Dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad to ir grūti izdarīt!

Vai visi pateica komplimentus blakus stāvošajiem cilvēkiem? Vai visi ir spējīgi kaut ko tādu izdarīt – pateikt otram komplimentu? Izdomāt, ieraudzīt otrā cilvēkā kaut ko labu. Kad mēs slavējam Dievu, vai visi var pacelt rokas un pielūgt Dievu? Vai tu varēji jau no pašas pirmās reizes, kad šeit atnāci, pacelt rokas? Vai tu pirmajā reizē varēji pateikt komplimentu? Varbūt tu vispār nesaprati, kas ir kompliments. Vai pateikt kādus labus vārdus, paspiest roku. Vai visi var apskauties un samīļoties? Daudziem tā ir problēma. Vai ir pareizi labi izturēties pret cilvēkiem, īpaši dievkalpojuma laikā? Ja mācītājs no kanceles pasaka, ka trim cilvēkiem jāpasaka komplimenti, vai tu to varētu izdarīt? Tas iepriecinās cilvēku. Tas ir pareizi. Bet vai to ir viegli izdarīt?

Dari to, kas ir pareizs, arī tad, kad to ir grūti izdarīt! Darīt to, kas ir pareizs, mūsu gadījumā, tas ir saskaņā ar Dieva vārdu. Dievs tevi pazīst! Dievs zina tavas vajadzības, tavu uzbūvi, no kā tu sastāvi – šūnas, molekulas. Tavs Radītājs, kas tevi ir veidojis, vislabāk zina, kas tev ir vajadzīgs, kad un kā. Dievam ir principi, kas ir atklāti Viņa vārdā, kas ir pareizi tev, lai tu varētu dzīvot harmonisku dzīvi. Lai tu varētu dzīvot, nevis eksistēt. Dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Kristū un arī pēc nāves jeb pēc dzīves virs zemes, mūžīgi dzīvot kopā ar Dievu Debesīs. Dievs zina, kas tev ir vajadzīgs vislabāk, kad un kā. Dievs zina, kas ir pareizs, lai tu dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Ne vienmēr izdarīt to, kas ir pareizi, ir viegli. Taču, ja tu šodien neizdari to, kas ir pareizi, tikai tāpēc, ka tas bija grūti, tad vēlāk par to nāksies maksāt. Ja tu sistemātiski šauj garām un nedari to, kas ir pareizi, tad būs jāmaksā vēl dārgāk. Ja tu esi pacēlies jau kādos augstumos, tas būs vēl sāpīgāk.

Lielākā daļa mēs jau esam ar kaut kādu stāžu, kāds ir mēnesi draudzē, kāds jau gadu, kāds astoņus gadus. Tos, kas jau ir ilgāk, Dievs jau ir atbrīvojis, mazgājis, svētījis, cēlis, apmācījis, protams, ka tas ir noticis caur cilvēkiem. Tu esi jau iesācis biznesu, kalpošanas, esi pacēlies. Arī tad, kad tu esi pacēlies, top lielāks arī tavs atbildības līmenis, bet joprojām ir lietas, kuras ir grūti izdarīt. Kaut mēs esam jau kādos augstumos, mums gribas noturēt to, kas mums jau ir, un neiet tālāk. Noturēt to pašu, kas ir, un neiet tālāk. Palikt turpat, kur esi. Tas ir līdzīgi kā alpīnists, kurš mēģina iekarot virsotni. Ceļā uz virsotni viņš var apstāties vairākās vietās, uzcelt savu telti un tur pārnakšņot. Tu neesi vēl nokļuvis līdz virsotnei un nakšņo kādā vietā un tur it labi. Līdzīgi kā Pēteris teica: „Celsim telti – vienu Tev, Jēzu, otru Elijam un trešo Mozum, un paliksim šeit.” Tev ir labi palikt tajā vietā, jo tur ir labi, un tu jau esi sasniedzis kaut kādu virsotni, bet tu vēl neesi augšā. Mēs nekad savas dzīves laikā nevaram sasniegt maksimumu. Nekad. Bet mēs varam iet uz maksimumu. Iet vairāk, vairāk, vairāk! Mums ir kārdinājums, ka mēs kaut kas esam, kaut kas esam kļuvuši, kaut ko sasnieguši. Ir grūti izdarīt tā, lai ietu tālāk. Visi uz tevi jau skatās pozitīvi, tu jau kaut kas esi, tu labi izskaties, tev sāk parādīties nauda, tu vari dot citiem, citus svētīt, dot citiem arī darbu. Raksturā esi kļuvis labāks, ģimenē labāks. Tev viss ir, un pēkšņi tev sākas instinkti, ka gribas saglabāt to, kas jau tev ir, un neiet tālāk.

Es ļoti labi atceros sievieti, kura strādāja Limbažos un viņai piederēja mazs gaļas veikals. Viņai bija laba, kvalitatīva produkcija. Viņu pilsētā pazina, domāju, ka viņa vēl joprojām tur tirgo, bet es patiesībā nezinu, ko viņa dara šobrīd. Tas bija kādus desmit gadus atpakaļ. Es viņai teicu: „Tev nevajag apstāties pie viena gaļas veikala. Tev vajag atvērt vēl citus gaļas veikalus, jo tev blakus var atvērt citu gaļas veikalu ar lētākām cenām, un tad tev vairs nebūs klientu.” Es tiešām nezinu, kā viņai šobrīd iet, varbūt, ka viņai veicas, varbūt nē, bet ir tāds kārdinājums, kad tev kaut kas jau ir, palikt pie tā, kas tev ir. Tas nav pareizi – palikt pie tā, kas tev jau ir. Dieva griba ir iet tālāk uz virsotnēm. Ja tev ir viens gaļas veikaliņš, tad tev vajag atvērt otru, trešo. Ja tev ir viens skaistumkopšanas salons, tad tev vajag atvērt otru, trešo, desmito un divdesmito. Un varbūt vēl kaut kur iebāzt savu degunu un rokas, lai sāktu vēl kaut ko citā virzienā. Ja tu esi atvedis pie Dieva vienu cilvēku, divus, trīs cilvēkus, tad tu esi jau “veterāns”. Piemēram, cits nav atvedis nevienu, bet tu esi atvedis jau trīsdesmit. Iespējams, ka tu neesi tik labs, salīdzinājumā ar to, kas nav nevienu atdevis. Jo tu jau sen esi uz savas komfortablās vietas, kur tālāk vairs nav jāiet, jo “ordeņi” jau ir un tu jau esi “veterāns”. Kāpēc tev vēl kalpot? Dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad tas ir grūti. Draugi, tas ir grūti, ja tu esi kaut ko sasniedzis, iet vēl tālāk. Kāpēc tev iet tālāk, ja tev viss ir diezgan? Viss ir labi, tev ir “ordeņi”, tevi apbrīno. Pareizi ir doties tālāk! Nekad nepalikt vienā vietā, doties tālāk. Vienmēr vairāk. Mūsu draudzes lūgšanu sarakstā ir viens punkts, kuru es pats tur esmu ielicis: „Nekad nākamajā reizē mazāk kā iepriekšējā, vienmēr vairāk.” Tas nenozīmē, ka katru nedēļu būs vairāk, bet tas ir mūsu motīvs un uz to mums ir jātiecas. VIENMĒR CĪNĪTIES, NEKAD NEPADOTIES! Ja tu uzskati, ka esi visu jau savā dzīvē sasniedzis un vari iet pensijā, tad tu jau esi zaudējis. Tu nekad nevari iet pensijā. Kamēr vien es varu runāt, kamēr manas kājas mani tur, tikmēr es iešu uz priekšu, cik es varu. Es maksāju cenu. Dari to, kas ir pareizs, arī tad, kad tas ir grūti!

„Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Psalms 103:2)

Neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Tu kaut kas esi kļuvis. Ja tu esi šeit draudzē un esi kaut kas kļuvis, tad tev kalpoja, tevi cēla, bāra, tev zvanīja, tevi stūma. Visas liecības, ko jūs šeit dzirdat, no manas komandas, – visi viņi ir stumti. Kad tu cilvēku stum un redzi, ka cilvēks stāv uz vietas, neiet un, kad citus līdzekļus vairs neredzu, tad es zvanu un kādu stundu ņemu un viņu strostēju. Es zinu, ka tas ir pēdējais, ko es varu darīt. Neatminos nevienu, kam tas nebūtu palīdzējis.

Mēs izdomājām vārdu mentors – vadītājs, bet es atradu īsto vārdu – treneris. Sportā ir treneris, tāpat ir arī garīgais treneris. Tas arī ir kā sports, vienmēr uz priekšu, uz balvām. Bez garīgā trenera, diemžēl, mēs nesasniegsim to, ko esam sasnieguši un, ja tu kaut ko esi jau saniedzis, bet, ja tev būtu bijis garīgais treneris, tu būtu vēl vairāk sasniedzis. Ar treneri vienmēr var vairāk. Paprasi tiem, kas nodarbojas ar sportu. Cilvēki kaut ko sasniedz, ja ir treneris. Arī nobar, ja vajag. Kādas nu kuram ir metodes. Mēs esam kristieši un mums ir maigās metodes. Protams, ka tikai tu pats esi savas laimes kalējs. Tikai tu pats ej, klausi vai neklausi. Galvenais iemesls, kāpēc tu ej – tu pats esi galvenais iemesls! Nekad neapstājies. Dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad tas ir grūti.

Mēs zinām, ka ir grūti kaut ko izdarīt, pieņemt lēmumus, bet tāda lieta, kā palikt un dusēt uz lauriem, – mēs pat nesaprotam, kurā brīdī tas notiek. Tā ir ļoti grūta lieta – iet tālāk. Vai man ir bijis tāds kārdinājums – palikt dusēt uz lauriem? Jā, ir bijis tāds kārdinājums, bet es zinu, ka es nedrīkstu, nevaru. Es darīšu to, kas ir pareizi, arī tad, kad ir grūti. Man nav to izdarīt ārkārtīgi grūti, bet tādi kārdinājumi pastāv. Neaizmirsti, ko Dievs tev labu darījis. Neaizmirsti, ko tev treneris labu darījis. Neaizmirsti to, cik tevī ir ieguldīts, un neaizmirsti to avotu, kādēļ tu esi kļuvis par to, kas esi kļuvis savā līmenī, cik tu esi pacēlies. Neaizmirsti to un nesāc domāt, ka tu pats saviem spēkiem visu esi paveicis.Nekad neaizmirsti savu svētību avotu, jo tajos brīžos, kad esi krustcelēs un tev ir jāpieņem lēmumi, tad gribās iet uz kompromisiem un darīt tā, kā ir vieglāk. Kad tu dari to, kas ir vieglāk, tad tu faktiski pārkāp Dieva gribu, kas tev atspēlēsies, tāpēc ir svarīgi atcerēties to, kas tev darīja labu. Nedari pretēji Dieva gribai, Dieva prātam. Nedari pretēji tam, kā tevi trenē. Neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis.

„Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 4:14)

Svētais Gars, ko mums piešķir Dievs jaunpiedzimšanas brīdī, verd mūsos. Tas ir mūžīgās dzīvības avots, mūsu enerģijas avots. Neaizmirsti, kuri ir tavi avoti. Neaizmirsti savas akas, no kurām tu barojies. Tāpat kā Bībele māca par vecākiem, ka tev būs godāt savu tēvu un māti. Par ko ir runa? Neaizmirsti tos, kuri tevi ir audzinājuši un cēluši. Kad viņiem ir vajadzīga palīdzība, tad palīdzi arī viņiem. Draudzē neaizmirsti savus trenerus, savu draudzi. Pirmkārt, neaizmirsti savu Dievu, savu dzīvības avotu. Ja mēs morāli izdarām nepareizus lēmumus, ja tas kļūst sistemātiski, mums ir grūti, mēs esam kaut ko sasnieguši, tad mēs ejam uz kompromisu un gribam saglabāt to, ko esam jau sasnieguši. Mēs pārkāpjam Dieva gribu, un tas mums arī kaut ko maksās, jo dzīvības avots, kas tevi ir cēlis, cels arī tevi turpmāk. Taču, ja tu ignorē Viņa prātu, tad Viņš vairs nespēj tevi celt.

Mēs pagājušajā nedēļā bijām ekskursijā uz Dienvidigauniju, Vaselīnas pili. Tur no pils ir palikušas tikai dažas sienas, drupas. Pilij ir interesanta vēsture, ko stāstīja mums darbiniece. Šī nav leģenda, jo šī sieviete mums stāstīja ļoti pārliecinoši. Tur pie sienas bija dokumenta kopija, kas bija bīskapa parakstīta un kura apliecināja to notikumu, kurš bija noticis šajā pilī. Kas tad tur bija noticis? 1379. gadā Vaselīnas pili sauca par spēcīgāko un drošāko pili uz zemes. Tas gan bija stipri pārspīlēts, bet katrā ziņā tāda bija slava šai pilij. Tā atradās uz Rietumu un Austrumu baznīcas robežas. Tu zini, kādas ir Rietumu un Austrumu baznīcas, kādas tautības ir abās pusēs? Vienā pusē ir Krievija un otrā pusē ir Eiropa. Pils bija uz Krievijas robežas. Baznīca dalījās divās daļās – katoliskā un pareizticīgā. Baznīca šķēlās divās daļās, vieni bija “sektanti”, otri bija “pareizie”. Viens otru apvainoja un lādēja. Šī pils bija tieši pa vidu, tādā nedrošā vietā, bet svarīgā vietā, kur ļoti bieži bija kari, konflikti, bet to sauca par drošāko pili. Kāpēc? Divdesmit sešus gadus pirms tam šajā pilī notika interesants notikums. Protams, es nevaru pierādīt, ka tā tur ir bijis, bet es zinu, ka brīnumi notiek. Varbūt katoļi to visu bija sacerējuši, lai pievērstu sev uzmanību. Divdesmit sešus gadus pirms tam pilī bija lūgšanu vieta jeb kapela. Vienā rudens naktī pils kapelā sāka skanēt brīnišķīga mūzika. Caur aizvērtām durvīm bija redzama spilgta gaisma, ne šīs zemes cilvēku stāvi, eņģeļi, un krusts, kas no sienas tika pārvietots ar pārdabisku spēku palīdzību pie altāra. Šīs krusts bija karājies gaisā daudzas dienas vai arī nedēļas. Bez kādu cilvēku palīdzības šis krusts bija peldējis gaisā. Bija noticis brīnums. Mēs aplūkojām to vietu, un tur bija tāds mazs tornītis, kas vēl bija palicis, un tā bija tā pati svētā vieta, kur tas krusts bija pa gaisu peldējis. Notika brīnums, un pēc šī brīnuma bija pagājuši divdesmit seši gadi, un pili sāka saukt par drošāko un stiprāko pili. Kāpēc? Tāpēc, ka uz šo brīnumu kā mušas uz medu sāka braukt svētceļotāji. Pāvesti sāka tirgot indulgences. Cilvēki šajā pilī ieradās no Eiropas kā svētceļnieki uz Romu. Svētceļnieki un visi, kuri apmeklēja šo svēto vietu, uz gadu un četrtdesmit dienām dabūja grēku piedošanu. Tika tirgotas indulgences, sāka nest ziedojumus, tika piesaistīti lieli līdzekļi šai vietai, kas tika apzīmēta par svētu, un tā uzplauka. Notika brīnums, kurš veicināja uzplaukumu. Patiesībā nav svarīgi, vai šis brīnums bija vai nebija, bet fakts ir tāds, ka cilvēki ticēja šim brīnumam.

Vienmēr, kad mūsu draudzē cilvēki nāk priekšā, lai pieņemtu Jēzu Kristu, es vienmēr lūdzu Dievu, lai Viņš dara brīnumu, lai notiek jaunpiedzimšanas brīnums, ka viņi patiešām no sirds meklē Dievu, ka tiešām Svētais Gars ienāk viņos, ka viņi patiešām izmainās no iekšienes un tad no ārienes. Personīgi man un Dievam lielākais brīnums ir jaunpiedzimšanas brīnums. Izglābts cilvēks – tas ir brīnums. Līdz ar jaunpiedzimšanu, kas ir tevī, tev pieder visas lietas. Ja tev ir Jēzus, tev ir viss.

„Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”” (Jāņa evaņģēlijs 4:14)

Pēc jaunpiedzimšanas brinuma cilvēks sāk uplaukt. Neaizmirsti savas saknes, avotu, no kura ir sākušās tavas pārvērtības, tava izmainītā dzīve. Neiedomājies teikt, ka tu pats visu esi paveicis saviem spēkiem. Jā, tu pats, bet Dievs tev ir palīdzējis un no jauna radījis. Neviens zieds neplaukst pats no sevis, ja to nelaista un par to nerūpējas.

„Ievēro ābība mēnesi, ka tu svini Pashā Tam Kungam, savam Dievam, jo ābība mēnesī Tas Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izveda no Ēģiptes.” (5.Mozus gramata 16:1)

Ābība mēnesis ir novembris. Nav svarīgi, kāds tas ir mēnesis, bet svarīgi ir tas, ka šajā mēnesī, konkrētajā dienā, Dievs izveda Savu tautu ar Mozus palīdzību no Ēģiptes zemes. Tas Kungs iedibināja kārtību svinēt Izraēlā šos svētkus ik gadu. Visiem izraēliešiem, vīriem bija jāierodas templī pielūgt Dievu un nest ziedojumus. Šie svētki tika svinēti tāpēc, lai atcerētos, no kurienes ir viņu brīvība, no kurienes viņi pacelti, no kurienes nāk viņu labklājība un svētība. No tās nakts, kad Dievs ar Mozus rokām izveda viņus no Ēģiptes zemes. Kad Jēzus tika sists krustā? Divus tūkstošus gadu atpakaļ. Un tomēr es zinu precīzu dienu un precīzu datumu, kad Jēzus manis dēļ tika sists krustā. Tā bija diena, kad es Viņu atzinu par savu personīgo Glābeju. Viņš izglāba mani, kad Viņš izveda mani no Ēģiptes zemes. Katra Kristus augšāmcelšanās svētki ir Viņa jaunpiedzimšanas diena. Vai tu zini savu dienu, kad tu no augšas esi piedzimis? Ja tev ir šāda diena, tad atceries to. Skaiti mēnešus un gadus no šīs dienas, tā ir tava otrā dzimšanas diena. Es zinu, ka ne visi atceras šo dienu, bet tad tev ir jāpadomā, vai tu patiešām esi jaunpiedzimis. Es zinu, ka baptistu draudzē tev būtu ziepes, ja tu nezinātu savu jaunpiedzimšanas dienu, tevi pat neuzņemtu kā draudzes locekli. Īstenībā viss ir ļoti pareizi, ir jāzina sava diena.

Vai tu esi braucis ar mašīnu pa ledu? Kā tu domā, ir liela atšķirība starp mašīnām, kurām ir viena litra motors vai piecu litru motors, braucot pa ledu? Tās izturēsies aptuveni vienādi, visas slīdēs. Automašīnas uz ledus ir faktiski nevadāmas. Un tieši tāpat bez savām saknēm, bez Svētā Gara tu esi kā automašīna uz ledus. Tāpēc dari to, kas ir pareizi arī tad, kad ir grūti to darīt. Atceries, kas ir tavas saknes un kas ir tavu svētību avots. Līdz šim Dievs tevi ir cēlis, tu esi rīkojies tā, kā to grib Dievs, bet pēkšņi, ja tu izdomā rīkoties tā, kā uzskati par vajadzīgu, tad tas vairs nebūs Dievs, kas tevi cels. Dari to, kas ir pareizi Dieva acīs, pat tad, ja to darīt ir grūti.

„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Korintiešiem 3:17)

Tev vienmēr būs cilvēki vai apstākļi, kuri centīsies pakļaut tevi savai kontrolei, tev būs cilvēki, kuri gribēs panākt, lai tu dzīvo tā, kā viņi grib. Tev šķitīs, ka tā ir vienkāršāk un ērtāk, paklausīt šiem cilvēkiem, pakļauties viņiem. Atceries galveno, ka tajā brīdī tu zaudē savu brīvību. Brīvs tu vari būt tikai tad, kad tu rīkojies pēc Tā Kunga Gara, pēc Viņa vārda. Tad, kad ir grūti izdarīt pareizos lēmumus, tu turpini darīt tā, kā ir pareizi, liekot uz spēles visu. Vai tev patīk filma „Gladiators”? Es to esmu skatījies ļoti daudzas reizes, man tā patīk. Kāpēc ikvienam mērķtiecīgam cilvēkam vajadzētu patikt šai filmai? Cilvēkam, kurš saprot, kas ir drosme, varonība, uzticība, kā sasniegt mērķus, tāda filma noteikti patiks. Tik pat labas ir Mela Gibsona filmas „Drošsirdis”, „Patriots”. Šāda rakstura filmas var patikt mērķtiecīgiem cilvēkiem, līderiem, kuri liek uz spēles visu, lai sasniegtu savu mērķi. Visi šo filmu galvenie varoņi nepakļāvās cilvekiem un bija brīvi, ar to viņi atšķīrās no pārējiem. Pareizi ir nepakļauties cilvēkiem, bet pakļauties Dievam. Dievs ar varu nevienu nepakļauj.

Atceros, kad es priecīgs atbraucu uz „Purgaiļiem”, uz kristībām. Tur notika viens starpgadījums, detaļas nestāstīšu, bet tas nebija patīkams. Meitene gribēja kristīties, bet pēc tam pārdomāja, sākās kaut kāda panika. Kāpēc? Tāpēc, ka mamma no malas ietekmēja savu meitu. Šī meitene, kura ir pilngadīga, ļāva savai mātei ietekmēt savu dzīvi. Zini, filmai „Gladiators” ir tāds klips, kurā tiek atskaņota mūzika ar nosaukumu „Now we are free”. Šī klipa veidotājs ir noķēris pareizu domu – es esmu brīvs. Un brīvību var paturēt tikai tad, kad tad, kad tev ir grūti, tu nepārstāj darīt pareizas lietas pēc Dieva vārda. Es esmu brīvs un neviens mani neregulēs. Jā, es varu pakļauties lietās, kur es to pats vēlos darīt, bet būtība ir tāda, ka es esmu brīvs un manu izvēli neietekmē neviens cilvēks.

Nepieļauj tādus vārdus vai izteicienus savā dzīvē, kā, piemēram, „ja tu iesi uz šo draudzi, es tevi neprecēšu” vai „ja tu iesi uz šo draudzi, es ar tevi nedraudzēšos” utml. Iespējams, ka tādus vārdus tev teiks tev mīļš un tuvs cilvēks, kura viedoklis un domas tev ir ārkārtīgi svarīgas. Šajā brīdī tev ir jāizdara pareiza izvēle. Ja tu pakļausies šim spiedienam, tu būsi zaudejis savu brīvibu. Ja tu spēsi pateikt: „Nē, es dzīvošu, kā es gribu, tu neesi mans dievs,” tad tu būsi brīvs, jo tavs Dievs, Jēzus Kristus, tev neko neuzspiež, tu izdari izvēli labprātīgi. Manu dzīvi nevar regulēt ne sieva, ne māsa, ne mamma, pat ne mans treneris. Ta ir mana izvēle, kā es rīkojos. Tas ir mans Dievs, mana ticība un mana brīvība. Aleluja!

„Ja tu nestrādāsi pēc noteikta grafika, tās var būt arī svētdienas, es tevi atlaidīšu no darba”. Ar šādu frāzi mūsu draudzē ir saskārušies ļoti daudzi cilvēki savās darba vietās. Kad tu ej stāties darbā, tev ir jāsaka savam priekšniekam, ka svētdienas tev ir vajadzīgas brīvas, jo tu esi kristietis un apmeklē dievkalpojumus. Citādāk tev priekšnieks apsolīs brīvdienas un pēc trim nedēļām tik un tā tevi ieliks strādāt svētdienā. Tajā brīdī, kad tu piekrīti iet darbā svētdienas dienā, tu esi zaudējis savu brīvību. Tavs priekšnieks kļūst par tavu kungu, nevis tu pats sev. Tavs priekšnieks nosaka tavu dzīvi, nevis tu pats. Dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad to ir grūti izdarīt. Labāk ir dzīvību zaudēt, nekā kā vergam mirt. Tā es uzskatu, jo to māca Dieva vārds.

„Tu ar mums glāzītes nesaskandināsi? Bēres vai kāzas, tu glāzīti nepacelsi?” “Nē, nepacelšu, un tas ir mans lēmums, un tev būs tas jāciena un jāpieņem.” Man neviens nekad nepiedāva iedzert alkoholu vai pacelt glāzīti par kādu. Es esmu bijušais narkomāns un alkoholiķis, bet es neatceros, kad man kaut kur kāds būtu piedāvājis iedzert. Jo man ir stingra nostāja un jau uz pieres ir „rakstīts”, ka labāk alkoholu nepiedāvāt, pretējā gadījumā būs jānoklausās garas lekcijas, liecības un evaņģēlijs. Ja tev joprojām draugi vai paziņas uzstājīgi piedāvā alkoholu iedzet, draugs, tad kaut kas nav kārtībā ar tevi pašu, iespējams, tu esi tas cilvēks, kurš bieži dara tā, kā ir vieglāk. Tu pacel to vienu glāzīti ar domu, ka nekas jau nenotiks. No vienas glāzītes jau nekas nenotiks, bet tu pakļausies šo cilvēku spiedienam, tātad rezultātā tu būsi zaudētājs. Tev ir sava dzīve, tu pieņem tādus lēmumus, kādus tu uzskati par sev pieņemamiem, nu un kas, ka viņi dzer, tas nenozīmē, ka tev jābūt tādam pašam. Ir jau tādas zemes, kur tas ir apvainojums, ja tu nepacel to glāziti. Pie mums Latvijā tas nav tik izteikti, bet dažviet arī var slikti būt, bet ne jau tev, ja tava stāja ir kā gladiatoram.

Cilvēki ciena rakstura cilvēkus un neciena tos, kuri pirmajās grūtībās izvēlas vieglāko ceļu.

Kāpēc mūsu draudzes cilvēki seko man? Tāpēc, ka es vairāk vai mazāk esmu bezkompromisu cilvēks. Jā, man ir un būs savi trūkumi, būs arī kaut kādi grēciņi un tomēr es skatos vienā virzienā. Kāpēc ir tik grūti uzticēties valdībai? Liela daļa no Latvijas iedzīvotājiem valdību noniecina, apceļ un izsmej. Tas notiek tāpēc, ka liela daļa no šiem cilvēkiem nedzīvo tā, kā viņi runā un māca. Daudzi no šiem cilvēkiem ir neuzticami, jo ir pārkāpuši kādas robežas, sakot vienu, bet darot ko citu. Ja kāds draudzes mācītājs saka vienu, bet dara ko citu, tas galīgi nevieš uzticību. Tāpēc ir tik viegli uzticēties cilvēkiem ar spēcīgu raksturu, kuru „jā” vārds arī nozīmē to pašu. Kuri ir nelokāmi un tur savus solījumus. Šādiem cilvēkiem arī politikā cilvēki sekos, sevi ir jāparāda un jāpierāda, par cilvēku runā viņa darbi. Ja tu gribi sirdī mieru, ja tu vēlies būt brīvs un vēlies, lai tev veicas un lai cilvēki tev seko, tad dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad to ir grūti izdarīt.

Piemēram, tu esi uzcēlis baigi labu biznesu, tev veicas, viss iet tā, kā tu plānoji, bet tad tu saproti, ka tu nevari paturēt savu biznesu, rīkojoties morāli pareizi, tā, kā to Dievs grib. Tu sāc izvēlēties kompromisus, jo godīgā veidā nopelnīt grūti, un tu izvēlies rīkoties ne tā, kā to grib Dievs. Diemžēl es tevi apbēdināšu, jo rezultāts būs pretējs. Tu zaudēsi sevi un savu brīvību. Būs kāds, kurš atkal noteiks, kā tev celt savu biznesu un kā tev dzīvot. Būs brīži, kad tu augsi raksturā, tavi talanti tiks attīstīti un tu nonāksi tādās krustcelēs, kur tavi talanti krustosies ar tavu raksturu. Kā to saprast? Tad, kad tu esi talantīgs, tev viss labi sanāk, viss izdodas dabiski, nepiespiesti, kā jau talantīgam cilvekam tas raksturīgi. Pienāks brīdis, kad sava talanta dēļ tu sasniegsi lielus panākumus, bet, ja tev nav rakstura, tu nespēsi paturēt to, ko esi sasniedzis. Vai tu saprati, ko es vēlos tev teikt? Tu nespēsi to paturēt. Cik augstu kāpsi, tik zemu kritīsi. Raksturam jāiet vienā solī ar talantu un otrādi. Ar raksturu var daudz vairāk sasniegt nekā ar talantu. Kā apstiprinājumu tam nesen dzirdēju, ka talantīgie neko negrib darīt, jo viņi taču ir talantīgi un viņiem viss tāpat sanāk. Bet beigu beigās viņi ir neveiksminieki.

Tālāk būs brīnišķīgs stāsts no Bībeles. Šeit nerunāsim par Danielu, bet par trim vīriem, kuri minēti šajā stāstā.

„Nu, ja jūs, līdzko dzirdēsit bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi! Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” Tad Sadrahs, Mesahs un Abed–Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”(Daniela grāmata 3:15-18 )

Tā laika pasaules valdnieks Bābeles ķēniņs tajā laikā pakļāva daudzas tautas un zemes, arī Izraēlu. Ķēniņš izvēlējās spējīgākos jauniešus, kuri viņam palīdzētu pārvaldīt valsti un iecēla savā galmā par pārvaldniekiem. Sadrahs, Mesahs un Abed–Nego bija ticīgi, gudri un skoloti ebreji, kuri tik labi sevi parādīja, ka tika iecelti, līdzīgi kā mūsu dienās, par pilsētas mēru. Respektīvi, viņi tika iecelti par noteiktu apgabalu pārvaldniekiem. Taču kādā dienā Bābeles ķēniņš izgatavoja milzīgu, apmēram 30 metrus augstu zelta dieva tēlu. Visticamāk, ka tas bija no koka, apvilkts ar skārdu un apzeltīts. Un ķēniņš paziņoja, ka visi, kuri nepielūgs šo zelta tēlu, tiks iemesti degošā ceplī. Visi saaicinātie līderi, ministri zemojās šī tēla priekšā, izņemot Sadrahu, Mesahu un Abed–Nego. Šie kaut ko jau saniegušie vīri ar pieeju pie pasaules ķēniņa tomēr nezemojās zelta tēla priekšā, bet pielūdza tikai vienu Dievu – dzīvo Dievu. Ķēniņš tomēr mēģināja šos trīs ebrejus pierunāt zemoties šī tēla priekšā, nenogalinot viņus uzreiz, jo šie vīri tātad viņam bija svarīgi. Izrādījās, ka ķēniņam nebija nekādas kontroles par viņiem. Bija kāds augstāks Dievs, ko šie vīri pielūdza, tāpēc viņi bija brīvi cilvēki savā sirdī. Ķēniņš viņiem vēlreiz atgādināja, ka viņi var tikt iemesti degošajā ceplī, ja nepaklausīs viņam. Ceplis varētu būt līdzīgs lielam skurstenim, kur no augšpuses met iekšā. „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” viņš saka. Lūk, ko atbild šie vīri: „Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.”

Tavs Dievs var tevi izglābt katrā situācijā, lai cik karsta nebūtu sakurināta krāsns!

Un tālāk viņi saka: „Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” Viņi to teica nevis kaut kam, bet pašam ķēniņam, ne Obamam vai Putinam, bet pašam pasaules ķēniņam! Viņi tika iemesti septiņreizvairāk sakurinātā krāsnī. Cilvēki, kuri viņus nesa, paši gāja bojā no lielā karstuma. Kad ķēniņš skatījās ceplī, viņš tur redzēja nevis trīs, bet četrus cilvēkus un teica, ka ceplī taču tika iemesti trīs, bet mēs redzam četrus, tātad tas cetrutais ir Sadraha, Mesaha un Abed–Nego Dievs. Kad ķēniņš lika viņus izvest ārā, tiem pat nebija uz drēbēm deguma smakas. Tas bija brīnums. Viņi bija gatavi mirt savas pārliecības dēļ, taču Dievs viņus izglāba.Tika izdota pavēle visiem zemoties Sadraha, Mesaha un Abed–Nego Dieva priekšā un, kas to nedarīs, to nokaus un pakārs pie paša mājas staba, pašu māju nopostot. Viss izmainījās, ķēniņš sāka pielūgt Jahvi. Jēzus ir dzīvs, aleluja!

Dari vienmēr to, kas ir pareizi, arī tad, ja to izdarīt ir ļoti grūti.

Tas ir mūsu raksturs, kurš neveidojas vienā dienā, kad mēs pieņemam pareizus lēmumus. Galu galā, no rīta piecelties uz lūgšanu nav nemaz tik viegli, īpaši, ja tu esi skatījies „Galadiatoru” vakarā. Mums ir sevi jādisciplinē, jo cilvēks nepiedzimst ar raksturu. Vai esi dzirdējis, ka mammas uz jaundzimušo saka: „Tam gan būs raksturiņš!” Diemžēl bērnam vēl nekāda rakstura nav. Raksturs tiek izaudzināts. Mēs, pieaugušie, paši audzinam savus raksturus, ļaujam Dievam to darīt, ļaujam treneriem to darīt. Agrāk mēs draudzē audzinājām raksturus, taisot lūgšanu laika grafikus. Šobrīd tas vairs nav nepieciešams, jo lūgšanu laiks līderiem ir nostabilizējies. Ja tu mazās lietās vari būt uzticams, tāds tu būsi arī lielajās. Tu spēsi būt brīvs, svētīts un svētīt savu valsti, savus līdzcilvēkus. Neaizmirsti ievērot galvenās prioritātes un turēt Dieva principus.

Beigšu ar vienkāršu ilustrāciju no savas dzīves, no kuras arī savā ziņā sāka veidoties šis sprediķis. Mums ir prioritātes, kas ir Dieva vārds, un ievērot prioritātes ne vienmēr ir viegli. Taču tas vienmēr atmaksājas. Šajā sakarā pastāstīšu atkal piemēru no savas dzīves. Tas bija šo pirmdien, kad devos savā skrējienā pa Siguldas kalnainajām takām. Izejot no mājas, pa vienu istabas logu spīdēja saule, pa otru – bija mākoņains. Noliku auto pie peldētavas un sāku skriet. Momentā sākās lietus, pareizāk sakot, sākās lietusgāzes. Es turpināju skriet, bet pie sevis nodomāju: „Kad pabeigšu skriet, lietus mitēsies.” Tieši pēc stundas, kad beidzu skriet, lietus arī pārstāja līt. Domāju, kāpēc Dievs mani nevadīja īstajā laikā skriet? Taču mans sporta pulkstenis rādīja trīs manus personīgos rekordus. Kā tad tā? Apkārt slapjš, netīrs, slidens, bet trīs rekordi. Izrādās, ka ekstremālākos apstākļos es skrienu ātrāk. Man taču bija aquafresh dzesēšanas serviss, kas mani atvēsināja. Karstā laikā man vienmēr ir ļoti grūti skriet. Skriešana pirmdienās ir mana prioritāte vienmēr, neskatoties uz to, vai līst lietus, vai spīd saule. Ja esmu ieplānojis, tad izdarīšu. Vienīgi, ja milzīgi krusas graudi sāktu krist vai karš sāktos, tad gan neskrietu. Tāpēc nekad neatcel savas ieplānotās prioritātes. Dari to, kas ir pareizi, arī tad, kad tev ir grūti to izdarīt.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece