Kā debesīs, tā arī virs zemes

Kāds ir mūsu Dievs? Liels un varens. Kas ir tavs vecākais partneris it visā, kāds ir Viņa Vārds?

Jēzus, un Viņš ir liels Dievs, Alfa un Omega, sākums un gals. Tad nu arī attiecīgi uzstādi tādus mērķus, kāds ir tavs Dievs, vecākais partneris.

„Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Korintiešiem 4:17)

Vai tu gribi balstīt visu savu dzīvi uz šo rakstu vietu? Padomā par šo rakstu vietu saskaņā ar Bībeles kontekstu. Tātad, no konteksta izriet, ka es maksāju cenu šodien, baudu grūtības šodien, lai baudītu mūžīgu godību debesīs. Es negribu balstīt savu dzīvi tikai uz šo vienu rakstu vietu. Izlasīsim citu rakstu vietu.

„Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam tavam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules.” (Salamans mācītājs 9:9)

Te ir rakstīts, lai baudi šo dzīvi, nevis gaidi visus labumus tikai debesīs. Ir nepareizi gaidīt savu atalgojumu tikai debesīs. Atalgojumu tu vari saņemt jau šeit uz zemes. Tieši tā, kā rakstīts Tēvreizē.

„Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. 
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:9-10)

Kā debesīs, tā arī virs zemes. Jēzus atstāja mums šo lūgšanu, lai tieši tā arī mēs lūgtu. Lai mēs nelūgtu un negaidītu tikai svētības un darba augļus debesīs, bet baudītu tos, arī dzīvojot uz zemes. Tā arī saucas šis sprediķis – “Kā debesīs, tā arī virs zemes”.

Ir daudz cilvēki, kuri ir kaut ko sasnieguši, pat visnegatīvākajā nozīmē. Piemēram, Hitlers un Staļins. Arī viņiem bija lieli, ambiciozi mērķi. Hitlers gribēja valdīt pār visu pasauli. Nevarētu teikt, ka viņš neko nav sasniedzis – vismaz kapus viņš piepildīja ļoti daudz. Viņa izgāšanās bija saistīta ar to, ka viņa uzstādītais mērķis neatbilda Dieva vārdam. Bet Hitlers izmantoja šo principu – kaut ko iedot cilvēkiem. Ko tad Hitlers tādu varēja iedot viņiem? Hitlers savai tautai, āriešu rasei ar zilajām asinīm, apsolīja tūkstošgades valstību virs zemes. Hitlera armijā un viņa vienīgajā partijā bija ļoti daudz cilvēku – pelēkā masa, kuri ticēja tam, ko viņi paši saviem spēkiem nevar dabūt. Hitlers to visu, protams, apsolīja uz citu tautu rēķina, tomēr viņš kaut ko apsolīja un deva, kaut cerību. Viņš deva cerību par izmaiņām. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev ir jādod. Tas attiecas uz tavu profesiju, uz kalpošanu Dievam. Ja tu saki, ka tu kalpo Dievam, bet nekalpo cilvēkiem, tu nekalpo Dievam, bet pats sev. Un neko tu nesasniegsi. Nevar gūt nekādus panākumus, ja tu reāli nekalpo un nedod labumu cilvēkiem.

Mūsu draudzē daudzas meitenes strādā par manikīrēm. Būtu diezgan bēdīgi, ja tu nonāktu pie vienas konkrētas māsas uz manikīru tad, kad viņa to tikai sāka darīt. Ejot pie manikīra, pajautā, cik ilgi viņa jau to praktizē, jo var gadīties, ka apgriezti tev tiks ne tikai nagi. Klients jūt, vai šis meistars grib caur tevi nopelnīt naudu, vai arī viņam patīk savs darbs un gribas uztaisīt tev skaistus nadziņus. Un no tā arī ir atkarīgs, vai viņš vēlreiz atnāks pie šī konkrētā meistara. Tātad arī šeit mēs redzam, ja manikīra speciālists nenes reālu labumu cilvēkiem, viņš nevar baudīt savus darba augļus.

„Tad Es atsaukšu atpakaļ Savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās arī apdzīvos, viņi dēstīs vīnadārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus.” (Amosa grāmata 9:14)

Dieva vārds šeit saka, ka no jebkā, ko mēs darīsim (ģimenes dzīvē, biznesā, sabiedrībā), mēs noteikti baudīsim augļus. Mēs nedzīvosim viduvēju dzīvi, lai pēc nāves baudītu to debesīs. Nē! Mēs dzīvosim pilnvērtīgu dzīvi šeit uz zemes un baudīsim debesis arī pēc nāves.

Pirms kāda laika kāds cilvēks man vaicāja, vai es esmu gatavs nomirt. Es atbildēju, ka neesmu gatavs nomirt, jo nezinu, kā būs pēc nāves, bet es zinu, kā ir te. Kā tu zini, kā būs debesīs? Tu tici, ka tā ir rakstīts? Bet kāpēc Dievs mani šeit ir atstājis uz zemes un vēl neņem prom? Draugs, ja tu tik ļoti gribi tikt uz debesīm, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka tu domā tā: „Kad reiz beigsies mana pelēkā dzīve, kur „nevaru ne ēst, ne dzert”?” Dzirdēti ir teksti, ka mums te draudzē nedrīkst to un šito, ka mīlestības par maz. Patiesībā pašam cilvēkam varbūt smadzenes ir par maz. Vai tu esi dzirdējis, ka no kanceles es saku: „Tu nedrīksti!” Vai mums te priekšā parasti stāv divi „izsitēji”, kuri zvetē, ja tu nedarīsi to vai šito? Vai viņi sola atrast tevi un izrēķināties? Draugi, Pāvils saka, ka „viss man ir atļauts, bet ne viss man der.” Un tu pats vari izvēlēties, kas tev der. Tātad mūsu uzdevums nav dzīvot viduvēju dzīvi virs zemes un gaidīt labumus debesīs. Mūsu uzdevums ir dzīvot pilnvērtīgu dzīvi arī uz zemes un ne tikai strādāt, bet arī baudīt augļus, gan no rezultāta, gan no paša procesa. Nekoncentrējies uz debesīm kā gala balvu! Koncentrējies uz šīs zemes mērķiem un baudi debesis jau šeit!

Kur ir debesis, tās debesis, kur mājo Dievs, eņģeļi? Es Dieva vārdā atradu ļoti daudzas rakstu vietas, ka debesis mājo manā sirdī. Runājot par debesīm, vai kāds ir redzējis filmu „Debesu valstība” (Kingdom of Heaven)? Šī ir filma, kuru katram būtu jānoskatās. Ir tādas filmas, kuras ir vērtība un būtu jāredz katram. Pašas filmas doma ir laba. Galvenajā lomā ir Orlando Blūms. Filmas galvenais varonis dzīvoja laikā, kad uz Jeruzālemi krustneši devās krusta gājienā, un tur viņiem solīja gandrīz vai debesis. Bruņinieki bruņojās, vienkāršie ļaudis arī devās līdzi, lai iekarotu Jeruzālemi, atsistu to no musulmaņiem. Šis galvenais varonis bija izdarījis slepkavību un gribēja savai dvēselei dabūt mierinājumu. Viņš devās izpirkt savus grēkus. Viņš meklēja Dieva valstību. Viņš izgāja cauri visam šim karam, uzkāpa Golgātas kalnā. Viņš sēdēja šajā kalnā un nekas nenotika, viņš neko nejuta. Filmas beigās galvenais varonis saprata, ka debesu valstība ir sirdī un prātā! Jēzus saka: „Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi.” (Mateja 12:28) Lūk, Dieva valstība – mūsu sirdīs, mūsu prātā un mūsu garā. Dieva Gars mājo mūsos. Pāvils saka: „Vai jūs nezināt, ka Dieva Gars mājo jūsos? Ja jūs to nezināt, tad jūs neesat derīgi.” Viņš mājo mūsos un Dieva valstība ir mūsos. Kur mēs atrodamies? Virs zemes.

„Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9-10)

Lai Dieva valstība ir ne tikai debesīs, bet arī virs zemes. Tāpēc mēs šeit esam, lai atnestu Dieva valstību cilvēkiem virs zemes. Lai Dieva valstība būtu mūsu vidū, mūsu dzīvēs, mūsu iekšējā harmonijā jeb mūsu sirdīs. Lai mēs būtu apmierināti ar sevi, ar savu dzīvi un baudītu no augļiem.

„Baudi labumu labā dienā, bet arī ļaunu dienu ņem par labu, jo Dievs dara gan šo, gan to, tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa nāves. ” (Salamans Mācītājs 7:14)

Tev nebūs zināt un nebūs visu laiku baigi domāt, kad būs debesis, tad viss beigsies. Tev ir savs uzdevums virs zemes.

Līderis no manas komandas, Daiga, beidzot sasita savu mašīnu, savu Volvo. Viņa ar šo mašīnu bija braukusi sešus gadus. Kā viņa nopirka šo mašīnu, tas arī bija brīnums. Viņa nopirka mašīnu Rumbulā, kur vispār nedrīkst pirkt mašīnas. Viņa bija ieraudzījusi vienu mašīnu, kurai cena bija divkārt lielāka, nekā viņai bija finanses. Un pārdevējs, nezin kāpēc, arī viņai šo mašīnu pārdeva par to summu, ko viņa piedāvāja. Tā cena bija gandrīz uz pusi mazāka par sākuma summu. Viņa brauca parakstīt papīrus, un šī vīrieša kolēģis jautāja, kāpēc par tik mazu cenu mašīnu pārdod. Šis vīrietis viņai kādus trīs gadus rakstīja vēstules. Kaut kas notika, un viņš pārdeva mašīnu, un tas arī bija brīnums. Šī mašīna kalpoja visus šos gadus. Beidzot viņa ir šo mašīnu sasitusi. Faktiski lētāk ir nopirkt jaunu mašīnu, nekā šo mašīnu remontēt, jo remonts ir dārgs. Daiga ir izdomājusi, ka viņa pirks BMW. Viņai pirms kāda laika bija piedāvājums nopirkt labu BMW mašīnu, bet viņa neredzēja to, ka viņa to varētu atļauties. Šobrīd viņa tādu var atļauties, un viņa to pirks. Interesanti ir tas, ka tiklīdz viņa pieņēma domu, ka viņa var braukt ar normālu mašīnu, viņa savā biznesā sāka saņemt vairāk naudas.

Kad parādās nauda? Tad, kad tu saproti, ka tu vari baudīt un dzīvot. Kamēr tev to naudu nevajag, tikmēr tev tās nav. Kad tev parādās mērķis, tad tev parādās arī nauda. Šobrīd galvenā doma nav finanses. Doma ir visas dzīves sfēras, ticības sfēra. Nedzīvo ar iztikas minimumu. Iztikas minimums ticībā, algā, attiecībās. Tu varbūt domā, ka debesīs tev tur būs zelta automobiļi, zelta attiecības. Draugs, virs zemes tev būs, atļaujies pieņemt šo domu. Atļaujies tam ticēt un iet tajā virzienā, un baudi debesis virs zemes. Koncentrējies uz zemes mērķiem. Nolaidies uz zemes. Tu esi šeit, lai realizētu Dieva valstību virs zemes. Lai baudītu, ir jāstrādā, ir jāiet tajā virzienā. Neizsakāmu lielu rezultātu dod tās grūtības, ko mēs izciešam, ejot šajā virzienā, un galā gaida mūžīgā balva. Šīs grūtības ir vieglas, kad mēs ejam uz mērķiem, ja mēs pa ceļam no tā visa arī baudām.

Aiziet līdz mērķiem nav iespējams bez riska. Esi dzirdējis: „Kas neriskē, tas nevinnē!”? Tā ir patiesība, kas tiešām neriskē, tas tiešām nevinnē. Skolas laikā mēs bieži teicām šo teicienu. Šodien, es, vairāk nekā jebkad, saprotu šo sakāmvārdu un tā nopietnību. Ko tas nozīmē? Risks – tā ir neatņemama ticības sastāvdaļa. Ticība bez riska ir kā kartupeļi bez sāls. Tev ir gadījies ēst kartupeļus bez sāls? Tu daudz apēdi? Tas ir līdzīgi kā ticība bez darbiem. Tā patiesībā ir nedzīva. Es atstāju savu laicīgo darbu, kurā man bija stabils darbs ar mazām darba stundām, darbs, kurš man arī patika, kurā es arvien vairāk apguvu savu amatu, un arvien vairāk varēju nopelnīt, bet tā vietā, lai es to turpinātu, es aizgāju pilna laika kalpošanā. Tajā laikā man nebija nekādas oficiālas algas, man nebija drošība par to, vai es tiešām varēšu izdzīvot, vienkārši paļāvos uz to, ka Dievs par mani gādās. Mūsu budžetu veidoja ziedojumi, un mēs vēl iespiedām reklāmas, iztērējām naudu, kas bija pieejama, un vēl paņēmām kredītā bukletiem. Kā es varēju zināt, ka tāda nauda ienāks, ka varēs visu nosegt un varēs vēl izdzīvot? Tas bija risks – doties pilna laika kalpošanā. Vēlāk arī mana sieva atstāja laicīgo darbu. Tas bija risks, bet šis risks attaisnojās, jo nauda seko projektam. Es ne tikai vienkārši varu izdzīvot, bet es varu dzīvot. Un tu vari ne tikai izdzīvot, bet tu vari dzīvot! Tu neesi pelēkā masa, tu neesi viens no pelēkās masas. Tu esi viens no Ķēniņa bērniem! Tu esi princis un princese. Kā debesīs, tā arī virs zemes.

Inga no video kalpošanas man teica, ka vajagot jaunu kameru, jo vecās kameras bojājas. Kameras nav lētas. Es paskatījos draudzēs kontā un sapratu, ja mēs pērkam kameru, kā arī ir vēl citi izdevumi, tad mēs riskējam ar to, ka kontā var nebūt naudas, lai samaksātu kārtējo rēķinu par telpām, jo vispār iknedēļas rēķini mums ir palieli. Es teicu, ka nav tagad īstais brīdis pirkt kameru, un Inga teica, ka var jau pagaidīt līdz vasarai. Bet es principa pēc teicu, ka kameru tomēr pirksim. Kāpēc? Es principa pēc gribu riskēt. Es negribu dzīvot no tā, kas man ir redzams.

Nauda nav jākrāj. Es nerunāju par to, ja ir kāds iekrājums kādiem attiecīgiem brīžiem, kad tev šī nauda ir nepieciešama. Nevajag aizrauties ar baigo naudas krāšanu nebaltai dienai. Ja šī naudas krāšana nebaltai dienai tev aizliedz un neļauj baudīt no dzīves šodien, tad tev to nevajag darīt. Tu krāj naudu nebaltai dienai, kura var arī nepienākt, tu krāj un nebaudi no dzīves. Tu neko nepērc, tu nekur neej, tu nekur nepiedalies – tu tikai krāj. Tu gadījumā neesi dzirdējis nostāstus par veciem onkulīšiem vai tantiņām, kuriem zem matracīša ir naudas čupas? Diemžēl ir tādi cilvēki. Viņi visu mūžu nodzīvo, tikai krājot un krājot. Vispār šādus cilvēkus es sāku nesaprast. Nevajag krāt, vajag tērēt, bet, lai tērētu, tev ir jāiet un jāstrādā, jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod neizsakāmu mūžīgo godību, un ne tikai mūžīgo, bet arī šeit virs zemes. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Riskē.

Par naudas lietām ir tikai tāds piemērs. Tas nenozīmē to, ka tagad visiem ir jātērē nauda. Tev nevajag tērēt pāri saviem līdzekļiem. Ir cilvēki, kas gaida zilus brīnumus. Bizness tev nav, tu saņem cieto algu, un tad tu domā, ka tu riskēsi un atdosi visus savus iekrājumus, visu noziedosi un būs kā Bībelē rakstīts: „Dodiet, tad jums taps dots.” Tu atdod. Jautājums – no kurienes tev būs vairāk naudas? Kā Dievs tevi varēs svētīt? Ja tev nav savs bizness. Nu, labi, vienreiz tev paaugstinās algu par divdesmit, piecdesmit eiro un tas būs arī viss. Bet, ja tev ir bizness, tad tur vairs nav robežu, tur Dievs var padarboties. Tur tu tiešam vari riskēt, atdot un gaidīt, un iet tālāk, strādāt un nopelnīt vairāk. To cilvēku dzīvē, kas paši nosaka savu darba laiku un strādā sev, ir vieta brīnumiem. Protams, ka cilvēkam ar cieto algu arī var būt brīnumi, bet kādi tie būs? Piemēram, vecāmamma iedos, vecaistētis iedos, loterijā vinnēsi. Tev patīk, ka tev vecāmamma iedod naudu? Ir jau brīnums, bet vai tu gribi, lai tev bieži vecāmamma dod? Bet vai tomēr tu pats gribētu vecaimammai palīdzēt? Protams, ja dod, tad ņem, ja sit, tad bēdz. Nav jau tā, ka nevar ņem, ja viņi ir sakrājuši nebaltai dienai, tad viņi domā, ka tu esi tā nebaltā diena, tad tev var arī iedot. Bet, kad es dzirdu par šāda veida svētībām, es ļoti nepriecājos. Es nepriecājos, jo cilvēks to pats nav nopelnījis, viņš pats nav izdomājis, pats nav maksājis cenu.

Piemēram, Indra ziedo desmito tiesu no tās summas, ko vēl nav nopelnījusi. Dievs nav tas, kas naudu ber pa tiešo. Tā svētība nenotiek obligāti tā, ka tev klauvē pie durvīm un nes mājās brīnumus, zelta gabalus. Tas vairāk ir saistīts ar tavu iekšējo stāvokli. Ar tādu svētību, ko Dievs atnes ar tava paša domām, ar tavu pašu sirdi. Nevis pārdabiski atnāca un iedeva loterijas biļeti. Loterijas biļetes vispār nevajag pirkt un vispār nevajag iet uz laimētavām. Man nevajag vieglu naudu. Man tāda nekādu prieku nedod. Man pietiek ar to, kas man ir šobrīd, jo es pats esmu domājis un darījis. Cik es spēju nest, cik es spēju pats domāt. Tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgo godību un godību arī virs zemes.

Riskam jābūt konkrētā vienā virzienā. Tas pats izaicinājums uzcelt mājas grupiņu, izlauzties finansēs, iegūt rakstura izmaiņas, izveidot pareizas attiecības, evaņģelizācija, kalpošanas lietas, jebkādās lietās. Ir jābūt konkrētiem mērķiem. Tad, kad tu riskē, tad tu riskē konkrētā virzienā, un tikai tad tas tev atmaksāsies. Ja tu vienkārši darbojies. Ja mācītājs saka – strādā, darbojies, mūžīgā godība, godība virs zemes, lai nāk Tava valstība, un tu kaut ko dari. Tas ir līdzīgi kā slimība – vēzis, kas kaut ko dara, bet ne tur, kur vajag. Vēža šūnas haotiski attīstās cilvēka organismā. Tām pēc plāna nav tur paredzēts būt, bet tās tur ir. Mērķis ir bezmērķīgs, ja dziļāk paskatās, tad mērķis ir nogalināt, bet reāli tās aug ne pēc formas, kā Dievs ir radījis. Tām tur nav jābūt. Ir cilvēki, kas kaut ko dara, bet nav mērķi, nav stratēģija, tad viņš ir līdzīgs vēzim – bezmērķīgs.

Izstāstīšu anekdoti par to, kas notiek, ja netrāpa mērķī, kad tavs e-pasts aiziet ne tur, kur vajag, ne uz to adresātu, uz kuru vajag. Amerikā visi ir Džeki vai Džoni. Kāds laulāts pāris bija paņēmis atvaļinājumu no sniegotās Čikāgas uz saulaino Floridu. Sievai vēl bija kārtojamas kādas darīšanas un viņa plānoja Floridā ierasties vienu dienu vēlāk. Vīra uzdevums bija doties uz Floridu, atrast viesnīcu, tur noenkuroties un sagatavot vietu, lai sieva arī varētu ierasties. Viņš ieradās viesnīcā, bet bija pazaudējis sievas e-pasta adresi, ko viņš bija pierakstījis uz lapiņas. Viņš rakstīja e-pastu un kļūdījās tikai par vienu burtu, un vēstuli aizsūtīja nepareizam adresātam. Kas notika ar adresātu? Adresāts saņēma šo vēstuli. Tā bija kāda sieviete, kāda mācītāja sieva, kurš tikko bija nomiris, pēc bērēm. Cilvēki, kuri bija mājās ar šo sievieti, dzirdēja kliedzienu un atrada viņu noģībušā stāvoklī. Kas bija rakstīts tajā e-pastā, ko viņa saņēma? Viņas vīrs, acīmredzot, arī bija Džeks vai Džons. E-pastā bija rakstīts: „Dārgā sieva! Tikko nokļuvu vietā. Viss ir gatavs tavai atnākšanai rīt. P.S. Te ir ļoti karsti.”

Riskam jābūt pareizā, konkrētā virzienā! Mūsu uzdevums nav gaidīt tikai balvu debesīs, tā būs, bet koncentrēties uz balvu šeit virs zemes un strādāt tā, it kā tev būtu viegli strādāt. Baudi arī no paša procesa. Bez riska nav ticības un bez ticības nav rezultāta. Tāpēc ir jāriskē, jādomā ar galvu un jāriskē ir pareizā virzienā. Dieva darbā turpini iesākto. 90% neveiksminieku ir tie cilvēki, kuri ir apstājušies pārāk ātri. Pārāk ātri atstāja iesākto. Tu esi dzirdējis tādus padomus, ka, ja kāda lieta tev nesanāca, tad pamēģini kaut ko citu? Nagus nesanāca taisīt, pamēģini taisīt matus. Sludināt nesanāca, pamēģini rakstīt internetā. Protams, ka katram ir savas dāvanas, kas vairāk katram patīk, kas labāk sanāk. Tu gadījumā nezini tādus cilvēkus, kuri visu laiku mēģina kaut ko citu? Tas pats ir ar tiem, kas maina draudzes, maina sievas. Tur tā problēma arī ir. Tev nevajag neko citu pamēģināt. Tev vajag turpināt iesākto un rezultāts būs. Ļoti bieži cilvēki apstājas, kad vēl līdz virsotnei ir palikušas tikai piecas minūtes. Piecas minūtes līdz panākumiem.

Kā piemēru varu minēt mūsu draudzi. Mums bija tāds periods, kad draudze stāvēja vienā līmenī. Mēs nekādi nevarējām tikt pāri skaitlim divi simti. Es lasīju gudru cilvēku grāmatas, un draudžu pētnieki ir izpētījuši, ka draudzes uzkarās uz diviem simtiem un, ja tiek pāri divsimt robežai, tad sākas vauuu. Mēs arī uzkārāmies uz diviem simtiem, un es domāju, ka jātiek pāri diviem simtiem, tad būs vauuu. Mēs kādus trīs līdz četrus gadus bijām divi simti. Man nebija tā, ka man gribējās nolaist rokas, bet nebija arī tā, ka tās grūtības bija ļoti vieglas. Tikai atlika šajā brīdī apstāties, bet īstenība bija tā, ka bija palikušas tikai vēl piecas minūtes. Mūsu gadījumā, kad pagājušo gadu izbraucām Latviju evaņģelizācijā, tad ar to viss arī aizgāja. Ledus izkustējās. Es tagad vairs nekontrolēju, kas notiek, mēs vienkārši augam! Mēs mēneša laikā varam izaug par piecdesmit cilvēkiem. Ir kaut kāds posms, kad tu ieguldi, ir kaut kādas lietas draudzē, kuras ir jāizdara, pamats ir jāizveido, līderi ir jāpaceļ, cilvēku personības ir jāpaceļ, tad viņi kā personības spēj tālāk rīkoties. Tas mums beidzot ir izdevies un mēs kļūstam patstāvīgi.

Neapstājies, neaizmirsti riskēt ar apdomu. Baudi gan no procesa, gan no pašas dzīves šeit virs zemes.

Dievs, lai notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Elita Meirāne un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece