Personīgas attiecības ar Dievu spēj izmainīt jebkura cilvēka sirdi. Tas ir spēcīgs ierocis cīņā ar problēmām un ar rakstura sliktajām īpašībām. Ieva par Dievu zināja jau kopš pašas bērnības.  Viņai vienmēr ir bijusi pārliecība par to, ka Dievs ir. Tikai esot vienā draudzē, lasot Bībeli un lūdzot, Ieva saprata, ko patiešām nozīmē kalpot Dievam.

Jau bērnībā, redzot, kā omīte lūdz un ieraugot bildi ar Jēzu pie krusta, man radās iekšēja bijība no Dieva.  Visu savu dzīvi es esmu apzinājusies to, ka Viņš ir, bet regulāras attiecības ar Dievu man nebija. Regulāri nelasīju Bībeli un nelūdzu. Bet grūtos laikos es Viņu meklēju, un Dievs vienmēr atbildēja uz manām lūgšanām. Es apmeklēju dažādas baznīcas un kristīgus pasākumus. Esmu bijusi daudz kur, bet īsti nekad nejutos piederīga nevienai no šīm vietām.  Lūdzu Dievu un izmisīgi meklēju dzīvu draudzi, kur varu justies piederīga. Tā nu pienāca 2008. gads un pa kristīgo radio dzirdēju, ka mācītājam Mārcim Jencītim būs dziedināšanas dievkalpojums Rīgā, kuru es ar nepacietību gaidīju. Jūtot to atmosfēru, kas tur valdīja, uzreiz sapratu, ka šī ir īstā vieta tieši man. Zināju, ka Dievs ir atbildējis uz manu lūgšanu. Kopš tās reizes sāku apmeklēt draudzi regulāri.

Pirmie pāris gadi šajā draudzē man bija visgrūtākie, jo nācās tikt galā ar savu raksturu. Man bija šausmīgi grūti pieņemt, ka draudzē ir kārtība un konkrēta mācība, tāpat man bija problēmas ar autoritātēm. Nespēju pieņemt to, ka man kaut ko pamāca vai norāda, jo uzskatīju, ka pati esmu visgudrākā un vispareizākā. Es tolaik biju nepatīkams cilvēks. Varēju bez sirds pārmetumiem pieiet klāt draudzes kalpotājiem un pateikt skaļi visu, ko par viņiem domāju. Bet tajā pašā laikā man šie dievkalpojumi bija nepieciešami, jo guvu spēkus visai nedēļai. Regulāri lasu Bībeli un Dievs mani uzrunāja caur šo Rakstu vietu: “Es tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kuru tev jāstaigā.” Dievs mani visu laiku ir vadījis caur vārdu. Pieņēmu to, jo zināju, ka šī ir vieta, kur man jābūt. Sapratu, – ja kaut kas nepatīk, tad jāmainās ir man pašai.

Pēc kāda laika apmeklēju arī draudzes rīkoto semināru inkaunteru. Tā ir vieta, kur ir jūtama spēcīga Dieva klātbūtne. Aizbraucot uz šo inkaunteru, tiku dziedināta no “akmens sirds”. Ieraudzīju sevi tā kā no malas, kā es izturējos pret citiem. Pēc šī inkauntera viss mainījās. Es pamazām sāku pieņemt autoritātes un izrādīt cieņu saviem vadītājiem, kā arī iet vienoti draudzes mācībā.  Taču ik pa laikam bija jāpacīnās ar vecajām rakstura īpašībām.

Man bija grūti pieņemt arī draudzes vīziju. Nekādi nespēju iedomāties, ka varētu būt līderis un vadīt cilvēkus. Bet pamazām Dievs caur savu vārdu pārliecināja mani, ka esmu aicināta lieliem Dieva darbiem. Tanī laikā es to nesapratu, bet šobrīd man tas ir skaidrs.  Sāku arī par to lūgt Dievu – man bija izveidots lūgšanu plāns gan kalpošanai, gan privātajām lietām. Un šodien redzu, ka viss, ko tajā laikā es biju lūgusi, ir piepildījies.

Ja agrāk es biju draudzes dumpiniece un šķita pareizi bija tikai tas, ko es domāju un daru, tad šobrīd Dievs mani ir izmainījis līdz nepazīšanai. Viss ir mainījies kā diena pret nakti. Esmu kļuvusi par citu cilvēku, un šodien pati kalpoju Dievam un cilvēkiem. Es vadu savu mājas grupiņu. Pašā sākumā tas likās neiespējami, un domāju, ka Dievs ir izredzējis tikai īpašus cilvēkus šādam darbam. Tagad apzinos, ka kalpot cilvēkiem un Dievam var pilnīgi jebkurš. Šobrīd turos pie draudzes vīzijas, ko Dievs ir ielicis mācītāja un arī manā sirdī. Jūtos ļoti laimīga, un cilvēki apkārt arī to pamana. Ir pazudusi nepareizā domāšana, un es vairs neuzskatu sevi par labāku nekā citi. Dievs mani ir izmainījis!

Ievas Krūkliņas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija