Tu esi dzimis, lai uzvarētu. Tu esi vislabākajā vietā un vislabākajā laikā.

“Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.” (Efeziešiem 6:12-13)

Tātad mēs esam dzimuši, lai uzvarētu, un mēs esam dzimuši, lai cīnītos. Kas ir cīņa? Tā ir tiekšanās uz mērķi, aktīvi darbojoties, uzvarot grūtības un šķēršļus. Gan Dievam, gan cilvēkiem ir savi ieroči. Cilvēki cīnās, izmantojot dusmas, viltību, manipulācijas, kontroli; atliek Dieva lietas malā un skrien risināt savas problēmas. Tas ir cilvēcīgs veids un varbūt ne vienmēr tas pareizākais. Dievam ir savs veids, kā Viņš grib, lai mēs cīnāmies, un tad, kad mēs paņemam Dieva ieročus, mēs kļūstam spēcīgi visu uzvarēt. Uzvara nāk nevis tad, kad mēs skrienam Dievam pa priekšu un visu gribam atrisināt ātrāk un paši saviem spēkiem, bet tad, kad mēs satveram Viņa ieročus. Es domāju, ka mēs brīnišķīgi zinām, kas ir Dieva ieroči – tās ir personīgas attiecības ar Dievu katru rītu, draudze katru svētdienu, grupiņa katru nedēļu un evaņģelizācija. Dieva ieroči nav cilvēku ieroči. Viņam ir savi ieroči un savs veids, kā Viņš nes uzvaru mūsu dzīvēs.

Vai tu zini filmu “Transformeri”? Tur norisinās karš starp miermīlīgajiem robotiem jeb autobotiem un sliktajiem robotiem jeb deceptikoniem. Šīs abas robotu grupas cīnās par enerģijas avotu uz zemes. Šajā filmā mani pārsteidza tas, ka labie roboti bēg no ienaidnieka, nevis tam uzbrūk. Arī mūsu dzīvē dažreiz ir tā, ka problēmas gāžas pāri galvai, un mēs knapi spējam noturēties uz kājām, jo esam pārcīnījušies, bēgot no problēmām vai mēģinot tās kaut kādā veidā atrisināt paši saviem spēkiem, un mums šķiet, ka viss krīt no rokām ārā. Tev vienkārši ir jābeidz bēgt, jāapgriežas, jāpaskatās problēmai acīs un jāuzbrūk tai. Es mācījos kristīgajā skolā Vācijā, evaņģelizācijas akadēmijā, un tās direktors mums teica tā: tad, kad tev ir bail, bēdz uz priekšu! Bēdz uz priekšu, nevis atpakaļ. Dari to, kas ir jādara. Pagājušo reizi bija ļoti labs sprediķis par to, ka ir jādara pareizas lietas arī tad, kad ir grūti.

Mēs cīnāmies par tik daudzām jomām un lietām, par kalpošanu, finansēm, raksturu. Varbūt tu domā: es tikai cīnos un cīnos, un nekas nenotiek, nekas nemainās. Bet zini, ka tava laime ir šajā pašā cīņā. Kas ir laime? Vai laime ir nopirkt skaistu kleitu vai automašīnu? Uz kaut kādu brīdi jā, bet var būt arī tā, ka tu nopērc to skaisto lietu, aizej mājās un tā arī to nelieto, jo pa ceļam tā vairāk nepatīk. Laime ir tajā, ka mēs cīnāmies, ejam uz saviem mērķiem, tas ir pats process. Tad, kad tu uzņemies atbildību. Tajā ir mūsu patiesā būtība, piepildījums un gandarījums. Kad mēs necīnāmies, tad iestājas regress un stagnācija, zūd dzīvība. Tu esi kādreiz padomājis, kāda ir atšķirība starp tiem, kas vienmēr uzvar, un tiem, kas cieš zaudējumus? Kas padara vienus par uzvarētājiem un citus par zaudētājiem? Varbūt būtu grūti nosaukt vienu rakstura īpašību, jo katra situācija ir īpaša, taču visiem tiem, kuri ir piedzīvojuši sakāvi, piemīt spēja samierināties ar zaudējumu. Jo tie cilvēki, līderi un vadītāji, kuri vienmēr uzvar, vienmēr meklē izeju un izmanto visus resursus, kas ir viņu rīcībā. Zaudējums kā alternatīva viņiem šķiet nepieņemams. Tādēļ viņi rūpīgi apdomā veidus, kā uzvarēt, un pēc tam iet pa šo izvēlēto ceļu.

1940.gadā Vācija bija iekarojusi lielu daļu Eiropas. Tajā laikā par Anglijas premjerministru kļuva Vinstons Čērčils, un viņš attiecās pakļauties nacistu draudiem, cīnījās. Un bija tāds brīdis, kad Anglija cīnījās viena pati. Anglija viena pati pretojās nacistiem, jo Sabiedrotie bija nonākuši grūtā situācijā un viņu ģenerālis Brūkss, kura pakļautībā tajā laikā atradās 150 000 karavīru, paziņoja, ka situācija ir bezcerīga un viņi neko vairāk nevar darīt. Angļu karaspēks, jūras flote un zemesspēki jau tika evakuēti, un Sabiedrotie prasīja Hitleram pamieru. Taču V. Čērčils drosmīgi palika pie sava, nepadevās un turpināja cīnīties, viņš motivēja karavadoņus un visu tautu. Angļu tautai viņš sacīja: “Mūs sagaida lieli pārbaudījumi un ciešanas, bet mūsu mērķis ir karot ar visu savu enerģiju un spēku, ko Dievs vien var mums iedot. Karot pret tirāniju, kurai nav bijis līdzīgas visas cilvēces vēsturē. Un mūsu mērķis ir viens – uzvara. Uzvara par katru cenu, lai cik arī ilga vai smaga tā nebūtu. Bez uzvaras mēs nespējam izdzīvot.” Viņam nebija citas alternatīvas, kā vienīgi uzvara. Ir svarīgi, ka mēs dzīvē ieņemam tādu pozīciju: man nav citas alternatīvas, kā vienīgi uzvarēt.

Nelsons Mandela, Dienvidāfrikas republikas prezidents, cīnījās par savas tautas, melnādaino cilvēku brīvību un dziedināšanu. Par savām idejām viņš samaksāja cenu divdesmit septiņus gadus pavadot cietumā. Kad viņš bija cietumā, viņam piedāvāja atteikties no savām idejām, bet viņš palika pie sava. Pēc tam, septiņdesmit sešu gadu vecumā, viņš kļuva par Dienvidāfrikas prezidentu. Ar Dievu mēs vienmēr atradīsim ceļu uz uzvaru.

Ja šie cilvēki savā spēkā paveica tik lielas lietas, tad mēs, kas esam draudzē, kam ir varens un liels Dievs, esam tie, kas atradīs ceļu, kā uzvarēt. Dieva griba ir, ka mēs valdām.

“Tāpēc tu tagad runā tā ar Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu. Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu darījis lielu tavu vārdu, kāds ir tikai pašiem lielākiem vīriem zemes virsū.” (2.Samuēla grāmata 7:8-9)

Dievs mūs ir paņēmis prom no pasaules un ielicis šeit, draudzē, ar vienu mērķi – lai mēs valdītu, cīnītos un uzvarētu. Un Viņš grib darīt tavu vārdu lielu. Dievs pats ir cīnītājs. Kur veidojas un aug tie, kas cīnās? Pirmkārt, tā ir draudze:

“Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam! Mans labdaris un mana stiprā pils, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, uz ko es paļaujos, Viņš dara manu tautu man paklausīgu, Viņš man pakļāvis arī citas tautas!” (Psalms 144:1-2)

Tātad šeit veidojas cīnītāji, šeit veidojas tie cilvēki, kas veidojas ar stipru raksturu, kas ies un izcīnīs. Draudze ir kā karabāze. Kas ir karabāze? Tā ir teritorija krasta rajonā, kurā dislocējas karaspēka daļas ar tehniku, kuģiem, lidmašīnām, cilvēkiem un visu, kas nepieciešams. No karabāzes izsūta misijā karotājus, viņi izdara savu uzdevumu, iznīcina pretinieku un pēc tam atgriežas atpakaļ karabāzē, kur viņi atpūšas. Mēs svētdienās baudām no Dieva vārda, slavējam, šeit ir tik labi, visi draudzējas, ir mīlestības atmosfēra. Bet tad, kad mēs izejam ārā, mēs iekarojam tās teritorijas, kas mums ir jāiekaro. Tieši draudzē aug kalpotāji, un tieši tu esi tas cilvēks, ko Dievs kaldina, lai tu ietu un iznīcinātu velna darbus savā dzīvē un pēc tam arī citu dzīvēs. Apsolītā zeme mums ir jāieņem ar spēku, teritorijas ir jāatkaro no velna. Es domāju, ka katram no mums dzīvē ir tādas teritorijas, kuras vēl nav atkarotas. Tu saproti, ka kaut kas neiet tā, kā vajag, ir vajadzīgi uzlabojumi, bet zini, ka tu esi īstajā vietā. Draudzē ir mācība un kārtība – lūk, viens no Dieva ieročiem, kā mēs varam cīnīties un uzvarēt – iet vienotībā, vienā solī un vienā elpā ar draudzes mācību. Mēs katrs esam savā mājas grupiņā un katram ir savi pienākumi, un ir svarīgi, ka mēs esam vienotībā.

“Bet no gadiešiem Dāvidam pievienojās pie tuksneša cietokšņa varonīgi vīri, karotāji, apmācīti karam, bruņoti ar lielo vairogu un šķēpu, un viņu vaibsti bija kā lauvām, un tie bija veikli kā kalnu kazas.” (1.Laiku 12:8 )

Dāvidam pievienojās drosmīgi vīri, karotāji, apmācīti karam, un viņi visi bija tādi, kuriem bija bijušas bēdas un ciešanas, un lielas problēmas. Bet viņi pievienojās Dāvidam, kopā ar viņu vienotībā gāja uz Dieva mērķiem, un tas viņus cēla un padarīja par uzvarētājiem. Katrs no viņiem bija ieņēmis savu vietu. Varbūt tu dažreiz jūties salauzts vai neveiksmīgs, bet zini, ka galvenais, ka mēs ejam vienotībā un vienā elpā ar to, ko māca draudzē un grupiņā.

Es skatījos filmu “U-571”, kuru mācītājs minēja pirms kāda laika. Bija jāizcīna karš pret vāciešiem, un runa ir par zemūdens ekipāžu un ekstrēmu situāciju uz dzīvību vai nāvi. Viens nepareizs gājiens, un visi aizies bojā. Šajā filmā mani fascinē tas, kā tur notiek komandas darbs. Komanda, seši septiņi cilvēki, precīzi izpilda to, ko kapteinis saka. Pavēles neapspriež pusstundu. Piemēram, ūdenī tiek mestas mīnas, un viņi saprot, ka viens nepareizs manevrs var būt letāls. Kapteinis saka: “Kreisā mašīna – stop!” Mehāniķis atkārto: “Kreisā mašīna – stop!” Kapteinis saka: “Kreisā mašīna – atpakaļ!” Stūrmanis: “Kreisā mašīna – atpakaļ!” Tieši tāpēc, ka komanda izpildīja precīzi to, ko kapteinis teica, viņi izdzīvoja un uzvarēja. Viss iet uz priekšu vienotībā. Viņi nediskutēja un neapsprieda pavēles. Tā ir viņu dzīve, viņu komanda, un vienā elpā viņi gāja uz priekšu.

Draudzē ir mērķi un vīzija. Katra mājas grupiņa izvirza savus mērķus, iet kopā evaņģelizēt un rīko neformālos pasākumus. Ja visi iet uz neformālo pasākumu, tad es arī! Ja visi iet uz ielām evaņģelizēt, tad es arī! Ja visi kaut ko kopā pasāk, tad es arī tur būšu. Kopā, vienā solī, ejot uz vieniem mērķiem. Paņem draudzes vīziju kā savu, paņem to, ko draudzē māca, to pašu evaņģelizāciju, ko grupiņās māca. Tā nav tava vadītāja grupiņa, tā ir tava grupiņa! Cīnies par to, lai grupiņa augtu, cīnies par to, lai tu kļūtu pat stipra rakstura cilvēku. Vispirms sāc cīnīties par Dieva lietām, un tad Viņš cels arī tavas privātās lietas. Apprecēsies tie, kuri grib apprecēties, būs bizness tiem, kuri grib biznesu, bet vispirms ir svarīgi, ka mēs ejam Dieva lietās un cīnāmies par Dieva lietām ar Dieva ieročiem.

Kā cīnīties? Šeit būs runa par ķēniņu Hiskiju.

“Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies Tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš.” (2.Ķēniņu 23:25)

Kā mēs varam mīlēt Kungu? Izmantojot to spēku, ka mums ir dots. Ikviena problēma ir izlūdzama. Mēs varam izmantot tiesības valdīt, ko mums ir devis Dievs. Mēs spējam pakļaut ikvienu apstākli, mēs spējam pakļaut ikvienu situāciju savā dzīvē. Mūsu cīņas ieroči ir saukt uz Dievu jeb lūgt, tad iet, un Dievs mums palīdzēs. Manā grupiņā nesen bija tāda situācija, ka viens cilvēks cīnījās, lai tiktu uz grupiņu, jo reāli tas nebija iespējams. Viņš strādā valsts iestādē, un samainīties kolēģis nepiekrita. Mēs lūdzām katru dienu un gavējām, apliecinājām un cīnījāmies, un vēl trešdien pa dienu šis cilvēks nebija pārliecināts par to, vai vakarā tiks uz grupiņu. “Turpini cīnīties!” aizrakstīju viņam īsziņu. Viņš atbildēja: “Tu domā, ka es padošos? Nē, nekā nebija, neļaušu apstākļiem kāpt sev virsū.” Ir svarīgi, ka mēs izcīnām uzvaru līdz galam un nepadodamies. “Ai, netikšu uz inkaunteru, jo nav, kas bērnus pieskata.” “Vai, netikšu uz grupiņu, jo nav, kas strādā, man darba devējs palūdza, lai es strādāju.” “Netikšu uz draudzi svētdienā, jo…” Nē! Ieņem tādu pozīciju, ka tu izcīnīsi to, jo tu esi dzimis, lai uzvarētu. Es evaņģelizēšu! Es atvedīšu cilvēkus uz grupiņu! Es izglābšu cilvēkus, man būs pašam sava grupiņa! Es iešu uz priekšu Dieva lietās un mani nekas un neviens neapstādinās!

Viens no Dieva ieročiem ir uzņemties atbildību un ieņemt savu vietu. Tev no Dieva ir paredzēta sava vieta draudzē un grupiņā. Ir svarīgi, ka mēs ieņemam savu vietu Debesu valstībā. Vai tu zini, kur ir tava vieta? Nav tā, ka Dievs tevi šeit ir ielicis nejaušības dēļ, bet tev ir sava vieta un uzdevums, ko Viņš grib, lai tu dari. TIEŠI TEV! Tev ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Uzņemties atbildību nozīmē kļūt par Ķēniņa bērnu, to saka Bībele.

“Un visa karavīru saime, kas bija kopā ar viņu, cēlās un ieņēma savu vietu; nonākuši pilsētai tieši pretī, viņi uzcēla savas teltis ziemeļos no Ajas, un tur bija maza ieleja starp viņiem un Aju.” (Jozua 8:11)

“Tad nu tauta kliedza, taures tika pūstas. Un, tiklīdz tauta sadzirdēja tauru skaņas, tā sāka kliegt vēl skaļāk, un tad arī mūri sagruva, un karotāji iegāja pilsētā, katrs no savas vietas. Un, kad nu viņi pilsētu tā bija ieņēmuši.” (Jozua 6:20)

“Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” (Psalms 2:8 )

Kam Dievs dos tautas par īpašumu? Ķēniņa bērniem. Mums ir jāiztaisno savs mugurkauls un ir jāsaprot, ka tu esi Ķēniņa bērns un tu neesi nabadziņš. Nekaunīgi jāatņem velnam tas, ko viņš ir mums nolaupījis. Un ir jāizcīna katru dienu individuālās uzvaras. Es nopirku jaunu datoru, bet ar veco datoru es biju pieradusi strādāt citādāk. Vecajam datoram bija iekšā tāda sarkana pelīte. Un es biju pieradusi ar to mazo sarkano strādāt. Un es tagad nopirku jaunu un tur nav tā sarkanā podziņa. Un man pilnīgi liekas, ka jānes atpakaļ uz veikalu, jo tas ir brāķis. Bet tas nav nekāds brāķis, vienkārši man galvā jāmaina uzstādījumi. Jāsaprot, kā apieties ar jauno datoru. Vispār jau viss ir kārtībā. Jāmaina uzstādījumi galvā. Un jādabū tas iekšā, ka es esmu uzvarētājs un cīnītājs.

Filmā “U-571” bija situācija, kad kapteinis bija gājis bojā un par kapteiņa vietas izpildītāju kļuva leitnants. Šis leitnants bija bez pieredzes. Spriedze ir ļoti liela. Komanda skatījās uz viņu, ko tagad darīt. Apmēram tā, kā tu skaties uz savu grupiņas vadītāju un domā, ko tad mēs tagad darīsim kritiskā situācijā. Un viņš neiztur un saka: ”Es nezinu, ko darīt!” un vienkārši aiziet prom. Un pēc tam kāds vīrs gados, kuram ir pieredze jau zemūdeni vadīt, piegāja pie leitnanta un teica viņam: ”Visa flote balstās un balstīsies uz komandieriem, no viņiem baidās un viņus ciena, viņi visu zina un visu var, tāpēc nekad nesakiet saviem matrožiem, ka nezināt, ko darīt. Šādi vārdi grauj ekipāžu. Tagad jūs esat kapteinis, bet kapteinis zina visu uz pasaules. Un nav svarīgi, vai tā ir taisnība, vai nē.” Tādai ir jābūt mūsu attieksmei pret sevi. Tāpat kā šis vīrs teica leitnantam. Es zinu, kā dabūt uzvaru, es zinu, kā izcīnīt, es zinu, kā panākt, lai Dieva valstība ienāk manā dzīvē, es zinu, kā dabūt Dieva svētības, es zinu, ka es neiešu uz kompromisu, bet es atradīšu izeju.

“Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas!” (Jeremijas grāmata 48:10)

Neatturi savu zobenu kompromisiem. Stūru nogriešanai – nē! Grēkam – nē! Es zinu kādu cilvēku no draudzes, kurš bija nokļuvis naudas grūtībās. Bija ļoti liels kārdinājums, jo tad, kad ir naudas grūtības un ir par īri jāmaksā, par telefonu jāmaksā, internets jāmaksā, tad ir liels kārdinājums paņemt ātro kredītu. Tas ir tik ātri! Tu tikai uzraksti īsziņu un vienkārši paņem ātro kredītu. Bet grūtāk ir uzņemties atbildību un baudīt pašam savas rīcības sekas. Piemēram, nenomaksāt īri laikā, internetu un visu pārējo arī nedaudz vēlāk nomaksāt, ēst brokastīs, pusdienās un vakariņās pankūkas, tāpēc, ka nekā cita nav ko ēst, un labi, ja vispār vēl ir tās olas mājās palikušas. Bet izcīnīt, nevis paņemt ātro kredītu. Meklēt risinājumu un iziet ar Dievu cauri. Un šis cilvēks izcīnīja. Samaksāja mazliet vēlāk par īri un telefonu, bet vismaz viņš palika pie saviem principiem. „Es neņemšu kredītu, es nelocīšos apstākļu priekšā, es esmu dzimis, lai uzvarētu!” Cīņa par savu brīvību un par savām tiesībām! Darot pareizas lietas – tikai tā mēs varam izcīnīt savā dzīvē brīvību.

Un vēl kāds svarīgs punkts. Svarīgi neiet uz pārrunām ar ienaidnieku, uz kompromisiem ar grēku. „Nu vienu reizīti jau var iedzert, vienu reizīti jau var uzsmēķēt, vienu reizīti var neatnākt uz dievkalpojumu, vienu reizīti var neatnākt uz mājas grupiņu, jo nekas jau nenotiks.”

“Bet ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā nāca Asīrijas ķēniņš Sanheribs uzbrukumā pret visām stipri nocietinātām Jūdas pilsētām, un viņš tās iekaroja. Tad Jūdas ķēniņš Hiskija sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa uz Lahišu un lika tam sacīt: “Es esmu apgrēkojies; ej prom no manas zemes! Ko tu man uzliksi, to es nesīšu.” Tad Asīrijas ķēniņš uzlika Jūdas ķēniņam Hiskijam trīs simti talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs.
Tanī laikā Hiskija noplēsa visu zeltu no Tā Kunga nama durvīm un no durvju stabiem, kurus viņš bija apvilcis, un atdeva to Asīrijas ķēniņam.” (2.Ķēniņu grāmata 18:13-16)

Tur bija tāda situācija, ka Asīrijas ķēniņš devās uzbrukumā pret Jūdas pilsētām. Un viņš tās ieņēma. Un tagad viņš uzstāda noteikumus Jūdas ķēniņam Hiskijam. Viņš liek Hiskijam atdot visu viņa sudrabu un zeltu. Hiskija piekrīt. Tātad ķēniņš Hiskija ielaidās pārrunās ar ienaidnieku, izpildot viņa noteikumus. Vai Asīrijas ķēniņš atkāpās? Nē, viņš atnāca un ieņēma Jūdas pilsētas. Un bija posts un bēdas. Svarīgi, ka mēs neielaižamies nekādās pārrunās ar saviem ienaidniekiem un grēku. Mums jāuzvar savs slinkums un savi trūkumi. Jo mēs varam, mēs esam dzimuši, lai uzvarētu!

Kā vēl mēs varam cīnīties? Lasīju Džona Maksvela grāmatas par līderību. Viņš ir līderu līderis. Viņš runā par spēcīgu uzrāviena likumu.

„Tad Nebukadnēcars iedegās dusmās, un viņa vaigs pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego galīgi pārvērtās. Viņš pavēlēja cepli sakurināt septiņreiz stiprāk nekā parasti.” (Daniēla grāmata 3:19)

Te bija tā situācija, kad Ķēniņš Nebukadnēcars lika sadedzināt trīs ebreju puišus – Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego par to, ka viņi turējās pie saviem principiem. Katram no mums pienāk situācija, kad tu saproti, ka kaut kas ir jāmaina un tā vairāk nevar. Tad zini, ka šajā brīdī strādā spēcīga uzrāviena likums. Atslēga ir virzīšanās uz priekšu ar spēcīgu grūdienu. Ir sevi jāmotivē, jāizdara spēcīga kustība uz priekšu. Uzdod tempu! Ikviens basketbola komandā zina, ka, ja otra komanda sāk gūt pārsvaru, tad treneris ņem minūtes pārtraukumu. Ir vajadzīgs uzrāviens. Uztaisi savā dzīvē uzrāvienu. Sāc kustēties ātrāk, ja nepieciešams. Ja tu jūti un konstatē, ka metodes, ar kurām strādāji līdz šim, vairs nestrādā, tad paņem uzrāvienu. Gāzi līdz grīdai un aizies tā lieta!

Draudzes mācība ir ļoti svarīga, jo tajā mēs tiekam kaldināti un mācāmies maksāt cenu. Šeit mēs kļūstam par īstiem vīriem un īstām sievām, par čempioniem. Tu esi radīts, lai būtu čempions – izcils, dižens, bagāts un ievērojams! Arī mācītājs par to ir runājis, ka cilvēkiem patīk stipri līderi. Un par tādiem mēs kļūstam tad, kad mēs cīnāmies un uzvaram individuālās cīņas, ko neviens cits neredz, tikai tu un Dievs. Tad Viņš tevi kaldina un dara par stipru personību, savas dzīves līderi. Tava ietekmes sfēra sāk paplašināties. To, ko tu runā, cilvēki sāk dzirdēt.

Neesi ievērojis, ka dažreiz ir tā, ka divi cilvēki tev saka vienu un to pašu lietu, bet viens tev saka, un tas tev aiziet garām it kā tu to nedzirdētu. Bet, kad otrs pasaka to pašu, tad uzreiz – JĀ! Liekas, ka notikusi atklāsme. Tāpēc, ka viņš to saka autoritātē. Iespējams, ka viņš to saka Dieva spēkā. Un tu to dzirdi. Jo šis cilvēks ir cīnījies un maksājis cenu, lai šodien spētu ietekmēt.

Māte Terēze kalpoja Āfrikā, pārsvarā nabadzīgākajiem zemeslodes iedzīvotajiem. Ārēji šķiet maza, necila sieviņa. Taču viņas augļi ir vēl joprojām. Viņas dibinātā organizācija iet pa visu pasauli un izplešas. Reiz viņa piedalījās kādās Vašingtonas lūgšanu brokastīs. Šajās brokastīs bija sapulcējušies augsta ranga cilvēki. Tur bija prezidents, pirmā lēdija valstī, baznīcas pārstāvji. Un māte Terēze teica runu. Viņa runāja par mīlestību, iecietību, par rūpēm par cilvēkiem. Taču savas runas otrajā daļā viņa ļoti asi un bez kompromisiem norādīja uz negācijām valstī un sabiedrībā. Piemēram, viņa runāja par abortiem. Tur notika tā, ka visi valsts vīri sēdēja kā pārakmeņojušies. Jo tie vārdi, ko viņa sacīja, bija kā nazis viņu sirdī. Taču pēc pusotras minūtes klusuma brīža zāle aplaudēja. Ja viņas vietā būtu bijis jebkurš cits cilvēks, tad tas būtu izsaucis naidu klausītājos. Bet runātāja bija Māte Terēze, tajā laikā, iespējams, viens no viscienītākajiem cilvēkiem zemeslodes virsū. Zini, kad runā īsts līderis, tad cilvēki klausās. Ja mēs cīnāmies un ejam uz priekšu, tad mēs kļūstam par tādiem cilvēkiem, kuros klausās. Mēs spējam ietekmēt. Mēs gribam, lai mūsu ģimene, kolēģi un draugi nāk pie Dieva. Mūsu sirdis deg izglābt šos cilvēkus. Rezultāts mūsu cīņai ir, ka mēs sākam kalpot Dieva spēkā un svaidījumā.

“Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.  ” (Pāvila 1. Vēstule korintiešiem 1:23-24)

Kad cīnāmies par Dieva lietām, par evaņģēliju, kad esam grupiņā un draudzē, kad esam nodevušies Dievam, tad mūsu dzīvēs atnāk Dieva spēks un svaidījums. Ja kāds kalpo Dieva spēkā, kalpo un evaņģelizē un ved cilvēkus aiz sevis, vada draudzi, tad tas ir tāpēc, ka šis cilvēks ir cīnījies. Viņš ir samaksājis savu cenu. Es lasīju kādu grāmatu, ko sarakstījis Ukrainas mācītājs Vladimirs Muntjans, un tur viņš stāstīja par kādu vieskalpotāju, kurš bija atbraucis uz šo dievkalpojumu, un tur bija arī citi kalpotāji no Ukrainas, visi bija sapulcējušies un gaidīja, kad šis vieskalpotājs aizlūgs par viņiem. Un kad nu būs tas lielais spēks, kad tieši viņš aizlūgs. Šis vīrs bija liels Dieva vīrs, viņa kalpošanā ir notikuši daudzi Dieva brīnumi un zīmes, piemēram, mirušo augšāmcelšanās. Nu, lūk, un tagad visi gaida, kad nu tas svaidītais kalpotājs aizlūgs par katru. Un neviens negaidīja, ka šis vīrs lūgs tādu lūgšanu. Viņš lūdza tā: ”Kungs, es lūdzu, dod viņiem to spēku un svaidījumu, kas ir man. Lūdzu, lai viņi tiktu nodoti tā, kā es esmu ticis nodots. Lai viņi bēgtu no saviem ienaidniekiem kailām kājām kalnos, tāpat kā es esmu to darījis. Lai viņi ietu tām pašām grūtībām cauri, kam es esmu gājis cauri.”

Es skatījos kādu mūsu mācītāja svētrunu, kur mūsu mācītājs sludināja par speciālo uzdevumu vienības kareivjiem. Tas bija 2010.gadā, konferences dievkalpojumā. Viņš stāstīja par to, kas ir speciālo uzdevumu vienības kareivji un kas viņiem jādara. Tā ir armijas elite, kas izpilda sarežģītākos uzdevumus. Viņu darbības sfēra ir ienaidnieku teritorija. Viņi iet izlūkos, atbrīvo ķīlniekus, nogalina teroristus. Tādi spēcīgi, drosmīgi vīri. Viņi pakļauj sevi dzelžainai disciplīnai. Viņi dara neiedomājamas lietas. Viņi iet cauri treniņiem, nebeidzamām mācībām, disciplīnai, sava egoisma noliegšanai. Un dara lielas lietas saviem spēkiem. Jautājums – ja viņi izdara tik daudz un varenas lietas ar saviem spēkiem, tad mēs, kas esam Dieva bērni, kas esam radīti, lai uzvarētu, cik daudz vairāk mēs spējam izdarīt? Ja mums ir personīgas attiecības ar Dievu, ja mēs cīnāmies ar Dieva ieročiem un esam grupiņā, draudzē, mēs kalpojam, ejam uz ielām evaņģelizēt, ejam un evaņģelizējam internetā, tad mēs varam uzvarēt.

Mēs varam uzvarēt katru savas dvēseles ienaidnieku. Katram ir savi slinkumi un “es negribu” un “es nevaru”, mazvērtība, bailes un visādas lietas, ar ko mēs cīnāmies, un mēs varam to uzvarēt! Bieži vien mēs kristieši maksājam nodevas velnam ar saviem kompromisiem, neuzvarētiem grēkiem, nepareizām izvēlēm, slinkošanu, kurnēšanu, neiešanu savā aicinājumā, mūsu nepavadītais laiks ar Dievu lūgšanā, neizcīnītā cīņa, kad neatnākam uz draudzi vai grupiņu. Tā ir dzīve bez spēka. Ar šo visu mēs maksājam nodevas velnam, bet kāpēc? Iztaisno mugurkaulu, paņem Dieva ieročus, ieņem savu vietu. Izcīni to, ko Dievs tev ir paredzējis. Ej savā aicinājumā un sāc kalpot, sāc mantot dvēseles Kungam. Un tu redzēsi, kā tava dzīve uzplauks. Un nevis atlikt Dieva lietas un teikt: ”Man jāatrisina sava dzīve,” bet iet un cīnīties tā, kā Dievs to māca Savā vārdā.

Viens no lielākajiem līderiem – ASV prezidents Rūzvelts – bija liels boksa piekritējs un pats arī nodarbojās ar boksu. Un, lūk, viņa citāts: ”Īsts gods un balva pienākas tam, kurš atrodas arēnā, notikumu pašā centrā, viņa seja ir klāta putekļiem un asinīm. Tas ir cilvēks, kurš drosmīgi cīnās, kurš atkal un atkal kļūdās. Viņu raksturo liels entuziasms, nesavtīga uzticamība. Viņš izšķērdē sevi cēliem mērķiem. Labākajā gadījumā viņš pašās beigās piedzīvo milzīgu triumfu, sliktākajā gadījumā, ja arī cieš zaudējumu, tad tas ir pēc lielas un drosmīgas cīņas. Viņa vieta nekad nebūs starp aukstiem un bailīgiem cilvēkiem, kas nepazīst ne uzvaras, ne sakāves.” Es tev novēlu, ka tu esi cīnītāju rindās, ka tu esi pirmajās rindās. Un, ka tu izcīni savu brīvību un nekad nepadodies! Vienmēr ej uz priekšu. Turi savā acu priekšā fokusu, vīziju un Kristu. Tev viss uzdosies, jo tu esi dzimis, lai uzvarētu!

Sandijas Vēzes sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece un Marija Ostrovska, rediģēja Ieva Našeniece