Prieks

Es lūdzu Tevi, Svētais Gars, ka Tu iepriecini mūs šodien! Svētī mūs, vadi un māci mūs, Dievs! Mēs pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu slavu un godību, Dievs, mūsu vidū un caur mums Latvijā un aiz tās robežām. Jēzus Vārdā, āmen. “Prieks, kur tu rodies?” Es atceros, ka bērnībā mamma tā teica. It kā nebūtu, par ko priecāties.

“Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4)

Īpaši nesaprātīgiem un nedzirdošiem cilvēkiem Pāvils divas reizes saka: “Priecājieties!” Tiem, kas vēl nedzirdēja: “Priecājieties iekš Tā Kunga! Priecājieties!” Kā jau tu saproti, tas nav tik vienkārši. Būs mācība par to, kas ir prieks, un kā būt tādam, kas priecājas, cik tas ir svarīgi, ko tas mums nozīmē un kāda vieta ticībā Dievam ir priekam. Tikko es minēju Rakstu vietu. Faktiski prieks ir Dieva pavēle, Dieva griba. Dieva griba ir, ka tu priecājies! Būs prieks nr.1, prieks nr.2 un prieks nr. 3, un tev būs jāseko līdzi sprediķim, par kādu prieku es runāju.

1. Prieks ir emocijas.

Dievs cilvēku ir radījis tik brīnišķīgu, ka mums ir emocijas, un viena no šīm emocijām ir prieks. Un to nevar kontrolēt vai mākslīgi izsaukt. Vai nu prieks ir, vai nu tā nav. Tad, kad ģimenē iet labi un laulātie viens otru pārāk nezāģē, tad ir prieks. Cilvēki viens otru pazāģē, pazāģē, un sejas jau kļūst drūmākas. To nevar mākslīgi kontrolēt, tā Dievs mūs ir iekārtojis. Prieks ir veselīgs, to var pielīdzināt laimes izjūtai, par to var daudz runāt un pētīt, bet prieks ir absolūti nepieciešamas un dzīvībai svarīgas emocijas. Prieks ir vajadzīgs mūsu ticības dzīvei, garīgajai un emocionālajai dzīvei. Imants Ziedonis teica: “Bez mīlestības nedzīvojiet.” Mārcis Jencītis saka: “Bez prieka nedzīvojiet.” Un Dieva vārds māca priecāties vienmēr iekš Tā Kunga. Vēlies dzīvot produktīvu dzīvi? Tev ir jāiemācās priecāties un baudīt šīs emocijas. Pat ja tu esi nopietnā kompānijā, kur būtu nevietā izrādīt savu prieku, bet kāds ir pateicis kaut ko smieklīgu, tu to nevari noslēpt, pat tad, ja tu savācies un centies to apspiest. Emocionālo prieku nevar apslēpt.

Mēs ar ģimeni šodien braucām pāri VEF tiltam, un tilta malās ir reklāma, un tajā bija nenosakāma indieša seja, kaut kas saistīts ar reliģiju vai jogu, un apakšā rakstīts Daršana, un es tikai pēc tam sapratu, ka vārdā ir sajaukts viens burts, un tikai viena lieta nāk no šādām filozofijām. Prieku par tādiem misēkļiem nevar noslēpt, tas sēž iekšā. Tāpat arī vīriešiem ir prieks par vienu lietu, mājās esot, sievietēm ne tik ļoti. Vari domāt, ko vīrieši mājās atļaujas darīt vairāk. Kad es kaut ko līdzīgu dzirdu, pat tad, kad nav pieklājīgi, man sit augšā rēku. Tātad mūsos ir Dieva ielikta emocija prieks, kuru nevar mākslīgi kontrolēt un noslēpt. Ir jābūt ļoti labam aktierim, lai to notēlotu.

2. Prieks ir uzvedības veids.

Tas ir uzvedības jeb izturēšanās veids – prieks, ko cilvēks izvēlas ar savu gribu un pieņem ar lēmumu. Piemēram, ja tev šajā brīdī nav emocionāls prieks jeb izjūta, tu tik un tā vari izlemt pasmaidīt un pat pasmieties. Iedomājies, ka dzīvē viss ir slikti, laiks ir apmācies, tu esi ar kreiso kāju izkāpis no gultas, visi cilvēki apkārt ir ļauni, bet Dievs saka: “Priecājies!” Tu ar savu gribu un lēmumu izvēlies būt priecīgs un to dari, un tad gandrīz vienmēr patiešām atnāk emocionāls prieks.

3. Prieks ir Svētā Gara auglis.

“Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)

Tātad prieks ir Gara auglis. Pirmais prieks mūsos ir Dieva ielikts (pagāni teiktu – no dabas) un otrais prieks ir mūsu uzvedības veids. Gara auglis ir pastāvīgs prieks, kas mājo tevī, ja tu esi pieņēmis Kristu par savu Glābēju un Svētais Gars atrodas tevī. Tas ir dievišķs iekšējs prieks, neatkarīgi no tā, ko tu šobrīd domā un jūti. Kas tas ir? Šis prieks ir tevī, neatkarīgi no sajūtām un dažādiem lēmumiem, iet slikti vai labi, un tā uzdevums ir nekad tev neļaut noskumt tik ļoti, ka tev pavisam pazūd prieks. Šis prieks neļaus sākties depresijai, kā kontroles mehānisms turēs tevi līmenī, lai arī cik slikti tu jūties vai kādas problēmas sākušās. Tas ir tikai ticīgos cilvēkos. Tas ir normāli, ka cilvēki mēdz noskumt – mūs aizvaino, neiet kalpošanā, finansēs, ir grūtības, problēmas vai apstākļi, – un tur nāk talkā Svētais Gars un neļauj ieslīkt depresijā. Ar Dievu tu vienmēr varēsi savākties un priecāties, un bez Dieva Gara tas nav iespējams, – attiecīgās situācijā cilvēki lūzt.

Svētā Gara prieks var izpausties arī īpašos veidos, piemēram, kad par tevi aizlūdz Dievu. Jaunpiedzimšanas iespaidā sākotnēji es pazinu tikai raudāšanas emociju, jo cietuma kamerā es piedzīvoju Dievu, pieņēmu Jēzu un trīs dienas noraudāju. Vēlāk es devos uz vasarsvētku konferenci Berlīnē pie Reinharda Bonkes, un kalpotāji par mani lūdza aptuveni piecas minūtes, un es jutu, kā manī paceļas prieks – siltums piepildīja ķermeni, kājas kļuva ļenganas. Es atmuguriski nokritu zemē un sāku nekontrolēti smieties, tas lauzās ārā no mana gara, no manas sirds. Kā tas ir iespējams? Tas ir Svētais Gars manī.

Tu ieej savā lūgšanu kambarī ar savu lēmumu, tu lūdz un slavē, un pēkšņi Dievs pieskaras. Dievkalpojuma laikā tu klausies Dieva vārdu, kaut ko sadzirdi, un tevi pārņem prieks. Vai esi to piedzīvojis? Šis prieks jau ir tevī, un tas nekad nebeigsies. Svētā Gara prieks tev nekad neļaus apstāties, padoties vai zaudēt.

“Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”” (Lūkas evaņģēlijs 2:8-14)

Kad es pirmdien lasīju šo Rakstu vietu, Dievs mani uzrunāja īpašā veidā, un es sapratu, ka svētdien runāšu par prieku. Kad Jēzus piedzima, Viņš tika ielikts silītē, un tuvumā atradās gani, kuri bija nomodā, un Tā Kunga eņģelis viņiem piestājās un teica: “Nebīstieties, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.” Tad tur notiek brīnumaina parādība, debespulku draudze slavē Dievu, viņi to piedzīvo un saka: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Jēzus ir piedzimis, un eņģeļi atklāj ganiem un caur ganiem arī citiem cilvēkiem, ka ir noticis liels prieks. Evaņģēlijs tulkojumā nozīmē “labā vēsts”, “prieka vēsts”. Evaņģēlijs nav sēru vēsts! Kristus nāve un augšāmcelšanās nav skumjš notikums. Evaņģēlijs ir prieka vēsts! Aleluja! Kristus nāve un augšāmcelšanās mums neatnes drūmas sejas vai pārmērīgu nopietnību. Dievs tevi ir radījis un Kristu par tevi atdevis ne tikai tāpēc, lai tu dotu, kalpotu un baidītos no elles, lai tu skatītos uz krustā sisto Jēzu, žēlotu Viņu, raudātu un kauktu, dzīvotu smago dzīvi un sēdētu dievkalpojumā, kurā ir kapa klusums, un visi ir ļoti nopietni, svarīgi un smagi, un pasarg’ Dievs no priecīgas, modernas mūzikas un stilīga apģērba. Savā ziņā Dievs grib, ka esam nenopietni un savā nopietnībā saglabājam arī kaut kādu daļu nenopietnības. Baudi šo dzīvi! Dievs tevi ir radījis ne tikai tāpēc, lai tu kaut ko dotu, bet arī tāpēc, lai tu ņemtu to, ko Dievs dod. Saskaņā ar Viņa gribu baudi no visa tā, ko tu vari baudīt jau šeit uz zemes. Jo prieka vēsts nes mieru uz zemes, un cilvēkiem ir labs prāts. Mums ir prieka vēsts, nevis sēru vēsts, un tā arī ir jādzīvo un jādomā Dieva priekšā.

Miers un prieks ir iespējams tikai caur pareiziem prāta uzstādījumiem. Labs prāts ir tāds, kas ir saskaņā ar Dieva vārdu, un Svētais Gars to akceptē. Mēs mācāmies domāt tā, kā to grib Dievs. Prieks jau ir mūsos, un caur to mēs sevi ceļam, mainām savu domāšanu, trenējam savu prātu domāt tā, kā Dievs vēlas. Pareizs prāts atnes mieru, labklājību un veselību. No salauzta gara rodas arī miesas neveselība. Neveselā miesā ir nevesels gars. Un nevesels gars ir tāds, kas nepriecājas. Ir draudzes jeb kustības, kas to vien dara kā priecājas, es nedomāju, ka tā visu laiku vajag darīt, tomēr viņi mums atgādina, lai neaizmirstam par prieku un neesam pārāk nopietni. Katrai draudzei ir savs uzdevums. Ja Dievs redz, ka Kristus miesā prieks ir izbeidzies, Viņš paceļ ticīgo grupu, uztaisa lielu prieku, visi skatās un saprot, ka kaut kas tur tomēr ir un tas ir vajadzīgs.

Man patika Pasaules čempionāta hokejā spēle Latvija – Dānija. Mēs uzvarējām ar rezultātu 3:0. Spēle bija laba, un labi arī spēlēja Latvijas izlase. Pārsteidzoši bija tas, ka noslēgumā, kad atskaņoja Latvijas valsts himnu, visi dziedāja tik skaļi, ka šķita – tūlīt arēnai jumts pacelsies. Bija ļoti laba atmosfēra. Es aizdomājos par to, kāpēc pēkšņi ir tāda enerģija. Iemesls, visticamāk, bija tas, ka Latvijai pirmo reizi Pasaules čempionātā bija tik pārliecinoši uzvarēta pirmā spēle. Tas prieks no uzvaras bija iekšēji nekontrolējams. Ikviens apzinājās, ka viņš ir daļa no šīs tautas, daļa no uzvaras. Ikviens bija priecīgs, un arī man bija labs noskaņojums. Kā ir tiem, kuri skatās sporta spēles un redz, ka viņa komanda zaudē? Nav, protams, uzreiz depresija, bet, piemēram, manas sievasmātes kaimiņš zaudējuma gadījumā kliedz un bez maz vai ar āmuru sit savu televizoru, un tracis ir pa visu māju. Es domāju, ka ir pat tādi cilvēki, kuri varētu arī nošauties savas komandas zaudējuma dēļ. Noteikti kaut kur tā jau ir noticis. Piemēram, futbola fani savācas baros un cits citu sit nost – vienu par to, ka zaudēja, otru par to, ka vinnēja.

Tad, kad tev viss labi izdodas, ir prieks. Prieks pats no sevis mākslīgi nevar izraisīties. Emocionālais prieks rodas no tā, ka mēs pareizi uzvedamies. Mēs izsaucam šīs emocijas, bet tas nenozīmē, ka mākslīgi. Pati emocija no Svētā Gara jau tur ir, bet pareiza rīcība atbrīvo prieku mūsos. Es uzskatu, ka ir labi arī skatīties komēdijas un humoršovus, protams, tādus, kuros nav rupjības. Es nesaku, ka tas visiem ir jādara, bet vispār tas ir pozitīvi. Ja cilvēks var smieties, tad viņā atbrīvojas pozitīvā enerģija. Neticīgam cilvēkam nekas cits neatliek kā visu laiku apmeklēt humora šovus, bet ticīgā cilvēkā ir stabils Svētā Gara prieks. Emocijas ir katram cilvēkam, un ikviens tās var izsaukt. Bet stabilas emocijas var būt tikai ticīgam cilvēkam, kurš personīgi pazīst Jēzu Kristu. Tu domā pozitīvi, pareizi, un tas izsauc prieku. Tavas domas atbrīvo iekšējo prieku. Ja tu skaties pozitīvas filmas, tad tev būs pozitīvas emocijas, bet, ja tu skaties negatīvas filmas vai klausies depresīvu mūziku, tad tev būs negatīvas emocijas. Bieži klausoties depresīvu mūziku, var arī ieslīgt depresijā. Mans brālis bija “Depeche Mode” fans. Arī es līdz brīdim, kad iepazinu Dievu, biju šīs grupas fans, bet ne tādā mērā, kā mans brālis. Viņš gāja tālāk. Viņam pat bija atļaujas, ar kurām varēja producēt viņu mūziku. Šobrīd viņš ir miris, bet, cik saprotu, tad vēl joprojām viņam par šo mūziku tiek ieskaitīta nauda. “Depeche Mode” grupai ir diezgan depresīva mūzika. Es domāju, ka klausoties tikai viņu mūziku, diezgan ātri var arī nomirt. Ne tikai pati mūzika nosaka emocijas, bet arī tās vārdi un vēsts, ko tā nes. Ja mūzikā, ko klausies, ir negatīvi vārdi, tad tie arī tev izsauc negatīvas emocijas. Tā iemesla dēļ rodas ne vien emocionālas, bet arī fiziskas problēmas. Rodas nespēks, vājums un arī slimības. Vai redzat kā mūs ietekmē ārējie faktori?

„Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mīl Tavu Vārdu.” (Psalmi 5:12)

Es vēlreiz tev atgādinu, ka priecāties ir Dieva pavēle un griba.

„[..] bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”” (Lūkas 15:32)

Bija divi brāļi. Viens bija pie tēva, bet otrs aizbēga no ģimenes. Vēlāk viņš atgriezās pie tēva. Simboliski tas nozīmē, ka cilvēks atgriežas pie Dieva. Vecākais dēls noskuma par to, ka tēvs līksmojas un priecājas par to, ka dēls ir atgriezies. Kad cilvēks atgriežas pie Dieva, eņģeļi debesīs gavilē. Šis cilvēks bija noskumis. Tas nozīmē, ka kaut kas nebija kārtībā ar viņa prāta iestatījumiem. Viņš priecājās par to, par ko nevajadzēja priecāties, un skuma par to, par ko nevajadzēja skumt. Nepareiza domāšana lika šim cilvēkam staigāt depresijā. Tur, kur bija iemesls priekam, tā vietā bija bēdas, un viņš staigāja depresijā. Šī iemesla dēļ viņš arī bija sliktās attiecībās ar savu tēvu. Mums ir vajadzīgi pareizi prāta iestatījumi. Kā tos var izveidot? Ar treniņu, klausoties pareizu mūziku, pareizos vārdus, esot kopā ar pareiziem cilvēkiem, pareizi cenšoties domāt, lasot pareizas grāmatas, esot pozitīvā ticīgo cilvēku vidē, esot personīgās attiecībās ar Dievu. Tas, kā mēs domājam, veido mūsu sirdsapziņu. Kāpēc vecākais dēls bija noskumis par to, par ko bija jāpriecājas? Tāpēc, ka viņa sirdsapziņa bija izveidojusies nepareiza. Tāpēc mums ir jāpārstāda un pareizi jāiestata savs prāts, kas veido mūsu iekšējās izjūtas, lai mēs varētu priecāties par to, par ko arī ir jāpriecājas. Tikai tā var uzvarēt.

„Kas apsmej nabagu, tas nicina viņa Radītāju, un, kas priecājas par cita nelaimi, nepaliks nesodīts.” (Salamana pamācības 17:5)

Ir jāpriecājas par Dieva atbalstītām lietām, nevis par tām, kuras ir pretējas Svētajam Garam. Jo tas, kurš priecāsies par to, ko Dievs neatbalsta, nepaliks nesodīts. Tā saka Dieva vārds.

„Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi bagātīgi svētīs ikvienā tavā roku darbā, tava klēpja augļus, tavu liellopu augļus un tavas zemes augļus, jo Tas Kungs atkal priecāsies par tevi tavā labumā, tāpat kā Viņš priecājās par taviem tēviem.” (5. Mozus 30:9)

Pats Dievs priecājas par tevi! Arī tad, kad Viņš radīja visu, ieskaitot tevi, Dievs septītajā dienā apsēdās, paskatījās uz visu, ko ir radījis, un Viņu pārņēma prieks. Tas ir labi, patīkami, forši. Viņš ir pastrādājis, un tagad ir prieks. Dievam ir prieks par tevi. Viņš priecājas par taviem panākumiem, atbalsta tevi problēmās un bēdās. Dievs ir par tevi un ar tevi, kad tu seko Viņam. Dievs ir labs. Mums ir priecīgs Dievs. Mums ir prieka, nevis sēru vēsts. Mums nav iemesla skumt.

„Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:20)

Tas nenozīmē, ka nav jāpriecājas par to, ka velni tev paklausa, bet ir jāpriecājas par to vien, ka tu esi glābts. Tu esi glābts, un tava piederība ir debesīs! Lūk, par ko ir iemesls priecāties.

„Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.” (1. Pētera vēstule 1:8 )

Mūsu galamērķis ir debesis, kurās būs tāds prieks un līksmība, kāda šeit uz zemes nav iespējama. Mūsu mērķis ir būt tur. Par to vien, ka tu zini to, kam piederi. un ka tavs galamērķis ir debesis, kurās tu visu baudīsi, ir jau vērts šodien domāt un priecāties. Ja tev kļūst skumīgi, padomā par to, kur tu nonāksi pēc nāves. Protams, ja tu esi sagājis sviestā un saproti pats, kur nonāksi, tad nav nekāda iemesla priekam. Bet, ja tu padomā par gala rezultātu – debesīm, tevī atraisās prieks. Tev atliek vien padomāt par to, ka esi glābts, un tu uzreiz kļūsti priecīgs. Arī par izmainītu dzīvi un ceļu, uz kura esi, var priecāties. Ceri uz galamērķi, ej uz to un priecājies! Uz šo galamērķi arī ir jāaiziet ar prieku. Ja tu ļausies pārmērīgām skumjām un aizmirsīsi par prieku, līdz galam arī vari neaiziet. Kad es atgriezos pie Dieva, man nemaz nevajadzēja otro prieka veidu, jo man pietika ar pirmo. Par to, ka Svētais Gars manī priecājas, es vispār nezināju. Es zināju to, ka esmu glābts. Man bija ļoti spēcīgas emocijas. Vienu gadu no vietas man vispār bija jocīgs smaids. Viena lieta ir tā, ka tu esi kaut ko piedzīvojis tagad, šodien, kad viss ir jauns un jāiepazīst, un tad tev ir dabisks, neviltots prieks. Tev ir tāda enerģija, ka esi gatavs kliegt uz ielas, ka Dievs tevi mīl. Tomēr pavisam cita lieta ir tāda, ka, ejot laikam, tev ir jāiemācās priecāties arī nebalstoties uz šīm emocijām. Ir jāiemācās priecāties ar lēmumu. Tu dzirdi un pieņem pareizas lietas, un atkal ir iemesls par kaut ko priecāties. Ja tu neiemācīsies priecāties, būs grūti aiziet līdz galam. Tu esi glābts, un tev ir jaunas lietas, par kurām es mācīšu. Par to ir jāpriecājas! Atgādini sev, ka tu esi glābts. Kad eju savā lūgšanu kambarī, pirmais ko es parasti Dievam saku: „Paldies, Dievs, par Tavu upuri. Paldies par glābšanu. Paldies par to dienu, kad Tu cietuma kamerā mani atradi un izglābi.” Es mēģinu atcerēties to, un man atnāk prieks. Tā ir tāda mierīga, laba sajūta. Tā rodas no tā, ka es Dievam pasakos par dienu, kad Viņš mani pestīja. Tā bija lieliska diena.

Kā notiek ar cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies? Viņi iemīlas, pieņem lēmumu būt kopā, bauda medusmēnesi. Parasti viņiem ir ļoti lielas rozā brilles, kad liekas, ka ir baigā enerģija, viss ir labi un nevienam nav nekādu trūkumu. Taču paiet laiks, šīs pirmās emocijas noplok un sākas sadzīvošana. Parādās negatīvas lietas, un cilvēks sāk otrā pamanīt trūkumus. Viņš sāk slikti justies un domā: „Kur viss pazuda? Kur mans prieks palicis?” Ja pienāktu situācija, kad uz dažiem mēnešiem piespiedu kārtā vienu vai otru aizsauktu prom, tad, šim cilvēkam atgriežoties, būtu atpakaļ pirmās emocijas un vēl vairāk. Es nesaprotu to, kāpēc Bībelē ir rakstīts, ka precētiem vienmēr jābūt kopā. Kā viens ar otru var visu laiku būt kopā? Staigāt viens otram blakus tik ilgi, kamēr noriebjas. Kā var visu laiku būt kopā? Katrs cilvēks ir personība un individualitāte. Atliek tikai nedaudz pašķirties, un emocijas jau atkal iet pa gaisu. Visas emocijas iekšā jau ir, tikai vajag mācēt pareizi ar visu rīkoties un tās izsaukt. Lūk, kāpēc precētiem pāriem un draugiem savās attiecībās ir svarīgi nevis katru dienu stāvēt uz vietas, bet izdomāt kaut ko jaunu. Ja nekas nenotiek, tad tāpēc, ka paši neko neveido. Tāpat arī ir pēc atgriešanās pie Dieva. Sākumā emocijas būs pašas no sevis, bet ir jāmāk tās saglabāt visa mūža garumā. Bez otrā prieka veida tas nav iespējams, jo nepārtraukts mūžīgais prieks pats no sevis nevar būt. Tev ir jādara pareizas lietas un jākalpo Dievam. Es zinu, ka tas prieks, kurā es dzīvoju tagad, ir daudz lielāks par to, kas bija atgriešanās laikā. Varbūt to tik ļoti vairs nevar redzēt, bet šis prieks ir stabils, stiprs, un es esmu laimīgs. Mēs esam laimīga draudze, jo es nepaliku tikai uz viena prieka veida. Emocionālais prieks bija, bet vairs nav, un man pie tā ir jāstrādā, lai tas atbrīvotos. Papildus visam mums ir Svētais Gars, kurš regulē visu šo prieku un ved pareizā virzienā.

„Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa evaņģēlijs 16:24)

Mums ir jālūdz Dievs. Par kādu dievišķu prieku var būt runa, ja nav personīgu attiecību ar Dievu? Vai arī kāds prieks var būt, ja tu nepārtraukti lūdz tikai par savu dēlu, kurš ir dzērājs? Tu nelūdz par sevi un par pozitīvām lietām, neapdomā tās un nelasi. Nav pareizas un pietiekamas lūgšanas.

„(..) jo es priecājos par Taviem baušļiem, tie man ir mīļi.” (Psalms 119:47)

Kā Svētā Gara prieks var darboties pie tevis, ja tu katru dienu nelasi Dieva vārdu? Lasi, pārdomā Viņa vārdu!

„Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” (Psalms 118:24)

Es ļoti bieži, kad sāku savu lūgšanu, saku: „Paldies, Dievs, par šo dienu!” Tā ir laba lūgšana. Ir labi priecāties par katru dienu, kas tev atvēlēta. Kad tu redzi, ka aiz loga viss ir apmācies, tad ir citādāka pateicība. Tad, kad viss ir skaists un saulains, arī ir cita pateicība. Tev ir ļoti daudz lietu, par kurām pateikties Dievam.

„(..) Es priecājos, kad man teica: “Iesim Tā Kunga namā!”” (Psalms 122:1)

Vai tad, kad tu nāc uz dievkalpojumu vai mājas grupiņu, tev ir par to prieks? Pamatā katru svētdienu, kad dodos uz dievkalpojumu, man jau pirms tam ir priecīgas gaidas. Atnākot šeit, es vienmēr priecājos. Mana prieka kulminācija ir brīdī, kad sludinu. Ja neļausiet man sludināt, es kļūšu ļoti skumjš, bet tāpat es izdomāšu veidu, kā to darīt.

„Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Romiešiem 14:17)

Piepildies ar Svēto Garu, lasi Dieva vārdu, vairākas reizes klausies sprediķus.

„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Apustuļu darbi 4:31)

Tu atnāc uz dievkalpojumu un gūsti prieku.

„Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas.” (Psalms 31:8 )

Ja tu esi lūdzis par kādu problēmu un esi saņēmis atbildi, tad tevi pārņem prieks. Risini problēmas! Es šobrīd runāju par otro punktu un to, kā izsaukt pirmo punktu, jo bez tā vispār nav iespējams izdzīvot. Lai dabūtu pirmo punktu, vajag otro – ar mūsu lēmumiem un gribu izdarīt pareizas darbības. Viena no šīm darbībām ir problēmu risināšana. Nesamierinies ar tām, risini problēmas! Tad, kad būs problēmu risinājumi, atnāks prieks. Mūsu zemapziņā ir nostiprinājies uzskats, ka jau brīdī, kad tikai risinām problēmu, mēs to pieņemam jau par atrisinātu. To pavada prieks. Arī es, kad draudzē redzu kādas problēmas, izjūtu prieku, ka varēšu tās nolīdzināt. Prieks rodas no cīņas procesa, kurā problēmu neitralizējam. Piemērs ar hokeju. Kad komanda zaudē jau kārtējo spēli, tā nespēj piecelties psiholoģisku iemeslu dēļ. Spēlētāji iekšēji nespēj atraisīt enerģiju, komandas gars ir sabrucis un spēlēšana vairs nenes prieku, tāpēc, ka valda samierināšanās un padošanās. Tāpat var būt ikdienā ar katru no mums.

„Kad kāds ļauns cilvēks grēko, viņš sapinas pats, bet taisnais priecājas un jūtas labi.” (Salamana pamācības 29:6)

Vēlies priecāties? Tad negrēko! Grēks pret Dievu samazina prieka enerģiju un attiecīgi tas kļūst redzams, jo cilvēks kļūst drūmāks.

„Cilvēkam ir prieks par otra labā veiktu labu darbu.” (Salamana pamācības 19:22)

Šeit lasām, ka, darot labu citiem, atraisās prieks. Piektdien ar komandas cilvēkiem aizbraucām ceļojumā uz Viļņu. Ceļa garums bija aptuveni 800 km. Kā jums šķiet, kuram bija jāiznes lielākais grūtums? Šoferim, kas plānoja ceļu un brauca! Bijām Traķu pilī, izstaigājām Viļņu. Mājup braucot komanda gribēja aizbraukt uz Krusta kalnu, kas no braukšanas viedokļa bija neērti, jo spieda braukt mājup pa nakti, tomēr man bija prieks to darīt – jo es zināju, ka viņus tas iepriecinās. Atsaucība atnes papildu pozitīvu enerģiju, tāpēc, ja tu atsaki palīdzību, kad cilvēki to lūdz, tu pats zaudē.

“Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas evaņģēlijs 15:3-10)

Rakstu vieta vēsta par prieku, kādu sieva ieguva no tā, ka atguva savu mantu. „Un atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.” Priecājusies sevī, viņa sasauca cilvēkus un priecājās kopā ar tiem. Kā izpaužas labā vēsts? Tā ir dalīšanās ar to, ka tu esi glābts un pazīsti To Kungu. Bet ja tevī nav pastāvīga prieka, tad nav ar ko dalīties. Ir atšķirība – vai dalies evaņģēlijā bez emocijām, vai esi uzlādēts un dedz sevī. Dalies ar prieku!

„Tamdēļ es jums aizrakstīju, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man būtu jāpriecājas; un es stipri ceru, ka mans prieks būs arī jūsu vidū prieks.” (2. Korintiešiem 2:3)

Mūsu noskaņojumu pret cilvēkiem pakārto mūsu attiecības pret tiem. Ja tu ar savu vadītāju, draugiem mājas grupiņā vai ģimenē esi sastrīdējies, tad izzūd prieka enerģija, un tu staigā apkārt noskumis. Ja attiecības atjaunosies, arī enerģija atgriezīsies. Jūsu salabšanu pavadīs pozitīva enerģija, tāpēc uzturi pareizas attiecības! Esi piedodošs, pretimnākošs un tajā pašā laikā saglabā stingrumu, – lai tavs „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”, kur tas nepieciešams. Atrodies uzticamu cilvēku vidē. Pāvils raksta:

„Es priecājos par Stefana, Fortunata un Ahaika atnākšanu.” (1. Korintiešiem 16:17)

Te atspoguļojas Pāvila prieks par sen neredzētiem cilvēkiem. Tāpat, kad mēs nākam uz grupiņu, sev līdzi mums būtu jānes priecīgs noskaņojums. Ja tu atnāc bez prieka sirdī, ļoti iespējams, ka tev kaut kas nav kārtībā attiecībās vai nu ar līderi, vai ar kādu brāli, māsu, vai arī esi aizņēmies naudu un nevēlies atdot. Tieši pēdējā iemesla dēļ draudzē ir noteikums – naudu cits citam neaizdodam.

„Un tev būs šajos svētkos līdz ar saviem dēliem, savām meitām, saviem kalpiem, savām kalponēm un levītiem, kā arī ar svešiniekiem, ar bāreņiem un atraitnēm, kas dzīvo tavos vārtos, priecāties.” (5. Mozus 16:14)

Dažādie svētki Izraēlā tika rīkoti ar mērķi atgādināt Dieva iedibinātos likumus un priecāties vienam otra klātbūtnē. Tāpēc arī mēs kā draudze svinam savu dzimšanas dienu. Draudzes biedri savas jubilejas savukārt atzīmē grupās. Ja šādās reizēs aprūpējamais nevar apsveikt savu vadītāju, tad ir skaidrs, ka viņu attiecības ir sabojātas, to nemaz nav. Jubilejām būtu jābūt priecīgiem notikumiem. Veiciniet savas attiecības!

„Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu.” (Jāņa 11:15)

Te ir runa par prieku, ko Jēzus izjuta sakarā ar Lācara nāvi, ka tā palīdzēs mācekļiem ieraudzīt Dieva varenību un ticēt, kad Viņš to cels augšā. Tā arī tu izmanto katru savu neveiksmi, katru ķezu par tramplīnu uzvarai, pārdomā, ko vari mācīties no radušās situācijas, pateicies par to, un tu pacelsies augstākos līmeņos. Un uz vajāšanām skaties kā uz apliecinājumu savai piederībai Dievam. Pāvils saka:

„Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa.” (Kolosiešiem 1:24)

Arī ciešanas, ja tās ir sekas vajāšanām, var atnest priecīgu prātu. Tāpat ir ar ziedošanu. Ieguldīšana debesu valstībā – tā ir nezūdoša manta. Dodot un ziedojot draudzes vajadzībām vai finansiāli izpalīdzot cilvēkiem, mūsos atraisās prieks.

„Tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu.” (2. Korintiešiem 8:2-3)

Šo principu piepildīja arī maķedoniešu draudzes, gūdamas prieku došanā. Dodiet, tad jums taps dots. Ja viss ir pareizi un tev pirmajā vietā ir Dievs, tad, pirmkārt, tev vajag tikai prieku, un tad tu labi novedīsi savu darāmo līdz galam.

„Ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un, pat neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana.” (Salamans mācītājs 5:18 )

Salamans māca, ka tajās robežās, kā Dievs to ir paredzējis, tu vari priecāties un baudīt savus zemes augļus. Par mantu un dažādām svētībām priecājies, un, ja vien Dieva lietas saglabā kā prioritāti, nekautrējies sevi arī palutināt. Tomēr Dieva prāts nav ņemt kredītus. Arī mūsu draudzes jauno telpu izbūve noris bez kredītu un finansiālu aizdevumu atspaida. Dievs ir pār mums un ir aicinājis uzcelt namu pašiem.

Noslēgumā atgādināšu, ka, atrodot pazaudētu lietu, izjūtam prieku par to. Ja tu biji pazaudējis prieku šodien, tagad tu esi to atradis – tu vari līksmoties, gavilēt un saukt skaļi: „Aleluja!” Kad kāds cilvēks, kuru ilgi esi aicinājis uz mājas grupu, izlemj atnākt, ataust prieks. Kad kāds tev mīļš cilvēks, aizbraucis zilajās tālēs, atgriežas, rodas prieks. Mēs varam dzīvot piepildītu dzīvi un priecāties, pirmkārt, jo prieks no Dieva ir ielikts katrā cilvēkā, otrkārt, jo varam to stimulēt ar savu gribu un lēmumu, kad darām pareizas lietas. Ja es redzu skābu seju atnākam svētdienas rītā uz dievkalpojumu, tad manas domas par to ir tādas, ka tas ir ļoti vājš cilvēks, jo normāli pat skumju priekšā draudzē būtu jāspēj smaidīt. Tāpēc, nākot uz draudzi, savācies un priecājies. Negribas slavēt Dievu, jo ir pavisam skumji? Atnāc, pārdomā to un pieņem lēmumu: pietiek, es slavēšu un pielūgšu Dievu!

„Mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” (Lūkas evaņģēlijs 15:6)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Prieks” priecīgi pierakstīja Ieva Našeniece, Marta Līdeka un Rihards Krūkliņš, rediģēja Ieva Našeniece