Ineta pirms kāda laika darbā bija ieguvusi traumu, pēc kuras juta nemitīgas sāpes un arī kliboja, 
jo pastaigāt normāli nespēja. Lai gan uz dziedināšanas brīnumiem viņa sākuma raudzījās skeptiski, tomēr atsaucās draudzenes uzaicinājumam uz draudzes “Kristus Pasaulei” Lielo dziedināšanas dievkalpojumu, kas nesen notika Rīgā. Pašai par brīnumu – mājās jau gāja bez sāpēm un piepūles!
„Pirms diviem gadiem darbā notika kāds atgadījums, pēc kura vairs nevarēju normāli pastaigāt. Bija sanitārā nakts un man bija jāpaliek tīrīt grīdas zem augļu statīviem. Lienot ārā, pēkšņi sajutu tādu kā naža triecienu mugurā – burtiski melns gar acīm aizgāja! Pēc tam man divas nedēļas ļoti sāpēja kāja, nevarēju normāli pastaigāt. Darbā mani mudināja aiziet pie ārsta, taču sākumā vilcinājos, jo domāju, ka pāries. Kādā rītā es vairs nespēju piecelties no gultas, man „atņēma” pus kāju – neko nejutu. No gultas burtiski izvēlos un kaimiņš aizveda mani pie ārsta. Mediķis konstatēja, ka man ir starp skriemeļiem iespiests nervs. Tika veiktas pāris procedūras, man iedeva medikamentus un sākumā sāpes pazuda. Tomēr vēlāk atkal kāja sāka sāpēt. Šī iemesla dēļ es visu laiku kliboju jau divus gadus.
Kāda paziņa šogad uzaicināja mani uz Lielo dziedināšanas dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Es Dievam personīgi ticēju, taču uz draudzi nekur negāju. Šāda veida pasākums bija mana pirmā pieredze, uz ko es sākumā skatījos skeptiski, jo neticēju, ka cilvēks var būt vienkārši tāpat vienā mirklī dziedināts. Tomēr, ņemot vērā manu situāciju, pie sevis cerēju, ka kaut kas varētu mainīties. Izlēmu doties paziņai līdzi uz Rīgu. Kad dievkalpojuma laikā bija aizlūgšana, mana kāja sāka it kā raustīties. Pateicu pat savai paziņai, lai paskatās. Taču vairāk neko nesajutu. Izejot ārā, pamanīju, ka kāja vairs nesāp un klibot arī vairs nevajag, taču pagaidām tam nepievērsu uzmanību.
Nākamajā dienā, kad devos uz darbu, pamanīju tieši to pašu, bet nodomāju – vēl par agri spriest! Tomēr pēc pāris dienām sapratu, ka esmu tomēr dziedināta! Sāpes vairs nav atkārtojušās un staigāju bez klibošanas! Uzreiz piezvanīju savai paziņai un padalījos ar šo jaunumu! Tas tiešām cēla arī manu ticību, ka Dievs ir varens un dziedina arī mūsdienās. Visa mana skepse ir izzudusi, jo zinu, cik nopietna bija mana problēma, lai arī sākumā dziedināšanai īsti pat neticēju. Tagad gan zinu, ka Dievs ir reāls un mani ir pilnībā dziedinājis no šīs kaites!
Esmu nolēmusi arī vairāk tuvoties Dievam – sāku apmeklēt mājas grupiņu Liepājā, lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Pasakos Viņam arī par šo brīnišķīgo dziedināšanu!”
Inetas Ločmeles liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa
