Arnis draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklē kopš tās pirmā dievkalpojuma. Jau no sākuma viņu ļoti uzrunāja šeit notiekošais un sludinātais, taču Arnis pats saka, ka pienāca brīdis, kad savā ticībā viņš mazliet atslāba un citas lietas kļuva svarīgākas. Arvien biežāk viņš sāka izlaist dievkalpojumus un mājas grupiņas. Arnis stāsta, ka viņš juta, kā viņa ticības dzīve paliek pliekana, lūgšanas vairs nesniedz agrāko prieku, bet pats galvenais – vairs nav īsta ticība, ka Dievs atbild uz lūgšanām un atbrīvo no nepareizām lietām dzīvē! Tas turpinājās vairākus gadus, līdz kādu dienu, lasot Bībeli, viņš saņēma atbildi.

“Pirms kādiem astoņiem gadiem es strādāju firmā, kur vienu nedēļu man bija darbs rīta maiņā, bet otru – vakarā. Līdz ar to vienu nedēļu es varēju būt dievkalpojumā, bet nākamajā nedēļā ne. Tas pats sanāca arī ar mājas grupiņas apmeklēšanu. Sapratu, ka nav iespējams nodoties Dievam un pārējām lietām dzīvē ar vienādu degsmi. Tomēr pie sevis domāju – darbs paliek darbs! Man ir ģimene, jāpelna nauda, no debesīm tāpat neviens neko neiedos, pat ne Dievs. Kungs, es taču tevi tāpat mīlu un nekad savā sirdī nenonākšu līdz tam, ka darbu, naudu un mantu iemīlēšu tik ļoti, ka sākšu no tevis atkāpties.

Tā gan es domāju, taču gāja laiks un tajos brīžos darbā, kad slodze nebija tik liela, sāku kopā ar kolēģiem „sērfot” internetā. Mums iepatikās mājas lapas, kur ir dažādi pikanti joki, anekdotes par blondīnēm un sieviešu bildes. Maz pamazām es kļuvu atkarīgs no šiem portāliem. Jau toreiz jutu savā sirdī, ka tas, ko es daru, nav īsti labi. Vai Dievs priecājas, vērodams, ko es skatos internetā? Ar savu muti draudzē es apliecinu, ka Viņu mīlu, bet mani darbi rāda pretējo. Centos ar prātu sevi mierināt, ka gan jau viss būs kārtībā. Reizēm mēs pierodam pie Dieva apsolījumiem – ka Viņš mūs sargās, glābs un mīlēs, pierodam pie draudzē mācītā, ka vairs neredzam sevi no malas tā, kā mūs redz Dievs. Gāja gadi, kaut ko man izdevās savā dzīvē sakārtot, taču jutu, ka esmu atslābis, sāka pasliktināties arī veselības stāvoklis. Bieži lūdzu, lai Jēzus piedod manus grēkus un attīra mani, tomēr māca šaubas un nepameta sajūta, ka tas nenotiek. Manī vairs nebija iekšēja miera un piepildījuma kā agrāk.

Pirms neilga laika lasīju Bībeli, un tur bija teikts neatstāt savas sapulces – draudzes dievkalpojumus. Vēl tur bija nopietns brīdinājums tiem, kas uzskata sevi par kristiešiem, varbūt pat savās lūgšanās sauc pēc piedošanas, bet tajā pašā laikā tīši grēko un nevēlas savā dzīvē neko mainīt. Dievs redz mūsu sirdis un liekulīga nožēla bez lēmuma laboties neko mūsu dzīvē nemaina. Es sapratu, ka Dievs runā par mani. Kad es sastādu savu darba grafiku tad es to plānoju, nevis manā vietā to dara kāds cits. Es varu nelikt maiņu svētdienā vai palūgt brīvu ceturtdienā, kad ir grupiņa, taču tad man būs mazāk stundu un es nevarēšu tik daudz nopelnīt. Tā es nonācu pie secinājuma, ka es pats plānoju, kad es apmeklēšu dievkalpojumus un kad es tos izlaidīšu. Tātad, nauda man bija kļuvusi daudz svarīgāka nekā Dievs!

Mani pārņēma bailes par savu dzīvi. Līdz šim biju domājis, ka gan jau kā kristietis būšu debesīs, un nav tik ļoti no svara, kādu dzīvi es dzīvoju. Taču tie izrādījās maldi. Ja cilvēks nav Dieva klātbūtnē un nedzīvo pēc Viņa principiem, tad svētība, apsardzība viņa dzīvē iztrūks. Var pat pasliktināties veselības stāvoklis, kā tas bija manā gadījumā! Jēzus saka: “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” Ja es savā dzīvē biju novērsies no Dieva, tad man pašam ir jāatgriežas un pašam ir jāiekarst savā ticībā no jauna. Dievs manā vietā to nedarīs! Tāpēc es pieņēmu lēmumu likt Dievu visās lietās savā dzīvē pirmajā vietā. Savu darba grafiku es sakārtoju tā, lai neizlaistu nevienu dievkalpojumu, draudzes un mājas grupiņas pasākumu. Tas nozīmēja mazāku peļņu, taču manā sirdī pēc ilgiem gadiem beidzot ienāca miers. Tā vietā, lai skatītos muļķīgas pārraides televīzijā un interneta portālus, kas bieži bija ar netiklu saturu, es apņēmos vēl vairāk lasīt Bībeli. Braucot mašīnā, klausījos dievkalpojumus un mācītāja svētrunas. Skaļā balsī apliecināju, ka Jēzū Kristū esmu jauns radījums, visa vecā dzīve ir aizgājusi un tagad viss ir kļuvis jauns. Manī atgriezās pārliecība, ka mani grēki ir piedoti. Slava Dievam, ka Viņš mani mīl, nekad neatstāj un nepamet!

Tagad neizlaižu nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņas apmeklējumu. Ar grupiņas cilvēkiem uzrunāju arī citus un stāstu viņiem par Dieva mīlestību un Jēzu Kristu. Kā cilvēks esmu kļuvis daudz noteiktāks un disciplinētāks. Dievs ir dziedinājis arī no veselības problēmām. Vairs neesmu divu kungu kalps, bet nedalīti piederu Kristum! Zinu, ka man ir Tēvs debesīs un es esmu Viņa bērns, tāpēc arī par finansēm man nav jāsatraucas. Manā sirdī ir atgriezies prieks, miers un piepildījums, par ko esmu pateicīgs Dievam un novēlu arī jums!

Arņa Stūres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums