“Kurš gan apzinās savu nomaldīšanos!” – saka Izraēla ķēniņš Dāvids.
Mūsdienu kristīgajā vidē, kur ir tik daudz dažādas draudzes, konfesijas un mācības, liekas, ir tik daudz ticīgo, kuri ir lepni savā pārliecībā, kuri uzskata, ka tā, kā dara un domā viņi, vienmēr ir pareizi un ka viņiem nekad nekas nav jānožēlo. Diemžēl pazemības un grēku nožēlas trūkums raksturo ne vienu vien mūsdienu kristieti, tāpēc jo interesantāks ir Zigmāra dzīvesstāsts. Arī viņš reiz sacēlās un aizgāja projām no draudzes, tomēr bija kaut kas, ko viņš tieši šeit bija iemācījies, un tā bija ikdienas lūgšana, personiska saruna ar Dievu. Pateicoties šim laikam, ko Zigmārs pavadīja lūgšanā un Bībeles lasīšanā vienatnē, Dievs varēja uzrunāt viņu un mainīt viņa domas. Pamazām Zigmārs saprata, ka ir kļūdījies, to nožēloja un atgriezās draudzē. Šobrīd viņš saka, ka ir 100 procentus laimīgs, ka pieņēmis šādu lēmumu. Par saviem garīgajiem meklējumiem un mazliet arī par savu dzīvi pirms viņš iepazina Dievu, Zigmārs stāsta: 

“Jaunībā mana aizraušanās bija basketbols. Šī nodarbe kļuva par galveno manā dzīvē un spēlējot universitātes komandā, sasniedzu diezgan atzīstamus rezultātus. Vēlējos būt spēcīgs, sportisks un ievērojams, taču tad cietu smagā autoavārijā. Brīnumainā veidā paliku dzīvs, kaut gan ārsti nedeva nekādas cerības. Mana mamma stāstīja, ka pašā kritiskākajā momentā esot par mani baznīcā aizlūgusi Dievu. Es zināju to, ka Dievs ir, kaut gan pats personīgā lūgšanā pie Viņa ne reizes nebiju vērsies. Tomēr kopš tās reizes un mammas sacītā mani nepameta doma, ka esmu palicis dzīvs tikai tādēļ, ka man ir kāda īpaša misija dzīvē, kas ir jāizdara.

Pēc atveseļošanās vairs nevarēju spēlēt basketbolu, ieslīgu depresijā un dažādās atkarībās. Cīnījos ar mazvērtības apziņu un ienīdu pats sevi. Apmeklēju svētdienās arī kādu baznīcu, taču nekas man nespēja dot mierinājumu un dzīves piepildījumu. Kādu dienu, kad es braucu ar riteni gar parku, mani apturēja vairākas sievietes un sāka stāstīt par Dievu. Pēc sarunas es biju ar mieru, ka viņas par mani aizlūdz. Viena no viņām mani uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Pēc pāris nedēļām pievienojos mājas grupiņā. Ienākot draudzē sākās vislabākais, kas manā mūžā ir noticis. Es nožēloju savus grēkus, pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un sāku kalpot draudzē. Mana dzīve pilnībā izmainījās, tiku vaļā no atkarībām. Sāku kalpot draudzē, apmeklēju visus pasākumus, stāstīju cilvēkiem par Dievu un nonācu līdz tam, kad jau pats sāku vadīt mājas grupiņu. Tajā pašā laikā manī vēl bija dažādas rakstura problēmas, tajā skaitā lepnība. Uzskatīju, ka esmu labāks par daudziem citiem kristiešiem. Ar laiku man sāka likties, ka no manis draudzē sāk pārāk daudz prasīt, ka šeit ir apgrūtinoši noteikumi, kas mani ierobežo un ka es labāk par savu vadītāju zinu, kā daudzas lietas būtu jādara. Šķita, ka mani kontrolē un ka pat mācītājs visu nedara pareizi. Es sāku vadīties pēc savām emocijām un domām, kāds ir Dievs, kā Viņam jātic un kā jākalpo. Sākumā es sāku kurnēt pie sevis, līdz brīdim, kad es sacēlos pilnīgi atklāti. Savai vadītājai tā arī pateicu: “Beidziet jūs mani te visi kontrolēt un ejiet ar savu draudzi un visiem noteikumiem pilnīgi d…..t!” Piecēlos, lepni aizcirtu durvis aiz sevis un aizgāju uz citu draudzi, kur, kā man likās, nav nekādi noteikumi, kontrole un nav jāklausa neviens garīgais vadītājs. Tikai tagad saprotu, ka katrā vietā ir sava kārtība un savi noteikumi.

Esot jaunajā draudzē likās, ka viss ir kārtībā. Man vairs nebija nekādas garīgās autoritātes, nebija jāatskaitās nevienam līderim, līdz ar to varēju arī vieglprātīgāk izturēties pret lietām kuras man kā kristietim būtu jādara. Pēc kāda laika es apjautu, ka vairs īsti nebīstos arī paša Dieva. Tomēr bija palicis kaut kas, kas man bija iemācīts draudzē “Kristus Pasaulei” – tās bija ikdienas lūgšanas un Bībeles lasīšana, personiska saruna, attiecības ar Dievu. Tad nu dažādos veidos lūdzu Dievu, lai Viņš man liek saprast, kur kaut kas nav kārtībā, kāpēc es nejūtos līdz galam labi, ja reiz esmu atradis citu draudzi. Reiz kādā dienā es vairāk pārdomāju savu aiziešanu no draudzes. Jo kaut arī vairākus mēnešus jau biju citā draudzē, arvien biežāk mani pārņēma sajūta, ka aiziedams no iepriekšējās draudzes esmu rīkojies nepareizi. Dievs pamazām sāka runāt uz manu sirdi. Un, kad vairāk pavadīju laiku lūgšanā un Dieva vārda lasīšanā, iekšā sāka kaut kas grauzt. Mani neatstāja sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Iepazīstot kādu kristieti, kuram nākas savu dzīvi pavadīt invalīdu ratiņos, jo ir bez rokām un kājām, es vēroju viņa neapskaužamo ikdienu un pamanīju, ka viņš smaida un priecājas caur visām savām grūtībām. Ne reizi nebiju dzirdējis, ka viņš būtu kurnējis par savu draudzi vai draudzes cilvēkiem, ka kaut kas viņu neapmierinātu. Nespēdams pats pārvietoties un būdams pilnīgi atkarīgs no citiem cilvēkiem, viņš spēja smaidīt un priecāties. Tieši caur viņu Dievs sāka uz mani vēl vairāk runāt un caur viņu es sapratu, ka man nav nekāda pamata paaugstināties un uzskatīt, ka es esmu pārāks par citiem kristiešiem. Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, neatkarīgi no mūsu fiziskā stāvokļa, mūsu statusa, mūsu sasniegumiem vai mūsu pašu domām par sevi. Pavadot laiku kopā ar šo cilvēku, es sajutu pamudinājumu no Dieva sakārtot attiecības ar cilvēkiem no draudzes kuru pametu. Brīdī, kad es par to iedomājos ar mani notika kaut kas ļoti dīvains – es sāku rīstīties, žagoties un tad jau pa nopietno raudāt. Tajā brīdī es sapratu, ka pats sevi esmu iecēlis Dieva vietā un pats izdomājis, kas man varētu būt labs un kas slikts, kas man būtu noderīgs un kas nē. Esmu pēc saviem cilvēciskajiem kritērijiem lepni notiesājis draudzi, kurā es jaunpiedzimu un kurā Dievs izmainīja manu dzīvi. Sapratu, ka biju kļuvis par tiesnesi saviem brāļiem un māsām, paaugstinājis sevi pāri citiem kristiešiem, pat mācītājiem. Jutu, ka tās nebija bēdu, bet gan prieka asaras, jo es skaidri zināju, kas man jāizdara. Man ir jāatgriežas draudzē “Kristus Pasaulei” jāizlīdzinās ar saviem iepriekšējiem garīgajiem vadītājiem, jāpiedod un arī pašam jālūdz piedošana cilvēkiem, kuri man kalpoja no labas sirds. Tieši tobrīd no manis aizgāja vainas un nedrošības apziņa un atnāca skaidrība. Es sazvanījos ar savu grupiņas vadītāju un lūdzu, vai es varu nākt atpakaļ uz grupiņu. Patiesi un ar nožēlu, lūdzot piedošanu grupiņas cilvēkiem un mācītājam, es atgriezos draudzē un atsāku tur kalpot.

Ticēt un mīlēt ir darbības vārdi. Tātad, ja mēs sakām, ka mēs ticam un mīlam, tad mums ir jāpaskatās uz saviem darbiem. Kad es vēl pirms atgriešanās draudzē godīgi paraudzījos uz savu ticības rezultātu, es ar šausmām konstatēju, ka es neko taču neesmu paveicis! Kaut arī es biju lepns pats par savu ticību, reāli izdarītais bija pilnīgi nekas! Augļi manai ticībai nebija. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šodien stāstu par Jēzu cilvēkiem, kāpēc es kalpoju un apciemoju viņus mājās. Es ne tikai sociālajos tīklos dalos ar skaistiem citātiem, bet stāstu par Dievu reāliem cilvēkiem un redzu kā viņu dzīves kopā ar Dievu mainās. Tas arī ir tas, kas man dod prieku Dievā un piepildījumu manai ticībai. Šobrīd varu teikt – es esmu laimīgs, ka paklausīju Dieva aicinājumam un atgriezos draudzē! Cilvēkiem, kuri uzskata, ka draudzē ir pārāk liela kontrole vai pārāk daudz noteikumu, es vēlos atbildēt, ka visā, ko mēs darām, ir vērts uzdot sev jautājumu: “Vai manai lielajai taisnībai un manām aktivitātēm ir augļi? Vai rezultāts tam visam ir atgriezti cilvēki pie Dieva un izmainītas dzīves?” Koku pazīst pēc tā augļiem – saka Jēzus.”

Zigmāra Lapsas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.