Tu zini, ka visas tēmas ir svarīgas? Kad es lasu autoritatīvu Dieva cilvēku grāmatas, viņi bieži kādu aspektu uzsver kā vissvarīgāko. Ja grāmatā ir desmit tēmas, piecas no tām būs uzsvērtas kā pašas svarīgākās. Tajā mēdz būt arī pretrunas, piemēram, sākumā šķiet, ka lūgšana ir vissvarīgākā, bet beigās sanāk, ka Bībele ir vissvarīgākā vai kalpošana, vai došana. Kas ir svarīgākais – mērķis, stratēģija vai vīzija? Ir fundamentālas lietas, kas tiešām ir vissvarīgākās, tās cita bez citas nedarbojas, un viena no tām ir drosme. Šodienas tēma ir “Drosme – pamats panākumiem”. Es apzināti nosaukumā neliku, ka drosme ir pati galvenā, lai gūtu panākumus, taču tā ir ļoti svarīga. Pavisam noteikti – bez drosmes nevar gūt panākumus.

Mēs par sevi domājam dažādi – vieni domā, ka ir drosmīgi, citi domā, ka ir bailīgi, bet vai mēs piedzimstam drosmīgi vai bailīgi, un tāds ir mūsu liktenis? Priecīgā ziņa ir tāda, ka mēs nepiedzimstam drosmīgi vai bailīgi. Mūsu ģimenes apstākļi var ietekmēt to, kādi mēs kļūstam, taču drosme ir izvēle. Tieši tāpat arī ticība ir izvēle, darbība ir izvēle un piedošana arī ir izvēle. Mēs izvēlamies būt drosmīgi. Mēs varam iemācīties būt drosmīgi. Daudzi mācītāji uzskata, ka līderība ir dāvana – tātad, ja tu neesi piedzimis ar talantu būt līderim, tad būs grūti vai neiespējami par tādu kļūt, bet ir arī citi mācītāji, kuri domā, ka līderība nav saistīta ar īpašu talantu, bet tās ir īpašības, kuras cilvēks pieņem lēmumu iemācīties un praktizēt. Es 1000% ticu tam, ka mēs nepiedzimstam par līderiem. Par līderi nepiedzimst, par līderi pieņem lēmumu būt. Par līderi izaug un iemācās par tādu būt. Tāpat ir arī ar drosmi – mēs iemācāmies būt drosmīgi, un līderis un drosme iet roku rokā.

Šī draudze nebūtu tapusi bez tās cēlēju, konkrētu cilvēku drosmīgas rīcības. Tā bija drosmīga rīcība, kas gāja pret sabiedrības uzskatiem, reliģiskiem uzskatiem, pasaules kārtību, pret straumi. Piemēram, mūzikas stila ziņā mūsu draudzes slavēšana iet pret straumi. Kad pirms vairākiem simtiem gadu baznīcās ieviesa ērģeles, tie cilvēki, kuri to paveica, arī gāja pret straumi, tas bija ļoti moderni. Diemžēl daudzās reliģisku kristiešu aprindās populārais mūzikas stils šķiet Dieva zaimošana. Mēs ejam pret to, nedomājot par to, ko par mums domā un saka, un rezultāts tam visam ir pozitīvs. “Kristus Pasaulei” pamatā ir drosme un tādēļ šī ir viena no visstraujāk augošajām draudzēm Latvijā. Es nerunāju par draudžu sarakstiem, kuros pierakstīti visi nokristītie, bet es runāju par reāliem dzīviem cilvēkiem ar reālām izmainītām dzīvēm. Šīs draudzes pamatā ir drosme, tāpēc jautājums ir par to, kas ir svarīgāk – vīzija, mērķi, stratēģija vai drosme? Ko līdzēs mērķi un vīzija, ja nebūs drosmes? Tas būs vien gaistošs sapnis vasaras naktī. Tu sapņo, pat noliec mērķus, bet baidies un nesper pareizus soļus.

Mēs baidāmies atzīt savu situāciju tādu, kāda tā ir. Tas attiecas uz raksturu, attiecībām, darbu, finansēm, kalpošanu. Mums ir jācīnās, lai pārkāptu sev pāri visās jomās, arī ceļot mājas grupiņu, vedot cilvēkus pie Dieva un veidojot savu biznesu. Nevar izlauzties, izrauties un izaugt, kamēr mēs neatzīstam reālo situāciju. Piemēram, ja tu esi neaugošas grupiņas vadītājs, tev ir jāatzīst reālā situācija – ka esi nožēlojams un neveiksmīgs vadītājs, ka tavai grupiņai ir beigas, tur vairāk nav iespēju, jo nekas nemainīsies, kamēr tur kustēsies tikpat lēni kā līdz šim. Mums ir bail atzīt reālo situāciju. Atzīšanās prasa drosmi, jo kāds gan tu izskatīsies savās acīs un citu acīs. Tu domā, ka Dievam kaut ko izsaka tavi apstākļi un attaisnojumi, kāpēc tava grupiņa neaug un kāpēc tavs bizness neaug? Vai Dievs mainās tāpēc, ka tu kaut kā sevi attaisno? Vai tāpēc mainās Dieva likumi? Tas ir drosmes trūkums. Kamēr tu neatzīsi, ka tādā veidā, kādā līdz šim esi dzīvojis un kalpojis, un strādāji, tu esi nožēlojams nabags, ka tava grupiņa nekad neaugs, ka tavas attiecības laulībā nekad nemainīsies, tu nespēsi pareizi rīkoties, drosmīgi spert soļu un izmainīt situāciju. Mēs ļoti mīlam sev iestāstīt dažādus attaisnojumus un pasakas, nomierināt savu sirdsapziņu, kaut kādā veidā nomierināt Dievu… Kaut Dievu tu nenomierināsi, ir tā, kā ir. Mums ir jāatzīst lietas un jāsauc tās īstajos vārdos.

Draudze ir dzīvs organisms, sistēma, tāpat kā cilvēka organisms un jebkāda organizācija, un tai ir tendence saglabāt savu stāvokli. Tev pašam, draudzei un mājas grupiņai ir tendence saglabāt to stāvokli, kurā tā atrodas. Tas nozīmē vairs nemaksāt lielāku cenu, vairs tālāk neaugt. Rezultātā nav kustības, un tur, kur nav kustības, ir nāve. Ja tavā organismā vairs necirkulētu asinis, tu būtu miris. Ja mājas grupiņa neaug, tur nav kustības. Un nevajag stāstīt pasakas par cipariem un mīlestību. Cilvēki mēdz sev un citiem iestāstīt, ka apmeklē draudzi, tur ir labi, viņi tur kaut ko dara, bet var redzēt, ka tas nedarbojas… Atzīsti, ka grupiņa nekad vairs neaugs, jo tā ir mirusi. Viss, kas neaug un neattīstās, ir miris. Bībelē ir rakstīts: “Uzmosties, kas guli!”

“Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” (Efeziešiem 5:14 )

Stagnācija rodas no tā, ka mēs baidāmies atzīt lietu patieso stāvokli un baidāmies spert pareizus soļus. Drosmes trūkuma dēļ mēs nerīkojamies. Rezultātā ir nāve. Tātad drosme ir pamats panākumiem. Bez drosmes mēs nevaram aiziet savu ticības ceļu līdz galam. Bez drosmes mēs nekur, neko un nekad nevaram sasniegt. Vai tu vēlies kaut ko sasniegt, kaut ko izdarīt, kaut ko panākt? Vai arī vēlies saglabāt savu patreizējo stāvokli? Tu zini, kāds ir līdera pienākums un kāpēc ir šāds sprediķis? Mācītāja pienākums ir nepieļaut to, ka draudze nekustās. Tāpēc ir vajadzīga drosme. Ir ļoti viegli sludināt patīkamas tēmas – mēs esam stipri, mēs esam pasaules uzvarētāji. Ar ticību vien nepietiek, mums ir jākustas, un, lai kustētos, ir vajadzīga drosme. Atceries to, ka vienmēr tavs ķermenis būs pretī darbībai. Ķermenis nekad normāli negrib no rītiem celties un vakaros iet gulēt, ķermenis vienmēr grib ēst to, ko viņš grib ēst, nevis to, ko vajag ēst.Otrdien mēs ar dažiem komandas cilvēkiem bijām Tallinā, Anatomijas muzejā, un tur varēja redzēt, kas notiek ar tiem cilvēkiem, kuri vadās pēc sajūtām – kas notiek ar smēķētāju plaušām, alkoholiķu aknām – čūlainas, nesmukas, melnas. Tu zini, kas pārtikas piramīdai ir pirmajā stāvā? Ūdens un aktivitātes! Pēc tam ir graudaugi, dārzeņi, augļi, gaļa un zivis, bet saldumi ir tikai pašā augšā. To visu var ēst, tikai ievērojot pareizas proporcijas. Miesa īd un grib to un šito, bet tev ir dots prāts un Dieva vārds, lai drosmīgi rīkotos pareizi. Lai nodarbotos ar sportu, arī ir vajadzīga drosme – ir jāatbrīvo laiks, sākas negatīvas domas par naudas trūkumu un tā tālāk. Vienu dienu mēs ar sievu sporta tērpos nācām mājās no skriešanas un mūsu kaimiņš teica: “Skrējējiem ceļgalu bļodiņas izdilst, un pēc tam vecumā ir problēmas.” Es domāju tieši otrādāk – skrienot bļodiņas atjaunojas, nevis izdilst. No profesionālā sporta, skaidrs, ka būs problēmas. Tev nav jābaidās par kaulu izdilšanu, bet drīzāk padomā par to, kas notiks, ja tu neskriesi vai nedarīsi jebkādas citas fiziskas aktivitātes!

Drosme ir pamats panākumiem. Mūsu draudzē visi ir līderi – potenciālie un esošie līderi, minimums līderi pār sevi savā dzīvē. Līderis nav tas, kas redz problēmu, bet tas, kurš ir gana drosmīgs to risināt. Līderis ir drosmīgs rīkoties. Ja mūsu draudzē četrdesmit gadus būtu četrdesmit cilvēki, kas būtu tam par iemeslu? Bailes iet pie cilvēkiem. Visi visu ļoti labi zina, ir ērti iesēdušies un sev iestāsta dažādus attaisnojumus. Reiz es kādam mācītājam jautāju: “Jūs augat?” Un viņš atbildēja: “Jā, mēs augam. Garīgi.” Ja mēs garīgi augam, mēs augam arī skaitliski. Pretējā gadījumā tā ir tāda garīga pašapmierināšanās. Nevienam no šiem cilvēkiem nav drosmes pateikt to, kas nav kārtībā, un sākt rīkoties. Spriest ir gudri, bet, lai rīkotos, vajag drosmi. Šis sprediķis ir tāpēc, lai tev iedvestu sapratni un drosmi rīkoties. Jo drosme ir pamats panākumiem.

“Un viņš iecēla karapulkiem drosmīgus karavadoņus (..)” (2.Laiku 32:6 )

Hiskija bija dievbijīgs ķēniņš, un viņš par karavadoņiem iecēla drosmīgus cilvēkus. Viņš par karavadoņiem iecēla nevis tos, kas bija visgudrākie un pabeiguši vislabākās kara skolas, kas arī ir labi un ļoti vajadzīgs, bet gan tos, kuri vienkārši bija drosmīgi. Tikai drosmīgi cilvēki ir spējīgi rīkoties. Atceries – labāk ir pieņemt nepareizu lēmumu un rīkoties nekā vispār nepieņemt nekādus lēmumus un nerīkoties. Iespējams, ka tu baidies no kļūdām un to sekām, taču tas, diemžēl, ir neizbēgami. Tev būs kļūdas, tu ne vienmēr pieņemsi pareizos lēmumus, taču pēc katras kļūdas tu būsi ieguvis pieredzi, kā nevajag rīkoties. Tas ir vienīgais veids kā augt.

Drosme nenozīmē baiļu neesamību, tas nenozīmē, ka tev nebūs šī sajūta. Bailes ir normāla emocija, kuru tevī ir ielicis Dievs, lai tu, piemēram, nelektu lejā no debesskrāpja. Iedomājies, ka tu stāvi uz slēpēm kalna galā un domā: “Dievs, atņem man bailes.” Tā gaidot, kad tev pazudīs baiļu sajūta, tu paliksi stāvot uz šī kalna līdz pat pavasarim. Šīs emocijas vienmēr pastāvēs. Drosme ir prāta un gribas lēmums par spīti emocijām darīt pareizas lietas, kuras nes rezultātu. Bailes vairāk ir saistītas ar emocijām un mazāk ar prātu, savukārt drosme – vairāk ar prātu un gribu, taču mazāk ar emocijām. Atceros, ka apmēram 16 gadu vecumā, lai aizietu uz vietējo diskotēku, man obligāti vajadzēja izdzert daļu no alkohola pudeles, lai tikai saņemtu drosmi turp doties. Man šķiet, ka mūsdienu jaunatne pat mīlēties nespēj bez papildus stimula – alkohola vai kādām citām apreibinošām vielām, jo viņiem trūkst drosmes. Daudzi cilvēki ir drosmīgi tikai tad, kad lietojuši alkoholu. Tomēr drosme ir prāta un gribas lēmums. Protams, var gadīties, ka ir brīži, kuros tu vienkārši jūties drosmīgs kādu apstākļu dēļ, taču tas ir īslaicīgi. Lai būtu drosmīgs, tev vienkārši ir jāpieņem lēmums tādam būt. Ja tu visu dzīvi dzersi, lai būtu drosmīgs, tu nekur tālu netiksi.

Dieva prasība Saviem cilvēkiem ir būt drosmīgiem. Tā nav tikai tukša mūsu vēlme, bet gan Dieva griba attiecībā uz mūsu dzīvēm. Dievs vēlas, lai tu ar savu prātu un gribu ignorē baiļu sajūtu un sper pareizus soļus. Dievs saka, ka iemesls, lai tu būtu drosmīgs, ir tas, ka Viņš ir ar tevi. Es šodien runāju par tiem cilvēkiem, kuri ir ticīgi, taču, ja tas būtu pasaulīgs seminārs, es teiktu, ka tev jābūt drosmīgam nevis tāpēc, ka Dievs to vēlas, bet tāpēc, ka tas vienkārši ir pareizi. Ar mums, ticīgajiem, ir Dievs, tādēļ viņš mūs mudina būt drosmīgiem un nebaidīties. Mēs nepiedzimstam drosmīgi – par tādiem mēs izvēlamies kļūt.

“Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs (..)” (1.Mozus 15:1)

Dievs Ābrāmam teica, lai viņš nebīstas, citiem vārdiem: “Es tevi sargāju.” Dievs ir tavs Sargs. Tāpat Dievs sacīja arī Īzakam.

“(..) nebīsties, jo Es esmu ar tevi (..)” (1.Mozus 26:24 )

Dievs iedrošināja arī Mozu.

“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis, un visu viņa zemi Es nodošu tavās rokās, un tu darīsi viņam tāpat, kā tu esi darījis Sihonam, amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā.”” (4.Mozus 21:34)

Visās šajās Rakstu vietās ir viena galvenā doma – Dievs saka, lai tie, kas Viņam tic, nebīstas, jo Viņš pats ir ar šiem cilvēkiem un viņus sargā. Nebaidies un esi drošs! Jozua Dievs sacīja: “Esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies, Tas Kungs tavs Dievs būs ar tevi it visur, kur tu iesi.” Tas Kungs būs arī ar tevi visur, kur vien tu dosies.

“Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33 )

Šos vārdus Jēzus sacīja Saviem mācekļiem. Rakstu vietas, kurās Dievs aicina mūs būt drosmīgiem, ir ļoti daudzas.

“Bet naktī Tas Kungs parādībā Pāvilam sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu.”” (Apustuļu darbi 18:9 )

Šos vārdus Dievs teica Pāvilam, kad viņš bija misijas ceļojumā – nebaidies runāt, evaņģelizēt, braukt misijas ceļojumā, sludināt. Nebaidies arī tu! Dieva pavēle ir nebaidīties sludināt.

“Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ – manas ciešanas ir jūsu gods.” (Efeziešiem 3:13 )

Drosmi var pazaudēt, un, ja to var pazaudēt, tātad to var arī iegūt. Šis sprediķis ir tieši tādēļ, lai tu pazaudētu bailes un iegūtu drosmi, lai tu pārvarētu bailes un spētu pareizi rīkoties.

Turpinājumā apskatīsim to, kā iegūt drosmi. Viss, ko es mācīšu, būs balstīts Bībelē.

“Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu!” (Psalmi 31:25 )

Dieva vārds saka, ka mums jābūt drosmīgiem un tas jāīsteno, darot stipras savas sirdis. Par sirdi var dēvēt tavu iekšējo cilvēku, pie kura var pieskaitīt arī prātu un gribu. Tu pats sevi vari padarīt stipru. Kādā veidā mēs paši varam darīt stipru savu iekšējo cilvēku?

“Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu (..)” (Apustuļu darbi 4:29 )

“(..) tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.” (Efeziešiem 6:18-19 )

Tu pats vari sevi darīt drosmīgu un stipru – tev ir jālūdz un jārunā. Par drosmi ir jālūdz savā lūgšanu kambarī. Tu vari lūgt: “Dievs, dari mani stipru,” un tas ir normāli, bet ar to vien nepietiek. Tas ir jāpapildina ar apliecinājumiem. Man pašam ir izrakstītas Rakstu vietas, kuras es apliecinu, piemēram, “Dievs man nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu”. Ļoti svarīgi ir apliecināt ticības pantus, piemēram, “tas visu spēj, kas tic”. Dieva vārda pārdomāšana, apliecināšana un iegaumēšana palīdzēs kļūt tev drosmīgam un stipram. Ja tu to darīsi, tas saglabāsies tavā iekšējā cilvēkā. Apliecini sev: “Es to spēju izdarīt! Es to spēju paveikt! Es varu visu, jo ar mani ir Dievs!” Ja tevi māc bailes, lasi Bībeli, apliecini šīs Rakstu vietas – baiļu radītais spiediens samazināsies, un tu spēsi paveikt to, kas tev ir jāpaveic. Lūgšana ir ļoti svarīga.

“Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.” (Apustuļu darbi 28:15 )

Pāvils, redzēdams brāļus, ar kuriem satikās, kļuva drosmīgs. Drosme vairojas tad, kad tu neesi viens. Nenorobežojies no savas mājas grupiņas un draudzes, no saviem līderiem un cilvēkiem, kuri domā kā tu un ir drosmīgi. Piemēram, tu esi saņēmis drosmi, vēlies iet uz ielām un pastāstīt cilvēkiem par Jēzu. Kā tu domā, vai tev vieglāk būs iet vienam vai kopā ar otru tādu pašu drosmīgo kā tu? Divatā tas noteikti ir vieglāk, jo rodas drosme. Nepaliec viens!

“Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.” (Apustuļu darbi 4:31 )

Tev ir Svētais Gars, un Viņš tev dod drosmi. Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un paškontroles garu. Patiesībā tavs jaunais cilvēks ir drosmīgs – tas, kas baidās darīt pareizas lietas, ir tava miesa un vecais cilvēks. Drosme vairojas tad, kad tev ir Svētais Gars, kurš tev pieskaras lūgšanu kambarī, dievkalpojumā vai mājas grupas sapulcē.

“(..) un sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, Dieva aicināto Kristus evaņģēlija kalpu, lai viņš jūs stiprinātu un jūs drošinātu ticībā (..)” (1.Tesaloniķiešiem 3:2 )

Draudzi iedrošina līderis. Arī tagad, kad tu lasi šo sprediķi, tu tiec iedrošināts no manis, mācītāja. Protams, tas, kurš darbojas pie tevis, ir Dievs, taču Viņš tam lieto mani. Lai tevi iedrošinātu, Dievs tavā dzīvē lieto cilvēkus – tavu mācītāju, grupas līderi. Ir svarīgi, lai katram no mums būtu savs garīgais vadītājs, mentors.

“Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.” (Nehemijas 4:6 )

Drosme un rosme radās tad, kad jau puse no mūra bija uzcelta. Tad, kad tu sāc redzēt sava darba pirmos augļus, tev rodas jauna drosme. Tev par katru cenu ir jāgūst mazās uzvaras, lai tev rastos jauna drosme un rosme tālākai darbībai.

“Tad viņš pavēlēja: “Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!” Kad viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā, tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” Bet viņš atbildēja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.”” (2.Ķēniņu 6:13-16 )

Šajā Rakstu vietā ir stāsts par pravieti Elīsu, kuru medī viņa ienaidnieki. Viņš kopā ar savu mācekli bija apmeties kādā pilsētā. Pēc nakts Elīsas māceklis pamodās, izgāja pa durvīm un ieraudzīja, ka ienaidnieka karaspēks jau ir ielencis pilsētu. Viņš jautāja Elīsam: “Ko nu mēs darīsim?!” Ir skaidri redzams, ka Elīsas māceklim bija bail. Elīsa atbildēja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Pēc tam Elīsa izdarīja tā, ka arī viņa māceklis varēja ieraudzīt eņģeļu karaspēku, ko ar cilvēciskām acīm nav iespējams redzēt. Elīsas māceklim tika atvērtas garīgās acis, un ar tām viņš ieraudzīja eņģeļu miriādes, kuras bija daudz lielākas nekā ienaidnieka karaspēks. Elīsa nebaidījās, taču viņa māceklis baidījās. Atšķirība starp viņiem abiem bija tāda, ka Elīsa kaut ko zināja, bet viņa māceklis nē. Fiziski viņi redzēja vienu un to pašu, taču ar garīgām acīm divas dažādas lietas. Nezināšana kultivē bailes, turpretim zināšanas tās kliedē. Ja tev ir zināšanas, piemēram, politikā, un tu pārzini situāciju, tas kliedē nepamatotas bailes. Kā jau iepriekš minēju, mēs bijām šajā anatomijas muzejā, un tas bija ļoti interaktīvs – caur dažādām datorprogrammām bija iespēja iepazīt sevi. Iedomājies, kad tev kaut kas sāp, tev prātā parādās simtiem ainu, kas tas varētu būt, bet tu nezini, kas tieši. Iespējams, ka tā ir kāda pilnīgi normāla vai dabīga lieta, kurai ir jābūt, bet, ja tu par to neko nezini, tu sāc baidīties. Ja tu zini sava organisma uzbūvi un norises, tavas bailes izklīst. Šajā muzejā bija kāda tabula par cilvēka vecumiem.

Esmu pamanījis, ka tie cilvēki, kuriem ir piecdesmit gadi un vairāk, uzskata sevi par veciem. Šādi cilvēki sāk baidīties no dažādām slimībām un arī jūtas veci. Nezināšana atņem tev drosmi rīkoties kā veselam, spēcīgam un produktīvam cilvēkam. Šajā tabulā bija sadalīts cilvēka mūžs pa vecuma posmiem. Pāri divdesmit gadiem cilvēks vēl skaitās jaunietis, un es uzskatu, ka šajā vecumā cilvēks vēl tikai formējas un ir tukšs. Man šobrīd ir 46 gadi. Visos parametros es jūtos daudz spēcīgāks, laimīgāks nekā tad, kad biju jaunietis. Protams, jauniešiem ir dažādi plusi, piemēram, lokanība, izturība, bet smadzenes daudz ”lielākas” būs vecāka gadagājuma cilvēkam. Būt gados vecākam tomēr ir vairāk pluss, nekā mīnuss. Igauņiem  vidējais sieviešu dzīves ilgums ir 81 gads, vīriešiem – 72 gadi. Gandrīz 10 gadu starpība. Zinātnieki (ne Bībeles pētnieki) bija izpētījuši, ka, ja cilvēks pats jūtas vecs, tāpēc viņš tāds arī ir, zūd mērķi, zūd drosme, ”sāk birt smiltis”, un viņi vienkārši mirst. 70 gadi – tas ir tūliņ pēc pensijas iestāšanās. Interesanti, kāpēc sievietes dzīvo ilgāk? Laikam viņām vēl ir interese dzīvot. Man nekas nebūtu pretī, ja mana sieva dzīvotu par mani ilgāk. Iedomājieties, ka viņa mani izstumtu te priekšā ratiņos un es sludinātu: ”Sorok ļet, sorok čelovek, tā nebūs būt!”

Par gadiem runājot, ir jāsaprot, ka visās svērās svarīgi ir gūt zināšanas. Vai tev nav tā gadījies, ka tu šaubies, baidies no kaut kā, bet, kad tev paskaidro un tu izproti visu, tev vairs nav ne bailes, ne šaubas.

„Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” ( 2.Korintiešiem 12:10 )

Šeit mēs lasām, ka arī Pāvilam bija bailes. Zinām, ka arī Mozum un Jēzum bija bailes. Jautājums ir – kā mēs attiecamies pret tām. Pāvils saka – labs prāts bailēs. Tas nozīmē, ka katrs var pārvarēt savas bailes ar prāta un gribas palīdzību, zinot, ka ar mums ir kāds stiprāks.

„ Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (Jāņa 1. vēstule 4:18 )

Par ko te tiek runāts? Par ticību Kristum, Dieva apsolījumiem. Es ticu, ka Dievs nav bargs onkulis, bet mīlošs Tēvs, kurš mums ir devis apsolījumus, tāpēc bailēm nav vietas manā dzīvē. Es zinu, ka neskatoties uz visiem maniem trūkumiem, Dieva acīs caur Jēzu Kristu es esmu darīts tīrs, svēts un šķīsts. Es uzvarēšu, jo Viņš mīl mani. Tas mazina bailes vai vispār tās likvidē. Mīlestība aizdzen bailes.

„No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks, un, ko taisnie vēlas, to Viņš tiem piešķirs.” (Salamana pamācības 10:24 )

Inkauntera anketās mēs atzīmējam aili ”negatīva sagaidīšana”. Šeit mēs parasti kaut ko negatīvu sagaidām, piemēram, mammai bija vēzis, tāpēc baidos, ka man tas arī būs vai tamlīdzīgi. Tas parasti arī notiek, bet ne jau tāpēc, ka tā tam būtu jānotiek, bet tāpēc, ka velns to izmanto. Viņš liek lietā mūsu bailes un piepilda tās. Bailes pievelk šos netīros spēkus. Un otrādi – ko taisnais vēlas, tas viņam notiks. Taisnais taču nevēlas slimības, nabadzību un neveiksmes. Tas nozīmē, ka tev jādomā par to, ko tu izdarīsi, un par pozitīvu rezultātu. Nevis par to, ka var būt slikti tas, tas un vēl kaut kas, bet par pozitīvu rezultātu. Domā pozitīvi, nedomā negatīvi! Drosmi varam uztrenēt, piemēram, izlecot ar gumijām vai izpletni. Nevajag neko darīt pārgalvīgi, bet izmanto savas zināšanas un ej uz priekšu. Draudzē daudzi šajā ziņā mani ir pārspējuši, īsti kaskadieri. Pēc tam viņi liek internetā savus veikumus un visi saka – jā, malacis, drosmīgs. Vari patrenēties, ja gribi.

„Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs,” (2. Korintiešiem 6:4 )

Jā, Dieva kalpiem ir bailes, bet mēs tās spējam pārvarēt, mēs esam drosmīgi.

Svarīgi ir atšķirt bailes no uzmanīšanās. Atceros, ka latviešu filmā Lāsmiņa teica puisim: „ Ai, tu esi zaķpastala!” Un puisis pārgalvībā darīja trakas lietas, ņēma motociklu un brauca. Uzmanīšanās nav bailes. Došu piemēru, lai labāk varētu saprast. Apšaubāmā rajonā man pretī nāk apšaubāmi ”tipiņi” un prasa man naudu. Muļķīgi būtu uzsākt kautiņu un drosmīgi aizstāvēties. Pareizākais šādā situācijā ir bēgt. To iesaka arī profesionāli treneri aizsardzības mākslās. Šajā gadījumā tu būsi bijis uzmanīgs, nevis bailīgs, un nav svarīgi, ko par tevi citi padomās. Tu šajā gadījumā varbūt pat būsi pasargājis savu dzīvību. Protams, ir situācijas, kad nevari aizbēgt. Tad gan aizstāvies kā proti – ar atslēgām vai ar kurpes papēdi. Kā gan savādāk? Ja tevi grib izvarot, tu neko nedarīsi? Mūsu draudzē ir meitene, kurai bija šāds gadījums. Viņa ”blieza” ar savu kurpju papēdi pa kājstarpi un skaļi kliedza pa visu savu rajonu un ļaundaris atstājās no viņas. Katrā ziņā, neesi paralizēts no bailēm, izlem un atbilstoši rīkojies.

„Zinīgais baidās un izvairās no ļauna, nepraša turpretī, ne par ko nebēdādams, drāžas tik cauri.” (Salamana pamācības 14:16 )

Šeit skaidri redzams, ka ir jāuzmanās.

„Bet, kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Arhelavs sava tēva Hēroda vietā, tad viņš baidījās turp noiet; un, sapnī saņēmis norādījumu, viņš atgriezās Galilejas robežās.” (Mateja evaņģēlijs 2:22 )

Jāzeps šajā gadījumā bija uzmanīgs, bet ne bailīgs – viņš atgriezās Galilejas robežās. Arī Jēzus bija uzmanīgs, jo Viņš negāja cauri kādām pilsētām un nebija pārgalvīgs. Bailes un rīcība abos gadījumos bija pamatotas. Tu savu automašīnu apdrošini, lai uzmanītos, nevis baidoties, ka to  nozags. Protams, vienmēr svarīgs ir tavs motīvs. Es, piemēram, nekad nelieku savu telefonu uz ēdamgalda. Zinu, ka 80% gadījumos vienmēr ar to notiek kāda ķibele – vai nu aplej, vai uzmet ēdienu. Es to nevaru atļauties, jo man tajā ir svarīga informācija, kuru svarīgi ir nepazaudēt. Tās nav bailes, tā ir elementāra piesargāšanās. Tāpat arī, kad noliku savu ūdens krūzi blakus pastiprinātājam, uzreiz tapu uzmanīgs, jo, netīšām aplejot šo pastiprinātāju, varētu sanākt liela ķibele, ņemot vērā, cik stiprs tas ir un cik maksā. Ja tu regulāri atstāsi telefonu, neaizslēgsi automašīnu vai dzīvokli, notiks neizbēgamais. Tā vairs nebūs drosme, bet stulbums. Ir jābūt uzmanīgam. Ir tāds sakāmvārds, kurš gan labāk skan krieviski – kas sevi sargā, to arī Dievs pasargās.

„Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2.Timotejam 1:7 )

Mums jāsaprot, ka mēs esam radīti drosmīgi, mums ir drosmes gars un to nevajag inkaunterā  izdzīt. Un nebaidies atzīt realitāti, citādi netiksi ne soli uz priekšu.

Vinstons Čērčils pasaules kara laikā ziņas par stāvokli frontē ieguva, to apejot. Zini, kāpēc tā bija? Ģenerāļi pienes saviem vadītājiem ziņas, skatoties caur savu prizmu – caur savu baiļu prizmu, caur pārmērīgas uzmanības prizmu vai noklusēšanas prizmu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Čērčila armija uzvarēja, jo viņš apzinājās patieso stāvokli, realitāti. Tāpēc arī tev ir jāapzinās tavs patiesais stāvoklis un attiecīgi drosmīgi jārīkojas. Kamēr tu savu stāvokli nezini, nebūs arī drosmīgas rīcības. Pirmīt draudzes brālis liecināja, ka viņam visu laiku likās, ka viss taču ir labi – viņš iet uz draudzi kopš bērnības, pa piektdienām iedzer, dažreiz biežāk. Un, kad viņš iepazina Dievu, tad patiešām viss mainījās par 180 grādiem. Bet kas tad mainījās, ja pirms tam taču arī ir bijis labi? Viņš teica, ka viss pilnīgi un  radikāli ir mainījies.

„Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!”(1.Samuēla 17:32 )

Es gribu, lai tu kopā ar mani tagad trīs reizes saki: “Es iešu un cīnīšos!” Ja tev šķiet, ka mazais Dāvids ar milzīgu drosmi bez bailēm uzreiz metās virsū Goliātam, tad skaties:

„Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.” (1. Samuāla 17:40 )

Ko Dāvids darīja pirms cīņas? Viņš uzreiz neskrēja Goliātam virsū, bet izmeklēja piecus gludus oļus (tieši tādus, kādi viņam bija vajadzīgi) un tikai tad devās pretī filistietim. Viņš zināja, ka ar šiem gludajiem oļiem viņš trāpīs mērķī. Patiesībā, tas nemaz nebija liels brīnums. Ticība un drosme gan ir brīnums. Tie palīdzēja viņam ar mierīgu, nedrebošu roku paveikt ieplānoto. Dāvids zināja, ka viņš filistieti var nogalināt. Un pateicoties tieši drosmei un uzmanībai viņam tas izdevās. Viņš lietoja to, kas viņam tajā brīdī bija.

Gribu, lai jūs pierakstāt – vispirms ir KAS, pēc tam ir KĀ. Tātad vispirms ir mērķis, pēc tam rīcība, kā to sasniegt. Tev vispirms ir jāzina, kas tev jāpaveic, kāds goliāts tev jāpiebeidz un tad tu sāc iet uz šo mērķi. Tev nav sākumā jādomā, kā es to izdarīšu, vai vispār izdarīšu. Ej un dari, un viss izdosies. Kā to labāk izdarīt, laiks rādīs. Galvenais, ej un dari! Arī nauda vienmēr seko projektam. Citiem vārdiem, ņemot vērā šodienas tēmu, nauda seko drosmīgajiem. Nebaidies izmantot savas iespējas! Nebaidies no kļūdām, ko pieļausi! Baidies, ka neizmantosi savu lielo iespēju, ka izniekosi savu dzīvi, neizmantodams savas iespējas! Ej un dari, esi drošs un nebaiļojies!

„Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:5;7 )

Un, visbeidzot, apliecināsim, ka esam drosmīgi un cīnīsimies, jo pats Dievs ir ar mums. Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece