Arti, pastāsti, kāda bija Tava dzīve iepriekš?
Pirms iepazinu Dievu, dzīvoju ar izteikti negatīvu domāšanu, ko biju ieguvis ģimenē. Pret visām lietām izturējos kritiski, biju liels skeptiķis, arī attiecībā uz Dievu. Meklējot piepildījumu, pieķēros cilvēkiem un lietām savā dzīvē. Jau kopš bērnības biju aizrāvies ar datorspēlēm, vēlāk arī ar pornogrāfiju. Man bija iepatikusies kāda meitene, taču šīs simpātijas bija vienpusējas. Tā kā es nesaņēmu nekādu pretreakciju, sāku justies arvien sliktāk, pazuda vēlme censties kaut ko sasniegt dzīvē un attīstīties. Vislielākā depresija uznāca pēc studiju beigšanas universitātē, jo nu lielais mērķis bija sasniegts – ko tālāk? Tad sāku pievērsties eksistenciāliem jautājumiem un uzmācās pašnāvnieciskas domas, jo īsti nevarēju saprast savas dzīves jēgu. Visu laiku gribējās atpūsties no dzīves, pat ja nebiju fiziski noguris.
Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?
Lai gan mamma bija ticīgs cilvēks un aicināja doties uz baznīcu, tur es reāli Dievu neiepazinu. Baznīcas rituāliem neredzēju jēgu un šķita, ka tā ir veltīga laika izšķiešana – pa to pašu laiku varēju darīt kaut ko interesantāku. Īsti nevarēju saprast, kāpēc bija cilvēki, kuri stāstīja citiem par Dievu, domāju toreiz, ka to vajadzētu paturēt pie sevis kā personīgo viedokli. Man bija nepareizi priekšstati par kristiešiem – šķita, ka viņi neredz dzīvi, kāda tā ir patiesībā, un ir aprobežoti.
Dievu iepazinu ziņkāres vadīts. Tā kā biju diezgan skeptisks, izlēmu pārbaudīt savas domas un uzzināt, vai Dieva solījumi cilvēkiem nav meli. Vēlējos saprast, kāpēc mūsdienās joprojām ir tik daudz cilvēku, kas tic Dievam un vai tiešām tajā visā kaut kas strādā. Šo iemeslu dēļ atsaucos uzaicinājumam atnākt uz neformālo pasākumu, uz kuru mani uzaicināja kāda sieviete, kura apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”. Tas bija Ziemassvētku laiks, un atnākot mani ļoti uzrunāja atmosfēra un cilvēku atsaucība, draudzīgums. Pēc pasākuma es uzdevu daudz jautājumu, piemēram, ko nozīmē ticība, cerība un mīlestība. Tomēr iekšēji joprojām saglabāju savu nostāju, skepticismu un it kā nedzirdēju, ko cilvēki man stāstīja. Pēc laika mani uzaicināja uz mājas grupiņu, uz kuru arī aizgāju. Patika draudzīgās sarunas un lūgšanas par cilvēku vajadzībām. Tomēr viss, ko man teica par Dievu, kaitināja. Neskatoties uz negatīvismu, es tik un tā turpināju nākt uz grupiņu, jo jutos tur labi un pat īsti nevaru pateikt, kāpēc. Toreiz es vēl nesapratu, kas tas ir, kas mani piesaista.
Kas tavā dzīvē ir mainījies, kopš iepazini Dievu?
Uz savu pirmo draudzes inkaunteru jeb trīs dienu semināru aizbraucu, jo vēlējos pārbaudīt, vai tiešām Dievs dara tādas izmaiņas cilvēkos, kā viņi par to stāsta liecībās. Bet sanāca tieši otrādi – es pats personīgi piedzīvoju Dievu. Kad par mani aizlūdza, sajutu tādu kā muskuļu vilkšanu, tirpas un raustīšanu. Pēc aizlūgšanām atzinu, ka pats savu dzīvi nevaru izmainīt un man nepieciešama pārdabiska spēka palīdzība. Vēlējos sākt dzīvot citādāk – bez depresijas un atkarībām. Sapratu to, ka vai nu es saglabāju savu skepticismu un negatīvo attieksmi un palieku tādā stāvoklī, kādā esmu, vai tomēr atļauju savā dzīvē ienākt Dievam un atveros izmaiņām. Es izvēlējos Dievu un pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju.
Līdz ar šo lēmumu mana dzīve sāka mainīties. Pavadot laiku lūgšanās un lasot Bībeli, Dievs sāka darboties pie mana rakstura un attieksmes. Ievēroju, ka esmu kļuvis pozitīvāks, negatīvā attieksme pret Dievu un citām lietām pazuda. Vairs nejūtos nomākts un man nav depresijas, esmu atradis jēgu savai dzīvei – celt cilvēkus, palīdzēt viņiem un ar Dieva palīdzību izcelt ārā no negatīvā „purva”, kurā viņi ir iestiguši savas dzīves laikā. Ticīgus cilvēkus vairs neuzskatu par aprobežotiem. Esmu sapratis, ka mani priekšstati ir bijuši nepilnīgi. Ir pazudusi arī tieksme pēc datorspēlēm un pornogrāfijas. Tagad iekšēji jūtos ļoti labi. Paradoksāli, bet tieši to, ko agrāk meklēju – dzīves piepildījumu un brīvību – atradu tur, kur vismazāk gaidīju!
Arta Rozentāla liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa
