“Tikko kā biju saņēmis dāvanu, taču nepaspēju to kārtīgi aplūkot, kad nesaprotamu iemeslu dēļ sākās reibonis, vemšana, un es zaudēju samaņu, kam sekoja brauciens “ātrās’” palīdzības mašīnā, murgainas gaidīšanas stundas slimnīcas uzņemšanas nodaļā un ievietošana stacionārā” – tā savu dzimšanas dienu atceras Dainis.

Viņš turpina savu stāstu: “Vasaras beigās, tieši tās dienas rītā, kurai vajadzēja būt īpašai un priecīgai, man sākās nopietnas veselības problēmas. Slimnīcā mediķi sākumā domāja, ka man ir insults, taču vēlāk man tika uzstādīta diagnoze vestibulārā neiroze, kuru, pēc mediķu domām, izraisījis stress, man tika izrakstīti arī atbilstoši medikamenti. Kaut arī jau ilgi ticu Dievam un esmu draudzē, caur nepareizu domāšanu manā dzīvē bija iezagušās problēmas, kas noveda līdz šādam stāvoklim. Dažādu neveiksmju rezultātā biju sācis domāt, ka esmu neveiksminieks un nevaru gūt panākumus, vārdu sakot, biju ielaidis sevī mazvērtību. Šie emocionālie pārdzīvojumi atstāja nopietnu iespaidu arī uz manu fizisko veselību – man sākās galvas reiboņi, vemšana un ģīboņi.

Lūdzu Dievu, ticēju un apliecināju, ka Viņš mani dziedina, saņēmu atbalstu arī savā mājas grupiņā un pēc ārstēšanās varēju atgriezties darbā, kur priekšnieks man izteica nopietnu brīdinājumu, ka vairs nedrīkstu slimot, jo tas rada uzņēmumam zaudējumus. Visu ziemu simptomi reizēm parādījās, bet, tā kā tie bija vieglā formā, turpināju strādāt. Tāpēc katra mazākā veselības problēma radīja papildus stresu un bailes slimot. Pat tad, kad man sākās bronhīts, es turpināju strādāt, līdz beidzot vairs nespēju. Fakts, ka atkal esmu “uz slimības lapas”, manī radīja tik lielus pārdzīvojumus, ka tie izraisīja otro vestibulārās neirozes lēkmi un es atkal nokļuvu slimnīcā. Es zaudēju darbu un šādā stāvoklī nebija iespējams meklēt jaunu. Jutos tā, it kā tumši mākoņi būtu savilkušies virs manas galvas. Turpinoties dažādām izmeklēšanām, man konstatēja arī kakla skriemeļu deformāciju, kas bija radusies smagā darba rezultātā. Mediķu prognozes nebija iepriecinošas. Vairāku mēnešu garumā man vajadzēja ievērot ļoti saudzīgu režīmu, nedrīkstēju celt vairāk par 3 kg, bija jāizvairās no straujām kustībām. Par sportošanu varēju aizmirst, jo nespēju paveikt pat elementārus mājas darbus, reizēm lielu dienas daļu pavadīju gultā un jutos kā invalīds. Visu pasliktināja apziņa, ka nevaru apgādāt savu ģimeni un neziņa par to, kad atgūšu normālas darba spējas. Savās grūtībās turpināju lūgt Dievu, uzticējos Viņam un nezaudēju ticību, jo biju pārliecināts, ka Viņš mani no šīs bedres izvilks. Cīnījos ar negatīvajām domām, apliecinot, ka Jēzus ir mans Ārsts un ka es visu spēju Viņa spēkā. Saprotot, ka man vajadzīgs spēcīgs izrāviens, devos uz mūsu draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru.

Tur arī saņēmu savu brīnumu. Tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kurās piedzīvoju un baudīju Dieva tuvumu. Jau ar pirmajām slavēšanas dziesmu skaņām jutu īpašu Dieva klātbūtni. Caur kalpotāju lūgšanām piedzīvoju lielu Dieva mīlestību, jutos pieņemts un mīlēts. Saņēmu spēku uzvarēt nepareizās domas un brīvību no mazvērtības. Dievs mani dziedināja! Mājās atbraucu vesels un laimīgs, jutos, it kā smaga nasta no manis būtu novelta, pazuda jebkādi reiboņi, nelabuma sajūta un esmu ļoti pateicīgs Dievam. Nebiju varējis sportot kādus trīs mēnešus. Dažas dienas pēc inkauntera ar velosipēdu veicu 20 km lielu attālumu, tās pašas dienas vakarā noskrēju 7 km. Jūtos lieliski. Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ir atjaunojis manu veselību un darba spējas. Medikamentus vairs nelietoju, es varu veikt mājas darbus, celt smagumus un regulāri sportot. Melnā strīpa manā dzīvē ir beigusies!

Zinu, ka man ir jāuzņemas atbildība par to, ko domāju, un nevēlos neveiksmju dēļ padoties, jo esmu pārliecināts, ka ar Dievu vienmēr var uzvarēt!”, tā savu stāstījumu nobeidz Dainis.

Daiņa Daubera liecību pierakstīja Dace Daubere