Ja negribas neko darīt Dievam, vai mēs patiesībā mīlam Kristu? Tā nav šīs dienas tēma, tikai atkāpīte no tās par to, ko es tikko no Dieva sadzirdēju. Kad cilvēki viens otru iemīl? Tad, kad viņi pavada kopā laiku. Es nerunāju tikai par intīmu mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet starp brāļiem un māsām, draugiem, vispār cilvēkiem. Kad mēs pavadām laiku kopā, mēs iemīlam cits citu. Un, kad mēs mīlam otru, tad gribās darīt to, kas patīk otram. Tāpat arī ir ar Dievu. Ja tev neko negribas darīt Dievam, vai tu Viņu mīli? Laikam jau nē, jo acīmredzot pietiekami nepavadi laiku kopā ar Viņu. Tu domā, ka Dievs grib, ka tu dari to un to, bet tu negribi to darīt. Tu negribi darīt tāpēc, ka nepavadi ar Viņu laiku un neiemīli Dievu. Jo vairāk tu pavadi laiku ar Dievu, jo vairāk tu Viņu iemīli. Jo vairāk tu izmanto visas iespējas, kur var iepazīt Viņu labāk (dievkalpojumi, mājas grupiņa, personīgais laiks ar Dievu, grāmatas, inkaunters), jo vairāk tu Viņu iepazīsti, iemīli un vēlies darīt Viņa gribu.

Šodienas tēma būs ļoti psiholoģiska, psiho’ un ‘loģiska’. Ja tu vēlies izlauzties savā dzīvē, par kaut ko kļūt un kaut ko aiz sevis atstāt, tu esi pareizajā vietā. Ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei” un vēlies uzvarēt, tu esi pareizajā vietā! Es esmu šeit, lai palīdzētu tev to izdarīt. Ja tu gribi gūt panākumus visās dzīves sfērās un pirmkārt kalpošanā Viņam, tad tu klausies un lasi pareizā mācītāja sprediķus. Es esmu treneris. Tas nav tikai tāpēc, ka Dievs to grib un tāpēc es tāds esmu, bet man tas patīk. Es mīlu trenēt cilvēkus. Kāds mīl būt skolotājs, kāds mūrnieks, bet es mīlu vadīt cilvēkus. Ja ir runa par kaut ko, ko cilvēks negrib darīt, un man ir jāpanāk, lai viņš dara, vai jāaizrāda, tad tas man nepatīk, bet es to daru. Man patīk trenēt un redzēt reālus rezultātus. Tavā dzīvē viss kārtojas, tavs raksturs kļūst tāds, kādu Dievs to grib redzēt, un tu kļūsti par spēcīgu personību. Kad kāds no jums kļūst par stipru līderi, maniem priekiem nav gala, draugs! Šodien mēs trenēsimies, lai uzvarētu.

Jo vairāk tu iepazīsti Dievu, jo vairāk tu iepazīsti sevi un cilvēkus. Pozitīva enerģija ir pilnīgi nepieciešama panākumu sastāvdaļa. Lai uzvarētu un gūtu panākumus ir nepieciešama pozitīva enerģija. Kas tā ir? Kur tā rodas? Kā to lietot? Par to es mācīšu. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai Tu man palīdzi runāt tā, lai katrs viens saprot, uzņem, veic savas izvēles un spēj uzvarēt itin visā. Lai Tava Valstība iet plašumā, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes – draudzē, ģimenē, kaimiņos, Latvijā, Eiropā un līdz pasaules malai. Āmen!

Kas ir pozitīva enerģija? Tev būtu viegli saprast, ja to skaidrotu tā: “Es biju inkaunterā, man uzlika rokas, es piedzīvoju Dievu, tāpēc man tagad ir vēlme kaut ko darīt.” Katram tas notiek dažādi. Kāds ir pazudušais dēls, kuram Tēvs skrēja pretī, cilvēki viņam kalpo, samīļo, un viņš piedzīvo Tēva mīlestību. Cits saņem Svētā Gara kristības, nogāžas gar zemi, izjūt prieku un sajūsmu, ir pozitīva enerģija, kas liek kustēties. Pozitīva enerģija ir iekšēja izjūta un vēl tālāk – vēlme darīt (neviens neliek, nediktē, nesaka priekšā). Piemēram, tu esi piedzīvojis Dievu, un tev ir vēlme dalīties ar labo vēsti. Mēs domājam, ka tas ir Svētais Gars, Kurš piepilda un aizdedz kalpot Dievam, gūt panākumus, bet tas nav tik vienkārši. Tu domā, ka tad, kad Svētais Gars aizskar, tu vēlies darīt. Ko darīt tad, kad Viņš nav tevi aizskāris? Cilvēku ir radījis Dievs. Ne visas mūsu jūtas ir no Svētā Gara, bet cilvēks tā ir veidots. Piemēram, kad cilvēks iemīlas, viņā notiek ķīmiskas reakcijas, izstrādājas endorfīni, un cilvēks ir kā noreibis. Viņš vēlas ļoti daudz laika pavadīt kopā ar mīļoto cilvēku. Tā ir pozitīva sajūta, un tādas ir daudz un dažādas. Ir arī negatīvas sajūtas, piemēram, bailes, kas ir mūsu signāls un aizsargmehānisms, tuvojoties briesmām.

Pozitīva enerģija rodas no tā, ka tu uzvari. Sportisti, karjeristi ir cilvēki, kuri iet uz saviem mērķiem. Ko dara alpīnisti, kad ir sasnieguši virsotnes? Neatkarīgi no noguruma viņi priecājas, un rodas pozitīva enerģija. Uzvarētāju pirmā reakcija ir prieks. Ir daudz ekstrēmistu, kuri taisa trikus virs zemes un zem ūdens, un gaisā, un viņi dzīvo no šīs sajūtas, atkārto šos trikus. Prieks nav tikai emocija, bet tā dod enerģiju, lai gūtu jaunus panākumus. Pozitīvai enerģijai nav tik daudz sakara ar Dievu, cik daudz ar pašu cilvēku, Dieva veidotu. Kad tu strādā, ej uz mērķiem un gūsti panākumus, parādās pozitīva enerģija. Kā tu jūties algas dienā? “Ai, atkal tā algas diena…” vai tieši otrādi: “Oho, algas diena!” Tu esi nopelnījis naudu un atkal vēlies strādāt. Tātad pozitīva enerģija ir nepieciešama sastāvdaļa, lai gūtu panākumus. Bez pozitīvās enerģijas nevar sasniegt lielus panākumus, un izņēmumu nav. Citā vārdā to var saukt arī par kaisli darīt kādas konkrētas lietas – hobijs, darbs, bizness, kalpošana Dievam, karjera, mācības, attiecību veidošana. Tas var būt jebkas, kur tev ir konkrēti mērķi, uz kuriem tu ej. Mums kā kristiešiem tā ir cīņa par Dieva Valstību, cīņa par dvēselēm, kā arī cīņa par sevi un ar sevi. Lai nāk Dieva Valstība, Tavs prāts lai notiek! Draudzes uzdevums ir vairoties, un tam būtu jābūt mūsu mērķim. Bez dabiskas pozitīvas enerģijas tas nav iespējams, un nav runa par Svēto Garu, kurš piepilda, un tu labi jūties līdz nākamajai reizei. Bez darba, mērķiem un pozitīvas enerģijas tu neaiziesi līdz galam.

Kā veidojas pozitīvā enerģija? No tā, ka tu strādā. Tu nospraud mērķi, strādā un ej uz to. Kad ir rezultāts, parādās pozitīva enerģija. Tāpēc, ka tev ir pozitīva enerģija, tu atkal nospraud mērķi, strādā un sasniedz to. Tu ej uz nākamo pakāpi savos mērķos un celies arvien augstāk. Bez pozitīvās enerģijas tu nevari iet tālāk, un tavi rezultāti būs stipri viduvēji, bet, kā tu zini, Bībele saka, ka remdenos un viduvējos Dievs izspļaus no Savas mutes jeb atmetīs. Te nav runa tikai par kristiešiem, tas attiecas uz jebkuru cilvēku, jo Dievs tā ir radījis. Kas bija pirmais – vista vai ola? Tāpat var arī domāt, kas bija pirmais – pozitīva enerģija vai darbs? Tev jāprot iegūt un lietot šo enerģiju, citādāk tu nevarēsi izlauzties un uzvarēt. Pozitīvā enerģija tev jau ir, tikai tā parādās tikai tad, kad tu sasniedz kādus mērķus, bet mērķus var sasniegt tikai ar darbu.

Francijā dzīvo kāds cilvēks – Filips Petī (Philippe Petit), par viņu ir uzņemta biogrāfiska filma “Pastaiga” (“Walk”), sarakstītas grāmatas un ir pilns internets ar resursiem par šo cilvēku. Viņš ir virves staigātājs, un viņš to dara bez drošības jostiņas (dzīvē nevar gūt panākumus, ja visu laiku staigā ar drošības jostiņu). Viņš stāsta: “Esot uz virves augstu gaisā, nāk domas par nāvi, bet es cenšos par to nedomāt, jo es dzīvoju tikai tad, kad es esmu uz virves.” Noejot pa virvi, viņš gūst pozitīvu enerģiju, lai ietu uz tālākiem mērķiem. 1974. gada 7. augustā viņš nelegāli novilka trosi starp jaunuzceltajiem Dvīņu torņiem Ņujorkā, un to viņš izdarīja kopā ar savu komandu, kas bija tikpat nenormāla, cik viņš pats. Tas atradās vairāk nekā 400 metru augstumā. Astoņas reizes viņš staigāja turp un atpakaļ, abās pusēs atradās policisti, lejā bija pūlis, viņš tika fotogrāfēts. Viņš nevis vienkārši staigāja, bet gorījās, stāvēja uz vienas kājas, gulēja uz troses. Kā tas viss sākās? Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija nomainījis jau piecas skolas, jo slikti mācījās. Viņam patika žonglēšana un dažādi cirka triki, viņš izklaidēja cilvēkus uz ielām, un reiz viņš pamēģināja noiet pa virvi un viņam tas izdevās un ļoti iepatikās. Filips ļoti rūpīgi sāka trenēties. Tad ar sāpošu zobu viņš devās pie zobārsta, un uzgaidāmajā telpā viņš ieraudzīja kādu žurnālu, kurā bija raksts par plānu uzvelt Dvīņu torņus, un viņš saprata, ka grib tur noiet. Vēlāk policijā viņam jautāja: “Kāpēc tu to darīji?” Viņš atbildēja: “Tad, kad es redzu apelsīnus, es tos apēdu. Kad es redzu divus torņus, es gribu pa tiem noiet.” Viņš atrada skolotāju, ar kuru viņam bija ļoti interesantas attiecības, bija strīdi un apvainošanās, bet Filipam nācās iet atpakaļ izlīgt, jo viņam vajadzēja zināšanas. Meistars lēnām Filipam nodeva visas savas zināšanas, un viņš sāka ar mazām lietām. Pēc tam viņš nogāja starp Parīzes Dievmātes katedrāles torņiem un vēlāk pa kādu populāru tiltu Sidnejā. Protams, ka abās reizēs viņu arestēja. Tādējādi viņš gatavojās kaut kam lielākam, kaut kam vairāk.

Ideja iekarot Dvīņu torņus Filipam Petī radās 1971. gadā, bet realizācija notika 1974. gadā. Trīs gadus viņš nopietni gatavojās. Viņam vajadzēja ilgu laiku, lai izpētītu Dvīņu torņus, viņš pārģērbās par celtnieku, fotogrāfēja, pētīja, zīmēja, pierakstīja, taisīja maketus, rēķināja. Filips noslīpēja savu tehniku un pilnībā sagatavojās gājienam pa debesskrāpjiem, un bija par sevi pārliecināts. Viņš darbojās un guva pozitīvu enerģiju. Viņš pats teica, ka mērķis nebija pastaigāties pa virvi, jo tas būtu muļķīgi, bet būt virves staigātājam, kurš var to izdarīt jebkurā vietā un jebkurā laikā. Kad ir sasniegti kādi rezultāti, atkal atnāk pozitīva enerģija un var strādāt. Viss, kas mums jādara – jāsāk strādāt pareizā virzienā, lai atnāktu pozitīva enerģija. Un šī enerģija uzreiz ir jāliek lietā, lai strādātu tālāk un vairāk.Viņš bija pilnīgi par sevi pārliecināts, viņš bija sagatavojies, bija strādājis. Un viņam uzdeva jautājumu: “Vai Jūs domājat par to, kā palikt dzīvam?” Viņš atbildēja: “Tas mani vienkārši neinteresē!” Saproti? Kad tev ir tiešām ievērības cienīgs mērķis, tad tevi neinteresē sekas, kas būs pēc tam – vai tu dzīvosi, vai pat mirsi. Visi viņa draugi gribēja viņu atrunāt – tie paši draugi, kas palīdzēja visu plānot. Tā trose svēra 200 kilogramu, šajās ēkās bija ļoti spēcīga apsardze. Visu pa daļām ienesa, vēlāk uzstādīja, brīžiem tur viss karājās mata galā, šī visa operācija varēja izjukt. Pēdējā brīdī viens no komandas dalībniekiem vispār atteicās – nobijās. Un tomēr viņš to izdarīja. 45 minūtes viņš tur staigāja – astoņas reizes turp un atpakaļ, un pati trose bija divus centimetrus bieza. Turklāt, nesot un plānojot šo iekļūšanu debesskrāpjos un nokļūšanu uz jumta, viņš uz naglas pārdūra kāju. Viņš staigāja pa virvi ar asiņojošu kāju, bet neatmeta savu mērķi.

Viņš joprojām ir sveiks un vesels. Es arī noskatījos dokumentālo filmu par viņu. Kad viņš stāsta par sevi tagad, no viņa staro pozitīva enerģija, vēl no tā paša notikuma toreiz. Kādu sodu viņš par to saņēma? Viņu, protams, arestēja pēc tam, bija liela ažiotāža. Viņam piesprieda sodu – atrakciju parkā Ņujorkā bez maksas demonstrēt bērniem staigāšanu pa virvi. Tādu sodu viņam piesprieda tiesa. Mums jāmācās, kādus “sodus” ir jāpiespriež šādiem ekstrēmistiem. Tajā laikā, kad viņš nogāja pa virvi starp torņiem, ASV prezidents Niksons atkāpās no sava amata. Tā bija diezgan skandaloza atkāpšanās. Toreiz prezidents teica: “Kā es tagad gribētu būt tik populārs kā šis francūzis!” Filips Petī darīja to, kas viņam patīk un guva pozitīvu enerģiju no tā. Un šo panākumu pakāpes bija “vairāk, augstāk, tālāk, nepārtraukti”. Lūk, reāls piemērs par pozitīvu enerģiju! Tātad vispirms ir darbs, tad rezultāts un pozitīva enerģija. Pozitīva enerģija palīdz tev atkal darīt darbu. Cilvēks nevar ilgi turpināt iet uz mērķiem, ja nav šīs pozitīvās enerģijas.

Komiķis Remī Gailārs (Remi Gaillard) no Francijas pārģērbjas dažādos tērpos, piemēram, par ķenguru, pingvīnu vai balodi, un dara dažādas muļķības, nofilmē un ieliek You Tube. Viņu pēc tam lamā, un ķer policisti. Viņam You Tube ir apmēram seši miljoni abonentu. Ko tas nozīmē? Viņš faktiski var iegūt jebko, ko grib un kad grib. Par jebkuru reklāmu viņa kanālam maksā ļoti lielu naudu. Tas ir cilvēks, kurš savā veidā ir ļoti daudz ko sasniedzis. Viņš ir populārs. Viņu aicina piedalīties dažādās reklāmās, filmēšanās, grāmatu veidošanās, tāpat kā Filipu Petī. Runājot par panākumiem, šie varbūt nav paši pozitīvākie tēli, bet patiesībā nav arī sliktākie. Jautājums – vai TU tā vari? Tu esi gatavs pasēdēt cietumā? Vai esi gatavs, ka tev ar kasti iesit pa galvu? Pārsit degunu? Tu vari atņemt policistam soda protokolu grāmatiņu? Pēc tam tikt aizturētam? Viņi jau pierādījumus paši ievieto internetā. Seja gan nav redzama, bet es domāju, ka francūži, kad redz šo vīru, skrien pa gabalu no viņa. Internets ir pilns ar viņa video. Drausmīgi! Bet cena! Darbs! Pēc tam mums visiem ir pozitīva enerģija. Viņam arī no katra sava panākuma ir pozitīva enerģija. Pozitīva enerģija – nepieciešams ingredients panākumiem! Lai Remī gūtu šādus panākumus, ka mēs pat šeit, draudzē, viņu skatāmies, viņam ir jāsamaksā cena, jāiegulda darbs, un tikai tad ir enerģija. Kad ir enerģija, viņš grib atkal to darīt. Lūk, kāpēc ir svarīgi arī pareizā virzienā virzīt šo enerģiju. Ko tu dari? No kā tu gūsti šo pozitīvo enerģiju? Tas nav kaut kas, ko Svētais Gars vienkārši iedod. No dažādām darbībām, kas ir izdarītas, atnāk prieks un pozitīvisms.

Kā iegūt pozitīvu enerģiju?

Kas tad mums no savas puses ir jādara, lai iegūtu pozitīvo enerģiju? Mums ir vajadzīga šoka terapija. Ja tu esi iesēdējies, iestāvējies vai iegulējies – ilgu laiku kaut ko dari, un tomēr nav rezultātu, tas ir tāpēc, ka tu nepietiekami ieguldies. Piemēram, tu esi atvēris savu mājas grupiņu un gribi kļūt par līderi, par vadītāju, un ilgu laiku nekas tavā grupā nekustās, nekas nenotiek, kur ir jāmeklē atbilde? Tā ir tevī pašā – tu nepietiekami strādā, tu nepietiekami ieguldies. Ja ilgu laiku būs nepietiekams darbs, tad nebūs pozitīvās enerģijas. Nebūs pozitīvās enerģijas, tev nebūs izdevies kļūt par veiksmīgu līderi. Gribēji iesākt savu biznesu? Tu sāki kaut ko darīt, nepietiekami reklamējies, bija mazvērtība vai kaut kas cits, nenovērtēji reklāmas nozīmi, neieguldījies, nestrādāji pietiekamā daudzumā, un nekas neizdevās. Nav uzvaras, nav pozitīvās enerģijas. Ja nav pozitīvas enerģijas, tu esi kārtējais neveiksmīgais latviešu cilvēks. Mums ir vajadzīga pozitīva enerģija! Es nerunāju par enerģiju, kas tevi iedvesmo, vienkārši uz kaut ko skatoties, bet par to, kas rodas no tava darba.

Šoka terapija. Kas ir šoks? Lūk, skaidrojums no Tēzaura, kas ir šoks – organisma reakcija uz ārkārtīgi stipru kairinātāju, piemēram, smagu traumu, psihisku stāvokli vai arī spēcīgs psihisks, parasti emocionāls stāvoklis, ko izraisa kaut kas pēkšņs, parasti negatīvs. Šoks – kaut kas, kas liek notikt kādai pēkšņai reakcijai organismā. Kas tad ir terapija? No Tēzaura – slimību ārstēšana, parasti bez ķirurģiskas iejaukšanās. Šoka terapija. Kas tas ir? Sportā – ja tu gribi panākt sportistu rezultātus, tev jāšokē savi muskuļi. Ja tu strādā garīgu darbu, un ir ilgstoša neauglība, ir jāšokē savas emocijas, jāšokē savs organisms, kas liks tev pēc tam iegūt pozitīvo enerģiju un pacels tevi virsotnē. Tas pacels tevi tādā līnijā, kur tu nepārtraukti gūsti panākumus, bet tur ir jātiek. Kad es biju mazs puika, man bija mopēds, kuru vajadzēja iestumt, lai palaistu. Kad tu to iestum, tas brauc. Ja tu to neiestum, tas nebrauks. Vispirms ir jāiestumj, lai tiktu zirgā. Uz zirga ir jāuzkāpj, ir jāuzlec. Uz pozitīvā enerģijas viļņa ir jāuzkāpj, tur ir jātiek. Vajag iegūt šo šoka stāvokli, šoka terapiju. Kā to darīja Jēzus Kristus? Kā Jēzus nošokēja Savus mācekļus, kuri pēc tam faktiski iekaroja visu pasauli? Jēzus mācekļi izmainīja visu pasauli.

“Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs; Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots, kas Viņu arī nodeva. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: “Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm. Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet. Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļasomu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas.” (Mateja evaņģēlijs 10:1-10)

Viņš viņiem iedeva tādu pašu uzdevumu kā man un tev. Viņš izsūta viņus kalpot, celt grupas, celt draudzes. Izsūta bez naudas, bez normāla apģērba, bez nekā. Ejiet, gādājiet paši! Viņš nošokēja Savus mācekļus. Ko viņi izdarīja? Aizgāja un izdarīja.

“Un tie pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”” (Lūkas evaņģēlijs 10:17)

Kas notika pēc tam, kad viņi bija šokēti? Viņi tika izsūtīti – ejiet, dariet bez naudas, bez nekā, – un viņi gāja, un tiešām Dievs gādāja par viņiem, un tiešām brīnumi notika, un tiešām ļaunie gari izgāja, un tiešām cilvēki atgriezās pie Dieva, veidojās pirmās draudzes. Viņi atnāca pie Jēzus, pastāstīja to un priecājas, runa ir par pozitīvu enerģiju. Kur viņi to ieguva? Kā viņi jutās tajā brīdī, kad viņiem pateica, lai iet bez naudas, bez nekā? Bet viņi gāja, strādāja, darīja, un bija pirmie rezultāti. Radās pozitīva enerģija. Rezultāts tam, ka viņi Jēzus vēsti iznesa pasaulē, esam mēs – Viņa sekotāji. Pateicoties pozitīvajai enerģijai, kas izstrādājās pēc sevis paša nošokēšanas, pēc šoka terapijas. Lūk, kā Jēzus to darīja!

Tagad nebūs paši pozitīvākie piemēri, bet par šoka terapiju. Šī nav Svētā Gara piepildīšanās, tā ir katram cilvēkam dota, arī cilvēkiem bez Dieva. Tā cilvēks ir uzbūvēts. Ja viņš uzvar, viņam atnāk pozitīva enerģija, tad viņš atkal ir gatavs turpināt. Ja nav šī emocijas, viņš nevar turpināt.

Divas organizācijas – mormoņi un “Elles eņģeļi” (Hells Angels Motorcycle Club). “Elles eņģeļi” ir rokeri, kuriem netrūkst līderu, un abu organizāciju pirmsākumi ir meklējami Amerikā. Abas šīs organizācijas ir aptvērušas visu pasauli, un tas nav iespējams bez līderiem. No kurienes viņiem šādi spēcīgi līderi? Kur viņi tādus iegūst? Kā šādas organizācijas, kā mormoņi, kuri māca savu mācību, kas nav balstīta Dieva vārdā, un “Elles eņģeļi”, kas nāk no pasaules, var to izdarīt? Lūk, kas notiek “Elles eņģeļos” – lai tiktu tur uzņemtiem, cilvēkiem ir jāizcieš ļoti smagi pārbaudījumi. Ja gribi tur pakāpties uz augšu, tiek uzlikti pārbaudījumi. Cilvēki tiek pārbaudīti ekstremālās situācijās. Pats vari minēt, kādi šie pārbaudījumi varētu būt, noteikti tie ir arī likumpārkāpumi. Kas tas ir? Šoka terapija jau pašā sākumā. Jau pašā sākumā cilvēks iegūst šo pozitīvo lādiņu – “es varu”! Mormoņiem vispār nav pieejas pie augstākās vadības, viņi nezina, kas tur notiek. Tur viss ir citādāk, ne kā normālās kristiešu draudzēs. Arī jehoviešos ir līdzīgi, tu pat nesaproti, kas tur, augšā, notiek, bet līderu viņiem netrūkst. Kāpēc? Viņi arī izmanto šoka terapiju. Atnāca jaunais? Sūtam misijā! Viņus arī nepieņem, viņus arī vajā, vēl vairāk nekā mūs. Viņiem ir jāiet un jāsasniedz konkrēti rezultāti. Ir sava mācība, ir jāizpilda sava misija – brauc, dari, staigā pa ielām, dari, ko tu gribi. No šādiem cilvēkiem beigās izaug līderi. Kāpēc? Viņi jau pašā sākumā saņem šo šoka terapiju, un caur šo pirmo šoku iegūst pirmo pozitīvo lādiņu.

Kas tev jādara? Ja tu esi iesēdējies, tev jānošokē sevi. Kāpēc? Lai beidzot parādītos kaut kādi augļi, kaut kāds rezultāts, un tikai tad būs pozitīva enerģija. Pretējā gadījumā tu ar mani satiksies, un tavs skatiens būs ļoti tukšs un skumjš, arvien blāvāks un blāvāks, jo tev nav, ko uzrādīt, tu neesi neko izdarījis, tu neko neesi sasniedzis un nekas neesi, un vispār Dievs vairs nedarbojas pie tevis. Patiesībā – nedarbojies tu pats. Bet šeit tu esi, lai uzvarētu. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Āmen!

Iesāki savu biznesu? Meklē klientus! Tu gaidi, kad tev no debesīm klienti birs? Tu esi dzirdējis, ka cilvēki liecina, ka klienti cits citam iesaka un paši nāk, bet tev jau vēl nav, kas iesaka. Ja gribi atvērt savu skaistumkopšanas salonu – uzreiz reklāma! Staigā pa ielām, ej, kur gribi, ej universitātes un reklamējies! Dari visu, ko vari izdarīt par brīvu! Līmē lapiņas, dari, strādā! Būs pirmie augļi – būs pirmā pozitīvā enerģija, un tu atkal spēsi to darīt. Ja tu to neizdarīsi, tad arī paliksi ķēpājoties. Kad mana sieva no Ainažiem pārvācās uz Limbažiem, viņa vēl gan nebija mana sieva, bet viņa meklēja darbu un izlīmēja pa visiem Limbažiem reklāmas “Mīļa auklīte pieskatīs Jūsu mazuli” kopā ar telefona numuru, Viņai bija 19 gadi, bet viņa atrada labu darbu. Viņai labi maksāja, pat bija apmaksāts atvaļinājums. Tu vari tā izdarīt? Ja tev nav labas reklāmas, tad tu nemaz neesi pelnījis klientus.

Reiz es kalpoju kādā draudzē pirms aptuveni desmit gadiem. Tā draudze bija ļoti tukša. Viņi tur runāja par atmodu, par to, ka nāks atmoda, ka viņiem būs atmoda. Es publiski uzdevu viņiem jautājumu: “Kurš no jums pēdējā gada laikā ir atvedis kaut vienu cilvēku pie Dieva?” Klusums. “Kurš pēdējo piecu gadu laikā ir atvedis kādu cilvēku pie Dieva?” Klusums! Pēdējo desmit gadu laikā gan tur laikam kāds bija atvedis. Es teicu: “Nebūs jums nekādas atmodas, vispār nekas jums nebūs, kamēr cilvēki paši neizies pilnā mērā un spēkā evaņģelizēt un nevedīs cilvēkus, neveltīs laiku evaņģelizācijai trīs, četras stundas dienā!” Ja sākumā tas netiek izdarīts, nav enerģijas, un tu lēnām atdziesti. Tu zini, kas notiek ar remdeniem cilvēkiem? Dieva vārds saka: “Izspļaus!”

Kā varēja rasties šī draudze? Priekšā jau liecināja: “Cik forši, ka mācītājs uzcēlis tādu draudzi! Tik laba vieta!” Bet tā nav tikai laba vieta, mēs gribam augt arī tālāk, mēs gribam vest cilvēkus pie Dieva, izmainīt Latviju, pasauli! Sāksim ar sevi un domāsim arī par citiem. Pirmie cilvēki, kurus es pie Dieva atvedu, bija no celtniecības firmas, kurā es strādāju par palīgstrādnieku. No turienes pāris mēnešu laikā es atvedu trīs cilvēkus uz draudzi. Turpat, darba vietā, visi nožēloja grēkus. Pa vienam viņi skaitīja grēku nožēlas lūgšanu un pēc tam atnāca. Limbažos dzīvojām piecstāvu mājā. Bija septiņi kaimiņi, kas no mūsu ieejas nāca uz mājas grupām. Un tad, kad es kārtoju autovadītāja tiesības, no turienes es atvedu četrus cilvēkus uz draudzi. Man bija pozitīva enerģija. Vēlāk sapratu, ka gribu vairāk izdarīt Dievam. Sataisīju bukletus ar savu liecību, un aicināju cilvēkus uz dziedināšanas dievkalpojumu. Sāku ar Limbažiem, pēc tam Cēsis, Valmiera, Aloja, Staicele, un pēc tam jau visa Latvija, Ukraina, Igaunija. Visas Latvijas pilsētas izbraucām pa trīs vai četrām reizēm. Aicinu jūs ieiet jaunā līmenī – izdarīt vairāk evaņģelizācijas darbā. Piemēram, izej mēnesi no vietas katru dienu trīs stundas evaņģelizēt. Uzreiz būs cilvēku pieplūdums, ja mēs katrs pa trīs stundām izietu evaņģelizēt. Būtu tāds pozitīvisms! Kalpojot ar laiku es sapratu, ka tikai līderi izmaina pasauli, tāpat kā Jēzus mācekļi. Sāku trenēt līderus. Un tie, kas darīja, pacēlās jaunā enerģijas līmenī. Šī enerģija ir pašā cilvēkā no Dieva ielikta. Piemēram, Daiga neatlaidīgi evaņģelizē un ved cilvēkus pie Dieva, un šobrīd viņas grupā ir 65 cilvēki. Ingai aptuveni 50 cilvēki grupā. Luīzei 85, Indrai 45 cilvēki. Sākumā taisīju reklāmas, aicināju cilvēkus uz dievkalpojumiem un pacēlu pirmos līderus, kuri atvēra savas mājas grupas. Un šobrīd regulāri ap 500 cilvēku apmeklē draudzi. Puse no draudzes pieder četriem cilvēkiem, kuri ir daudz darījuši, lai būtu tāds rezultāts. Mēs no tā varam mācīties, ka jāveido mācekļi, tieši tā kā Jēzus to darīja. Es gribētu, lai mēs visi uzkāpjam pozitīvās enerģijas līmenī, bet līdz tam ir jāpastrādā.

“Tā saka Tas Kungs Cebaots: šī tauta runā: vēl nav pienācis laiks no jauna celt Tā Kunga namu! Un tad atklājas Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!” Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā Tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.” (Hagaja grāmata 1:2-5,9)

Es teikšu kā Jēzus saka:

“Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības un tad jums šīs lietas tiks piemestas” (Lūkas 12:31)

 Es priecājos par katru cilvēku, kurš uzplaukst šajā draudzē. Mūsu uzdevums ir celt Tā Kunga namu.

“Un Viņš tiem sacīja: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:15)

Kas notiek, ja mēs neieguldāmies evaņģelizācijā un grupas darbā, Dieva valstības celtniecībā? Tad cilvēks vairāk nododas citām lietām – darbs, ģimene, hobiji utt. Dieva lietas tiek atmestas, jo tas vairs nedod prieku. Cilvēks vienmēr darīs to, kas viņu pozitīvi uzlādē. Un tevi uzlādēs tas, ko tu darīsi kā prioritāti. Jēzus tāpēc arī saka: “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības, un tad jums pārējās lietas tiks piemestas!” Viņš nemelo! Ja cilvēks nenoliek augstāk Dieva lietas, tas nozīmē, ka pozitīvā enerģija nāks no citām lietām. Protams, tās lietas arī nav sliktas, bet tā pamazām var aiziet pasaulē. Latvijā mums ir tādi apstākļi, ka draudzes var augt. Ja es redzu draudzi, kura neaug, esmu pārliecināts, ka tā ir mirusi draudze un tās apmeklētāji dzīvo pasaulīgu dzīvi. Atceries, kāds ir galvenais mērķis un kas tevi pacēla. Kurš tevi izglāba un dod dievišķu enerģiju? Nenovirzies no fokusa!

“Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12)

Tad, kad esi kaut ko izcīnījis, pielūko, ka nenovirzies no mērķa. Bija tāds Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Karalis bija spīdošs pulkvedis, kurš pacēla Zviedriju. Tā bija viena no ietekmīgākajām valstīm Eiropā. Tajā brīdī bija Trīsdesmit gadu karš, un karalis izdomāja, ka viņš vēlas uzcelt pašu lielāko kuģi, sakraut vairāk lielgabalus nekā visiem citiem un greznojumus vairāk nekā visiem citiem. Kad viņš to projektu iesniedza kuģu meistariem, viņi teica, ka tā ir pati labākā ideja. Viņi liekuļoja, jo viņiem karalis bija gandrīz Dieva vietā, jo uzskatīja viņu par gudrāko un labāko. Viņi uzbūvēja šo kuģi. Pēc visiem noteikumiem kuģim ir jāiziet izmēģinājumi. Tika sapulcināts liels cilvēku pūlis, un kuģis izgāja jūrā bez izmēģinājuma. Pirmā vēja pūsma kuģi apgāza uz sāniem. Nākamā vēja pūsma kuģi noslīcināja. Aizgāja bojā aptuveni 150 cilvēki, kilometru no krasta. 1961. gadā šo kuģi izcēla no jūras. Tas bija diezgan labi saglabājies, un šobrīd to var apskatīt Stokholmā, vaska muzejā. No tā varam mācīties nekad neaizmirst, kas ir mūsu svētību avots, un nenovirzīties no mērķa. Jāpatur prātā, ka vispirms ir Dieva lietas. Ja runa ir par kristiešiem, tad mūsu uzdevums ir nest augļus Dieva Valstībā. Dievs svētī caur mums, caur cilvēkiem, kuri grib kalpot Viņam. Filipa Petī skolotājs mācīja, ka visbiežāk virves staigātāji krīt pašās beigās. Esi uzmanīgs un nenovirzies no mērķa, un atceries, kas ir tavas dzīves prioritāte.

Aleksandra Lielā skolotājs bija Aristotelis. Tad, kad Aleksandrs vēl bija puika, viņš uzdeva jautājumu savam skolotājam: “Viens – vai tas ir daudz?” Un Aristotelis samulsa, jo nezināja, no kāda viedokļa labāk atbildēt – no filozofiskā, no matemātiskā vai dramaturģiskā. Viņš teica, ka padomās, un nākamajā dienā atbildēja: “Viens var būt ļoti daudz!” Vēlāk Aleksandrs Lielais iekaroja puspasauli. Tas nozīmē, ka viens var būt daudz vai arī ļoti maz. Tas atkarīgs no tā, vai tu izrausies, lai būtu uz pozitīvā viļņa, vispirms strādājot Dieva valstībā un pēc tam pārējās lietās. Es tev varu apgalvot, ka tu nekad nebūsi pilnībā gandarīts, ja atstāsi Dieva valstības darbu. Bilijam Grehemam žurnālists uzdeva jautājumu: “Kas ir pats brīnumainākais un šokējošākais, ko tu esi redzējis savā dzīvē?” Un viņš atbildēja: “Tas, cik ātri aizsteidzas laiks!” Tāpēc es nedomāju, ka ir labi kaut ko atlikt, bet vajag sākt tūlīt. Pirmkārt jau lūgšanas, attiecības ar Dievu, strādāt un gūt pirmos rezultātus. Pacelies jaunā līmenī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pozitīva enerģija” pierakstīja Ieva Našeniece, Evija Ungure un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece