Dievs tevi mīl, un šodienas tēma ir “Dzīve kā pasakā”, bet ne pozitīvā ziņā. Ir laiks atgriezties realitātē. Dzīvē nav kā pasakā vai kinofilmās, vai ziepju operās. Mēs katrs vēlamies dzīvot kā pasakā un baudīt to, ka mūs mīl un esam komfortā, ir labi apstākļi, mūs ievēro, pieņem, esam finansiāli nodrošināti, bet dzīvē viss ir citādāk. Mēs skatāmies dažādas filmas un ejam uz teātri, baudām mākslas darbus, bērni skatās multfilmas; personīgi man ļoti patīk kinomāksla. Tas, ko mēs skatāmies, veido mūsu domāšanu. Parādi man savus draugus, es pateikšu, kas esi tu. Jo kādi ir tavi draugi, tāds esi tu pats. Varbūt tavi elki ir kinozvaigznes, aktieri, dažādas zvaigznes, mākslas pasaules cilvēki, kuriem vēlies līdzināties, grāmatu vai multfilmu varoņi, un tādā gadījumā tas veido tavu domāšanu un rīcību jeb atspoguļojas tavā dzīvē. Ir filmas, kas balstītas uz patiesiem notikumiem, taču atceries, ka tās tikai balstās uz patiesiem notikumiem, viss pārējais ir režisora, scenāristu un rakstnieku fantāzija, un aktieru darbs. Kad mēs to pašu, filmā redzēto, cenšamies realizēt savā dzīvē, viss izrādās pavisam citādāk. Kādas ir biežākās latviešu un citu tautu pasakas? Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte… Tur ir prinči un princeses, dažādi pārbaudījumi, ļaunais velns vai pūķis, vai skopais cilvēks. Pēc tam tiek atrisinātas kaut kādas problēmas, un viņi dzīvo laimīgi līdz mūža galam, pārticībā un laimē. Rodas iespaids, ka arī dzīvei ir jābūt kā pasakai – man ir jāsasniedz kādas lietas, man ir jāizdara kaut kas, un pēc tam es varu atslābt, jo tad gan es dzīvošu laimīgi. Realitātē laime nav tajā, ka tu kaut ko esi sasniedzis. Laimīgs cilvēks ir tāds, kurš VIENMĒR iet uz mērķiem. Viņš vienmēr cenšas augt un nekad neapstājas, jo svarīgs ir pats ceļš uz panākumiem un mērķiem.

Nepietiek tikai vienu reizi piedzimt no augšienes un pēc tam divu, trīs gadu laikā izlasīt visu Bībeli. Vai esi saticis cilvēkus, kuri saka, ka Bībeli vienu reizi jau ir izlasījuši un viņiem ar to pietiek, un viņi visu zina? Bībele nav grāmata, kuru vienu reizi var izlasīt. Tā ir grāmata, caur kuru tu iepazīsti Dievu un Viņa ceļus. Pats Dievs nav izdibināms, un mēs Viņu varam iepazīt tikai niecīgā līmenī, kurš vairāk, kurš mazāk. Dieva vārds saka: “Meklējiet Viņu, kamēr Viņš ir atrodams.” Tas nenozīmē meklēt Viņu tikai kādu vienu laika posmu, tas nozīmē vienmēr meklēt Dievu. Nedzīvo kā pasakā, turpini meklēt Dievu! Meklē Viņa tuvumu, nekad nepārtrauc studēt Dieva vārdu, nepārtrauc lasīt Bībeles komentārus, iedziļināties, nekad nepārtrauc pārdomāt Dieva vārdu, nepārtrauc apmeklēt dievkalpojumus, neatmet savu kalpošanu un nekad nepievil savu mājas grupiņu. Šī ir tava vieta, tava ģimene. Nekad nepārtrauc veidot attiecības savā ģimenē. Atradi savu otro pusi un apprecējies? Pēc neilga laika jau nāc pie mācītāja, jo ir sākusies dziļā ģimenes krīze? Tu neproti pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Nepietiek tikai apprecēties, attiecības ir jāveido. Meitene tiek pie sava sapņu prinča kā no pasakas, bet tad sākas ikdiena un veļas mazgāšana, pirmie konflikti un pirmais karš. Reizēm tu kā Salamans savā otrajā pusē ieraugi melnu naidnieku pulku, kurš šņāc, rūc, rāpo un rāda nagus. Vai arī vecais nestrādā, vai viņam darbā neiet labi un nav pietiekami daudz līdzekļu, un sieva sāk piļīt. Tā notiek reālajā dzīvē, kas neatbilst pasaku pasaulei.

Tāpēc nedzīvo kā pasakā. Tu pats esi reāls cilvēks, un tev apkārt ir reāli cilvēki ar savām vajadzībām. Tava dzīve nav Madonnas vai Maikla Džeksona, vai Lady Gaga, vai prezidentu Klintona vai Obamas dzīve. Tu nevari dzīvot cita cilvēka dzīvi, tev ir sava dzīve. Un vienīgais, kam tev būtu jālīdzinās, ir Dievs. Es nesaku, ka filmas un pasakas ir sliktas, bet svarīgi ir tas, cik lielā mērā mēs tajās iedziļināmies un kā mēs tās uztveram. Bija gadījums, kad kādā draudzē cilvēks atvadoties teica savam mācītājam: “Mācītāj, Jūs esat gudrāks par Albertu Einšteinu.” Mācītāju šī frāze nelika mierā veselu nedēļu, un nākamajā svētdienā viņš uzmeklēja šo vīru un prasīja: “Ko tu ar to domāji, ka esmu gudrāks par Albertu Einšteinu?” Cilvēks atbildēja: “Alberts Einšteins izdomāja teorijas, kuras tajā laikā saprata tikai daži cilvēki pasaulē, bet no Jūsu pēdējā sprediķa mēs vispār neko nesapratām.” Atliek tikai secināt, ka šis mācītājs dzīvoja pasakā. Ja ir kādas lietas, kuras tev ir skaidras, tas nenozīmē, ka tās ir skaidras visiem. Varbūt arī tev ir kādas lietas, kurās tu dzīvo pasakā, piemēram, attiecībās ar cilvēkiem. Ja tu runā nesaprotamos terminos un ar sarežģītiem vārdiem, tu runā tukšam gaisam, tu runā sev, un pašam tev tas patīk. Mēs veidojam daudz un dažādas attiecības ar cilvēkiem, un varbūt tev šķiet, ka viss ir kārtībā, un tu dzīvo kā pasakā. Vēl kāds piemērs, kurā puisītis sēdēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī un prasīja tētim, kas vada auto: “Kāpēc ābols, kad to nokož, kļūst brūns?” Tētis paskaidroja: “Tad, kad tu atdali ābola mizu, tad ābola sastāvs reaģē ar skābekli, vide kļūst skāba, un ābolā mainās molekulārā struktūra.” Pēc neilga laika puisītis prasīja: “Tēti, ar ko tu tikko runāji?” Tētis acīmredzot dzīvoja pasakā.

Vai tavi bērni saprot, ko tu gribi? Kā tu veido attiecības ar cilvēkiem savā mājas grupiņā, kā tu pret viņiem attiecies? Viņi saprot, ko tu gribi? Ir cilvēki, kuriem runāšana ir problēma. Mana sievasmāte saka: “Kāpēc mums tā svītriņa (mute) ir dota?” Vajag runāt un jautāt. Kā lai cilvēks zina tavas vajadzības, ja tu nerunā? Tas ir augstākās izglītības lāsts. Ne pašā izglītībā ir vaina, bet cilvēkos, kuri domā, ka viņi kaut kas ir, savā dzīvē kaut ko var sasniegt un ir pārāki vai citādāki, jo galvenais taču ir izglītība! Šāda slimība ir lielākajai daļai sabiedrības. Galvenais ir izglītība – es varu apgāzt šo apgalvojumu. Galvenais nav izglītība, galvenais ir nedzīvot kā pasakā. Cilvēki, kuri mācās kādās iestādēs, lai kaut kas kļūtu, nekad nekas nebūs, ja viņi neiemācīsies savas idejas cilvēkiem nodot saprotamā valodā. Cilvēki nevar pielietot to, ko nesaprot. Draudze nevar augt un cilvēki nevar mainīties, ja tikai mācītājs saprot savu sprediķi. Reizēm mēs redzam politiķus, kuri atver savu muti un bārsta nesaprotamus terminus, viņiem pašiem tas patīk, un viņi jūt, kā cilvēki viņus apbrīno. Problēma ir tajā, ka politiķi nespēj savu ziņu nodot klausītājiem. Neviens cilvēks, kurš nenodod savu ideju citiem, nevar būt veiksmīgs un realizēties; viņš dzīvo savu terminu pasakā. Vai esi sastapies ar cilvēkiem, kas bārstās gudriem vārdiem? Tad jau labāk mācītājs Mārcis Jencītis pasaka tieši un konkrēti, un cilvēkiem tas ir saprotams. Politiķi ļoti negatīvas lietas, kas nenāk par labu Latvijai, ietērpj tādos terminos, rokot tev bedri, bet tu pats to nesaproti, jo, to dzirdot, kļuvi muļķāks, ne gudrāks. Vislielākā gudrība ir sarežģītās lietas paskaidrot vienkāršā valodā, nevis dzīvot pasakā. Bija gadījums, kad sieviete aizgāja pie ārsta, tas viņu izmeklēj un vienkāršiem vārdiem pateica, kādas tējas ir jādzer un kāds režīms ir jāievēro. Pēc vizītes sievietei bija aizdomas, vai viņš tiešām ir ārsts, jo viņa pilnībā saprata recepti un savas slimības diagnozi. Tu zini, kā ārsti parasti raksta receptes? Tu zini, cik sarežģītas mēdz būt diagnozes? Terminiem ir jābūt, tas nav nepareizi, bet ko tas dod cilvēkam, ja viņš to nesaprot? Diemžēl jāsaka – liela daļa cilvēku dzīvo kā pasakā.

”Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis. Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: “Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: “Miers ar jums!” Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums še ir kas ēdams?” Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot. Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā.” (Lūkas 24:11-46)

Svētrunas tēma ir “Dzīve kā pasakā”, bet mērķis ir, lai tu atgriezies realitātē.

Jēzus Kristus bija miris un augšāmcēlies, un kaps bija tukšs. Sievietes bija pirmās, kas aizgāja uz Viņa kapu veikt dažādus rituālus, bet akmens bija novelts, un kapā neviena nebija. Viņas sastapa eņģeļus jeb divus vīrus spožās drēbēs, kuri teica: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Ejiet un sakiet to visiem mācekļiem!” Viņas steidzās pie mācekļiem un paziņoja to viņiem. Savas dzīves laikā Jēzus regulāri mācīja par to, ka Viņam būs ciest, nomirt par mūsu grēkiem un augšāmcelties. Mums ir dots Dieva vārds, kuru vajadzētu regulāri lasīt. Tas ir pats dārgākais, kas tev dots. Tu vari iepazīt Dievu caur Viņa vārdu.Šodien katram ir pieejama Bībele, un tas tā nav bijis vienmēr. Bija laiks, kad Bībele bija tikai tā laika vienīgās reliģiskās baznīcas rīcībā, kura no vienkāršiem cilvēkiem slēpa patiesību. TIKAI DIEVA VĀRDS DARA BRĪVU! Tas runā par cilvēku kā individuālu personību, taču kādu laiku tas tika slēpts ar mērķi kontrolēt pelēko masu ar baznīcas dogmām personīgiem mērķiem. Mums ir tas pats Dieva vārds, kuru Jēzus mācīja Saviem mācekļiem. Viņš teica: “Es nomiršu, Mani apglabās, Es augšāmcelšos, un pēc tam mēs nodibināsim Dieva valstību.” Taču “šie vārdi mācekļiem izlikās kā pasaka” (Lk 24:11). Un tālāk ir rakstīts, ka viņi neticēja sievietēm, kaut viņas arī bija no Jēzus mācekļu pulka. Pirmajiem apustuļiem Dieva vārds sākotnēji likās kā pasaka. Kamēr Jēzus bija pie viņiem un Viņu varēja redzēt un aptaustīt, mācekļi ticēja. Tiklīdz kaut kas gāja pretrunā ar to, kas pēc mācekļu domām bija reāls, viņi vairāk neticēja Jēzus vārdiem, un tie likās kā pasaka. Tātad izrādās, ka ne tikai mēs šodien varam dzīvot pasakā, bet arī toreiz Pēteris, Jēkabs, Jānis un citi mācekļi dzīvoja kā pasakā. Jēzus teica vienu, bet viņi to uztvēra kā kaut ko citu.

Pēteris gāja vēl tālāk. Pirms Jēzus nomira un augšāmcēlās, viņš pasauca Viņu nomaļus un teica: “Tu, nedari tā, tu nedomā nemaz!” Viņš nostājās pret Jēzus mācību, un Jēzus teica: “Atkāpies, sātan! Tu nedomā pēc Dieva prāta, bet gan pēc sava prāta” (Marka 8:33). Viss, kas mācekļiem likās nesaprotams, bija kā pasaka, un pretstats pasakai ir dzīvā Dieva vārds. Vai nu tu tici Dieva vārdam, vai pasakām. Ikviens cilvēks, kurš netic Dieva vārdam, dzīvo kā pasakā. Ir kāda Rakstu vieta Bībelē, kur teikts, ka dzīve ir kā pasaka – tā aizsteidzas. Mēs nodzīvojam savu dzīvi kā pasakā un tad stājamies Dieva priekšā, un kur nu kurš pēc tam, pēc nāves nonāk. Cilvēki uzskata, ka dzīve pēc nāves ir kā pasaka, ka viņi pārdzimst par zāles stiebriņu, vabolīti, vāverīti, par pūcīti. Ja viņš pārdzimst par citu cilvēku, tad tas vispār jau kruti. Mēs paši kaut ko izdomājam, lai tikai izvairītos no atbildības Dieva priekšā. Bībele skaidri saka, ka cilvēkam ir nolemts vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa. Mēs visi stāsimies Dieva tiesas priekšā un nonāksim tur, kur paši savas dzīves laikā esam izvēlējušies – vai tu esi ticējis Kristum, vai noraidījis Viņu, no tā ir atkarīga tava mūžīgā dzīvība. Ja mēs ignorējam to, tad dzīvojam kā pasakā. Mācekļiem tas, ko teica sievas un Dieva vārds, likās kā pasaka.

Vēl divi mācekļi devās prom no Jeruzālemes, jo Jēzus jau bija miris. Un viņiem neko neizteica tas, ko Jēzus iepriekš apsolīja, ka augšāmcelsies un viņi tiksies Galilejā. Viņi vienkārši devās prom, neviens no viņiem neticēja, jo viņi paši redzēja, ka Jēzus tika krustā sists un apglabāts. Viņi devās prom, un ceļā pie viņiem piestāja augšāmcēlies Jēzus, bet Viņš izdarīja tā, ka viņi neatpazīst Viņu. Un Jēzus prasīja: “Ko jūs sarunājaties savā starpā?” Viņi atbildēja: “Kas tu viens tāds esi, kurš nezina, kas te, Jeruzālemē un tās apkaimē, ir noticis? Ka viņi Jēzu, kurš bija pravietis, sita krustā?” Te pat nav runa par to, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņus atbrīvos no okupantiem un uzcels savu valstību fiziskā veidā, un mācekļi viens pa labo roku un otrs pa kreiso roku būs Viņam blakus, bet Jēzu nonāvēja farizeji un Rakstu mācītāji, un līdz ar to šī pasaka beidzās. Viņi domāja, ka viss ir beidzies, un tad vēl kaut kādas sievietes teica, ka Viņš ir dzīvs, un tomēr viņi devās uz otru pusi, prom no pilsētas, atpakaļ pie savām nodarbēm, atpakaļ, no kurienes nākuši, bet Jēzus netieši teica: “Ak, jūs, sirdī kūtrie! Kāpēc jūs neticat tam, kas ir rakstīts Dieva vārdā? Cik reizes es jums to esmu stāstījis!” Viņi joprojām nepazina, ka tas ir Jēzus, bet sirdī kaut kas dega, ar sirdi viņi kaut ko juta. Tad Jēzus izskaidroja Rakstus, sākot no Mozus līdz pat tai dienai, izskaidroja to, ka Viņam bija ciest un pēc tam augšāmcelties, un tad viņi nonāca kādā vietā, kur ēda, arī Jēzus ēda kopā ar viņiem, Viņš lauza maizi, deva viņiem un pazuda, un mācekļi beidzot atpazina, ka tas bija Jēzus.

“Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?”” (Lūkas 24:32)

Cilvēki dzīvo kā pasakā, ir Dieva vārds, ir sludinātāji, tu dzirdi Dieva vārdu, bet tev liekas, ka tas ir kaut kāds sviests. Pat esot draudzē kā Dieva bērniem, ir lietas, kurām mēs klausām un kuras ignorējam. Tu varbūt domā, ka neesi kaut kam gatavs vai ka tas neatbilst mācībai, vai nav pareizi, un tāpēc to nedari, bet ir rakstīts, ka ar prātu viņi nesaprata un neticēja, tomēr sirdī juta. Svētais Gars runā tavā sirdī, un tu zini pareizo ceļu. Svētais Gars nerunā skaļā veidā ar izpausmēm, parasti Viņš to dara klusiņām, un tu iekšēji vienkārši zini, kas ir pareizi. Arī, kad vēlējos izdarīt sev galu pirms iepazinu Dievu, es skaidri zināju, ka ar nāvi nekas nebeigsies. Es nepazinu Dieva vārdu, Dieva ceļus, bet sirdī skaidri zināju, ka Dievs ir un ka nonākšu ellē, ja izdarīšu pašnāvību. Lai arī kā dažreiz es runāju pretī un teicu, ka Dieva nav, visas reizes, kad es to darīju, man iekšā bija pretēja sajūta, un kaut kas sirdī čukstēja, ka Dievs ir. Tu vari neticēt, lai izbēgtu no atbildības, tu vari noraidīt Dieva vārdu, vari būt dažādu propagandu upuris, bet sirdī Dievs uz tevi runā, un tava sirds zina, kurš ir pareizais ceļš. Tici Dieva vārdam ar prātu un arī ar sirdi, klausi savai sirds balsij!

Es atceros kādu ļoti karstu diskusiju Jēkabpils cietumā. Es tur biju jau kā kristietis, mēs vienā istabā bijām septiņi, astoņi cilvēki, dzīvojām labos apstākļos. Viņi zināja, ka es ticu Dievam, un vienā naktī mums izvērsās ļoti karsta diskusija. Viņi teica, ka Dieva nav, visi kopā iekarsa pret mani, lai pierādītu, ka Dieva nav, es ļoti karsti pretojos, pierādīju, stāstīju, kā Dievs izmainīja manu dzīvi, ko esmu piedzīvojis, stāstīju kaut ko no Bībeles, bet viņi pastāvēja, ka Dieva nav. Pēkšņi man ienāca prātā ideja, ko es ticu, ka Svētais Gars man iedeva, – uzdot jautājumu: “Kāpēc jūs visi, kad bijāt mata tiesu no nāves, lūdzāt Dievu?” Es nemaz nezināju, ka viņi visi tiešām to ir darījuši, tāpēc savā veidā riskēju, bet Dievs man to ielika sirdī. Es pat nevarēju zināt, ka viņi ir bijuši mata tiesu no nāves. Bet tajā brīdī iestājās pilnīgs klusums, un diskusija vairs neturpinājās, tas bija apbrīnojami! Ar prātu mēs esam gatavi pat noēst viens otru un nogalināt, bet sirdī mēs tāpat zinām, ka Dievs ir, un Viņa vārds ir Jēzus. Ir dzīve pēc nāves, ir jaunpiedzimšana un jauns cilvēks, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns! Ir dziedināšana, ir labklājība, ir debesis un ir elle, un mēs izvēlamies paši savu ceļu – vai nu ticam Jēzum Kristum, vai nē!

Jēzus atklājās visiem mācekļiem, kad viņi bija sapulcējušies aiz aizvērtām durvīm, un Jēzus ienāca, stājās viņu vidū: “Tas Es esmu!” Viņi aptaustīja Viņu un beidzot saprata, ka Viņš ir dzīvs.

“Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā? Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās. Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā “” (Lūkas 24:26,44,46)

Ja Dievs tev saka, tad Viņš izdara. Ja Dievs saka, tā ir. Ja tas stāv rakstīts, tad tas notiks, neatkarīgi no tavas pasakas. Neatkarīgi no tava sabojātā prāta, tas notiks. Par nožēlu, var pienākt brīdis, kad būs par vēlu, un tomēr viss, kas teikts Bībelē, notiks. Cilvēki dzīvo kā pasakā un domā, ka dzīvos mūžīgi uz šīs zemes, bet Bībelē teikts, ka cilvēka dzīves ilgums ir kā ēna, kā vēja pūsma – tu esi un tad vairs neesi. Brīžiem mēs dzīvojam tā, it kā būtu mūžīgi šeit, virs zemes. Tu atliec kalpošanu Dievam, atliec savus sapņus, savus mērķus. Kāds varbūt ir sapņojis atvērt savu biznesu, uzlabot attiecības. Tu sapņo par to, kas kādreiz varētu būt, bet atliec to visu. Mēs atliekam plānus par savu mājas grupiņu, par pievestiem cilvēkiem pie Dieva, mēs atliekam arī attiecības ar Dievu, pilnveidošanos, jo šķiet, ka dzīvojam pasakā un būsim šeit mūžīgi. Nedēļas skrien kā stundas. Lai kā tu dzīvotu savās ikdienas rūpēs vai vajadzībās, tā diena, kad stāsies Dieva priekšā, pienāks. Kas aiz tevis paliks, tas ir tavās rokās šodien.

PSRS laikos Latvijas neatkarība likās kā pasaka, īpaši jauniešiem, kas piedzima šajos laikos. Arī es tāds biju, un man bija padsmit gadu, kad pie vecmammas Valmierā atradu Latvijas vēstures grāmatu. Es palasīju šo grāmatu un sapratu, ka tur ir pilnīgi cita vēsture nekā mums mācīja skolā. Mums skolā mācīja padomju propagandu, bet tur es izlasīju, ka padomju armija nemaz nav Latviju atbrīvojusi. Es biju šokēts un prasīju vecmammai, kas tā par grāmatu. Viņa man paskaidroja, un es pēc šīs grāmatas izlasīšanas visu sapratu, man atnāca vaļā, ka skolā nemāca patiesību. Mēs dzīvojām pasakā, kurā bija cerība uz gaišo nākotni ar “gaišo” komunismu, ar piecgades plāniem, oktobrēniem, komjoniešiem un domu, cik mums viss ir labi, bet citur slikti, cik mums ir daudz sasniegumu. Mēs dzīvojām pasakā līdz brīdim, kad viss atnāca vaļā. Toreiz likās neiespējami, ka reiz varētu būt brīva Latvija, taču šodien tā ir realitāte. Es nesaku, ka ir pilnīga brīvība, bet tā ir ļoti liela, un mēs esam demokrātiska republika. Jā, mums ir jācīnās un jāiet tālāk, un tomēr toreizējā pasaka izrādījās iespējama. Es apbrīnoju cilvēkus, kas skatās nostaļģiskos PSRS kanālus un fano par kādreizējiem laikiem. Toreiz tu pat domāt nedrīkstēja, tev bija jādomā tā, kā māca partija. Tu nevarēji pat zināt patiesību, jo radio stacijas, kur runāja patiesību, bija aizliegtas, Bībele bija aizliegta, baznīcā jaunāki cilvēki pat nevarēja ieiet, tikai tie, kuri vecāki un drīz nomirs, viss tika kontrolēts, un tepat, Rīgas centrā, čekisti slepkavoja cilvēkus. Arī ebrejiem iestāstīja, ka viņus ved uz labāku dzīvi, kad patiesībā veda uz gāzes kamerām. Tā bija ar visiem, kas domāja pretēji fašistiskajiem režīmiem. Un kāpēc bija cilvēki, arī latvieši, kas piekrita piedalīties apšaudēs un slepkavoja? Tāpēc, ka bija propaganda, kas teica, ka ebreji ēd bērnus, ka viņi ir ļaunums. Cilvēki dzīvoja kā pasakā. Kā var skumt pēc šīs “pasakas”?! Es joprojām ticu, kaut gan liela daļa netic un bēg prom, ka Latvija nav grimstošs kuģis. Te esmu es, esi tu un vēl daudz patriotiski noskaņoti latvieši un arī citu tautību iemītnieki mūsu zemē. Mēs esam viena tauta, viena nācija, kurai ir cerība uz plaukstošu nākotni, ne jau komunismā, bet brīvā Latvijā. Man ir tāda ticība un cerība, un es nebēgšu uz ārzemēm, vienīgi tikai tad, ja Dievs teiks.

Tas ir mīts, ka Latvija ir zeme, kur nevar nopelnīt, kur nevar pacelties, kur ar godīgu darbu neko nevar sasniegt. Tā nav patiesība, viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Kāpēc viens var pelnīt gan te, gan Amerikā, bet otrs nevar nekur? Un pat, ja tu izbrauc no šejienes, un, strādājot sētnieka vai trauku mazgātāja darbu, citur nopelni vairāk, tomēr tur ir cits dzīves līmenis, cita sabiedrība, un attiecīgi tur tev nekas nemainās, varbūt tikai nedaudz labāki dzīves apstākļi. Un vai cilvēks, kurš rūpējas tikai par savu izdzīvošanu, var vispār kaut ko reāli dot citiem?

Ir vēl viens mīts par to, ka cilvēki, kuri iet uz baznīcu, viņiem viss krīt no debesīm. Daudzi domā, ka cilvēks iet uz draudzi, lūdz Dievu, nestrādā, un viņam viss birst no debesīm, un viņi izsmej tos, kuri iet uz draudzi.

“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Tas ir mīts, ka viss birst no debesīm. Te pat nav runa tikai par draudzi, bet vispār par to, kas notiek Latvijas tautā. Daudzi domā, ka viņiem būs normālas pensijas, kad valdība nomainīsies, būs lielāki pabalsti un dos labāku darbu. Kāpēc kādam tev ir jādod darbs? Kāpēc, ja tu esi bezdarbnieks, kādam par tevi ir jāmaksā? Kāpēc valstij ir jānodrošina tev darbs? Nodrošini tu darbu! Tu dod cilvēkiem darbu! TU! Kā Amerikas prezidents Kenedijs ir teicis (iespējams, ka tieši tādēļ viņu nošāva): „Neprasi, ko valsts var dot tev, prasi, ko tu vari dot valstij!” Prasi sev, ko tu vari dot valstij! Vienalga, kādi apstākļi, kāpēc nevari pacelties, nopelnīt vai uzcelt mājas grupiņu, tās ir atrunas! Pietiek dzīvot kā pasakā!

Iesaku noskatīties dokumentālo filmu triloģiju „Šķērsiela”. Filmas ir uzņemtas Imantā, kādā mazā šķērsielā. Pirmā filma tika veidota padomju laikā, īsi pirms Latvija atguva neatkarību. Otrā daļa uzņemta pēc aptuveni desmit gadiem un trešā pēc aptuveni vēl desmit gadiem. Tika sekots līdzi cilvēku dzīvēm, kuri tur dzīvoja padomju laikā, pēc tam rekatieru laikā un pēc tam jau mūsdienās – 2013. gadā. Tie paši cilveki un viņu dzīves, viņi reāli uzticējās, stāstīja par sevi. Pirmajā filmā tiek parādīts, kā cilvēki dzīvoja Padomju savienībā. Otrajā daļā viss jau bija nedaudz labāk, bet cilvēku domāšana lielākoties nebija mainījusies. Bija viens cilvēks, vārdā Aldis, ar kapakmeņu biznesu. Iedomājies, valdīja pilnīga bezcerība, padomju laiks, cilvēki ar kroplībām, no Sibīrijas atgriezušies, veselību pazaudējuši, veci, jauni, mātes bez vīriem, bērni bez tēviem, dzeršana, nabadzība un tas viss vienā šķērsielā, kur cilvēki ir kā ieauguši savos dubļos, un tad bija Aldis, kuram gāja labi savā kapakmeņu biznesā.

Kā tev liekas, ar ko atšķīrās Aldis no pārējiem? Viņš pazina Dievu. Kad stāstīja par Aldi, fonā varēja dzirdēt kristīgas dziesmas. Šī bija pirmā latviešu filma, kas ieguva balvas un Eiropas atzinību, un pirmās vietas dažādos festivālos. Līdzīgā stilā ir tapusi „Vai viegli būt jaunam?”. Aldis aizrautīgi stāstīja, ka viņam jau no bērnības bija Jaunā Derība un kā kaimiņi pret viņu izturējušies, ko runājuši gan sejā, gan aiz muguras, bet viņš tāpat bija laimīgs un mīlēja viņus. Tajā laikā viņš mācījās luterāņu seminārā, it kā par mācītāju, un Dieva vārdu zināja, gribēja kļūt par pravieti, gribēja Svēto Garu. Otrajā filmā viņš jau bija Vasarsvētku draudzes mācītājs, kristīja cilvēkus, runāja tikpat gudri, ja ne vēl gudrāk, plānoja iespiest savu pirmo laikrakstu, viņam notika dažādi brīnumi un zīmes. Es skatījos to filmu un sapratu – ir cerība! Mēs dzīvojam kā pasakā, bet Dievs ir gaisma pasaulē un ikviens, kas tic Viņam, atgriežas realitātē un gūst panākumus. Tāds cilvēks kā Aldis redz patiesību, redz gaismu un ir dzīvs. Jo vairāk gaismas caur draudzi, jo lielāka labklājība uz zemes, lielāka cilvēku laime, vairāk kārtības un sakārtotas dzīves. Aldim taču arī bija problēmas, bet viņš lūdza Dievu un tajā bezcerībā saprata, ka tā tam vajadzēja būt, ka no tā var kaut ko mācīties, ka viss būs vēl labāk.

Es mīlu Dievu un es mīlu Latviju. Katram cilvēkam ir arī savs internacionālisms, no vienas puses tas nav slikti, jābūt sadraudzībai savā starpā, bet visi nevar būt viena liela ģimene, nevar būt viena tauta, tāpat ar draudzēm – nevar būt viena draudze, vienā virzienā. Katra individualitāte zūd internacionālismā un ekumēnismā. Vai tu gribētu, ka tev ir jāiet uz vienu draudzi, kura būtu vienīgā? Nebūtu no kā izvēlēties, viena draudze, kurā katru svētdienu dzied vienu un to pašu, kurā mācītājs runātu tikai gudrām, sarežģītām frāzēm no garīgajiem semināriem tā, ka tev pēc tam būtu jājautā, par ko vispār bija dievkalpojums. Vai tevi tas apmierinātu?

Diez vai kādam bija doma, ka tajā šķērsielā kādreiz varētu kaut kas mainīties. Tagad ir citi laiki, ir citi izaicinājumi. Tam, ko Dieva vārds saka, būs būt. Jēzus saka, ka neviens Rakstu galiņš no bauslības neizkritīs. “Viss, ko Es saku, piepildīsies.” Tu domā, ka tev nevar būt labāka dzīve, ka nevari daudz cilvēkus Dievam pievest? Tu nevari palīdzēt uzcelt citiem savas dzīves un personības? Tas nav tev, un tu neesi spējīgs? Tu domā, ka nevari savu biznesu uzsākt? Domā, ka nevari savā hobijā gūt panākumus? Tā ir pasaka. Mīts un pasaka, radīti viduvējībai. Tu esi īpašs, radīts pēc Dieva līdzības, radīts panākumiem.

„..lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ;” (Salamana pamācības 30:30)

Kad es gāju skolā, man ķīmijā, algebrā, ģeometrijā bija pat ne divnieki, bet nulles. Skolā man ķīmija negāja, vēl tagad īsti neko nesaprotu tur, bet, kad biju narkomāns, cik labi es māceju ķīmiju! Es mācēju no dažādām vielām, dažādiem bezrecepšu medikamentiem, kas brīvi tiek pārdoti aptiekās, pagatavot narkotikas. Man nevajadzēja tos gadus atsēdēt skolā, jo es neko neiemācījos. Bet brīdī, kad man vajadzēja, es ķīmiju mācēju! Mācēju sajaukt visu tik labi, ka mani aicināja, lai uztaisu arī citiem. Pateicībā mani tajā vidē cienīja vairāk. Es biju labs gatavotājs. Galvenā nav izglītība, bet gan vēlme, mērķis, ticība, ka tu kaut kas esi un kaut ko vari.

Noslēgumā lieta, par kuru gandrīz ir jāraud. Es vakar biju arēnā “Rīga” uz maču, kurā cīnījās Mairis Briedis pret Oleksandru Usiku. Bija ļoti līdzīga cīņa, man pat bija binoklis līdzi, un es visu vēroju. Redzēju, kā abiem diviem uzsistas acis, Mairim deguns tika pārsists vairākas reizes. Likās, ka Mairis būs uzvarējis, bet tiesneši punktus saskaitīja, lēmumu pieņēma, un ar nelielu punktu pārsvaru tomēr tā nenotika. Es jau biju gatavs, filmēju to brīdi, kad skaļi sauks, ka uzvarētājs ir Mairis Briedis, bet tā vietā viņi sauca Usika vārdu. Es tur stāvēju un gribēju raudāt. Mairis arī neizskatījās īpaši priecīgs, kad gāja prom, mazliet sašutis, gribēja vēl cīnīties. Es Usika vietā nepiekristu otrreiz cīnīties, jo, kas zina, kāds tur būtu iznākums. Es uzskatu, ka tāds cilvēks, kā Mairis, mūsu tautai ir sportists no Dieva. Jebkādas personības, kuras palīdz mums un nedomā tikai par sevi, ir cilvēki no Dieva. Viņa motīvs vakar bija parādīt visu, ko viņš prot, mūsu dēļ. Personīgi viņu nepazīstu, bet no tā, ko lasu internetā, zinu, ka viņam ir laba sirds, viņš domā ne tikai par sevi, bet par mūsu tautu. Viņš grib parādīt, ka mēs kaut kas esam un mēs, kaut mazi, bet kaut ko varam! Ne tā, kā ezītis anekdotē. Viņš sēž uz celma un saka sev, ka ir liels, ka ir spēcīgs, ka visu var. Iet garām lācis un nopūš viņu zemē. Ezītis uzkāpj atkal uz celma un turpina teikt, ka ir liels, ka ir spēcīgs, bet ļoti, ļoti viegls. Mums ir tādi cilvēki, kas nedomā tikai par sevi, viņi varbūt nav pilnīgi pievērsušies Dievam, bet arī viņos ir daļa no Dieva plāna mūsu zemei un mūsu tautai. Piemēram, nesen iznāca filma „Nameja gredzens”, kurai bija divu miljonu budžets, kas ir nekas. Normālas filmas sākās no piecdesmit miljoniem un uz augšu. Es biju uz filmu un nevarēju palikt vienaldzīgs, filmā ir dvēsele, mūsu tautas dvēsele. Filmā ir Dievs galu galā! Tā tevi ceļ, tā palīdz ticēt, ka mēs esam, mēs būsim, mēs kaut ko varam. Tādas filmas ceļ.

Pēc mača ar Mairi Briedi, es domāju, vai viņš zaudēja. Atbilde ir nē. Viņš jau tā ir pasaules čempions. Viņš nezaudēja. Ne mums, ne viņam uzvara nav svarīgāka par to, ka izdarām tās lietas, ko varam, līdz galam. Ja tu dzīvo kā pasakā un domā, ka vari ko sasniegt bez kļūdām, bez kritieniem, tad attopies! Šis bija pirmais zaudējums Mairim. Mēs nezinām, kā būs turpmāk. Viņš jau ir iekarojis virsotnes, bērni jau uz viņu skatās, mēs uz viņu skatāmies. Mēs skatāmies, ka arī no mūsu vidus kāds var pacelties par personību un nekārot tikai pēc naudas pilnām kabatām, bet domāt arī par citiem, par mums. Cīņa bija vienkārši fantastiska. To visu panākt ar savu ķermeni, tā trenēties, būt tik disciplinētam, tā izdarīt, tik mērķtiecīgam būt, tas ir cilvēks, kuram vajag līdzināties! Pretinieks pirms katra raunda lūdza Dievu, vajadzēja Mairim arī tā darīt. Kad paklausās intervijas, var saprast, ka Usiks ir cilvēks, kurš pazīst Dievu. Mairim arī Dievs nav svešs. Kura pusē Dievs nostājās tagad? Abi divi Dieva cilvēki, un zālē sēdēja Kļičko (viens no pasaules slavenākajiem un ievērojamākajiem bokseriem), arī viņš ir zaudējis četras cīņas. Bez zaudējumiem nav uzvaras. Tu nevari būt labākais, tu vari būt viens no labākajiem. Tu vari būt labs, bet ne labāks par visiem. Ar nožēlu jāsaka, ka arī mūsu draudze nevar būt labākā, bet tā ir viena no labākajām. Pat, ja kāds ir kādā jomā labākais, vienmēr atradīsies kāds, kurš būs vēl labāks, tas ir normāli. Uzvara nav svarīgākā, bet gan attieksme, ticība un ceļš uz to.

„Tiem būs jādod atbildība Tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus.” (1. Pētera 4:5)

Pienāks diena, kurā mēs katrs dosimies uz debesīm vai elli. Nedzīvo kā pasakā, šī diena pienāks. Bībelē rakstīts, ka ticīgie tiesā nenāks. Tev nebūs jāstāv Dieva priekšā un par tevi neviens nelems, kur tev jānokļūst. Kā par tevi kāds var lemt, ja tu jau caur Svēto Garu esi savienots ar Dievu? Tu esi tur, it kā jau būtu miris, un domā tā pirms katras cīņas. Tu jau esi savienots ar Dievu un automātiski nokļūsti pie Viņa pēc nāves. Nekādas tiesas. Un tie, kas nav ticējuši vienpiedzimušajam Dēlam, pēc nāves tiek tiesāti par saviem darbiem. Pēc darbiem tiek piemērotas soda pakāpes.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīve kā pasakā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija