Mums var būt neskaitāmi talanti un labas īpašības, ar kurām mēs spējam gūt panākumus dzīvē, taču, lai attīstītu savu potenciālu, vispirms ir jānotic sev un jābūt ar “stingru mugurkaulu”. Mums nepieciešams spēcīgs raksturs, lai dotos pretī mērķiem. Arī Astra bija viena no tām, kurai bija jāpacīnās un jāpieņem izaicinājumi, lai nostiprinātu sevi un celtu savu pašapziņu.

Astra, vai tu vari pastāstīt nedaudz par sevi?

Jau no pašas bērnības vienmēr kāds bija kontrolējis un apspiedis manas domas un vēlmes, izlemjot visu manā vietā.  Tādā veidā manī tika ieprogrammēta apspiestības sajūta. Es nejutos brīva, nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, kā arī tas iedragāja manu pašvērtējumu.  Vistrakāk ir, tad kad kāds tuvinieks tevi apspiež, tas parasti dzeļ vissāpīgāk, un manā gadijumā tas bija mans tēvs, kurš vienmēr man atkārtoja: “Tu takš nekas nebūsi, tev nekas nesanāks”. Šādi teksti bērnībā bija kā sēkla neveiksmēm, kas vilkās pakaļ visu dzīvi, līdz es iepazinu Dievu.

Kā mazvērtība izpaudās tavā dzīvē?

Es biju cilvēks bez “mugurkaula”. Vecāku kontrole mani bija ļoti iespaidojusi, tādēļ es nebiju iemācījusies pieņemt patstāvīgus lēmumus. Mazvērtības dēļ man bija grūti kādam pateikt “nē”, un tādā veidā ar mani bija viegli manipulēt. Jau vairākus gadus atpakaļ draudzene man ļoti daudz stāstīja par Dievu, kā Viņš maina dzīvi un dod tai jēgu, taču tēva ietekme bija pārāk spēcīga. Viņš man skarbi pateica: “Tev tas nav vajadzīgs”, un toreiz es tā arī paliku, Dievu neiepazīstot. Toreiz dzīvoju kopā ar savu tēvu, un viņa lēmums bija noteicošais. Tomēr viņa nepadevās, turpināja neatlaidīgi lūgt un ticēt, ka arī es reiz iepazīšu Dievu.

Ļoti ilgu laiku biju nostrādājusi bērnudārzā par auklīti. Tomēr vienu dienu sapratu, ka tas nav mans aicinājums, un pie sevis nodomāju, “Cik tad es tiem sīčiem tos pamperus varu mainīt?“, tā nu pieņēmu lēmumu, ka iešu studēt grāmatvedību.  Pabeidzu studijas un sāku intensīvi meklēt darbu. Es gāju uz darba pārrunām, centos visādi pārliecināt darba devējus, bet pieredzes trūkuma dēļ gandrīz vienmēr bija atteikums. Šie atteikumi palielināja manu tā jau lielo neticību sev. Prātā nemitīgi skanēja tēva teiktais bērnībā: Tu nekas nebūsi! Kaut arī pie kārotā darba beigās tiku, tas bija tikai uz īsu brīdi, jo ekonomiskās krīzes laikā mani atlaida. Tas vēl vairāk iedragāja manu pašvērtējumu, tādēļ es padevos. Tā nu kopš tās reizes mans grāmatvedības diploms ir nolikts plauktā un es atsāku strādāt bērnudārzā, lai gan biju sev solījusi, ka tur nekad neatgriezīšos. Nu jau tikai par virtuves darbinieci.

Ģimenes attiecību modelis vēlāk pārgāja arī uz manām attiecībām ar meitu. Es regulāri viņai zvanīju skolas laikā, traucējot koncentrēties uz mācībām, kā arī paslepšus sekoju meitai ceļā uz skolu, un vēroju, lai viņai pa ceļam nekas neatgadītos. Zemā pašvērtējuma dēļ tika iedragātas visas manas dzīves sfēras. Es nebiju spējīga atklāt savu potenciālu, un man nebija nekādas karjeras izaugsmes.

Kad notika pavērsiena punkts?

Mana meita sāka apmeklēt draudzi ”Kristus Pasaulei”, un uzaicināja arī mani. Kopā ar meitu katru nedēļu devos uz mājas grupiņu. Lai arī sākumā mana motivācija bija viņu kontrolēt, tomēr vēlāk arī pati sāku interesēties par Dievu. Lasot Bībeli un lūdzot, sāka mainīties mana domāšana, ar laiku parādījās ticība saviem spēkiem un pamazām ieraudzīju sevi kā personību. Pārstāju pārmērīgi zvanīt meitai stundu laikā. Arī darbā man parādījās uzlabojumi. Toreiz atbrīvojās pavāra palīga vakance un es ieraudzīju, ka tā ir mana iespēja un es to izmantoju. Ar laiku bija iespēja no palīga kļūt par pavāru. Šīs iespējas parādījās, jo bija mainījies mans pašvērtējums. Šobrīd man gatavošana tiešām ir sirds lieta. Un, tā kā es to daru no sirds, tad man tas patiešām izdodas. Esmu laba darbiniece, un Dievs mani svētī arī ar finansiāliem bonusiem pie algas katru mēnesi.  Šodien, pateicoties Dievam, esmu dziedināta no mazvērtības. Sāpīgie tēva vārdi vairs nenosaka manu rīcību. Es beidzot ticu sev, esmu pārliecināta, ka visu spēju Dieva spēkā, cilvēki mani vairs nekontrolē. Es daru to, kas man no sirds patīk, un apzinos, ka, beidzot varu realizēt savu potenciālu un esmu atklājusi savu talantu.

Ja agrāk Astra nespēja iedomāties, ka varētu būt kaut kas vairāk kā trauku mazgātāja, tad tagad viņai ir vīzija savai dzīvei. Dievs atbild, ja mēs pie viņa nākam, un Astra ir no tiem kas Viņu meklē. Viņa lūdz Dievu, lasa Bībeli un arī stāsta cilvēkiem par to, cik Dievs ir labs un maina cilvēku dzīves.

Astra, ko Tu novēlētu citiem?

Nāciet uz draudzi, ticiet Dievam, jo šī ir vieta, kur mainās dzīves. Un nepakļaujieties apkārtējo spiedienam, esiet ar savu viedokli, cīnieties paši Dieva spēkā un jums viss izdosies!

Astras Šadres liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa