Kas notiek ar kristieti, ja viņš aiziet no draudzes? Vai iespējams palikt ar Dievu un būt ticīgam bez Dieva ģimenes un kristīgas vides? Vai šādi iespējams būt Dieva svētītam? Pirms pieciem gadiem Ilona regulāri apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un grupiņu, bija atradusi šeit draugus un atbalstu. Viņas dzīve mainījās un gāja uz augšu, ticīgo vidū viņa jutās labi. Taču tad jaunā sieviete nolēma aiziet no draudzes. Par iemesliem, turpmāko dzīves pavērsienu un visbeidzot – atgriešanos viņa stāsta nelielā sarunā.

Kāpēc tu aizgāji no draudzes? Kas notika?

“Nebija tā, ka man šeit kas nepatiktu vai būtu bijis nepieņemams. Aizgāju, jo padevos mammas spiedienam. Tobrīd dzīvoju pie viņas ar abiem bērniem no iepriekšējām attiecībām un es biju finansiāli atkarīga no vecākiem. No sākuma stāstīju viņiem par Dievu un to, ka esmu atradusi sev draudzi. Taču pamazām brieda nopietns konflikts līdz mamma paziņoja – ja es turpināšu apmeklēt draudzi, tad viņa man vairs nekādi nepalīdzēs. Viņai nebija pieņemama mana ticība un cilvēki, ar ko es komunicēju. Tobrīd vēl garīgi nebiju tik stipra, lai pastāvētu par savu ticību un pārliecību, tāpēc pakļāvos mammas vēlmēm.”

–       Kā veidojās tava dzīve pēc tam?

“Pirmā sajūta – kā no laivas izmesta. Pietrūka ticīgi draugi, viņu atbalsta, kristīgas vides. Pietrūka dievkalpojumu, draudzes un mājas grupiņas aktivitātes. Sākumā es sevi mierināju ar domu: “Es taču pati visu varu, es ticu Dievam”. No sākuma ķepurojos, bet pēc tam “atdzisu”. Laiks, ko pavadīju lūgšanā un lasot Dieva vārdu, kļuva arvien īsāks, virspusīgāks un retāks, līdz izzuda gandrīz pavisam. Kādu dienu es apjautu, ka esmu atgriezusies savā iepriekšējā dzīvē. Sāku satikties ar vecajiem draugiem un draudzenēm, gāju uz randiņiem, līdz iepazinos ar vīrieti, kurš Dievu nepazina. Mēs apprecējāmies un pēc kāda laika “pieteicās” bērniņš.

Kopā ar vīru un bērniem pēc kāzām dzīvojām pie manas mammas. Taču pavisam drīz mana jaunā ģimene sāka jukt un brukt. Vīrs daudz dzēra, jo atrada kompāniju ar manu tēvu, kuram arī bija problēmas ar alkoholu. Viņš vairāk laika pavadīja kopā ar manu tēvu, lietojot grādīgos dzērienus, nekā ar mani un bērniem. Vakarā iekrita gultā un vispār nebija runājams. Tā kā pati alkoholu nelietoju, teicu, ka viņam vajadzēja precēt tādu sievu, kas arī mīl iedzert. Ģimenē mums regulāri trūka naudas un bieži vien līdz algai nācās aizņemties no mammas. Mūsu attiecības bija uz izjukšanas robežas.

Runāju ar vīru, ka mums nevajadzētu dzīvot kopā ar maniem vecākiem, bet pašiem atrast jaunu dzīvesvietu un veidot savu ģimeni. Visi tuvinieki centās atrunāt – tu taču nepelni tik daudz, lai varētu pati īrēt savu dzīvokli! Tev taču mamma tā palīdz! Jā, mamma palīdzēja gan materiāli, kad klausīju viņu un negāju uz draudzi, mēs arī nestrīdējāmies un attiecības bija labas, tomēr caur to visu viņa noteica mūsu dzīvi.”

Kad tu saprati, ka vajadzētu atgriezties?

“Šajā laikā es bieži pārdomāju savu dzīvi un man bija iespēja salīdzināt, kāds bija laiks draudzē un kāda kļuva mana dzīve pēc tam. Man bija žēl, ka biju atstājusi draudzi, ticīgus cilvēkus un Dievu. Secinājums bija pilnīgi viennozīmīgs – draudzē esot, dzīve bija daudz labāka, nekā bez draudzes. Zināju, ka daudzas lietas manā dzīvē ir jāmaina un jāsakārto. Ģimenē bija alkohols un strīdi, līdz es vairs nespēju ar to cīnīties. Kādreiz man likās, ka pati spēju tikt galā ar šādām situācijām, bet tagad sapratu, ka man un manai ģimenei var palīdzēt tikai Dievs. Sāku lūgt, lai Viņš palīdz man izlauzties no mammas kontroles un dzīvot pašai savu, finansiāli patstāvīgu dzīvi.

Tieši tad mani uzmeklēja mana bijusī mājas grupiņas vadītāja. Mēs pa reizei sazvanījāmies un tikāmies kādā kafejnīcā. Viņa mani visu laiku aicināja atpakaļ uz draudzi un mājas grupiņu. No sākuma bija kauns un neērti, bet savā sirdī es zināju, ka darīju nepareizi, aiziedama no draudzes un ka Dievs vēlas, lai es atgriežos tur atpakaļ. Kad pēc piecu gadu pārtraukuma nolēmu atkal atbraukt uz grupiņu, sirdī bija bailes – ko gan mamma teiks? Taču es pārvarēju sevi un nākamajā svētdienā biju dievkalpojumā un arī nožēloju grēkus un ieaicināju Jēzu savā dzīvē no jauna. Nākamajā reizē uz mājas grupiņu uzaicināju arī savu vīru. Tajā vakarā par viņu aizlūdza un kopš tās reizes viņš vairs nelieto alkoholu. Tas ir brīnums! Mans vīrs atgriezās pie Dieva, piedalījās draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā, kļuva brīvs arī no smēķēšanas, mūsu ģimene un attiecības ir pilnīgi izmainījušās!”

Nu jau četrus mēnešus tu atkal esi draudzē un kopā ar Dievu. Kas ir mainījies šajā laikā?

“Vispirms mēs sākām īrēt paši savu dzīvokli un devāmies prom no mammas. Ķekavā vispār ir ļoti grūti atrast vietu, kur dzīvot, bet notika brīnums! Jau nākamajā dienā pēc tam, kad bijām ielikuši sludinājumu internetā, mums piezvanīja kāda sieviete un piedāvāja ļoti izdevīgu variantu. Mēs pārvācāmies no vecākiem uz savu jauno dzīvokli.

Ar mammu sākām retāk kontaktēties, jo, protams, viņa neatbalstīja manu izvēli. Taču tagad mamma, kaut arī pati netic Dievam, tomēr ir sākusi cienīt manus uzskatus un attiecības pamazām uzlabojas. Kad mēs parādām, ka mums ir stāja un mugurkauls, arī valdonīgi cilvēki sāk mūs cienīt un respektēt! Tagad mamma brauc ciemos un atceras mūs katros svētkos. Mūsu ģimene ir pilnīgi “restartēta”!  Ik dienas nāku pie Dieva lūgšanā un lasu Bībeli. Esam svētīti arī materiālā ziņā tā, ka mums pašiem kā ģimenei visa kā pietiek un nav vairs vajadzības lūgt palīdzību no mammas. Man un arī vīram ir labs darbs, regulāri ir arī papildus klienti un iespējas nopelnīt. Tagad jau varam pat atlikt un iekrāt.

Cilvēkiem, uz kuriem tuvinieki izdara spiedienu, kuri šaubās nākt uz draudzi un jūtas atkarīgi no piederīgo kontroles, es gribu ieteikt tomēr saņemties un apliecināt savu ticību, nākt uz draudzi, jo parasti tie draudi nav tik briesmīgi, kā sākumā liekas! Var dzīvot pats ar savu ticību, uzskatiem un pastāvēt Dievā! Dievs dod spēku uzvarai.”

Sarunas beigās mēs pienākam arī pie Ilonas vīra.

Uldi, ko tu vari teikt par izmaiņām ģimenē, kopš abi esat draudzē? Kā jūsu dzīve ir mainījusies?

“Kad mums gandrīz bija izjukusi ģimene un viss gāja tikai uz slikto pusi, tad sieva teica, ka man jānāk pie Dieva un jāapmeklē draudze. Tagad, īpaši pēc inkauntera, viss ir mainījies. Mums ar sievu ir pilnīgi citas attiecības. Atgriezušās jūtas, pieķeršanās un uzticēšanās.”

–       Ir daudzi cilvēki, kuri protestē, kad viņu dzīvesdraugi tic Dievam un apmeklē draudzi. Ko tu teiktu viņiem?

“Atnākt uz draudzi un visu redzēt pašiem. Ja tu neatgriezīsies pie Dieva un nevēlēsies mainīties, tad nekas tavā dzīvē arī nemainīsies!”

Ilonas Karpes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums