Bībele ir Dieva atklāsme mums cilvēkiem! Bībeli traktē, pēta, studē teologi, zinātnieki, mācītāji, kristieši, nekristieši, cilvēki, kuri Dievam netic, bet smeļas no Bībeles kādas gudrības vai vēsturiskas vērtības. Dažādas Rakstu vietas mēs tulkojam, skaidrojam un pielietojam ikdienā. Kāpēc ir tik daudz un dažādu konfesiju? Vai viena konfesija ir labāka par otru? Es domāju, ka savā mērā ir kādas progresīvākas konfesijas, tuvāk Dievam vai tālāk no Viņa, tomēr nebūtu korekti teikt – labās vai sliktās, pareizās vai nepareizās. Kāpēc ir notikusi sadalīšanās konfesijās? Katra konfesija turās pie savas Bībeles izpratnes, un neviena konfesija vai draudze nevar būt vienota, ja tai nav pilnīgi vienota Bībeles mācība jeb izpratne par Bībeli. Tāpēc ir dažādas konfesijas. Katrai ir kādas stiprās un vājās puses. Kopumā mēs esam Kristus miesa, universāla draudze. Es kādreiz domāju, ka konfesijas ir slikti, ka tā ir šķelšanās, ka tas ir tāds velna darbs, bet šobrīd es tā nedomāju, jo uzskatu, ka konfesijām ir jābūt. Jo katrs cilvēks ir atšķirīgs, un cilvēkiem nav vienādu pirkstu nospiedumu. Nav vienādu cilvēku. Ja arī pēc izskata cilvēki līdzinās viens otram, piemēram, dvīņi, tad tas nenozīmē, ka viņiem ir vienāds raksturs, bieži vien pat ir pretēji raksturi. Tāpat kā ir daudz un dažādu cilvēku, tāpat arī cilvēkiem ir vajadzīga dažāda pieeja, tāpēc ir normāli un pareizi, ka ir daudz un dažādas draudzes, un katrs cilvēks atrod to, kas viņam ir vispiemērotākā. Mums katram ir sava vieta! Tava vieta, draugs, ir draudzē “Kristus Pasaulei”! Ne tikai tava vieta, bet arī lielas daļas Latvijas iedzīvotāju vieta ir “Kristus Pasaulei”.

Piemēram, ja cilvēkam ir problēma ar miegu, tad viņam jāiet uz konfesiju, kur visi guļ, un kur tā ir normāla parādība. Ja tu esi progresīvs un enerģisks kristietis, pat ja tev ir astoņdesmit gadi un tu jūties jauns, tad šī ir tava vieta. Bet ne tikai tāpēc, ka tu tā jūties, progresīvs vai nē, bet svarīga ir Bībeles izpratne, kā mēs draudzē izprotam Bībeles mācību. Ja tu gribi būt slims, tad tev jāpieder pie draudzes, kur visi ir slimi, kur cilvēki netic dziedināšanai un kur ir tikai paļaušanās uz saviem spēkiem, un tad tur, protams, ir vairāk slimošanas. Ja tu gribi būt starp veseliem cilvēkiem, draudzē, kurā vairāk ir veseli cilvēki, tad tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Tāda būtu ne tikai mūsu draudze, bet tās ir visas draudzes, kurās tic dievišķai dziedināšanai. Tas pats princips attiecas arī uz finansēm, labklājību. Ja draudzes mācībā netic, ka labklājība ir Dieva svētība, tad cilvēkiem šī Dieva svētība finansēs būs ierobežota. Bet, ja draudzes mācība māca, ka Kristus pie krusta tika aplaupīts, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību, ka mēs varam domāt ar galvu, labi strādāt un pelnīt, tad šādā draudzē būs bagāti cilvēki. Strādāt nenozīmē tikai strādāt pie kāda, bet būt patstāvīgam un būt darba devējam citiem cilvēkiem. Ja ir šāda draudzes mācība, tad tur būs vairāk finanses un cilvēki baudīs labklājību, un demonstrēs to pasaulei. Tās ir dažādas nianses, kam kas tic. Patiesībā Bībelē ir tikai viena jēga. Ir kādas lietas, kas ir Bībeles būtība, pats svarīgākais Bībelē. Kas tas ir?

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Pašā pamatā, pašā būtībā Bībeles jēga ir tikai viena. Vai draudze tic nabadzībai vai bagātībai, vai fiziskai dziedināšanai vai nedziedināšanai, tas nebūtu tik būtiski, bet būtiski ir tas, vai mēs ticam patiesai Bībeles jēgai. Dieva sirdī ir tikai viena tēma. Tikai viena tēma, kuras dēļ dažādi Svētā Gara iedvesmoti cilvēki rakstījuši Svētos Rakstus un atstājuši tos mums. Dievs mums tos devis, lai ikviens, kurš tiem tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. No Pirmās Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai DIEVS MEKLĒ CILVĒKUS! Tā ir Bībeles būtība. Tā ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Kāpēc? Lai mēs atgrieztos tajā stāvoklī, kādā bijām pirms grēkā krišanas – tuvās, personiskās attiecībās ar Dievu. Lai mēs būtu tuvās attiecībās ar Dievu, Viņa svētīti, Viņa vadīti Viņa valstībā, lai mēs spētu mīlēt un būt mīlēti. Dieva valstība sastāv no cilvēkiem, tāds ir Viņa prāts. Viņš meklē cilvēku, jo tamdēļ Viņš ir nācis, lai uzmeklētu pazudušo. Šie Raksti ir Dieva roka, pasniegta tev, jo Viņš aicina tieši tevi! Veids, kā Viņš to dara, ir caur cilvēkiem! Lasot Dieva vārdu, personiski es neko citu tur vairs neatrodu, kā cilvēku glābšanu. Viss centrējas ap to, ka tā ir tava un mana atbildība glābt cilvēkus, izmainīt pasauli, iet pie cilvēkiem.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Ejiet un dariet par kristiešiem visas tautas – tā ir tieša pavēle, norādījums mums. Ir daudz Rakstu vietu, kuras mēs pievelkam jeb skaidrojam tā, kā mums ir nepieciešams, un to sauc par alegorisko skaidrošanu. Tas nozīmē, ka es skaidroju kādu Rakstu vietu ne pēc tā, kas tur īstenībā ir teikts, bet alegoriski – pievelku savu domu šai Rakstu vietai, kas nav nepareizi, bet tas nav tiešs Bībeles konteksts. Tas, ko es šodien sludinu, nāk no Lūkas evaņģēlija piecpadsmitās nodaļas. Sakotnējais nosaukums šim sprediķim bija “Lūkas 15 patiesā jēga”. Par ko rakstīts šajā nodaļā? Tur ir līdzība par pazudušo dēlu. Kur mēs regulāri lietojam šo Rakstu vietu? Inkaunterā. Un visi, kas pēc inkauntera liecina, apgalvo, ka tieši tur viņi visvairāk piedzīvo Dievu. Lūkas evaņģēlija 15. nodaļa par pazudušo dēlu vēstī, kā tēvs gaida atpakaļ savu dēlu, pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, kaut arī dēls nejūtas cienīgs, ka tēvs viņu sauc par savu dēlu, jo viņš nāk tikai savu vajadzību dēļ.Mēs to tā skaidrojam inkaunterā, un tas nav nepareizi. Mēs to lietojam dvēseles dziedināšanas procesā. Tēvs tevi pieņem tādu, kāds tu esi, viss ir kārtībā, tevi samīļo. Bet kāda ir Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas patiesā jēga? Kāds ir konteksts un ko Jēzus patiešām domāja šajā Rakstu vietā?

Uzdošu tev jautājumu. Kas ir noticis ar latviešiem? Kas ir noticis ar Latviju? Vakar Ukrainas kanālā internetā skatījos boksa maču, un ukraiņi saka nevis “latiši” (latvieši), bet “latīci” (cilvēki, kuri jūtas piederīgi Latvijas zemei). Tas jau nav nepareizi, jo tie arī ir Latvijas iedzīvotāji. Tāpat kā amerikāņi, kuri sastāv no visādām salašņām. Vai tad nē? Tie ir noziedznieki, dažādi pārbēdzēji, visi, kas sabēga štatos labākas dzīves meklējumos, un kristieši, kuri bēga no vajāšanām un apguva jaunas zemes. Lūk, tāds sajaukums ir Amerika. Kristietība un bandītisms. Un viņi kopā saucas amerikāņi. Bet kas ir noticis ar Latviju un latviešiem? Tas ir jautājums visiem, kas uzskata šo zemi par savu zemi. Tiem, kas šeit dzimuši, vai tiem, kas atbraukuši un pieņēmuši šo kā savu tautu un savu zemi. Tiem, kas mīl šo zemi un grib tās uzplaukumu un labklājību. Kas ar mums ir noticis?

Man līdzi ir tāda avīzīte „Gaujas tilta ziņas”. Gaujas tilts mums sagādāja neērtības visu vasaru. Bija tkai viens luksofors, pa vienu joslu bija jābrauc. Un beidzot šis tilts ir izremontēts. Tas ir skaists, gar malām plīvo Latvijas karogi, izrotāts ar dekorācijām. Tilta margas ir izgreznotas ar dekorācijām, nolakotas, spīdīgas. Var teikt, ka tas ir Siguldas lepnums. Cilvēki tur dalīja avīzītes, un man arī viena tika. Es jums gribu nolasīt dažus teikumus no šīs avīzes. Gaujas tiltam vēsture ir interesanta. Tajā laikā tas bija iespaidīgākais būvniecības darbs uz zemes ceļiem Baltijā. To cēla brīvās Latvijas laikā, vēl pirms kara. Tur tika iesaistīti ļoti daudz cilvēku. Tiltu cēla no 1934. līdz 1937. gada 23. jūlijam. Skaties, ko intervijā teica kāds strādnieks: „Strādājam uz akorda un izsitam caurmērā ap četri lati dienā.” Tā laikrakstam saka viens no tilta celtniekiem, vēl piebilstot: „Un, kur tad apziņa, ka sestdienas vakarā sievai aiznes pašu pelnīto naudu. Viss iet uz labo pusi, un mēs tāpat metam artavu savas valsts celšanā. Šito lielo tiltu un vēl daudz ko citu mēs uzcelsim.” Nav forši? Viņš bija parasts strādnieks, kurš saņem četrus latus dienā, bet tas bija cits laiks. Šodien ir cits laiks. Pagājušajā svētdienā bija tēma “Esi reāls!” Tāpēc man ir jautājums – kas ir noticis ar latviešiem? Cik tādu ir palikuši, kas tiešām grib savu artavu ielikt valsts celtniecībā? Vai nav tieši otrādi – mēs domājam, kā kaut ko paņemt, nozagt jeb apiet?! Tāpat kā valsts izturās pret cilvēkiem, tā cilvēki izturās pret valsti, jo valdība ir valsts, un mēs esam valsts. Esam vienā peļķē. Dažādi statistikas rādītāji Latvijā ir viszemākie pasaulē, nu Eiropā tiešām. Kas ir noticis un kur ir palicis patriotisms? Kur ir palikušas rūpes par līdzcilvēku, savu tautu, zemi? Kur tas ir palicis? Tas nav pilnībā izmiris, bet izskatās, ka ir stipri mazāk nekā tajos gados. Ir mainījušies cilvēki, un ne uz to pusi, uz kurieni mēs gribētu, lai viņi mainās. “Mēs šito tiltu uzcelsim! Es, melnstrādnieks par četri lati dienā, ceļu tiltu, es ceļu valsti!” Iedomājies, tu strādā par sētnieku, bet tu tīri nevis savu ielu, bet tu tīri valsti. Tu ieguldies valsts celtniecībā. Šodien latvieši ceļ Vāciju, Angliju un Īriju. Viņi ceļ Ameriku un Kanādu, bet ne savu valsti. Un šķiet jocīgi, ka tie, kas ir spējīgi, vēl ir palikuši šeit.

Atgriežoties pie boksa, tu skatījies maču ar Mairi Briedi, kas notika sestdien? Viņš uzvarēja! Notika augsta līmeņa boksa čempionāts, un Arēna Rīga bija pilna. Šos vārdus es izlasīju šī rīta ziņās. Mairis Briedis: „Jūs redzējāt, cik smagi gāja. Mūsu valsts ir visspēcīgākā un labākā. Bija fantastiski, mēs to izdarījām! Tas ir arī jūsu sasniegums, tā ir arī jūsu uzvara.” Viņam ir tāda cepure un krekls ar brieža radziņiem. Viņš bada pretiniekus. Viņš viennozīmīgi ir viens no labākajiem bokseriem boksa vēsturē. Vakar viņš nopelnīja miljonu. Nākamajā duelī būs vairāk miljonu, bet es esmu pārliecināts, ka viņš nekad nav domājis par miljoniem. Un tieši tāpēc, ka viņš nav par to domājis, viņam tie arī būs. Bet tiem, kas dzenas pēc miljoniem, to arī nav, un vienmēr ir par maz. Briedis ir patriots, jo teica, ka mēs visi kopā to izdarījām. Tas ir arī mūsu lepnums, un tiešām mēs varam būt lepni, ka mums ir tādi cilvēki. Mēs esam tikai divu miljonu tauta, kurā tikai puse ir latvieši. Ja vispār tie divi miljoni vēl ir, varbūt ir jau kaut kur pa pasauli izšķīduši. Briedis nav kā Porziņģis Ņujorkā. Viņš ir Latvijā. Interesanti, ka pasākumu rīkotāji apsver tieši Rīgā noturēt arī nākamo maču ar Ukrainu, nevis piemēram, Kubā. Kāpēc? Jo ļoti daudz nāk skatītāju. Kāpēc viņi nāk? Jo nav jau tā īsti, uz kurieni vairs nākt… Vēl ir palicis vismaz viens cilvēks, kas par domā par latviešiem un parāda, ka mēs kaut ko varam.

Kas ir noticis ar mūsu tautu? Latvija lēnām pārvēršas par veco ļaužu zemi. Slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Ir aprēķināts, ka 2030. gadā, un tas nemaz vairs nav tālu, gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par piecdesmit gadiem, bet strādājošo būs par 20% mazāk. Padomā par tiem, kuriem būs jāstrādā. Viņi būs mazāk, un viņiem būs jāgādā par šiem vecākajiem cilvēkiem un vēl par dažiem bēniem, kas vēl dzims, un par visām “uzpūstajām” iestādēm – nodokļu inspekcijām,VIDiem, organizācijām, kas ņem, pieprasa, audzina bērnus tavā vietā, atņem un ieliek atpakaļ ģimenē, un tu par to vēl maksāsi. Strādātāji būs ļoti maz, un tas nozīmē vēl lielākus nodokļus, vairāk darba. Tas nozīmē vēl vairāk uzpūstu valsts aparātu.

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mateja evaņģēlijs 5:13-15)

Bībeles jēga, būtība ir vēsts mums, ka mēs esam attiecībās ar Dievu un ka mēs cilvēkiem nesam gaismu. BĪBELES BŪTIBA IR GAISMA PASAULEI! Tā ir mūsu atbildība – nest gaismu pasaulei. Es lasu Dieva vārdu un neko citu tur neredzu. Kādreiz es tur redzēju dziedināšanu, dziedināšanu, finanses, uzvaru, uzvaru, bet tagad es redzu tikai vienu – glābšana, glābšana, cilvēku glābšana, mana atbildība, tava atbildība. Cilvēku glābšana, – vairāk nekā tur nav. Bībelē vairāk nekā nav, tikai cilvēku glābšana. Nekā svarīgāka tur nav. Pārējās ir piemetamās lietas. Bez galvenās butības tur nav nekā. Tikai glābšana. Es vēlos izmainīt prognozes par Latvijas stāvokli 2030. gadā, kuru grasās dēvēt par veco ļaužu zemi ar smagiem nodokļiem un ekonomisko stāvokli. Es to vēlos izmainīt, taču viens pats ar saviem spēkiem es to nespēju. Tāpēc vēlos to darīt kopā ar Dievu un ar tevi. Mēs kopā to varam! PACELSIM LATVIJU! Ar Dievu viss ir iespējams! Dievam nav nekā neiespējama, ja Viņam ir tie, kas iet un dara. Viņš svētīs mūsu roku darbu. Patiesībā Bībelē ir tikai viena tēma – roku darbs. Dievs saka, ka Viņš vēlas svētīt mūsu roku darbu. “Ejiet, dariet, sludiniet un dziediniet! Ejiet ar to, kas jums ir, un neko neņemiet līdzi! Ejiet, dariet, un Es svētīšu!” saka Dieva vārds. Es ticu, ka šī prognoze par Latviju nepiepildīsies! Manai ticībai arī ir pamats, jo mēs esam daudzi, un kopā to varam. Šeit ir brīnumu draudze!

Žaks Īvs Kusto, pasaulslavens ūdenslīdējs, ir teicis: “Ja cilvēkiem ir iespēja dzīvot vārda pilnā nozīmē, tad viņam nav tiesību darīt to vienatnē.” Ja tev ir iespēja dzīvot un baudīt mūžīgo dzīvību, tad tev nav tiesību darīt to vienatnē. Dieva griba ir, ka tu dalies, un ka tu pats vēlies ar to dalīties, jo tevī mīt Svētais Gars. Tas pats Svētais Gars, kurš ir atklāts Bībelē, kura jēga ir glābt. Tev sirdī ir jāatsaucas vārdiem “glābt citus”, jo Dieva Gars mājo tevī. Pestīšanas armijas iesācēja pēdējais vārds, kuru viņš rakstīja saviem mācekļiem, bija: “Citi.” Katrā cilvēkā mājo ego, principā, mēs katrs domājam tikai par sevi. Vai zināt, kā es jums pastāstu dažādas lietas? Tu pat iedomāties nevari, cik viltīgi es to daru. “Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži,” saka Bībele. Es esmu gudrs. Kad es vēlos tevi uz kaut ko pamudināt, es parādu to, ko tu no tā iegūsi, taču tas nav labi, un tajā pašā laikā ir pareizi. Kāpēc gan es nevarētu vienkārši pateikt: “Dievs tā grib, tāpēc darām”? Tāpēc, ka tas nedarbojas. Tad, kad es parādu to, kas tev būs par to visu, tad tu apsver iespēju to pamēģināt un darīt. Tā arī Dievs dara ar mums, aprobežotajiem cilvēkiem. Dievs saka: “Nu, pamēģini iedot to desmito tiesu. Nu, paskaties, vai Es neatvēršu debesu logus un nelikšu pārpārēm svētībām nolīt pār tevi!” Tu uzreiz nodomā: “Labi, es pamēģināšu.” Ja kāds teiktu: “Dari tā, jo tas ir pareizi,” cilvēks atbildētu, ka Bībelē tā nav rakstīts, ja nu vienīgi Vecajā Derībā. Katrā no mums mājo ego, bet ikvienā ticīgajā mīt arī Svētais Gars, un Viņš mūsos runā, sakot: “Citi.” Mēs lasām Dieva vārdu, un ko mēs tur meklējam? Stiprinājumu sev, bet patiesībā Bībele runā par glābšanu.

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” (Lukas evaņģēlijs 15:1)

Šajā nodaļā ir līdzība par pazudušo dēlu. Visas šīs nodaļas Rakstu vietas ir savā starpā saistītas. Tā visa ir viena doma, ko Jēzus vēlas mums pateikt. Tā laika ticīgie biedrošanos ar cilvēku, kurš nepieder pie draudzes, uzskatīja par lielu negodu un pārkāpumu. Tas viņu acīs bija grēks un kaut kas nepareizs. Droši vien, ka par to cilvēku varēja pat sodīt. Jēzus atnāca un sēdēja ar grēciniekiem, pieņēma tos un dziedināja. Tā laika draudze par to kurnēja. Tad Jēzus teica līdzību kā atbildi viņu attieksmei: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem, un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Šeit nav runa par to, ka Dievam nebūtu prieks par to, ka cilvēki ir draudzē. Šajā Rakstu vietā teikts, ka Dievam ir lielāks prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Dievam ir lielāks prieks par vienu jaunu cilvēku šajā vietā, nekā par visu draudzi. Eņģeļiem debesīs arī ir lielāks prieks par vienu, kurš tikko ir atgriezies, nekā par tādu, kurš gadiem sēž draudzē un citus cilvēkus pie Dieva neved. Es nesaku, ka mēs nevedam. Tā ir draudzes atbildība par mūsu Latviju, tautu un zemi. Tas, kāda ir tauta, nāk no draudzes. Kur sākas sods? Pie Dieva nama. Tas nozīmē, ja draudze ir vāja, tad tauta ir vāja. Ja draudze ir stipra, arī tauta kļūst stipra. Ja draudze ir skaitliski lielāka un ietekmīgāka, tad tauta ir stiprāka. Lūk, kāpēc velns sarīda dažādus cilvēkus un cenšas traucēt draudzes darbu. Īpaši tādas draudzes, kuras ir aktīvas un pilda Dieva pavēli.

“Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.”” (Lukas evaņģēlijs 15:7)

Ir prieks par to, kas atrasts. Priecājies par to, kas tev ir! Kad tu esi atradis pazaudēto, atnāk prieks.

“Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lukas evaņģēlijs 15:10)

Divas reizes Dievs šajā nodaļā saka, ka Viņa eņģeļiem ir prieks. Tāpat arī Dievam un mums pašiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas. Es gan nedomāju, ka šajā draudzē vēl var būt prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas svētdienā. Šobrīd tās drīzāk ir bēdas, ja tikai viens cilvēks dievkalpojuma beigās iznāk priekšā pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Kad vairāk par vienu cilvēku iznāk priekšā pieņemt Jēzu, es esmu priecīgs. Tajā brīdī, kad atgriezos pie Dieva, es reāli dzirdēju eņģeļus gavilējam. Es iepriekš nevarēju zināt, ka tā notiek, jo nebiju par to Bībelē lasījis, un neviens arī nebija man to teicis. Tas arī nebija gļuks. Es noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu, un, galvu saķerot, pieliecos, jo man šķita, ka kaut kas tūlīt gāzīsies man pāri. Es dzirdēju skaļus aplausus un priecīgu troksni debesīs. Es sapratu, ka tās ir gaviles. Tikai vēlāk, lasot Bībeli, ieraudzīju šīs Rakstu vietas, kurās tiek runāts par to, ka debesīs eņģeļi gavilē, atgriežoties pie Dieva kādam grēciniekam. Prieks tavā dzīvē un draudzē ir no tā, ka tu ej un dari cilvēkus par mācekļiem. Un kā prieks aiziet no tevis? Kā veidojas pieci cilvēki draudzē? No tā, ka mēs Dievu sākam uztvert kā savu personīgo dieviņu, elku stabiņu, personīgo vēsti, personīgo labumu: “Mans egoisms, mana draudze, mana mājas grupiņa un viss ir man, es esmu centrā…” Tur, lūk, sākas draudzes atmiršana un reliģija. Tur veidojas tādi kristieši, kuri nāk pie Jēzus un saka: “Ko tu sēdi kopā ar grēciniekiem? Tev vairāk bija jādomā par mums.” Kad draudze atmirst un kļūst remdena, tas parādās arī tautā un visā valstī. Šī ir pilsēta kalna galā, pilsēta pilsētā! Draudze ir pilsēta pilsētā, tā ir Dieva valstība! Tu esi Dieva valstības pilsonis! Tikai mēs varam izmainīt savu valsti. Dievs saka: “Ne ar varu, bet ar Manu Garu.” Šobrīd es pat neredzu citu tēmu, par kuru mācīt. Tā ir ļoti nepieciešama. Ja tev sāk pakrūtē spiest krupis, par to runājot vai dzirdot, zini – tas ir tavs ego. Ja tu sēdi grupiņā un nekur nepiedalies, arī tad tas ir tavs ego. Kad tu domā tikai par sevi, tas arī ir tavs ego. Ko māca Dievs? Mīli tuvāko kā sevi pašu! Augstākais bauslis – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu! Tuvāko mīlestība ir pavisam vienkārša. Tā ir Bībeles būtība. Iepazīstini cilvēkus ar Dievu! Uzņemies atbildību un piedalies šajā darbā! Domā ne vien par sevi, bet arī par citiem un savu valsti. Nevaino valdību. Mēs esam valsts!

“Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! – Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās, atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”” (Lukas evaņģēlijs 15:11-32)

Jēzus saka, ka nav nekāda prieka, svaidījuma un svētības draudzē tiem cilvēkiem kuri nekalpo citiem un kuri neglābj citus. Viņš stāsta: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Viens dēls nāk pie tēva un saka: “Dod man manu mantojuma daļu! Es dzīvošu savu dzīvi tā, kā es vēlos!” Viņš pat tēva nāvi nevarēja sagaidīt. Mantojumu parasti saņem tad, kad cilvēks ir miris. Tēvs sadalīja mantu, un dēls devās uz tālām zemēm, kur izšķieda savu mantu ar netiklām sievietēm, veidoja neveiksmīgus biznesus tik ilgi, līdz nonāca trūkumā. Pēc tam apmetās kādā no tās zemes cilvēka cūku fermām. Cūka ebrejiem bija pilnīgi nešķīsts dzīvnieks. Tātad dēls pilnībā bija atteicies no Dieva. Viņš kaunējās no kristiešiem, draudzes un Dieva, dzīvojot savu dzīvi. Šis dēls dzīvoja pie cūku siles un kalpoja tām. Iedomājies, ja tu nekalposi cilvēkiem, tu kalposi cūkām! Izvēle ir tavā ziņā. Saprotot, ka viņa dzīve ir sabrukusi, puisis domāja, ko iesākt. Viņš nolēma doties atpakaļ pie sava tēva, nemaz nejūtoties kā viņa dēls. Viņam neinteresēja tēvs, bet paša problēmas, jo viņam nebija ko ēst. Dēls nolēma iet pie tēva kā strādnieks, jo tēvam vienmēr bija vajadzīgi palīgi. Viņš nāca vajadzības dēļ. Neskatoties uz to, tēva attieksme pret dēlu bija pilnīgi citāda. Ieraudzījis dēlu pārnākam mājup, viņš bija laimīgs. Viņš skrēja pretī un krita dēlam ap kaklu, lai gan tajā laikā tas nebija pieņemts. Tēvs nokāva baroto teļu, kurš bija domāts augstiem viesiem, vilka gredzenu pirkstā, kas simbolizēja pārvaldnieka pilnvaras, un vilka dēlam kājās kurpes, kuras valkāja tikai bagātie.

“Atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies.” (Lukas evaņģēlijs 15:23)

Tēvs līksmojās, jo pazudušais dēls bija atgriezies, lai gan otrs dēls visu laiku bija mājās. Ja mums pašiem viss ir labi, jādomā par tiem, kuriem nav viss kārtībā. Ko tu dari, kad tavā mājas grupiņā kāds cilvēks sāk grēkot? Ej un cīnies par viņu! Ir cilvēki, kuriem labāk nevajag uzbāzties, bet ir arī tādi, kuriem tieši tas ir nepieciešams, lai viņi atgrieztos. Šī Rakstu vieta paralēli ir arī Mateja evaņģēlijā, kurā teikts: “Ja tavs brālis grēko, ej pie viņa un runā.” Ja cilvēks tev neklausa, ņem vēl kādu sev līdzi un ej runāt. Velc viņu ārā no tumsas un strādā ar šo cilvēku! Paskaties, cik daudz prieka būs! No kurienes ir prieks, svaidījums un svētības? No tā, ka mēs ejam pie pazudušajiem. Redzot notiekošo tēva namā, vecākais dēls nepalika vienaldzīgs. Viņš dzirdēja, ka mājā notiek prieks un līksmība. Dēls teica: “Brālim, kurš izšķiedis mantu un līksmojies ar netiklām sievām, tu nokāvi barotu teļu, bet man pat neesi devis kazlēnu, lai varētu līksmoties.” No mūsdienu skatu punkta tas ir kristietis, kurš domā tikai par sevi. Lūk, tāds bija vecākais dēls – farizejs un saduķejs. Tēvs atbildēja: “Dēls, tu visu šo laiku esi bijis ar mani, tu varēji līksmoties! Tavs brālis bija pazudis, un nu ir atradies! Par to ir jālīksmojas!”

“Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lukas evaņģēlijs 15:31)

Vairākas reizes Jēzus norāda uz to, par ko mums ir jāpriecājas un no kurienes rodas šis prieks. Draudze var dzīvot tik ilgi, kamēr tā iet pie pazudušajiem, un ne vien iet, bet arī veido jaunatgrieztos cilvēkus par mācekļiem. Lukas evaņģēlija 15. nodaļas skaidrojums no jaunā tulkojuma Bībeles ar komentāriem: “Ja kāds nav gatavs laiku galā piedalīties, kad Dievs glābj pazudušos, un nevēlas priecāties kopā ar Dievu, tad, iespējams, viņš pats liegs sev iespēju kļūt par mūžīgās dzīvības svinīgā mielasta dalībnieku.” Lūk, patiesā Lukas evaņģēlija 15. nodaļas un pazudušā dēla jēga. Ja tu kopā ar Dievu nepriecājies par pazudušā glābšanu un kopā to nedari, tad Dievs tev var liegt mielastu kopā ar Sevi, kad Viņš nāks otrreiz. Kad tu nomirsi, tu vari nokļūt citā virzienā. Draudze nenomirs tāpēc, ka pēkšņi kāds sāk grēkot. Draudze sāk mirt tad, kad tā pārstāj glābt pazudušos, kā arī tad, kad pārstāj lūgt, slavēt, un katrs pavadīt personīgo laiku ar Dievu. Lūk, tad arī grēks atnāk un draudze lēnām atmirst. Vai tev kļūst skaidrāks tas, uz ko šis viss ir vērsts? Es tev parādīju to, kāds no šī visa ir labums. Ne tāpēc, ka tu neglāb cilvēkus, tu ej ellē, bet tas ir sākums visam pārējam – remdenībai, atdzišanai, grēkošanai, un tu pat nemanīsi, ka jau esi nokļuvis citā vietā.

Ja esi sekojis līdzi ziņām, tad zini, kas notika 1994. gada 27. septembra vakarā un 28. septembra dienā. Tanīs dienās Baltijas jūrā nogrima prāmis Estonia, praktiski pusstundas laikā, turklāt seklumā. Dziļums tajā vietā bija mazāks par kuģa garumu. Kuģis bija 150 metrus garš, bet dziļums tajā vietā bija 80 metri. Tātad 1994. gada 27. septembra vakarā plkst. 19:15 prāmis Estonia devās savā pēdējā reisā no Tallinas ostas uz Stokholmu. Naktī kuģis nogrima, un aizgāja bojā 852 pasažieri, izglābās tikai 138 pasažieri. Palīgā atsteidzās vairāki kuģi, bet tas notika ļoti ātri. Tā bija Titānika cienīga katastrofa. Šīs katastrofas oficiālā versija bija tāda, ka bija lieli viļņi, taču patiesība ir tāda, ka vētra nevar kaitēt prāmim. Viļņi pārlauza prāmja viziera priekšgala slēdžus un stiprinājumus. Prāmī ieplūda ūdens un tas sasvērās uz sāniem. Un izrādījās, ka priekšgala slēdžu stiprinājumi bija pārāk mazi, vajadzēja septiņas reizes izturīgākus, lai noturētu šo 55 tonnas smago vizieri. Vēlāk zviedri uzbēra 400 tūkstošus tonnu akmens un smiltis šim kuģim virsū, jo uzskatīja, ka tas ir cilvēku kaps. Vai tas neliekas aizdomīgi, ka nevienu nelaiž izpētīt un nofilmēt kuģa vraku, kas ir tikai 80 metru dziļumā? Es personīgi domāju, ka tā nav sazvērestības teorija, bet apzināti tika slēpti fakti. Ir versija, ka pastāvēja vienošanās starp Igauniju un Zviedriju par PSRS militāro kravu pārvadājumiem. Šis kuģis bija tāds, ar kuru vispār nevarēja braukt, tas pat nebija paredzēts pasažieru pārvadāšanai. Tas nav brīnums, ka kuģis nogrima. Pat līdz šim brīdim kuģa nogrimšanas iemesls ir valsts noslēpums. Es tev šo visu stāstu, jo gribēju pateikt, ka šie 138 cilvēki, kas izdzīvoja, 97% bija jauni vīrieši. Neviens bērns līdz 12 gadu vecumam neizdzīvoja. Tie bija jauni, spēcīgi vīrieši, kuri tajā brīdī domāja tikai par savu dzīvību, un to var saprast. Internetā ir vairāki materiāli, kas atspoguļo to, kā notika šī nelaime. Pēc aculiecinieku stāstītā, izkļuva ārā tie, kuri bija fiziski spēcīgāki, turklāt tur bija arī marodieri, kas rāva nost vērtīgās mantas un laupīja. Tas ir pierādījums tam, ka cilvēks domā tikai un vienīgi par sevi. Kur tad viņu sievas un bērni palika? Viņi paši tikai izglābās. Mums jau viegli spriest, ko mēs darītu tādā situācija, bet tas norāda uz to, kādi ir cilvēki.

Otrs piemērs, ko vēlos izstāstīt, ir par vulkāna izvirdumu. Mēs bijām Itālijā, Pompejos. Es daudz ko esmu papētījis un uzzinājis. Vulkāns Vezuvs neapraka tikai vienu pilsētu Pompejus, bet divas, pat vairāk īstenībā. Herkulāna ir aprakta zem vulkāna lavas un dubļiem un ir labāk saglabājusies. Tā bija mazāka pilsēta ar mazāk iedzīvotājiem. Pat mājas otrie stāvi un koka gultas, kuras ir ap divus tūkstošus gadus vecas, ir saglabājušās. Sienu gleznojumi un pat dokumenti uz koka plāksnēm ir saglabājušies. Un pēc šādām lietām var izpētīt, kā cilvēki tajā laikā dzīvoja. Mums parasti skolās par senajiem laikiem māca, ka tur bija mežoņi un neattīstīti cilvēki, īpaši padomju laikā. Bet patiesībā pēc pētījumiem, ko veikuši, var atklāt to, kā ir dzīvojuši un ko ir ēduši dažādos kvartālos dzīvojošie. Atklājums bija tāds, ka lielu atšķirību nebija. Neskatoties uz to, ka tur pastāvēja verdzība, pat vergs tur labi ēda. Herkulānā, Romas impērijā, divus tūkstošus gadu atpakaļ ēda labāk nekā Latvijā, ja ņem vērā to, kādu pārtiku mums tagad tirgo veikalos. Herkulānā 80% iedzīvotāji bija brīvlaisti vergi. Izskatās, ka viņi nedomāja tikai par sevi tajā laikā, jo labi dzīvoja, labos namos. Bet tas pats atklājums, ko es gribu jums pastāstīt ir, kad atraka šo pilsētu, skeletus atrada praktiski vienā vietā visus. Tur bija tādas velves kā arkas, un šajās tilpnēs bija skeleti. Interesanti, ka šajās velvēs bija tikai sievietes un bērni, bet vīriešu skeletus atrada tālāk pie jūras. Tas tāpēc, ka pirms tam bieži bija notikušas zemestrīces, un acīmredzot viņiem bija izstrādāts plāns, kā rīkoties zemestrīču gadījumos. Šajās velvēs un arkās bija visdrošāk, jo tās bija visizturīgākās celtnes, kuras zemestrīces parasti nevarēja izkustināt. Un bija pilnīgi skaidrs, ka vīrieši parūpējās par savām sievām un bērniem. Diemžēl no Vezuva izvirduma nepaglābās neviens, tikai tie, kas laicīgi izkļuva no pilsētas.

Divas dažādas katastrofas un divas dažādas reakcijas. Vienā aiziet bojā sievietes un bērni, jo vīrieši viņus pamet, otrā ir redzams, ka vīrieši parūpējās par bērniem un sievām, neskatoties uz to, ka visi tomēr aizgāja bojā. Kāda žurnāliste uzskata, ka prāmis Estonia tika uzspridzināts, jo liktenīgajā naktī veda uz Zviedriju PSRS mantojumu, radioaktīvus materiālus, ķīmiskos ieročus u.c. vielas, un tāpēc to arī apbēra ar smiltīm un akmeņiem, lai nebūtu pierādījumu. Kāds latvietis, kurš izglābās, Ints Kļaviņš, kādā intervijā saka, ka esot redzējis, kā viņa acu priekšā cilvēki uz plostiem miruši no aukstuma. Es skatījos fotogrāfijas ar plostiem un redzēju, ka tur cilvēki cits citu nesildīja. Bet mums jāzina, ka tādos gadījumos, sildot otru, pats var sasildīties. Esmu bijis dažādās cietuma kamerās, un ir bijušas arī ļoti aukstas kameras, ka pat ledus uz sienām bija. Tie vīrieši, kas mēs tur bijām, saspiedāmies cieši kopā un gulējām. Mums bija silti, bet, esot viens pats, var nosalt.

Un noslēgumā gribu izstāstīt vēl vienu stāstu. Stāsts būs par maratonistu Teriju Foksu. Šo stāstu es nosauktu šādi – “Terijs Fokss un cerības maratons”. Kad viņam bija astoņpadsmit gadi, 1977. gadā, ārsti viņam noteica diagnozi – kaulu vēzis. Slimības rezultātā nācās amputēt labo kāju. Viņam amputēja kāju, viņš izgāja ķīmijas terapiju un atlaba. Esot slimnīcā, viņš redzēja daudz bērnu, dažādus cilvēkus, kas slimoja ar vēzi. Un viņš iepazinās ar kādu cilvēku slimnīcā, kurš izveseļojās un pēc tam piedalījās Ņujorkas maratonā. Viņš iedvesmojās no šī maratonista un nolēma savākt līdzekļus vēža pētniecībai un ārstēšanai. Tas notika Kanādā. Viņš nolēma noskriet maratonu. Tas nav parasts maratons, tas ir no viena Kanādas gala līdz otram galam. Treniņos vien ar protēzi uz kājas viņš noskrēja aptuveni piecus tūkstošus kilometru. Pēc katra treniņa kāja asiņoja un čūloja. Viņš maksāja ļoti lielu cenu, bet viņam bija sapnis. 1980. gada aprīlī viņš sāka savu cerības maratonu. Viņš cerēja pievērst preses uzmanību, lai dabūtu līdzekļus vēža ārstniecībai. Maratona iesākumā bija maz to, kas viņu ievēroja. Viņš skrēja 40 līdz 50 km dienā. Un cilvēki viņam teica: “Kā tu izturēsi, tev vēl tik daudz tūkstošu kilometru priekšā?!” Viņš atbildēja: “Es lieku sev mērķi noskriet līdz tuvākajai telefona būdiņai.” Un tā viņš turpināja savu ceļu, līdz interese apkārtējiem sāka augt. Viņš pievērsa uzmanību un satikās pat ar premjerministru. Žurnālisti viņu pamanīja, sāka rādīt televīzijā, prese pamanīja. Un šī skrējiena laikā viņš savāca 3,5 mijonus. 1980. gada 1. septembrī viņš pārtrauca savu skrējienu. Viņš netika līdz galam, teica, ka ir apaukstējies, bet patiesībā tas bija vēža recidīvs. Viņš atkal “nolikās” ar vēzi. Kanādiešu hokejkomanda piedāvāja noskriet šo maratonu viņa vietā. Viņš atteicās, jo ticēja, ka pats to izdarīs. Diemžēl viņš nomira, savu sapni nepiepildījis. 1981. gadā Terija Foksa vārdā nosauca maratonu ar mērķi vākt ziedojumus, un tajā piedalījās 300 tūkstošu skrējēju no visas Kanādas. Šodien šis maratons notiek daudzās valstīs, un kopā savākti aptuveni 400 miljoni vēža ārstniecībai. Lūk, ko Terijs pats ir teicis: “Sapņi piepildās tikai tad, kad jūs to labā kaut ko darāt.” Un man ir aicinājums, atgādinājums un secinājums, ka mums ir jānoskrien savs cerības maratons Latvijai. Jēzus ir atbilde, jo Latvijā vēl ir cilvēki, kuri mīl Dievu, mīl Latviju, mīl savu tautu un nedomā tikai par sevi.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībeles patiesā nozīme” pierakstīja Inguna Kazāka, Marta Līdeka un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece