Cilvēks nedziedina un neglābj. Dziedina Dievs, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Jēzu, mēs slavējam un pielūdzam Tevi, Kungs! Pie Tavām kājām tiek pienesti visi ķēniņu kroņi. Tu esi visuma Valdnieks, Alfa un Omega, Sākums un Gals, Tev nav ne tēva, ne mātes, Tevi neviens nav radījis. Bet Tu esi radījis mūs, lai mēs kalpotu Tev un slavētu Tevi, Dievs, Tu mūs esi izpircis ar Savām asinīm un darījis mūs tīrus, svētus un pilnīgus, Jēzus Vārdā. Es zinu, ka Dieva Gars jau darbojas pie tevis, pieskaras un dziedina.

“Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis.” (Apustuļu darbi 3:1–10)

Pēteris un Jānis ap trijiem dienā gāja uz Templi lūgt Dievu. Jūdiem Templī trīs reizes dienā notika lūgšanas. Jūdu laika cikls bija no sešiem līdz sešiem. Lūgšanas notika Templī, un Templis bija visiespaidīgākā celtne visā Jeruzālemē un Israēlā. Tā bija krāšņa celtne, ar perfekti izstrādātu sistēmu un kalpošanu tajā. Simti un tūkstoši cilvēku piedalījās Tempļa darbos – dievkalpojumos, slavēšanā, un katrs savā vietā. Tā bija centrālā vieta Israēlā. Rakstu vietā apskatītā situācija notiek laikā pēc Jēzus augšāmcelšanās un debesbraukšanas, apustuļi jeb pirmie mācekļi ir saņēmuši Svēto Garu, un kristiešu jaunā draudze pēc paraduma arī Templī lūdz Dievu. Tātad tur pulcējās gan jūdaisti, gan kristieši, – pāreja no jūdaisma uz kristietību notika palēnām. Tajā brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām jeb kropls kopš dzimšanas, nespējīgs staigāt. Šis cilvēks pats nepārvietojās, viņu nesa un ik dienu nolika pie Tempļa durvīm, Krāšņajām durvīm. Pareizais tulkojums būtu Sarkanās durvis. Šis cilvēks bija nabags un slims, un viņu nolika pie Tempļa, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Templis bija vieta, kur apgrozījās visvairāk cilvēku, viņi gāja nožēlot grēkus, un viņu sirdis bija noskaņotas labvēlīgi pret nabagiem, – tā bija ideāla vieta, lai ubagotu. Arī šodien pie katedrālēm un baznīcām sēž daudz ubagu, un daudzi no viņiem patiesībā nemaz nav ubagi, arī dzērāji un narkomāni. Viņi izvēlas šo vietu, lai kāds par viņiem apžēlotos, iedotu sīknaudu. Vīrs pie Tempļa durvīm bija profesionāls nabags. Es domāju, ka viņam nācās maksāt tiem cilvēkiem, kuri viņu nesa. Iedomājies, kādas izskatījās Tempļa durvis – deviņpadsmit metri platumā un deviņi metri augstumā. Tās sauca par Sarkanajām durvīm, jo tās bija no vara. Tās bija varenas, biezas, lielas un augstas. Tad kāds varēja izskatīties pats Templis!? Un kāds, salīdzinot ar Templi, jutās šis slimais un nabagais vīrs. Viņš sēdēja pie Tempļa, kurā trīs reizes dienā lūdza Dievu, kurš nedziedina, kurš nedod labklājību, kurš neglābj.

Templis simbolizēja vietu, kur mājo Dievs, bet, kad Jēzus ienāca šajā vietā, Viņš izdzina no turienes pārdevējus un naudas mijējus, jo tas vairāk nebija lūgšanu nams. Tātad Jēzus atzina, ka tās lūgšanas, kas notiek Templī, nedarbojas. Tev jāzina, ka lūgšanas nedziedina, cilvēki nedziedina, sistēma vai reliģija nedziedina, bet dziedina Jēzus. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība – Jēzus Kristus.

Viss, kas tev ir vajadzīgs – Jēzus. Īpaši tajā laikā Tempļa lūgšanas absolūti nedarbojās, jo tā bija tikai reliģioza forma. Tu noteikti esi dzirdējis par cilvēkiem, kuri apmeklē kādas reliģiskas baznīcas, kaut ko lūdz un tajā pašā laikā dzīvo ar savām problēmām, kas dažam jau ir no bērnības. Šajā stāvoklī, pie Tempļa durvīm, lūdzot žēlastības dāvanas, kuras viņam atmeta, slimais cilvēks atradās gadiem ilgi. Visas šīs lūgšanas, kas notika Templī, viņam nevarēja palīdzēt. Šim cilvēkam tas bija pierasts, bija izveidojusies rutīna. Un tad nāca cilvēki, kuri bija bijuši kopā ar Jēzu Kristu, apustuļi, par kuriem gan jau viņš bija dzirdējis, taču viņš negaidīja neko no viņiem, neko īpašu, kur nu vēl dziedināšanu, varbūt tikai kādu naudas gabalu. Tāds ir arī svētrunas nosaukums – “Izraujies no ierastās rutīnas!” Es nerunāju par parastu rutīnu, bet par slimībām, atkarībām un problēmām, ar kurām tu jau esi sadzīvojis vai tāds esi piedzimis, varbūt par tādu tevi kāds ir padarījis. Varbūt tu pat nezini iemeslus, kāpēc tas tā ar tevi notiek. Es nerunāju tikai par fiziskām kaitēm, bet arī par morālām un emocionālām problēmām, par bailēm un depresiju, par dažāda veida atkarībām, nomāktību, sāpēm, vientulību un pastāvīgu naudas trūkumu – tādām lietām, kas jau ir kļuvušas par rutīnu, ar kurām tu jau faktiski esi samierinājies.

Kāds kontrasts ir starp šo Templi un cilvēku. Reliģija nedziedina. Nekādas speciālas lūgšanu formas nedziedina. Jēzus dziedina. Viss, kas tev ir vajadzīgs, – Jēzus Kristus. Slimais cilvēks negaidīja dziedināšanu un nezināja, ka šī diena būs visīpašākā diena viņa mūžā. Varbūt arī tu vairāk negaidi risinājumu un esi pieradis pie sava tizluma, akluma un problēmām, ar kurām cīnies un nespēj uzvarēt. Bet varbūt tieši šodien ir tava diena. Ir Templis, ir lūgšanas, ir Visvarenais Dievs, bet slimais cilvēks lūdza žēlastības dāvanas, lai izdzīvotu. Viņš necerēja, ka reiz varēs staigāt un būt turīgs. Varbūt arī tu vienkārši lūdz kādu dāvanu, un tas ir kā paņemt kredītu, pēc tam vēl vienu kredītu, lai apmaksātu iepriekšējo, strādāt divos un trijos darbos, braukt strādāt uz ārzemēm, un tas nekad nebeidzas. Tā ir rutīna un vergošana, un tu vairāk negaidi atrisinājumu. Visas tavas domas ir par naudas pelnīšanu, kā izdiedelēt kādam naudu, par pabalstiem un muļķīgiem brīnumiem.

Pēteris un Jānis, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Pēteris un Jānis šim cilvēkam lika sakoncentrēties uz viņiem. Cilvēks cieši viņiem pievērsās un paklausīja tam, ko teica Pēteris un Jānis. “Sudraba un zelta man nav, bet, kas man ir, to es tev dodu – Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā, staigā!” Tūlīt cilvēka kājas kļuva stingras, viņš pielēca kājās, staigāja un gāja ar viņiem Templī, un slavēja Dievu. Viņš nepameta Pēteri un Jāni, kur gāja viņi, tur gāja viņš – staigāja, lēkāja, dziedāja un slavēja Dievu. Cilvēki, kuri viņu pazina, sapulcējās pūlī viņam apkārt, Pēteris sludināja, un viņi atgriezās pie Dieva. Vai esi dzirdējis par Akvīnas Tomu? Viņš ir slavena personība, Dieva cilvēks, katoļu baznīca viņu atzina par svēto jau tajā laikā, kad viņš vēl dzīvoja. Viņš reiz esot atbraucis pie Romas pāvesta, un tas notika tajā brīdī, kad viņš skaitīja naudu. Un pāvests viņam teica, ka viņiem gan nav jāsaka kā Pēterim un Jānim, ka sudraba un zelta viņiem nav, jo nauda ir. Un Toms atbildēja: “Tu vari teikt, ka tev ir sudrabs un zelts, bet tu nevari teikt: celies un staigā!” Tev nevajag sudrabu un zeltu, tev vajag Jēzu Kristu. Tev vajag elementāru ticību Jēzum.

Esmu lasījis vairāku autoru komentārus par šo Rakstu vietu, tostarp arī Viljama Barklija komentārus, un viņš apgalvo, ka faktiski brīnumi nav vajadzīgi. Tu it visur vari sastapties ar cilvēkiem, kuri sacīs, ka brīnumi ir beigušies. Barklijs uzskata, ka, ja ārsts izdara veiksmīgu operāciju, tas ir brīnums. Tas nav nekāds brīnums. Brīnums ir tas, kas aprakstīts šajā Rakstu vietā – ka slims un nabadzīgs cilvēks, kas nespēj staigāt jau no dzimšanas, vienā mirklī kļūst vesels brīdī, kad Dieva spēks nāk pār viņu. Brīnums ir, kad nelabojams dzērājs un narkomāns, pieņemot Jēzu Kristu, vienā mirklī izmainās. Tie ir patiesi brīnumi. Protams, tas, ko dara ārsti, ir labi, teicami un apsveicami, viņiem šīs spējas ir devis Dievs, taču tas nav brīnums, tās ir cilvēcīgas lietas. Cilvēki, kuri uzskata, ka brīnumu laiks ir beidzies, vienkārši nelasa Bībeli tādu, kāda tā ir. Brīnumu laiks ir tikai sācies!

Tajā brīdī, kad es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, es nedomāju ne par naudu, ne kādu dziedināšanu, bet gan tikai par to, ko reālā balsī dzirdēju no eņģeļiem – grēku nožēlas lūgšanu, kuru viņu pavadībā es atkārtoju. Viss, ko es gribēju, bija brīvība. Es biju nelaimīgs cilvēks, visa mana dzīve bija izpostīta un sagrauta. Es noteikti nebūtu šeit, ja Jēzus toreiz nebūtu mani glābis. Gluži kā šis cilvēks, kurš tika dziedināts, arī es cieši skatījos un paklausīju tam, ko man sacīja eņģeļi, un skaitīju grēku nožēlas lūgšanu. Bībelē ir teikts: „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības, tad jums visas pārējās lietas tiks piemestas.” Tev nevajag dzīties pēc sudraba un zelta, bet gan pēc paša Dieva, un tad Viņš tev dos arī visu pārējo. Es nekad neesmu dzinies pēc naudas vai kādām lietām, taču man tās ir, jo pāri visam man galvenokārt vajag Jēzu Kristu, attiecības ar dzīvu Dievu. Viņš ir Dziedinātājs, Glābējs un Atbrīvotājs. Jēzus ir uzvarētājs, un tikai tas, kurš tic uz Viņu, kopā ar Viņu arī uzvar. Jēzus dziedina. Pēteris šim slimajam cilvēkam sacīja: „Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā, celies un staigā,” un viņš pasniedza tam savu roku.

Kādus aptuveni deviņus gadus atpakaļ šajā dievkalpojumu zālē, laikā, kad vēl nebija mūsu draudzes, pulcējās kāda cita draudze, un es biju uzaicināts kalpot. Toreiz es teicu šo pašu Rakstu vietu: „Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Tur bija kāda sieviete, kurai bija problēmas ar kājām, taču nebija arī tā, ka viņa vispār nestaigātu. Es viņu satvēru aiz rokas, palīdzēju piecelties, un viņa staigāja. Es gan sen neesmu viņu redzējis, bet vēl vairākus gadus pēc šī dievkalpojuma, kad ar viņu sastapos, viņa bija dziedināta. Dieva un cilvēka darbība ir nedalāma. Jēzus dziedina, taču ir nepieciešama mūsu pašu ticība. Cilvēki nes ticību, cilvēki nes gaismu. Tā ir Dieva un cilvēku sadarbība. Dievs un cilvēks darbojas vienlaicīgi. Dari visu tāpat kā šis slimais. Pēteris un Jānis bija cilvēki, un viņi sacīja: „Skaties cieši uz mums!” Šis slimais paklausīja, lai gan negaidīja dziedināšanu, bet gan naudu. Viņš paklausīja Dieva cilvēkiem. Pēc tam viņš paklausīja, kad viņu saņēma aiz rokas, un staigāja. Tavā vietā neviens nestaigās. Tavā vietā neviens nedzīvos pilnvērtīgu dzīvi. Tev ir jāsāk ticēt un šo ticību parādīt darbībā jau šodien pat. Jau šodien sāc darīt visu, kas tev ir iespējams. Kļūsti aizņemts! Dari visu, ko tu saproti un ko vari tagad.

Es skatījos interviju ar bokseri Mairi Briedi, kas drīz būs Pasaules čempions, un viņš teica, ka nav bokseris jau no bērnības. Tāpat arī es neesmu mācītāja dēls – mācītāju bērni saņem jau gatavu bāzi, taču man viss bija jāmācās pašam un no sākuma. Mairis Briedis stāstīja, ka aptuveni septiņpadsmit gadu vecumā viņam bija bail aizstāvēties. Nebija tā, ka viņam ļoti darītu pāri, taču viņš nespēja nevienam sadot pretim. Tad viņš nolēma sākt trenēties boksā. Viņa treneris saka, ka tie nokauti, ko viņš veic, ir dabas jeb kā mēs to saprotam – Dieva dota dāvana. Tu vari internetā pameklēt video un paskatīties, kā viņš to dara. Jau no sākta gala šajā bokserī bija talants, taču viņš to nelietoja. Viņš nekad nebūtu uzzinājis par savām spējām, ja nekad neko nebūtu sācis darīt. Sāc kaut ko darīt jau šodien un tad tu ieraudzīsi, kas ir tevī. Dieva spēks sāk darboties tad, kad tu paklausi, celies un staigā. Parasti tad, kad es lūdzu par cilvēkiem, es lieku viņiem darīt to, ko viņi līdz šai lūgšanai nevarēja izdarīt. Pirms tam es esmu saņēmis atziņas vārdu un zinu, kas tiek dziedināts. Tie cilvēki, kuri pēc lūgšanas nedara to, ko iepriekš nevarēja darīt, var palikt bez savas dziedināšanas. Ir jāsāk dzīvot kā veselam cilvēkam un darīt to, ko tu nekad neesi darījis! Tāpat arī finanšu lietās tev ir jāsāk darīt kaut kas, lai vairāk nopelnītu. Izraujies no ierastās rutīnas!

Mums draudzes priekšā šobrīd atrodas ļoti daudz aparatūras. Viss sākās ar to, ka apmēram trīspadsmit gadus atpakaļ es nopirku vienu vienīgu tumbiņu un mikrofonu, liku savas mašīnas bagāžniekā un uzstādīju tur, kur tas bija nepieciešams, kur es sludināju. Ja es nebūtu nopircis šo vienu tumbiņu un mikrofonu, arī šobrīd draudzē nebūtu tādas aparatūras. Caur mūsu draudzes slavēšanu var piedzīvot Dievu. Arī slavēšana sākās ar to, ka pirms aptuveni tik pat ilga laika no kāda dzērāja es par pieciem latiem nopirku ģitāru. Tā bija ļoti slikta un kroplīga ģitāra, taču es ar to spēlēju, dziedāju un slavēju Dievu. Pēc tam man pievienojās sieva, un mēs dziedājām kopā. Tie ir mūsu draudzes slavēšanas pirmsākumi. Mūsu draudzē nekad nebūtu tāda slavēšana, ja es nebūtu nopircis šo ģitāru par pieciem latiem. Tā ģitāra patiešām bija briesmīga, taču es darīju to, ko varēju, un darīju to ar prieku. Filmēšana un visi pieejamie video aizsākās ar vienu briesmīgas kvalitātes Samsung kameru. Sanāca gandrīz tā, ka pats sludinu, pats sevi filmēju, pats montēju un ievietoju internetā. Tāpat arī inkaunteri, kas tik daudz cilvēku dzīvēs nesuši svētības, sākās ar to, ka mēs ar sievu aizbraucām uz Vāciju un paši izgājām inkaunteru. Es zināju, ka tas mums ir nepieciešams, tādēļ mēs to izgājām paši un pēc tam sākām organizēt arī šeit. Ja mēs nebūtu braukuši un darījuši, nebūtu šīs svētības. Arī šī draudze ir radusies tikai un vienīgi pateicoties tam, ka uzreiz, kad pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, es sāku cilvēkiem liecināt par Jēzu Kristu. Es nešķiroju cilvēkus, vai man viņiem ir ērti vai nav ērti pastāstīt par Jēzu – es stāstīju visiem. Ja es nebūtu darījis to, ko varēju darīt uzreiz, nebūtu draudzes „Kristus Pasaulei”. Tieši tas pats attiecas uz visām tavas dzīves sfērām. Parādi savu ticību darbībā. Izraujies no rutīnas un nesamierinies ar kādām lietām. Tev nav jāmaina apstākļi – jāmainās ir tev pašam.

Ir rakstīts, ka šis cilvēks uzreiz pēc savas dziedināšanas pielēca kājās, sekoja Jānim un Pēterim templī, staigāja, lēkāja un slavēja Dievu. Viņš darīja to, ko viņš varēja izdarīt, taču pirms tam nevarēja. Šis cilvēks turējās pie Jāņa un Pētera, jo droši vien baidījās pazaudēt savu dziedināšanu, neesot blakus apustuļiem. Tomēr ne apustuļi bija tie, kuri viņu dziedināja, bet gan Dievs. Es ticu brīnumiem un es ticu tam, kas rakstīts Bībelē. Es ticu, ka arī šodien es varu teikt: Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā – celies un staigā, un brīdī, kad tu darīsi to, ko vari izdarīt, Dieva spēks sāks pie tevis darboties. Es ticu, ka, ja tu cieši klausīsies manos vārdos, paklausīsi un pieņemsi domas, ka tu spēj kaut ko darīt, Dieva spēks sāks pie tevis darboties. Sudraba un zelta man nav, bet, kas man ir, to es tev dodu – Nācarieša Jēzus Kristus Vārdā – celies un staigā. Mums ir vajadzīgs Jēzus, un tam sekos arī sudrabs un zelts. Tev ir vajadzīgs Jēzus, nevis kāda reliģija, īpaši pātari vai kāda cita reliģioza forma. Tev ir vajadzīgs dzīvs Dievs! Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir nākt pie Jēzus. Atver Viņam savu sirdi!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe, rediģēja Ieva Našeniece