Brīvība

Varbūt tu domā, ka zini, kas ir brīvība. Atkārtošana ir zināšanu māte, un ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā sākotnēji šķiet. Ir kādas lietas, kas ir Dieva ziņā, un Viņa ceļi ir neizdibināmi. Dievkalpojuma laikā Dievs mani uzrunāja, un es paaicināju priekšā cilvēkus uz aizlūgšanu, un daudziem bija sirds sāpes un emocionālas problēmas, kā arī vairākiem bija audzēji. Kāpēc tā? Acīmredzot ne psiholoģija, ne kristīgā mācība, ne lūgšanas nebija palīdzējušas. Tāpēc šīs svētrunas tēma ir “Brīvība”, un mēs apskatīsim to no citas puses.

“Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Ir brīvība, ko mēs redzam fiziskā plāksnē. Pāris desmitus gadu atpakaļ Latvija vēl nebija brīva, šeit pastāvēja komunisms, un varas struktūras mums noteica, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā nav brīvība. Tāpat pastāv Ziemeļkoreja ar komunistisko režīmu un Dienvidkoreja ar demokrātiju, kur šobrīd notiek ziemas olimpiskās spēles. Ir ticis skaļi izteikts, ka abām šīm valstīm ir jāapvienojas, kaut tas izskatās nereāli. Viena valsts ir brīva, otra ir pilnīgi nebrīva; politiski un ekonomiski tas ir ļoti skaidri redzams. Taču ir arī cilvēka iekšējā brīvība, un tas ir garīgi. Ko Dēls darīs brīvu, tas patiesi būs brīvs. Farizeji teica Jēzum: “Mēs nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi.” (Jāņa 8:33) Pastāvēja tā laika reliģija – to pārstāvēja jūdi, farizeji, saduķeji, zeloti un citi, – kurai nebija izprotams jēdziens “iekšēja brīvība”. Viņi darīja pareizas lietas tikai tāpēc, ka tā noteica reliģiskie likumi, cilvēku vidū iecelta kārtība. Farizeji pie Jēzus atveda sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, Jēzus teica, lai tas, kurš ir bez grēka, pirmais met akmeni (uz viņu). Visi farizeji cits pēc cita nometa savus akmeņus un aizgāja no turienes, jo neviens no viņiem nebija bez grēka. Jēzus skaidri saka par šāda tipa cilvēkiem: “Jūs esat kā nobalsināti kapi – no ārpuses skaisti, bet no iekšpuses pilni netīrības un dažādu miroņu kaulu.” (Mateja 23:27–28 ) IR TIKAI VIENS, KURŠ SPĒJ DOT PILNĪGU IEKŠĒJU BRĪVĪBU, UN VIŅA VĀRDS IR JĒZUS KRISTUS. Iekšēju brīvību nespēj dot neviena cita reliģija. Dievs atnāca cilvēka miesā virs zemes, nomira pie krusta un augšāmcēlās, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvību un iekšēju brīvību. Kad esi iekšēji brīvs, tev nav nepieciešams sods vai cilvēku iedibināta kārtība, lai darītu pareizas lietas. Patiesa brīvība sākas cilvēka iekšienē, tā nenāk no ārpuses, un tas ir brīnums Jēzū Kristū – Dievs tevī rada jaunu cilvēku, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns (2. Korintiešiem 5:17). Tevī rodas vēlme pašam rīkoties tā, kā grib Dievs. Kad tu garīgi esi jauns cilvēks, pēc tam tas sāk parādīties pie tavas miesas jeb fiziskā plāksnē.

Latvijas valsts pamatā ir garīgā atmoda. Diemžēl skolās to daudz nestāsta, taču fakts ir patiess – pirmā latviešu inteliģence ir cēlusies no hernhūtiešu garīgās kustības Latvijas teritorijā 18. un 19. gadsimtā, kas aizsākās Vidzemē. Mūsu valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors Baumaņu Kārlis nāk no hernhūtiešu jeb brāļu draudžu vidus. Tās bija tādas draudzes, kāda ir mūsu, – vadīta nevis pēc tradīcijām, bet pēc Dieva Gara. Hernhūtieši neizpildīja dažādus reliģiskus rituālus vai norādījumus formas pēc, lai labi izskatītos vai nomierinātu savu sirdsapziņu, bet darīja to no sirds. Arī Amerikas Savienoto Valstu sākums un konstitucionālais pamats ir garīgā atmoda. Tur, kur cilvēki garīgi atdzimst, agri vai vēlu tas parādās arī fiziskā plāksnē – cilvēku dzīvēs. Ja garīgā atmoda notiek pilsētas mērogā, tas parādās pilsētas iedzīvotāju dzīvē. Dienvidkorejā ir lielākā evaņģēliskā draudze pasaulē ar miljons draudzes locekļiem, un tur ir lielākie dievkalpojumi, kādi vispār jebkur notiek. Visa Dienvidkoreja ir pilna ar neona krustiem, un uz ticīgu, jaunpiedzimušu cilvēku mājokļiem ir krusti un dažādi kristīgi uzraksti, kas nozīmē, ka evaņģēlistiem tur vairs nav, ko darīt. Tāpat tā ir arī ļoti plaukstoša valsts (starpcitu, teritorijas ziņā aptuveni tikpat liela kā Latvija). Jebkuram uzplaukumam pamatā ir garīga atmoda, pēc tam tas parādās uz āru.

“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1)

Brīvībai Kristus mūs ir aicinājis. Kalpības jūgs nozīmē bauslību. Nedari kaut ko tikai tāpēc, ka kāds to grib vai kāda sistēma tev uzspiež, kā tev domāt un kā tev nedomāt. Dari tā, kā tev saka Svētais Gars. Dari to, ko tu pats redzi Dieva vārdā. Dari tā, kāds tu pats esi – jaunpiedzimis kristietis. Nesāc no otra gala – neveic reliģiskas darbības un necenties pareizi dzīvot saviem paša spēkiem, jo agri vai vēlu tas novedīs pie nebrīves. Ja tu nerīkosies no sava jaunpiedzimušā gara jeb no sirds, tu agri vai vēlu atkal iejūgsies kalpībā.

“Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.” (1. Korintiešiem 9:19)

Pāvils saka, ka viņš brīvprātīgi paliek visiem par kalpu. Ja es stāvētu draudzes priekšā un sludinātu un darītu to tikai tāpēc, lai saņemtu algu vai vēlētos prestižu, tad man nebūtu nekādas algas Debesu valstībā, tas nebūtu brīvprātīgi. Kaut ko darīt brīvprātīgi nozīmē darīt to tikai tāpēc, ka tā vēlas Dievs. Tas esi tu, un tu pats tā vēlies rīkoties. Ja tu kalpo mājas grupiņā, tu dari to brīvprātīgi. Ja tu esi piespiests, tā ir cenšanās darīt Dieva lietas no otras puses, un tas agri vai vēlu tevi pašu sasaistīs. Ja tu kalpo draudzē vai piedalies telpu remontdarbos, tad dari to brīvprātīgi. Taču brīvprātība nenozīmē to, ka tev vienmēr gribas no rīta celties un kaut ko darīt. Jebkurā gadījumā tev sava miesa ir jāpakļauj un jāpiespiež darīt to, kas ir pareizi, bet tas viss nāk no tavas sirds. Esi brīvprātīgs! “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Ja tu kaut ko dari, tad tikai brīvprātīgi – lūk, tā ir brīvība. Brīvība nepiespiež.

No otra gala – ar saviem paša spēkiem darot pareizas lietas – nesanāks, tikai caur Kristu! Neviens indivīds, nekāda personība nekad un nekur ar bauslību jeb labiem darbiem nepastāvēs patiesā brīvībā, tas labi nebeigsies un novedīs pie nebrīves. Ir divas atšķirīgas lietas – bauslība un pareizie darbi un tas, kas mēs esam un ko mēs paši gribam darīt. Ja mēs darām kādas lietas tāpēc, ka tāds ir bauslis, bet mēs paši tādi neesam, tas ved pie nebrīves. Anekdote par šo tēmu. Sieva aizved vīru pie ārsta. Viņam tiek veikta izmeklēšana, un pēc tās ārsts palūdz vīram iziet ārā un saka sievai: “Jūsu vīrs var nomirt, problēma ir ļoti nopietna, bet ir cerība, un tas būs atkarīgs no jums. Dariet tā, lai viņam katru rītu ir garšīgas brokastis, un, lai viņš labi jūtas, kad iet uz darbu. Pusdienlaikā pagatavojiet vīram garšīgas pusdienas un neapgrūtiniet viņu ar savu pļāpāšanu. Vakarā sagaidiet vīru no darba, ļaujiet viņam atpūsties, nezāģējiet viņu un pagatavojiet garšīgas vakariņas. Un naktī, kad viņš vēlas seksu, neatsakiet nekādām viņa seksuālajām vēlmēm.” Pēc ārsta apmeklējuma vīrs ar sievu brauc mājās, un mašīnā ir klusums. Beidzot vīrs saņemas un jautā: “Nu, kā ir ar mani?” Sieva atbild: “Tev nav cerību!”

Ir kādas lietas, kuras tu vari atrisināt tikai vienā konkrētā veidā, un nepalīdzēs ne ārsts, ne psihiatrs, ne kādas organizācijas, jo tā būs cenšanās kļūt labākam no ārpuses. Nepietiek tikai ar ārsta apmeklējumu, ir nepieciešama pareiza rīcība, bet pirmkārt ir nepieciešams būt jaunam radījumam. “Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17) Ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu par savu Glābēju, saņem Svēto Garu, un, kur ir Svētais Gars, tur ir brīvība! Esi brīvs un neļaujies iejūgties kalpībā! Tātad svarīgākā ir iekšējā brīvība, un uz to ir tikai viens ceļš – Jēzus Kristus, un no garīgās brīvības rodas fiziskā brīvība. Ja mēs sākam no ārpuses ieviest brīvību, tas beidzas ar nebrīvi gan cilvēkā, gan pilsētā, valstī un visā pasaulē. Komunistiskajā režīmā valdīja ateisms, taču visi bija “vienlīdzīgi un brīvi”, un tas beidzās ar teroru un asinīm. Jebkas, kas tiek darīts no otra gala, nedarbojas un rada ļaunumu. Šī sprediķa mērķis ir palīdzēt tev saprast mehānismu, kā dzīvot brīvībā, un izbeigt censties izcīnīt to ar labiem darbiem, kā arī visu darīt brīvprātīgi, bez piespiešanas. Tas tev ir svarīgi! Ir viena lieta dzirdēt mācītāja sprediķi un izlasīt to Bībelē, bet cita lieta ir zināt, ko tas tev dod.

Būt brīvam nozīmē valdīt.

“Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”” (1. Mozus 1:27-28 )

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Dievs ir brīvs Savā izvēlē, un tieši tādu pašu Viņš ir radījis cilvēku. Tu esi radīts pilnīgi brīvs ar brīvu izvēli. Tajā pašā laikā Dievs novelk robežu un paskaidro mums, kādā veidā mēs varam dzīvot šajā brīvībā. Saglabāt brīvību nozīmē ievērot Dieva principus. Cilvēki tos pārkāpj, un tādēļ pazaudē brīvību. Dievs neradīja robotus, kas ir spiesti Viņu mīlēt. Dievs nav tāds, kurš aizsūta uz elli, ja Viņu nemīl, vai sataisa problēmas, ja mēs Viņu nemīlam. Tāda ir ikviena diktatūra, tā visus citādi domājošos pāraudzina un piespiež – ja tu nemīlēsi mani, es tev uztaisīšu problēmas, lai tu mīlētu mani, ja tu nemīlēsi mani, es tevi mocīšu, līdz tu atzīsies, ka mīli mani, es tevi mocīšu tik ilgi, kamēr tu atzīsies visos noziegumos un mīlēsi mani. Hitlers nenāca pie varas vienā dienā, viņš vēl nebija fīrers, tikai tiecās uz to, esot savā partijā, bet jau šai un citām partijām pa visu Vāciju bija vairāki simti slepenu cietumu, kuros lika cilvēkus, kuri neatbalstīja konkrētās partijas ideoloģiju. Arī ebreji netika vienā dienā vienkārši pasludināti ārpus likuma. Iesākumā viņiem neļāva braukt pa autobāņiem, neizdeva autovadītāja apliecības, lai gan automašīnu tolaik bija pavisam maz. Hitlers bija apsolījis katram iedzīvotājam volkswagen, bet to nerealizēja. Viss notika uz melu un iebiedēšanas pamata. Cilvēks nav radīts, lai viņu vadītu ar meliem un iebiedēšanas palīdzību. Tu varbūt domā, kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma! Tāpēc, ka tu neesi radīts kā robots, Dievs tevi ir radījis ar brīvu izvēli – tu vari grēkot, tu vari darīt ļaunumu citiem cilvēkiem, bet ne jau Dievs dara šo ļaunumu, cilvēki paši izvēlas to darīt. Ja nebūtu ļaunuma, nebūtu arī brīvas izvēles. Ir pareizi, ka cilvēks pats drīkst grēkot un izvēlēties, pretējā gadījumā cilvēks vienkārši nespētu mīlēt ne Dievu, ne cilvēkus.

Būt brīvam nozīmē valdīt. Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli un ielika cilvēku valdīt. Valdīt pār ko? Pirmkārt, pār sevi! Pilnībā valdīt pār sevi tu spēj tikai Kristū, Viņa spēkā. Es nesaku, ka bez Dieva nav iespējams zināmā mērā valdīt pār sevi, bet cilvēka spēkam ir robežas. Tikai Kristū tu spēj pilnībā valdīt pār sevi un tikai Kristū un caur Jēzus asinīm tu vari būt izpirkts un nākt Dieva klātbūtnē. Tikai caur Jēzu Kristu tev var būt Svētais Gars un vari būt jauns radījums. Tu esi radīts, lai valdītu! Kā tu vari būt brīvs, ja nevaldi pār sevi? Ja tu nevaldi, kāds cits valda, nemēdz būt tā, ka tu nevaldi un neviens cits pār tevi arī nevalda. Vai nu tu valdi pār savu miesu, vai miesa valda pār tevi!

“Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (Atklāsmes 5:10)

Tu esi tas, kurš valdīs pār visu zemi! Sākumā iemācies valdīt pār sevi, tad varēsi valdīt arī pār zemi.

Mums bija lūgšanu sapulce, kurā lūdzām, lai nebūtu nekādu sniegputeņu, lai neatceltu nevienu avioreisu, kad nākamo ceturtdien atlidos mūsu ciemiņi no Ukrainas. Mēs esam Dieva bērni un valdām pār to visu, un, ja tā ir Dieva griba, tad mēs arī uzvarēsim. Pēc laika prognozes internetā bija paredzēts, ka ceturtdien sāks snigt un snigs visu nedēļas nogali. Mēs par to lūdzām, lai gan es nebiju ļoti uztraucies, bet ir pareizi valdīt arī pār laikapstākļiem. Nākamajā dienā no rīta iegāju internetā apskatīties laika ziņas, un rādīja, ka ceturtdien būs pilnīgi saulains laiks. Protams, līdz tam vēl viss var mainīties, bet mēs turpināsim lūgt Dievu, lai lidmašīna var šeit nosēsties, lai neatceļ nekādus reisus un viss notiek laikā.

Tu esi radīts brīvībai, bet brīvība ir iespējama tikai valdot pār sevi un dažādiem apstākļiem, tikai caur paškontroli.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Tu esi brīvs, bet ar vienu nosacījumu, ja gribi saglabāt savu brīvību – tu nevari dot vaļu miesai jeb tev ir jāvalda pār sevi. Vai cilvēks, kurš ir piedzimis no augšas, spēj vienmēr un visu laiku pareizi rīkoties? Nē, ir vajadzīgi kādi likumi, kas kādā mērā iegrožo. Arī Latvijas Republikai ir sava Satversme, uz kuras balstās visi likumi. Ja tu esi brīvs, tev ir tiesības brīvi rīkoties un darīt kādas lietas, taču Satversmē ir ne tikai tiesības, bet tā arī pamato visus valsts likumus. Es nolasīšu Staversmes ievadu, kurā tika izdarīti grozījumi 2014.gadā, man personīgi ļoti patīk šie grozījumi.

“1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu [..]

Dievs, svētī Latviju!

Bībelē teikts, ka ikviena valsts vara ir no Dieva, šī demokrātiskā valsts vara ir no Dieva! Tomēr ir cilvēki, kas ar to manipulē un sabiedrībā mēģina ieviest kaut ko, kas ir pretrunā ar Satversmi un cilvēka brīvību. Mums ar to ir jācīnās, mums ir jācīnās par savu brīvību! Mēs dzīvojam ideālā valstī, jo mūsu Satversme ir uz Bībeles pamatiem.

Tev ir brīva izvēle līdz zināmai robežai, līdz zināmai robežai tu vari arī grēkot, nesaņemot par to sodu, vismaz ne nomētāšanu ar akmeņiem kā Vecajā Derībā. Vai var būt brīvība un suverēna valsts, ja valstī ir cilvēki, kas atņem tev brīvību? Vai tu vari būt brīvs, ja tev atņem brīvību?

“Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi [..]” (89. Satversmes pants)

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” (91. Satversmes pants)

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā [..]” (92. Satversmes pants)

“Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.” (94. Satversmes pants)

Kā valsts var garantēt šo tiesību izpildi, ja ir cilvēki, kas cenšas ierobežot tavu brīvību, piemēram, noziedzinieki, zagļi, teroristi? Ir paredzēts sods tiem cilvēkiem, kas cenšas ierobežot cita brīvību, un tieši tāpēc ir likumdošana par zagšanu, par kriminālnoziegumiem. Ja tu pārkāp likumu, tevi norobežo. Ir arī pants, kurā teikts, ka sods nevar būt pazemojošs, tātad spīdzināšanas valstī ir aizliegtas. Sods ir, lai cilvēku izolētu un pasargātu pārējo iedzīvotāju brīvību. Bez likumiem un soda tas viss nav iespējams. Tiesības garīgi mēs varētu salīdzināt ar iekšējo brīvību, bet likumus ar iekšējās kārtības noteikumiem draudzē, ar morāles normām, kuras ievērojam un par kurām atskaitāmies cilvēku priekšā, tāpēc ir pilnīgi normāli, ka katrai mājas grupiņai ir sava kārtība. Diemžēl citādi nav iespējams uzturēt brīvu valsti, jo vienmēr būs kādi cilvēki, kas centīsimies ierobežot otra brīvību. Draudzē arī ir savi noteikumi – cilvēks drīkst atnākt iedzēris, ja viņš netraucē; ja viņš traucē, tad viņu izmet ārā. Tāpat ir noteikums arī par tiem, kas aprunā – cilvēks var runāt daudz ko, bet, ja ir zināms, ka kāds aprunā, un viņu brīdina jau vairākas reizes, bet viņš turpina to darīt, tad mēs neļaujam vairs cilvēkam nākt, jo tas grauj draudzes vienotību. Tie ir mūsi likumi, mūsu kārtība. Pāvils skaidri saka, ka brīvībai tu esi aicināts, bet ne tādai, kas ļauj vaļu miesai. Tu tomēr piespied un kontrolē sevi, lai neļautu vaļu miesas iegribām. Arī darba vietās ir savi noteikumi, un parasti cilvēki nevar nākt uz darbu, kad grib, nevar arī runāt sliktu par darba devēju vai kolēģiem. Ja tu esi darba vietā, kur daudz aprunā, tad tu esi ļoti sliktā vietā, organizācijā, kura visticamāk ilgi nepastāvēs. Arī bērni, kas vēl ir mazi un nevar klusi nosēdēt dievkalpojuma zālē, ar saviem vecākiem atrodas bērnistabā, nevis dievaklpojuma zālē. Vai tu būtu apmierināts, ja mēs visi kopā sēdētu un bērni skaļi uzvestos? Kādi cilvēki varbūt pateiktu, ka bērni ierobežo viņu domu brīvību. Tāda pie mums ir kārtība, pretējā gadījumā nevaram nodrošināt draudzē brīvības principus. Arī tavā dzīvē jābūt savai kārtībai.

“Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.” (96. Satversmes pants)

Nevar jebkurš ienākt pie tevis mājās un prasīt, lai parādi savas personīgās mantas. Katram ir tiesības uz savu personīgo brīvību. Pēc Bībeles un Satversmes skatoties, tev ir brīvība, tu pats vari atrasties Latvijas teritorijā, kur vēlies, vari dzīvot, kur vēlies. Un ar ko tu gribi kopā būt, ar to tu būsi kopā. Arī tad, ja tu esi precējies, vajag saprast, ka katram ir sava personīgā telpa un personīgais laiks. Iedomājies situāciju, kad tev ir draugs, sieva vai vīrs, un tava otra puse visu laiku visur grib braukt līdzi, neskatoties uz to, ka tāpat visu laiku esat kopā. Tu kaut kur vēlies aizbraukt viens, bet otrs neatlaidīgi raujas visur līdzi. Ko tev darīt? Policiju taču nesauksi?! Bet tas ierobežo cilvēka personīgo brīvību, ja visu laiku kāds krīt uz nerviem un nezina mēru. Arī tad, ja esi precējies, tev ir tiesības uz savu personīgo telpu. Attiecības var salīdzināt arī ar valstīm. Kas notiks, ja Krievija pārkāps Amerikas robežas vai otrādi? Tad būs cīņa. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Cilvēks ir radīts brīvībai. Ir dažādi veidi, kā citi cilvēki cenšas ierobežot viens otra brīvību. Laulībā tas ir ļoti izteikti, kad cilvēki apprecas un jau pēc mēneša nāk pie manis pēc padoma, jo viens ir iedomājies, ka viss būs tā, kā viņš grib, it kā otrs būtu viņa privātīpašums, un nedod otram elpot. Es atceros vienu precētu pāri draudzē. Viens no viņiem nāca pie manis, lai parunātos, bet otrs gāja visur līdzi, roku apkārt aplicis. Mēs divatā normāli parunāt nevarējām, bet nu jau situācija ir uzlabojusies. To var nosaukt par otra cilvēka kontroli. Tāpat arī līderi var kontrolēt cilvēkus vai mājas grupu kāds konkrēts cilvēks, kurš nepārtraukti runā. Ir dažādas situācijas, un tādos gadījumos, kad kāds pārkāpj tavas robežas, tu jūties slikti. Ģimenē ir konflikti, jo viens no cilvēkiem pārkāpj robežas, bet otrs aizstāvas. Tāpat arī ar valstīm – parasti viena ir agresorvalsts un otra aizstāvās. Un diemžēl viena no tām uzvar. Vēl ir gadījumi, kad kontflikta situācijā otrs cilvēks pakļaujas, bet tas ir bezmugurkaulnieku variants. Nepakļaujieties tiem, kas cenšas ierobežot jūsu brīvību! Ja sieva grib sekot savam vīram, jo redz viņā autoritāti, tad viss ir kārtībā, jo tas ir labprātīgi. Tāpat arī Bībelē rakstīts, ka Dievs labprātīgu devēju mīl. Arī dzīvnieku pasaulē ir savas robežas. Kaķene padzen un pārmāca kaķēnus, kad tie ir paaugušies un vēl iet pie viņas baroties. Un to var salīdzināt dažādās dzīves sfērās – kad kāds pārkāpj robežas, tad seko karš vai padošanās. Tāpat drošvien esi pamanījis, ka cilvēki sūdzas: “Kamēr mēs nebijām ar Dievu un nenācām draudzē, viss bija normāli.” Tagad līderis ir vainīgs, Dievs ir vainīgs, tāpēc mums ir nesaskaņas. Zini kāpēc tāds karš notiek ģimenēs? Cilvēks, kurš ir dzīvojis nebrīvē un citu kontrolē, nākot uz draudzi saprot, ka pats var būt brīvs Kristū, viņš apzinās, ka visu laiku tika turēts kontrolē un tagad viņam var būt savs viedoklis, un neviens nevar norādīt ko darīt un kā dzīvot. Es šo tēmu nosauktu ne tikai “Brīvība”, bet, iekavās liekot – “esi brīvs un ievēro cita cilvēka brīvību”. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Esi brīvs un ievēro cita brīvību. Tiem, kam nav ticīgi ģimenes locekļi, īpaši laulāto starpā vai tuvākie draugi – kas notiek, kad tu ģimenē uzspied savu ticību? Ir jāsaprot, ka Dievs cilvēku radījis ar brīvu izvēli! Ja tu sāksi uzspiest, cilvēkam būs dabīga pretreakcija. Nespied cilvēkam to, ko viņš nevēlas, pretējā gadījumā tu pārkāp Satversmi, Dieva Satversmi.

“Pārkāpēja ļaunais darbs saņems savā varā viņu pašu, un ar savu grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets.” (Salamana pamācības 5:22)

Kad ierobežo cita brīvību, nebrīve ienāk tevī pašā, un sākas karš. Tādā gadījumā problēmas būs tev pašam.

“Kas pats savu namu apbēdina, tam būs vējš par ieguvumu, un muļķim jābūt par gudrā kalpu.” (Salamana pamācības 11:29)

Apbēdini savu namu ar pieprasīšanu, uzspiešanu, zāģēšanu, un tev pašam būs vējš par ieguvumu. Hitlers izraisīja Otro pasaules karu, vēloties uzspiest savus principus un standartus visai pasaulei. Notika karš, dzīvību zaudēšanas, posts, nabadzība. Pāvils ir teicis: “Ja tu esi piedzimis vergs būdams, tad, ja vari, labāk kļūsti brīvs.” (1. Korintiešiem 7:21) Ja tevi kāds kontrolē, tev jarunā ar šo cilvēku un kaut kā tas ir jārisina vai pretējā gadījumā būs nepārtraukts karš, kas aizvedīs tevi nepareizā virzienā.

Brīvība ir ne tikai jāiegūst, kad tu no augšas piedzimsti, bet brīvībā arī jāpastāv, par brīvību ir jācīnās. 1918.gada 18.novembrī deklarēja neatkarīgu Latviju, bet pēc viena gada notika Brīvības cīņas, kuru dēļ mēs arī svinam Lāčplēša dienu. Par brīvību nepārtraukti ir jācīnās, par savām tiesībām ir jācīnās. Tāpēc jau valstī ir atļauti piketi un parakstu vākšanas, jo tādā veidā tu vari ietekmēt valdību, ko pats ievēli.

“Personas tiesības [..] var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību [..]” (116. Satversmes pants)

Ir likums, un ir tiesības. Ir brīvība, un ir mūsu, cilvēku starpā iecelta kārtība. 1990.gada 4.maijā atkārtoti deklarēja Latvijas valsti, pagarināja, atjaunoja to, ko komunisma laikā bijām pazaudējuši, bet 1991.gadā notika barikādes. Bija jāpastāv par savu brīvību. Vienmēr, kad tu pasludini sevi par brīvu, būs kāds, kas gribēs tev to atņemt. Esiet modri, jo velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt! Lūgšanas ir pats svarīgākais! Draudze, mājas grupiņa, tavs līderis, mācītājs, viss, ko draudze piedāvā – tas viss palīdzēs tev saglabāt dzīvi brīvībā.

Vēl kāds piemērs par rabīnu, kurš pastaigājās kopā ar ziepju vārītāju, un ziepju vārītājs prasīja rabīnam: “Nu, kur ir tavs Dievs, ka viss apkārt tik nešķīsts un netīrs? Rabīns domāja atbildi un pēkšņi redzēja kādu netīru zēnu grāvja malā spēlējoties, un teica: “Paskat kāds netīrs zēns! Tava ziepju fabrika nekam neder!” Bet viņš atbildēja: “Ar ziepēm ir jāmazgāja, ja gribi būt tīrs!” Rabīns atbildēja: “Jā, es jau par to arī runāju – tas ir jālieto!” Ja tu esi brīvs, tev par to ir jācīnās un jāpastāv.

2010.gada 4.decembrī kāds manas komandas cilvēks man rakstīja: “Iešu un piedāvāšu kaut veļu mazgāt pa dzīvokļiem, bet nedzīvošu vairs uz kakla mammai, atteikšos no vecāku kontroles, kas nosaka manu dzīvi!” Tagad šim cilvēkam ir vairākas grupas, savs bizness, bet man – uzticams palīgs. Ir lietas, kuras varu viņai uzticēt un aizmirst, jo zinu, ka tas tiks izdarīts, bet 2010.gadā aina bija pavisam cita. Šis cilvēks visu laiku ir cīnījies un ir pastāvējis par savu brīvību.

“Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:13)

“Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. (2. Timotejam 4:5)

Ir dokumentāla filma, ko senāk skatījos, “Nesalauztie” – par latviešu partizāniem, kuri pie Krievijas, Padomju Savienības okupētajā Latvijā, iegāja mežos un cīnījās par savas valsts brīvību. Tie bija cilvēki, kuri gribēja labāk dzīvot meža bunkurā, nekā verdzībā. Ja godīgi, tad tāda ir arī man filozofija jeb man ticība. Labāk mirt brīvam, nekā dzīvot vergam. Filma “Patriots” ar Melu Gibsonu galvenajā lomā ir bāzēta uz patiesiem notikumiem, galvenais varonis ir Volles, kurš dzīvoja 13. gadsimtā un nodzīvoja kādus trīsdesmit gadus. Viņš cīnījās par Skotijas, savas tautas, neatkarību no angļiem. Un lūk ko viņš ir teicis “Viņi var paņemt jūsu dzīvības, bet neatņems jūsu brīvību!”

“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā “(Lūkas 4:18 )

Vai Jēzus plānā ir atvērt cietuma durvis? Nē, ir pareizI, ka tie, kas pārkāpj citu cilvēku tiesības, sēž cietumā. Viņš ir tas, kas atnāca un atnesa mums brīvību, un Viņš saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19) Tu esi brīvības nesējs. Kad tu kalpo draudzē – ar sludināšanu, liecināšanu, neformālajiem pasākumiem un evaņģelizāciju – nav svarīgi, vai cilvēki tam pretojas vai nē, bet, ja viņi to pieņem, tad iegūst brīvību. Tu vēlies redzēt brīvus cilvēkus? Vispirms ir iekšējā brīvība, pēc tam ārējā brīvībā. Jo vairāk Latvijā būs cilvēki ar iekšējo brīvību, jo mūsu Satversme vairāk tiks ievērota, jo vairāk reāla fiziskā brīvība būs cilvēkiem. Atslēga atmodai ir celt Dieva valstību!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Brīvība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija