Apsveicu jūs visus Kristus dzimšanas svētkos!
Kā nu kurš tos pavada un kur. Kādam tas nozīmē laiku ar ģimeni, kādam laiku ar draugiem, kādam tās ir vienkārši brīvdienas. CIlvēku dzīvēs šiem svētkiem ir dažādas nozīmes. Vieni šos svētkus atzīmē kā saulgriežus, kas arī nemaz nav tik slikti, jo beidzot nakts pārstāj savu invāziju, un sākas periods, kad diena jeb gaisma lēnām sāks ņemt virsroku. Lieldienās jeb Kristus augšāmcelšanās svētkos būs pilnīga gaismas uzvara pār tumsu. Labā ziņa ir tā, ka kopš 21. decembra dienas kļūs garākas. Tie, kas veic dažādus rituālus un pielūdz dažādas auglības formas, tiem īstais laiks svinēt un laimītes liet bija tieši 21. decembrī. Par to, kurā datumā piedzima Kristus, šodien zinātnieki vēl strīdās. Nav arī skaidri zināms, vai tiešām tas notika ziemā. Taču svarīgs nav datums. Svarīgs ir fakts, ka Kristus ir piedzimis. Viņš ir pasaules Gaisma. Viņš atnāca šeit, virs zemes, ar vienu mērķi.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16)
Dievs sagādāja iespēju, ka mēs varam būt Viņā un Viņš mūsos. Dievs parūpējās par to, ka mēs šodien varam staigāt Viņa klātbūtnē un visi apsolījumi, kurus Viņš mums paredzējis, piepildās mūsu dzīvēs. Līdz ar brīdi, kad pieņemam Jēzu par savu Glābēju, Dievs mūs atgriež tādā stāvoklī, kādā bija cilvēki Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas. Tas ir pateicoties Kristus nāvei un augšāmcelšanās faktam. Ikviens, kas tic, ka Kristus ir miris par viņa grēkiem un augšāmcēlies, ir spējīgs dzīvot atjaunotu dzīvi. Ja tu tici tam, tad Kristus augšāmcelšanās spēks darbojas tavā dzīvē.
Viss sākās tajā brīdī, kad Jēzus piedzima. Viņš nāca virs zemes kā Dievs un cilvēks vienlaicīgi. Tā ir rakstīts, ka Viņš spēj līdzi just visām mūsu vājībām, jo arī Viņš pats tajā laikā, kad staigāja virs zemes, dzīvoja kā parasts cilvēks, ne ar ko neatšķiroties no tevis un manis. Tas no vienas puses ir nesaprotami, taču no otras – tik dabiski. Tas paskaidro arī mūsu dabu. Mēs esam parasti cilvēki, bet tajā pašā laikā ticībā uz Kristu un ar Viņa spēku mēs esam dievišķi un īpaši. Tu esi īpašs. Tāpēc šīs nedēļas svētrunas tēma ir “Ziemassvētku brīnums”. Mīļais draugs, vismaz vienu reizi gadā noskaties dievkalpojumu. Ja tu nevari atnākt uz dievkalpojumu un neesi kristīgā sadraudzībā vai vismaz vienu reizi gadā neaizej uz baznīcu, tad noskaties šo sprediķi. Tad var izmainīt tavu dzīvi. Tas pilnībā var izmainīt tavu domāšanu, sirdi un visu turpmāko dzīves gājumu. Nepalaid šo svētrunu garām.
Vecā Derība runā par to, ka reiz piedzims Dieva sūtīts cilvēks – Dieva Dēls. Tiek runāts par to, ka nāks Mesija, Glābējs, kurš kardināli izmainīs cilvēku dzīvi. Vecās Derības laikā cilvēki bija spējīgi paklausīt Dievam tikai ar dažādu likumu un ierobežojumu palīdzību. Bija ļoti maz cilvēku, kuri patiešām labprātīgi sekoja un kalpoja Dievam. Tādi bija, piemēram, Dāvids un Mozus. Lai kaut cik saturētu valsti un morāles vērtības, noteikumi tika ieviesti caur likumdošanu. Tika paredzēti arī dažādi sodi par šo likumu neievērošanu. Cilvēki citādāk nebija spējīgi rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Grēcīgais dzīvesveids vienmēr viņus vilka pretējā virzienā. Attiecīgi tam bija arī sekas. Piemēram, visa Israēla paaudze, kas devās tuksnesī, izmira savas nepaklausības dēļ. Viņi atteicās ieiet Apsolītajā zemē. Jaunā paaudze tur iegāja tikai pēc četrdesmit gadiem. Vecajā Derībā ir rakstīts: “Mums ir piedzimis Bērns.” Jau ilgu laiku pirms tam, vairākus simtus gadu pirms Kristus dzimšanas, tas tika pateikts.
Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. (Jesajas 9:5)
Iedomājies, cik gadus pirms Kristus nākšanas, Vecās Derības laikā Dievs caur pravieti runā. Bērnam tiek doti tituli. Bērns (cilvēks), bet tajā pat laikā Varenais Dievs. Jesaja pravieto, ka pienāks diena, kad Dievs nāks virs zemes cilvēka miesā un atnesīs pārmaiņas. Pravietis saka, ka Dievs cilvēkus darīs spējīgus darīt to, ko Vecajā Derībā viņi nespēja. Cilvēki spēs dzīvot Dieva gribā. Dievs mūs darīs tādus no iekšienes – ka mēs labprātīgi kalpojam Viņam. Dievs mūs no iekšienes darīs līdzīgus Sev, apveltot ar Savu Garu un raksturu. Mēs varēsim dzīvot godpilnu, pilnvērtīgu dzīvi par slavu Viņam. Kas ir šis Bērns, par ko Jesaja pravieto? Katros Ziemassvētkos mēs redzam zīmējumus, kuros attēlots bērns, kas guļ silītē. Tā ir kā tradīcija. Pie baznīcām var novērot arī šāda veida dekorācijas. Kas ir šis Bērns? Rakstos Viņš tiek dēvēts par Brīnumu, Padoma devēju, Miera valdnieku, Ķēniņu un Visvareno Dievu. Šīs svētku brīvdienas es neuzskatu par vienkāršām brīvdienām, kaut gan pamatā tās man tādas arī varētu būt, ja es nebūtu mācītājs. Šogad varbūt tas nav tik izteikti, bet parasti tieši uz Ziemassvētkiem man ir vairāk darbu. Tāpat arī katram draudzes kalpotājam. Parasti notiek svētku dievkalpojumi un pasākumi, kas aizņem laiku, pūles un enerģiju vairāk nekā parasti. Lūk, ko man nozīmē Ziemassvētki – vairāk darba. Tiem cilvēkiem, kuriem šajās dienās parasti ir brīvdienas, arī vienmēr šis laiks to nozīmē. Bet ko baznīca atzīmē šajā laikā? Kristus dzimšanas svētkus. Viss sākās ar to, ka Viņš piedzima. Kas Kristus ir? Kas ir šis Brīnums? Par to vairāk es vēlos tev šodien pastāstīt.
Ap 2000. gadu pazinu kādu meiteni, kas naudu pelnīja uz paneļa narkotikām gan sev, gan draugiem, tajā skaitā arī man. Katrs no mums pelnīja naudu kā mācēja, lai apmierinātu sevi ar apreibinošām vielām. Vienu reizi šo meiteni noīrēja kāds cilvēks. Viņa aizgāja uz kādu stundu, pēc tam atgriezās klusa un domīga. Mēs viņai jautājām: “Nu, naudu dabūji?” Meitene atbildēja: “Dabūju.” Priecīgi sarosījāmies, lai ietu pakaļ devai. Mēs bijām kompānija, ko varētu pat dēvēt par bandu, aptuveni desmit cilvēki. Mūsu mērķis nepārtraukti bija iegūt naudu narkotikām un alkoholam, un retu reizi arī paēst. Šodien kristiešiem mēdz būt problēma gavēt vienu dienu. Man jau tajā laikā nebija problēmu “gavēt”, jo varēja būt tā, ka es nebiju ēdis neko trīs, četras dienas. Visu laiku tikai lietoju narkotijas. Kad visi devāmies pakaļ kārtējai devai, ievērojām, ka šī meitene visu laiku ir domīga. Jautāju viņai: “Kā tev tur gāja?” Meitene atbildēja: “Zini, viņš man naudu iedeva, bet manus pakalpojumus neizmantoja. Mēs tā forši parunājām par dzīvi.” Es pie sevis domāju: “Kas tas tāds par vīrieti, kuram vienkārši vajag parunāties par dzīvi? Kurš normāls cilvēks maksās naudu padauzai, lai parunātos par dzīvi? Atradis gan, ar ko runāties.” Es šo meiteni sāku tincināt un jautāju: “Ko viņš tev stāstīja?” Viņa man tā arī neko nepateica. Šodien es esmu 99% pārliecināts un zinu, ka tas bija cilvēks, kurš meitenei stāstīja par Kristu. Esmu dzirdējis par šādiem gadījumiem, kad kristietis samaksā prostitūtai, lai viņai pastāstītu par Dievu. Tāpēc, ka cilvēks maksā, viņai jāsēž un jāklausās. Šī meitene man tā arī nepastāstīja, ko vīrietis viņai teica. Faktiski, tikai tāpēc, ka viņa man to nepastāstīja, es paliku tajā stāvoklī, kurā biju. Viņa man nepastāstīja par Ziemassvētku brīnumu.
Mēs visi dzirdam vārdus “Ziemassvētku brīnums” un “mums ir piedzimis Bērns”. Ko šie vārdi nozīmē? Ko šis Bērns var dot tev? Ko tev darīt, lai šis Bērns tavā dzīvē varētu ienest kaut ko svētīgu? Reizēm šajās frāzēs “Kristus dzimšanas svētki”, “mums ir piedzimis Bērns” u.c. pazūd jēga jeb sāls. Ir svētki, ir brīvdienas, jāaiziet uz baznīcu, bet ko šis “Bērns” nozīmē? Šī meitene man to nepastāstīja. Laikam viņai bija kauns, ka ir sākusi aizdomāties par Dievu. Kādā citā reizē, arī ap 2000. gadu uz Gogoļa ielas, blakus Zinātņu akadēmijai, vietai, kas agrāk bija draudzes “Kristus Pasaulei” mājas, es ar šāda paša tipa meiteni iegāju baznīcā. Mums abiem bija vēlme pēc Dieva. Viņa man nebija nekāda draudzene. Vienkārši pagadījās būt kopā. Abi iegājām baznīcā. Es pavisam noteikti zināju, ko meklēju. Tajā brīdī es savā dzīvē jutos kā purvā. Labi apzinājos, ka man vairs nebija daudz atlicis. Vai nu būs kārtējie ieslodzījumi, vai kādā sētmalē vai vārtrūmē atdošu galus. Šajā baznīcā es apzināti gāju pie Dieva. Meitene, kas bija kopā ar mani, arī gāja pie Dieva. Tas bija pilnīgi skaidrs. Mēs tur nedevāmies tāpat vien, intereses pēc. Mēs gājām tur iekšējas vēlmes pēc palīdzības dzīti. Kad iegājām baznīcā, cilvēki stāvēja kājās, kā tur tas ir ierasts. Cilvēks ar garu bārdu melnā tērpā turēja rokās kaut kādu auklās iesietu kūpošu trauku un staigāja šurpu turpu. Viss smaržoja pēc vīraka. Viņš runāja kaut kādā valodā, ko es nesapratu. Mēs tur nostāvējām kādu pusstundu un gaidījām brīnumu. Es stāvēju un domāju – kur un kādā veidā man nāks šī palīdzība? Kurš man kaut ko paskaidros? Kas ir šis “Bērns”? Ja godīgi, man par “Bērnu” nebija nekādu jautājumu. Es vienkārši zināju, ka ir kristieši, ir Dievs, ir Kristus. Es gribēju uzzināt, kā pie Viņa nākt un kā atrast Viņu. Biju dzirdējis ieteikumu lasīt Bībeli. Mēģināju, bet nevarētu teikt, ka baigi kaut ko sapratu. Labākais, ko izdomāju, bija palikt Bībeli zem spilvena. Biju dzirdējis apgalvojumu: “Ja tev ir Bībele, tad tev veiksies.” Saprast es neko nesapratu no Bībeles, bet liku to zem spilvena. Tā bija Jaunā Derība. Bet mana dzīve nemainījās no tā, ka zem spilvena stāvēja Bībele. Man bija vēlme atrast Dievu, bet sapratnes nebija. Tā nu mēs stāvējām baznīcā un klausījāmies svešu valodu. Skaidri atceros momentu, kad vēlējos kādam pajautāt par to, ko darīt tālāk. Tādi, kādi mēs ienācām baznīcā, arī izgājām, un viss turpinājās. Neviens man nepastāstīja to, ko es tev pastāstīšu šodien, draugs. Interesanti, ka tajā pašā vietā, pāri ielai, pēc tam bija mūsu draudze – vieta, kur skaidrā latviešu valodā tev paskaidro, kas ir šis “Bērns”. Manā dzīvē bija vēl kāds cilvēks. Tas bija cietumā. Viņa vārds bija Salvis. Viņš apmeklēja cietuma kapelu. Man vienam iet uz kapelu šķita kaut kas sarežģīts. Arī šodien cilvēki vieni nejūtas droši iet uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu. Nav tik viegli. Bet kad kāds atnāk un tevi aizved, tad ir labāk. Ar šo Salvi mēs sarunājām, ka kopā aiziesim uz kapelu. Es stāvēju un gaidīju Salvi jeb Lutausi. Gaidīju viņu, bet viņš neatnāca. Zini, visā tajā pasākumā bija daudz cilvēku, tur bija kāds tūkstotis, vesela pilsētiņa. Viņš tā arī neatnāca, un es tā arī neaizgāju. Man bija vēlme zināt, kas ir šis bērns. Mēs lasām Bībelē: “Mums ir piedzimis bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks.”
Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. (Jesajas grāmata 9:5)
Kur ir tas Brīnums? Tā ir privilēģija, ka tu šobrīd skaties (lasi) tieši šo sprediķi. 2000. gada 17. martā mana dzīve izmainījās vienā mirklī un neatgriezeniski. Es piedzimu miesā 1970. gada 7. aprīlī, bet no Dieva Gara piedzimu 2000. gada 17. martā. Vecajā Derībā, Ecehiēla grāmatas 36. nodaļas 26. pantā ir pravietojums par to, ka būs pārmaiņas caur kādu Cilvēku, ko sūtīs Dievs, caur Dieva Dēlu, caur Mesiju, kurš nāks virs zemes. “To, ko līdz šim neviens nespēja dot Vecās Derības laikā, to es jums došu caur Kristu.” Kas tas ir?
Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)
Šeit Dieva vārds saka, ka Viņš izņems no tavām krūtīm akmens sirdi un dos jaunu sirdi, miesas sirdi. Viņš piešķirs tev jaunu sirdi un jaunu garu. Šeit, draugi, tiek runāts par piedzimšanu otrreiz. Šeit tiek runāts par kardinālām izmaiņām, kuras spēj dot tikai un vienīgi Dievs, un, lūk, tas ir brīnums. Lūk, tas ir Ziemassvētku brīnums, nevis laimīšu liešana, horoskopu lasīšana un dažādas Ziemassvētku zīlēšanas un bluķa vilkšanas. Nē, draugs, bet gan jauns cilvēks caur Jēzu Kristu. Kas tas ir? Kā to iegūt? Ko man darīt, lai tas notiktu manā dzīvē?
Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem 6:15)
Šī ir Jaunās Derības rakstvieta, kas runā par apgraizīšanu vai neapgraizīšanu pēc Vecās Derības rituāliem. Tie ir miesīgi rituāli, kuriem nebija nekādas īpašas vērtības, jo nespēja mainīt cilvēku no iekšpuses. Tie spēja kaut kādā veidā sakārtot domāšanu, palīdzēja pieturēties pie kādiem normāliem principiem, lai Dievs var svētīt, ka cilvēks var dzīvot normālu dzīvi, bet tas nemainīja cilvēku iekšēji. Iekšējas izmaiņas ir vislielākais brīnums. Ir parastas, cilvēciskas izmaiņas, un ir dievišķas izmaiņas.
Piemēram, parastas izmaiņas. Kādu laiciņu atpakaļ, burtiski kādas dienas vai nedēļu atpakaļ, precīzi neatceros, es atbraucu mājās un atvēru durvis. Jūtu, ka smaržo pēc krāsas, nedaudz pēc pirts. Atvēru savas vannas istabas durvis, un tur krānā, nevis skrūvju vietā, bet pašā krāna korpusā, dzelzī caurums un strūklakā līdz griestiem karstais ūdens. Uz griestiem un pēc tam lejā, un viss pludo. Es domāju, kas tas par brīnumu, kā tā var saplīst? Vēlāk, kad santehniķis atnāca, viņš teica: es nekad neko tādu neesmu redzējis. Kā tā var būt, tā ir kaut kāda mistika. Tad viņš paskatījās to krānu: “Nu, jā, ķīniešu krāns.” Un kādi ir meistari? Naudu viņi visi grib. Es viņiem saku: “Lieciet normālus materiālus.” Viņi saka: “Tik un tik naudiņas visam vajag, par tādu un tādu naudu visu izdarīsim.” Es saku: “Ar naudu nav problēmu, tikai lieciet normālus materiālus.” Bet ko viņi dara? Viņi paņem to naudiņu un ieliek lētus materiālus. Kristieši un nekristieši, viņi visi tā dara. Kristieši vēl trakāk tā dara. Meistars ielika lētu krānu un teica: “Tas ir labs krāns.” Nu, vizuāli bija labs. Bet kā varēja tāds caurums izveidoties, es nezinu. Bet mēs runājam par dabiskiem brīnumiem, par dabiskām izmaiņām cilvēkā. Nu, kā tevi dušas krāns var izmainīt? Ja tev ir pareiza domāšana, ka visas lietas, ko tu dari, ticīgajam nāk par labu, tad tu šo veco krānu noņem un uzliec labāku.
Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem 8:28 )
Un tu pasaki: “Velns, ja tu gribi man kaut kā ieriebt, šis nav īstais veids, lai bojātu man krānu, jo es nopirkšu labāku krānu.” Un es uzliku labāku krānu par 160 eiro, made in Germany. Es par spīti uzliku labāku krānu. Redzi, tās ir dabiskas izmaiņas tavā dzīvē, kuras tu veic. Tās notiek caur parastu ticību. Tu izdari pareizas lietas, un tas dod dabiskas izmaiņas. Bet ir dievišķi brīnumi. Lūk, šis Ziemassvētku jeb Kristus dzimšanas svētku Brīnums ir pašā Bērnā, jaunā radījumā, kad tu tici uz Kristu un kļūsti jauns cilvēks. Nevis tu tagad gribi būt jauns cilvēks, jo centīsies būt jauns cilvēks, nē, tu kļūsti jauns cilvēks.
Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem 6:15)
Visiem dabiskajiem centieniem kaut ko mainīt nav lielas vērtības. Dažādām reliģijām un visādiem rituāliem, tajā skaitā arī vakarēdienam, nav lielas vērtības salīdzinājumā ar to, ka Pats Dievs var izdarīt ar tevi tā, ka tu kļūsti jauns cilvēks.
Kāds cilvēks vārdā Sauls, kurš bija izglītots jūdu reliģijās, ļoti aktīvs cilvēks, kurš uzskatīja par savu goda lietu apkarot kristiešus, spiežot viņus zaimot, liekot viņus cietumos, apkarojot jauno ticību, apkarojot draudzes, kuras Kristus bija nodibinājis un apustuļi turpināja, kādā reizē, kad bija saņēmis vēstules un pilnvaras no augstiem priesteriem, devās uz Damasku, lai tur gūstītu kristiešu līderus un darītu savu netīro darbu. Bet ceļā, un tas ir brīnums, draugi, piepeši viņu apspīdēja gaisma. Viņš nokrita pie zemes un no šīs gaismas kļuva akls. Viņš dzirdēja balsi: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Sauls jau tajā pašā brīdī teica: “Kas Tu esi, Kungs?”
“Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:4-5)
[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. (Apustuļu darbi 26:14)
“Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Apustuļu darbi 9:6)
“Es Esmu Kristus, ko tu vajā, tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Celies un ej pilsētā, un tur tev rādīs, ko tev darīt.” Ceļabiedri, kas bija kopā ar viņu, redzēja gaismu, dzirdēja skaņu, bet neizšķīra vārdus. Viņi arī piedzīvoja daļu no visas šīs godības. Tieši Sauls devās uz šo pilsētu pēc Dieva norādījumiem un kristījās. Pēkšņi pie viņa nāca kristiešu draudzes līderis, uzlika rokas un aizlūdza par viņu. Viņš sev ļāva to darīt. Un te tā arī ir rakstīts:
Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. (Apustuļu darbi 9:20)
Absolūts Jēzus pretinieks vienā mirklī sāka sludināt, ka Jēzus ir Dieva dēls. Tas ir apustulis Pāvils, kura vēstules dominē Jaunajā Derībā. Tikšanās ar Dievu uz Damaskas ceļa – tas bija brīdis, kad Sauls kļuva par Pāvilu jeb piedzima no augšas, piedzima otrreiz. Tas ir brīnums, un tas nav iespējams cilvēkiem; Dievs izņēma no viņa krūtīm akmens sirdi un ielika miesas sirdi. Kad Dievs viņam deva jaunu sirdi un jaunu garu, viņš citādi nespēja, kā sludināt Kristus vēsti un dzīvot pēc Viņa prāta. Lūk, tas ir brīnums. Lūk, Ziemassvētku brīnums.
Redzi, visu Es daru jaunu. (Atklāsmes grāmata 21:5)
Dievs saka: “Es visu daru jaunu.” Tu nevari pats sevi darīt no jauna. Tā ir dāvana, ko dod Dievs. Kā to saņemt, kā to piedzīvot? Pie tā mēs tūliņ nonāksim. Bet manā dzīvē tas notika šādi. Aukstā, tumšā cietuma kamerā, karcerī, kad es biju nolēmis darīt sev galu pašnāvībā, es ieskrējos un metos ar galvu restēs. Uzsitu punu un nenomiru. Meklēju šņores un neatradu, jo tās bija izvilktas no apaviem. Es nezinu, kā es neiedomājos, ka arī drēbes var kaut kādā veidā izmantot. Es patiešām gribēju nomirt. Es to pa īstam gribēju izdarīt, šoreiz es to pa īstam vēlējos. Pēkšņi es dzirdēju balsi: “Mārci, tevi var glābt tikai Kristus.” Es jautāju: “Kā?” Balss atbildēja: “Lūdz lūgšanu.” Un eņģeļu pavadībā es skaitīju lūgšanu: “Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls, Tu esi miris par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Lūdzu, piedod man manus grēkus un nāc manā sirdī, un esi manas dzīves Kungs.” Es lūdzu lūgšanu, kuru es nevarēju zināt. Es lūdzu lūgšanu, kuru īsti neizpratu. Es vienkārši lūdzu parastu grēku nožēlas lūgšanu, kādu to lūdz katrā normālā baznīcā, kur cilvēki nāk pie Kristus, ja viņus tur aicina. Un tajā brīdī, kad es lūdzu šo lūgšanu, es piedzīvoju Dieva spēku tādā mērā, kādā vairs es neesmu piedzīvojis ne reizi. Tas bija tik spēcīgi, ka es raudāju trīs dienas, viss biju asarās. Es saņēmu norādījumus no Dieva: “Lasi Bībeli, lūdz Dievu, ej uz draudzi, un tu būsi Mans kalps.” Tas bija pārdabiski. Kopš tās dienas pēc alkohola, narkotikām un tamlīdzīgām lietām man vienkārši nav vēlmes. Tas ir tā, it kā datoram nomainītu cieto disku.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Un tas nebija tā, ka es tagad ticu, ka esmu jauns cilvēks. Es vienkārši biju jauns cilvēks, un tas ir brīnums. Man nebija īpaši jāpiepūlas: “Es tagad vairs negrēkošu,” jo tāda bija mana jaunā daba. Mēs reiz pastaigājāmies ar kādu brāli, viņu sauca Aleksandrs. Viņš teica: “Mums ir jāliecina cilvēkiem par Kristu, jo tāda ir Dieva griba.” Es teicu: “Kāda Dieva griba? Mums vienkārši ir jāstāsta cilvēkiem par Dievu.” Viņš teica: “Tā ir rakstīts, tā ir Dieva pavēle.”
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Es atceros to brīdi arī emocionāli. Kāda vēl pavēle? Man tas nav būtiski, kas tur ir rakstīts, jo man ir jāstāsta par Dievu cilvēkiem. Es nemaz nevaru citādi. Ja kristietis nestāsta par Dievu cilvēkiem, ja viņš ir lutausis, kurš apsola un neatnāk, tad viņš nav no augšas piedzimis, viņš nav jauns cilvēks. Ja tu dzīvo tikai sev, tu neesi no augšas piedzimis. No augšas piedzimušam cilvēkam nav visu laiku ar pirkstu jānorāda: “Ir jālūdz Dievs, vajag PAD.” Tas nav jādara. Viņš pats to darīs, jo viņš ir Dieva bērns. Vai tad katrs mazs bērns nelien pie pupa, viņam nevajag pienu? Parādi viņam tikai vienu reizi, un viņš gribēs vēl. Pareizi? Tagad jau nav moderni normāli barot bērnus. Kaut kādus mēslus nopērk un baro paši. Tā ir vieglāk, vai ne? Ja bērns nebarojas ar mātes pienu, viņš aug veselīgs? Bet tā jau ir cita tēma, tas vairs nav brīnums. Tās ir dabiskas lietas. Vai tad bērnam ir jāsaka, ka jāēd? Viņš brēks, ja tu nedosi viņam ēst. Kad bērns gribēs ēst, viņš brēks, zils palikdams. Jaunpiedzimušam cilvēkam nav visu laiku jābaksta: “Lūdz Dievu, citādi tev būs beigas. Tev Dievs neko nevarēs palīdzēt, tev vajag uzturēt attiecības.” Jaunpiedzimušu cilvēku nav jāpierunā: “Nāc uz draudzi.” Viņš pats skries uz draudzi. Viņu nav jāpierunā: “Ej, pakalpo Dievam,” viņš pats gribēs kalpot. Viņam būs idejas kā mājas, stulbas un ne tik stulbas idejas, bet viņam būs idejas: “Darām to, darām šito, ejam pie cilvēkiem.” Viņš gribēs to darīt, jo viņš ir jauns cilvēks pēc Dieva līdzības! Lūk, brīnums, kurš pat draudzēs vairs nav. Tā ir reta parādība draudzēs, ka cilvēki tiešām ir atdzimuši no augšienes. Lūk, kā ir rakstīts par atdzimšanu no augšienes.
Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa evaņģēlijs 1:13)
Te tiek runāts par cilvēku bioloģisko vairošanos. Ne no vīrieša un sievietes savienības. Bet piedzimt no Dieva. Ja tu no mātes un tēva piedzimsti, tad tas ir fizioloģiski. Tev ir fiziska piedzimšana. Tev tiek piešķirta dvēsele un gars, bet tavs gars nav dzīvs. Un kas traucē būt dzīvam? Iedzimtais grēks, pašam savi grēki. Lūk, ko saka Bībele:
Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem 3:23)
Visi cilvēki ir grēkojuši.
Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Romiešiem 6:23)
Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība. Caur ko? Caur jaunu radījumu, caur jaunu cilvēku, caur Kristus upuri. Ko darīt? Pie Jēzus reiz nāca valdības vīrs, politiķis vārdā Nikodēms. Viņš nāca pie Jēzus naktī, jo nedod Dievs, kāds pamanītu, ka viņš ir sapinies ar draudzi “Kristus Pasaulei”. Paldies Dievam, ka mūsu draugi nav tādi, viņi nekaunās no mums, un mēs nekaunāmies no viņiem. Filmā “Es mīlu jūsu meitu” Matīsa vecāki bija bomži, dzērāji. Viss bija beidzies, Matīss bija pārmācīts, un abi vecāki sēdēja bāriņā: “Man vienu astoņsimtnieku.” Matīss nāca pie viņiem atvainoties, un vecāki teica: “Kas tas tāds, kas tu tāds esi? Tu teici, ka tev ir kauns no mums. Bet mums no tevis ir kauns.” Nikodēms kaunējās, tādēļ nāca naktī pie Jēzus. Ja nāk naktī, tas jau vien nozīmē, ka viņš nezina Jēzu, jo nav no augšas piedzimis. Viņš domā ar prātu, viņš nedomā tā, kā domā Dievs. Viņš nāca pie Jēzus un teica: “Tu esi Mācītājs.” Viņš neteica, ka Viņš ir Dieva Dēls. “Tu esi Mācītājs un no Dieva nācis, jo neviens nevar tādus brīnumus darīt, ja viņš nav no Dieva.” Tātad Nikodēms atzina, ka šis ir no Dieva – Jēzus. Jēzus uzreiz uztaisīja diagnostiku. Viņš paskatījās uz šo cilvēku: viņš nav jaunpiedzimis. Viņš nezina, kas ir Ziemassvētku brīnums. Viņam šis jēdziens ir svešs.
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa evaņģēlijs 3:3)
“Vai tu nāc pie Manis kā pie Mācītāja vai kā pie Brīnumdarītāja? Tu gaidi kaut ko no Manis, bet tev ir jāpiedzimst no augšienes.” Nikodēms bija nesaprašanā.
Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. (Jāņa evaņģēlijs 3:6-7)
Un Nikodēms sāka domāt. Kā tas var būt?
Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” (Jāņa evaņģēlijs 3:4)
Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?” (Jāņa evaņģēlijs 3:10)
Jūdiem nebija svešs jaunpiedzimšanas jēdziens, bet ne tādā nozīmē, kā to atnesa Kristus. Viņi mazgājās, šķīstījās un ņēmās. Jēzus bieži uzsvēra par farizejiem un saduķejiem: viņi šķīstī ārpusi, bet iekšpuse ir netīra. “Jūs esat kā nobaltēti kapi, no ārpuses grezni un smuki, bet no iekšpuses netīri.” Ir desmitais bauslis: tev nebūs iekārot (grēku; grēkot). Lūk, kāpēc Jēzus atnāca, desmitā baušļa dēļ. Ja būs desmitais bauslis, būs arī pārējie. Jo tikai viens bauslis Vecajā Derībā, tev nebūs iekārot, runā par cilvēka iekšējo būtību. Tev nebūs iekārot nozīmē, ka tu pēc dabas esi tāds. Runa ir par tavu iekšējo stāvokli. Tev nebūs zagt, skaidrs, nedrīkst zagt, jo tu pa nagiem dabūsi. Bet tu iekšēji pat nedomā par to, pat nefantazē. Iekšējas izmaiņas. Jēzus atbild uz Nikodēma jautājumu:
“Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa evaņģēlijs 3:8 )
Tu vēju jūti, bet neredzi. Un cilvēks, kas piedzimis no Gara, ir brīnums, un to nevar izskaidrot. Kad mana mamma no augšas piedzima, viņa teica: es kā piepūties balons staigāju kādus divus metrus virs zemes, kādas vairākas nedēļas. Tās bija tādas izjūtas! Kad es no augšas piedzimu, tad arī es tā staigāju, neaprakstāmi tas bija. Un ļoti ilgu laiku tas neatlaida. Mani draugi teica: “Re, kur Mārcis nāk ar savām grāmatiņām un savu standarta smaidiņu.” Ar visu biju apmierināts, viss bija kārtībā, viss bija forši. Mana dzīve tiešām bija brīnišķīga. Es sēdēju cietumā, no augšas piedzimu cietumā, es biju laimīgs. Es nekad nebiju bijis tik laimīgs. Un tas nebija parasti, ka cilvēks cietumā staro, viss ir labi. Cilvēki skatījās uz mani, vai neesmu sajucis prātā. Manu draugu sauca par Piķu, no Jelgavas viņš bija, par reketu sēdēja, un pirmo reizi mēs bijām kopā un otro reizi mēs atkal kopā satikāmies. Viņš ar tuberkulozi bija slims, tievs bija palicis. Viņš vēroja mani, kas ar mani notiek. Viņš bija draudzīgs. Viņs pasauca mani, mēs staigājām kādu pusstundu, runājāmies, bet to galveno domu neteica. Staigājām, staigājām, un viņš saka: “Mārci, tagad tas galvenais būs. Es tev gribēju pateikt, zini, kas ir? Man liekas, ka tev jumts ir norauts.” Viņš padomāja: “Bet tas ir labi.” Tomēr labi. Viņš uztraucās, ka norauts jumtiņš, bet tomēr tas ir labi. Tas ir pārdabiski. To neizdarīju es, to izdarīja Dievs. Es jau stāstīju par krānu. Tev neveicas, tu uzliec labāku krānu. Tas ir dabiski, dabiska veiksme, ko tu iemācies. Tu tici Dievam, ka viss tev nāk par labu, un pozitīvi jāskatās uz visu. Tas ir viens, tas ir dabisks process, bet ir pārdabiskais, ko dara tikai Dievs.
Un Jēzus turpināja atbildēt uz Nikodēma jautājumiem. Un tieši Jāņa evaņģēlijā ir atbilde – kā piedzimt no augšas, kas tas ir? Kas ir Ziemassvētku brīnums? Kas ir Ziemassvētku bērns?
Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:14-15)
Un tālāk Jēzus skaidri pasaka, ka ir jātic evaņģēlijam. Tev jādomā un jārīkojas saskaņā ar evaņģēliju, ka tieši Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir Dievs, nācis virs zemes. Domā par to un rīkojies tā, kā saka Dieva vārds.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17)
Viņš ir miris par taviem grēkiem. Un ir rakstīts, ka kristībās mēs ar Viņu esam miruši grēkam un esam piecelti atjaunotai dzīvei.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Un tāpat domā arī par sevi. Vienkārši, bet kā ticēt? Atver savu sirdi: es ticu. Tu vienkārši pieņem lēmumu: es ticu, es pieņemu un domāju, ka Jēzus ir miris par maniem grēkiem Viņš ir augšāmcēlies. Un es, ticot uz Viņu, līdz ar Viņu esmu miris vecajai dzīvei, grēkiem esmu miris, un esmu jauns cilvēks. Un tad, kad tu tam tici, kad tu to pieņem, tad arī Dievs dara pārmaiņas. Dievs atdzīvina jeb atjauno, atdzemdina tavu garu, un to var izdarīt tikai un vienīgi Viņš. Ir rakstīts, ka pie Marijas ieradās eņģelis Gabriels.
Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja. (Lūkas evaņģēlijs 1:30-38 )
Lai Ziemassvētku brīnums notiek pēc Dieva vārda tavā dzīvē, ka tu esi miris vecajai dzīvei un augšāmcēlies jaunajai dzīvei ticībā uz Kristus upuri. Kā Mozus ir paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat ir jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam. Jēzus skaidroja Nikodēmam, ka tuksnesī Izraēlam bija problēmas ar indīgām čūskām, viņus sakoda un daudzi mira. Un tad Dievs viņus pamācīja un deva norādījumus Mozum uzcelt metāla stabu čūskas izskatā. Un ikviens, kas paskatīsies uz šo čūsku, tiks dziedināts, un tas darbojās. Tas bija brīnumaini. Un tieši tāpat Jēzus tika sists krustā, un ikviens, kurš paskatīsies uz Viņu, kļūs jauns radījums. Ir rakstīts, ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ja mēs ieraugām savas kaites pie krusta un domājam tā, mēs esam dziedināti. Ja mēs ieraugām savu nabadzību pie krusta, mums ir labklājība. Ja mēs ieraugām savus grēkus pie krusta, to mums vairs nav. Var daudz skaidrot, var daudz stāstīt, bet tas ir jāpiedzīvo pašam. Ir brīnumi, kurus dara tikai Dievs, un ir brīnumi, kurus darām mēs paši.
Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa 1:8-9)
Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)
Ja tu vēlies, lai Dievs dara brīnumu un iekšējas izmaiņas pie tevis, ja tu vēlies sākt jaunu dzīvi kopā ar Kristu, ja tu vēlies iemantot mūžīgo dzīvību un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tieši Ziemassvētku laiks ir tas, kurā baznīca atzīmē Kristus Glābēja nākšanu virs zemes cilvēka miesā, Viņa nāvi pie krusta un augšāmcelšanos – tas ir pats evaņģēlija centrs, Bībeles centrs un faktiski visas zemeslodes centrs. Dievs piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas, ka tu vari sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu. Un Viņš darīs to, kad tu nāksi pie Viņa, Viņš darīs izmaiņas pie tevis un tavā sirdī. Ja tu to vēlies, tad lūdz šo lūgšanu kopā ar mani. Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā, es nāku pie Tevis lūgšanā. Es apzinos un atzīstu, ka esmu grēcīgs un grēkos piedzimis un nevaru pats sevi izglābt. Jēzu, lūdzu piedod visus manus grēkus un nāc manā sirdī, un esi manas dzīves Kungs. Paldies, Jēzu, ka šajā brīdī Tu piedod visus manus grēkus, Tu dod man jaunu sirdi, jaunu garu, jaunu dzīvi un mūžīgo dzīvību. Paldies, Dievs, Jēzus vārdā. Āmen!
Ko darīt tālāk?
Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu. (Ebrejiem 12:14)
Apmeklē draudzi, esi kristīgā vidē, esi mājas grupās, lasi Bībeli katru dienu, lūdz Dievu, slavē, dari to regulāri. Un pēdējā lieta:
Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (1. Pētera 1:22-23)
Jaunpiedzimšanas brīnums notiek caur dzirdētu, sludinātu Dieva vārdu. Tad nu, ja tev ir sludināts, tad nekautrējies un nes to tālāk. Tu esi pasaules gaisma. Kristus ir pasaules gaisma, un tu Viņā esi pasaules gaisma. Nes Dieva vārdu, esi sējējs, sēj Dieva vārdu cilvēkos, lai arī viņos šī sēkla ieņēmas un dara izmaiņas, un cilvēks top jauns radījums. Šodien es izstāstīju jums to, ko man kādi negribēja stāstīt vai nespēja, jo pašiem viņiem tas nebija – kā piedzimt no augšas. Kas ir Ziemassvētku brīnums? Kas ir šis Bērns, par ko runā šajos svētkos? Jēzus, miera Valdnieks, kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, kura priekšā lieksies visi ceļi un visas mēles atzīsies, bez kura nav mūžīgās dzīvības. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ziemassvētku brīnums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija