Par katru cenu?

Es gribēju dalīties ar tevi ļoti svarīgā vēsti – īpaši tev, īpaši šodien un īpaši tavai dzīvei. Svētrunas tēma – „Par katru cenu?” Vai tu zini, kas ir Česters Beningtons? Viņš bija grupas Linkin Park solists, grupas pamats, cilvēks, kuram bija viss, taču pagājušā gada 20. jūlijā viņš izdarīja pašnāvību, un tas notika tikai dažus mēnešus pēc tam, kad viņa draugs bija izdarījis pašnāvību. Abi to izdarīja vienādā veidā – pakaroties. Man patīk Linkin Park mūzika, bet man nepatīk tādas bēdīgas beigas. Tas liek domāt, kāpēc cilvēks, kuram ir viss – slava, nauda, baudas, daudz pielūdzēju, popularitāte, mīļākā nodarbošanās, – izlēma atvadīties no dzīves. Es pastāvīgi mācu, ka ir svarīgi darboties savās stiprajās pusēs, savās dāvanās, un darīt to, kas tev patīk, jo tieši tur tu vari attīstīties. Tieši tur nauda nāk pati no sevis, kā piedeva pie visa. Beningtonam tas viss bija, taču nepietiek tikai ar savu dāvanu un naudu. Izrādās, ka cilvēks ar to visu var negribēt dzīvot, būt nelaimīgs, dziļā depresijā un pat atņemt sev dzīvību. Kāpēc? Acīmredzot šim cilvēkam kaut kā trūka. Kaut kas pašos pamatos viņa dzīvē nebija kārtībā. Ja mēs domājam, ka nauda vai popularitāte, vai daudz draugu ir atrisinājums, tad izrādās, ka tas tā nav. Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga nauda? Kāpēc cilvēki strādā, lai nopelnītu naudu? Lai izdzīvotu, lai būtu kur dzīvot un ko ēst, bet arī tāpēc, lai baudītu dzīvi, komfortabli justos ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Nekādas lietas vai apstākļi, ko tu vari nopirkt par naudu, nevar pilnībā sniegt visu to, ko prasa tava dvēsele.

„Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais. Un Viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.”” (Lūkas evaņģēlijs 22:24-26)

Jēzus mācekļi savā starpā bija diskutējuši, strīdējušies, kurš no viņiem ir lielākais. Tas nozīmē, ka viņu starpā bija sāncensība, vēlme būt citam par citu ietekmīgākam, labākam, citam citu kontrolēt, kaut kādā veidā no Jēzus saņemot vairāk varas. To var salīdzināt ar to, ka vēlamies saņemt vairāk varas no vadītāja uzņēmumā, draudzē, ģimenē. Saņemt, paņemt, pieprasīt vairāk mīlestību, uzmanību, godu, vairāk naudas. Tas ir kaut kas, ko tu gribi paņemt, bet cilvēki tev to negrib dot, bet tu tomēr to gribi un ņem vardarbīgā ceļā. Kaut kas tāds bija starp mācekļiem. Mēs visi gribam būt pieņemti un mīlēti, bet to nevar nopirkt par naudu, to pat nevar panākt ar to, ka tu labi uzstājies, labi dziedi, esi populārs, bagāts vai izskatīgs. Viss, kas tev vajadzīgs – mīlēt un būt mīlētam, pieņemt un būt pieņemtam!Pāri visam ir personiskas attiecības ar Visaugstāko – Jēzu Kristu! Attiecības ar Svēto Garu. Attiecības ar Tēvu, ar Trīsvienīgo Dievu! Vienīgi Dievs spēj dot piepildījumu! Tas ir piepildījums, ko nespēj dot neviens cits.

Kurts Kobeins, grupas Nirvana solists, arī izdarīja pašnāvību. Viņš to izdarīja “izsmalcinātākā” veidā – pārdozējot narkotikas un ielaižot lodi sev galvā. Tā bija divkārša pašnāvība kā Hitleram, kurš iedzēra indi un nošāvās. Kobeins beidza savu dzīvi 1994. gada 5. aprīlī, Linkin Park solists to izdarīja nesen. Acīmredzot abiem šiem cilvēkiem dzīvē izteikti kaut kā trūka. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu vidū daudziem kaut kā trūkst, un bieži trūkst „skrūves”. Tas izteikti ir redzams ģimenēs, mājas grupiņās un attiecībās ar cilvēkiem, kad tu ņem to, ko otrs tev nedod. Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipna, tā neskauž. Mīlestība tev neko neuzspiež. Ir kaut kas, ko cilvēks nevar nopirkt ne par naudu, ne par slavu – piespiest sevi mīlēt! Tajā brīdī, kad mācekļi strīdējās, kurš no viņiem ir lielāks un svarīgāks, Jēzus skaidri viņiem atbildēja, lai viņi tā nedara. Viņi gribēja zināt, kuram no viņiem būs vairāk varas pieprasīt to, ko citi labprātīgi nevēlas dot, pretējā gadījumā viņiem nebūtu šāda diskusija. Kāpēc viņi diskutēja par to, kurš ir lielākais? Kāpēc viņiem vispār interesēja, kurš ir lielākais? Ja tu mīli cilvēkus un esi devējs, kāpēc tevi varētu interesētu, vai tu esi lielāks vai mazāks? Kāpēc tev par to būtu jādomā? Tikai viena iemesla dēļ – lai to ņemtu ar varu. Vai tev vajag uzvaru par katru cenu? Ir kaut kas, ko mēs varam paņemt, nopelnīt, sasniegt kādus panākumus, bet vai tas ir vajadzīgs par katru cenu, ņemot to, ko cilvēks tev labprātīgi negrib dot? Jēzus skaidri saka: ”Ķēniņi valda pār tautām un varenos sauc par labdariem, bet jūs tā ne.”

Pasaulē starp valstīm, pilsētām, organizācijām, ģimenēm un cilvēkiem valda džungļu likumi. Katrs ņem to, ko var kādam atņemt. Tas notiek ar tiesas palīdzību, ar fizisku spēku, ar „zāģēšanas” palīdzību un dažādiem kontroles mehānismiem. Kaut kādā veidā cilvēki piespiež citus darīt to, ko viņiem vajag, neņemot vērā cilvēku brīvību un personību. Ja tu domā, ka tas uz tevi neattiecas, es ceru, ka šī sprediķa laikā tu sapratīsi, ka tas uz tevi attiecas. Kad es mācu panākumu principus, tad es mācu to ceļu, kas ir pārāks par to ceļu, kas ņem ar varu, jo tas ir labprātības un mīlestības ceļš. Tas ir iespējams tikai iemācoties mīlēt cilvēkus! Vai man vajag panākumus par katru cenu, staigājot pāri cilvēku personībām, sabradājot cilvēku prātu, sabradājot viņus emocionāli? Vai man tas dos gandarījumu?Kāpēc šiem abiem mūziķiem bija dzīves apnikums, kaut viņiem bija viss? Jo ir lietas, kuras tu nevari aizvietot ne ar kādiem panākumiem, naudu vai ko citu. Nekādi panākumi, uzvara, ja tie ir iegūti ar nepareizu cenu, nedod gandarījumu. Kāpēc tu vispār kaut ko dari? Lai būtu iekšēji gandarīts. Bet, ja tu to panāc nedabīgā ceļā, tu nevari būt gandarīts.

Vakar Latvijā atzīmēja 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvju paveikto. Kas notika šajās dienās? Latviešu tautai svešs režīms uzspieda savu gribu. Cilvēki sapulcējās Rīgā un citās Latvijas pilsētās, lai nevardarbīgi aizstāvētu stratēģiski svarīgus punktus. Šis režīms sarīkoja asinspirti mūsu galvaspilsētas centrā, nolaupīja cilvēkus no ielām un ievietoja čekas pagrabos, un viņi vairāk no turienes neatgriezās. Tas bija arī laiks, kad latvieši cits citu nīda un ziņoja cits par citu. Visi, kas domāja pretēji režīma ideoloģijai, tika pakļauti vai iznīcināti. Latvieši kā aitas staigāja pakaļ režīma diktatūrai un darīja, ko tā teica. Krievijā ir bijis reāls cilvēks, Pāvels Morozovs, par kuru klīst komunisma propagandas leģenda kā par puiku, kurš komunisma ideālu vārdā valsts varas iestādēm nodeva savu tēvu. Tie bērni, kas nodod savus vecākus, sūdzot dažādās iestādēs, rīkojas tāpat. Neviens, kas šādā ceļā cenšas panākt savu taisnību, vai pat gūst uzvaru, nebūs gadarīts. Lūk, kāpēc tu vari sasniegt daudz un tomēr nebūt gandarīts. Ir tikai viens ceļš uz piepildītu dzīvi – ne uzvara par katru cenu, bet dzīve pēc Dieva gribas! Tikai pēc Dieva prāta mīlestībā. Jēzus teica: „Mīliet cits citu, kā Es jūs Esmu mīlējis.”

Un tad pienāca laiks, kad pēdējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs valstīm piešķīra suverenitāti, arī Latvijai, jo komunisma struktūra bija jau sabrukusi un bija jāglābj valstis, kurām deva kaut kādu patstāvību. Kas notika tajā brīdī, kad latvieši un citas tautas sajuta savu iespēju kļūt brīvām? Tūlīt cilvēki atbrīvojās. Kā būtu, ja šī Savienība būtu mūs mīlējusi? Kā būtu, ja valdība būtu par mums gādājusi? Vai tiešām tu gribētu atšķelties un atstāt viņus? Kādas metodes ir labākas, lai vadītu? Kāpēc cilvēki slēpj nodokļus no valdības? Kurš no mums patiešām labprātīgi maksā nodokļus? Mēs maksājam, bet ne ar lielu prieku. Kā būtu, ja valsts par tevi būtu nepārtraukti rūpējusies? Kas notiktu, ja visas valsts iestādes domātu konkrēti par cilvēku? Nevis par to, kā bērnus izņemt no ģimenēm, bet kā tiem augt ģimenēs. Piemēram, tu uzsāc mazo uzņēmumu, un valsts tev atlaiž nodokļus un atbalsta tevi? Ja par tevi rūpētos, vai tu raudātu, ka no tavām finansēm kāda daļa būtu jāatdod valstij? Mēs cits citam esam vajadzīgi. Mums vajag gan medicīnisko palīdzību, gan ugunsdzēsību, gan labus ceļus, un tam cilvēki labpātīgi dotu nodokļus. Ir liela atšķirība, vai tu ar varu kaut ko prasi no cilvēka, vai arī cilvēkam tiek izskaidrots, viņš tiek mīlēts, un tādējādi dod labprātīgi. Jebkura vadība, valsts vai ģimene, kura balstās uz labprātības principu, pastāvēs un augs. Ikvienas attiecības vai valstis, kuras ir balstītas uz kontroles mehānismiem, tiklīdz būs iespēja, atbrīvosies. Tas nenozīmē, ka mīlošu cilvēku neviens nekad nenodos (Jūda, viens no divpadsmit, nodeva Jēzu), bet procents būs daudz mazāks. Efektīvāk ir vienmēr un visur rīkoties mīlestībā. Uzvara par katru cenu ir celta uz citu cilvēku likteņiem, emocionālo stāvokli, garīgo stāvokli, mantisko stāvokli. Ejot pāri cilvēkiem, nevis dodot, bet ņemot, par uzvaru gandarījuma nebūs.

Atcerēsimies 11. septembra notikumus ASV, kad dvīņu torņus nogāza islama teroristi. Kā tur īsti bija, tu nemaz nezini, jo klāt neesi bijis. Amerikas valdība nolika konkrētu mērķi – notvert un iznīcināt Bin Ladenu, kuru uzskatīja par teroristiskā grupējuma, kas sarīkoja šo teroraktu, galvu. Notika nežēlīgs karš, un ASV valdība sankcionēja, ka cilvēku var bez tiesas ne tikai arestēt, bet arī spīdzināt, ja viņš tiek turēts aizdomās par terorismu. Bin Ladens nelietoja ne internetu, ne telefonu, viņš bija faktiski neredzams. Viņš dzīvoja savrupmājā kopā ar savu ģimeni un citiem cilvēkiem. Māja drīzāk izskatījās pēc cietokšņa, bet īstas apsardzes tur nebija. Es papētīju dažādus pieejamos materiālus, un izskatās, ka viņš nebija pats bīstamākais noziedznieks. Lai viņam piekļūtu, arestēja daudz cilvēku, jo Bin Ladens kontaktējās tikai caur kurjeriem – atsevišķiem cilvēkiem. Ja tika notverts kāds cilvēks, kam varētu būt informācija par šo teroristu, viņš tika spīdzināts. Tā rezultātā daudzi cilvēki kaut ko izstāstīja. Bet izstāstīja tad, kad tika pielietotas parastās metodes – vienošanās vai naudas piesolīšana. Interesanti, ka informātors, kurš nodeva viņa atrašanās vietu, bija ārsts no paša Bin Ladena aprindām. Specdienesti viņam apsolīja 25 miljonus dolāru. Viņš to izdarīja labprātīgi. Šīs spīdzināšanas deva kaut kādu rezultātu, bet cilvēki arī bez spīdzināšanas deva pretējas liecības un maldināja tā, ka nebija iespējams tikt skaidrībā. Bin Ladena atrašanās vietu noskaidroja ar normālām metodēm, bez spīdzināšanas. Kas notika tālāk? Divi varianti – viņam bija jāstājas tiesas priekšā, vai arī jānošauj kopā ar visu ģimeni. Tu gribētu, lai tevi apvaino sazvērestībā uz aizdomu pamata un bez tiesas un izmeklēšanas vienkārši novāc?

Kādā valstī tu vēlies dzīvot? Tādā, kur ir taisnīga tiesa, vai tādā, kur bez izmeklēšanas var tevi nogalināt? Tu vēlies dzīvot valstī, kurā ir taisnīga tiesa, demokrātijas pamats? Tie ir Bībeles principi. Vai ASV specdienesti arestēja Bin Ladenu? Viņi ar diviem helikopteriem nolaidās Pakistānas teritorijā, tieši viņa pagalmā. Mājā bija viņa ģimene, sievietes un bērni. Specdienesta kareivji apšāva neapbruņotus cilvēkus. Viņu mierīgi varēja arestēt, jo pats Bin Ladens nepretojās. Mēs lasām un skatāmies par 11. septembri, kas amerikāņu tautai bija smags trieciens. Amerikāņiem bija un joprojām ir tik lielas bailes no terorisma, ka viņi pārkāpa citu cilvēku tiesības, lai pasargātu sevi; tik liela tauta, bet dzīvo tādās bailēs, ka atļauj bez tiesas sodīt. Vai uzvara uz baiļu pamata ir uzvara? Jā, to rēķina kā uzvaru, bet vai terorisms vairs nepastāv? Tieši otrādi – par to dzird vēl vairāk. Vai tu būtu gandarīts par šādu uzvaru? Kā tu vari zināt, ka nākamreiz tā neizrīkosies pret tevi? Un mēs prātojam, kāpēc cilvēki izdara pašnāvību. Kāpēc lielas nācijas dzīvo bailēs? Kāpēc cilvēkam ir viss, bet viņš ir nelaimīgs? Tāpēc, ka ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu vai ko citu. To dod vienīgi Dievs un tad, kad tu mīli cilvēkus un esi devējs. Nesasniedz uzvaras par katru cenu! Ja tu centīsies par katru cenu, tad patiesībā zaudēsi. Uz kā bija balstīta Staļina impērija vai Senās Romas impērija? Kāpēc tās nepastāvēja? Jo visi citādi domājošie tika vajāti. Viss, kas pārkāpj otra cilvēka brīvību, nav no Dieva!

„Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja evaņģēlijs 26:51-53)

Kad Jēzu Ģetzemanes dārzā arestēja, Pēteris ļoti varonīgi izvilka zobenu un nocirta augstā priestera kalpam ausi. Pēteris tiecās pēc uzvaras – pasargāt savu Kungu. No vienas puses tas ir pareizi. Kā Jēzus reaģēja? Jēzus to teica Pēterim un saka to tev: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” Jēzus zina, kas Viņš ir. Viņam nevajadzēja zobena palīdzību, jo Viņš labprātīgi gāja nāvē. Hitlers zobenu paņēma un no zobena krita. Viņš indēja ebrejus gāzes kamerās un beigās pats noindējās. Kāpēc Staļins nogalināja inteliģentus cilvēkus augstos amatos? Jo viņš baidījās. Tas norāda uz to, ka viņš dzīvoja paranojā, kaut bija lielās PSRS vadītājs. Kam tas viss, ja iekšā ir tukšums? Kas ar varu kaut ko no cilvēkiem ņems, tas no tā arī cietīs.

Es vēlos, lai tu ieraugi sevi savā ģimenē, mājas grupiņā, darba vietā, attiecībās ar cilvēkiem. Ieraugi to, kā tu dzīvo attiecībā pret Dievu. Vai tiešām tas, pēc kā tu tiecies, būs uzvara, kad to sasniegsi? Vai arī tas nesniegs nekādu gandarījumu? Neviens no mums neiegūs meklēto mīlestību bez došanas! Katrs no mums maksās par uzvaru savu cenu, vienalga, vai tā būs pareizā virzienā, vai nepareizā. Ja tu zobenu ņemsi, tad tu no zobena kritīsi.

Pirms es iepazinu Dievu, es zagu, laupīju, dzēru, lietoju narkotikas un darīju to daudz. Es biju pilnīgs parazīts. Līdzīgi kā vairumam ticīgu cilvēku prātā ir apliecinājumi, piemēram, ka viņi ir lauvas no jūdas cilts, tā manā prātā bija apliecinājums, ka es esmu tas, kurš nekad nestrādās. Man bija tāds lēmums, vēlme un ticība, ka es nekad nestrādāšu, un lai citi strādā. Es labāk nozagu jeb paņēmu to, kas man “pienākas”, bet vienkārši nav iedots. Galvenais man bija kādam kaut ko atņemt, jo viņš taču nav ar mani padalījies. Es domāju, ka man arī kaut kas pienākas, un tā bija mana šķietamā uzvara. Taču par to visu man nācās samaksāt, jo, kas zobenu ņem, no zobena kritīs. Nevajag domāt: “Lūk, tie augšā sēdošie zog. Kaut kādas lielas organizācijas, kurās cilvēki ir netaisni, zog, un viņiem par to nav jāmaksā, viņus cietumā neliek.” Ja viņi ir netaisni un zog, ja viņi šo zobenu ir paņēmuši, viņus varbūt arī cietumā neieliek, bet no šī zobena viņi tomēr kritīs. Tu nezini, kas notiek viņu ģimenēs un sirdīs. Linkin Park solista pašnāvība visiem bija pilnīgi negaidīta. Grupa plānoja koncerttūri, un to nācās atcelt. Viņiem pat bija nolikts mērķis. Tu nezini, kas notiek cilvēkā. Paņēmi zobenu? No tā arī cietīsi. Ja tu ģimenē esi tas, kurš izraisa skandālus, tad par to arī samaksāsi. Es tam ticu un to zinu. Ja tu esi tā, kura zāģē savu vīru, tad pati arī maksāsi par to, un, iespējams, līdz mūža galam. Ja tu esi vīrs, kurš negādā par ģimeni, tad arī maksāsi par to. Ja tu pazemo savu sievu, tad tu šo zobenu esi paņēmis, un par to arī maksāsi, iespējams, visu dzīvi.

Pirms ņem zobenu, padomā par uzvaru par katru cenu, vai tas ir tā vērts. Padomā par to, ko Jēzus teica Pēterim tajā brīdī, kad viņš nocirta ausi augstā priestera kalpam. Ko Viņš saka tev? “Ne tā. Tas nav Mans ceļš. Es atnācu, Es pirmais mīlēju tevi. Es pirmais mīlēju pasauli. Esmu nomiris par tevi, kad tu vēl biji grēcinieks,” Jēzus saka. Jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jēzus pats sevi pienesa kā upuri un samaksāja cenu, nevis kaut ko pieprasīja. Nevis ņem vai pieprasi, bet dod sevi. Tikai tāpēc, ka Jēzus atdeva Sevi par mani, es atdodu savu dzīvi un savu prātu, un rokas Viņa rīcībā. Es to daru tikai tāpēc, ka Viņš mani mīl. Lūk, kāpēc visi tie kristieši, kuri tic, ka bailes no elles ir motīvs kalpot Dievam, nav efektīvi. Viņi dzīvo bailēs no elles, no briesmīgā un bargā Dieva. Dievs nav tik bargs. Viņš nav tik slikts. Dievs ir mīlestība. Ja Viņš gribētu no tevis uztaisīt tādu pašu cilvēku, kā Būhenvaldes koncentrācijas nometnē to darīja Hitlers, tad Viņš Ādamam un Ievai Ēdenes dārzā nebūtu ļāvis izvēlēties starp Sevi – mīlestību un pasauli. Dievs mūs ir radījis absolūti brīvus. Apzinies sevi kā brīvu cilvēku! Dieva vārds saka: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Tas nozīmē respektēt citu cilvēku brīvību. Tāpat ir rakstīts: “Tikai ne tāda brīvība, kas ļauj vaļu miesai.” Tas nozīmē, ka ir normāli, ka valstī pastāv likumi un kārtība. Ja ir cilvēks, kurš savas brīvības dēļ nerespektē cita cilvēka brīvību, kāpjot pāri viņa tiesībām, tad viņu attiecīgi regulē likums, sods, cietums, izolācija vai pat nāvessods. Piemēram, ja mūsu vidū ir slepkava, kurš vakaros nogalina cilvēkus, tad ir pareizi viņu izolēt. Ja kāds no mums zog, tad ir pilnīgi normāli šo lietu nodot policijai. Ja es esmu iedomājies, ka man vajag tavu mantu, es pārkāpju tavu brīvību un tiesības. Tu strādā, bet es lietošu? Tu strādā, bet es zagšu no tevis? Tu strādā, bet es nestrādāšu un tikai baudīšu no tā visa? Tas viss ir jāsoda. Bet ne jau vienkārši soda dēļ, bet lai pārtrauktu šādas lietas.

Vakar braucu mašīnā uz Rīgu. Sievai zvanīja telefons. Viņas numurs ir draudzes kontakttālrunis. Zvanīja kāda ļoti nikna sieviete. Teicu sievai, lai nerunā ar viņu. Šī sieviete teica, lai mēs liekam mierā kādu cilvēku, kurš agrāk esot bijis normāls, taču, sākot nākt uz mūsu draudzi, ar viņu esot palicis slikti. Sieva jautāja: “Cik ilgu laiku šai sievietei ir slikti?” Zvanītāja atbildēja, ka piecpadsmit gadus. Šī sieviete diez vai tik ilgu laiku ir mūsu draudzē, turklāt draudzei tūlīt apritēs tikai desmit gadi. Šim cilvēkam droši vien visi apkārt ir vainīgi. Zini, šis cilvēks ir ļoti nelaimīgs. Šis cilvēks ir paņēmis zobenu, uzbrūk manai sievai, pazemo, apsaukājas un kaut ko pieprasa. Mēs neko pretlikumīgu nedarām. Ja cilvēks vēlas apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un savā dzīvē ielaist Dievu, viņš pats pēc savas izvēles nāk pie Jēzus. Vai kāds šeit šodien ir pieķēdēts ar rokudzelžiem? Es varu simts procentīgi pateikt, ka šī sieviete, kura zvanīja, paņēma zobenu, un no tā arī kritīs. Šie vārdi izskan kā lāsts, taču tas ir Dieva lāsts. Ja paņēma zobenu, tad kritīs. Tāds ir Dieva princips. Ja cilvēks tā var uzvesties, tas norāda uz to, ka ir piecas minūtes līdz pirmajiem diviem beigu piemēriem. Viņa jau ir kritusi. Uzspiežot savu gribu citam, kas labs no tā var iznākt? Katrs, kas ņem zobenu, lai uzvarētu, no tā kritīs. Vieni kritīs tiešā nozīmē, citi garīgi. Katram būs jāmaksā cena par to. Ir tikai viens ceļš uz uzvaru – mīlestība.

Izstāstīšu kādu šausmīgu piemēru. Vai esi dzirdējis par Krievijas caru Nikolaju II? Viņš jau ir pie tēviem ar visu savu ģimeni. Tas bija pēdējais Krievijas impērijas cars. Viņš bija cars arī Zemgalē, Kurzemē, Somijā un Polijā. Komunisti noslepkavoja visu cara ģimeni. Pagaidu valdība viņus arestēja, vadāja no vienas pilsētas uz otru, līdz Jekaterinburgā, kādas mājas pagrabā, nogalināja. Viņi nogalināja caru, viņa sievu, meitas Olgu (23), Tatjanu (25), Mariju (19), Anastasiju (17) un dēlu Alekseju (14). Tāpat nogalināja arī personālu, kas viņiem bija līdzi. Tas viss tika darīts aizmuguriski. Šāvēji vienkārši sāka nekārtīgi šaut. Komandieris, kurš to visu vadīja, nevarēja to apturēt. Pēc tam, kad bija izšauts, izrādījās, ka lielākā daļa uz zemes guļošo cilvēku joprojām ir dzīvi. Iemesls tam bija tāds, ka meitām krūšturos un korsetēs bija iešūti briljanti un zelta sprādzes, jo visu, kas bija klāt pie cilvēka, viņam nevarēja atņemt. Arī šodien ir tāds likums. Pēc tam viņas mēģināja nogalināt ar durkļiem, taču nesekmīgi. Pēc tam katru atsevišķi nogalināja ar šāvienu. Tas viss notika bez tiesas un izmeklēšanas. Viņi nežēlīgā veidā nogalināja paši savu ķēniņu un visu viņa ģimeni. Pēc laika atraka cara ģimenes mirstīgās atliekas. Nav gan skaidri zināms, ka tie tiešām bija viņi, taču pareizticīgo baznīcā viņi ir iekļauti svēto kārtā un ir svētbildēs. Viņiem ir savs kaps. Sākotnēji viņus apglabāja ceļmalās, šahtās un citās tam neatbilstošās vietās. Tas bija zemnieku kolhozs un komunisti, tie paši, kuri vēl tagad paceļ balsis. Vēl šodien pastāv komunistu partijas, kuras saka, ka mums vajag atpakaļ PSRS. Viņi skatās krievu kanālus, kur Putins stāsta pasakas, un sajūsminās par to. Visi, kas atbalsta komunismu, atbalsta arī diktatūru. “Es negribu pats domāt, es gribu akli paklausīt, es gribu būt nekas. Vismaz tad es kaut kas būšu.” Vai tās ir uzvaras? Vai tā ir komunistu uzvara? Vai čekas pagrabi ir komunistu uzvara par katru cenu? Kas notika ar cilvēkiem, kuri to darīja? Viņi paši gan nešāva, bet pieņēma lēmumu. Pēc tam sekoja komanda un šāva citi.

Kas pēc tam notika ar cara ģimenes slepkavām? Aleksandrs Beloborodovs 1918. gadā nošāva Krievijas caru Nikolaju II. Trīsdesmitajos gados Aleksandru represēja un nošāva. Filips Gološčokins tika arestēts 1939. gada 15. oktobrī un 1941. gadā nošauts. Boriss Didrovskijs – nošauts 1956. gadā. Georgijs Safarovs tika daudzkārtīgi arestēts un 1942. gadā nošauts. Nikolajs Tolkačovs pats nošāvās 1919. gadā, lai netiktu saņemts gūstā. Šaušanas komandas vadītājs Jurovskijs nomira 1938. gadā no kuņģa vai zarnu čūlas. Neviens no viņiem nenomira dabīgā nāvē. Es nezinu, kā citi šāvēji beidza savu dzīvi, bet nav rakstīts, ka viņus nošāva, manuprāt, palikt dzīviem viņiem bija vēl briesmīgāk. Es domāju, ka tiem, kas mira ātrāk, bija vieglāk nekā tiem, kas tika nošauti vēlāk. Kā cilvēks var dzīvot ar tādu nastu? Vēl kāds no šāvējiem nomira 1919. gadā no tīfa, citi saka, ka no spīdzināšanām. Cits šāvējs tika nogalināts 1927. gadā. Vēl cits šāvējs, Mjasņikovs, tika nošauts 1945. gadā. Faktiski tikai par diviem vai trim cilvēkiem nav informācijas, kādā nāvē viņi nomira. Paņēmi zobenu – no tā arī kritīsi. To māca vēsture, tā pat nav Bībele, bet vienkārši vēsture. Vai gribi savu vīru kontrolēt un zāģēt? Agri vai vēlu tu samaksāsi pēc pilnas programmas. Tu pat nožēlot vairs nevarēsi. Vīri, gribat nerūpēties par ģimeni? Tu samaksāsi par to. Gribi savu sievu pazemot, nerūpēties par viņu vai zāģēt? Parasti to dara sievietes, bet ir arī tādi vīrieši, kas prot zāģēt. Vai tu vispār zini, ko grib tava sieva un kas viņai ir vajadzīgs? Tā visa ir vardarbība! Ja no Dieva tu to nesapratīsi, tad pats vienkārši par to maksāsi. Daudzi no jums par to jau maksā. Vai tu par katru cenu joprojām gribi to, ko gribi? Kas notiek mājas grupiņās? Tev patīk bieži apvainoties par to, ka tev kāds kaut ko pateica vai roku nepaspieda? Tam visam būs sekas. Mācekļi arī sprieda par to, kurš viņu vidū ir lielākais. “Ķēniņi valda pār jums, bet jūs ne tā. Mīliet, kā Es jūs esmu mīlējis! Mīliet cits citu!” Esi tas, kurš dod!

“Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. Kas tevi sit vienā vaigā, tam pagriez arī otru, kas ņem tavu apmetni, tam neliedz arī savus svārkus. Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem, un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Un, ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu. Un, ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu. Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:27-38 )

Mīli savus ienaidniekus! Vai ir cilvēki, kuri tevi kaitina? Citi saka – “besī”. Vai zini, ko šis vārds nozīmē? Tulkojumā no krievu valodas tas nozīmē “ļaunais gars”. Tajā brīdī, kad tu saki “man besī”, tu saki, ka tevi velns tracina. Jo ilgāk tevi viss kaitinās, jo sliktāk tev pašam būs. Nav brīnums, ka pēc tam ir tīfi un citas slimības, nav imunitātes un cilvēks nomirst. Viss ir smalki saistīts. Cik ilgi cilvēks spēj dzīvot ar negatīvām emocijām? Slimības nāk tieši no tām. No “besīšanās” tava uzvara pārvēršas zaudējumā. Ir tikai viens ceļš, kā uzvarēt – tā, kā tu gribi, lai tev dara, dari arī citiem. Ja paņemsi zobenu, tad no tā tev nāks arī atpakaļ. Ja dosi kaut ko labu cilvēkiem, tad arī atpakaļ tev nāks pozitīvais. Nesen publicēju dienas citātu: Kā panākt to, lai cilvēki tevi iemīlētu? Vajag rūpēties par viņiem. Cilvēki mīl tos, kas mīl viņus. /Rodžers Eils/ Tas ir ļoti vienkārši. Kas notiek ar vieglas peļņas tīkotājiem, kuri iesaistās loterijās, kazino vai klausās cilvēku solījumos, kuri sola zelta kalnus bez strādāšanas? Neviens šāds veids tev nevar dot gandarījumu par to, ko tu esi nopelnījis. Ja tu uz tāda ceļa nostājies, tādu zobenu paņem, tad no tā arī kritīsi (no naudas problēmām). Kas viegli grib nopelnīt, tas noteikti nonāks trūkumā. Ja arī viņš nopelnīs daudz naudas ar zagšanu vai krāpšanu, jebkurā gadījumā agri vai vēlu tas viss nāks atpakaļ. Ja ir cilvēki, kas tevi aprunā vai dara ļaunu, tas nenozīmē, ka tev nekad nav jāstājas viņiem pretī caur tiesu vai kā tamlīdzīgi. Situācijas ir dažādas, bet neskaties uz to tā, ka tu esi upuris. Pats ļauna darītājs ir upuris. Padomā, kas ar viņu pašu būs par to, ka viņš tevi aizskar. Es pie sevis ļoti bieži esmu novērojis, ka, ja ir kādi cilvēki, kuri reāli grib mani aizskart, mēdz būt gadījumi, kad kāds no viņiem pat nomirst. Es nevienam neesmu novēlējis to, un tomēr pēc kāda laika uzzinu, ka viņš ir miris. Varbūt tas nenotiek tieši tāpēc, ka viņš man kaut ko nodarīja, taču tas bija viņa sirds stāvoklis, un tā bija viņa problēma. Ar tādu sirds stāvokli ilgi nevar dzīvot. Atliek tikai Linkin Park ceļš vai nākt pie Dieva. Mums ir ģimene, ir kalpošana. Kāds varbūt teiks, ka viņam vajag laiku ģimenei un tāpēc viņš nekalpos. Tādā gadījumā tu upurē kalpošanu ģimenes dēļ? Vai arī otrādi – tev ir kalpošana, un tāpēc par ģimeni mazāk rūpēsies? Tad sanāk, ka kalpošanas dēļ tu upurē ģimeni. Vai tā var uzvarēt? Varbūt tomēr labāk ir būt normālā Dieva gribā, kur viss ir balansā un veselīgās proporcijās? Ir cilvēki, kuri domā: “Gan jau arī Dieva namu kāds šeit uzcels, – to namu, uz kuru mums pašiem patīk atnākt.” Vai tas ir pareizais ceļš? Nams drīz tiks pabeigts, un tev vairs nebūs iespēja piedalīties tā celtniecībā.

“Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa evaņģēlijs 15:12)

Dāvids nekļuva par ķēniņu par katru cenu. Viņš nenogalināja Saulu. Un tieši viņš, manuprāt, ir vissvētītākais ķēniņš. Nevis Salamans, bet Dāvids. Man kāds jautāja par slavēšanas skolu, cik liela ir dalības maksa tajā. Mums nav šādas maksas. Mēs netaisām seminārus naudas dēļ, kaut gan tas nebūtu nepareizi, jo ir izdevumi, kuri ir lieli, taču manā sirdī vienmēr ir bijusi vēlme dot. Ja mēs šajā skolā arī nesavāksim ziedojumu, no citiem ceļiem mums atnāks vairāk nekā tad, ja es būtu pieprasījis maksu. Tā parasti notiek. Es nezinu, kā tas ir iespējams, taču tas ir Dievs, un tie ir Viņa principi, kas darbojas ne tikai pie kristiešiem, bet arī pie cilvēkiem, kuri Dievam netic. Ja cilvēks rīkojas mīlestībā, viņam tiek atmaksāts, jo priecīgu un labprātīgu devēju Dievs mīl. Tā ir rakstīts. Jūda trīsdesmit sudraba gabalu dēļ nodeva Jēzu Kristu. Vai tāda cena ir atbilstoša? Kas notika ar Jūdu? Jēzus Jūdam pateica: “Ja tu tā darīsi, tu pakārsies. Ja tu zobenu ņemsi, no zobena kritīsi.” Jēzus pie galda teica: “Vai tam, kas Cilvēka Dēlu nodos. Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis.” Vai Jēzus viņam speciāli kaut ko izdarīja? Nē, Jūda pats ar to nevarēja samierināties un pakārās. Es nepopularizēju pašnāvību gadījumus. Visu nevajag uztvert burtiski. Tas viss simbolizē tavas garīgās vilšanās un problēmas dzīvē. Atsevišķos gadījumos tas noved pie letāla iznākuma. Gribi nogalināt svaidītu ķēniņu kā caru Nikolaju II? Par to būs jāsamaksā. Gribi uzstāties pret garīgām autoritātēm? Par to būs jāsamaksā. Šodien viens piedzēries cilvēks man teica: “Mēs esam budisti un tevi vērojam”. Es palūdzu viņu izvest ārā. Pat nesaprotu, kā viņš bija spējīgs tādā reibumā ienākt iekšā. Cilvēks, kurš saka kaut ko pret mani, jau ir nosodīts. Cilvēks pat neapjauš, ka viņam jau ir problēmas. Vai tu zini, ka, nosodot bagātus cilvēkus, tev pašam nebūs naudas? Ja tev skauž un tu domā, ka nauda ir slikta, tas tev pašam nāks atpakaļ. Kāda tev daļa, kā citi ir tikuši pie bagātības? Nenosodi, jo tev pašam tad nebūs naudas! Ej un dari kaut ko! Mūsu prezidents apgalvo, ka Latvija ir vislabvēlīgākā vieta biznesam, un es viņam piekrītu.

Maija vidū mūsu draudzē briest nebijis evaņģelizācijas pasākums. Tas šoreiz nebūs dziedināšanas dievkalpojums, bet ļoti spēcīgs mūzikls, ar kura koncepciju jau šodien dalīšos ar tiem, kas tajā būs iesaistīti. Mērķis – aizsniegt cilvēkus ar evaņģēlija vēsti. Bija doma – pieaicināt no malas populārus dziedātājus, kuri labi nodziedātu dziesmas, taču tad Dievs man lika saprast, ka tādējādi es atņemšu iespēju augt draudzes cilvēkiem un tā būtu arī lepnība – paspīdēt ar spožu uzstāšanos, lai varbūt pārspētu kādas citas draudzes mūziklu. Tāpēc es nelekšu augstāk par savu pēcpusi, jo katram ir savs iespēju līmenis. Būtu muļķīgi izmest lielu naudu vietējo zvaigžņu dēļ. Jāaug ir mūsu talantiem! Ja cilvēks grib, visu var iemācīties. Man pat šonakt nenāca miegs, jo tik ļoti gribējās dalīties ar šo ideju. Taču pārējiem, diemžēl, tas būs noslēpums līdz pat mūzikla atklāšanas dienai.

Jēzus pats labprātīgi upurēja Sevi, lai mūs glābtu, nevis skatījās no debesīm un izvēlējās kādu, kuru Savā vietā upurēt (Pēteri, Jāni vai varbūt Tomu). Tas nenozīmē, ka pēc šī sprediķa mēs vairāk neriesim, neņaudēsim un neapvainosimies. Taču tu vienmēr atcerēsies, ka labākais veids ir visu darīt mīlestībā. Tad tā būs tava uzvara. Atcerēsimies, kā Jēzus tika kārdināts tuksnesī, kad Viņš gavēja.

„Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.”” (Mateja evaņģēlijs 4:1-6)

Vai mēs evaņģēlijos lasām, ka Jēzus saka, ka Viņš ir Dieva Dēls un tagad visiem Viņam būs jāklausa? Nē, tieši otrādi, jo pēc kārtējās dziedināšanas Viņš aizliedza to stāstīt citiem. Arī tiesā Viņam jautāja: „Tu esi Dieva Dēls?” Bet Jēzus atbildēja: „Tu to saki.” Taču Pēterim Viņš teica, ka ne jau miesa un asinis to viņam atklāja, bet gan Tēvs, kas debesīs. Ja Tēvs tev to neatklāj, tam nav vērtības! Visam ir jābūt brīvprātīgi, citādi tā nav uzvara. Arī tev var ienākt galvā doma: „Es kaut kas esmu, un tāpēc tagad varu no otra kaut ko pieprasīt.” Arī Maskavas ielas rajonā daži labi lepni un izaicinoši staigā, iedomājoties, ka viņi ir kaut kas, patiesībā nebūdami nekas. Nākamie meli, ko velns saka – viņš tev piesola visus pasaules labumus, ja tu viņu pielūgsi. Sātana pielūgsme sākas domās: es pats kaut kas esmu, es eju pāri citu brīvībai un gribai un ignorēju Dieva ceļus. Velns tev piedāvā nākamo kumosiņu: „Pielūdz mani!” Preslijs, Džeksons, Bībers, U2, Murašovs un daudzi citi populāri dziedātāji nāk no kristiešu ģimenēm. Kam šobrīd viņi kalpo vai kalpoja? Bet viss sākās ar domām: es kaut kas esmu, es esmu svarīgāks par citiem! Tu tiešām kaut kas esi, taču tu neesi svarīgāks par citiem. Mēs visi esam Dievam svarīgi. Skaties uz otru tāpat kā uz sevi. Neviens nav vērtīgāks vai svarīgāks par otru.

Noslēgumā izstāstīšu filmu, kas uzņemta pēc vācu rakstnieka romāna, kas tulkots 47 valodās un izdots daudzos miljonos eksemplāru. Interesanti, ka Kurtam Kobeinam, kurš izdarīja pašnāvību, šī grāmata bija kā Bībele. Viņš to vairākkārt lasīja un iedvesmojās no tās. Arī grupai Rammstein (sātanistu grupa) šī grāmata likās iedvesmojoša. Šī filma ir līdzvērtīga filmām „Sātana advokāts”, „Bendžamina Batona neticamie piedzīvojumi”. Ir mākslas darbi, kas ir šedevri un mums sniedz garīgu vēsti. Grāmatas un filmas nosaukums ir „Parfīms: Stāsts par kādu slepkavu”. Parfimērs ir cilvēks, kurš gatavo smaržas – parfīmu. Notikumi risinās 18. gs Francijā. Piedzimst bērns Žans Batists, kurš jau no pašas bērnības saņem atstumtību, jo māte izsviež viņu atkritumos. Viņš nokļūst bērnu namā, tur dīvaini uzvedās, ka pat vietējais mācītājs saprot, ka viņu ir apsēdis velns. Bērni viņu nemīl, atstumj un pat cenšas nogalināt. Viņa māte par viņa izmešanu atkritumos tiek pakārta. Arī citi cilvēki, kuri kaut kādā mērā negatīvi darbojas Žana dzīvē, nomirst. Var redzēt, ka viennozīmīgi pie šī cilvēka darbojas velns. Taču Žanam, kurš bija klaidonis, bija īpaša oža, ar kuru viņš varēja saost smaržas visneiespējamākajās vietās. Viņš par to kaifoja. Tas bija viņa prieks. Žans saoda tādas smaržas tādās vietās un veidos, kā citi nejuta. Reiz viņa priekšnieks, ādu dīrātājs, paņēma viņu līdzi uz pilsētu, lai tirgotu ādas. Žans tur noklīda un sajuta kādas jaunas meitenes, kas tirgoja augļus, īpašo smaržu, ko nekad vēl nebija sajutis un kas viņam iepatikās. Citiem tas notiek caur acīm vai vārdiem, bet Žanam tieši caur ožu. Viņš, ostīdams gaisu, meklēja pūlī šo meiteni un atrada to. Kad meitene pagriezās un iepleta acis, viņš nezināja, ko darīt, ko pateikt. Meitene viņam iedeva augli, tad devās uz mājām. Žans slepus sekoja meitenei. Pagriezusies, meitene nobijās un gribēja kliegt, taču Žans aizspieda viņas muti, lai cilvēki nedzird, un meitene tika nosmacēta. Žans viņu izģērba un kārtīgi izostīja. Diemžēl tāda bija viņa izkropļotā pirmā mīlestība.

Kas notika tālāk? Šī īpašā meitenes smarža Žanam turpmāk bija kā etalons. Viņš gribēja atrast veidu, kā to saglabāt. Brīnumainā kārtā Žanu pārdeva franču parfīmu meistaram, kuru viņš padarīja ļoti bagātu, jo radīja smaržas, ko citi nespēja. Taču Žans neprata saglabāt smaržas un lūdza savam saimniekam, lai viņam to iemāca. Saimnieks viņu jau bija iemīlējis, neskatoties uz to, ka Žans sabojāja viņa aparātus, piemēram, izvārot viņa kaķi, pētot dažādas smaržu radīšanas metodes. Saimnieks atklāja viņam leģendu, ka senajā Ēģiptē bija tāda smarža, ka cilvēki, kas to saoda, sāka pielūgt to, kam bija šī smarža. Bet saimniekam pietrūka šī īpašā trīspadsmitā sastāvdaļa, lai izveidotu šo dievišķo smaržu. Žans turpināja darbu Austrijā, Grācā, kur viņam iemācīja saglabāt smaržas, izmantojot taukus. Žanam ienāca prātā doma, atrodot pēdējo sastāvdaļu, radīt tādas smaržas, kuras nekad nav bijušas. Interesanti, ka šos taukus bija jāsmērē uz cilvēka ķermeni un ar īpašu nazi jāsavāc. Šim mērķim viņš noalgoja prostitūtu un to arī paveica. Taču, kad Žans paņēma līko nazi un gribēja taukus savākt, prostitūta nobijās, sāka pretoties un tika nosista. Tika pabeigts darbs – burkā radīta smaržas esence. Ar to sākās viņa maniakālās gaitas – tika meklēta sieviete, noņemta smarža, un pēc tam viņa tika nogalināta.

Reiz viņš atklāja, ka viņam pašam nav smaržas, un viņš nolēma radīt sev tādas smaržas, lai cilvēki viņu pielūgtu. Kā sātans tuksnesī kārdināja Jēzu, lai Tas viņu pielūdz. Pilsētā, kurā viņš darbojās, jau notika izmeklēšana, tika notiesāti nevainīgi cilvēki. Žans atrada pēdējo meiteni, kuras smarža viņam patīk. Šoreiz viņu arestēja, taču cietumā Žanam izdevās ienest viņa radīto dievišķo esenci. Kad aptrakušais cilvēku pūlis kliedza un izdomāja viņam visādus briesmīgus soda veidus un nāca sargi, lai izpildītu nāvessodu, Žans attaisīja smaržu pudelīti, un sargi krita viņa priekšā uz ceļiem. Izejot uz ešafota un uzvelkot augstdzimuša cilvēka drēbes, Žans uzlēja smaržas uz sava kabatlakatiņa, novicināja to, un viss bars nokrita zemē un viņu pielūdza, gluži kā Luciferu. Pēdējās nogalinātās meitenes tēvs, kurš gribēja slepkavu noķert un sodīt, tā vietā teica: „Tu esi mans dēls.” Pēc tam šī pielūgsme pārvērtās orģijās – visi, to starpā arī priesteri, sāka nodarboties ar seksu (šo filmu es iesaku skatīties no astoņpadsmit gadu vecuma). Žans jutās kā Dievs, viņš baudīja no tā. Taču vēlāk, esot prom no turienes, Žans saprata, ka tomēr tā nebija viņa paša smarža un cilvēki piespiedu kārtā apbrīnoja viņu citas smaržas dēļ, un gandarījuma sajūta pazuda, iestājās tukšums. Žans saprata, ka patiesībā cilvēki viņu nemīlēja un viņu neapbrīnoja, bet tikai pašas smaržas. Cilvēkus nevar piespiest sevi mīlēt! Filmas beigās Žans atgriezās vietā, kur bija piedzimis, izlēja visu smaržu pudelītes saturu uz sevis un saņēma vietējo bomžu pielūgsmi tādā veidā, ka pats tika nonāvēts.

Šī grāmata un filma ir patiesība par to, ka no atstumtības rodas nepiedošana, nespēja dot, līdz ar to nespēja saņemt. Rodas vēlme kontrolēt, ņemt zobenu, kaut ko dabūt ar varu, taču no šī paša zobena beigās ir jākrīt. Runā, ka Kurta Kobeina dzīvesveids esot bijis līdzīgs Žanam Batistam. Šie cilvēki kā Kobeins, grupa Rammstein un citi šajā filmā saredzēja iespēju kontrolēt pasauli, sātanismu, taču es tajā saredzēju, ka tikai ar mīlestību mēs varam saņemt pretī to pašu. Nekādi burvju līdzekļi nelīdzēs. Ja es iznāktu pie kanceles un gribētu sludināt tik labi un skaisti, ka cilvēki ģībst (ar mērķi – skatieties uz mani, uz Dieva Dēlu!), bet ne ar mērķi, lai cilvēkiem izmainītos dzīves uz labo pusi, tas būtu Lucifers, zobens, no kā arī es pats kristu. Tādēļ vēlreiz tev jautāšu – vai tu gribi uzvaru par katru cenu? Debesu Tēti, paldies, ka Tu pirmais mūs esi mīlējis, ka Tu mums neko nepieprasi, kā tikai aicini mums nodot savas dzīves, visu, kas mums ir, Tev. Kungs, paldies par cilvēkiem, kuri dzirdēja šo vēsti, lai tā krīt dziļi mūsu sirdīs un mēs turpmāk pieņemam pareizus lēmumus, saskaņā ar Tavu gribu. Jēzu, māci mums cienīt un mīlēt vienam otru un nepaaugstināties otra priekšā. Mēs mīlam Tevi, Dievs!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vai par katru cenu?” pierakstīja un rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija