Katram no mums ir savs personīgais Jēzus, un paldies Dievam, 
ka mēs tiešām pazīstam Jēzu no Nācaretes, kurš mira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem.
Mēs mīlam Viņu! Svētais Gars, lūdzu, pieskaries, lai aiziet prom jebkādas negatīvas emocijas un sajūtas! Dievs, dod atvieglinājumu un iepriecinājumu, vadību un virzību, un dziedināšanu caur šo vārdu. Dziedināšanu dvēselei, garam un miesai. Āmen! Mūsu sajūtas nav izšķirošās, svarīgi ir tas, kam mēs ticam un kā rīkojamies. Dievs mani uzrunāja par tēmu, kuru sludināšu, un tas nozīmē, ka tas ir tieši tas, kas tev ir vajadzīgs šodien. Un svētrunas tēma ir “Atgriešanās punkts”. Mūsu dzīvēs ir kādi notikumi, kuros mēs kavējamies atmiņās. Diemžēl daudziem šie pozitīvie brīži ir tādi vienīgie, un vairāk tādu nebūs. Ir cilvēki, kuriem nebūs nekā labāka, kā tikai atmiņas. Mēs nedzīvojam atmiņās, mēs dzīvojam nākotnē, un to sauc par ticību. Mēs nedzīvojam no tā, ko mēs esam piedzīvojuši, mēs dzīvojam no tā, kam mēs ticam, ko vēl piedzīvosim. Bet ir normāli arī atcerēties kādus notikumus. Es tos saucu par atgriešanās punktiem.
Septītajā aprīlī, manā dzimšanas dienā, pie manis ciemos atbrauca mana mamma un māsa, un es viņas aizvedu pastaigāties pa Siguldas iemīļotajām vietām. Sigulda ir pilna ar pilskalniem un vēsturiskām vietām. Viena no tādām ir Krimuldas muiža, tur ir vācu ordeņa pilsdrupas un ļoti skaists skats uz senleju. Kādreiz šajā vietā ir bijusi liepa, tagad tur ir iestādīta pavisam maza liepiņa, kas kādreiz izaugs par lielu liepu. Šo iepriekšējo liepu sauc par mīlestība liepu. Kādreiz pie šīs liepas bija platforma, uz kuras lauku muzikanti spēlēja mūziku, notika balles, un mīlētāji kavējās uz šīs platformas. Iespējams, ka kādiem cilvēkiem pie šīs mīlestības liepas ir bijušas vienīgās pozitīvās atmiņas. To var saukt par atgriešanās punktu. Arī mūsu iemīļotās vietas, uz kurieni mēs aizvedam citus, ir mūsu atgriešanās punkti.
Šajā reizē mana mamma sāka stāstīt par kādu citu koku. Mana mamma ir bijusi precējusies divas reizes. Pirmais vīrs bija mans tētis, kurš nomira, kad man bija četri gadi, un pēc tam viņa apprecējās otrreiz. Mana mamma kādreiz dzīvoja netālu no Donaviņas upītes Limbažos, blakus grantsbedrēm, kapiem, šautuvei un Miroņkrogam, un kaimiņos dzīvoja arī mans nākamais tētis. Astoņpadsmit gados manu tēti iesauca armijā, bet manai mammai tajā laikā bija tikai deviņi gadi, un viņš prasīja viņai: “Tu mani gaidīsi mājās?” Mana mamma to uztvēra nopietni. Kad mammai bija divdesmit gadi un manam nākamajam tētim divdesmit deviņi, viņi satikās pie kāda īpaša koka, pie kura bija arī pirmais skūpsts. Mamma šo notikumu un koku atceras pēc visiem šiem gadiem.
Es pats zinu par vēl kādu koku jeb kokiem. Tas bija ceļā starp Limbažiem un Valmieru. Mēs braucām bobikā, es, mana mamma un patēvs. Vecāki apstājās, izkāpa no mašīnas, piekodināja mani sēdēt mašīnā, un aizgāja pļaviņā uz priedīšu pusi. Ilgi nevarēju nosēdēt un gāju meklēt mammu. Nekur tuvumā netiku, mani aizsūtīja atpakaļ uz mašīnu, un vēlāk arī paši vecāki atgriezās. Pēc tam, braucot garām tai vietai, viņi teica: “Re, kur mūsu priedītes.” Vienreiz, arī braucot garām, es teicu: “Mammu, re, kur tavas priedītes!” Ir atmiņas par kādām vietām, pie kurām gribas atgriezties. Cilvēks tā ir iekārtot, ka ir tādi punkti, pie kuriem viņš atgriežas. Labi, ka šīs vietas un lietas ir pozitīvas, un šodien tās vairāk neko nemaina. Bet ir lietas, pie kurām ir jāatgriežas, lai kaut ko mainītu. To mēs saucam par atgriešanās punktu.
Man ir jāatgādina savi grēki. Savā iepriekšējā dzīvē pirms Dieva neesmu dzīvojis svētumā, arī tagad neesmu ideāls un perfekts, taču noteikti labāks, nekā iepriekš. Tajā laikā man bija problēmas gan ar narkotikām, gan ar alkoholu. Manai māsai bija draugs ar sarkanu BMW, kuram bija tikai divas durvis, un viņa ar alus pudelēm ievilināja mani viņa mašīnā un aizveda uz Straupi, kur atrodas narkoloģiskais dispansers. Tā ir arī vieta, kur kādreiz bija viena no lielākajām hernhūtiešu draudzēm. Tur palīdz tiem, kuri “sēž uz korķa”, un manas atmiņas par šo vietu ir labas – palīdz atiet no dzeršanas, vitamīni, labs ēdiens, labs miegs, pils un skaista daba. Es tur biju vasarā, skaidrā, izgulējies, un pēkšņi pasauli sāku redzēt citām acīm, radās cerība, ka var dzīvot bez alkohola. Šī pils, kurā atrados, ir savienota ar luterāņu baznīcu, un šo draudzi vada mūsu ģimenes draugi, kuri sludina evaņģēliju. Bija vasara, zaļa zālīte, man bija laiks pārdomām par savu dzīvi, un es iegāju šajā baznīciņā. Par to man ir labas atmiņas, tas ir mans atgriešanās punkts. Šajā gadījumā tas pilnā mērā ir atgriešanās punkts. Jo tas bija punkts, kur es varēja sākt dzīvot citādāk. Kā glābšanas lauciņš, pieturas punkts. Tas bija laiks, kad neviens mani netraucēja, vasara, baznīca, tā kā maza paradīze. Vai pēc šī notikuma es sāku dzīvot citādāk? Nē. Vai es sāku apmeklēt draudzi? Nē. Vai es sāku lasīt Bībeli? Nē. Vai es gribēju dzīvot citādāk? Es domāju, ka jā, bet es nespēju. Ko tas nozīmēja? To, ka nākotnē man bija jāatgriežas šajā punktā.
Ja tu šodien neesi izdarījis pareizu izvēli, tev ir jāatgriežas tajā punktā, kurā tu izdarīji šo izvēli. Mums katram ir bijušas kādas krustceles. Šajās krustcelēs mēs varam vai nu sākt dzīvot pēc sava prāta vai pēc Dieva prāta. Ja mēs izvēlamies dzīvot, kā paši vēlamies, kādā brīdī būs bremze, kaut kas neies pareizi šī lēmuma dēļ. Ja tie ir bijuši lieli nepareizi lēmumi, tas var maksāt visu. Kamēr vēl mēs esam dzīvi un šeit virs zemes, mums ir jāatgriežas šajā punktā, un no šīs vietas jāsāk dzīvot tā, kā grib Dievs, un jāsakārto sava dzīve.
Kad man draudēja daudzi gadi cietumā, es ļoti lūdzu Dievu. Cietuma kamerā es teicu Viņam: “Dievs, ja man neiedos divpadsmit gadus cietumsodu, bet tikai četrus vai pat divus, tad es Tev kalpošu, lasīšu Bībeli un iešu uz to baznīcu, kur iet mamma.” Tāds variants, ka man vispār nepiešķirtu cietumsodu, netika izskatīts. Mamma apmeklēja baptistu draudzi un lūdza par mani Dievu. Tiesas zālē notika brīnums. Mani attaisnoja par šo lietu, vienu gadu nosacīti es dabūju par kādu citu lietu, nekavējoties no tiesas zāles atbrīvojot. Es jau sen biju samierinājies ar to, ka man būs jāsēž cietumā, es biju šokā. Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet es izgāju ārā brīvs, un man taisnā ceļā vajadzēja doties uz baznīcu. Jo es biju to solījis Dievam. Vai es pildīju savu solījumu? Nē. Kas notika? Pēc kāda laika es nokļuvu tajā pašā punktā. Atkal es biju cietumā, savā atgriešanās punktā.
“Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību.” (Salamana pamācības 26:11)
Mācība ir ļoti vienkārša. Ja tu savās krustcelēs neesi izdarījis pareizo izvēli, tu atgriezīsies atpakaļ tajā pašā punktā. Ja tu centīsies dzīvot pats saviem spēkiem, nedarīsi tā, kā Dievs to māca, ignorēsi to, agri vai vēlu tu atgriezīsies turpat. Un atkal būs jāpieņem lēmums. Agrāk vai vēlāk tu sapratīsi, ka kaut kas stāv ceļā, nedarbojas, Dievs nesvētī tavas darbības, jo tu ej savā spēka un savā gudrībā. Ja tās ir lielas un nozīmīgas lietas, var neveikties visā dzīvē. Tieši tā notika man – man bija atkal jāatgriežas cietumā, lai teiktu: “Jēzu, lūdzu, piedod manus grēkus un nāc manā sirdī,” man bija jāsāk iet uz draudzi, man bija jāsāk lasīt Bībele, un es to sāku darīt. Paldies Dievam, ka ar to es visu esmu nokārtojis. Tajā punktā manā dzīvē man vairāk nav jāatgriežas. Bet ir kādas citas lietas, kuras palaižam garām, un atkal atgriežamies tajās. Tas ir kā tajā sakāmvārdā par uzkāpšanu uz grābekļa. Un atkal tu dabū pa pieri ar grābekli.
Ticība ir tas, kas palīdz izdarīt pareizus soļus. Kas ir tas, kas traucē izdarīt pareizu izvēli? Kas ir tas, kas stāv pretī ticībai? Bailes un neticība. Neticība ir saistīta ar bailēm, un bailēm ir ļoti lielas acis.
“Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko Tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis, pēc tam kad viņš bija uzvarējis Sihonu, amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Hešbonā, un Ogu, Basanas ķēniņu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā. Viņpus Jordānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams: “Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums pie Horeba, teikdams: jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šī kalna. Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet uz amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem līdzenumā, kalnos un lejās, dienvidu zemē un jūras malā uz Kānaāna zemi, un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei. Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko Tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, viņiem un viņu pēcnācējiem pēc viņiem. Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: es viens pats nespēju pacelt jūsu nastas. Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svētī, kā Viņš jums to solījis. Kā gan lai es viens paceļu jūsu grūtumu, nesaskaņas un strīdu nastu? Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un zināmi, un es jums tos celšu par galveniem. Un jūs man atbildējāt un sacījāt: tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms. Tad es izraudzīju jūsu cilšu galvenos, gudrus un zināmus vīrus, un es tos iecēlu par galvenajiem pār jums – virsniekus pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī uzraugus jūsu ciltīm. Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju, sacīdams: izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, gan ciltsbrāli, gan piemājotāju. Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu. Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara. Un tad mēs devāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt pa ceļam uz amoriešu kalniem, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām līdz Kadeš–Barneai. Tad es jums sacīju: jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies. Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. Man jūsu sacītais labi patika, un es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts. Un tie pagriezās un devās kalnup un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu. Un tie ņēma savās rokās zemes augļus un atnesa tos mums, un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba. Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei, un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, ka tie mūs iznīcinātu. Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: tur ļaudis ir lielāki un garāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Anaka bērnus mēs tur esam redzējuši. Tad es jums sacīju: nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi! Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums karos, tāpat kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē. Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē. Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz To Kungu, savu Dievu, kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums apmesties, pa nakti ugunī jums gaismu rādīdams ceļā, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu – mākonī. Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams: patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem, izņemot vienīgi Kālebam, Jefunnas dēlam, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kuru viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis Tam Kungam. Arī pret mani jūsu dēļ Tas Kungs sadusmojās, teikdams: arī tu tur nenokļūsi, bet Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas gan tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalīšana Israēlā. Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu. Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu! Tad jūs man atbildēdami sacījāt: mēs esam apgrēkojušies pret To Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Un, kad jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos, tad Tas Kungs man sacīja: saki viņiem: necelieties un nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, ka jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti! Bet, kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties Tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos. Tad amorieši, kas dzīvoja kalnos, gāja jums pretī un vajāja jūs, kā bites to dara, un kāva jūs Seīrā līdz pat Hormai. Jūs atgriezāties un raudājāt Tā Kunga priekšā, bet Tas Kungs neklausījās jūsu balsī un neuzklausīja jūs. Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.” (5. Mozus 1:3–46)
Kas ir 5. Mozus grāmata? Tā ir otrreizējā bauslība. Kad savas nepaklausības un baiļu dēļ Izraēls četrdesmit gadus bija klejojis pa tuksnesi, viņi atkal nonāca tajā pašā punktā. Mozus bija izvedis Izraēlu no Ēģiptes zemes, kur Dieva tauta atradās verdzībā, un Dievs ar zvērestu bija apsolījis Savai tautai dot zemi, kur piens un medus tek. Šodien tas nozīmē visas tās svētības, kuras Dievs mums ir paredzējis – glābšanu, debesis, veselību, finanses, grūtības, lai mēs varētu augt, daudz labas lietas. Izraēlam vajadzēja iet un iekarot šo apsolīto zemi. Lūk, Mozus to arī viņiem atgādina, ir pagājuši četrdesmit gadi kopš tā brīža. Viņi atteicās ieiet apsolītajā zemē. Rezultātā Dievs novērsās no viņiem, un četrdesmit gadus viņi bezmērķīgi klīda tuksnesī. Apsolītā zeme bija blakus, bet viņi klīda tuksnesī, kamēr izmira visa tā paaudze, kura atteicās ieiet. Ir pagājuši četrdesmit gadi, un 5. Mozus grāmata ir par to, kas notiek pēc šiem četrdesmit gadiem. 5. Mozus grāmata ir atgriešanās punkts Izraēlam. Pirms četrdesmit gadiem Izraēlam tika dota iespēja iekarot apsolīto zemi, Dievs viņiem to deva, bet viņi negāja un nepaņēma, jo: “Mums ir bail. Mēs to nevaram.” Pēc četrdesmit gadiem viņi atkal ir šajā pašā punktā.
Tur, kur mēs neesam paklausījuši Dievam un nošāvuši garām, mēs atgriežamies. Labāk ir izvēlēties un uzreiz izdarīt pareizu lēmumu. Jo tik un tā tev pie tā būs jāatgriežas! Turklāt vēl – četrdesmit gadi tuksnesī! Tuksnesis ir nespēja izlauzties, tur tev konkrētās lietās kāds stāv pretī, jo tu nerīkojies pareizi. Četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā Mozus runāja uz Izraēliešiem, atgādināja viņiem pagātni. “Nebīsties un neiztrūcinies! Nebaiļojies un nebīsties! Esi drosmīgs! Esi drošsirdīgs,” saka Dievs. Mozus šajā vietā atgādina to, kā viss notika toreiz, pirms 40 gadiem. Viņš to darīja tādēļ, lai tauta zinātu, kādēļ viņi atkal ir šeit, tajā pašā punktā. Viņiem jau sen vajadzēja dzīvot zemē, kur piens un medus tek, viņiem jau sen vajadzēja būt bērniem, kas šajā vietā būtu dzimuši. Israēla tautai jau sen vajadzēja dzīvot labklājībā un bagātībā, jau sen vajadzēja uzcelt templi un dzīvot pārticībā, taču tā vietā viņi bija tuksnesī un pārtika no mannas – nabagu maizes. Pirms izraēlieši taisījās iekarot apsolīto zemi, viņi uz turieni izsūtīja 12 izlūkus. Tā nebija Mozus ideja.
„Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk.” (5. Mozus 1:22)
Mozus teica: „Ejiet, nebīstieties un nebaiļojieties, Dievs jums šo zemi dod.” Tomēr tauta nāca pie Mozus un prasīja pēc izlūkiem, kas pirms viņiem šo zemi pārstaigātu. Izlūkot nav nepareizi, taču šajā gadījumā viņiem tā nevajadzēja rīkoties. Viņiem nebija jāsūta izlūki, bet gan ticībā jārīkojas. Ej un paņem, Dievs ir ar tevi! Es nezinu, kādas ir tavas vajadzības, ko tu vēlies sasniegt vai kas tev ir nepieciešams, taču nebīsties un nebaiļojies, Dievs ir ar tevi! Nenodarbojies ar pārlieku lielu plānošanu. Esmu redzējis cilvēkus, kas ļoti daudz plāno, taču, diemžēl, viņi nekam neder. Šādi cilvēki tērē laiku plānošanai, taču tam visam neseko reālas darbības. Ir pareizi gan plānot, gan izplānoto pierakstīt uz papīra, taču plānošanu nevajag pārvērtēt. Ir reizes, kad ir vienkārši akli jāpaklausa. Reizēm vienkārši ir jābrauc kā tankam, nedomājot par sekām. Nedomā: „Man nav pietiekami daudz naudas, es neprotu skaisti runāt vai es kaut ko līdz galam neesmu izplānojis.” Tas nav svarīgi, vienkārši ej tajā virzienā, kuru Dievs tev norāda. Izlūkot ir pareizi, taču ir reizes, kurās vienkārši jāiet paklausībā uz vārda. Labāk ir iet uzreiz, nekā pēc 40 gadiem. Vienmēr ir jāsāk no tā paša punkta, kurā tu esi apstājies. Ja tu negribi palikt vietā, kur esi šobrīd, vai kāpties atpakaļ, bet gan iet uz priekšu, tev ir jāatgriežas šajā punktā un jāiet tālāk.
Es šonedēļ noskatījos jaunāko filmu par Žannu d’Arku. Esmu gan lasījis grāmatu par viņu, gan arī skatījies vēl vairākas filmas. Nav saglabājušies tik daudz dokumentu, lai varētu precīzi noteikt visas nianses par viņu, piemēram, vēl aizvien tiek diskutēts par to, vai viņa bija zemniece vai dižciltīgā. Tomēr svarīgs ir fakts, ka bija tāda meitene, kura paklausīja tam, ko viņa dzirdēja no Dieva. Es nezinu, kādā veidā, bet Žanna d’Arka tik nekaunīgi uzprasījās karalim, ka viņš visu armiju nodeva viņas rīcībā. Šajā laikā norisinājās karš ar Angliju, jo daļa Francijas bija zem angļu jūga. Ģenerāļi nepārtraukti kaut ko plānoja, armija iznīka, jo bija tikai mazas kaujas. Ģenerāļiem bija kāds konkrēts cietoksnis, uz kuru viņi kategoriski bija atteikušies iet, jo uzskatīja, ka, tur dodoties, viņus sagaida droša nāve. Viņi centās atrast citus variantus, kuri patiesībā nebija, taču atnāca Žanna d’Arka un nolēma doties tieši uz šo cietoksni. Visi bija šokā un sacēlās pret viņu, taču viņai bija pilnvaras. Žanna d’Arka vienkārši gāja kopā ar tiem cilvēkiem, kas bija ar viņu, un uzvarēja. Tas bija neiespējami, taču viņa uzvarēja, jo, pirmkārt, Dievs bija ar viņu, otrkārt – viņa ticēja tam, ko saka Dievs: „Ej pie karaļa, nostājies armijas priekšgalā un dodies cīņā!” Armija viņu dievināja, viņa bija kā viņu amulets. Angļi Žannu d’Arku ienīda. Var teikt, ka viņa bija meitene bez jumta, bez jebkādām bailēm. Dievs teica, un viņa darīja. Tieši tāpat šajā gadījumā bija jārīkojas Izraēlam: „Dievs teica – mēs ejam.” Tā vietā viņi sacīja: „Tā zeme gan ir laba, bet tur ir milži, augsti, lieli mūri un nocietinātas pilsētas līdz pat debesīm.” Tas pavisam noteikti bija pārspīlējums, jo tajā laikā neviena māja nebija līdz debesīm. Viņi nezināja, kas būs nākotnē Amerikā. Dažu metru augsts mūris viņiem šķita nepārvarams. Zikurāti, kas bija elku pielūgsmes vietas, viņiem likās augsti kā līdz debesīm.
Izlūkošana var būt neticības pirmā pazīme. Mums ir jāplāno un jāpārdomā, piemēram, kad un kā atvērt savu mājas grupiņu vai uzsākt biznesu, taču, iespējams, ka tā ir neticības pazīme. Ja tu atliec kādas lietas vai izmaiņas, piemēram, arī pie sava rakstura, tad padomā, vai tiešām tā ir plānošana, vai tomēr neticības pazīme. Labāk ir iet tādam, kāds esi šobrīd, un izdarīt to. Neticībai seko kurnēšana: „Dievs nesvētī, nav man labvēlīgs, nedarbojas.” Neticībai seko arī citu vainošana, atbildības novelšana no sevis uz citiem.
„(..) un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, ka tie mūs iznīcinātu. Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: tur ļaudis ir lielāki un garāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Anaka bērnus mēs tur esam redzējuši.” (5. Mozus 1:27–28)
Viņi sēdēja savās teltīs un kurnēja. Ja tev šķiet, ka Dievs pie kaut kā tavā dzīvē ir vainīgs, ka Dievs negrib tevi svētīt vai ka tu neesi kāds īpašs izredzētais, kuru Dievs svētī, tad atceries, ka vaina ir tevī pašā. Visticamāk, ka tā ir tevis paša neticība un bailes. Tad, kad Dievs uz tevi runāja, tu negāji, taču pēc tam sāki kurnēt, ka Dievs tevi nesvētī. Šādi cilvēki parasti pie visa vaino citus – Latviju, valdību, apstākļus un citus cilvēkus. Ir cilvēki, kuri dodas peļņā uz ārzemēm, jo pie tā, ka nevar nopelnīt, vaino Latviju. Diemžēl cūka arī Āfrikā ir cūka, un vaina nav Latvijā, bet gan cilvēkā pašā. Latviešiem nav sevi jāsalīdzina ar angļiem, amerikāņiem vai vāciešiem. Mēs esam latvieši. Nav svarīgi, kāda ir tava pilsonība, tu esi Latvijas pilsonis, iedzīvotājs, tādēļ nesalīdzini sevi ar citu valsti. Problēma slēpjas tieši salīdzināšanā: „Viņi dzīvo labāk, viņi ēd tā un pelna tā.” Šīs valstis pirms tam ir maksājušas cenu, lai tā dzīvotu, taču Latvijai vēl šajā punktā ir jāatgriežas. Latvija nav maksājusi savu cenu. Arī Otrā pasaules kara laikā, piemēram, Somija maksāja cenu, pretojoties iebrukumam, bet Baltijas valstis nemaksāja. Iespējams, tas neko nemainītu, taču tautai būtu apziņa: „Mēs darījām visu, ko varējām.” Tagad mums jādzīvo ar apziņu, ka neko neesam darījuši un ka padevāmies. Mēs dzīvojam ar iekšēju pārliecību, ka neko nespējam sasniegt, vienlaikus skatoties uz, piemēram, Angliju, un salīdzinot sevi ar citiem. Nesalīdzini sevi ne ar vienu, salīdzini sevi ar Dievu! Tad nebūs problēmas. Tev ir savi apstākļi, sava tauta un sava valsts. Nebīsties un nebaiļojies, ej uz priekšu! Tu vari dzīvot daudz labāk nekā anglis, zviedrs vai vācietis. Tu vari dzīvot labāk, jo nav nozīmes, kur tu atrodies, ir nozīme tam, kam tu tici. Daudzi pie savām nedienām vaino citus vai to, kas ar viņiem noticis bērnībā. Vienalga, kas ir noticis tavā pagātnē, tu šodien esi tur, kur esi – plauksti un zel tur, kur esi iestādīts. Ja nepietiek zemes, atnes klāt, ja ūdens par maz – aplaisti. Plauksti un zel!
Israēla tauta Mozum jautāja: „Kurp lai mēs ejam?” Tas bija pilnīgi muļķīgs jautājums. Mozus bija parādījis viņiem konkrētu virzienu, konkrētu zemi, uz kuru doties. Viņiem bija noteikts mērķis, bet viņi vienalga jautāja, kur viņiem doties. Ir daudzi cilvēki, kuriem ir konkrēta, acīmredzama lieta, kas ir jāizmaina, lai izmainītos viss pārējais, taču viņi tik un tā nezina, kas ir jādara. Nākamais jautājums parasti ir: „Kā lai es to izdaru?” Vienkārši ej un izdari. Nedomā daudz – ja lietas, kas tev ir jāizmaina, ir Dieva prāts, tad vienkārši ej un izdari to, un Dievs būs ar tevi. Mozus teica: „Nebaidieties un neesiet to priekšā bailīgi.” Kas ir bailes? Bailes ir sajūta. Kā nebaidīties? Mozus jau pateica atbildi: „Nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi!” Tas nozīmē neklausīties savās sajūtās, bet klausīties Dieva vārdā. Nebīsties, nebaiļojies, bet izpildi to, ko Dievs no tevis grib.
„Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums karos, tāpat kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē.” (5. Mozus 1:30)
Dievs pats par tevi cīnīsies tad, kad tu tāpat kā Žanna d’Arka pārāk neplānosi, bet iesi tur, kur ir visgrūtāk. Neizvēlies vieglākos ceļus, ej un nebaidies, Dievs ir ar tevi.
„Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams: patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem (..)” (5. Mozus 1:34–35)
Dievs pateica: „Viss, jūs šajā zemē vairs neieiesiet.” Taču tauta bija pārdomājusi.
„Tad jūs man atbildēdami sacījāt: mēs esam apgrēkojušies pret To Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Un, kad jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos, tad Tas Kungs man sacīja: saki viņiem: necelieties un nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, ka jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti!” (5. Mozus 1:41–42)
Dievs sacīja, ka Viņš vairs nav viņu vidū, taču tauta gāja un tika sakauta. Šis ir ļoti briesmīgi, taču iespējams, ka otra iespēja tev vispār vairs var nebūt. Iespējams, ka tu nekad vairs nevarēsi atgriezties šajā punktā un sākt no jauna. No vienas puses, tas nav Bībeliski, jo iespēja pastāv vienmēr, taču, no otras puses, mēs virs zemes nedzīvojam mūžīgi. Nezinu kā, taču šajā gadījumā Dievs nedeva otru iespēju. Pagāja 40 gadi, līdz visi izmira, un nebija nekādas atlaides. Izglābās tikai tie, kuri ticēja – Jozua un Kālebs. Tauta gāja saviem spēkiem un zaudēja. Palaižot garām īsto brīdi, taču vēlāk paklausot, var gadīties, ka tam vairs nav Dieva svētības. Tomēr tas ir saistīts ar neizmainītu sirdi, ar pašu cilvēku, kuru Dievs nevar svētīt, jo redz viņa motīvus un sirds attieksmi. Tie ir cilvēki, kuri „Dieva gribu” dara tad, kad paši vēlas, un tā, kā paši grib. Tas nozīmē, ka nevar būt tā, ka otrās iespējas vienkārši nav – Dievs lūkojas uz sirdi. Iespējams, ka tu pats pie sevis esi pamanījis, ka dari kādas lietas tad, kad pats gribi, nevis tad, kad Dievs grib, un dari tās pēc sava prāta, nevis Dieva prāta. Ja tu turpināsi dzīvot ar šādu attieksmi un neko nemainīsi, tad, iespējams, tev būs tāds pats spriedums – otra iespēja netiks dota. Ir jāmaina sirds attieksme un jācenšas darīt tad, kad grib Dievs, un tādā veidā, kādā grib Dievs. Ir jācenšas pakļaut savas sajūtas un paklausīt Dieva vārdam.
Pat Mozus neiegāja apsolītajā zemē, un šajā rakstu vietā var redzēt vienu no iemesliem. Tauta vēlējās sūtīt izlūkus, un Mozus tam piekrita. Tie bija mazi kompromisi jau no paša sākuma. It kā viss bija pareizi, taču Mozum vajadzēja zināt šo cilvēku sirdis, kāpēc viņi vēlējās sūtīt izlūkus. Viņu motīvs bija laika novilcināšana. Ja tu esi līderis un tavi cilvēki kurn un bubina, un negrib Dieva gribā, tad, ejot uz kompromisiem ar šiem cilvēkiem, tu kopā ar viņiem neieiesi apsolījumos. Es nevaru atļauties nekādus kompromisus. Pat, ja visa draudze teiktu, ka grib tikai „urrā” sprediķus un nevēlas neko darīt Dieva valstības celšanai, es nepiekristu un teiktu: „Labi, bet es gan iešu un darīšu.” Mozus izdarīja ļoti radikāli – tiem, kuri bija ar viņu un viņu atbalstīja, lika nokaut pārējos, kuri neticēja. Tā bija Vecā Derība, un mūsdienās tas saprotams tā, ka arī bez tiem, kuri netic, mēs iesim un uzvarēsim. Tu uzvarēsi savā personīgajā dzīvē, nebīsties un nebaiļojies, jo Dievs ir ar tevi. Apsolījumos ieiet bezkompromisa drošsirdīgie un paklausīgie, kuri iet uzreiz, kad ir jāiet.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe, rediģēja Ieva Našeniece
