Kā ir ar Jēzu Kristu? Viņš ir augšāmcēlies? Kad Viņš piecēlās? Šodien vai rīt? Zaļā, zilā vai pelēkā ceturtdienā? Pirmajās, otrajās, krievu, latviešu Lieldienās? Šodien augšāmcēlās Jēzus vai rīt augšāmcelsies Jēzus? Kad Viņu piesita krustā? Piektdien vai ceturtdien? Kāpēc ir zaļā ceturdiena? Kāpēc ir Lielā piektdiena? Kāpēc ir klusā sestdiena? Kāpēc ir pirmās un otrās Lieldienas? Kāpēc pareizticīgajiem ir cita rēķināšanas sistēma? Iedomājies, ir zaļā ceturtdiena, un neviens nesaprot, ko tieši mēs svinam! Zaļajā ceturtdienā bija vakarēdiens un tiesāja Jēzu. Lielajā piektdienā Viņu sita krustā. Kad Viņš augšāmcēlās? Tas ir atkarīgs no tā, kā kurš skaita. Es atzīšos, tā nav mana stiprā puse, kad viss notika. Ja tas man tagad būtu jānoskaita un jāiemāca, tad es nezinu, vai tam būtu liela vērtība. Pats svarīgākais nav tas, kurā dienā tas notika vai kā kurš rēķina, bet pats svarīgākais ir fakts, ka Jēzus ir miris pie krusta, trīs dienas bijis kapā un augšāmcēlies, un caur Svēto Garu Viņš ir šeit. Šajās dienās draudzē atzīmē tieši Kristus upuri, Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Nozīme nav formai, bet nozīme ir faktam! Tu zini, kāda ir putra ar visiem tiem svētkiem – kas, kur, kad. Svarīgs ir pats fakts un tas, vai tu tam tici! Un tikai tas var mainīt tavu dzīvi. Jēzus ir dzīvs!

„Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5)

Viņš pie krusta paņēma mūsu grēkus, mūsu vājības un sērgas, un ikvienam, kurš tam tic, grēki tiek piedoti, viņā iemājo Svētais Gars, un viņš kļūst par jaunu cilvēku, par jaunu radījumu, un pēc atjaunotas dzīves virs zemes viņš turpina dzīvot kopā ar Dievu vietā, ko mēs saucam par debesīm. Tie, kuri nav tam ticējuši, bet gan nodarbojušies ar reliģioziem strīdiem, nenonāk pie Dieva, bet nonāk vietā, kur Dieva nav, ko saucam par elli.

Šodienas tēma ir “Ļaunums un kā pret to cīnīties”. Kāds ir šī sprediķa mērķis? Mērķis ir saprast, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, ka ļaunums nav tikai pasaulē pie cilvēkiem, kuri Dievam netic vai kuri ir ļauni. Ļaunums nav tikai pie tiem, kuros mēs redzam īpašas ļaunuma izpausmes. Ļaunums mīt katrā cilvēkā! Es gribu, ka tu to saproti, ka katrā cilvēkā mīt ļaunums. Ne tikai cilvēkos no pasaules, kas Dievam netic, bet arī mūsos, kas esam no jauna piedzimuši, kas pazīstam personīgi Kristu, arī mūsos joprojām mīt ļaunums. Kāpēc mums tas ir jāsaprot? Ja mēs to nesaprotam, tad tā ir liela bēda visai draudzei kopumā. Šajās dienās Siguldā katoļu, luterāņu un baptistu ticīgie bija izgājuši krusta gājienā. Ir viena lieta iziet krusta gājienā, katru svētdienu apmeklēt dievkalpojumu, bet pavisam cita lieta ir patiešām savaldīt ļaunumu sevī un neļaut tam izpausties, tiešām būt tam, kurš nes pozitīvo, nes Kristus vēsti, kas nes pozitīvas izmaiņas cilvēku dzīvēs. Viena lieta ir ārēja reliģioza forma – apmeklēt baznīcu, otra lieta ir, ka tiešām no sirds, nevis tāpēc, ka tev kāds kaut ko aizliedz, bet gan tāpēc, ka tu savā sirdī esi jauns cilvēks un gribi dzīvot tā, kā grib Dievs. Tu pats no sirds to vēlies! Tās ir divas atšķirīgas lietas.

Kāpēc cilvēki no pasaules masveidā nezog, neslepkavo un neizvaro? Latvijā uz kopējā fona tas notiek ļoti minimāli. Tu esi padomājis, kāpēc cilvēki vēl savalda ļaunumu sevī? Tāpēc, ka ir likums un par to draud sods. Ja tu novāksi likumi un dosi legālu iemeslu, ka to drīkst darīt, tad liela daļa sāks zagt un nogalināt. Lūk, kāpēc valstī, kaut ne visi tic Dievam, ir kārtība, jo ir bailes no soda. Tas, ko es tev gribu šodien pateikt, ir tas, ka arī mums kristiešiem ir vajadzīgi ierobežojumi. Nepietiek tikai ar to, ka tu esi piedzimis no jauna, tev ir Svētais Gars un tu negrēko nevis tāpēc, ka nedrīkst vai tāds ir valsts likums, bet gan tāpēc, ka esi jauns cilvēks, neesi pakļauts bauslībai, dzīvo svētu dzīvi. Draugs, ja draudzē nebūtu elementāra draudzes kārtība, mācība, un netiktu ievērota elementāra piesardzība, tas būtu legāls iemesls darīt sliktu, tāpēc arī mums ir vajadzīgi likumi.

Piemēram, ātruma pārsniegšana. Pagājušajā svētdienā ar komandu biju Brūveros. Divi cilvēki no manas komandas atpakaļceļā par ātrumu pārsniegšanu dabūja sodu. Viņi zināja, ka par to draud sods, bet tajā pašā laikā pārkāpa ātrumu, un viens bija tik “gudrs”, ka pat brauca bez derīgām tiesības, tām bija beidzies termiņš. Otrs saņēma sodu četrdesmit eiro apmērā par ātruma pārsniegšanu. Vai viņi nezināja, ka nedrīkst pārkāpt ātrumu? Ātruma ierobežojumi ir tāpēc, lai pasargātu tavu un citu cilvēku dzīvības. Kāpēc tu, kristieti, nepārkāp ātrumu? Tāpēc, ka bīsties Dieva? Es ne tāpēc, bet tāpēc, ka bīstos no soda. Patiesībā darbojas abi faktori. Es bīstos Dieva, jo zinu, ka tā ir pareizi, un tajā pašā laikā es bīstos no soda. Zini, no kā visvairāk? No soda punktiem. Man tikko atnāca sods no Polijas – astoņi soda punkti, bet tie Latvijā nedarbojas. Ja es būtu Polijas pilsonis, tad man būtu astoņi soda punkti. Tiešām, šis pārkāpums tika izdarīts netīšām. Bija jāsamaksā trīssimts zloti, tas ir aptuveni septiņdesmit eiro. Kāpēc tu nepārkāp ātrumu? Nav tā, ka darbojas abi faktori? Viens ir, ka esi kristietis, pazīsti Dievu un zini, ka tā nav labi jeb pareizi, otrs – nevēlies maksāt naudu par sodu. Esmu braucis mašīnā kopā ar macītāju Ukrainā, kurš pa ceļu ritīgi blieza, neievērojot noteikumus, brauca pa pilsētu uz deviņdesmit. Vienu reizi viņu apturēja milicija, un viņš sāka teātri. Viņam bija sarkanā deputāta apliecība un viņš teica, lai miliči paskatās savos sarakstos, kas viņš ir, un milicija arī uzķērās. Ukrainā ir sava kārtība, ja tev ir apliecība, tad pret tevi ir cita attieksme. Milicis samulsa un viņu palaida. Kāpēc tu ievēro satiksmes noteikumus? Ir tā, ka ir bailes no soda?

Tātad galvenā doma, ko es tev pasaku, lai tu varētu izsekot līdzi visam pārējam, ir tā, ka ļaunums pastāv, tas ir reāls, un iedodod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems tevi visu. Lai tas nenotiktu un ļaunums neizplatītos gan tevī pašā, gan caur mums un lai mēs to apturētu, ļaunumam ir jāstāv pretī! Viena no lietām, kā tam stāvēt pretī, ir likumi un noteikumi. Kāpēc mūsu draudzē pirms laulībām abi cilvēki divatā netiekas? Tam seko līdzi draudze un līderis. Ja cilvēki draudzējas ar mērķi aprecēties, tādā gadījumā viņi nepaliek nekur divatā. Mums ir tāds noteikums. Būsim godīgi. Uzdod sev jautājumu. Kas notiktu, ja draudzē nebūtu šāds noteikums vai vispār nebūtu noteikumi? Tu esi ticīgais un āmen, ar to pietiek? Visi, kas grib precēties, nāk pie manis un es salaulāju? Tā parasti mācītāji arī dara. Ko šie cilvēki pirms tam ir darījuši, kādi viņi ir, īpaši netiek izskatīts. Kas būtu, ja nebūtu tādi noteikumi? Būtu orģijas. Ja pat tur, kur ir noteikumi, pamanās „uztaisīt vēderu” pirms laulībām, kas notiktu, ja noteikumu nebūtu nemaz? Jau pamanās šo to sadarīt ar visu pieskatīšanu. Tad padomā, kas notiks, ja neviens tev līdzi nesekos? Tad visi pamēģinās, vai orgāniņi sader kopā, vai vajadzīgie lielumi sader. Ja nekādu noteikumu nav, tad var rociņās pastaigāt, bučiņu iedot. Ļoti reti būs tādi cilvēki, bet tādi ir, kuri paši negribēs un paši darīs pareizi, bet lielajai masai, arī no draudzes, būs tā rociņa, būs tā bučiņa un būs arī viss pārējais. Pēc tam būs daži strīdi, un viņi tā arī neapprecēsies. Būs bērns bez mātes, tēva un tamlīdzīgas lietas. Pirms apprecās, ir jau pārgulējuši. Un tu sēdi draudzē, un, re, kur mana bijusī, tur mana bijusī, bet tagad te mana sieva. Jau tagad ar esošo sistēmu mums ir grūti visam izsekot līdzi. Ir tādi indivīdi draudzē, kuri raksta visām meitenēm pēc kārtas un uzbāžas. Kas notiek, ja vispār netiek tādas lietas kontrolētas? Tā ir viela pārdomām.

„Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:8 )

Kur sākas ļaunums? Ļaunums sākas prātā. Kad tu pieļauj domas, domās izdari ļaunumu, fantāzijās izdari ļaunumu. Jēzus saka, ja kāds sievieti uzskata iekārodams, tas jau laulību ir pārkāpis savā sirdī. Ja džeks vai džekene nodarbojas ar masturbāciju, skatoties pornogrāfiju, tad Jēzus saka, ja tu to dari, tad tev ir sekss ar šo cilvēku, tikai garīgi. Tas ir garīgs seks ar konkrētu cilvēku. Arī tad, ja tu iedomājies kādu cilvēku, iedomājies viņa tēlu, ka nodarbojies ar seksu ar viņu, tad tas ir sekss garā, un Jēzus saka, ka tu jau esi pārkāpis laulību savā prātā. Ja tu to realitātē neesi izdarījis, tas nenozīmē, ka tas nav grēks. Tas ir tāds pats grēks kā izdarīts realitātē. VISS SĀKAS AR PRĀTU! Protams, ka ir atšķirība, kas ir izdarīts reāli un nereāli, un tomēr viss tāpat sākas prātā. Dievs vērtē to, kas ir mūsos, nevis pēc tā, ko mēs izdarīsim, bet Viņš vērtē to, ko tu gribi izdarīt, kāds tu esi no iekšienes.

„Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17)

Dievs radīja pirmos cilvēkus un ielika Ēdenes dārzā. Ko pirmais cilvēks izdarīja? Pirmais cilvēks izdomāja, ka viņš pats noteiks, kas ir labi un kas ir slikti. Kur sākas ļaunums? Cilvēks pats izdomā, kas ir labi un kas ir slikti, neņemot vērā to, ko saka Dievs. ĻAUNUMS IR VISS, KO NEATBALSTA DIEVS! Ļaunums ir absolūti viss, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu. Tās ir lietas, par ko mums vispār nevajadzētu domāt. Es gribu ieraudzīt vairāk atbildības no mums pašiem. Cilvēki bez Dieva, bezdievīga sabiedrība pati nosaka likumus, kas ir labi un kas ir slikti, un tur rodas ļaunums.

Padomāsim kādu lietu. Vai vajag ar likumu noteikt, ka par laulības pārkāpšanu pienākas sods? Piemēram, Dienvidkorejā, kas ir kristīga valsts un tur ir lielākā draudze pasaulē, bija sens likums, kuru atcēla tikai 2015. gadā, ka pienācās cietumsods uz diviem gadiem par laulības pārkāpšanu. Ja laulātais otru pieķēra vai nolīga izmeklētāju, kurš pierādīja to, ka viņa vai viņš ir pārkāpis laulību, bija naudas sods, un gadījumā, ja nepārtrauc, cietumsods uz diviem gadiem. Kā tu domā, vai vajag tādu likumu? Daži domā, ka vajag, daži nezina. Ko es domāju? Tas veicinātu laulības nozīmi, mazinātu šķirtu ģimeņu skaitu, bērnus bez vecākiem, būtu tukšāki cietumi un tukšākas slimnīcas. Kādi ir likumi citās valstīs? Turcijā par laulības pārkāpšanu sodīja tikai sievietes. Sieviete tika ievietota maisā kopā ar kaķi, pēc tam pa šo kaķi ar ķēdēm sita. Kā viss beidzās? Protams, sieviete nomira, jo kaķim ir zobi, nagi. Kas ir ļaunāks – sods vai laulības pārkāpšana? Starp citu, Vecās Derības laikā sodu par laulības pārkāpšanu vairāk attiecināja uz sievietēm. Ir dažādas valstis un dažādi likumi. Afganistānā līdz šim brīdim ir sods – publiska pēršana. Vīrietis smagākajā gadījumā tiek cauri ar pērienu, sieviete – ar nāves sodu.

Tas ir ļoti bīstami, ka ar likuma palīdzību tiek dotas privilēģijas un atļauja izpaust ļaunumu, kas ir cilvēkā. Ja izdomā tādus nežēlīgus sodus, tas no taisnības kļūst pa ļaunumu. Ko Jēzus teica, kad pie Viņa farizeji atveda sievieti un teica, ka viņa ir pārkāpusi laulību? Mozus bauslība saka, ka tādu vajag nomētāt ar akmeņiem. Jēzus atbildēja, ka tas, kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Jēzus šajā gadījumā tomēr nerīkojās pēc likuma, bet pēc žēlastības. Kāpēc? Tāpēc, ka paši farizeji nebija labāki, kaut likums bija viņu pusē. Viņi bija tikpat ļauni un grēcīgi kā šī sieviete. Pēkšņi tika dots legāls iemesls nogalināt, un viņi to izmantoja. Un, iespējams, ka ļaunums visvairāk zeļ tieši draudzē. Tas notiek tad, kad draudze atkrīt no dzīvā Dieva un kļūst reliģioza. Jēzu krustā piesita tā laika draudze. Jēzu ar akmeņiem nomētāja tā laika draudze, kas uzskatīja, ka viņi ir labi un pareizi, jo dod desmito tiesu, bet Jēzus teica, ka viņi no iekšienes paši ir ļauni un netīri, bet nosoda citus. “Jūs nogalināt praviešus, ar akmeņiem nomētajat, galvas cērtat.” Jēzus saka, lai ļaunu neatmaksā ar ļaunu. Ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru. Tas nav jāsaprot burtiskā nozīmē, tomēr mēs neatdarām ļaunu ar ļaunu. Kāpēc? Jo tad tas bezgalīgi nebeigsies. Piemēram, ja man ir nogalināts radinieks un es atriebjos, nogalinot slapkavu, tad es kļūstu tieši tāds pats kā viņš – slepkava – bez atšķirības. Visās bojeviku filmās un trilleros ir parādīta atriebība, un skatītājs tiek uzkurināts līdz tādai kondīcijai, ka viņš atbasta atriebēju. Asa sižeta filmās rāda, ka vienam ļoti dara pāri, nolaupa ģimeni, izdara to un to, viņš ilgi cieš un pēc tam paņem savu lielo automātu un visus apšauj. Ar ko atšķiras tas slepkava no šī otra slepkavas?

Pēc Otrā pasaules kara Vācijā no krievu karavīriem piedzima miljoniem bērnu. Kāpēc? Viņi masveidā izvaroja vācu sievietes. Ejot uz Berlīni cauri Latvijai, šeit notika tas pats. Protams, ne tādā mērā kā Vācijā, bet notika tas pats. Vācijā karavīram tika dotas vairākas dienas, kad viņš varēja darīt ko grib, arī masveidā nogalināt un izvarot. Kas tie par cilvēkiem, kas to darīja? Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, kuri, iespējams, nekad nebija domājuši kaut ko tādu darīt. Bet pēkšņi, kad radās legāls iemesls jeb tika dota atļauja, viņi to izmantoja, jo viņuprāt fašisti nav cilvēki un pret viņiem var izturēties kā grib. Arī Hitlera režīms skolās mācīja, ka ebreji nav cilvēki. Bija pat it kā uztaisīti pētījumi, ka šie cilvēki cēlušies no cilvēces zemākajiem slāņiem. Un tādēļ nežēlīgā veidā miljoni tika nogalināti. Secinājums ir tāds, ka cilvēki ir ļauni. Un ļaunums sākās jau Ēdenes dārzā, kad Ieva nolēma, ka pati var izdomāt to, kas ir labs un kas ir slikts. Un, ja kādam ir jautājumi, kāpēc Vecajā Derībā tā pret sievietēm izturējās, tad pati Ieva to visu aizsāka un pēc tam arī Ādams, jo paši izdomāja, kas ir labs un kas ir slikts. Rezultātā ļaunums parādījās cilvēkos. Tur, kur ir ļaunums un nekontrolētība un nav garīguma, valda vara. Tā ir velna vara, ka izpaužas caur iebiedēšanu un šantāžu. Padomju laikos šeit valdīja padomju vara, bija Stūra māja. Un katru, kas domāja ne tā kā vajag, varēja nolaupīt kaut vai uz ielas un iemest čekas pagrabā, un izvest pēc tam nošautu. Reizēm to varēja izdarīt visai ģimenei vai arī labākajā gadījumā izsūtīt. Visur, kur nav Dieva klātbūtnes, valda ļaunums. Musulmaņu zemēs ir visbēdīgāk.

Mēs šodien mācāmies par ļaunumu un kā tam stāties pretī. Ļaunums mājo katrā cilvēkā. Dod legālu iemeslu, un cilvēks darīs ļaunu. Vairumā draudžu tā arī notiek. Tiklīdz nav kārtības, kristieši darīs tā, kā paši grib, neatkarīgi no tā, ka viņi ir no jauna piedzimuši. Tāpēc ir ļoti svarīga līderība un pieskatīšana. Es redzēju attēlus, kur musulmaņu zemē tika izpildīts sods sievietei. Vīrieši bija maskās, bet sieviete pie krusta bija bez maz vai piesista. Jautājums – ar ko atšķiras šie soda izpildītāji no laulības pārkāpējas? Kurš no viņiem ir ļaunāks? Tā ir ļauna reliģija. Kristīgā reliģija bez dzīvām attiecībām ar Dievu arī ir ļauna. Protestanti karoja ar katoļiem. Čehijā, kad bija brāļu draudžu uzplaukums, ilgus gadus norisinājās karš, kurā katoļi slepkavoja protestantus. Un arī protestanti slepkavoja katoļus. To, ko katoļi sastrādājuši, neviens vairs nevar pārspēt. Ar ko atšķiras laulības pārkāpēja, kuru publiski izģērbj un pazemo, no tiem, kas to izdara? Viņi ir tādi paši un vēl ļaunāki.

“Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:26)

Ļaunie gari paskubina tavas domas un rīcību, lai tu rīkojies pretēji Dieva gribai. Ir velns un ir tava miesa, kura grib komfortu, un velns grib dabūt tevi savā varā. Ja tu dzīvo pēc velna gribas, ļaunie gari nāk un kontrolē tavu dzīvi.

“Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” (Marka evaņģēlijs 7:15-23)

Ar ārīgām metodēm nevar izārstēt cilvēka iekšienē mītošo ļaunumu. Ar likumu var savaldīt ļaunumu, bet tiklīdz rodas izdevība būt nesodītam, cilvēks to realizēs.

“Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.” (Romiešiem 7:17-18 )

Miesa ir kā stulbs dzīvnieks. Bet tāpēc mums ir intelekts jeb prāts un Svētais Gars. Un ir atšķirība starp jaunpiedzimušu cilvēku un cilvēku, kurš nepazīst Jēzu Kristu. Neticīgs cilvēks ļaunumu var neizpaust, ja viņam tas ir ieaudzināts, un arī tādēļ, ka viņam ir bailes no soda. Jaunpiedzimis cilvēks vienkārši pats nevēlas grēkot. Ja tu esi kristietis un savus bērnus neaudzini, nepalīdzēs tas, ka tu esi jaunpiedzimis un bērni sēž draudzē. Bērnos ir tāds pats ļaunums kā vecākos, tas ir iedzimts. Bērniem ir vajadzīgs likums un kārtība. Ja bērns nepaklausa un dara dažādas blēdības, ir jābūt sodam. Bet sods nedrīkst būt tāds, kas bērnu emocionāli vai fiziski ievaino, lai neizpaustu ļaunumu uz bērnu. Tas nozīmē, ja bērns no tava soda iegūst emocionālu traumu, tad faktiski tas nav sods, bet ļaunums šim bērnam. Bet, ja bērns zina, ka tu viņu mīli, un sods ir tāds, kas viņu neievaino, tad bērns zina, ka vecāki viņu mīl un dara tā, kā ir pareizi.

Man pret savu patēvu bija ļoti liels naids. Biju mazs puika un gribēju, lai viņš nomirst. Mans patēvs mani ir sodījis vairākas reizes – vienreiz ar siksnu un otrreiz dabūju pa galvu, jo ierados mājās piedzēries. Otrā rītā bija jāiet dārzu rakt, un man bija slikta dūša un vemšana, jo man bija smadzeņu satricinājums. Bija vēl reizes, kad mani ar siksnu patēvs nopēra, bet es neko nejutu. Es zinu, ka šis sods bija pareizs, bet no viņa nē. Tas bija sods no cilvēka, kuru ienīdu, un tas nevarēja nākt man par labu. Bērnu audzināšana tāpat kā kalpošana draudzē ir ļoti smalka lieta. Ja es dusmās disciplinēju, es esmu tāds pats kā šis pārkāpējs. Tādā veidā es nevaru izlabot cilvēku. Ja es kādu cilvēku no draudzes gribu disciplinēt, tad man pret šo cilvēku nevar būt nekādas antipātijas vai naids, es to vienkārši izdaru. Ja cilvēkam tiek piespriests nāves sods par slepkavību, vai tas ir pareizi? Tas ir pareizi, ņemot vērā to, kurā valstī tas ir pieņemts, pretējā gadījumā viņš var apdraudēt citus cilvēkus. Un ne pats es to daru. Tāpēc ir policija un citas iestādes. Ja Latvijā parādītos likums par laulības pārkāpšanu, tas pavērtu manipulāciju iespējas ar cilvēku. Ļaunums ir katrā cilvēkā, bet mēs spējam pastāvēt un izvērtēt to, kas ir labi un kas ir slikti. Mums ir līderi, mācība un noteikumi, kas palīdz izpildīt Dieva gribu un cīnīties pret ļaunumu. Savas komandas cilvēkiem kādreiz es prasīju garfikus, kuros var izsekot līdzi tam, cik katrs pavadījis laiku ar Dievu, jo, lai būtu manā komandā, jāievēro noteikums, ka jāpavada katru dienu divas stundas ar Dievu. Bet šodien jau varam iztikt bez atskaitīšanās, jo esam iemācījušies būt patstāvīgi. Un arī, lai nokristītos mūsu draudzē, ir jāievēro noteikumi. Noteikumi ir labi un vajadzīgi, un cilvēkam noderīgi. Galvenais, ka tas ir darīts mīlestībā.

Šonedēļ noskatījos biogrāfisku filmu, kura uzfilmēta precīzi pēc tiesas protokoliem. Tas notika 1965. gadā. Pilns internets ir ar fotogrāfijām no tiem laikiem un apraksti no žurnālistu rakstiem. Es pastudēju un gribēju saprast, no kurienes tāds ļaunums. Es stāstīšu ne tik daudz pēc filmas, bet vairāk pēc materiāliem, ko palasīju. Filmas nosaukums ir “Amerikāņu noziegums” (An American Crime). Pilsētiņa, kurā tas notiek, ir personāži, kas apmeklē baptistu draudzi. Tur tiek atspoguļota bērnu audzināšana. Meiteni, par kuru stāstīšu, sauc Silvija. Viņa izauga daudzbērnu ģimenē. Vecāki ģimenē bieži strīdējās, un neilgā laika posmā viņi bija nomainījuši četrpadsmit dzīvesvietas. Mamma nonāca cietumā par zādzību un tēvs pat nezināja, kur ir bērni. Bet meitene gāja baptistu baznīcā, un mācītājs viņu raksturoja kā ļoti labu meiteni. Filmā tiek atainots, ka visa ģimene bija saistīta ar baznīcu. Silvija rūpējās par māsu, kura bija izcietusi poliomielīta slimību, viņai bija speciālas ierīces pie kājām, jo patstāvīgi viņa nevarēja pastaigāt. Viņas bija apmetušās kādā daudzbērnu ģimenē, ar ko iepriekš bija bijušas labas attiecības, kur dzīvoja Silvijas draudzene Pola Baniševska. Kad tēvs uzzināja, ka viņas ir tur, tad apciemoja Polas mammu Ģertrūdi – ar astmu slimu sievieti, kura pastāvīgi pīpēja, klepoja un dzīvoja depresijā. Šajā ģimenē bija totāla nabadzība, viņiem pat plīts nebija normāla. Bērni pārsvarā auga citur nevis mājās.

Tēvs nolēma, ka dos Ģertrūdei divdesmit dolārus nedēļā par to, ka bērni tur dzīvos un viņus pieskatīs. Sākumā viņām gāja normāli, bet vēlāk sāka parādīties vardarbība. Kad vienā reizē tēvs neatsūtīja šos divdesmit dolārus, Ģertrūde abas meitenes nopēra. Nākamajā dienā nauda atnāca, bet viņas jau bija sodītas par to. Meitenes Silviju neieredzēja. Patiesība bija tāda, ka Ģertrūdes meitas bija netikles, gāja draudzē un tajā pašā laikā satikās ar vīriešiem, un Pola jau bija stāvoklī, to jau daudzi bija uzzinājuši, bet, lai novērstu kaunu cilvēku priekšā, tika teikts, ka Silvija ir stāvoklī. Konflikts izcēlās, jo vienā reizē, kad Ģertrūde sita Silviju, viņa atklāja, ka Pola ir stāvoklī, kas tika no mātes slēpts. Vēlāk arī Pola sita Silviju un apvainoja nepatiesi visās lietās, lai visi apkārtējie viņu ienīstu. Silvija varēja iet sūdzēties cilvēkiem vai uz policiju, bet viņa to nedarīja, jo Ģertrūde bija draudējusi, ja sūdzēsies, tad slikti izturēsies pret viņas māsu. Reiz visa ģimene atkal viņu pazemoja, tostarp arī Silvijas draugs, un Ģertrūde uz viņas rokas pat nodzēsa cigareti. Dažiem kaimiņiem radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo bērni kaut ko bija teikuši, bet neviens īsti nepievērsa tam uzmanību, jo tajā laikā katrs audzināja bērnus kā uzskatīja par pareizu. Silvija nonāca pagrabā, kur viņu turpināja fiziski iespaidot un nedot ēst. Viņai lika ēst savas pašas izkārnījumus un dzert urīnu. Visneticamākais ir tas, ka to darīja bērni un puika, kas bija viņas draugs no kaimiņmājas. Kad mammas nebija mājās, tika pasaukti vēl citi puikas no kaimiņiem, kuri fiziski viņu iespaidoja, sitot un spārdot ar kājām. Vēlāk mācītājs atnāca pie šīs ģimenes, jo Pola grēksūdzē bija kaut ko pateikusi, jo viņu bija mocījusi sirdsapziņa. Pola bija teikusi mammai, lai apžēlojas par Silviju, bet viņa netika uzklausīta.

Bērni piedzimst ar iedzimtu ļaunumu. Pret ļaunumu jāstāv pretī ar mīlestību, tas nevar būt vardarbīgs sods, jo ļaunums rada ļaunumu. Silvijas ”draudziņi” ar mammas Ģertrūdes atļauju uz vēdera ar nokaitētu naglu iededzināja uzrakstu “es esmu prostitūta un ar to lepojos”. Uz krūtīm tika iededzināts skaitlis 3. Uz viņas ķermeņa ar mammas Ģertrūdes atļauju tika nodzēstas vismaz 100 cigaretes. Policija, kas no kaimiņiem bija dzirdējusi kaut kādas sūdzības, neko neatklāja, jo tika samelots, ka Silvija ir internātskolā. Arī brālis un vecākā māsa darīja pāri Silvijai un to piespieda darīt arī mazākajai māsai, kurai lika viņu sist, citādi draudēja viņu nogalināt. Mazā esot situsi ar kreiso roku, lai nebūtu tik spēcīgs sitiens. Taču, kad atkal uzradās policija, mazā māsa teica, lai aizvāc viņu no šejienes, tad viņa visu izstāstīs, un to viņa arī izdarīja. 26. oktobrī Silvija tika atrasta virtuvē mirusi no šoka, barības vielu trūkuma un asins izplūduma galvā. Sešpadsmitgadīgu meiteni nogalināja cilvēki, kuri apmeklēja baznīcu! Ēdiena vietā ņirgājoties viņai tika dota Bībele. Vainīgie tika tiesāti. Ģertrūde saņēma cietumsodu 20 gadus. Polai cietumā piedzima bērns, kurš tika nosaukts par Ģertrūdi. Arī citi ģimenes dalībnieki saņēma cietumsodus no 2 līdz 21 gadam. Tie, kas ātrāk iznāca no cietuma, pat pamanījās nomainīt vārdus, lai varētu netraucēti strādāt, piemēram, par psihologu. Viens pat iekārtojās par mācītāju, un viņam paveicās nodzīvot salīdzinoši normālu dzīvi līdz 55 gadiem. Taču nevienam no šiem mocītājiem nebija svētītas dzīves, bija slimības, nelaimes un posts jeb lāsts. Lūk, tāds briesmīgs stāsts. Ar bērniem, kuriem ļauj palikt pa nakti pie draugiem, var notikt līdzīgi. Tā vecāki tiek piemuļķoti, jo viņi pat nenojauš, kur bērni patiesībā paliek un ko dara.

Ņemsim kā piemēru mūsu draudzes māsu, kura ir augusi kristīgā ģimenē. Es pats personīgi pazīstu viņas tēvu, kurš ir labs cilvēks un mācītājs. Atceros māsu vēl pavisam maziņu. Viņa vienmēr ir bijusi draudzē. No 14 gadu vecuma māsai tika atļauts pa nakti palikt pie draudzenēm. Sākumā tā arī bija, taču 16 gadu vecumā viņa iepazinās ar 10 gadus vecāku puisi un meloja vecākiem, ka paliks pie draudzenēm, jo negribēja, lai viņi uzzina patiesību. Pēc tam jau nakšņošanas pie ”draudzenēm” ievilkās uz nedēļu, līdz beigās māsa atkrita no Dieva. Jautājums – vai pietiek ar to, ka tavs bērns tic Dievam, vai tomēr vajag viņu arī disciplinēt un pieskatīt? Vai draudzē pietiek, ka esam jaunpiedzimuši un paši mīlam Dievu, vai tomēr vajag līderus un pieskatīšanu? Ja draudzē dzērājam atļautu burkšķēt un bļaustīties, kas notiktu? Viņš dabūtu trūkties no kāda blakussēdošā, kuram apniktu to visu klausīties. Vai nav labāk, ka dzērāju tā maigi izved ārā nomierināties?

Pirms kāda laika uz draudzi nāca Valters, cilvēks, kuru pazinu no bērnības, ar kuru kopā lietojām narkotikas. Valters arī apmeklēja mājas grupiņu, kuras vadītājs tā pēkšņi, bez īpaša iemesla nolēma aiziet uz citu draudzi. Valters ņēma piemēru un arī staigāja pa citām draudzēm. Valteru atrada mirušu ārā uz ielas. Ja Valters būtu palicis draudzē un pieskatīts, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Es biju gandrīz tādā stāvoklī kā viņš, un esmu dzīvs. Valteru varbūt Dievs būtu izglābis, ja mēs būtu ievērojuši draudzes kārtību. Valteram vajadzēja turēties savā draudzē, lai kā arī negāja. Cilvēkam ir jāturās draudzē, kur par viņu cīnās, lūdz un gādā. Visticamāk, ka Valters šobrīd nav debesīs. Gribētos jau ticēt, ka ir, bet…

„Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus. Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebrejiem 10:24-31)

Šeit nav runa par spiegošanu, bet elementāru pieskatīšanu, paskubināšanu, visbiežāk no līdera vai mācītāja puses, lai cilvēks turās pie Dieva, lai nāk uz mājas grupiņu un dievkalpojumiem. Tās ir rūpes par cilvēku, jo, neaizrādot cilvēkam par viņa grēkiem (laulības pārkāpšana, pornogrāfija, aprunāšana, kurnēšana, alkohola lietošanu utt.) un nevirzot viņu uz patiesā ceļa, viņam atliek smags sods par žēlastības Gara nievāšanu un neatliek vairs upuris par grēkiem. Patiesībā, pieņemot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu nevis esi atbrīvots no bauslības, bet tieši pretēji – tev vēl vairāk jātiecas dzīvot svētu dzīvi, jo tev ir dots spēks negrēkot, kas Vecās Derības laikā cilvēkiem netika dots. Tāpēc es brīdinu Jēzus Vārdā – negrēko, esi attiecībās ar Dievu, neatstāj savas sapulces! Grēkot un spekulēt ar Kristus piedošanu ir ļoti bīstami! Valters Jēzu draudzē pieņēma pat vairākas reizes. Ar to nepietiek – ir jāseko svētai dzīvei.

Ir trīs cilvēku kategorijas:

Pirmā – tu esi pieņēmis Kristu. Tev ir lietas, kas ir jāizmaina, kāds grēks, ar kuru vēl cīnies, bet tu ej, maksā cenu, tu esi procesā. Tu esi 100% glābts.

Otrā kategorija – tu esi ticis vaļā no grēkiem, esi draudzē, varbūt pat kalpo, taču atkal sāc grēkot, zinot, ka vari to nedarīt, jo tev ir spēks. Vai arī tu nesāc darīt to, ko Dievs grib, – glābt cilvēkus un kalpot viņiem. Zini, tu esi glābts 50% uz 50%, jo grūti ir pateikt to brīdi, kad Svētais Gars apvainojas un aiziet no tevis.

Trešā kategorija – cilvēks atstāj draudzi, atstāj attiecības ar Dievu un Bībeles lasīšanu, iekrīt atpakaļ pasaulē, visticamāk, ka viņš ir pazudis. 0% glābts.

Atstājot draudzi, cilvēks pārstāj cīnīties pret grēku. Esot draudzē, cilvēks tomēr cīnās, lūdz Dievu, cenšas negrēkot. Kad Jūlijam Cēzaram uzbruka sazvērnieki, viņš cīnījās, taču, kad viņš ieraudzīja, ka viņa draugs ir pacēlis ieroci pret viņu, Cēzars vairs nepretojās un tika nogalināts.

„Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un atkal: Tas Kungs tiesās Savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! ” (Ebrejiem 10:29-31)

Viens ir fiziski sist krustā Jēzu, otrs – kad Viņu nodod Viņa draugi, kas Viņu mīl. Tu, mīlot Jēzu, vari sākt darīt visādas nejēdzības vai arī tā vienkārši nekalpot. Zini, mēs dzīvajam Dievam ar to salaužam sirdi! Reiz bija kāds vīrs, kurš izturēja visus pārbaudījumus fašistiskajā koncentrācijas nometnē. Pēc kara viņš uzzināja, ka viņu bija nodevis viņa miesīgais dēls, un viņš momentā saslima un nomira, jo viņa sirds bija salauzta no nodevības. Japānā vēl nesen kristiešus sita krustā. Pagāni bradāja pa viņu sejām. Arī citiem kristiešiem to lika darīt, un, kad viņi atteicās, tad arī viņus piesita krustā. Bībele mums māca pakļauties ikvienai cilvēku ieceltai kārtībai, kas nav pretrunā ar Dievu. Tāpēc ir svarīgi paklausīt, ja tev ko aizrāda vai pamāca.

Kā cīnīties pret ļaunumu?

Pirmais – pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Otrais – regulāras personīgas attiecības ar Dievu.

Trešais – būt draudzē.

Ceturtais – dzīvot svētu dzīvi, jo baušļu pārkāpums ir ļaunums.

Piektais – evaņģelizācija, mācekļu veidošana un draudzes celtniecība.

„Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem.” (1. Tesaloniķiešiem 5:15)

To saka Pāvils. Un, neievērojot šo ieteikumu, cilvēks var tikt atstādināts no vakarēdiena vai pat tikt izslēgts no draudzes.

Sestais – aizstāvi sevi un citus ar visiem likumīgiem līdzekļiem (kārtība dažādās organizācijās, noteikumi, valsts likumi utt.).

Šai meitenei Silvijai līdz ar pirmajām vardarbības pazīmēm vajadzēja iet un cīnīties, stāstīt par to citiem, policijai, tad tas viss nebūtu noticis un arī mocītājiem nebūtu jāsēž cietumā. Kenets Kouplends reiz teica: „Ja manai ģimenei uz ielas uzbruks laupītājs, es paņemšu ķieģeli un mīlestībā sašķaidīšu viņam galvu.” Es nezinu, vai tieši tā vajag darīt, bet ir jāaizstāvas. Valstij, piemēram, ir jābūt spēcīgai armijai, lai varētu aizstāvēties. Cīņas mākslas arī nav nekas slikts, ja tās nav saistītas ar austrumu reliģijām. Izmanto savas iegūtās iemaņas, ja vajag aizstāvēties uz ielas. Meitenes, ņemiet atslēgas, duriet, ja jums uzbrūk! Neklusējiet! Vecajā Derībā izvarošanā vainīga bija arī cietusī meitene, ja viņa nesauca pēc palīdzības. Pēc likuma viņai bija jāpretojas. Pretojies ļaunumam ar nagiem, zobiem, kulakiem, kurpju papēžiem, tikai nepadodies! Mana sievas mamma šodien varēja pat nebūt dzīva, jo viņa tika nežēlīgi sista. Bērni viņu pēc tam pazīt nevarēja. Viņa bija mēģinājusi kaut ko darīt, bet tā īsti neko nedarīja, jo domāja, ka nekas jau nemainīsies, un bija iebiedēta. Es savai sievai liku iet un rakstīt iesniegumus, liku meitai visiem stāstīt patiesību. Šo varmāku ielika cietumā. Un ir miers no viņa līdz šim brīdim. Valsts likums viņu nolika pie vietas. Tāpat arī, ja Silvija būtu rakstījusi iesniegumus policijai, vai viņai kāds dedzinātu vēderu? Nē, baidītos no policijas, no likuma.

„Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes, – tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.” (Salamana pamācības 20:30)

„Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku (..)” (Ebrejiem 12:4)

Mēs šodien iemācījāmies, ka ļaunums nav tikai pasaulē, bet arī mūsos. Labi, ka ir valsts likums, ka nevar šaut vai pabraukāties ar kravas mašīnu pa Vecrīgu. Kas zina, varbūt tad mēs te draudzē sēdētu ar automātiem un ar aizdomām vērotu citus, ja nu kas. Esmu domājis par to, kā būtu, ja jūtot, ka man tūliņ uzbruks, es negaidīti ”izslēgtu” ienaidnieku un aizbēgtu? Nav īsti bībeliski, bet… Bet labāk, lai Svētais Gars mūs vada šādās situācijās. Un varam paskatīties arī video klipiņus, kā Mairis Briedis cīnās ar pretiniekiem un tos uzvar. Varbūt kaut ko varam pamācīties arī no viņa.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķa iztirzājumu pierakstīja Inguna Kazāka, Iveta Kļavinska un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece