Sandis vienmēr ir bijis kluss un noslēgts cilvēks, kas deva priekšroku pavadīt laiku vientulībā ar sevi – istabas četrās sienās, kur virtuālā realitāte šķita aizraujošāka par īsto dzīvi. Nespēja atrast draugus un izveidot labas attiecības ar cilvēkiem lika jaunietim meklēt piepildījumu atkarībās, kas vēl vairāk iztukšoja un atņēma dzīvesprieku.

„Pēc vilšanās attiecībās ar dažiem cilvēkiem, nolēmu vairs nevienam pilnībā neuzticēties un izveidojās tāda kā distance starp mani un pārējiem,” stāsta Sandis. „Pamazām kļuvu klusāks, noslēdzos sevī un izdomāju, ka savu dzīvi veidošu ap sevi un sevī. Ikdienā lielāko daļu laika veltīju datorspēlēm, uzturējos savā istabā – tā bija mana pasaule, kur jutos droši un kur varēju aizmirst savas neveiksmes. Tā kā tas ar laiku vairs nešķita interesanti, meklēju kaut ko, kas varētu aizpildīt šo garlaicību un arī to, ka man nebija labu attiecību ar apkārtējiem. Internetā atklāju pornogrāfiju, kas bija kaut kas jauns, un tā pamazām kļuva par manu atkarību. Lai gan sākumā šī virtuālā dzīve šķita interesanta, ar laiku es sāku justies arvien sliktāk. Iekšēji jutu, ka tas nav pareizi, ka bēgšana no cilvēkiem un slēpšanās savā „pasaulītē” nevar būt manas dzīves jēga.

Sāku domāt, kā varētu mainīt šo situāciju. Izvirzīju sev mērķus, ko vēlētos sasniegt, un viens no tiem bija pārtraukt šo virtuālo realitāti, kas bija izveidojusies jau par atkarību. Teikšu godīgi – tas man izdevās tikai pāris dienas un jebkāda apņēmība vēlāk nespēja palīdzēt, es nezināju, kā tikt ar to galā saviem spēkiem. Jutos nomākts un nosodīju sevi par neveiksmēm. Nevienā lietā vairs nesaskatīju pozitīvo, pat humora izjūtas man nebija. Nekas, ko redzēju apkārt, nešķita interesants vai labs. Tā nu es turpināju dzīvot kā iepriekš.

Kādu dienu, ejot pa ielu, man garām gāja meitene, kura noskatījās, it kā gribētu kaut ko teikt, tad pagāja garām un tomēr apgriezās, lai uzrunātu mani. Viņa iesāka sarunu, prasot, uz ko es dzīvē paļaujos. Mēs nonācām līdz tematam par Dievu. Sākumā pirmā doma bija  – kāpēc es? Kāpēc kāds uzrunā tieši mani? Es sajutos īpaši un mani ieinteresēja tas, ko šī meitene stāsta, lai gan tobrīd neticēju Dievam. Mēs apmainījāmies ar kontaktiem un vēlāk mani uzaicināja uz mājas grupiņu draudzē „Kristus Pasaulei”. Pirmās reizes es gāju intereses vadīts, tajā pašā laikā pret visām jaunām lietām savā dzīvē izturējos kritiski. Stāvēju maliņā, novēroju visus, praktiski nekad nerunāju. Aizgāju arī uz dievkalpojumu, tajā izskanēja cilvēku liecības par to, kā Dievs izmainīja viņu dzīves. Mani tas uzrunāja, jo sasaistīju to arī ar savu dzīvi. Zināju, ka man vajadzīga palīdzība, es vēlējos pārmaiņas. Tādēļ nākamajā dievkalpojumā atsaucos aicinājumam iziet priekšā un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Pēc laika devos uz trīs dienu semināru – inkaunteru, kur anketā atzīmēju lietas, no kurām vēlējos atbrīvoties. Par mani lūdza kalpotāji un bija sajūta, ka no manis tiek noņemts smagums. Es nesapratu, kāpēc tā notiek, bet pēc tam  jutos iekšēji brīvāks, pazuda nospiestība, skumjas un depresīvas domas.

Pēc inkauntera sāku arī pats lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Ar laiku pamanīju, ka vilkme pēc datorspēlēm un pornogrāfijas pazūd. Ja iepriekš es cīnījos ar šo vēlmi un nespēju tikt vaļā, tad tagad es to vienkārši vairs nevēlējos. Sapratu, ka tā brīvība no smaguma, ko jutu pēc aizlūgšanas, tiešām bija Dieva spēks, kas pārdabiski mani atbrīvoja no važām. Tā kā nejutos vairs tik nospiests un nebrīvs, uzlabojās mana komunikācija ar cilvēkiem – kļuva vieglāk atrast kopēju valodu, sāku uzticēties un nebaidīties no sliktā, ko varētu kāds nodarīt. Es sāku saredzēt, kā Dievs darbojas manā dzīvē. Ejot uz draudzi, lasot Bībeli, iepazinu, kāds ir Dievs un kāda ir dzīve, esot ar Dievu. To nevar salīdzināt ar to, kā dzīvoju iepriekš! Es tur vairs nevēlējos atgriezties!

Man pavērās jauns skats uz dzīvi – varu būt tas, kas es esmu, man nav jādzīvo virtuālā pasaulē, jo dzīve ir šeit un tagad, un Dievs cilvēkam ir paredzējis dzīvot brīvībā nevis važās. Esmu priecīgs, ka varu veidot labas attiecības ar cilvēkiem, draudzē esmu uzņēmies kalpošanu un pienākumus.

Cilvēkiem, kas dzīvo līdzīgi, kā es iepriekš, varu teikt – noteikti nešaubieties par to, ka Dievs var jums palīdzēt! Ticiet un arī jūsu dzīve sāks mainīties!

Sanda Ķepīša liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa