Diez vai būs kāds cilvēks, kas kaut reizi savā dzīvē nav juties nomākts, grūtsirdīgs – kaut vai uz brīdi vai uz stundu. Taču, kurā brīdī šī sliktā oma pārtop par ko vairāk? Par depresiju kā slimību mēs runājam tad, kad cilvēks šīs sajūtas izjūt ilgstoši – viņš jūtas grūtsirdīgs, nomākts, viņam trūkst dzīvesprieka, pazūd iepriekšējās intereses, aizraušanās, kas viņam agrāk sagādāja prieku. To ir grūti izārstēt pilnībā un bez sekām, bet Dievam viss ir iespējams. Šāds brīnums notika arī Baibas dzīvē, kura Dieva spēkā atbrīvojās no depresijas.

Baiba, tev bija depresija, pastāsti, lūdzu, kādēļ tā sākās?

Sākumā man nomira vīrs, pēc neilga laika aizgāja arī tēvs, kurš bija slims ar vēzi. Tas man bija liels šoks, un visu notikušo man bija ļoti grūti pārdzīvot. Sēru periods ilga aptuveni četrus gadus. Jutos sagrauta, nezināju, kā tam tikt pāri. Meklējot mierinājumu, biju uzsākusi nepareizas attiecības ar precētu vīrieti. Es apzinājos, ka daru nepareizi, mani mocīja vainas apziņa, bet nespēju tam pretoties. Mēs strādājām vienā darba vietā, un tur uzzināja par šīm attiecībām, tādēļ saņēmu daudz pārmetumu no apkārtējo puses, kas atnesa ļoti smagas sekas manā dzīvē. Spiediena dēļ man nācās pamest savu sirdsdarbu. Šis nelaimju kokteilis veicināja depresijas rašanos.

Kur tu meklēji palīdzību?

Jā, biju aizgājusi pie ārsta. Rezultāti bija tik slikti, ka nācās iet uz dažādām papildus pārbaudēm, kur aizpildīju speciālu testu, un man tika diagnosticēta depresija. Tā es sapratu, no kurienes bija radušās visas problēmas attiecībās ar cilvēkiem. Piemēram, konstanta nevēlēšanās doties ārpus mājas, lai satiktu draugus. Bija zudusi arī vēlme kaut ko darīt. Kad uzzināju par slimību, devos pie psihologa un psihiatra, kā arī sāku lietot medikamentus. Divus gadus apmeklēju privāto psihologu, taču rezultātu nebija. Man bija radusies ilūzija, ka ar zālēm varēšu izārstēt depresiju, lai gan draudzene teica pretējo un mēģināja mani pārliecināt nelietot šos medikamentus. Zāles mani nedaudz nomierināja, tomēr slimību nedziedināja. Kad dzirdēju ārsta sarunu ar pacientu, kuram, lietojot zāles, nekas divu gadu laikā nebija mainījies, manis lolotās cerības par atveseļošanos šādā veidā sagruva pavisam. Zāļu dēļ arī nokritos svarā, bija atmiņas zudumi, dažas reizes noģību uz ielas, tādēļ nolēmu beigt tās lietot.

Depresijai ir dažādi izpausmes veidi. Kā tā izpaudās tev?

Kā jau pieminēju, man ilgstoši nebija vēlēšanās doties ārpus mājas. Spēju aizbraukt tikai uz darbu, bet, kad draugi uzaicināja uz kādu pasākumu, vienmēr izdomāju atrunas, lai nebūtu nekur jāiet. Biju beigusi apmeklēt dažādas izstādes, teātrus un citus kultūras pasākumus. Man bija kauns uzticēt savu problēmu draudzenēm, kas vēl vairāk sabojāja mūsu attiecības. Mēs attālinājāmies, jo katrs viņu mēģinājums uzturēt attiecības cieta neveiksmi manas noraidošās attieksmes dēļ. Nerūpējos par sevi, mājās valdīja liela nekārtība, netīrie trauki atradās pat istabā uz grīdas, tādēļ arī pie sevis vairs nevienu neaicināju. Viss likās bezjēdzīgs. Es spēju kaut kādā veidā izdarīt pašu nepieciešamāko, bet pārējo laidu pašplūsmā. Daudz pirku lētas drēbes, kuras vienkārši krāvu istabā kaudzē. Centos šajā nodarbē atrast piepildījumu un prieku, bet arī tas neizdevās. Man bija izveidojusies arī fanātiska kosmētikas atkarība, nespēju iziet no mājas neuzkrāsojusies, tā man bija kā narkotika, kas nesa tikai īslaicīgu prieku.

Tagad tu esi dzīvespriecīgs cilvēks. Kā tu līdz tam nonāci?

Šajā laika posmā aptuveni gadu regulāri apmeklēju baznīcu, Dievam ticēju un biju pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju, bet neizpratu ne ko tas nozīmē, ne to, ko baznīcā stāstīja, tāpēc diezgan ātri atkritu. Tomēr izjutu lielu tukšumu sirdī, tāpēc sāku regulāri lūgt mājās. Aptuveni pēc četriem gadiem uz ielas satiku divas meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei”, kuras mani aicināja uz mājas grupiņu. Es baidījos turp doties, jo domāju, ka mani noteikti apzags, bet viņas turpināja man mēnesi no vietas regulāri zvanīt, vienmēr runāja laipni un nekad nespieda. Sāku domāt, ka šī iespēja varētu būt atbildēta lūgšana, tādēļ saņēmos un atnācu uz mājas grupiņu, līdzi gan neņemot neko vērtīgu, un naudu arī atstāju mājās.

Kurā brīdī saņēmi savu dziedināšanu?

Diezgan drīz aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kas bija kā labs pamats pilnīgai dziedināšanai. Tieši pēc aizlūgšanas šajā seminārā depresija sāka atkāpties. Nepiedzīvoju tūlītēju brīnumu, bet no savām problēmām atbrīvojos pakāpeniski, lūdzot Dievu, apmeklējot draudzi, lasot Bībeli un arī dažādas grāmatas, kas balstītas uz Bībeles principiem. Sapratu, ka man arī pašai kaut kas ir jādara un par savu brīvību ir jācīnās, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez depresijas. Lūdzot Dievu un lasot Bībeli, iemīlēju sevi, sāku rūpēties par apkārtējo vidi, kārtot māju, tāpēc arī vairs nevaldīja haoss, kas norādīja, ka mana iekšējā pasaule sākusi sakārtoties.

Kāda tava dzīve ir tagad?

Es zinu, ka depresijas man vairs nav un nekad nebūs. Esmu brīva un dziedināta. Lētās drēbes arī vairs neapdomīgi nepērku, visas liekās lietas atdevu labdarībā. Mani pat vairs “nevelk” šāda veida iepirkšanās, varu mierīgi paiet garām šiem drēbju stendiem, neko nenopērkot, ja nav nepieciešamība. Tagad arī vienmēr apdomāju, vai man kādu apģērbu tiešām vajag, un, pirms pērku, arī izvēlos to labā kvalitātē. Nepaiet neviena diena, kurā es nelūgtu Dievu. Ja man kādreiz rodas nomākts garastāvoklis, tad apliecinu Dieva vārdu. Komunicēt ar cilvēkiem man vairs nav problēmas, es viņus neatraidu un labprāt pavadu laiku ārpus mājas, satiekoties ar draugiem. Mājās vairs nevalda nekārtība, vienmēr novācu savus netīros traukus un tos nomazgāju. Esmu brīva arī no kosmētikas atkarības, Ar Dievu es redzu jēgu dzīvei, tā vairs nešķiet bezjēdzīga, esmu patiesi laimīga un brīva.

Novēlu arī citiem iepazīt Jēzu Kristu un saprast, ka ar Viņu dzīvei ir jēga un mērķi. Dzīve mainīsies, ja atsauksieties Viņam!

Baibas Celmas liecību pierakstīja Evija Šmatova

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa un Velta Kalniņa