Ar veģetatīvās distonijas simptomiem Ivars ir cīnījies aptuveni septiņus gadus. Šī mūsdienu slimība traucēja jaunajam vīrietim pilnvērtīgi dzīvot un ārstu izrakstītie medikamenti spēja vien noslāpēt sliktās emocijas un padarīt Ivara prātu apātisku. Ivars ir atzinis, ka visspēcīgākais ierocis cīņā pret slimību ir lūgšana.

Viss sākās ar kādu atgadījumu pirms septiņiem gadiem: “Atceros, ka tolaik man ļoti patika ieiet karstā pirtī un atpūsties. Iznākot ārā, iegāju aukstā dušā. Pēkšņi mani pārņēma dīvainas sajūtas, man palika slikti – sāka trūkt elpa, reiba galva, iestājās liela panika, kuru izskaidrot pats nevarēju, nespēju sakarīgi padomāt, sāku ātri staigāt turp šurp. Nesapratu, kas ar mani notika. Pie ārsta toreiz nedevos, jo neuztvēru šos simptomus pārāk nopietni. Turklāt toreiz manas labākās zāles bija aliņš.

Gāja laiks un es par atgadījumu piemirsu, līdz brīdim, kad notika kāds negatīvs pavērsiens. Kādā vakarā man uz ielas uzbruka vairāki cilvēki un es nonācu slimnīcā. Ķermenis bija piedzīvojis spēcīgu satricinājumu, un tika traumēta nervu sistēma. Sekoja ilgs atveseļošanās posms, kura laikā veselu gadu neizgāju ārā no mājas, un simptomi, kurus biju piedzīvojis pirtī, sāka atkārtoties un saasināties. Ik pa laikam man bija spēcīgas panikas lēkmes, baidījos iziet ārpus mājas un bailes, kuras nevarēju izskaidrot. Lietoju pamatīgu medikamentu kaudzi – antidepresantus un pretkrampju zāles. Uz kādu laiku tas palīdzēja nomierināties, taču problēmu neatrisināja – jutos apātisks un pat tāds kā “nozombēts”, jo medikamentu lietošanas rezultātā man zuda interese par apkārtējo pasauli. Neskatoties uz lielo zāļu daudzumu, ko ikdienā lietoju, man atkārtojās arī izteikti simptomi, ko piedzīvoju pirtī laiku atpakaļ. Aizejot pie ārsta, viņš izteica aizdomas, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Man izrakstīja nomierinošas zāles, kas sākumā arī palīdzēja izvairīties no panikas lēkmēm, tomēr joprojām ik pa laikam izjutu aukstus sviedrus, bezspēku, nevarēju normāli aizmigt – gāju vēlu naktī gulēt un cēlos vēlu no rīta. Turpināju lietot medikamentus divu gadu garumā, taču vēlāk sapratu, ka nespēju dzīvot kā flegmatiska būtne un pamazām sāku samazināt zāļu devu. Pilnībā neatmetu, jo bija izveidojusies atkarība – ja neiedzeršu zāles, zināju, ka tuvosies panikas lēkme, trūks elpa un būs grūti koncentrēties.

Sapratu, ka tradicionālā medicīna man nespēja palīdzēt. Dievam toreiz neticēju, taču biju pārliecināts, ka kāds augstāks spēks eksistē. Tādēļ sāku pievērsties dažādām ezoteriskām mācībām, kuras skaidroja, ka drīkst uzdot jautājumus un prasīt palīdzību šim spēkam, kuru toreiz iedomājos kā kādu mistisku tēlu, kas piepilda visas vēlmes. Šķita, ka sākumā kaut kas mainās un paliek vieglāk, taču tā visdrīzāk bija pašiedvesma, jo reāli slimības simptomi turpināja pastāvēt. Pēc pusgada pavadītiem izmēģinājumiem mainīt domas, sapratu, ka tas manu problēmu nav atrisinājis.

Pēc laika mani uzrunāja kāda paziņa, kura sāka stāstīt man par Dievu un draudzi. Sākumā nevēlējos ieklausīties, bet vēlāk pievērsu uzmanību tam, ko viņa teica – ka Dievs ir izmainījis viņas dzīvi un var to izdarīt arī ar manējo. Kādu reizi piekritu atnākt uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Tā laikā šķita, ka īpaši daudz ko nesaprotu, bet vēlāk šī paziņa man zvanīja, skaidroja daudzas lietas un ar viņas palīdzību es iepazinu Dievu. Sāku regulāri nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, kur par mani lūdza. Bībelē ir rakstīts, ka Jēzus uznesa visas mūsu slimības pie krusta. Sākumā biju iespītējies un nevēlējos pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, taču dienā, kad to izdarīju, sāka notikt vēl nebijušas pārmaiņas. Manī atnāca ticība, ka šo slimību var uzvarēt Dieva spēkā un ka es varu būt brīvs. Pēc laika devos uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, pēc kura simptomi sāka strauji samazināties. Saasinājuma brīžos es neņēmu palīgā alu vai zāles, bet gan lūgšanu. Un tiešām viss pārgāja. Es tiešām piedzīvoju reālu risinājumu. Mani dziedināja dzīvais Dievs, nevis izdomāts tēls! Ir lietas, kuras savā spēkā mēs nevaram ietekmēt, tādēļ ir vajadzīgs brīnums!

Mana ikdiena ir mainījusies – man vairs nav panikas lēkmes, zāles es nelietoju, mana nervu sistēma ir dziedināta un jūtos mierīgs. Nebaidos vairs iziet ārpus mājas vai sabiedrībā. Neizjūtu ne elpas trūkumu, ne aukstos sviedrus vai reiboņus. Es nejūtos apātisks, man ir prieks, un es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Inkauntera laikā pirmo reizi pēc notikušā iegāju pirtī, un man nebija bailes. Sapratu, ka ar Jēzu esmu pilnīgi atbrīvots un dziedināts.

Ikvienam, kurš nav atradis risinājumu savām problēmām, iesaku – pieņemiet Jēzu Kristu kā savu Glābēju! Viņš ir uznesis pie krusta visus mūsu grēkus un slimības. Ikviens var saņemt dziedināšanu Viņa spēkā!

Ivara Vizuļa liecību pierakstīja Kristīne Krapāne