Svētrunas tēma – “Prāta skaidrība”.
Otrs nosaukums šai svētrunai varētu būt “Kā pareizi domāt?”, tomēr pirmais nosaukums man šķita piemērotāks.
Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. (2. Korintiešiem 12:10)
Pāvilam ir labs prāts. Kas ir prāts? Prāts ir tas, ar ko tu domā. Prāts ir saistīts ar smadzenēm un ne tikai. Tava domu dzīve notiek tavā prātā. Prātu nevar uzzīmēt. Pāvils saka, ka viņam ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Pāvila panākumu atslēga ir labs prāts, lai arī kas notiktu. Viņam ir labs prāts jebkādos apstākļos. Lūk, prāta skaidrība! Apustulis Pāvils, kura vēstules aizņem lielāko daļu Jaunās Derības, ir cilvēks, kurš tiešām sasniedza un paveica neiedomājamas lietas, šeit, uz zemes, esot. Pāvils ir cilvēks, kuram mēs varam pateikties par to, ka mēs kā draudze šodien esam šeit, un ka visā pasaulē šodien ir simtiem, tūkstošiem un miljoniem kristiešu. Tas ir Pāvila darbs. Viņam tas bija iespējams, pateicoties prāta skaidrībai. Vai tu apzinies, ka pilnīgi viss ir atkarīgs no tava prāta, no tā, kas tajā notiek?
Man atsūtīja kādu video. Trīs gadus un piecus mēnešus atpakaļ draudzes zālē ik svētdienu bija daudz cilvēku. Tie bija labi laiki, kad cilvēki vēl varēja brīvi apmeklēt dievkalpojumus. Konkrētajā reizē es pateicu vārdus, kurus labi atceros vēl šodien, jo, sakot tos, domāju ar prātu līdzi, vai šos vārdus teikt vai neteikt, kā arī domāju ar prātu līdzi savām tā brīža domām un iekšējām izjūtām. Es vēlos likt uzsvaru uz vārdu ‘domāt’. Šajā atsūtītajā video es teicu: “Mums būs kristīgā partija.” Tas nav nieka paziņojums, ņemot vērā, ka Tautas lūgšanu sapulcē šāda ideja principā tika noraidīta. Toreiz šis piedāvājums izskanēja no manas puses. Teicu, ka šādai partijai būtu jābūt, un Dievs to vēlās. Tad viss palika kā bija. Nebija arī nekādu konkrētu darbību tajā virzienā. Vieniem cilvēkiem vispār neinteresēja politika, citi devās atšķirīgos virzienos. Tomēr bija diena, kad es pārliecībā apliecināju: “Mums būs kristīgā partija.” Kopš tās dienas ir pagājuši trīs gadi un pieci mēneši. Šie vārdi bija tas, kas bija manā prātā. Tas bija labs prāts. Dievs aicināja un uzrunāja. Dievs runā caur domām, un mēs šīs domas ietērpjam vizuālos tēlos vai vārdos. Kāpēc Dievam ir pilnīgi vienalga, kādā valodā cilvēks runā? Tāpēc, ka cilvēks pats ietērpj Dieva doto domu savā valodā, savos tēlos, ko viņš ir redzējis vai redz, savās izjūtās, ko izjūt vai kādreiz ir piedzīvojis. Cilvēks pats ietērpj Dieva dotās domas vārdos, lai darītu tās reālas un saprotamas. Ideja par kristīgo partiju bija vārdos izteikta doma, neskatoties uz to, ka tajā brīdī tas bija kas šķietami nereāls. Šodien mums ir kristīgā partija. Pāvils saka: “Man ir labs prāts.” Man ir skaidrs un labs prāts. Ja tavs prāts ir skaidrs, tad arī ļoti skaidras lietas notiks tavā dzīvē. Prāta skaidrība ir ļoti svarīga.
Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (1. Pētera 5:8 )
Ir cilvēki, kas izsaka apmēram šādas frāzes: “Man ir uzlikts lāsts, mans tēvs ir dzērājs, tāpēc man dzīvē neveicas. Mana tante nodarbojas ar burvestībām, tāpēc arī man visa dzīve ir briesmīga. Es ne ar to kāju no gultas piecēlos, tāpēc nekas neizdodas. Es ne tajā valstī piedzimu. Es tam neesmu radīts. Es esmu nolādēts. Mani nolādēja kaimiņiene.” Mēs varam dzirdēt dažādas atrunas no cilvēkiem, kāpēc viņu dzīvē nav tas un tas. Bet Bībele saka, ka nevis tevi nolādēja vai tu piedzimi ne tajā ģimenē, bet tavā prātā ir problēma. “Velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” Kurus velns vēlas aprīt? Tos, kuri nav skaidrā prātā. Tavs prāts ir kā vairogs. Viss notiek caur mūsu prātu. Velns un viņa dēmoni cilvēkam spēj piekļūt caur viņa prātu. Tāpēc Pāvils saka: “Man ir labs prāts arī problēmās. Es turpinu cerēt, cīnīties, domāt pozitīvi un saskaņā ar Dieva gribu, ko no Viņa esmu saņēmis.” Kādiem cilvēkiem ir lielas problēmas? Tiem, kuri lieto alkoholu. Alkohola lietotājiem ir problēmas ne tikai ar veselību un likumu. Pirmkārt, tās ir prāta problēmas. Kad cilvēks ir alkohola reibumā, viņa prāts tiek atslēgts. Prāts vairs nefunkcionē pareizi, un cilvēks domā ļoti nepieņemamas un nepareizas lietas, kā rezultātā viņš tās arī izdara. Cilvēks alkohola reibumā nekontrolē savu prātu. Lūk, ko nozīmē prāta skaidrība.
Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ. (Psalms 107:17)
Neprātīgie ir tie, kam nav skaidrs prāts. Neprātīgie cieš mokas savu grēku un noziegumu dēļ. No kurienes rodas grēks un noziegumi? No prāta neskaidrības. Es saprotu, ka šajā brīdī tu ne visu vari pieņemt un saprast. Tāpēc ir šī svētruna, kas veidota sistemātiski, lai tu varētu to izprast.
Jēzus ar mācekļiem bija laivā un runāja par farizeju raugu. Raugs ir sastāvdaļa, lai ceptu maizi. Mācekļi kārtējo reizi nesaprata, ko Jēzus domāja ar vārdu ‘raugs’. Savā starpā viņi sāka spriest.
Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.” Bet viņi domāja un runāja savā starpā: “Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.” (Mateja 16:6-7)
Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: “Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie?” (Mateja 16:8 )
Jēzus mācekļiem jautāja: “Kāpēc jūs DOMĀJAT, ka jums nav maizes?” Jēzus mums saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Tāpat Jēzus piekodina: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsiet. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Galu galā, vai Jēzus pie krusta netika aplaupīts mūsu dēļ? Vai finansiāla svētība nav Dieva griba? Jēzus mācekļiem prasa: “Kamdēļ jūs tā domājat?” Tad, kad tu domā, ka tu kaut ko nevari, tad tu nevari. Tad, kad tu domā, ka tev nav, tad tev arī nav. Visas problēmas ir prātā. Tāpēc arī visi grēki un noziegumi notiek neprāta dēļ. Viss sākas galvā. Nav tā, ka cilvēks vienkārši kaut ko nevar un viss. Bībele saka, ka tad, kad tu domā, ka tu nevari, tad tu arī nevari. Kad tu domā, ka tu nevari negrēkot, tad tu arī nevari. Viss ir saistīts ar tavu galvu, tavu prātu. Ar galvu cilvēkiem ir ļoti nopietnas problēmas. Labi tam cilvēkam, kuram izdodas savas domas savākt un domāt pareizi. Slikti tam cilvēkam, kuram neizdodas savu prātu savākt.
Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” (Marka 8:33)
Tas bija mirklis, kad Pēteris centās atrunāt Jēzu no krusta nāves. Jēzus uz savu galveno mācekli teica: “Atkāpies, sātan!” Kāpēc tik radikāli? Jo Pēteris nedomāja pareizi. Pēteris ne tikai nedomāja pēc Dieva prāta, bet vēl šīs domas izteica Jēzum, mēģinot saindēt arī Viņa prātu. Jēzus reiz farizejiem skaidroja, ka bīstams ir nevis tas, kas cilvēkā ieiet, bet tas, kas no viņa iziet, un tās ir domas. Domas, kuras mēs izsakām cilvēkiem, viņi var viegli pieņemt. Tās saindē. Viss, ko mēs redzam šeit, virs zemes, labs un slikts, ir sācies kādam galvā.
Un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu. (2. Timotejam 2:26)
Tātad, velns ir sagūstījis cilvēkus. Cilvēki velna valgā dara viņa prātu viena iemesla dēļ – viņiem nav skaidrs prāts. Pāvils saka: “Lai viņi atkal atgūtu skaidru prātu.” Ja cilvēks dara velna gribu, problēma ir prātā. Prāta problēmas ir ārkārtīgi daudziem cilvēkiem. Šo prāta problēmu ir tik daudz, ka cilvēki melnu sauc par baltu un otrādi. Tie ir nopietni smadzeņu bojājumi, kas gan nav redzami fiziski, bet tie cilvēkam piemīt garīgi. Gebelss reiz teica: “Iedodiet man masu medijus, un es padarīšu tautu par cūku baru.” Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki lielākoties neklausās sprediķus. Viņi neklausās veselīgu mācību. Viņi vispār neko neklausās, tikai “Panorāmu”, kaut kādas virspusējas sarunas darbā starp kolēģiem, kaut ko radio, un tas arī viss. Nekā garīga. Rezultātā cilvēka prāts ir bojāts, un viņam var iesmērēt jebkādu informāciju. Cilvēkiem var iestāstīt, ka ebreji vai slāvi nav cilvēki. Un tā tas patiešām notika, pavisam nesen. Ne tikai Vācijā, bet arī citām tautām un latviešiem tas tika stāstīts. Arī latviešus sauca par puscilvēkiem. Tāpat šodien mēs skaidri redzam, ka vakcinētie slimo ar lielu pārsvaru, taču mums vienalga var iestāstīt, ka vakcīna darbojas un tā ir nepieciešama. Kā to izdodas iestāstīt? Ir cilvēki, kas tam tic. Viņiem ir smagas prāta problēmas. Tie ir nedomājoši cilvēki. Draugi, viss sākas prātā. Tu nevari tad, kad tu domā, ka nevari. Tu vari tad, kad tu domā, ka vari. Tev nav tad, kad tu domā, ka tev nav. Tev ir tad, kad tu domā, ka tev ir. Inkaunteri, atbrīvošanas kalpošanas, dziedināšana – tas viss ir ļoti labi, bet ko tu vairāk redzi Bībelē – to, ka Jēzus velnus izdzen, vai māca ļaudis? Ko tu vairāk redzi Dieva vārdā – velnu izdzīšanu, dziedināšanu vai Jēzus mācību? Jā, Jēzus ļoti daudz brīnumu darīja, taču arī ļoti daudz mācīja. Daudz svarīgāk ir tas, kas notiek tavā galvā. Lielos vilcienos atbrīvošana un dziedināšana neko daudz nedos, ja tavs prāts nebūs skaidrs.
Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Tas ir brīnums, kas notiek caur Jēzus Kristus upuri. Vēlos tev izstāstīt gadījumu no savas dzīves, kad biju pievērsies Dievam savus pirmos mēnešus. Es Kristu pazinu aptuveni trīs vai četrus mēnešus. Es biju brīvs, kopš piedzīvoju satikšanos ar Dievu. Šo brīvību es patiesi izjutu. Es zināju, ka esmu brīvs. Tomēr bija viens ‘bet’, ko es ātri sapratu. Tajā laikā es vēl atrados ieslodzījuma vietā. Man apkārt bija labi apstākļi, un es neizjutu nekādu vajadzību pēc apreibinošām vielām. Tad pēkšņi man paziņoja, ka mūsu vidū ir ienākusi narkotiku partija. Arī man šīs narkotikas piedāvāja veselas divas reizes. Vienā reizē tās bija konkrētas narkotikas, otrā – cita veida apreibinošas vielas. Un es zinu, ka tajā brīdī man bija kārdinājums. Abas šīs reizes man bija kārdinājums un bija jāpadomā kādu brīdi. Abas šīs reizes es izdomāju: “Nē, man laikam to nevajag, es esmu brīvs.” Bet kur bija problēma? Man bija svarīgi zināt, ka tas, kurš ir Jēzū Kristū, ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Tikai ar jaunpiedzimšanu ir par maz, tavā galvā ir jābūt Dieva vārdam. Man nāk prātā mana ķīmijas skolotāja, kuru es ļoti sen apciemoju. Tas bija apmēram 20 gadus atpakaļ. Viņai jau skolā bija problēmas ar redzi. Mēs noslēpām zem viņas stikla galda viņas brilles. Viņa ienāca iekšā un ņēma tās brilles, bet caur stiklu nevarēja paņemt. Visa klase zviedza, mums bija jautri. Laikam viņai tā redze tā arī labāka nekļuva, bet viņa bija kļuvusi ticīga. Es biju ticīgs, un viņa arī bija kļuvusi ticīga. Es biju ciemos, jo viņa pati gribēja, lai es atnāku. Manā atmiņā palika viena lieta, ka viņa mācījās no galvas Bībeli. Viņa mācījās no galvas psalmus. Viņa ļoti nopietni teica: “Kad es vispār nevarēšu redzēt, ko tad?” Tad viņa vēl varēja redzēt. Viņa teica: “Es mācos no galvas, jo es baidos, ka vispār nevarēšu redzēt un man nebūs Dieva vārda.” Mācies no galvas rakstvietas, jo Dieva vārdam ir jābūt galvā. Lūk, cik svarīgi ir lasīt Bībeli. Cik svarīgi ir apzināties patiesību, jo būs, lūk, kārdinājuma brīdis. Man bija svarīgi saprast, ka es varu nelietot! Man to nevajag, es esmu brīvs! Elementāri saprast, ka tu esi brīvs! Elementāri saprast, ka tu vari, ka tu neesi nabags, tu neesi lūzeris! Viss, ko tu darīsi, tev labi sanāks! Tas viss ir galvā. Sievietei un vīrietim ir prāta atšķirības. Katram savs, tā tas ir radīts. Kārtīga vīrieša rakstura īpašība ir savākt savu prātu, nekrist panikā un nebalstīties uz emocijām, bet gan domāt un pieņemt pareizus lēmumus. Sievietei tieši tas pats, bet tas viņai ir nedaudz grūtāk. Bet ne jau par sieviešu un vīriešu atšķirību ir šodienas sprediķis, bet gan par domāšanu. Un Dievs abiem dzimumiem ir devis smadzenes. Tas, kas notiek viņu galvā, tas notiek viņu dzīvē. Kam tad ir jābūt galvā?
[..] diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! [..] (Psalms 40:6)
Pirmkārt, ir jāsaprot, ko Dievs grib tev un ko Dievs domā par tevi, jo Dieva domas ir Dieva vārds. Piemēram, ir konfesija, kurai ir mācība, ka kristietim jābūt nabagam (kura gan tā globāli to nepraktizē). Ja tev ir tāda domāšana, tad tu arī būsi nabags. Tā nav domāšana pēc Dieva prāta, jo pēc Dieva prāta ir rakstīts, ka Dievam ir svētības pilnas un diženas domas par mums. Skaties Jeremijas grāmatas 29. nodaļā:
“Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas grāmata 29:11)
Dievam nav ļaunuma pilnas domas par cilvēku un par tevi. Viņam ir glābšanas domas, palīdzības domas, miera domas, labas domas. Ne slimības, ne nabadzība, ne neizdošanās nav nekas labs. Arī pārmērīga bagātība nav slikta. Arī pārmērīga nabadzība var nebūt slikta. Viss jautājums ir tavā galvā, kā tu uz to skaties. Kā tu domā, ko Dievs grib tev? Vai tu domā Dieva domas vai savas domas, vai kādas piespēlētas domas, vai kādas reliģiskas domas?
Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja evaņģēlijs 22:37)
Tas ir pirmais bauslis. Faktiski, tas ir svarīgākais bauslis. Jēzus nesaka, Dieva vārds nesaka, bauslība nesaka, ka domāt, ir ieteikums. Tas ir pirmais bauslis. Tev no visa sava prāta būs mīlēt Dievu, no visa sava prāta, sirds, dvēseles un spēka. Dievs tev uzliek par pienākumu mainīt savu prātu saskaņā ar Dieva gribu. Tas nav ieteikums, tā ir Dieva griba, jo citādi nevar nonākt Debesīs, citādi nevar mainīties, citādi Dievs nevar tavā dzīvē darboties. Prāts ir vairogs, kas vai nu ielaiž Dieva vārdu, vai, tieši otrādi, aptur Dieva vārdu. Arī dēmoniski spēki iedarbojas uz tavu prātu, tāpēc ir svarīgi saprast un veidot to, ko tu par sevi domā. Pasaulē ir dažādi valdošie priekšstati par vīrieti, sievieti vai citām parādībām, kā visam ir jābūt.
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem 3:2)
“Savas domas vērsiet uz augšu,” nenozīmē domāt par zilām debesīm un mākoņiem. “Uz augšu” nozīmē domāt saskaņā ar Dieva vārdu. Kas ir svarīgāka, lūgšana vai Bībele, lūk, jautājums? Ja tu vāji lasi Bībeli un tikai lūdz Dievu, es tev varu garantēt problēmas tavā dzīvē. Nu, ko tad tu tur lūdz, kas vispār ir tavā prātā? Nu, kas tur var būt, ja tu nelasi Bībeli? Tu tikai lūdz Dievu. Par ko tad tādā gadījumā tu lūdz? Lai kaķītis vai sunītis kļūst vesels? Par kaimiņu onkuli? Par ko tu lūdz Dievu? Ir jau labi par kaķīti, sunīti un onkuli lūgt, bet vai tad tā ir visa tava dzīve?
Tikko man bija kārtējā saruna ar cilvēku, kurš kaut ko ir sasniedzis. Mēs neesam par visu vienās domās, bet tas nav svarīgi, jo ir kopsaucēji. Tiem, kas kaut ko ir sasnieguši, viņiem visiem ir kopsaucēji. Viņiem ir domāšana. Viņiem ir vajadzīgi izaicinājumi, viņiem ir vajadzīgi mērķi, viņiem ir vajadzīga vīzija. Viņi uz to iet, viņi bez tā nevar dzīvot. Viņa stāstīja, ka strādāja par grāmatvedi un katru dienu gāja uz darbu kā uz katorgu. Septiņus gadus mācījās, lai strādātu labā vietā. Septiņus gadus mācījās, lai pēc tam kā uz katorgu ietu. Un tad pēkšņi: “Eu, es gribu organizēt skaistumkonkursus!” Viņa sāka strādāt, un šobrīd ir pasaulē pazīstama ar to, ka dažādās pasaules valstīs rīko skaistumkonkursus. Tad, kad tu dari to, kas ir tavs, ko tu no Dieva esi saņēmis, kas ir tavs aicinājums, tas vairs nav darbs. Katrs cilvēks ir kaut kam radīts. Ne jau fabrikas darbam tu esi radīts. Lielākā cilvēces daļa tā arī nostrādā par fabrikas strādniekiem. Cilvēki sevi ir aprakuši, jo nav realizējuši to, ko Dievs viņiem ir paredzējis. Katram cilvēkam jau kopš dzimšanas ir ielikts kods darīt kādu konkrētu lietu, un viņš nav fabrikas strādnieks. Cilvēks nav tikai draudzes apmeklētājs, bet kaut kas vairāk. Bet tik maz ir to, kas sevi realizē. Es zinu, kur ir problēma, – domāšanā.
Trenēsim savu prātu un lasīsim Bībeli. Ja tev nav balansa lūgšana-Bībele, tad liec Bībeli pirmo, un pēc tam lai ir lūgšana. Noliec kā prioritāti Dieva vārdu nevis lūgšanu. Tu zini, ka nepareizas lūgšanas ir kā burvestība? Ko tu lūgsi, ja nezini Bībeli? Kaut kādu sviestu. Lai tu zinātu, par ko lūgt, vispirms ir vajadzīga vadība no Dieva caur Dieva vārdu. Man personīgi nekad nav bijušas mīļas tieši lūgšanas. Nav tā, ka man nepatīk lūgt Dievu, bet man vispār nav jāpiespiež sevi lasīt Bībeli. Man ļoti patīk lasīt Bībeli, tāpat kā paēst brokastis. Īstenībā, man pat nepatīk ēst brokastis un vispār – ēst, tā nav mana nodarbe, bet Bībeli lasīt man ļoti patīk. Lūgt Dievu man ne vienmēr ļoti patīk, tāpēc man arī balanss ir vairāk uz Bībeli. Pat nevis nedaudz, bet diezgan daudz. Un tas arī izskaidro to, kas ir manā galvā. Tas arī izskaidro, kāpēc mūsu draudzei “Kristus Pasaulei” ir sava kristīgā partija. Tas daudz ko izskaidro, kāpēc arī tu esi tāds foršs, kruts un labs. Tu esi labs, jo Dievs saka, ka Viņš par tevi domā labas domas, un Viņš tevī ir ielicis kaut ko vairāk nekā nodzīvot verga dzīvi. Intervējamā teica tā: tajā dienā, kad viņa aizgāja no darba, viņa iekāpa mašīnā un skaļā balsī no prieka kliedza: “Jēē, brīvība!” Kā no cietuma izlaista. Mūsu svētrunas tēma ir “Prāta skaidrība”.
Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem 4:8 )
Domāšana ir jātrenē. Tas nenozīmē, ka galva pati no sevis savāksies, tev tā ir jātrenē. Ja cilvēks neregulāri skatās sprediķus un, pirmām kārtām, neregulāri lasa Bībeli, nevar būt prāta skaidrība saskaņā ar Dieva gribu. Tas nav iespējams. Tāpat arī nepietiek tikai vienkārši lasīt Bībeli, ir vajadzīga veselīga mācība, veselīga Bībeles izpratne. Tāpēc, ja cilvēks ir draudzē, kuras mācītājs lej sviestu, tad par nožēlu jāsaka, ka šim cilvēkam, kurš klausās šo sviestu, arī galvā būs sviests. Diemžēl, fakts. Ja paskatās, kāda ir Latvijas kristietība, pavēro apkārt, kā viņi rīkojas šodien, kur viņi vispār ir, tad ir jāpiekrīt tam visam, kas notiek. Tāpēc tev ir pašam jārūpējas par to, ko tu klausies, ko tu skaties un cik daudz tu to dari. Ir jāvingrinās.
Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu. (Ebrejiem 5:14)
Tātad vingrināts prāts nozīmē izšķirt labu no ļauna, ka tu saproti, kas ir labs, kas ir slikts. Kā bez Bībeles mācības var izšķirt, kas ir Dievam patīkams, kas nē; kas tev ir labi, un kas tev ir slikti? Ja tu ikdienas nevingrini prātu un neatgādinu sev to visu? Cik svarīgas tomēr ir personīgas attiecības ar Dievu, un cik svarīga tomēr ir draudze, cik svarīgi tomēr ir arī Dieva cilvēki.
Un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks [..]. (Efeziešiem 4:23-24)
Kad tu lasi šīs rakstvietas, tu domā: “Nu, kā es varu novilkt veco cilvēku? Labi, es iztēlošos, ka novelku savu veco dzīvi.” Bija inkaunters, mēs sarakstījām anketas un tās sadedzinājām. Viss ir beidzies. Tu iztēlojies, ka noliec nost visu veco, un viss sliktais un liekais ir pie krusta. Ir labi iztēloties tādas lietas, tomēr bez paliekošām prāta izmaiņām nav paliekošu izmaiņu dzīvē. Jāatjaunojas regulāri. Novilkt veco cilvēku nozīmē iemācīties pareizi domāt, un tas ir process dzīves garumā. Nekāds kino, motivatori vai pasaules informācija nevar palīdzēt. Ja tas būs vairāk nekā Dieva vārds tavā prātā, tad attiecīgi būs arī kļūdas. Esiet uzmanīgi, kad jūs saskaraties ar pasauli.
[..] manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli. (Psalms 39:4)
“Man nav vēlmes kalpot Dievam!” No kurienes šī vēlme rodas? Ko Dievs saka Jāņa atklāsmes grāmatā? Jēzus saka: “Iekarsies un atgriezies!”
[..] tad nu iekarsies un atgriezies! (Jāņa atklāsmes grāmata 3:19)
“Kā es varu iekarsties, kā es varu atgriezties, kā es varu iedegties?” Pareizas pārdomas izraisa uguni dvēselē, un šī uguns spiež runāt, tā spiež uz darbību. “O, Dieva uguns nokrita, un tagad es visu gribu darīt!” Draugi, ir dažāda uguns, un tā cilvēks ir iekārtots, ka dvēselē rodas uguns no tā, ko tu domā. Sāc par kaut ko pastiprināti domāt, un tas izraisīs iekšēju uguni. Par dažādām lietām, par jebko. Tu vienkāši ej un dari. Un tur pat nav nekas no pārdabiskā Dieva. Kāda Dieva uguns? Dieva uguns ir tad, kad tu domā Dieva lietas, un tās tevi iededzina. Cits domā – vienā dievkalpojumā pēkšņi man nāks uguns un es iedegšos. Mēdz tā būt, bet, ja pēc tam prāts paliek neauglīgs un tu neko nedari, tad no šīs uguns nebūs nekādas jēgas. Lai arī no kuras puses skatītos, viss būs saistīts ar cīņu tavā prātā. Kas ir tavā galvā? Tu klausies veselīgu mācību, tu pavadi laiku ar Dievu – tas arī tevi iededzina. Tavas pārdomas par Dieva vārdu liek iedegties ugunij tavā dvēselē un tev kļūst viegli darīt kādas lietas, pārkāpt pāri kādām robežām, kas bija tavā dvēselē.
Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi. (Galatiešiem 6:3)
Kāds domā, ka viņš ir kaut kas, bet patiesībā nav nekas. Kas parāda to, kas ir cilvēka prātā? Viņa darbi! Kas nosaka viņa darbus? Viņa domāšana! Tu kļūsti kaut kas, kad tu sāc pareizi domāt. Kas veido pareizu rīcību? Tavas domas veido pareizu rīcību. Divas ilustrācijas no Bībeles.
Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām. Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni. Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. Nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas. Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.” Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: “Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi iedrošināti arī sāka ēst. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā. (Apustuļu darbi 27:1-44)
Virsnieks, kurš iemācījās pareizi domāt. Romiešu virsnieks Jūlijs bija uz kuģa kopā ar Pāvilu. Pāvils bija apcietināts, kaut gan viņa vaina nebija pierādīta. Viņa paša drošības labad viņš tika vests uz Romu, lai stātos augstākās ķeizara tiesas priekšā. Un kādā brīdī ostā Pāvils kā garīgs cilvēks paredzēja, ka priekšā gaida briesmas – kravai, kuģim un cilvēkiem. Pāvils teica, ka ir jāpaliek šajā ostā. Arestants mācīja kapteini, stūrmani un virsnieku. Virsnieks vairāk noticēja profesionālam stūrmanim un kapteinim. Un viņi nokļuva vairāku nedēļu ilgā vētrā. Bet nākamajā reizē virsnieks ieklausījās, ko teica Pāvils. Pāvils teica: “Es jums teicu, ka man vajadzēja klausīt, ka notiks tā, kā es teicu. Šonakt Dieva enģelis man piestāja un teica: tev, Pāvil, ir jāstājas Romas tiesas priekšā, un es tev dāvinu visus cilvēkus, kas ir uz šī kuģa. Dievs apžēlojās, un manis dēļ jūs dzīvosiet. Nākamo reizi klausiet mani.” Un virsnieks paklausīja. Bija brīdis, kad daļa no kuģa komandas gribēja aizbēgt ar glābšanas laivu. Tad Pāvils teica: “Ja šie nepaliek uz kuģa, jūs nevar tikt izglābti.” Virsnieks deva pavēli, kareivji pārcirta glābšanas laivas virves, laiva iekrita jūrā, un tā komandas locekļi nevarēja aizbēgt. Šis virsnieks ieklausījās un kļuva paklausīgs Pāvilam. Lūk, cilvēks, kurš paglāba sevi un visus cilvēkus uz kuģa. Ne tikai Dievs izglāba vai Pāvils izglāba, bet šis virsnieks, kurš sāka pareizi domāt, ieklausoties pareizajos cilvēkos un izsakot pareizas domas. Pāvils mudināja visus ēst, jo divas nedēļas viņi neko nebija ēduši, un visi, viņa iedrošināti, paklausīja. Otrā ilustrācija.
“Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest pat jūsu sapulču smaku! Un, ja jūs Man nesat dedzināmos un ēdamos upurus, Man tomēr nav liela prieka par tiem, un jūsu barotu teļu pateicības upurus Es negribu ne redzēt! Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts! Vai jūs, Israēla nams, Man tuksnesī visus četrdesmit gadus nesāt kaujamos un ēdamos upurus? Jūs nēsājāt gan apkārt Sikutu, jūsu ķēniņu, un Kiunu, jūsu pašu iedomu tēlu, jūsu dievu zvaigzni, kurus jūs paši sev bijāt darinājuši.” (Āmosa grāmata 5:21-26)
Šī Rakstu vieta šonedēļ mani visvairāk uzrunāja. Dievs saka: “Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest jūsu sapulču smaku.” Iedomājies, kāda ir smaka cilvēkiem dievkalpojumos, kad to ir daudz? Ir kā sporta zālē. Un Dievs saka: “Es neieredzu šo smaku.” Ne jau tādēļ, ka cilvēki svīst. Un ne arī tāpēc, ka tur, kur ir daudz cilvēku, ir arī savdabīgs aromāts. Bet Dievam nepatīk konkrēti dievkalpojumi. Tālāk Dievs saka: “Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Es negribu pat dzirdēt tavu cītaru skaņu!” Tas droši vien ir domāts par mūsu laikiem, kad klavieres ir labi, bet elektriskā ģitāra un bungas nav labi? Tās ir no velna un tamlīdzīgi. Ķerkstošā ģitāra? Nē, par to tur nav runa. Par tām pašām bungām, ģitāru, par tiem pašiem dievkalpojumiem, par tām pašām dziesmām. Uz vienu un to pašu lietu Dievs skatās dažādi, daudz ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem. Dievs saka, ka konkrētas dziesmas konkrētajā draudzē Viņam riebjas. Viņam riebjas konkrēta slavēšana. Konkrētas kādas lūgšanas Viņam riebjas. Viņam riebjas tas viss, ko dara konkrēts cilvēks. Kā tā var būt? Blakus ir cits cilvēks, un Dievam patīk, kā viņš dzied. Kaut gan abi dzied šķībi. Viena cilvēka slavēšana Dievam patīk, otra cilvēka slavēšana nepatīk. Ne tāpēc, ka pareizi vai nepareizi dzied, tālāk ir paskaidrojums, – lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts. Redzi, kad cilvēks dzied slavas dziesmu, bet pats dzīvo dzīvesveidu, kas Dievam nav patīkams, tad Dievs saka, ka Viņam riebjas ķerkstošās dziesmas. Dievs vienam saka – Man patīk tava dziesma, bet par otru – Man nepatīk, kā tu dziedi. Līdzīgi kā Kains ar Ābelu – viena upuri pieņēma, bet otra upuri nepieņēma.
Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. (1. Mozus grāmata 4:3-5)
Es lasu vairākas reizes šo Rakstu vietu un domāju, kur ir problēma. Vienam tāds upuris, otram tāds. Vienam dzīvnieki, otram zemes augļi. Viena upuri pieņem, otra – nepieņem. Varētu domāt, ka tikai upuris. Jūs nesat savus ēdamos un dedzināmos upurus, un par tiem Viņam nav prieka. “Es negribu redzēt jūsu pateicības upurus, un beidziet dziedāt savas ķerkstošās dziesmas! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” Kur ir problēma? Mācītājs taču māca, ja tev ir problēma, ir jānāk un jāslavē Dievs, un tad Dievs var kaut ko mainīt. Tieši tā! Ir atšķirība! Skaties! Kas notiek tavā galvā – lūk, kur ir atšķirība! Kur paliek žēlastība? Uz draudzi atnāk grēcinieks, un Dievs saka, ka Viņam nepatīk, kā viņš dzied un slavē, jo viņš nav ticis galā ar saviem grēkiem. Bet tas nav par tādu cilvēku, kurš grib mainīties. Tas ir par tādiem cilvēkiem, kas bija ienākuši templī – muitnieks un farizejs.
Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. (Lūkas evaņģēlijs 18:10-14)
Farizejs lūdz Dievu: paldies, Dievs, ka es neesmu kā tas muitnieks, redzi, cilvēku šķirotājs. Muitnieks lūdza: Dievs, esi man žēlīgs. Viņam bija pavisam cita domāšana attiecībā pret Dievu. Farizejs domāja: es esmu kaut kas, Dieva žēlastība man nav vajadzīga. Es neesmu tāds kā viņš, man taču ir augstāks amats. Nu, lūk, kur ir problēma. Ne tajā, ka grēcinieks nevar slavēt Dievu. Grēciniekam ir jāslavē Dievs. Slavējot Dievu, esot personīgās attiecībās ar Dievu, tikai tā tu vari sakārtot savu domāšanu un savu dzīvi. Ir cilvēki, cilvēku kopas un draudzes, kas lūdz kopā Dievu un kaut ko kopā dara pat baznīcā, un Dievs saka, ka Viņam tas riebjas. Viņam riebjas šī baznīca, šis cilvēks, kurš dzied. Viņam tas nepatīk, un Viņš to nepieņem. Kur ir problēma? Skaties! Āmosa grāmata 5:26: “Vai jūs, Israēla nams, Man tuksnesī visus četrdesmit gadus nesāt kaujamos un ēdamos upurus?” (Tā bija paaudze, kas izmira tuksnesī.) “Jūs nēsājāt apkārt Sikutu, jūsu ķēniņu, un Kiunu,” – tie bija viņu dievekļi. Ir pagājuši četrdesmit gadi, Dievs viņus pārmāca, un viņi joprojām pielūdz elkus. Un skaties, ko Dievs saka: ”Jūs paši sev esat darinājuši savu dieva iedomu tēlu.” Dzīvā Dieva vietā iedomu tēls! Cilvēks pats izdomā, kāds ir Dievs. Bet Dievs ir tikai tāds, kāds Viņš ir. Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi tas pats, Viņš ir nemainīgs.
Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem 13:8 )
Mums savā prātā nevajag izmainīt to, kāds ir Dievs, lai aizbildinātu savus grēkus, savas lietas, ko tu nevari un esi tāds vai šitāds. Vai par citiem! Dievs ir viens, un Viņa griba nemainās. Un tā ir vienāda visiem. Dievam riebjas, ka cilvēki izdomā citu dievu. Kāds bija Ādama un Ievas grēks? Viņi paši gribēja izlemt, kāds ir Dievs. Mēs paši tagad noteiksim, kas ir labs un kas ir ļauns? Mēs paši ļausim savam prātam domāt, kāds patiesībā ir Dievs? Nu, lūk, kur problēma.
Notikums, spilgts piemērs, kad atklāja Gunāra Astras pieminekli. Atklāšanas laikā cilvēki sāka svilpt. Izsvilpa J. Bordānu un izsvilpa E. Levitu. Tur dziedāja I. Akurātere. Ko darīja mūsu valsts ziņu mediji? Svilpšanu uzmontēja virsū I. Akurāterei. Un palaida ziņās, ka izsvilpa G. Astru. Bet sociālajos tīklos bija liela aktivitāte, bija safilmēts un palaists, kas patiesībā tur notika, un tā iespaidā Delfi savu raksta virsrakstu mainīja trīs reizes. Kas bija G. Astra? Tas bija cilvēks, kas padomju laikā tika ieslodzīts cietumos savas pārliecības dēļ. Tādu cilvēku tagad ir ļoti daudz. Tie ir disidenti, kas uzdrīkstās pateikt, ka valstī viss nav kārtībā. Cilvēki, kas uzdrīkstās pateikt, ka ar cilvēku tiesībām viss nav kārtībā, pastāv uz to un iededzina citus. Un tad ir tie, kas G. Astras pieminekļa atklāšanas laikā beidzot parādās un saka runas, tādā veidā spodrinot savu politisko tēlu. Tas ļoti atgādina rakstu no Bībeles. Jēzus teica: jūs esat praviešu slepkavu bērni; jūs ceļat pieminekļus šiem praviešiem, kurus jūsu tēvi slepkavoja, ar to jūs apliecināt, ka jūs esat šo praviešu slepkavu bērni.
“Vai jums! Jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.” (Lūkas evaņģēlijs 11:47-48 )
Tas ir ļoti pretīgi, un kā to pasniedza mediji, ir vēl pretīgāk. Redzi, tas ir tas, kas nepatīk Dievam. Dievam riebjas tās draudzes, kuras šķiro cilvēkus, kas nāk pie Dieva, – vienus atstāj aiz sētas, bet citus ielaiž. G. Astras pieminekļa atklāšanā bija ļoti daudz cilvēku. Mēs draudzē nevaram sanākt pat desmit cilvēki. Man aploksnes ar sodiem uz pastkastīti nāk visu laiku, tas ir reāls terors. Man nāk e-pastā vēstules, ka es “Rododendrā” filmēju, un ir atkal sods. Kāpēc “Panorāma” var filmēt, bet es nevaru filmēt? Tāpēc, ka šīs pasaules dievam – velnam vieni patīk, bet citi nepatīk. Ir apstākļi, kad pat lūgšanas Dievam riebj. Liekulība, kāda bija šī pieminekļa atklāšanas laikā, Dievam riebjas. Kas tur slikts, ka atklāja pieminekli zināmam, pazīstamam disidentam? Piemineklis ir viņa atzīšana, tas ir ļoti labi, teicami. Bet, kad to izmanto sava mundiera spodrināšanai, Dievam tas nav patīkami. Tā mēs sabojājam labas lietas. Tāpat mēs savas lūgšanas, grupiņas un dažādas citas lietas, biznesu un darbu Dieva acīs varam sabojāt, tāpēc ka savā domāšanā nesam līdzi uzzīmētu Dieva tēlu, nevis Dieva vārdu. Mums jādomā saskaņā ar Dieva prātu, Bībelē rakstīto Dieva vārdu.
Lai Dievs tevi svētī! Un vēl lūgšana par dziedināšanu. Bībele saka, ka ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Jēzus Vārdā. Mums draudzē neviens smagi neslimos ar nekādu slimību! Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu, Kungs, pieskaries katram, kurš ir apaukstējies vai slims ar vīrusu. Jēzus Vārdā, es pavēlu vīrusam iznīkt un nekad neatgriezties! Paldies, Kungs, ka nav nekādu komplikāciju, nav nekādu seku no nekādiem vīrusiem. Paldies, Tēvs, ka mēs varam pacelt čūskas un dzert nāvīgas zāles un tās mums neko nekaitē! Paldies, Tēvs, par pilnīgu dziedināšanu, Jēzus Vārdā! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Prāta skaidrība” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija
