Šodien ir īpaša diena, šī diena ir atzīmēta arī kalendārā, Vasarsvētki. Mēs Līderu skolā mācījāmies par to, ka Svētais Gars var aizliegt runāt kāda konkrētā vietā, runāt uz kādu konkrētu cilvēku, nest evaņģēliju. Svētais Gars var pēkšņi mainīt tavu domu virzienu. Un šodien draudzē, vietā, kur es slavēju Dievu, es kā vienmēr lūdzu Svētā Gara vadību. Vienmēr saku: „Svētais Gars, saki, ko Tu gribi, lai es daru un runāju šodien šeit?” Un to, ko es sapratu no Viņa, to es arī esmu tev sagatavojis. Man nebija skaidrības, ko darīt, vai aizlūgt par cilvēkiem, vai uzlikt tiem rokas un svaidīt ar eļļu, kā tas parasti notiek visur, svinot Vasarsvētkus.

No Dieva saņēmu to, ka ir normāli, ja tev uzliek rokas, ka tu atjaunojies Svētajā Garā, ka tu piedzīvo Svēto Garu. Vieniem tas var izraisīt dažādas patīkamas emocijas, citiem var neizraisīt pilnīgi neko. Es esmu piedzīvojis dzīvo Dievu, es esmu piedzīvojis Svēto Garu, esmu redzējis un piedzīvojis dažādas Svētā Gara izpausmes. un tas ir labi. Arī tad, kad aizlūdz par kādu cilvēku, notiek kādas izpausmes, paliek labi un „skudriņas” skrien pār kauliem. Tu esi kā eiforijā trīs dienas no Svēta Gara pieskāriena. Tas viss ir normāli, jo tas ir atrodams arī Bībelē. Vasarsvētku dienā tieši tā arī notika Jeruzālemē, jo tos cilvēkus, kuri bija saņēmuši Svēto Garu, pārējie vēroja un domāja, ka tie ir iereibuši.

Es jautāju Svētajam Garam: „Ko tu gribi, lai es daru?” Es skaidri dzirdēju, ko Dievs teica: „Es gribu, lai viņi iet!” Mēs gribam priecāties un piedzīvot Svēto Garu. Jā, nav slikti piedzīvot. Es zinu un saprotu Dieva plānu katram no mums. Tad, kad mēs iesim pie cilvēkiem, tad mēs arī redzēsim un piedzīvosim Svēto Garu. Tad, kad sāksim spert soļus tajā virzienā, kur Dievs grib. Bet tā vietā mēs kārtējo reizi nododamies ar “onānismu”. Tā ir pašapmierināšanās, kad mēs sanākam kopā, lai mums ir labi, lai Svētais Gars mums pieskaras, lai mēs labi jūtamies, lai mums ir komfortabli. Zālē, kurā mums notiek dievkalpojumi, ir ļoti laba akustika un ērti krēsli, slavēšanas laikā dziesmas labi skan, kad es sludinu, tev ir ērti sēdēt. Salīdzinot ar iepriekšējām zālēm, kurās mums notika dievkalpojumi, šī zāle ir vislabākā. Mums ir iekārtota kārtība, ir speciāli kalpotāji, kuri seko visam procesam dievkalpojumu laikā, lai katrs, kurš atnāk, var pilnvērtīgi klausīties Dieva vārdu, nenovēršot uzmanību uz sīkumiem un mazsvarīgām lietām. Ir komforts, kur mēs labi jūtamies, mēs atnākam vietā, kur mums rokas uzliks, aizlūgs par slimībām. Bet patiesība ir tāda, ko Dievs mums saka, ka tad, kad mēs iesim un darīsim Viņa darbu, tad mēs arī piedzīvosim Viņu. Pietiek domāt tikai par sevi un par savu labumu, mums beidzot ir jāiet pie cilvēkiem, jo tā ir Dieva balss un tas ir rakstīts Dieva vārdā.

Kad Jēzus bija augšāmcēlies, pirms Viņš uzbrauca debesīs pie Dieva labās rokas, Viņš teica:

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15–18,20)

Viņš apstiprināja Savu vārdu ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Kad notiek brīnumi? Kad mēs piedzīvojam Dieva valstību? Atbilde ir vienkārša – tad, kad mēs ejam pie cilvēkiem. Tad, kad mēs ejam pie cilvēkiem, kuri nepazīst Kristu, pie cilvēkiem, kuri ir sātana važās, jo ir tikai viens Vārds, kurš spēj atbrīvot, ir tikai viens Vārds, kurš spēj izraut no elles un pārcelt debesīs, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19–20)

Kad tev ir Svētā Gara klātbūtne? Kad tu vari to baudīt? Kad tu vari redzēt Dieva brīnumus un baudīt no svaidījuma? Tad, kad tu ej un pildi lielo pavēli.

Kas ir Vasarsvētki? Vecajā Derībā tie bija vieni no ražas svētkiem, kad visi, obligāti – vīriešu kārtas pārstāvji, ieradās no visas Jūdejas, no Israēla uz Jeruzālemi, uz templi pielūgt Dievu. Šajos svētkos bija ļoti daudz cilvēku. Un tieši šajos svētkos, kad Jēzus bija nomiris un augšāmcēlies, četrdesmit dienas virs zemes Viņš bija parādījies mācekļiem un devis norādījumus un apsolījis, ka Viņš izlies no Svētā Gara. Vēl šos svētkus krievu tautības cilvēki sauc par piecdesmitās dienas svētkiem, jo tā bija piecdesmitā diena pēc Lieldienām jeb piecdesmitā diena pēc augšāmcelšanās. Šajā dienā, kad Jeruzalemē uz svētkiem bija sanācis milzīgs pūlis ar cilvēkiem, Dievs izlēja no Sava Gara. To varēja dzirdēt, to varēja sajust un to varēja redzēt.

„Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu.” (Apustuļu darbi 2:1–8)

Un tajā diena, kad Pēteris sludināja, pie Dieva atgriezās trīs tūkstoši cilvēku. Līdz šim viņi bija bailīgi, ielīduši kaktos, savās alās un dzīvokļos, ieslēgušies no jūdiem. Bet, kad saņēma Svēto Garu, runāja jaunās mēlēs, masveidā cilvēki sāka atgriezties pie Dieva. Pēteris un Jānis no dzimšanas tizlam cilvēkam pavēlēja celties kājas un staigāt, šis cilvēks piecēlās un staigāja. Bija tādi brīnumi, ka cilvēki tika dziedināti, atrodoties tikai Pētera ēnā. Slimus cilvēkus nesa no tālienes un no apkārtējām pilsētām. Bija garas rindas un lieli cilvēku pūļi, kuri cerēja aizskart kaut apustuļu ēnu, lai tiktu dziedināti. Visur, kur Pēteris gāja, visur lika slimos cilvēkus viņam ceļā, lai vismaz Pētera ēna tos aizskartu. Tā bija Dieva slava, Dieva godība un Dieva klātbūtne. Un autors tam ir Svētais Gars. Dieva Trešā Persona – Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Un, ja tu gribi zināt, kas ir tas, kas šodien ir virs zemes, tad tas nav Jēzus un tas nav Tēvs, bet Svētais Gars. Jo ir rakstīts, ka Jēzus sēž debesīs, pie Dieva labās rokas, bet caur Svēto Garu Viņš ir šeit.

Tad, kad tev notiek pārmaiņas dzīvē, zini, tas ir Svētais Gars. Kad tu redzi pārdabiskas dziedināšanas, tas ir Svētais Gars. Kad tu redzi pārdabiskas atbrīvošanas, tas ir Svētais Gars. Kad tu redzi, ka cilvēks Svētā Gara pilns krīt gar zemi, tas ir Svēta Gara spēks. Ja tu gribi zināt, kas tevī mājo, tas ir Svētais Gars.

„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1. Korintiešiem 6:19)

Draudze saņēma īpašu svaidījumu, īpašu spēku Vasarsvētku dienā divus tūkstošus gadu atpakaļ.

„Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38)

Vispirms ir grēku nožēla jeb tu atzīsti Jēzu par savu Kungu, un uzreiz pēc jaunpiedzimšanas saņem Svēto Garu.

„Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus. Viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Tie viņam atbildēja: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” (Apustuļu darbi 19:1–2)

Pāvils Efezā satika mācekļus, kuri pat nezināja par Svēto Garu, ne par Jēzus kristībām. Viņi bija kristīti ar Jāņa kristību. Viņš jautāja viņiem: „Vai jūs pieņēmāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Kā saņemt Svētā Gara svaidījumu? Nav jautājums par to, ka tu esi Jēzu pieņēmis. Tevī Svētais Gars ir no tā brīža, kad tu esi pieņēmis Jēzu. Viņš tevī mājo.

„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)

Kāds ir mērķis šim svaidījumam? Šim spēkam, ko apustuļi saņēma, ko pirmie ticīgie saņēma, ko mēs saņemam, tieši tāpat kā viņi. Mērķis ir būt lieciniekam. Būt tam, kas iet pie cilvēkiem. Tu gribi būt tas, kas iet pie cilvēkiem? Tu gribi būt Dieva godības un slavas pārnēsātājs? Es vairākas reizes esmu lasījis, redzējis un dzirdējis dažādus citātus. Ar saviem vārdiem citēšu: „Tas briesmīgais nav tas, ka briesmīgs grēcinieks izplata grēku, bet pats ļaunākais ir inerts un vienaldzīgs kristietis!” Ko bieži dara kristieši? Viņi skatās uz pasauli – ļaunums, slikti. Bet tas ļaunais sēž draudzē. Vienaldzīgs, nekur neejošs, neko nedarošs kristietis. Es domāju tā – ja tu neej pie cilvēkiem, tad tu esi miris cilvēks. Ja tu neej pie cilvēkiem ar dzīvības vēsti, tad tu esi vienaldzīgs, ļauns un Dievam nepateicīgs. Jo ir divi baušļi – mīli Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta un mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tu esi izglābts. Tu esi dzīvības nesējs. Ja mēs to nedarām, tad mēs neesam paklausīgi Viņa gribai un neizrādām mīlestību ne Dievam, ne cilvēkiem. Tad tā ir mirusi draudze. Draudze, kas nepilda Lielo Pavēli, ir mirusi draudze. Mājas grupiņa, kura nepilda Lielo Pavēli, ir mirusi mājas grupiņa. Ikviens kristietis, kurš tikai atsēž dievkalpojumus un mājas grupiņas un neiet pie cilvēkiem, ir miris kristietis. Reliģiozs cilvēks, kurš domā, ka viņš tic Dievam. Kristietības mērķis – Jēzus atnāca, lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Viņš atstāja deviņdesmit deviņus taisnos, lai uzmeklētu vienu pazudušo. Lūk, kāpēc šodien Dievs tā runāja. Svētais Gars saka: „Es gribu, lai viņi iet!”

Es gribu runāt par cita veida Vasarsvētkiem. Par Vasarsvētkiem 2016!

„Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas 23:29)

Kad Dievs atnāk, tad Viņš sadrupina pat viscietākās klintis, viscietākos prātus, viscietākās sirdis un izkausē ar uguni. Man bija cieta sirds. Man bija ciets prāts. Es mocījos savos grēkos, atkarībās, murgos. Es negribēju dzīvot, es gribēju padarīt sev galu. Man bija bail no elles. Jēzus ienāca manā dzīvē, es saucu uz Viņu: „Jēzu piedod manus grēkus, esi mans Kungs.” Tajā brīdī Viņš izkausēja manu sirdi, atbrīvoja manu prātu. „Kas bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns.”

Kā veseris, kas sagrauj klintis – kad Dievs atnāk. Kad Viņš atnāk? Viņš atnāk ar tavu muti, ar tavām rokām. Viņš iet ar tavām kājām. Es biju spējīgs pieņemt Jēzu tikai viena iemesla dēļ – bija cilvēki, kas man sludināja cietumā, ārpus cietuma. Es nezinu cik, bet tie bija vairāki cilvēki. Es biju dzirdējis evaņģēlija vēsti. Deviņdesmito gadu sākumā es biju ieslodzījumā Centrālcietumā. Atceros kādu sievieti, kura nāca cietumā sludināt. Atsprāga cietuma durvis un kamerā ienāca maza auguma sieviete, bet kamerā bija tikai notetovējušies vīrieši. Viņa sāka sludināt, un mēs visi bijām kā mēmi. Nebija tā, ka es ļoti daudz sapratu, ko viņa tur teica, bet man tas ir ļoti spilgtā atmiņā, un es ļoti labi atceros, kāds bija mans jautājums viņai pēc tam: “Kā tas var būt Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, trīs Personas un tomēr viens Dievs?” Ko viņa atbildēja, es neatceros. Cietumā nāca evaņģēlisti un sludinātāji, arī Riks Renners bija viens no tiem. Atceros kādu norvēģu sludinātāju. Tur bija tikai sēta apkārt cietumam, gluži kā pionieru nometnē. Apkārt bija sēta un sargi, bet iekšā sargu nav nemaz. Iekšā pašiem sava kārtība, bet no Norvēģijas bija atbraucis evaņģēlists, sirmu galmu. Tur bija sapulcējies liels pūlis, ap simts cietumniekiem. Es eju tuvāk, un visi tie cilvēki bļauj: “Aleluja!” Tāds sirms kungs, neatceros, kādā valodā viņš runāja, viņu tulkoja, un viņš ik pa laikam runājot iesaucās: “Aleluja,” un tie pārējie cietumnieki atkārtoja: “Aleluja!” vairākas reizes! Man tas ļoti labi palika atmiņā. Tāpēc tas, ka es šodien pazīstu Dievu, ka esmu brīvs, dziedināts un varu kalpot cilvēkiem, nav tikai tāpēc, ka Dievs pats pārdabiskā veidā atnāca pie manis. Tā nebija un nenotika, kaut arī es piedzīvoju zīmes, dzirdēju, kā Dievs balsī runāja uz mani. Pirms tam cilvēki bija nākuši un stāstījuši, un es biju dzirdējis evaņģēlija vēsti.

Tātad kā Dievs darbojas? Kā svaidījums darbojas? Ikvienam, kurš pazīst Dievu personīgi, ikvienam, kurš ir izglābts, ir Dieva svaidījums un spēks! Un tas darbojas tikai tad, kad tu ej pie cilvēkiem. Jo svaidījums ir domāts nevis tāpēc, lai mēs paši priecātos, bet tam visam ir augstāks mērķis. Un šis mērķis ir pazudušie cilvēki.

“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)

Mums ir mērķis būt tiem, kas iet pie cilvēkiem un nes svaidījumu un dzīvību. Kad atnāk Dievs, Viņš salauž viscietākās sirdis un sadrupina viscietākās klintis, atkausē sirdis un prātus. Un Dieva svaidījums ir šeit. Dieva Gars ir šeit, un es jūtu Vasarsvētkus. Es nezinu, kā tas ir, bet šajā dienā ne jau tikai mēs runājam par Svēto Garu. Gandrīz katrā draudzē, gan evaņģēliskajās, gan luterāņu draudzēs, baptistu, visās konfesijās šodien runā par Svēto Garu. Un pēc pieredzes katru gadu Vasarsvētku dienā ir īpaša Svētā Gara klātbūtne dievkalpojumā. Vienmēr tā ir bijis!

Mans visspilgtākais piedzīvojums bija tieši Vasarsvētkos. Tas bija trīspadsmit gadus atpakaļ, kad es kā jauns mācītājs sāku kalpot Limbažos. Vasarsvētku draudze organizēja braucienu uz Berlīni. Tur bija vispasaules Vasarsvētku kristiešu konference. Tur kalpoja Reinhards Bonke, Sandejs Adeladže, Dieva vīri. Mēs tur aizbraucām. Man ar sievu naudiņas bija gaužām maz, precīzāk sakot, gandrīz nemaz. Šo braucienu sponsorēja vācieši, un viņi parūpējās, lai mēs tur varam uzturēties. Bija cilvēki, kas mums palīdzēja, sapirkām pārtiku, konservus līdzi un ielikām autobusa glabātuvē. Izrādījās, ka viņi netaisīs to bagāžu vairs vaļā līdz pašai Vācijai. Un mēs vēl tad nebijām lieli gavētāji. Tas nebija kā tagad, kad vienas dienas gavēnis mums ir norma, bez kura pat vairāk iztikt nevaram. Šajā ceļojumā brauca mana māsa un vēl kāda meitene, un viņām tā pārtika bija iekšā paņemta autobusā. Un viņas mums saka: “Vai tad jums nav? Mēs ar jums padalīsimies! Mēs jums iedosim!” Viņas sēdēja mums priekšā, mēs aiz viņām. Aptuveni diennakts bija pagājusi, un mums ļoti gribējās ēst. Un viņas abas divas priekšā sēž, attaisa savus ēdienus un ēd. Viss smaržo. Un tā mums arī nemaz nepiedāvāja. Un man bija kauns tā vienkārši paprasīt. Tā mēs galā nonācām badā. Autobuss piestāja kaut kādā benzīntankā, un mēs sagrabinājām santīmus un nopirkām vareņikus. Tie bija vieni no garšīgākajiem vareņikiem visā manā mūžā. Kad nonācām Berlīnē, un es vispār pirmo reizi biju Vācijā, izrādījās, ka vācu draudzes bija mums nosponsorējušas ēdienu un viesnīcas, viss bija par brīvu! Lūk, tā darbojas Svētais Gars! Es to varēju sajust ne tikai garīgi, bet arī fiziski.

Un tad sākās vispasaules Vasarsvētku konference. Tur bija ļoti daudz cilvēku. Man tas atgādināja svētkus Jeruzālemē, kad visi bija sanākuši vienā vietā, un tā tieši bija Vasarsvētku diena. Tur bija daudz pasākumu, dažādas konferences, mūzika. Viss notika vairākās zālēs. Tūkstošiem cilvēku. Lai tiktu atpakaļ uz savu viesnīcu, vajadzēja braukt ar metro, kurš iet ne tikai virs zemes, bet arī zem zemes. Tur bija ļoti liels cilvēku pūlis, kristieši sabraukuši no visām pasaules malām. Lai tiktu metro, vajadzēja maziem solīšiem virzīties, līdz nonācām līdz vagonam. Atceros stūrītī vilcienā sēdēja maza meitenīte ar brillēm un visu laiku teica: “Jēzus, Jēzus, Jēzus…” Viens blakus stāvošais sāka: “Jēzu, Jēzu…” Un tad trīs jau sauca: “Jēzu, Jēzu…” Četri sauca: ”Jēzu, Jēzu,” un beigās viss vilciens sauca: “Jēzu, Jēzu,” pēc tam viss pūlis ārā sāka saukt Jēzu. Es redzēju, kā mājām logi taisās ciet, jo bija liels karstums, jo pūlis rēca, gluži kā hokejā vai futbolā. Tie bija tādi piedzīvojumi! Bet tas vēl nav viss!

Uz šo konferenci es biju atbraucis ar Dieva žēlastību. Man bija no cietuma laikiem mantota tuberkuloze, un ārste mani negribēja tur, viņa teica: “Man ir bijuši visādi mācītāji, bet šitāds vēl nebija bijis!” Es teicu savai ģimenes ārstei, ka atbraukšu mājās vesels. Es reāli ticēju, ka būšu vesels! Un es braucu uz turieni ar domu, ka Reinhards Bonke, kura dievkalpojumu apmeklējumi ir milzīgi – pat divi miljoni cilvēku vienā dievkalpojumā, aizlūgs par mani un es būšu vesels. Stadionā notika evaņģelizācijas dievkalpojums, pēc tam cilvēkus aicināja uz aizlūgšanu. Bonke par dažiem aizlūdza un pēc tam aizgāja. Bet tur cilvēku masas gāja uz priekšu, un klāt tikt nebija iespējams. Es tiku pie kādiem vāciešu kalpotājiem, kuri lūdza par cilvēkiem. Tur bija ļoti daudz kalpotāju. Es saku viņiem: “Tuberkuloze.” Un šie kalpotāji uzlika rokas un vācu valodā lūdza par mani. Iepriekš arī biju kalpojis Dievam, biju piedzīvojis Dievu, bet šis bija īpašs Dieva pieskāriens. Viņi lūdza par mani samērā ilgi. Sākumā es neko nejutu. Tad es sāku just, ka no kāju apakšas sāk siltums celties uz augšu un paliek tā viegli. Un pēkšņi es nokritu uz muguras un sāku smieties. Mani pārņēma pārdabisks prieks, kas nāca no iekšienes. Neviens mani nesasmīdināja, tas bija iekšējs, burbuļojošs prieks. Es lūdzu mēlēs un smējos. Kalpotāji arī smējās. Interesanti bija tas, ka biju kā piedzēries trīs dienas. Tā bija tāda eiforija! Bija ļoti spēcīga vēlme visiem stāstīt par Jēzu. Gribēju vienai sievietei pie viesnīcas pastāstīt par Dievu un palūgt par viņu, bet viņa kliegdama aizbēga. Gāju uz savu istabiņu, un tur bija viena māsa, kura bija ļoti greizsirdīga uz tiem, kuri īpaši bija piedzīvojuši Dieva pieskārienu. Es visu laiku prātoju, ko nu viņa teiks. Es ienācu istabā un sapratu, ka man uz sejas ir muļķīgs smaids, un to nav iespējams noslēpt. Izlikos, ka kārtoju savu gultu, lai nebūtu jāskaidro, kas ar mani noticis, jo baidījos, ka mani nesapratīs. Tad nolēmu, ka būs labāk, ja iziešu no istabas. Izgāju gaitenī un redzu, ka man pretī nāk viena sieviete ar tādu pašu smaidu sejā. Viņa arī bija viena no tām, kas brauca ar mums kopā. Mēs aizgājām uz kafejnīcu, dzērām tēju, runājām par gudrām lietām, Dieva Garu un citām. Un tas turpinājās trīs dienas. Pēc tam autobusā atpakaļ braucot es mikrofonā sludināju par piedzīvoto. Es reāli piedzīvoju Svēto Garu! Tie bija mani Vasarsvētki, kaut gan šis notikums man neko nemainīja, jo jau pirms tam sludināju cilvēkiem, gribēju liecināt un kalpot. Bet šis piedzīvojums kādu laiku deva emocionālāku pacēlumu vēl vairāk nekā bija līdz tam. Es nevarēju normāli gulēt, cēlos pēc iespējas ātrāk, lai varētu iet uz parku Dievu lūgt. Parkā, lūdzot Dievu, dzirdēju, ka krūmos kāds skaļi lūdz mēlēs. Lūk, tie bija reāli Vasarsvētki! Es neko tādu vairs neesmu piedzīvojis. Tik daudz cilvēki, brīnumi un zīmes, invalīdu ratiņi bija tukši. Es redzēju, kā stumj tukšus invalīdu ratiņus, jo cilvēks bija saņēmis dziedināšanu un piecēlies. Es redzēju tur dzīvu cilvēku, kurš bija miris, no Nigērijas, kurš pēc tam liecināja, kā viņš gājis bojā autokatastrofā un kā sieva no morga viņu atvedusi uz dievkalpojumu, kur viņš piecēlies no miroņiem.

Tas man bija reāls piedzīvojums, bet tas nav tas, kas liek man kalpot. Ne tikai tāpēc, ka esmu to piedzīvojis, bet tāpēc, ka es pieņemu Svēto Garu kā rakstos ir rakstīts. Es pieņemu, es ticu un zinu, ka man ir Svētais Gars. Man ir līdzejoša zīme – runāšana mēlēs. Tev nav jāgaida, ka no iekšienes kaut kas sāks burbuļot, pieņem Svēto Garu un runā mēlēs! Negaidi kādas emocijas, ka zemē kritīsi un vāļāsies. Tu visu to piedzīvosi! Šajā brīdī vienkārši pieņem Svēto Garu un svaidījumu un nes to cilvēkiem. Saki skaļi: “Es pieņemu Svēto Garu, es pieņemu svaidījumu, es pieņemu būt liecinieks un es ticu, ka līdzejoša zīme ir runāšana jaunās mēlēs!” Pieņem ticībā! Ir daudz cilvēki, kuri gaida Svēto Garu, bet manā Bībelē ir rakstīts, ka Svētais Gars tika vienu reizi izliets Vasarsvētkos, pirms diviem tūkstošiem gadu, jo iepriekš Svētais Gars vēl pār zemi nebija nācis. Svētais Gars tad vēl nevarēja mājot cilvēkos, bet tagad Viņš ir šeit. Tev nav jāgaida Viņš, vienkārši pieņem! Sprediķis tagad nav par Gara dāvanām, runāšanu mēlēs, bet par to, ka Dieva Gars atnāk un sadrupina viscietākās klintis. Un tev ir šis svaidījums, kad tu iesi pie cilvēkiem, Viņš drupinās, Viņš glābs, Viņš dziedinās. Jautājums ir šāds: “Kā atnāk atmoda? Kas bija pirmais – vista vai ola?” Vai mums ir jāgaida suverēnā Dieva griba tev vai tavai mājas grupiņai, vai tavai ģimenei? Tā ir aprobežota ticība, ja tu kaut ko gaidīsi, tas neatbilst Dieva vārdam. Mums nav jāgaida, bet jāpieņem un jāiet. Dievs meklē kaut vienu, kurš ies pie cilvēkiem. Un ir rakstīts, ka, tam, kurš ies, Viņš darbā palīdzēs.

“Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20)

Svētā Gara svaidījums ir ar tiem, kas iet Viņa gribā. Šis spēks pirmkārt ir dots, lai mēs ietu pie cilvēkiem. Ne mēs glābjam, ne mēs dziedinām, bet to dara Dieva Gars ar mūsu rokām, ar mūsu vārdiem, ko mēs runājam.

Es vakar biju boksa mačā. Mairis Briedis šobrīd ir sudraba jostas īpašnieks. Viņš to atņēma nigērietim Duradolam. Un nākamais mačs Mairim ir par pasaules čempiona titulu. Arēna Rīga bija piebāzta ar cilvēkiem. Mairis Briedis ir latviešu bokseris, pasaules līmeņa sportists. Viņš uzlika Latvijas karogu uz pleciem un skrēja pa laukumu. Tās emocijas un gaiss bija elektrizēts, un Mairis Briedis teica: “Mēs, latvieši, esam stipra tauta! Jūs tie esat!” Viņš to pierāda. Viņš būs pasaules čempions! Lai Dievs viņu svētī! Viņš nes mūsu vārdu pasaulē.

Mums ir Latvija, mums ir sava valoda. Es dzīvoju Siguldā, un pamatiedzīvotāji tur bija Gaujas lībieši. Tagad viņi ir palikuši simt astoņdesmit, un no tiem tikai daži māk savu valodu. Izmirusi tauta. Latvija pamatiedzīvotāji – somugri, baltu ciltis. Kā tas ir iespējams, ka divu miljonu valstiņa ir neatkarīga? Mēs esam pārdzīvojušu simtiem gadu baronu jūgu, krustnešu iebrukumu, okupāciju, komunisma jūgu un esam vēl dzīvi. Mums ir sava valsts un būs sava valsts!Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam Dievam izredzēti un mīļi. Mēs esam tauta ar zilām acīm. Reiz 18. gadsimtā no Vācijas ar savām kājām pie mums atnāca daži vācu evaņģēliskie kristieši. Viņus sauca par brāļu draudzēm – hernhūtiešiem. Iesākums bija pie Jana Husa Čehijā, kuru katoļi publiski sadedzināja par viņa evaņģēlisko ticību. Viņš bija katolis, kurš ticēja Bībelei. Viņš sludināja svaidījumā, un cilvēku dzīves tika izmainītas. Šie cilvēki nonāca līdz Latvijai. Šeit pāri bija gājis Ziemeļu karš. Limbažos neskartas bija palikušas tikai divas mājas un astoņi iedzīvotāji. Visa zeme bija izpostīta, cilvēki nogalināti, pārējie dzīvi palikušie paslēpušies purvā. Pēc tam uzplauka dzeršana, krogi, tautas nodzirdīšana. Tieši šajā laikā dzīvā ticība atnāca uz Latviju. Kaut reizi visos gadsimtos kaut ko labu mums atnesa vācieši. Tā raksta arī pētnieki, ka kaut ko labu viņi atnesa no tās Hernhūtes. Tajā laikā latvietis bija nekas. Viņš īsti vairs nezināja, ka ir latvietis. Latvieši bija apspiesti un nospiesti. Pirmo reizi latvieši sāka staigāt uz draudžu sapulcēm. Tāpat kā mums tās ir mājas grupiņas. Zemnieki uzplauka un kļuva turīgi. Tā radās latviešu pirmā inteliģence. Visa pirmā inteliģence – līderi, mācītāji, skolotāji, vēlāk arī valsts darbinieki –radās no brāļu draudžu atmodas. Tu zini, no kurienes Latvijā vispār ir skolas? Brāļu draudzes ir atvērušas skolas. Kāda sieviete Elizabete Hallarte Valmiermuižā nodibināja skolotāju semināru. No turienes ir pirmie latviešu skolotāji. Viņiem mācīja Bībeli. Svaidījumā mācīja. Tajā laikā Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā. Bija labvēlīgi apstākļi – zemnieki kļuva turīgi. Latvija ieguva neatkarību. Izcīnīja savas Lāčplēša dienas, padzina Bermontu, Golcu, vāciešus un krievus. Padzina un nodibināja savu valsti. Tad atkal pazaudēja savu neatkarību un pēc tam atkal atguva. Mēs 4. maijā svinējām neatkarības atjaunošanās svētkus. Lūk, kāpēc ir Latvija un tu esi šeit. Tas ir pateicoties Svētajam Garam! Nevis kaut kā mistiski Svētais Gars izvēlējās Latviju. Nē, jo uz Latviju atnāca un atnesa svaidījumu cilvēki, kuri kalpoja, iemācījās mūsu valodu, dzīvoja kopā ar mums un mācīja Bībeles patiesības. Lūk, kā radās mūsu valsts. Skolās to arī māca, bet ļoti maz. Bet mums tam ir liela nozīme un patiesība. Saknes ir Dievā, Svētajā Garā.

Tāpat bija arī Tallinā. Neliels ieskatiņš par Tallinas vēju. Tallinas vējš notika pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas bija komunisma laiks, čekistu laiks – spīdzināšanas, nogalināšanas, cilvēki pazuda bez vēsts, stūra māja Rīgā. Tas pats bija arī Tallinā. Tallinā 1946. gadā, kad vīrieši tika izšauti, nogalināti, pārsvarā bija palikušas tikai sievietes un, protams, bija arī ticīgas sievietes. Četrdesmit sestajā gadā viņas sanāca kopā un lūdza Dievu. Un Dievs teica: „Es sūtīšu lielu atmodu. Tad tā tiks atslāpēta un pēc tam būs vēl lielāka atmoda.” Tā arī notika. Septiņdesmitajos gados bija dažas evaņģēliskās draudzes, pagrīdes grupas, kuras savu „degunu” no pagrīdes nebāza ārā. Bet čekisti uztraucās, ko darīt. Laikam čekas vadītājs bija ļoti gudrs. Viņš izdomāja tādu lietu – ka aicinās visu šos desmit līderus ārā un iedos viņiem Olevistes baznīcu, kura stāvēja tukša, bija izdemolēta. Vēlāk to sāka atjaunot. Tā viņi nolēma šīm draudzēm piešķirt šo baznīcu. Kāda bija doma? Doma bija tāda, ka čekas māja bija tieši pretī. Viņi bija gudri izdomājuši, ka viņi redzēs visu, kas notiks baznīcā. Viņi sadzīvoja, notika lūgšanas, un viņi netraucēti darbojās. Čekistam likās, ka viņš ir gudrs, bet tas bija Augstāks nodoms, jo pirms tam kāds jau bija staigājis pa šo zemi – hernhūtieši bija pārstaigājuši šo zemi. Tāpat šīs māsa bija jau lūgušas, kāds jau bija kaut ko darījis, strādājis. Pirmā slavēšanas grupa Padomju Savienībā bija Tallinā, Olevistes draudzē. Cilvēki nāca uz šo slavēšanu un pielūgsmi. Viņi čekistiem atskaitījās, ka viņiem ir mēģinājumi un cilvēki nāk skatīties, un viņiem viss netraucēti darbojās. Kādā dienā brālim Reino zvanīja no čekas un prasīja: „Kāpēc jūs baznīcā nelaižat iekšā cilvēkus?” Viņi bija šokā – tie bija simtiem cilvēku, kuri gribēja tikt iekšā telpās. Sākās atmodas sapulces. Cilvēki nāca, sāka krist zemē, sāka notikt brīnumi un zīmes. Viens īpašs gadījums notika ar vienu no brāļiem, kurš bija līderis, – viņš ieraudzīja tādu cilvēku, kurš jau no dzimšanas bija kropls. Viņš teica: „Jēzus Vārdā, celies un staigā!” Pārējiem bija šoks, ko viņš uzdrošinās, tas ir pa traku, tas nav iespējams, bet šis cilvēks sāka staigāt. Pēc tam notika kaut kas neiedomājams – skaņa kā no simtiem lokomotīvēm. Sāka birt apmetums un telpa esot pat drebējusi. Šī baznīca kādu laiku bija augstākā vieta, tornis Baltijā. Šo skaņu esot varējis dzirdēt pat pilsētā un cilvēki nāca, lai redzētu, kas tur notiek. Bija speciāla istaba kruķiem, dzirdes aparātiem, kurā šis lietas tika krautas kaudzēm. Katru dienu notika dievkalpojumi. Bija cilvēku pieplūdums. No Ukrainas sāka braukt veseli ciemati. No Kaukāza, no Tālajiem Austrumiem. Esot bijis pat tā, ka stacijā cilvēkiem neesot bijis vietas, kur gulēt, bijis tāds cilvēku pieplūdums. Tallinas atmoda – pārdabisks Dieva darbs. Cilvēkiem izmainījās dzīves. Pēc tam šie cilvēki to, ko viņi tur piedzīvoja, nesa uz savu valsti. Čekisti sāka uztraukties, jo notika kaut kas tāds, ko viņi nebija plānojuši. Viņi sāka rakstīt dažādus paskaidrojumus, aizliegumus, lika maksāt soda naudas, bet baznīcu neaizvēra. Ļāva tai darboties. Par to vienkārši tajā laikā varēja pakārt. Čekisti uztraucās, jo aizliegumi nedarbojās. Tur bija tāda parādība, ka cilvēki zem Dieva spēka krita zemē. Čekisti teica: „Ja kaut viens cilvēks vēl nokritīs, tad mēs aizvērsim draudzi.” Tad viņi lūdza: „Dievs, dari tā, lai neviens cilvēks vairāk nenokrīt.” Un neviens vairāk nekrita. Čekisti turpināja pieprasīt un piegriezt. Tad viņi paši nolēma pārtraukt kalpot, un līdz ar to viss izbeidzās. Ja tu esi kādreiz Tallinā, tad uzkāp Olevistes baznīcas tornī. Pārus gadus atpakaļ es iegāju Olevistes baznīcā un man pieskārās Svētais Gars, un es sajutu Dieva klātbūtni. Vēl tagad tur ir Svētais Gars. Kad viss apstājās? Tad, kad cilvēki apstājās kalpot!

Tajā laikā Somijā arī notika atmoda. Tallinā ir tāda viesnīca Viru. Un no Somijas bija atbraucis viens cilvēks celt šo viesnīcu. Šis cilvēks bija evaņģēlists, kalpotājs, un viņš atbrauca uz šo atmodu un iemācīja igauņiem, kas ir Svētā Gara kristība. Viņi par to neko nezināja. Kur darbojas svaidījums? Tur, kur māca, iet un dara! Vai tu jūti vai nejūti, tas nav svarīgi. Tev ir svaidījums. Kad tu iesi pie cilvēkiem, tad tu redzēsi, kā tas darbojas. Šai atmodai ir sekas. Astoņdesmitajā gadā, kad bija olimpiāde, bija astronauts Irvins. Viņš bija pirmais cilvēks, kas izkāpa uz mēness. Viņš atbrauca olimpiādes aizsegā, it kā uz olimpiādi, bet viņš Tallinā apmeklēja šo atmodu. Viņš tur piedzīvoja Dievu un teica: „Dievs uz zemes ir kaut kas vairāk nekā cilvēks uz mēness.” Lasīju to, ka daži no tiem, kas šo atmodu pārtrauca, to rūgti nožēloja. Brālim Reino tagad ir ap astoņdesmit gadu, un viņš gaidot šo otro atmodu, par ko tika pravietots.

Negaidīsim atmodu, bet taisīsim atmodu. Svētais Gars nav jāgaida. Svētā Gara svaidījums ir jālieto. Ir jāiet pie cilvēkiem! Dievs, svētī Latviju! Es ticu, ka reiz Latvija uzplauks. Es ticu, ka jebkura lielāka telpa, kura ir pieejama īrei vai kā citādi, tiks draudžu aizpildīta. Es domāju un ticu, ka nebūs liela nozīme konfesijai, jo visi ticēs evaņģēlijam. Visi piedzīvos Dievu un visiem būs izmaiņas dzīvē! Es ticu, ka mūsu valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” nav nejauša. Ta ir tautas lūgšana! Apzināta vai neapzināta. Es ticu, ka Liepāja, Ventspils, Daugavpils, Rīga un katra Latvijas pilsēta uzplauks. Ticība nozīmē darbību! Mēs iesim pie cilvēkiem. Es ticu, ka reiz mums būs tā kā Dienvidkorejā, kura teritoriāli ir tik pat liela kā mūsu valsts. Tur 30% ir evaņģēliskie kristieši, tur valdībā ir kristieši. Korejas produkciju lieto visā pasaulē. Draugi, mēs esam stipra tauta. STIPRA DIEVĀ! Tas Kungs ir mūsu stiprā pils! Tas Kungs ir mūsu cietoksnis! Viņš ir mūsu svētību avots. Viņš ir mūsu Tēvs! Viņš ir devis Savu spēku, svaidījumu. Dievs, glāb Latviju! Dievs, svētī mūsu tautu! No mūsu tautas nenāks tikai daži sportisti, bet nāks daudzi spēcīgi sportisti, intelektuāļi un zinātnieki. Jēzus Vārdā, uz Bībeles pamatiem. Āmen! Skolā mācīs ticības mācību, un klases būs pārpildītas. Baznīcas būs pārpildītas. Ģimenes dzīvos kopā. Nebūs bērnu bez mammas un tēva. Dzertuves tiks aizvērtas. Cietumi tukšosies un tajos izveidosim inkaunteru nometnes. Narkomānija izzudīs. Klimats mainīsies, kļūs vēl siltāks. Skatījāmies dokumentālo filmu par atmodām – pat klimats mainās, augu valsts mainās. Ir vietas, kur pat dzīvnieki atstāj tās vietas, kur vairojās grēks. Kad atnāk Dieva valstība, kad draudze ir aktīva, atnāk Svētais Gars, atgriežas dzīvnieki, sāk augt ogas, sēnes. Dievs mūs ir radījis. Visa radība nopūzdamās ilgojas pēc Dieva! Jēzus saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer.” Kā Rakstos sacīts, ka no Viņa plūdīs dzīvā ūdens straume!

Svētais Gars, es pateicos par Tavu klātbūtni. Paldies par katru vienu prātu, sirdi, kas šajā brīdī ir uzmundrināts. Kam ir vēlme un lēmums Tavā svaidījumā ņemt Tavu spēku un iet pie cilvēkiem. Paldies, Dievs, ka Tu viņus lietosi. Ka Tu lietosi mūsu draudzi un katru cilvēku mūsu draudzē. Lieto mūs, Dievs! Lai notiek pēc Tava Vārda.

Tu zini, kas attur iet, – tās ir bailes! Tā ir nepārliecinātība un neticība. Mēs tikko ar sievu bijām aizbraukuši uz Lietuvu, uz Biržiem. Tā ir vieta netālu no mūsu robežas. Viņiem bija savi karaļi, viņi saglabāja savu neatkarību. Šajā pilsētā ir Radzivillu pils. Tā ir atjaunota, skaista, nocietināta pils. Muzejā es uzzināju ļoti interesantu notikumu. 17. gadsimtā Ziemeļu kara laikā, kāds zviedru kara vadonis ar tūkstoš sešiem karavīriem pietuvojās pilij. Šī pils bija nopietns objekts, tas bija ceļš Rīga – Viļņa. Ļoti stratēģiski svarīga. Viņš pietuvojās šai pilij un nolēma to ieņemt. Ko darīja pils iemītnieki? Viņiem bija tikai astoņsimt karavīri, bet faktiski neieņemams cietoksnis. Zviedru karavadonis sākotnēji domāja, ka nolaidīs visus ūdeņus, bet viņiem iekšā bija akas, un viņi tik un tā izdzīvotu. Viņš domāja dažādus plānus. Viņi mēģināja uzbrukt, bet tika atsisti. Viņi pat normāli netika klāt sienām. Viņš saprata, ka viņi nespēj ieņemt šo cietoksni. Bet pēkšņi viņam radās ideja. Viņš saka: „Slava Dievam! Tas Kungs mums visu to ir iedevis un parādījis. Dievs ir ar mums.” Kaut kā tā. Viņi sāka celt kāpnes, lai cietoksnī esošajiem cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi šturmēs cietoksni. Jo viņi bija uzzinājuši no kāda izbēguša gūstekņa, ka cietoksnī esošie lietuvieši domā, ka zviedru karaspēks ir daudz lielāks un viņi bija nobijušies. Šis gūsteknis izstāstīja to karavadonim un viņam parādījās ideja, ka jātaisa ilūzija, lai viņi domā, ka mēs uzbruksim. Viņi taisīja kāpnes, dažādus trokšņus, ka uzbruks. Pēc tam viņi sūtīja vēstnesi ar balto karogu, lai viņi padodas, jo viņi tik un tā ieņems cietoksni. Tas bija vistīrākais blefs. Ko darīja lietuvieši? Viņi padevās. Viņi ielaida cietoksnī karaspēku. Viņus pašus izlaida ārā un cietoksni nopostīja.

Tāpat ir līdzīgi ar draudzi un ar katru vienu no mums. Pilnīgs blefs. Velns blefo. Velns saka: “Nekas jau nenotiks, kur ir tas svaidījums, jo es neko nejūtu, neko neredzu, tāpat nav nekādas jēgas. Man ir bail. Man ir kaut kādas savas lietas svarīgākas.” Dieva vārds saka: „Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, un tas jums nekā nekaitēs.” Dieva vārds saka, lai ejam un sludinām! Kad mēs ejam un sludinām, tad Dieva svaidījums darbojas, glābj un dziedina! Vasarsvētki 2016! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi rakstīja Iveta Kļavinska un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece