Emīls dažādu iekšēju kompleksu dēļ jutās mazvērtīgs, nespēdams pieņemt savus lēmumus un dzīvot patstāvīgi. Tādēļ puisis norobežojās gandrīz no visiem cilvēkiem, izņemot ģimeni. Viss izmainījās, kad viņš iepazina Dievu un nonāca draudzē „Kristus Pasaulei”. „Beidzot varu teikt – esmu pieaudzis!” tā par sevi saka Emīls, turpinājumā daloties savā stāstā.

„Manas problēmas sākās pusaudžu gados, kad ievēroju, ka, salīdzinot ar vienaudžiem, esmu mazāks augumā. Gadiem ejot, puiši man apkārt kļuva vīrišķīgāki un fiziski spēcīgāki, kamēr es vēl aizvien izskatījos un jutos kā bērns. Iekšēji to ļoti pārdzīvoju un daudz domāju par brīdi, kad arī būšu „liels vīrietis”. Vecākais brālis bieži vien mēdza mani par to ķircināt, kā arī skolas biedri, salīdzinot mani ar brāli, kurš izskatījās krietni pieaugušāks, izteica dažādas nepatīkamas piezīmes un apsmēja. Tas manī radīja lielu aizvainojumu. Lai uzlabotu savu fizisko formu un justos labāk, nolēmu sākt nodarboties ar sportu. Treniņos pavadīju ļoti daudz laika, cenšoties gūt ievērojamus panākumus, diemžēl gaidītie rezultāti izpalika, un es jutos vēl necilāks. Manī nostiprinājās pārliecība, ka esmu mazs, nevarīgs, nespēju paļauties pats uz sevi un pieņemt patstāvīgus lēmumus, jutos mazvērtīgs, tādēļ pārāk pieķēros saviem vecākiem. Necentos pieņemt savus lēmumus, bet visu atstāju vecāku ziņā. Tā rezultātā norobežojos gandrīz no visiem cilvēkiem, izņemot ģimenes. Iekšēji biju pilns ar rūgtumu, es jutos ļoti nospiests un nevērtīgs.

Studējot augstskolā, savas mazvērtības domas centos kompensēt ar izciliem sasniegumiem mācībās, tādēļ nereti pavadīju bezmiega naktis, lai gūtu sekmes un justos vērtīgāks. Šai “apsēstībai” sekoja emocionāls tukšums un arī veselības problēmas, kas lika justies vēl sliktāk. Lai arī man bija gandarījums par sasniegto, tas nedeva iekšēju piepildījumu un neatbrīvoja no negatīvām domām par sevi.”

Tajā laikā Emīls sāka aizdomāties par garīgām lietām. Tad, kādu reizi dodoties uz autoskolu, Emīlu uz ielas uzrunāja cilvēks no draudzes „Kristus Pasaulei”, un tolaik puisis nemaz nenojauta, kādas pārmaiņas šī tikšanās nesīs viņa dzīvē.

„Lai arī nekādas iepriekšējas pieredzes saistībā ar Dievu man nebija, biju sācis aizdomāties par garīgām lietām. Tieši šajā laikā iepazinos ar kādu cilvēku no draudzes un piekritu uzaicinājumam atnākt uz dievkalpojumu, kur man ļoti iepatikās slavēšanas mūzika un mācītāja svētrunas. Turpināju regulāri apmeklēt gan dievkalpojumus, gan mājas grupiņu, un sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Ticība Dievam, svētrunas par līderību, personības izaugsmi un Dieva spēku mūsu dzīvē, kā arī cilvēki mājas grupiņā palīdzēja man noticēt, ka esmu vērtīgs un spējīgs pats veidot savu dzīvi. Es sapratu, ka ne sports, ne panākumi mācībās vai darbā nespēj dot brīvības sajūtu, pārliecību par sevi un iznīcināt mazvērtību – to spēj tikai Jēzus Kristus un nepārtraukts darbs ar sevi. Lasot Bībeli, es aizvien vairāk sāku sevi pieņemt, jo sapratu, ka Dievs mani ir radījis īpašu un unikālu. Laikam ejot, mainījās mana domāšana – no vāja un par sevi nepārliecināta puišeļa esmu kļuvis par vīrieti ar „stingru mugurkaulu”, kurš spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus, izteikt savu viedokli, vajadzības gadījumā pateikt „nē”, pats par sevi parūpēties un veidot veiksmīgas attiecības ar cilvēkiem. Es vairs nejūtos nederīgs un necenšos dzīties pēc panākumiem ar mērķi būt ievērotam, tā kompensējot savu mazvērtību. Es dzīvoju atsevišķi no vecākiem, strādāju, spēju uzturēt sevi un būt par svētību arī citiem gan finansiāli, gan daloties ar evaņģēlija vēsti. Tagad jūtos brīvs, stiprs un ļoti laimīgs!”

Ja arī tu vēlies pozitīvas izmaiņas savā domāšanā un ikvienā dzīves jomā, zini – Jēzus Kristus ir risinājums! Meklē Dievu lūgšanā, apmeklē draudzi, pielieto iegūtos principus dzīvē un redzi, kā viss mainās!

Emīla Elinga – Eliasa liecību pierakstīja Monta Gulbe