Izturība jeb izturības posms. Mūsu dzīve sastāv no priecīgiem, viegliem un patīkamiem brīžiem un no grūtiem un smagiem brīžiem. Tu esi to pamanījis? Šādi brīži var būt piecu minūšu garumā, stundas garumā, dienas garumā vai nedēļu gari. Tie var būt dažādas intensitātes. Cilvēki var būt depresijā daudzus gadus, un arī depresijas murgā mēdz būt gaismas stariņi un vieglākas dienas. Mūsu dzīve un arī mūsu ticības dzīve sastāv no viegliem un priecīgiem posmiem un grūtiem un skumjiem posmiem.
„Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)
Kā to saprast? Iemantot dievišķo godību nozīmē visus Dieva apsolījumus jeb pilnvērtīgu, harmonisku dzīvi kopā ar Dievu jau šeit uz zemes un pēc šīs zemes dzīves arī debesīs, kur nebūs ne sāpju, ne grūtību. Esot šeit virs zemes, mums ir arī grūtības. Bet cerība ir tā, kas ved tevi uz labklājību un stabilitāti tavā dzīvē, mieru un prieku tavā sirdī, uz miesas un dvēseles dziedināšanu, harmoniju, un tā atnāk dievišķā godība, Dieva slava tavā dzīvē. Tas nozīmē būt Dieva gribā un redzēt Viņa apsolījumus piepildāmies savā dzīvē. Tajā pašā laikā Pāvils saka, lai mēs pasakāmies Dievam ne tikai par savu glābšanu, dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi, bet arī par savām ciešanām. Tieši tāpat kā mēs saņemam no Dieva kaut ko labu, mēs arī pateicamies par sliktām lietām savā dzīvē. Bet tas nenozīmē, ka tev jāpasakās, piemēram, par to, ka tu smēķē, jo tas būs slikti un nepareizi.
Es runāju par posmiem tavā dzīvē, kad ir grūti iet uz priekšu. Par cilvēkiem, kuri vispār neiet uz priekšu, es nemaz nerunāšu, jo man ar viņiem nav ko runāt. Cilvēkiem, kuri neiet uz priekšu, nav grūtību, viņi paši ir grūti, nejēdzīgi un tukši. Es runāšu par cilvēkiem, kuriem ir dievišķā cerība un mērķi dzīvē, kas ir saistīti ar cilvēku glābšanu un Dieva valstības celšanu. Vai tev ir mērķis uzlabot savas attiecības ar Dievu, mērķis izpildīt savu misiju uz zemes? Cilvēkiem, kuri iet uz priekšu, ir posmi, kad viņi to dara ar entuziasmu un prieku, un tad šķiet, ka viss ir tik viegli. Bet tad nāk pirmās kļūdas un aizrādījumi, nolaižas rokas un negribas neko darīt. Tad ir jāpiespiež sevi turpināt iet. Tāpat kā tu ej uz priekšu priecīgos un labos brīžos, tikpat labi tev ir jāiet uz priekšu tad, kad tev ir grūti! Pretējā gadījumā tu nevari iemantot dievišķo cerību un sasniegt mērķus, kādus Dievs tev ir devis un tu esi sapratis. Citādāk tu nevari aiziet līdz galam.
Ticīga cilvēka dzīvē pastāv cikls, kas ietver vīziju no Dieva, jaunu uzdevumu, entuziasmu un pirmos soļus, sajūsmu, un Jēzus saka: Mana nasta ir viegla. Tu kalpo Viņam ar prieku un dari, bet pienāk grūtības un vairs nav tā kā sākumā, iestājas rutīna, mērķis vēl nav sasniegts, bet tu tik un tā turpini iet uz priekšu. Es šodien gribu runāt tieši par šo pēdējo posmu, kad ir grūti. Dažreiz tu dari grūtas lietas, bet nejūti to, jo esi pilns enerģijas un entuziasma. Es vēlos runāt par smago posmu tavā dzīvē, jo, ja tu tajā apstāsies, tu zaudēsi. Pasakies Dievam arī par šīm grūtībām un par to, ka vari iet uz priekšu. Mēs teicam sevi laimīgus iemantot dievišķo godību, mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās. Ciešanas rada pastāvību, pastāvība rada izturību un izturību un izturība dod cerību jeb sasniedz rezultātu. Tikai izturība dod rezultātu. Pastāvība nozīmē grūtos brīžos pastāvīgi iet uz priekšu, un tas veido izturību. Izturība ir īpašība, kas ir nepieciešama katram Dieva bērnam. Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst. Jebkurā gadījumā bez izturības nav iespējami panākumi.
Grūtības ir jāpieņem kā daļa no dzīves. Paldies Dievam par grūtībām! Pasakies Dievam par to, ko no tā visa vari izvilkt un mācīties, ka vari uzvarēt un turpināt strādāt. Varbūt tu skrien vai nodarbojies ar sportu vai nu profesionāli, vai lai uzturētu savu veselību. Vieglāk ir noskriet īsu vai garu distanci? Droši vien, ka īsu. Skrienot garu distanci, kurš posms ir grūtāks – sākums vai beigas? Beigas, jo ir vajadzīga izturība. Sākumā izturību nevajag, jo tu vienkārši skrien, priecājies par jaunu mērķi un jaunu izaicinājumu. Kad mūsu līderu komanda savācas Siguldā skriet, pirmos desmit kilometrus visi pļāpā un priecājas par dabu, bet pēc tam iestājas klusums. Sāk smelgt muskuļi, bet apstāties nevar, tas taču ir mūsu mērķis, un nevar izgāzties, un tad sākas izturība. Jebkurā tavas dzīves sfērā ir vajadzīga izturība – kalpošanā Dievam, kalpošanā cilvēkiem, dažādos projektos, mūzikā, mākslā, darbā, un visur būs izturības posmi. Dievs, mēs pieņemam no Tevis ne tikai patīkamos posmus, bet arī grūtos posmus!
Vakar mēs bijām dziedināšanas dievkalpojumos Madonā un Jēkabpilī. Šī ir jau ceturtā sestdiena pēc kārtas, kurā braucam pa Latviju ar evaņģēlija vēsti. Jau tagad es redzu, kā mainās cilvēku sejas. Pirmajās reizēs visiem bija wow, viss bija jauns un interesants. Kad jau ceturto reizi tu dzirdi vienu un to pašu sprediķi, jau ceturto reizi brauc tālus gabalus un nedēļas nogalē neesi kārtīgi izgulējies, lielais emocionālais prieks kaut kur pazūd. Kad viena mūsu draudzes māsa pirms vairākiem gadiem pirmo reizi aizgāja uz sporta zāli, viņa gandrīz vai lidoja no laimes un teica, ka vienmēr to darīs, un es viņai tad jau teicu, ka būs tādi posmi, kad viņa vispār negribēs sportot. Viņa teica, ka tā nebūs un tas nav iespējams, tomēr tagad viņa var atzīties, ka pienāca arī grūtie posmi, kaut kur bija zaudējumi un bija jāpastāv uz izturību. Tu nevari pastāvēt līdz galam, balstoties tikai uz emocionāla pacēluma brīžiem. Arī tad, kad cilvēks pieņem Jēzu, eiforija var būt tikai īsu brīdi, arī dziedināšana vai Dieva pieskāriens parasti ir īss brīdis. Pasen pēc dievkalpojuma pie manis pienāca ārprātīgi priecīgs cilvēks, kurš par visu bija sajūsmā un teica, ka šī ir viņa īstā draudze un īstais mācītājs, ko viņš visu mūžu esot meklējis. Viņš solīja nākt regulāri, bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad viņu redzēju. Par izturību un nopietniem lēmumiem vispār nav runa, kad cilvēks balstās tikai uz emocijām. Tev ir nepieciešams būt Dieva vārda un Dieva Gara vadītam un pastāvīgam, nevis tikai emociju vadītam. Arī emocijas ir labas, paldies Dievam par tām, bet būs arī grūti posmi bez emocijām vai ar negatīvām emocijām, un arī tie ir vajadzīgi. Jo tieši grūtībās tu norūdies un sasniedz rezultātus, kas dod prieku un pozitīvu enerģiju darboties tālāk. Ja tu neizturi, neej līdz galam un nesasniedz ne mazus, ne lielus mērķus, nebūs arī pozitīvas enerģijas.
Ticīga cilvēka dzīvē panākumi ir dzīvesveids, nevis pašmērķis. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri sasniedz tikai vienu mērķi? Ļoti bieži viņi sēž uz lauriem. Cilvēkiem, kuri ir sasnieguši kādu noteiktu līmeni savā dzīvē un kalpošanā, ir tendence palikt tajā un baudīt no tā. Ja tu nenoliec jaunus mērķus, neej tālāk un neparādi izturību līdz galam, tas norāda uz to, ka panākumi ir bijis tavs pašmērķis, nevis dzīvesstils, un drīz vien šie panākumi pārvērtīsies par neko. Kas pētī pagātni, tas svētī nākotni, un ir svarīgi arī zināt, kas ir sasniegts pagātnē, taču nevar dzīvot pagātnes atmiņās.
„(..) ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lūkas 21:19)
Dziedināšanas dievkapojumu tūrē es sludinu tēmu par septiņiem garīgās pasaules brīnumiem, un tajā ir punkts par kalpošanu cilvēkiem, kas tev pašam dod dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi. Jo nav jau vairs nekā cita. Ja tu zini Bībeles pamatus un vēlies augt, kur gan vēl tev augt? Tikai praktizēt to un kalpot cilvēkiem. Un tur ir vajadzīga izturība. Mūsu draudzē ir ap simts mājas grupiņas. Ja mājas grupiņa ilgstoši neattīstās un neaug, vadītājam trūkst izturības. Tieši tāpat arī cilvēkiem pašā grupiņā trūkst izturības. Vainīgs nav tikai vadītājs, jo tu pats par sevi atbildēsi Dieva priekšā. Kad cilvēku ieliek amatā, vispirms viņš priecājas par paaugstinājumu, piemēram, iesākot mājas grupiņu ir prieks un entuziasms. Vadītājs sāk strādāt un evaņģelizēt, un tad viņš sastopas ar to, ko mācītājs vienmēr saka: tas nav tik vienkārši, ir ļoti jāstrādā. Jaunie bieži vien domā, ka vecie neko nesaprot, ir muļķi, viņiem ir „ja es savu grupu vadītu, tad tik jūs redzētu” attieksme, un tad viņi viļas. Ātri vien ir jāsāk domāt par pamperiem, un problēma ir tikai viena – izturība turpināt strādāt, nevis gurķoties. Nekas šajā pasaulē pats no sevis nenotiek. Bez tavas izturības, Dieva mērķiem un cīņas nekas pozitīvs tavā dzīvē nenotiks. Par visu ir jāmaksā un jācīnās.
Bērni nevar ilgi koncentrēties uz vienu nodarbi. Tieši tāpēc viņi ir bērni, kuriem nekā nav, jo viņi neko nemāk, tikai ēst, kliegt un taisīt pamperos. Bet ir rakstīts, ka mums pilngadīgajiem pienākas cieta barība. Pilngadīgi ir tie cilvēki, kuri ir kļuvuši pastāvīgi un izturīgi, koncentrējoties uz konkrētu mērķi un patstāvīgi strādājot arī grūtajos brīžos, kad neko negribas darīt. Daudzi cilvēki pamet savu ceļu uz mērķi piecas minūtes pirms lielā rezultāta. Kāds cits paņem šo stafeti un gūst panākumus viņu vietā. Viņš domā, ka viņam nesanāk, viņš nemāk, viņu nemīl, ne zem tās zvaigznes ir piedzimis un atkāpjas mirkli pirms uzvaras. Tas ir bēdīgi, ka cilvēkiem nav izturības. Jēkabs saka, lai izturība parādās darbā līdz galam.
Vai esi kādreiz nopircis jaunu auto? Pirmās sajūtas ir labas. Un kā ir pēc dažām dienām, kad jau iepazīsti mašīnu? Varbūt iepriekšējais saimnieks ir kaut ko iesmērējisun nav pateicis. Parādās izdevumi, jāveic remonts, iet laiks un iznāk jauns modelis. Tu sāc domāt, ka ir kas labāks, pirmais prieks pazūd, arī otrais prieks par saremontētu automašīnu pazūd. Pēkšņi tavs BMW ir kļuvis tikai par pārvietošanās līdzekli. Man auto nav pārvietošanās līdzeklis, bet mans dzīvesstils. Es braucu ar to mašīnu, kas man patīk un kuru es mīlu. Es mīlu braukt ar savu auto, tā ir mana mašīna, radīta man. Ar konkrētām riepām un diskiem. Iet laiks un iznāk jauns jaudīgāks BMW modelis. Es zinu, ka ar laiku mans esošais prieks mazināsies un es vēlēšos citu modeli. Es neatļauju sev priecāties par jaunu mašīnu, jo tas šobrīd nav iespējams, bet, ja es zinātu, ka tas ir iespējams, es sāktu priecāties par jaunu modeli.
Mūsu dzīvē visās lietās ir dažādi posmi.
Man patīk klausīties ļoti kvalitatīvu skaņu; tādus cilvēkus dēvē par audiofīliem. Es tikko ieliku Ss.lv un pārdevu trīs pastiprinātājus. Es pat nepamanīju, kā tie sakrājās. Iegādājos vienu, klausījos, sākumā bija liela sajūsma (tādi basi, augšas un vidus, silti un auksti), bet pēc nedēļām un mēnešiem jau sāku pamanīt, ka mani neapmierina kādas nianses, es sāku lasīt informāciju un salīdzināt ar pastiprinātājiem, kuriem ir man vajadzīgās nianses. Drīz vien mājās ieradās jauns ciemiņš, vecais tika apklāts ar lupatu vai ielikts kastē, lai neapput. Šobrīd man mājās ir mans sapņu pastiprinātājs, kuru es klausos, un trīs lieki. Tāpēc es tos ievietoju Ss.lv, kaut pārdot nav viegli, tie maksā vairākus tūkstošus. Tie visi trīs tika pārdoti, un saņemtā nauda tika nodota tautas lūgšanu sapulces vajadzībām. Es esmu laimīgs!
Doma šim visam ir tāda, ka mēs ātri pierodam pie lietām, kas sākumā ir šķitušas īpašas, taču pēc laika tās mums vairs neinteresē. Pienāk brīdis, kad mēs gribam kaut ko labāku, un tas ir pareizi. Šo gan nevar attiecināt uz līdzcilvēkiem, piemēram, laulāto. Cilvēks ir spējīgs mainīties, un visas radušās problēmas var risināt. Auto vai pastiprinātāju gan īpaši daudz uzlabot neizdosies, ja nu vienīgi vizuāli. Piemēram, manas sievas brālis nopirka BMW automašīnu, un drīz vien jau nolēma mainīt motoru. Tāpat arī turpmāko laiku viņš mašīnai regulāri kaut ko taisīja, līdz pārstāja ar to braukt.
Kā ir tad, kad tu slavēšanas laikā pēkšņi dzirdi jaunu dziesmu, kuras vārdi un melodija aizskar? Parasti pēc tam cilvēks nepacietīgi gaida brīdi, kad dziesma internetā tiks publicēta, lai to varētu klausīties vēl un vēl. Arī grupiņās parasti šī dziesma kādu laiku ir populāra. Atceros sevi pusaudža gados, kad tikko kļuva populāra grupas Modern Talking dziesma „You’re My Heart, You’re My Soul”. Man tā ļoti patika. Šobrīd ir tā, ka, dzirdot pirmos dziesmas akordus, es to izslēdzu. Mani šī dziesma nesaista. Ir jābūt īpaši izturīgam, lai visu dzīvi klausītos vienu dziesmu. Piemēram, dīdžejam Augustino iznāca jauna dziesma, kurai YouTube šobrīd ir publicēta arī 10 stundu versija. Dziesma vienkārši 10 stundu garumā skan uz riņķi. Komentāru sadaļā kāds cilvēks uzdeva jautājumu: “Vai jūs tiešām 10 stundas klausāties vienu dziesmu?” Tāpat ir lietas, kurās vajadzīga tieši šāda izturība. Tāpat arī veikalos bieži vien skan šķietami forša mūzika, taču reiz es pie sevis aizdomājos: “Vai šī dziesma veikalā skan visu dienu?” Ir atšķirība starp to, kā jūtas pircējs, kurš dziesmu dzird tikai laikā, kad atrodas veikalā, un pārdevējs, kurš to dzird visu dienu. Iegaumē: kad tu ej uz mērķiem, ir vajadzīga izturība. Arī tad, kad kādas lietas tev ir konkrēti apriebušās, turpini tās darīt, jo tikai tādā veidā ir iespējams gūt panākumus. Galu galā kas tu esi – uzvarētājs vai nīkulis? Nīkuļi nav izturīgi un pastāvīgi, tādi ir tikai uzvarētāji.
Starp citu, esmu pamanījis interesantu lietu klientu apkalpošanā. Kad klients pirmo reizi izmanto kāda uzņēmuma pakalpojumus, darbinieki pret viņu izturas īpaši laipni un ir gatavi sniegt pakalpojumus, cik labi vien iespējams. Nākamajā reizē viņu attieksme vairs nav tik ļoti laipna. Kad cilvēks kļūst par viņu pastāvīgo klientu, tad īpaša vērība šim cilvēkam vispār vairs netiek pievērsta. Vai tu esi to pamanījis? Kāpēc tā notiek? Šiem cilvēkiem, acīmredzot, trūkst izturības turpināt pret konkrēto klientu attiekties līmenī. Es uzskatu, ka labs bizness ir tikai izturīgiem biznesmeņiem. Nesen uzzināju skaidrojumu kompānijas LG logotipam. Izrādās, ka L un G burtu savienojums veido smaidiņa simbolu, kas apzīmē ideālas attiecības ar klientu. Es gan nezinu, kā viņiem šobrīd veicas, jo neesmu šīs kompānijas fans. Bizness, kas ilgtermiņā uztur labas attiecības ar klientiem, gūst panākumus.
“Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” (Romiešiem 15:4)
“Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kolosiešiem 1:11)
No kurienes rodas spēks izturēt? No Dieva nāk izturība un ieprieca. Pasaulīgam cilvēkam bez Dieva spēka tas nav iespējams.
Bet es reizēm skatos uz kristiešu draudzi un pasaulīgiem cilvēkiem, un nevaru kaut ko saprast. Ir kristieši, kuri, saņēmuši Dieva spēku, negūst panākumus. Tajā pašā laikā ir pasaulīgi cilvēki, kuriem nav dota šī izturība no Dieva, taču viņi to rod dažādās mistiskās darbībās un sātanismā vai vienkārši savā spēkā un sasniedz pat vairāk. Kur ir problēma? Draudze ir vienkārši izlaidusies. Daudzi kristieši uzskata, ka Dieva pats visu darīs viņu vietā. Tā ir smaga maldīšanās. Dievs mūs māca būt izturīgiem, iet uz mērķiem un cīnīties. Dievs mums dod spēku būt pacietīgiem un izturīgiem. Šo spēku mēs no Dieva saņemam caur Viņa vārdu.Iepriekšējā Rakstu vietā mēs lasām vārdus: “Iepriecu smeldami rakstos.” Šo spēku tu iegūsti tad, kad lasi Dieva vārdu un pats pavadi laiku ar Viņu savā lūgšanu kambarī. Tas ir tavs personīgais laiks ar Dievu.
Ja es redzu, ka kādā kalpošanā nav kārtības, tad zinu uzreiz, ka attiecīgās kalpošanas vadītājam nav sakārtots laiks ar Dievu. Šis cilvēks nav spējīgs sevi savākt, un, ja nav attiecību ar Dievu, tad cilvēks nevar arī būt izturīgs. Izturība nāk no Bībeles lasīšanas, lūgšanas, draudzes un kalpošanas cilvēkiem. Šīs četras lietas ir ļoti būtiskas. Neskaties uz lūgšanām kā tukšu pātaru skaitīšanu, bet kā laiku ar Dievu un sevi, kad tu pārdomā ikdienu, nākotni un pagātnes kļūdas, kuras turpmāk vairs centies nepieļaut. Ja tu neanalizē sevi un nepavadi laiku ar Dievu, tad nevari izlauzties. Tu nebūsi pacietīgs. Dievs ir Tas, no kura nāk izturība. Esi pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tevi ir darījis izturīgu! Mēs lūdzam Tevi, Svētais Gars, ka Tu dari mūs stiprus un izturīgus. Vai tev neliekas jocīgi lūgt Dievam izturību? Tu uzliec Dievam atbildību, lai Viņš visu izdarītu tavā vietā. Mums vajag izfiltrēt to, kā mēs lūdzam. Var Dievam lūgt izturību, bet vienmēr, kad es formāli lūdzu, lai Dievs mūs svētī, manā sirdī tas neatbalsojas, jo zinu, ka Viņš svētīs tad, kad mēs uzklāsim Viņam galdu. Vai tevi šis sprediķis uzrunā?
“Ja tu laimes laikos nogursi, tad arī tavs spēks bēdu laikā būs neizturīgs.” (Salamana pamācības 24:10)
Mūsu dzīvē ir gan viegli, gan grūti posmi. Atceries, ka abos ir jāstrādā! Daudz vieglāk ir strādāt vieglajos posmos, kad esi iedvesmots. Grūtajos posmos ir grūtāk, bet abos jāstrādā, pretējā gadījumā tev neredzēt panākumus kā savas ausis. No panākumiem var arī sagriezties galva. Piemēram, ceļot šo draudzi, mēs kopā esam strādājuši. Šobrīd draudzē ir vairāki simti cilvēku, tāpat arī ir pietiekami finanses, izveidojas arī ietekme un daudz kas cits. No laimes var sagriezties galva, draugs. Varbūt tu ar to vēl neesi saskāries, bet es jau tagad lūdzu Dievu par to, jo esmu jau kaut kādā mērā gatavs tam, ka man būs kārdinājumi apstāties un dusēt uz lauriem.
Piemēram, ar tautas lūgšanu sapulces projektu šobrīd viss norit ļoti labi. Tiesa gan, ir grūti, bet mēs esam sasnieguši reālu rezultātu. Jau 110 mācītāji ir pieteikuši savu dalību šajā sapulcē. Tie ir tikai mācītāji, nerunājot par pašām draudzēm. Būs vēl vairāk. Kas mēs tādi esam? Kas es tāds esmu, lai šie cilvēki atsauktos un nāktu? Kas tas ir? Tas ir Dievs, kas darbojas caur mūsu pareizām darbībām. Tu vari sākt domāt, ka Dievs tevi izvēlējās tāpēc, ka esi visgudrākais un tikai tavos spēkos ir to visu izdarīt, taču tā uzskatīt nav pareizi. Tā nav patiesība. Ne tikai mēs to varējām izdarīt. Dieva ceļi nav izdibināmi. Laimes brīdī tu vari sākt pie sevis domāt par to, cik esi pareizs, cik labi visu spēj un kā ar visu pats tiec galā, nelasot grāmatas un neklausoties citos. Arī mājas grupiņās mēdz notikt tā, ka atnāk cilvēks, kuram nav nekā, taču pēc laika ar pārējo cilvēku palīdzību un lūgšanām šis cilvēks sāk kaut ko sasniegt. Viņš dabū darbu, uzlabojas arī citas sfēras un brīdī, kad laime sakāpj galvā, cilvēks uzskata, ka visu sasniedzis paša spēkiem. Laimes laikā nogura, taču bēdu brīdī viņš vairs nepastāvēs.
Vakar kāds dusmīgs onkulis pienāca pie manis un jautāja: “Kur Dievs ir? Es visu daru, esmu līdz galam nodevies, bet nekā nav.” Var redzēt, ka cilvēks ir bomzītis un nelabi ož. Agrāk viņš bijis baptistu draudzē. Es viņam teicu: “Dievs jums darbu neuzmetīs tā vienkārši virsū, naudu arī ne. Tev jāstrādā!” Onkulis atbildēja: “Es visu darīju, tāpat nekā nav. Kur Dievs ir?” Šis cilvēks ir apvainojies uz Dievu. Ir vajadzīga izturība. Nav iespējams darīt visu un dzīvot, lūk, tā, gaidot, kad Dievs visu izdarīs, pašam necīnoties. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Jūs vēl neesat cīnījušies līdz asinīm pretī grēkam.” Te dažs labs nespēj piecelt savu pēcpusi un atvilkties uz dievkalpojumu un mājas grupiņu. Pēc tam cilvēks apgalvo, ka ir izturīgs līdz galam un izdarījis visu. Vienu reizi gadā atnāk uz dievkalpojumu, retu reizi palūdz Dievu un palasa Bībeli, un uzskata, ka visu ir izdarījis. Ko tu esi izdarījis? Pēc tam cilvēks nāk un sūdzas. Daudzi arī apgalvo, ka pasākumi, kas mūsu draudzē notiek, ir fufelis. Es gan ļoti labi zinu, ka, ja mēs strādājam no savas puses un esam izturīgi, tad tas nebūs kaut kas ķeksīša pēc. Tas būs kaut kas paliekošs, jo to ir iespējams sasniegt tikai ar izturību. Es jūtu, ka mēs esam iedvesmoti.
Ir svarīgi zināt, ka būs izturības posmi jebkādā tavas dzīves sfērā. Man tev ir kāds padoms. Mēdz būt tā, ka tev apnīk kāda dziesma, kuru agrāk esi vairākkārt klausījies. Pēkšņi kāds dīdžejs šo dziesmu pārveido jaunā stilā, un tev atkal viņa patīk. Ko tas nozīmē? Lai šo emocionālo enerģiju sevī uzturētu, der kaut kādas lietas, kas ir rutīnā, atsvaidzināt, kaut ko pamainot. Piemēram, ja tu lūgšanu laikā skaitīsi vienu un to pašu pātaru, tu ilgi neizturēsi. Nākot uz skatuves, es vienmēr skaļi pasakos Dievam. Tas man jau sāk apnikt. Ko darīt, lai tas viss atkal būtu emocionāli? Kaut kas jāpamaina! Galvenais mērķis jāatstāj tas pats, bet jāizdara citādāk. Piemēram, skrienot tu sūc putekļus pāri Rīgas ielām un tas sāk apnikt. Atbrauc paskriet pa Siguldu! Dari to pašu, tikai citā vietā! Pamaini kaut ko! Piemēram, es sportoju regulāri, taču bieži vien kaut ko mainu. Man mērķis nav gūt panākumus sportā, es vienkārši zinu, ka tas ir vajadzīgs veselībai, un man arī pašam patīk to darīt. Es varu kādu gadu vai divus iet uz sporta zāli, taču pēc tam man noriebjas pareizi ēst. Es vienkārši sāku ēst visu, ko man gribas. Man tā piegriežas visi vingrinājumi, un es zinu, ka kaut kas jāmaina. Es sāku vairāk skriet, pārslēdzoties no sporta zāles uz krosiem. Tagad, piemēram, es skrienu. Vasarā apmēram mēnesi es vispār biju pārtraucis sportot un tikai sauļojos. Ja mans mērķis ir reāli panākumi, tad atliek tikai būt izturīgam un kaut ko pamainīt. Treneri sporta zālēs arī bieži vien saviem klientiem pamaina vingrinājumus, jo zina, ka, darot vienu un to pašu, cilvēkam viss piegriezīsies.
Tieši tāpat cilvēks var izvilkt arī emocionāli, bet jebkurā gadījumā ir grūtie un vieglie brīži, kuros jāstrādā un jāparāda izturība līdz galam. Jāpieņem, ka panākumi nav mērķis, bet gan dzīvesveids. Jābūt arī reālai vīzijai un mērķiem. No kurienes tev būs emocionāls prieks kaut ko darīt, ja tu nezini, kāpēc tu to dari? Vai tu vispār zini, kāpēc dzīvo? Kāpēc tu vispār ieradies šajā pasaulē? Pat to daudzi cilvēki nezina un tāpēc izdara sev galu. Ir vajadzīgs konkrēts mērķis un vīzija, kas kalpo cilvēkiem.
Ir kāda svarīga lieta par laulātajiem. Cilvēki satiekas, ierauga viens otru un kūst no laimes. Abiem visur vajag kopā braukt un nevar atrauties. Es šādiem pāriem saku: “Jums tas viss būs. Jūs viens otram paspēsiet arī apnikt.” Tas posms, kad gribas visur būt kopā, ir labais posms. Es nesaku, ka mīlestībai jāmazinās, tieši otrādi, tai jāaug. Tomēr šī pirmā mīlestība ir saistīta gan ar seksuālo iekāri, gan ar vienkāršu iemīlēšanos un gaidām no otra cilvēka. Pēc tam, draugs, seko reālā dzīve. Ir kāda svarīga lieta: ja jums, laulātie cilvēki, nav vienotu mērķu, jūs nedzīvosiet kopā.
Ko es ar to gribu teikt – arī tad, ja jūs dzīvosiet kopā to nevar saukt par pilnvērtīgu laulību, ja nav kopīgi mērķi uz kuriem jūs kopīgi ejat. Kāpēc gan nevajag precēties tā, kā gribas, tāpēc, ka es zinu, ka paies divi gadi, gads vai pusgads, citiem pat viena diena paiet, kad jau sākas teksti: “man ar tevi nav nekas kopīgs! Kāpēc es tevi apprecēju! Lasies projām – mans dzīvoklis, es eju uz mašīnu gulēt!” Par mašīnā gulēšanu, domāju, ka tev jau cilvēki ir ar pieredzi. Jāatzīstas, ka es nekad neesmu mašīnā gulējis, es esmu izturīgs, lai pati iet uz mašīnu gulēt. Es tiešām esmu izturīgs. Ir svarīgi, ka pārim ir vienoti mērķi Dieva lietās, kalpošanā utt.
“Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs.” (2.Korintiešiem 6:4)
Vai tad draudze bez kopīga mērķa var pastāvēt? Kad cilvēki nāk tikai patusot kopā un aiziet projām.
Pāvils saka skaidri un gaiša, ka Dieva kalpiem ir grūts darbs, bēdas un arī bailes.
Viņam bija konkrēts mēŗķis – glābta šī pasaule. Tev ir mērķis, vīzija? Pacietība neatnāk – Dievs, aiziešu pie mācītāja, lai viņš par mani palūdz un hops esmu pacietīgs. Jā, no lūgšanas var kaut kas mainīties, bet pamatā tas būs tavs paša darbs ikdienā. Pastāvība rada izturība, kad tu pats pastāvīgi turpini iet uz priekšu. Ar zobiem, ar nagiem, bet uz priekšu, jo Dievs tev ir devis spēku iet pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un tas tev nekā nekaitēs.
Tu zini, ka vienam cilvēkam var būt no rīta viens noskaņojums un vakarā cits. Un tā ir ikdiena. Un tev ir jāprot iet tālāk abos gadījumos. Pastāstīšu piemēru par sevi. Man tā bija vakar no rīta pamostoties, pirms braukšanas uz dziedināšanas dievkalpojumu es biju nenormāli priecīgs, no rītiem parasti tā nav, jo jābrauc tālais ceļš un agrāk jāceļas, bet es paspēju pat pie friziera aiziet, un pat pa ceļam braucot iebraukt Bērzkrogā pēst. Domāju, Dievs, kā Tu mūs svētī un lutini, vienkārši biju entuziasma pilns un es vispār neesmu tāds, kuram viegli var sabojāt noskaņojumu. Nu lūk, un mēs atbraucam uz dievkalpojumu Madonā, kurā mūsu dievkalpojums telpas līdzinājās bāram, tur bija pat lete, bet tas nebija tas pats trakākais, tas bija pat amizanti. Aiz loga, turpat blakām notiek pilsētas kartupeļu svētki un tam vajadzētu būt jau pietiekamam iemeslam, lai es sāktu pukstēt, bet mani tas nenokaitināja, es nodomāju o forši, supper, es sludināšu un man būs pavadījums, mani tas nenokaitināja nemaz. Tad sākās nākamais posms, kas manu noskaņojumu nesabojāja – slavēšanas grupai skaņa bija vienkārši šausmīga. Un es zinu, ka tur bija arī atnākuši kādi ciemiņi, ka tur arī kāds mācītājs bija. Un viņš redz kāda mums bija tur slavēšana un kāda mums tā skaņa ir. Nu, ja viņam bija uzkāpis zilonis uz ausīm, tad paldies Dievam, bet ja nebija, tad nu man kauns par to visu. Tiešām bija šausmīga slavēšana – apstājas un sāk no jauna, apstājas un sāk no jauna. Ģitāra vispār nezin kādā tonalitātē skan, tas nebija vienkārši slikti, tas bija ārprāts. Tas ir kauns tā spēlēt un tā skaņot un būt tādiem bezatbildīgiem. Un zini, mani tas nenokaitināja. Skatos uz slavēšanas līderi, jo es pats pie tā visa nevaru paslavēt, tur nav ko slavēt, tur nav nekas. Mēs nopirkām speciālu aparatūru šādiem dievkalpojumiem, ļoti kvalitatīvu, kas maksāja ap diviem tūkstošiem, bet kam mēs viņu vispār pirkām, ja viņu neviens nenoskaņo un, ja tie dziedātāji nedzied un nespēlē. Skatos slavēšanas līderis man stāv blakus un izplestām rokām mierīgi slavē Dievu. Un es domāju, viņa ar ausīm laikam vispār nedraudzējas. Es vēlāk viņai prasu, vai viņa neko nedzirdēja? Un viņa atbildēja, nē nu dzirdēju, bet es jau vairāk nezināju ko citu darīt kā tikai slavēt Dievu. Nu es pats arī parasti tādos gadījumos turpinu slavēt Dievu, vismaz cenšos nedzirdēt tos murgus. Un arī muzikanti teiks, ka skaņotāji vainīgi un skaņotāji teiks, ka muzikanti vainīgi. Dievkalpojums katrā ziņā bija izgāzies, beigās mums bija nedaudz laiks vēl palicis, tāpēc noorganizējām ekskursīju uz pili. Sarunājām vēl gidi, samaksājām katrs divus eiro viņai, kādi piecpadsmit cilvēki tur bija. Un viņa sāk stātīt par to pili, es apskatos uz pārējo sejām, ka īsti neinteresē viņiem tas, jo garlaicīgi stāstīja, bet man gan interesēja, jo man patīk tādas lietas. Tā kā mums bija ļoti ierobežots laiks, es gidei saku, ka ātrāk vajadzētu visu izstāstīt. Un viņa rupji atbild: “man arī te nav nekāda patika ar jums krāmēties!” un to dzirdēja arī citi, vismaz tie, kas tuvāk stāvēja. Ejam tālāk, redzam muiža un jautājam vai iesim arī iekšā, atcirta, ka nē neiesim, nu labi, tas vēl tā. Jautājām, vai muižas pārvaldnieks pēc tautības bija vācietis? Strupi atbild, ka nē un tikai tālāk saka savu runājamo. Gide bija tāds cilvēks, kura ir dabūjusi savu auditoriju un grib, lai viņu klausās. Varbūt pārējiem likās normāli, es nezinu, bet tā turpinājās vairākas reizes līdz mēs nonācām līdz pašai pilij un tur bija tāds skaists namiņš un es jautāju – a kas tas tāds? Un viņa iesaucas: “Labrīt no rīta!” un es tā domāju, man gan asinis ir normālas, bet nu var arī reizēm uzvārīties. Pie sevis domāju, es esmu izturīgs, izturīgs, izturīgs, bet man jāpasaka šai sievietei, ka viņa visus mūs šobrīd izmanto un izturas ļoti nepieklājīgi? Un es nolēmu mierīgi pateikt: “Tagad mēs zinām kā sauc to namiņu – labrīt no rīta, bet jums gan tā gides kultūra ir ļoti vāja.” Un viņa atbildēja: “Tad, kad es stāstīju par to namiņu, jūs tur koķetējāt ar tām blondīnēm.” Kas notika tajā brīdī, nu tur bija vainu jākaujas vai nu jāapklust. Ko es sagaidīju tajā brīdī, draugi, kā tu domā? Mēs tur bijām piecpadsmit cilvēki. Ko tu sagaidītu no manis, ja mēs daži cilvēki ejam un kāds dzērājs, nikns cilvēks tev piesietos uz ielas, ko tu sagaidītu no manis? Gribētu, ka aizstāvu tevi? Jā, gribētu. Bet mācītājs jau ir visvaris un pats tiek galā un pārējie vienkārši skatījās kā es cīnos un mani neatbalstīja. Tas gan bija pēdējais piliens, es paliku drūms un nerunīgs. Es pēc tam mašīnā braucu un teicu – jūs neviens mani neatbalstījāt, bet kad jums kaut kas notiek, es jūs vienmēr atbalstu. Arī kad piedzima mana mazmeita Abigeila, māsiņa uzvedās līdzīgi, darbojoties ar bērnu, viņa pie reizes ārstēja Pēteri, manā klātbūtnē viņu audzināja, bija nepatīkami klausīties. Es saprotu tādus brīžus, ka tiešām nevar saprast, ko atbildēt. Es nevarēju tajā brīdī to tā vienkārši atstāt un es teicu: “gan jau viņas vīrs pats zinās, ko teikt savai sievai.” Un ziniet, viņa apklusa un pēc kāda laiciņa aizgāja vispār projām. Un tāda ir mana sirds, bet kāda ir jūsu sirds? Šī situācija ļoti lika domāt. Es savaldījos, bet man tas lika daudz pārdomāt, ka nav jau viss tik labi un skaisti kā tas izskatās un mēs nesaprotam, ka draudzē viens par visiem un visi par vienu. Nevis stāv un skatās kā uz gladiatoru cīņām. Vēlāk jau, kad patiešām bija laiks doties projām es gidei teicu: “Man jau bail jums prasīt, bet mums vairs nav laiks un ir jāiet.” Un viņa pateica: “Jā, tāda es esmu! Tā ir ar mani!” arī tad neviens neko nepateica. Un ziniet, ko viņa domāja? To, ka visa man komanda domā tāpat kā viņa un, ka visa komanda ir pret mani un par viņu. Un ziniet, ir tāds teksts, kuru bieži vien izmanto filmās: “Lai ļaunums vairotos pietiek, lai labi cilvēki neko nedarītu.” Pietiktu vienai pašai Luīzei pieiet klāt un pateikt, jūs esat ļoti nepieklājīga, ar to pilnībā pietiktu. Vai arī kāds pieietu klāt un pajautātu viņai – kāds ir jūsu priekšnieka numurs?
Es nevienu nevainoju, es visu saprotu, es neesmu nekas īpašs, es esmu daļa no komandas, bet mēs viens par otru iestājamies. No šīs dienas mēs to zināsim. Un paldies Dievam! Kā Pāvils saka, ka mēs teicam sevis laimīgus esam arī savās ciešanās. Pastāvība un izturība nes panākumus. Šis te notikums, ja tev ir smadzenes, kaut ko iemācīja, un palīdzēja tagad iemācīt draudzi šādas te lietas. Lūk, tas arī bija piemērs par to sieviešu hormonu, no rīta laimīgs, bet vakarā jau ar citu noskaņojumu. Es jau iepriekšējā vakarā sāku laimīgs palikt, jo mums uz Tautas lūgšanu sapulci tika apsolīti tūkstots krēsli un jau pēc brīža atnāca sms, ka mums ir jau divi tūkstoši krēsli piešķirti un arī vairāk kā 110 mācītāji jau pieteikušies uz Tautas lūgšanu sapulci. Lūk, dienas cikls. A ko man darīt? Nenākt vairs uz dievkalpojumu? Nesludināt jums? Bet tā jau cilvēki ikdienā dara kā kaut kas nav kā vajag un iet projām. Neesi redzējis tā? Atnāk ar kādu neaudzinātu bērnu un mūsu kārtībniekam ir jāaizrāda un jāpamāca. Un māmiņa pavainojas, nenāk vairs un vēl aprunā mūsu draudzi.
Bet ziniet, ka Dievs jūs visus mīl un vēl viena lieta, mēs neviens diemžēl neesam normāli, sākot ar galveno kosmonautu šeit aiz kanceles, bet Dievs saka, nesiet cits citu nastas. Un vēl Bībele saka, ka katram ir jānes sava nasta. Bet kad tu redzi, ka kāds nes visu nastas, tad tu palīdzi viņam nest tās. Tāpēc ir draudze. Lai mēs izturīgi būdami iemantotu dievišķo godību.
“Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību.” (Romiešiem 5:2-4)
Jeb panākumus, sasniegtus mērķus Jēzus Vārdā. Slava, Tev Kungs. Es jūs mīlu!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu „Izturības posms” pierakstīja un rediģēja draudzes „Kristus Pasaulei” redakcija