Dievs ir klusumā.
Arī šajā vietā šobrīd ir klusums. Tieši šādā atmosfērā var sastapt Dievu un saņemt norādes. Jūs zināt, kāpēc priekšā pie skatuves sēž Jānis? Kāpēc viņš tur sēž ar seju pret zāli? Vai kāpēc viņš nesēž ar seju pret mani? Kāpēc zāles otrajā pusē nopietni sēž Edgars? Kaut arī viņš šajā brīdī pieraksta, viņš vērīgi vēro zāli. Kāpēc viņi tur sēž? Kāpēc viņi vēro? Tāpēc, lai šeit būtu klusums. Varbūt ne tāds kapa klusums, bet vismaz tādi apstākļi, lai katrs, kas atrodas dievkalpojumā, varētu dzirdēt no Dieva. Lai mēs maksimāli varētu sakoncentrēties uz Dieva vārdu, ko mācītājs sludina, jo Dievs ir klusumā. Protams var apstrīdēt un pateikt, ka Dievs ir slavēšanā un slavēšana ir skaļa, bet ne burtiskā nozīmē mēs par klusumu runājam. Dievs ir klusumā.
„Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis.” (1. Ķēniņa 19:1)
Tas, ko es runāšu, nav kaut kas tā, ka atvēru Bībeli un domāju, ko lai es šodien pasaku draudzei. Tas, ko Dievs ir atklājis man, ir speciāli tev šodien, draudzei šai nedēļai.
Cik daudzi pazīst pravieti Eliju? Kurš ir lasījis par viņu? Viņš ir viena no interesantākajām personām Vecajā Derībā. Viss, ko šis cilvēks ir darījis, kā Dievs ir viņu lietojis, ir interesanti. Šīs ir tās rakstu vietas, kuras ir interesanti lasīt. Pat bērnam būtu interesanti lasīt. Elija bija ļoti kaislīgs Dieva vīrs, Dieva cilvēks, kurš iestājās par Izraēlu, par Dieva tautu. Tu esi dzirdējis arī par Izebeli un Ahabu? Jezebeles gars, ļoti slikts gars, posta draudzes un posta cilvēku dzīves. Lūk, šīs sievietes vārdā ir nosaukts šis gars. Izebele bija ķēniņa sieva, kas tajā laikā valdīja Izraēlā. Ķēniņš Ahabs un viņa sieva Izebele pārvaldīja Dieva tautu. Viņi pielūdza baalus – elkus jeb auglības dievus – dēmonus. Viss Izraēls, Dieva tauta, kam bija jākalpo Kristum, jākalpo Jehovam, bija pievērsušiem baaliem. Zemē bija bads, faktiski ekonomiska krīze. Cilvēki skrēja pie katra koka pielūgt savus dievus. Visā Izraēlā tika izveidota priesterības sistēma jeb elku pielūgsmes sistēma. Eliju Dievs sūtīja pie ķēniņa Ahaba. Viņu attiecības bija nekādas, tas bija risks vērsties pie Ahaba, jo viņš labprāt būtu Eliju nogalinājis. Ķēniņiene Izebele, tieši tāpat kā viņas vīrs, gribēja tikt klāt Elijam, viņu arestēt, nogalināt.
Elija Dieva uzdevumā gāja un teica Ahabam: „Sasauc un sapulcē visus savus priesterus, baala priesterus.” Kopā bija 450 baala priesteri. Ahabs noticēja un pieņēma to. Ķēniņam bija tāds apskaidrības brīdis. Viņš sapulcēja visus praviešus un arī tautu. Elija uzrunāja tautu un teica: „Šodien Dievs parādīs, kurš ir Dievs. Baals vai Jehova, kurš ir Dievs?Tāpēc celiet tagad altāri, nokaujiet vērsi un sauciet savu dievu – baalu, lai viņš atbild. Ja viņš atbildēs, tad viņš ir dievs Izraēlam, ja nē, tad viņš nav dievs.” Tajā pašā laikā Elija lika uzcelt savu altāri, uz kura uzlika upuri un piedevām vēl lika sakraut malku un apliet ar ūdeni, un apkārt izrakt grāvi, kur ūdens no altāra notecēs. Slapja malka un slapjš upuris nevar degt. Šis ūdens no altāra satecēja grāvī. Viņš teica: „Nu, sauciet savu Baalu!” Tur bija 450 priesteri, un viņi staigāja apkārt altārim. Viņi piesauca Baalu un sauca: „Baal, atbildi mums. Baal, pagodinies.” Viņi darbojās līdz pusdienas laikam. Elija prasīja: „Jūsu dievs guļ? Varbūt jūsu dievs ir aizgājis darīšanās?” Elija apsmēja viņus. Baala priesteri sāka piekopt savus kroņa numurus, sāka graizīt savu miesu, iegrieza savā miesā zīmes, nolaida asinis un teica: „Baal, atbildi mums.” Tas turpinājās ļoti ilgas stundas, bet bija klusums.
Tad Elija ķērās pie lietas un teica: „Tagad Dievs parādīs, kurš ir Dievs!” Viņš teica: „Dievs, pagodinies, ka Tu esi Dievs Izraēlā un ka visu šo es esmu ar Tavu Vārdu paveicis.” Elija pacēla rokas pret Dievu, un tajā brīdī no debesīm nāca uguns un aprija altāri ar visu malku, ar visu vērsi, ar visu ūdeni un pat ūdeni no grāvja izsūca. Dievs pagodinājās. Izraēla tauta bija šokā. Viņi burtiski bija paralizēti. Kas ir Dievs Izraēlā? Baala priesterus sagrāba, un Elija nogalināja 450 Baala priesterus. Izabele uzzināja, kas bija noticis. Patiesībā viņa bija tā, kas kontrolēja savu vīru. Viņa bija tieši tā, kas šo elka kalpību Izraēlā ieviesa, viņa kontrolēja ķēniņu. Ķēniņš bija tāds kā “auns”, kā sievietes kāju slauķis, zem sievietes tupeles. Vēl tādā augstā līmenī, – tā bija katastrofa visai valstij. Viņa paziņoja: „Vēl rīt es izdarīšu to pašu, ko tu izdarīji ar maniem priesteriem.” Elija gāja tuksnesī un ieslīga depresijā, jo Izraēla tauta, kas šo brīnumu bija redzējusi, nesāka kalpot Jehovam. Viņi nesekoja Elijam. Jā, viņi bija pārsteigti par redzēto, viltus pravieši bija nokauti, bet būtībā nekas nebija mainījies, un viņi atkal vēlas nokaut Eliju. Viņš bija pārguris savā kalpošanā.
„Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” (1. Ķēniņa 19:4)
Viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Emocionāli viņš bija depresijā. Ja cilvēkam gribas mirt un viņš saka: „Dievs, ņem mani projām, es vairs nevaru,” tad tā ir smaga krīze Dieva cilvēkam, kuru Dievs ir tik varenā veidā lietojis. Mums ir dažādi brīži un dažādi emocionālie stāvokļi, mēs dažādi jūtamies. Vai tu neesi pie sevis pamanījis, ka tu jūties atšķirīgi dažādos brīžos? Kā ir, kad tu lūdz Dievu? Tiem kuriem ir lūgšanu kambaris, izdalīts laiks lūgšanai, Bībeles studijai, attiecībām ar Dievu. Kā tev notiek? Vai tev nav tā, ka reizēm šajā laikā, kad tu pavadi laiku ar Dievu, kad sāc lasīt Dieva vārdu, tev ir simtiem citu domu galvā? Vai arī tu slikti jūties. Varbūt tu tajā brīdī nesaproti kāpēc, bet tu slikti jūties un tev ir grūti uztvert Dieva vārdu. Varbūt tu fiziski slikti jūties – neesi atpūties, izgulējies, miesa vāja, bet ir reizes, kad tu labi jūties un ņem Bībeli, un lasi, un tev viss iet labi, tā kā medus ar karotīti mutē. Vai nav tā? Ir dažādi brīži un tajos brīžos, kad tu emocionāli esi kārtībā, normāli jūties, tu esi izgulējies, normāli paēdis, viss ir kārtībā, tu esi klusumā un nekas tevi netraucē un tu vari sakoncentrēties uz Bībeli, uz lūgšanu. Tu saņem no Dieva, sajūti Dieva klātbūtni, saņem Dieva vadību, vārdu, un tas ir vairāk nekā mēneša laikā, kad tu esi slikti juties. Nevar tā būt? Nav tā, ka reizēm slavēšanas laikā draudzē, ja vien visi pareizi dzied, tu saņem vairāk nekā visas nedēļas laikā? Man nav absolūtās dzirdes, bet es dzirdu katru niansi, un, ja šķībi dzied, man ir grūti slavēt. Ja visi brīnišķīgi dzied un dziesma ir piemērota un aizkustina tavu dvēseli, tad tu pēkšņi saņem Dieva pieskārienu, ko tu visu nedēļu neesi saņēmis. Tu saņem risinājumu, Dieva virzību saņem divās, piecās minūtēs. Bet visu nedēļu tu esi slikti juties, ne to domājis. Meklējis Dievu, meklējis izeju un nav tā bijusi, bet šeit Dieva klātbūtnē tev ir skaidrība un virziens. Vai tas, ko es tev saku, nav pazīstams? Vai arī tu esi no Marsa? Marsieši Dievu nelūdz, jo uz Marsa dzīvības nav. Vispār uz nevienas citas planētas nav dzīvības. Mēs esam vienīgā un īpašā planēta – Zeme. Vienīgie īpašie Dievam mīļie cilvēki.
Tēma – Dievs ir klusumā. Pravietis Elija vēlējās mirt, viņš bija depresijā. Viņš bija kalpotājs. Viņš slikti jutās un teica: „Nu, Kungs, man ir gana. Ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” Viņš sevi apsūdzēja: „Ņem manu dvēseli, es vēlos mirt, es vairs nespēju, tas man ir par smagu. Es neesmu labāks par saviem tēviem. Es neesmu labāks, es neesmu neko vairāk izdarījis. Ar visu to, ko Tu man esi piešķīris. Ar Taviem brīnumiem un klātbūtni, es neesmu nekur tālu ticis. Atkal mani vajā. Es tādu darbu izdarīju! Tu tā pagodinājies, bet nekas nav mainījies. Mani grib nogalināt. Visi ir iesaistīti, lai mani atrastu un nogalinātu.” Viņš apsūdzēja sevi, pēkšņi parādījās mazvērtība.
Kā tu jūties šodien? Kā tev iet? Tu mierīgi vari teikt: „Labāk nekā labi.” Jo tu tici, tev ir Dieva vārds, tev ir pamats. Bet, ja es tev prasu, kā tu jūties, ja tu godīgi gribi atbildēt, tad tev ir jāatbild godīgi, kā tu jūties. Sajūtas var būt dažādas. Kā tu jūties brīžos, kad tu esi noķēris vīrusu? Ir tik “viegli” Dievu lūgt, kad ir vīruss, kad puņķi tek un krūtīs plēš? Ja vēl ir temperatūra, tad galva ir dulla un smadzenes nestrādā. Cik labi ir lūgt Dievu? Kad tu labāk sastopies ar Dievu, saņem Dieva vadību? Vai tad, kad tev ir vīruss, vai tad, kad esi vesels? Ir dažādas sajūtas un ir dažādi stāvokļi, kad mēs Dievu dzirdam, un kad mēs Dievu nedzirdam. Bet Dievs ir klusumā, nevis vīrusos un bezmiega naktīs Viņš nav tur. Dievs nav tur, kur tu esi neizgulējies, pārstrādājies. Tur nav Dievs, to nevar dzirdēt, minimāli.
Šī tēma būs ļoti interesanta. Dievs ir klusumā. Tu vari piecās minūtēs saņemt vairāk nekā mēneša laikā. Dievs noorganizēja Elijam pareizus apstākļus. Viņš apgūlās un aizmiga. Viņš, tur, aiz tā krūma, depresijā. Varbūt arī tu šodien slikti jūties? Varbūt ir kāda kaite, problēmas darbā, ģimenē? Kāds spiediens? Cilvēki, kuri slimo, jūtas slikti, un dzirdēt Dievu tādos brīžos ir pagrūti. Es ļoti labi atceros, kad es biju slims. Es nepārtraucu kalpot draudzē, es braucu katru svētdienu kalpot uz savu draudzi, uz divām draudzēm. Es gulēju Juglas slimnīcā un ārsti man teica, ka man ir tuberkuloze. Man bija jādzer sauja ar zālēm un, kad tu tās zāle izdzer, sajūta ir tādā, ka tu būtu depresijā. Galva nestrādā, bet man ir jāgatavo sprediķis. Man ir jāgatavo sprediķis, man ir jākalpo cilvēkiem. Es neko nejūtu, neko nesaņemu. Es lasu Bībeli un tāda sajūta, ka es neko nesaprotu. Smadzenes nestrādā. Es lasu, mēģinu iedziļināties, kaut ko sagatavoju, pēc tam es sludinu, un neviens pat nepamana, ka kaut kas mācītājam nav kārtībā. Es nezinu, kā visu šo Dievs ir iekārtojis. Ir smagi brīži, piemēram, kad tu dzer zāles. Vai tad ir viegli tikties ar cilvēkiem? Tad, kad lieto morfiju, ir ļoti “viegli” satikt Dievu un, ja vēl lielāku devu ielaiž, tad ir vēl vieglāk ar Dievu tiešā veidā satikties.
Dievs ir klusumā. Dievs ārstēja Eliju. Pirmkārt – viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma. Tad eņģelis stāvēja priekšā un teica: „Celies un ēd.” Apaļa krūze ar ūdeni. Viņš ēda, dzēra un apgūlās. Faktiski vienā pantā ir visa atslēga – viņš ēda, dzēra un apgūlās. Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa, pieskārās un teica: ”Celies un ēd. ” Dievam joprojām ir plāns Elija dzīvei. Dievam joprojām ir plāns viņa dzīvei, neatkarīgi no tā, kā viņš jūtas. Dievam joprojām ir plāns tavai dzīvei, neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Joprojām Viņš domā par tevi. Viņš tevi pacels. Viņš tevi nav aizmirsis. Jēzus tevi nav aizmirsis. Viņš no tevis neatstāsies. Viss nav beidzies, viss vēl tikai sāksies. Tava dzīve ir tikai sākumā – visas tavas svētības, viss skaistais ir tikai priekšā.
Elija ēda, dzēra un gāja. Pēc tam Dievs norādīja viņam doties uz Horeba kalnu. Tas ir kalns, kur Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra sašķēla kalnus un sadrupināja klintis. Šajā vētrā nebija Tas Kungs. Ir vētra, viņš stāv, faktiski trīc bailēs. Vētra, kas šķeļ klintis, un Tas Kungs nebija šajā vētrā. Pēc tam zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Pēc zemestrīce nāca uguns, Tas Kungs nebija ugunī. Vētrā nav Tas Kungs. Zemestrīce nav Tas Kungs. Ugunī nav Tas Kungs. Pēc tam nāca lēna balss, un tur bija Tas Kungs! Dievs nav vētrā, nav zemestrīcē un nav ugunī. Dievs ir klusumā. Lēna balss. Viņš nav steigā, Viņš nav neplānotā dzīvē, viņš nav negulētās naktīs, tur Viņš nav. Tur ir grūti sastapties ar Dievu. Saņemt no Viņa vadību. Dievs ārstē viņu – miegs un ēdiens. Vienkāršs jautājums. Kādas ir tavas attiecības ar Dievu? Ko tu saņem no Dieva? Ko tu piedzīvo no Dieva? Kāds tu izej no lūgšanu kambara? Tad, kad tu esi vakarā skatījies seriālus… Aizgājis divos naktī gulēt un sešos tev jāceļas? Kāds ir tavs lūgšanas laiks? Ko tu no Dieva saņem šajās lūgšanās?
Pēc šādas nakts galvā ir tikai atmiņas no redzētā seriāla, tev nāk miegs, tu esi noguris un neefektīvs. Padomā, kāds ir tavs klusais lūgšanu laiks, ja tu neesi izgulējies. Arī nepareiza ēšana izraisa dažādas problēmas – ir grūti kaut ko saņemt no Dieva, ja tev ir slikta dūša no pārāk daudz apēstiem saldumiem. Tieši tāpat ir grūti sastapties ar Dievu tad, ja tu neesi paēdis. Esmu dzirdējis un lasījis par cilvēkiem, kuri gavē trīs dienas, nedēļu vai vēl vairāk un saņem īpašas atklāsmes no Dieva, redz vīzijas un ir ekstāzē. Vienas dienas gavēnis man nav nekas īpašs, tomēr gavēņos, kas ir ilgāki par trīs dienām, mana galva nespēj normāli strādāt, es nespēju koncentrēties, jo smadzenēm pietrūkst cukurs. Man ir īpaši jāpiespiež sevi, lai lasītu Bībeli, jo tajā rakstīto ir grūti uztvert un saprast. Ir milzīga atšķirība starp Bībeles lasīšanu tad, kad esi paēdis, un tad, kad neesi. Gavēņa laikā manas lūgšanas nav efektīvas. Cilvēkiem, kuri gavē un vēl strādā fiziski smagu darbu, pavisam noteikti nebūs efektīvs lūgšanu laiks. Iespējams, ka ir tādi cilvēki, kuri tieši gavēņa laikā saņem vīzijas un īpašas atklāsmes no Dieva, arī to es neapšaubu. Kad mūsu draudzē bija četrdesmit dienu gavēnis, kādi no cilvēkiem, kas gavēja, jau bija palikuši zilgani vai dzelteni, un es brīnos, kā daži no viņiem vispār izdzīvoja. Tajā laikā man bija mīnus piecpadsmit kilogrami, mana balss bija kļuvusi vārga, un to, kā es toreiz izskatījos, var apskatīties internetā, jo tolaik vadīju Līderu skolu, kas ir pieejama apskatei mūsu draudzes mājas lapā. Es nevarēju īpaši piedzīvot Dievu vai saņemt kādas remas.
Kad es tikko sāku gavēt, vienīgais, ko es zināju, bija tas, ka Dievs to vēlas, taču kā to darīt man nebija saprašanas. Es paņēmu trīs dienu gavēni, kura laikā neēdu un nedzēru. Es nezināju, ka gavēņa laikā ir jādzer ūdens un ka cilvēks bez ūdens var izdzīvot tikai trīs dienas. Es šo gavēni nogavēju, taču es ļoti mocījos, un sajūtas bija šausmīgas. Tāda gavēņa laikā par Bībeli, domāšanu, darbu vai jebkādu citu sakarīgu rīcību var pilnībā aizmirst. No tā visa var secināt, ka barības vielas ietekmē mūsu fizisko un emocionālo stāvokli, savukārt tas ietekmē to, vai mēs piedzīvojam Dievu un saņemam to, ko Viņš grib mums sniegt.
Turpinājumā kāds neliels piemērs par Henriju Fordu, kas ir automašīnu Ford dibinātājs. Par kādu viņa darbinieku no citiem darbiniekiem pienāca sūdzība, ka viņš savā kabinetā pastāvīgi neko nedara un sēž krēslā, kājas nolicis uz galda, tomēr saņem ļoti lielu algu. Henrijs Fords šiem darbiniekiem atbildēja: “Ar to, ka viņš neko nedara, šis cilvēks man ir nopelnījis miljardus.” Viņš sēdēja un domāja, pretēji tam, ka daudzi cilvēki visu dienu kaut kur skrien, mācās, lasa un pieņem dažādus lēmumus, kas ved nepareizā virzienā. Pareizās atbildes no Dieva nāk klusumā, nevis steigā, kad tu esi noguris un vairs nespēj ne sajust, ne piedzīvot.
Veselīgs dzīvesveids ir ļoti svarīgs. Dievs teica Elijam: “Celies un ēd. Guli, ēd, dzer un atceries, ka Man tev vēl ir uzdevums.” Elija bija jāpaceļ, citādi Dievs viņu vairs nevarēja lietot. Dievs viņu pacēla ar vienkāršām lietām – miegu un ēdienu. Es šīm divām nozīmīgajām lietām pievienoju vēl vienu – sportu. Tā cilvēka pašsajūta, kas nesporto, ļoti ievērojami atšķiras no tā cilvēka pašsajūtas, kas nodarbojas ar aktīvu dzīvesveidu. Arī veselība labāka ir tiem, kuri sporto. Protams, var būt, ka cilvēks, kurš sporto un pareizi ēd, tomēr ir slims, taču šādi gadījumi būs ļoti reti. Tie cilvēki, kuri kārtīgi izguļas, ēd un sporto, parasti neslimo un jūtas labi. Miegs, ēdiens un sports ir prioritātes, kuras ir jāieplāno, nevis jādomā: “To es darīšu, ja man atliks laiks.” Šo lietu iztrūkums ir atbilde tam, kādēļ tu nevari saņemt Dieva vadību, un, ja tev nav Dieva vadības, tev nav arī svētības. Tas ir iemesls, kādēļ viens darbinieks, kurš savas kājas tur uz galda, izdara vairāk par tiem, kuri visu dienu ir steigā un darbos.
Kad es sāku draudzi Kristus Pasaulei Rīgā, es šajā lietā biju kļuvis gudrāks nekā pirms tam, un tā ir mana panākumu atslēga. Es neuzskatu, ka man ir milzīgi sasniegumi, tomēr panākumi man ir, un es esmu veiksmīgs cilvēks. Caur mani, kas agrāk bija narkomāns un dzērājs, ir radusies šī draudze, kurā nu ir četrsimt cilvēki ar izmainītām dzīvēm. Es tagad jūtos daudz labāk nekā tad, kad man bija divdesmit gadi, es esmu kļuvis spēcīgāks. Kad es sāku draudzi Rīgā, es uzreiz nolēmu, ka nedarīšu neko, ko manā vietā var izdarīt jebkurš cits. Mūsu draudzē ir atvērtās mājas grupiņas, taču es nekad tādu neesmu vadījis, jo izvēlējos dažus cilvēkus, iecēlu tos par līderiem un uzticēju to darīt. Es neko nedaru, man ir kājas uz galda, man pietiek laiks visam, tomēr man ir atbildība. Protams, man ir arī savi pienākumi, tomēr man ir laiks miegam un sportam, man ir pietiekami daudz pārtikas un laiks, lai paēstu.
Lūk, kāds piemērs – manā komandā nāca klāt jauni cilvēki, un mums bija jānorunā sazvanīšanās laiks. Sazvanīšanās man notiek divas dienas – ceturtdien un piektdien, un parasti tās sākas plkst. 15:00. Šiem jaunajiem manas komandas cilvēkiem bija grūtības ieplānot sazvanīšanās laiku, tādēļ man nācās to sākt jau plkst. 12:00, lai arī mans lūgšanu laiks ilgst līdz plkst. 13:00. Es pamanīju, ka man vairs nesanāk laiks, lai lasītu grāmatas, taču tā ir mana prioritāte. Es sasaucu savu komandu un mēs sarunājām sazvanīšanās laikus tā, lai tie netraucētu manām prioritātēm. Es vēlos tā, kā Bībelē par sevi saka apustuļi: “Mēs gribam turpmāk kalpot tikai ar lūgšanām un vārdu.” Viņi iecēla diakonus, kas kalpoja un darīja visas tehniskās lietas. Šeit Rīgas draudzē es nekad, piemēram, neesmu nesis aparatūru. Es vienmēr esmu turējis savas prioritātes. Jau no pirmās dienas, kad sāku iepazīt Dievu, man ir bijis svarīgs lūgšanu laiks, un nekas to man nav atņēmis. Tas ir mans klusums, kurā ir Dievs. Es vienmēr esmu arī sportojis – sākotnēji trenažieru zālē, taču tagad svaigā gaisā gan vasarā, gan ziemā.
Plānošana un prioritātes ir lietas, kas tev palīdzēs nonākt klusumā, lai sastaptu Dievu. Mana panākumu atslēga ir klusums. Es saņemu precīzas norādes no Dieva, kad esmu vesels un labi jūtos, kad mans prāts ir skaidrs un kad es izdalu laiku, lai šajā klusumā būtu. Vislabākais lūgšanu laiks ir no rīta, jo vakarā pēc garas darba dienas galva nespēj normāli strādāt. Ja tu visu dienu esi piepūlējis savu prātu, lai strādātu, vakarā tu nespēsi koncentrēties uz Dievu. Es nesaku, ka lūgt Dievu vakarā ir slikti, bet tas ir jādara tad, kad tu esi atpūties, labi jūties, vesels un kad tava galva ir skaidra. Iespējams, tu domā: “Kā es atradīšu laiku lūgšanām, sportam, atpūtai? Man tik daudz kas ir jādara.” Tas, kur tu šo laiku atradīsi, ir tava problēma, bet tieši šajās lietās ir atbilde. Ja tu neatliksi malā citas lietas un nesakoncentrēsies uz klusumu, tu nesaņemsi pareizu vadību un Dieva svētības tādā mērā, kādā Dievs tev tās vēlas dot. Tā ir panākumu atslēga, jo Dievs ir klusumā.
Mēs ar sievu skrējām krosu pa Siguldas mežu jeb Gaujas Nacionālo parku, un mums bija īsā forma – krekliņi ar īsām rokām un šorti. Spīdēja saule, tomēr, mežā ieskrienot, mums bija auksti. Lai arī mēs peldamies gan vasarā, gan ziemā, un mums nav nekādu problēmu, todien bija tiešām auksti, un es jutu, ka manas plaušas no aukstuma saspiežas – tā var viegli saslimt. Mēs ar sievu domājām skriet atpakaļ uz mājām un uzvilkt ko siltāku, tomēr bija noskriets jau krietns gabals, un mēs izlēmām doties tālāk. Pēc tam es jutu, ka kakls un plaušas ir cietušas, un es sāku justies sliktāk – galva kļuva neskaidra, uznāca nespēks un drebulis, sāka lauzt kaulus, sāpēja kakls un parādījās sāpes krūtīs. Es sapratu, ka tas var izvērsties par plaušu karsoni, jo pēc skrējiena es vēl arī peldējos. Es pamodos no rīta, biju izgulējies, tomēr mana galva bija neskaidra un es jutos noguris. Es sāku lasīt Bībeli, bet nekas mani neuzrunāja, es nevarēju normāli uztvert lasīto. Dievs uz mani nerunāja, un man nemaz negribējās lūgt, jo slikti jutos. Tā es nomocījos līdz plkst. 10:00, pēcāk pabrokastoju un jutos labāk, turpināju lūgt Dievu, taču tad sākās citas problēmas – blakus istabā mana sieva lūdza Dievu, un viņa to darīja tik skaļi un sirdi plosoši, ka arī es to varēju dzirdēt, un es nevarēju koncentrēties savam laikam ar Dievu. Es pagriezu skaļāk mūziku, cerēju, ka beidzot varēšu kaut ko saņemt no Dieva, taču pēkšņi augšējā stāvā sāka gaudot suns. Ar to viss vēl nebeidzās – apakšējā stāvā nesen ievācās jauni kaimiņi, un viņi sāka kaut ko urbt. Es biju apslimis, blakus istabā bļāva mana sieva, augšā gaudoja suns un lejā trokšņoja kaimiņi – tādos apstākļos nav iespējams palasīt Bībeli un normāli lūgt. Es sapratu, ka man ir jāiet ārā no mājām. Lai arī man ļoti negribējās nekur iet, es saģērbos un aizbraucu uz mežu. Man nebija daudz laika, aptuveni viena stunda, taču es izgāju svaigā gaisā, baudīju skaisto rudeni, kārtīgi parunājos ar Dievu, satikos ar Viņu, un mana slimība pazuda. Līdz pat šim brīdim es jūtos pilnīgi vesels. Kad es runāju ar Dievu mežā, mana galva bija pilnīgi skaidra, un es saņēmu šo vēsti, ko tu tagad lasi. Tas notika burtiski piecās minūtēs, jo es biju klusumā. Šonedēļ vārds, ko sludināt, man bija jāsaņem ātrāk, jo sestdien man bija jāsludina Saldus draudzē, kurai apritēja četru gadu jubileja. Es biju klusumā un visu saņēmu. Tu vari skriet un maksāt lielu cenu, bet neko nesaņemt un nekur neaiziet, jo Dievs ir klusumā.
Es pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu, kas ir saistīts tieši ar to, ko šobrīd mācu. Manā komandā ir Indra un Arvis, un viņi abi ir mani mīluļi. Tas, ko es stāstīšu, ir ar Arvja atļauju. Tas nebūt nenozīmē, ka Arvis ir slikts vai neveiksminieks, tomēr mēs katrs esam ar trūkumiem, un katrai darbībai, ko mēs darām, ir sekas. Mēs evaņģelizācijas tūres laikā atvērām mājas grupas – Indra Liepājā un Arvis Jelgavā. Arvis bija pirmais, kurš atvēra grupu, un tajā bija vairāk nekā desmit cilvēki. Vasarā, kad mēs plānojām atvaļinājuma braucienu uz Austriju, mēs ar sievu domājām, kuram no komandas visvairāk vajadzētu braukt kopā ar mums. Indra tajā laikā bija nogrēkojusies un izlutināta līdz ārprātam, tādēļ šoreiz mēs nolēmām viņu līdzi neņemt. Domājot par to, kurš šobrīd visvairāk strādā un kuram varētu būt visgrūtāk, mēs izlēmām, ka tas ir Arvis. Mēs ar sievu bijām vienisprātis, ka viņam vajag desmit dienu atpūtu un laiku kopā ar mācītāju, pēc kura viņš kļūtu vēl efektīvāks, stiprāks un veiksmīgāks. Arvim vajadzēja klusumu. Tajā pašā laikā Indra, uzzinot, ka mēs brauksim ceļojumā, raudāja un teica Dievam: “Dievs, es tik ļoti gribētu braukt ar mācītāju uz Austriju… Es zinu, ka man nespīd, bet es ļoti gribētu.”
Indrai nav īpaši jādomā, vai viņa gribēs doties kopā ar mācītāju kaut kur patusēt. Vakar viņa, piemēram, no Liepājas grupiņas pa taisno devās uz Saldu, paspēja uz pēdējiem akordiem. Un, lūk, es šo ceļojumu piedāvāju Arvim, bet es skaidri redzēju, ko viņš par to domā. Pēc tam viņš arī tā pateica: darbs, bizness, grupiņa, daudz, daudz pienākumu. Izlaižot desmit dienas, sabruks tas un tas, tur un tur. Un es sapratu, ka viņš nemaz negrib braukt. Bet es zināju, ka Arvim vajag atpūsties un labi, ka viņam ir tāds mācītājs, kurš vienkārši saka: tev to vajag! Un tad viņš vienkārši dara, piekrīt manis sacītajam. Pēc tam, savā klusajā laikā ar Dievu, es sapratu, ka viens cilvēks grib, bet otrs nepavisam negrib ceļot un man viņš ir jāpiespiež to darīt. Un tad es pateicu Indrai, ka viņa tomēr var braukt. Šoks viņai bija liels, un liels bija arī lēciens līdz griestiem no prieka! Rezultātā, kas tad mainījās brālim no tā, ka viņš šīs desmit dienas nostrādāja? Vai viņam tagad ir vairāk naudas? Nē. Bet Indrai? Vai viņai nav viss mainījies, pat tādas lietas, ko jūs pat iedomāties nevarat? Cilvēks ir uzplaucis. Vakar Liepājā Indra vadīja arvien pieaugošu grupiņu un drīzumā viņa sāks vadīt dievkalpojumus. Bet kas notika ar Jelgavas draudzi? Tās vairs nav, diemžēl. Lūk, atšķirība, vienkāršs lēmums – būt klusumā vai nebūt klusumā. Jēzus saka: jūs rūpējaties un zūdāties par daudzām lietām. Arī Marijai Viņš saka: “Tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas tev vajag – sēdēt pie Manām kājām un klausīties Manī.” Mācēt sadzirdēt Jēzu! Esi izgulējies, sporto, jūties labi, noliec nost visu lieko!
Kā es iesāku draudzi? Tas nav bizness – uzcelt draudzi, tas ir brīvprātīgs lēmums, tur neko nemaksā. Mēs esam katrs savā vietā, darām katrs savu kalpošanu. Tas ir vairāk nekā biznesu uzcelt. Redzi, Jēzu jums piedāvāju, ko neviens nepazīst, kurš jums mainīs dzīvi, finansiāli svētīs, un jūs ticat tam visam, nākat, kalpojat, darbojaties. Draugi, tā ir augstākās klases pilotāža. Katrs mājas grupas līderis, kuram grupa vairojas un aug – tā ir augstākās klases pilotāža. Biznesu uzcelt, – tas mūsu līderiem draudzē ir nieks. Dievs ir klusumā, draugs, klusumā. Un reizēm Dievs klusumā runā, ja fonā ir skaista, klusa melodija, kas palīdz radīt vajadzīgo atmosfēru. Mēs paši radām šo atmosfēru, kurā Dievs darbojas. Protams, citreiz tu gribi pilnīgu klusumu, bet reizēm, tieši mūzikai ir svarīga loma, lai tu varētu atvērt savu dvēseli un kaut ko sajust un saņemt no Dieva.
Es jūs visus ļoti, ļoti mīlu un jūs visi man esat dārgi un vērtīgi. Pat tie, kuriem es neesmu šodien roku paspiedis vai pat vispār iepazinies. Un vārds šodien ir tieši tāpēc, jo es gribu, ka tu uzplauksti, ka tu saproti, ka rūpes un steiga neatrisinās tavu problēmu un nevedīs tevi uz panākumiem, bet tieši otrādi. Mēs gaidām Dieva svētību tādā veidā, kā mēs to esam iedomājušies (es darīšu simtiem darbības un saņemšu tās). Bet Dievs to māca citā veidā darīt.
Pastāstīšu piemēru, kuru izlasīju kādā grāmatā. Tātad, ģimenē dēls beidz universitāti ar labām atzīmēm, kas skaitās liels sasniegums viņam. Šis dēls auto salonā ir noskatījis sev labu, dārgu automašīnu un saka tēvam, ka viņš to vēlētos kā dāvanu par universitātes beigšanu. Izlaiduma ballītē dēls nervozē, gaida savu dāvanu, līdz beidzot tēvs viņu pasauc un dāvina mazu kastīti. Dēls jau ar aizdomām veras uz šo dāvanu, jo neizskatās, ka tajā būtu viņa sapņu auto. Kad tēvs atver šo kastīti, tur iekšā atrodas skaista Bībele ādas vākos. Protams, dēls apvainojas, pagriežas un izskrien ārā. Viņu attiecības šī notikuma dēļ pārtrūkst uz daudziem gadiem. Dēls nodibina savu ģimeni, iesāk savu biznesu, un, protams, domā arī par tēvu, jo laiks iet, tēvs noveco. Dēls arvien vairāk sāk domāt par to, ka būtu jāapciemo savs vecais tēvs. Bet viņš tik ilgi to plāno darīt, kamēr pienāk telegramma, ka viņa tēvs ir miris. Viņam jādodas uz savu dzimteni saņemt tēva novēlēto mantojumu. Tas tad arī tiek darīts un, kad dēls pārskata tēva rakstāmgaldā dažādus papīrus, viņš atrod Bībeli – to pašu, ko viņam gribēja uzdāvināt tēvs. Sēžot skumīgs pie šīs Bībeles, viņš atver to un ierauga iekšā konvertu, kurā ir tās automašīnas atslēgas, kuru viņš vēlējās un arī pilnībā apmaksātu rēķinu. Kāda vilšanās! Neko vairs nevar atgriezt. Dēls gaidīja no tēva dāvanu tādā iesaiņojumā, kādu viņš bija iedomājies. Un viņš šo to saprata… Bet no tēva puses tā bija pilnīgi saprotama rīcība, jo dēli tā nedrīkst rīkoties, atstājot tēvus. Mēs gaidām no Dieva svētības tādā iesaiņojumā, kādā mēs vēlamies. Bet ir savādāk, ne vētra, ne uguns, bet lēna balss klusumā ir jāsaņem katram no Dieva. Un, lai saņemtu svētības, mums ir jāplāno, jānoliek klusais laiks personīgajām attiecībām ar Dievu pirmajā vietā.
Ja runājam par mājas grupiņām un to līderiem, tad kurš no cilvēkiem ir tev vissvarīgākais? Mācītājs. Attiecības ar savu vadītāju, attiecības ar savu grupiņu, attiecības ar Dievu klusumā. Reizēm mēs mainām grupiņas, neesam apmierināti ar saviem līderiem. Bet tev ir tāds līderis, kuru Dievs ir ielicis tavā dzīvē. Dievs tev dod vadību tieši caur viņu.
Vai esi redzējis Mela Gibsona filmu „Drošsirdis”? Šī ir viena no manām mīļākajām filmām. Šis personāžs, Viljams Volless, kas filmā atainots, ir reāla persona, skotu feodālis un karavadonis, kas vadīja skotu pretošanos angļu okupācijai pirmās Skotijas neatkarības kara laikā. Par viņu pat dzied dziesmas, piemēram, „Freedom”, ko izpilda smagā metālu grupa Iron Maden. Protams, nav šī grupa jāklausās, bet šis cilvēks ir gan apdziedāts, gan apgleznots. Jo ir kaut kas šajā cilvēkā, kas liek par viņu domāt, pat asaru nobirdināt. Šis cilvēks bija, pirmkārt, brīvs cilvēks un savas zemes patriots. Viņš savāca lielu armiju, lai pretotos angļu okupācijai un tas viņam arī veiksmīgi izdevās. Viņš nodzīvoja tikai nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem, jo viņam tika izpildīts nāves sods. Šo neatkarību neizdevās paturēt, tāpēc, ka lordi jeb skotu aristokrāti nodeva viņu. Viņi vienojās ar angļiem par teritorijām, nodokļiem un nenāca līdzi cīņā. Taču, lūk, kādus vārdus Viljams Volless teica savai armijai, kura varēja arī zaudēt cīņu, arī tiem, kuri negribēja doties cīņā: “Kad jūs gulēsiet veci savās nāves gultās, jūs gribēsiet visu šo nodzīvoto laiku samainīt pret šo brīdi, kad varat pateikt saviem ienaidniekiem: jūs varat atņemt man dzīvību, bet ne manu brīvību. Vai nu paliec brīvs un mirsti, vai piekrīti noteikumiem un esi vergs.” Lūk, iesaiņojums. Mēs gaidām Dieva svētības tādā iesaiņojumā ar kompromisiem, ka mēs varēsim darīt to un šito. Dievs saka: kas savu dzīvību, tēvu un māti neienīst, un pat savu dzīvi, tas Manis nav vērts. Esi brīvs, bet brīvība ir tikai par dzīvības cenu. Vai tu esi gatavs palikt brīvs jebkādos apstākļos, par jebkādu cenu? Ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi. Paturi savu brīvību. Iesaiņojums ir tikai viens un cena ir simts procenti, līdz galam. Man nevajag pusbrīvību, es esmu brīvs līdz galam. Un tieši lūgšanu kambarī tu iegūsti spēku un turpinājumu savai brīvībai. Tieši šajos brīžos, kad tu rīkojies tā – kājas uz galda, rokas sakrustotas jeb pareizas attiecības ar Dievu ir brīvība.
Es iesaku noskatīties arī jauno filmu „Everests”, kura ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Žurnālists vaicāja kādam cilvēkam Bekam, kurš izdzīvoja kalna sniegājos: kāpēc jūs kāpjat šajos augstajos kalnos? Viņš atbildēja: kad es esmu mājās, man nāk virsū tāds melns mākonis. Bet, kad es kāpju kalnos, esmu brīvs. Šis bija veids, kā viņš aizbēga no realitātes. Tad, kad es eju lūgšanu kambarī, es esmu brīvs. Kad es par prioritāti izvirzu attiecības ar Dievu, tad sportu un miegu, tad es esmu brīvs un neatkarīgs. Kāpēc mēs kāpjam kalnā, kāpēc mums jālūdz Dievs, kāpēc mēs sēžam šeit draudzē? Tā ir mūsu neatkarība un brīvība.
Šeit stāv mūsu mazā māsa, kura saņēma dziedināšanu pagājušā dievkalpojuma laikā no ilgstošām krevelēm galvā. Dievkalpojuma laikā māsa saprata, ka Dievs viņu patiešām mīl. Viņa to bija jau zinājusi, jo kādi bija viņai to teikuši, arī Bībelē teikts, ka tik ļoti Dievs pasauli mīlējis… Bet tieši dievkalpojuma laikā māsa to personīgi piedzīvoja, šo Dieva mīlestību. Un kreveles pazuda, Dievs viņu dziedināja. Dziedināšana atnāca ne tad, kad viņa ar prātu saprata, ka Jēzus viņu mīl, bet tad, kad šo Dieva mīlestību viņa sajuta ar sirdi, klusumā, īpašā atmosfērā. Dievs pieskārās viņai personīgi. Es eju mežā, klusumā, prom no trokšņiem, traucēkļiem un saņemu savu vadību, pieņemu pareizus lēmumus.
Noslēgumā es tev novēlu būt māksliniekam un izgudrotājam. Nedari visu rutīnā, piemēram, lūgšanu laikā nelūdz gadu tikai pēc Tempļa lūgšanas parauga. Kas notiks? Tu visu zināsi no galvas un skaitīsi šīs lūgšanas kā skaitāmpantiņu, bez sirds, bez emocijām. Tā jau būs reliģija. Lūgšanu kambarī ir kaut kas jāpamaina, piemēram, aizej uz mežu vai kur citur. Varbūt kādu reizi vajag vairāk lūgt, bet mazāk Bībeli lasīt un otrādi. Pamaini lūgšanu stilu. Paņem palasi Bībeli, piemēram, ar komentāriem, vai kādu citu Bībeli. Eksperimentē, maini kaut ko. Arī dzīvē tāpat – nedzīvo rutīnā, jo tas tevi padara nejūtīgu pret Dieva vārdu.
Anekdote: puisītis gultā lūdz, lai tētis viņam atnes ūdentiņu padzerties. Tēvs viņam atbild, ka vajadzēja ūdentiņu dzert tad, kad viņš vēl nebija gultā. Pēc brīža dēls atkal lūdz tēvam padzerties. Tēvs, dusmīgs piesola, ka, ja dēls vēlreiz jautās pēc ūdens, tad viņš dēlu nopēršot. Pēc dažām minūtēm dēls atkal saka: tēti, tēti, kad tu nāksi mani nopērt, tad paņem līdzi ūdentiņu. Jā, te redzam arī māksliniecisku pieeju šai situācijai. Nepadari savu dzīvi par vienveidīgu rutīnu. Es nezinu, vai tu saprati, ko es ar to visu gribēju pateikt, bet Dievs ir klusumā. Tev ir jādomā un jāorganizē sava dzīve tā, lai tu varētu baudīt visas Dieva svētības. Kur jābūt svētdienās? Dievkalpojumā. Kas jāmāca saviem bērniem? Sēdēt klusu, lai varam saņemt vārdu. Kad jālūdz Dievs? Kādā veidā jālūdz Dievs? Dievs ir klusumā.
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Monta Gulbe, Inguna Kazāka un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece
