmatu. Vienīgi Jānis nomira dabīgā nāvē, kurš bieži atgādināja: bērniņi, mīliet viens otru. Un Jēkabs, Jāņa vecākais brālis, uz Spāniju aiznesa kristīgo ticību un kļuva par pirmo apustuli mocekli. Pāvilam nocirta galvu. Un vēl viens cilvēks, Jūda, arī nepalika dzīvs, bet pats izdarīja pašnāvību, jo nevēlējās būt atlikums. Viņš nevēlējās būt šis atlikums, viņam naudas lietas bija svarīgākas. Viņš nodeva Kristu par trīsdesmit sudraba grašiem. Šodien prasības no cilvēkiem ir niecīgas, salīdzinot ar apustuļu laiku, un šie ir tādi paši jūdas graši.
Mēs nezinām, kā viss risināsies turpmāk. Es ceru, ka es tevi iedrošināju palikt pie saviem pamatiem. Kristietība nav nekāda jēlā un nesastāv tikai no priekiem, no bagātības, no dziedināšanām, bet no reālas cenas maksāšanas. Un pamatu pamatā tu esi atlikums. Tu esi klints, uz kuras Dievs cels Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Tu esi lauva no Jūdas cilts, visur, kur tu noklīdīsi, tu visur visu ar zobiem saplēsīsi un kājām nomīsi, un no tevis nekur nebūs nekāda glābiņa. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atlikums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
