Laimas dzīve noritēja bērnu namā – vidē, kur dzīvo bērni no visdažādākajām ģimenēm, un lielākoties – nelabvēlīgām. Vecāku uzmanības un mīlestības trūkums viņos atstāj sekas visas dzīves garumā. Nereti, pat kļūstot par pieaugušu cilvēku, viņi sastopas ar lielām grūtībām iesākt pastāvīgu dzīvi, attiecības un darbu.

„Bērnības atmiņas saistās ar to, ka mamma regulāri dzēra” iesāk Laima, „tas arī bija iemesls, kāpēc mani izņēma no ģimenes.” Turpmākie gadi jaunajai meitenei pagāja iestādē, kur nācās dzīvot kopā ar nepazīstamiem bērniem. To, ko viņa nesaņēma ģimenē – uzmanību un mīlestību – nespēja iegūt arī bērnu namā. Jau agrā vecumā bērni mācās komunikāciju ar vecākiem, taču, ja tā iztrūkst, vēlāk parādās atstumtība – bērns nemāk komunicēt arī ar vienaudžiem. Laima turpina: „Atceroties bērnu nama laikus, prātā nāk tas, ka es nekad nespēju tur iejusties un iekļauties vienaudžu kolektīvā. Es nemācēju runāt ar viņiem un uzdot jautājumus, izteikt savas emocijas – priekus vai bēdas, tādēļ vēlāk sākās apsmiešana un izstumšana, līdz es pilnībā noslēdzos un pārstāju komunicēt ar viņiem. ”

„Kad kļuvu pilngadīga, bija jāiesāk pieaugušā dzīve. Sākumā, ejot pa Rīgas ielām, domāju, ka nomaldīšos – tik neierasti tas šķita – dzīvot patstāvīgi. Paprasīt kādam ceļu? Nē, un ja nu mani par to apsmies? Tāda bija mana domāšana tolaik. Es visu laiku baidījos no sliktas attieksmes pat no nepazīstamiem cilvēkiem  vai vienkāršiem pretimnācējiem uz ielas. Dzīvoju viena pati savu kluso un noslēgto ikdienu man piešķirtajā dzīvoklī, pārtiku no valsts pabalsta. Lielas grūtības sagādāja arī darba meklēšana, intervijās lielākoties man atteica.”

Laimas pašvērtējums saruka arvien vairāk, jo nebija neviena, kas viņai izrādītu mīlestību un atzinību – lietas, pēc kurām ilgojas ikkatrs. Uzskatīdama sevi par neveiksminieci, kurai viss no rokām ārā krīt, meitene turpināja dzīvot, nemaz neiedomājoties, ka būtu iespējams kaut ko mainīt.

„Šķita, ka nekas un neviens nespētu mainīt šo kluso, noslēgto Laimu, kura nezināja, kas ir mīlestība un ka to vispār var kaut kā izrādīt. Tomēr savā dzīvē es piedzīvoju kaut ko tādu, kas izmainīja mani, neskatoties uz visu smago pagātni – tā bija satikšanās ar Dievu.” Bībele saka, ka Dievs ir mīlestība. Un tieši tas lika viņai sākt dzīvot pavisam citu dzīvi.

Atsaucoties draudzenes aicinājumam uz kādu mājas grupas pasākumu draudzē „Kristus Pasaulei”, Laima iepazinās ar kristiešiem. „Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, draudzīgi, ikviens man nāca pretī sveicināties” atceras Laima, kurai iepriekš to nebija nācies bieži piedzīvot, „viņos bija neviltota mīlestība, kas nāca no Dieva.”

„Mani uzaicināja arī atnākt uz dievkalpojumu. Svētruna tik ļoti uzrunāja, ka es uzreiz sapratu, ka man ir vajadzīgs Glābējs – Jēzus, jo pati ar savu dzīvi galā netieku. Dievkalpojuma beigās es izgāju priekšā lūgšanā pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Dievs sāka pamazām mainīt manu dzīvi, tas notika pārdabiski – lietas, kuras agrāk nespēju risināt, Dievs dziedināja un atbrīvoja. Viņš piepildīja mani ar mīlestību, kas lika justies vērtīgai. Liela nozīme manā dzīvē ir lūgšanai. Dievs darbojas caur to – maina manu raksturu, domāšanu, ceļ manu pašapziņu.  Dievs paņēma projām mazvērtību, pārlieku lielo kautrību un nespēju komunicēt ar cilvēkiem. Tagad es varu droši pieiet klāt pats nepazīstamam cilvēkam, uzsākt sarunu, pastāstīt par Kristu, kurš viņu mīl. Vairs nebaidos jautāt, painteresēties par otru vai izrādīt savas emocijas – jūtos iekšēji brīva un vērtīga. Sāku ievērot, ka mainās pat situācijas man apkārt. Lūgšanā iestājos arī par savu mammu un tēti, piemēram. Ja agrāk tētis ļoti rupji izturējās, kad mani satika, tad šobrīd tas ir citādāk – viņa attieksme ir mainījusies.”

Kalpošana draudzē un regulāras lūgšanas ir piedevušas jaunu jēgu meitenes dzīvei. Ir mainījušās viņas domas gan par pasauli, gan, pats galvenais, par sevi. Šobrīd viņa zina, ka ir kāds, kurš viņu mīl un vērtē – tas ir Dievs. Tikai Viņš ir spējīgs pārvērst pagātni kājām gaisā, ielikt to, kas tur nekad nav bijis – rūpes, mīlestību un atzinību!

Laima: “Cilvēkiem, kuri vēl aizvien dzīvo mazvērtībā, es gribētu novēlēt piedzīvot Dievu un nākt uz draudzi. Pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju un tu kļūsi brīvs no mazvērtības!!”

Laimas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums un Kristīne Zeltiņa