Otrdienās pēc sportošanas mēs ar ģimeni dodamies
uz ezeru peldēties, ziema vai vasara. Tā nu gadījās, ka šoreiz man nācās braukt vienam, ezers bija tukšs, tur bija tikai viens cilvēks – kāds azartisks makšķernieks. Parasti viņi ķer zivis ne peldētavā, bet gan krūmos, bet šoreiz viņš makšķerēja tieši peldētavā. Atceros vienu reizi, kad netiku peldēt – tur bija gulbis ar mazajiem, bija skaidrs, ka viņš neatkāpsies, vai nu viņš bija jānosit, vai jāatkāpjas. Es toreiz izlēmu atkāpties, un es darīju pareizi, jo gulbis ir tikai dzīvnieks, viņš nezina, ko dara. Bet šoreiz bija makšķernieks. Es zināju, ka, ja es tur iešu peldēties, izbaidīšu viņam zivis. Es nācu peldēties un jau pa gabalu viņam teicu: „Klausies, es izbiedēšu tavas zivis!” Viņš atbildēja: „Nav jau ko biedēt, nekas neķeras!” Un tajā brīdī, kad es iegāju ūdenī, viņam pieķērās zivs. Nopeldējos, viņš turpināja makšķerēt, noslaucījos, saģērbos un gāju pie viņa, sakot: „Klausies, tu Bībeli esi lasījis?” „Nu… nē.” Es teicu: „Zini, tur ir kāds notikums, kad Pēteris ar savu komandu visu nakti zvejoja, bet nenoķēra nevienu zivi, bet, kad viņi uz Jēzus pavēli izmeta tīklu, tad viņi izvilka tādu lomu, ka tīkls plīsa. Tagad ir līdzīgs gadījums, – tu neko nebiji noķēris, un, tiklīdz es iegāju ūdenī, tev pieķērās zivs. Es uzskatīju to par zīmi no augšas, ka man tev kaut kas ir jāpastāsta.” Es pastāstīju, kā man neķērās visu manu dzīvi, bet, kad es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, man sāka ķerties. Mana dzīve izmainījās. Mēs parunājām par Dievu.
Tajā brīdī, kad tu pieņem Kristu, tev sāk ķerties. Viss, kas tev nav veicies, tev sāk veikties. Kāpēc? Tas ir likumsakarīgi, jo tu mainies no iekšienes. To, ko tu saviem spēkiem nebiji spējis paveikt visas dzīves garumā, to tu spēj Jēzus Vārdā, Svētā Gara spēkā un mīlestībā, un tu sāc augt. Tu pats sāc mainīties, un līdz ar to mainās apstākļi tev apkārt. Un tā ir svētība no Dieva. Tas, cik daudz mēs izaugam, ir atkarīgs no tā, cik mēs paši esam gatavi mainīties, cik daudz mēs esam gatavi uzņemt Dieva mīlestību un dot to citiem. Vai tu gribi, lai tev ķeras? Vai tu gribi būt veiksmīgs un svētīts pilnā mērā? Dieva vārds saka – dodiet, tad jums taps dots, pilnu, sakratītu, saspaidītu, pāri pārēm ejošu mēru iedos tev tavā klēpī, jo, ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmēros. Tu gribi pāri pārēm ejošu mēru vai tu gribi samierināties ar to mazumiņu, kas tev ir šodien? Lai arī ko tu domā, ka esi sasniedzis, izlauzies un kādas svētības saņēmis, es Dieva priekšā tev apliecinu, ka tas ir tikai mazumiņš, un Dievs tev ir paredzējis daudz vairāk.
Tu esi bijis inkaunterā un dzirdējis tēmu „Atjaunota pozīcija” par pazudušo dēlu? Mūsu vidū ir cilvēki, kuri to ir dzirdējuši pat divdesmit reizes, bet viena lieta ir to dzirdēt, pavisam cita ir to pieņemt un piedzīvot pašam. Pielietot to savā dzīvē un kļūt tādam. Tu esi redzējis kristīgo filmu „Dievs nav miris” (God’s not dead)? Vai tā ir tava mīļākā filma? Kopš tā brīža, kad mēs ar ģimeni to redzējām, tā kļuva par mūsu mīļāko filmu. Nebūt tā nav mīļākā filma manai komandai, kāpēc tā? Gaumes ir dažādas, bet filmai ir dziļa jēga, tā ir Svētā Gara iedvesmota, kā sprediķis no Dieva sirds. Caur šo filmu es sapratu, ka daudzi no mums nav sapratuši kādas dziļas lietas, un tieši šī iemesla dēļ vairākiem velkas līdzi bagāža, ar kuru viņi cīnās un cīnās, un nevar izcīnīt. Kaut kādas izmaiņas notiek, arī izlaušanās, tomēr dažiem no mums ir pārāk smagas cīņas par pārāk vienkāršām lietām, un līderim šādām lietām nevajadzētu būt. Es sapratu, kāpēc tas tā ir, un par to es arī runāšu. Tas būs no Lukas evaņģēlija 15. nodaļas, par pazudušo dēlu.
„Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”” (Lukas 15:11-32)
Vairākas reizes tu esi dzirdējis par mīlestību un dievbērnību, bet vai tu esi to izpratis un uzsūcis? Viena lieta ir saprast to ar prātu, pavisam cita ir to saprast savā garā, sev. Kāda jēga ir dzirdēt par atjaunotu pozīciju? Kāda jēga ir šim sprediķim? Kāda jēga ir Lukas 15? Jautājums ir: būt vai nebūt? Dzīvot vai mirt? Kas tu esi – dēls vai kalps? No tā ir atkarīgs, vai tev ķeras, kāda ir tava dzīve, raksturs un nākotne. Vai tu vispār aiziesi līdz galam? Kalps vai dēls?
Reliģiski cilvēki pārmeta Jēzum, ka Viņš sēž pie viena galda ar grēciniekiem. Tā laika ticīgajiem labāk gribējās šos grēciniekus nogalināt, nekā ēst ar viņiem pie viena galda. Sēdēt pie viena galda ar šiem cilvēkiem bija liels apkaunojums. Farizeji nepazina Dieva mīlestību, viņi bija kalpa stāvoklī. Viņi apgalvoja, ka pazīst Dievu, viņiem ir Dievs, likumi un bauslība, bet Tēva sirdi viņi nepazina. Viņi centās izpelnīties Dieva mīlestību ar saviem darbiem. Jēzus stāsta par diviem cilvēkiem, kuri meklēja Dievu. Viens sita sev pa krūtīm un teica: „Dievs, esi man žēlīgs”, bet otrs teica: „Paldies, Dievs, ka es neesmu kā tas grēcinieks.” Bet tieši grēcinieks aizgāja attaisnots, farizejs nē. Dievam ir svarīgs mūsu sirds stāvoklis, dēla vai meitas stāvoklis. Mums nav jāizpelnās Dieva mīlestība, mums tā jau pieder. To tev vajag saprast, es tik daudz par to esmu runājis, bet mana sirds ir pilna, un īpaši uz savas komandas cilvēkiem. Cilvēks nevar palikt vienaldzīgs, kad otrs cilvēks izlej savu sirdi viņa priekšā. Tas, ko es vēlos tev pastāstīt, ir rezultāts ilgām stundām divvientulībā ar manu Debesu Tēvu, ko Viņš vēlas tev pateikt un kā Viņš tevi mīl.
Mums nepārtraukti skan sprediķi par mīlestību. Tu esi to pamanījis? Mīlestība ir iztrūkstošais posms, kāpēc tev neķeras un tu stāvi uz vietas. Protams, ka tas neattiecas uz visiem vienādi, taču šis vārds ir visiem, un īpaši tiem, kas ir augšgalā. Un, ja tas attiecas uz tiem, kuri ir augšgalā, tas attiecas uz katru cilvēku draudzē. Tas attiecas tieši uz tevi.
Kādam tēvam bija divi dēli. Vecākais un jaunākais. Jaunākais dēls pieprasīja savu mantojumu no tēva, kas tajā laikā pēc romiešu likumiem bija absolūti normāli. Tēvam pienācās dot savam dēlam mantojumu. Dēls pieprasīja savu daļu un uzskatīja, ka var iztikt bez tēva klātbūtnes, padomiem un mīlestības, un uzsāka pats savu dzīvi svešā zemē. Protams, ka viņš ātri iztērēja savu naudu, nonāca trūkumā, šajā zemē iestājās krīze, un viņam nācās lūgt darbu, un darba devēja žēlastības dēļ dēls dabūja darbu cūku fermā. Ebrejiem kopt cūkas bija dzīvības un nāves jautājums, tas bija apkaunojoši un pat pilnīgi neiespējami, dēls bija pazemots kopt šos lopus, un viņš ēda sliktāk, nekā cūkas. Jaunākais dēls nonāca garīgā un emocionālā sausumā, trūkumā, nospiests un važās. Tad viņš atcerējās, ka viņa tēva namā algādžiem jeb kalpiem viss bija diezgan, un viņš izdomāja iet atpakaļ pie tēva, kaut nebija cienīgs saukties par dēlu. Dēls gāja kalpa stāvoklī pie tēva. Pazudušais dēls nejutās cienīgs būt par tēva dēlu, un tas ir normāli, jo mēs neesam cienīgi saukties par dēliem un meitām jeb mēs neesam pelnījuši būt dēli un meitas Savam Tētim, bet Jēzus Kristus pie krusta tika atstumts, lai mēs tiktu pieņemti par dēliem un meitām. Tikai pateicoties Dieva mīlestībai un Jēzus žēlastībai Tēvs mūs pieņem.
Jaunākais dēls necerēja neko no tēva, tikai ēdienu, apģērbu un jumtu virs galvas. Tā vietā, lai tēvs viņu atstumtu un nosodītu, kā rīkojās tā laika farizeji, piemēram, nomētājot grēcinieku ar akmeņiem (viņi to gribēja, bet romiešu likumi to neļāva), viņš jau iztālēm redzēja un pazina savu dēlu, skrēja viņam pretī, raudāja, apskāva un piedeva visus viņa grēkus. Tajā laikā tas bija neiedomājami no tēva puses tā izturēties pret grēcinieku, lai arī savu dēlu; pēc tradīcijas tas vairs nebija viņa dēls. Filmā God’s not dead ir šāds moments, – musulmaņu reliģiskais tēvs mīlēja savu meitu, bet idejas jeb Allāha vārdā izmeta viņu no mājas. Lūk, tā bija jārīkojas pret grēcinieku. Islāms ne ar ko neatšķiras no jūdu reliģijas, abās ir pirmās piecas Mozus grāmatas, bauslība un likumi. Reliģijā nav žēlastības un mīlestības. Tur nav Kristus mīlestības.
Tēvs skrēja pretī savam dēlam, apskāva viņu, krita ap kaklu, veda savā namā, pirkstā lika gredzenu. Tas bija īpašs gredzens ar ģerboni, kas mūsdienās būtu līdzvērtīgs tam, ja tēvs atdotu savam dēlam savu kredītkarti. Jo viss, kas pieder tēvam, pieder arī dēlam. Līdz ar to dēls kļūst par pilntiesīgu valdnieku kopā ar savu tēvu. Tēvs dēlam kājās āva kurpes, apģērba, nokāva barotu teļu, kas bija paredzēts tikai augstiem viesiem, ēda, līksmojās. Pazudušais dēls tēva namā netika pieņemts par kalpu, bet par līdztiesīgu partneri jeb par dēlu.
Vecākais dēls, kurš tajā brīdī strādāja uz lauka, dzirdēja līksmību tēva namā, nāca pie kalpa un prasīja: „Kas tur notiek? Kāds iemesls ir svētkiem?” Šajā gadījumā pat kalps vairāk zināja, kas notiek tēva namā, nekā vecākais dēls, kurš daudz strādāja, lai izdabātu tēvam. Kalps teica: „Tavs brālis ir pārnācis,” un tēvs iznāca uz lieveņa un teica: „Nāc viesībās!” Viesības un prieks ir tad, kad tu esi atgriezies pie Dieva un esi Viņa ģimenē, kad tu slavē Dievu kopā ar saviem brāļiem un māsām, un galu galā Debesīs būs lielās dzīres. Vecākais dēls neiet namā un tēvam saka: „Šis tavs dēls,” tātad viņš neuzskata viņu par savu brāli. Ja dziļāk iedziļinās šajā rakstvietā, vecākais dēls ienīda savu tēvu un ienīda savu brāli.
Tas, ko tu šobrīd lasi, neattiecas tikai uz vecāko dēlu divus tūkstošus gadu atpakaļ, tas attiecas uz tevi personīgi šodien. Vecākais dēls šajā rakstvietā simbolizē reliģiskos jūdus, kuri piesita Jēzu krustā. Viņi taču kalpoja Dievam un strādāja, un vecākais dēls pārmeta tēvam, ka viņš nokāva teļu un sarīkoja dzīres, bet viņam tēvs par kazlēnu nebija devis, lai viņš ar saviem draugiem varētu līksmoties. Ko tēvs atbildēja? „Dēls, viss, kas ir mans, ir tavs, kāpēc tu neesi to visu lietojis?” Kāda ir atšķirība starp jaunāko dēlu un vecāko dēlu? Jaunākais dēls, atgriezies pie tēva, uz sevi skatās kā uz dēlu, kam pieder tas pats, kas tēvam, kas lieto visu to pašu, ko tēvs, un kas uzņemas atbildību par visu, kas pieder tēvam, jo tas pieder arī viņam. Vecākais dēls ir kā kalps, viņš kalpo tēvam, lai iegūtu sev kādu labumu, tēva labvēlību, paēstu, saņemtu savu algu, un viņš nevar baudīt tēva svētības.
Kāpēc tu kalpo Dievam, kāpēc tu kalpo draudzē? Kāpēc tu lūdz Dievu? Tas ir tavs Dievs, un tu esi Viņa bērns? Ir ļoti liela atšķirība starp Dievu Tēvu un Dievu tikai Kungu. Vai tāpēc, ka tavs līderis prasa atskaiti? Es nerunāju par veselīgu atskaišu sistēmu, kas mums palīdz no rīta piecelties un lūgt Dievu, tas ir normāli, bet kāds ir tavas sirds motīvs? Kāpēc slavētāji ir uz skatuves? Kāpēc dziedātāji dzied Dievam? Vai tu kalpo tādēļ, ka tā ir tava kalpošana un tavs Dievs? Kāpēc Indra stāv uz skatuves un vada slavēšanu? Tāpēc, ka tā ir mācītāja slavēšana, un viņai ir jākalpo, lai nenonāktu ellē vai iegūtu kaut kādu labvēlību, vai arī tā ir viņas slavēšana? Tu sāc saprast, kas ir kalps un kas ir dēls? Tēvs atbild vecākajam dēlam: „Kādas problēmas? Viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Dēls apzinās sevi piederīgu ģimenei, bet kalps nejūtas piederīgs nekur. Patiesais bērns ir Dieva pieņemts, viņam ir tēvs, nevis darba devējs, patiesais dēls vai meita pieņem Dieva mīlestību caur mācītāju, kalpotājiem.
Būt ģimenē nozīmē arī uzņemties pienākumus. Dievs pieņem tevi bez nosacījumiem, bet Dieva ģimenē tev ir pienākumi. Ja ģimenē nav pienākumu, tad tā nav ģimene, tas ir bars, kurš nekur nedodas un vienkārši eksistē, un tāda nav dievišķa mīlestība. Es vēlos, lai tu ieņem dēla vai meitas pozīciju. Lai tu ieraugi atšķirību starp vecāko dēlu jeb kalpu un dēlu. Ar ko tu atšķiries no manis, mācītāja? Kad es sāku savu ticības dzīvi, mana pirmā draudze bija baptistu draudze Limbažos. Tas biju, es, kas katru otro svētdienu zvanīja mācītājam, lai pateiktu, ka vēlos liecināt par to, ko Dievs bija darījis manā dzīvē. Es pārvarēju zināmu pretestību sevī un zvanīju mācītājam, kurš bija stingrs. Tas ir mans Dievs, mana dzīve, mana vēlme, un es gribēju liecināt, jo man ir izmaiņas! Man gandrīz nekad neatteica. Mana sieva pirmo reizi mani redzēja draudzē liecinot. Bet, lai šeit kādu dabūtu liecināt, mums reizēm pat ir jācīnās, vai viņš nevarētu noliecināt, cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Ja tu esi dēls, tu gribi liecināt! Tā ir tava draudze, tavi cilvēki, tava ģimene, un tu gribi kalpot cilvēkiem, un tev ir ko teikt viņiem. Vēlme ir svarīga, gribēšana to darīt. Pazīme, ka tu esi kalps, ir nevēlēšanās liecināt. Kalps domā – tā ir mācītāja draudze, tā ir to citu cilvēku draudze, no kanceles tu esi dzirdējis, ka tā ir tava draudze, bet, ja tu mīli savu draudzi, tas parādās darbībā. Jēzus saka: „Ne visi, kas uz Mani saka – Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā.” Pēc augļiem tev būs pazīt. Kāda ir atšķirība starp mani un tevi? Lai notiktu neformālie pasākumi, ir vajadzīgas atskaites. Ja tās nebūtu, daudzi tās nebūtu pat rīkojuši. Jo tā dara kalpi, ne dēli.
Mantinieki ir dēli, nevis kalpi. Kalpi saņem algu tikai šeit virs zemes, viņiem kaut kas atlec. Bet tikai dēli manto debesis, mūžīgo dzīvību, viņiem ķeras, ir reāla Dieva svētība, klātbūtne un mīlestība. Dēls vai kalps – tāda ir sprediķa tēma. Tas biju es, kad es gāju pie sava mācītāja, vēloties rīkot evaņģelizācijas. Es biju jaunatgriezts cilvēks, tikai divus gadus ar Dievu, es drebēju, bet iekšā bija vēlme sludināt. Es evaņģelizēju visur, kur bija iespēja, es gribēju to darīt vairāk, vairāk cilvēkus aizsniegt Dievam. Jo tas ir mans Dievs, mana ticība un mana dzīve. Man neviens neteica: „Ej sludināt!” Kāds brālis man pirmo reizi pateica, ka Bībelē ir rakstīts, ja es neliecinu, tad esmu remdens un miris. Man pat nevajadzēja, ka tas ir rakstīts, es to tāpat darīju, jo tas ir mans Tēvs, es to gribu. Es gāju pie dažādiem mācītājiem un teicu, ka gribu Limbažos sarīkot evaņģelizāciju, es savācu visas draudzes kopā un sarīkojām. Nākamreiz es gāju pie Modra un teicu: „Es atkal gribu rīkot evaņģelizāciju, bet es pats gribu sludināt.” „Labi.”
Jēzus atver durvis dēlam. Ja manam Tēvam rūp cilvēki, man rūp cilvēki. Ja tev nerūp cilvēki, kas ir tavs Tēvs? Jēzus teica farizejiem, vecākajiem dēliem – velns ir jūsu tēvs. „Nē, mums Ābrahāms par tēvu!” „Nē, velns ir jūsu tēvs.” Es liecināju un evaņģelizēju, bet tevi visbiežāk ar koku ir jāizdzen uz ielas, lai izstāstītu cilvēkiem evaņģēliju? Vecākie dēli iet ar pendelēm un kokiem. Dēli paši evaņģelizē. Ja arī viņi atskaitās, tā ir veselīga atskaite, jo arī Jēzus mācekļi nāca pie Viņa un atskaitījās par paveikto, tā ir normāla, veselīga konkurence, veselīgas sacīkstes. Ja tavs motīvs ir tikai atskaite atskaitīšanās pēc, tu esi kalps. Kalpam ir kalpa alga, bet dēlam ir dēla mantojums. Viss, kas ir Dievam, ir arī tev, tu saproti? Ja tu esi šajā draudzē, viss, kas ir man, ir tev. Šī ir mana draudze. Šī ir tava draudze. Tu neesi mans kalps vai padotais, tu esi mans partneris. Es esmu vecākais partneris, tu jaunākais partneris. Katrs ir savā vietā, katram ir savi pienākumi, la normāli funkcionētu. Tās ir tavas mājas, tavs Dievs.
Kāpēc tu meklē Dievu un uzturi personīgas attiecības ar Viņu? Vai tev ir jāsaka, lai tu mosties, celies, lasi Bībeli un lūdz? Mani nevienam nevajag modināt, es pats mostos, jo tas ir mans Tētis, mana ģimene un manas lūgšanas, mana dzīve! Es nezinu, vai ir iespējams to pateikt skaidrāk, tas ir jāsaņem tev garā. Tas, ko tu lasi, tev ir jāsaņem ne tikai ar prātu, bet jāpiedzīvo savā garā, sirdī. Prinči ir nākamie karaļi, princeses ir nākamās karalienes, nevis sulaiņi, kalpi. Kalpi paliek kalpi, līdz nomirst un nonāk tur, kur viņiem paredzēts būt. Tev ir kalpa sirds vai dēla sirds? Kalps nevar saņemt tēva mīlestību, to saņem tikai un vienīgi dēli un meitas. Mani neviens neregulē, kad un kāpēc es lūdzu Dievu. Mans mācītājs, kura draudzē ir biju, nekopa regulāras disciplinētas attiecības ar Dievu, tad kurš man to iemācīja? Tu lūdz Dievu, jo tā vajag, tā tev pateica? Es biju baptistu draudzē un redzēju Bībelē, ka ir jādod desmitā tiesa un labprātīgie ziedojumi, es dodu, skatos, ka pārējie nedod, sāku šaubīties un eju pie mācītāja, vai tad tā nav Dieva griba, un mācītājs saka, ka tas nav Bībelē rakstīts, tas nav obligāti, tas bija toreiz… mācītājs vēl strādāja par automehāniķi. Vai mācītājam tāpat kā Pāvilam būtu jātaisa teltis, teltī arī jādzīvo, un pilna laika kalpotājiem viss ir jādara par brīvu un jāpārtiek no reņģēm, ko paši nomakšķerējuši, un jālasa pudeles? Tāda nav Dieva griba un Dieva prāts. Dieva valstībā Dievs grib, lai mums ir vislabākās algas. Mēs esam bagāta draudze ar vislabāko aparatūru un vislabākajām telpām! Ar vislabākajiem cilvēkiem! Pēc šīs sarunas ar mācītāju es tik un tā turpināju dot desmito tiesu. Man nav svarīgi, ko kāds ačgārni man māca, man ir svarīgi darīt Tēva gribu, jo Viņš ir mans Tēvs. Lūk, atšķirība starp cilvēku, kuram seko 400 cilvēku, un cilvēku, kuram seko 3 cilvēki.
Nav svarīgs tavs vecums, dzimums vai izskats, vai nu tu esi dēls, vai arī kalps, ir tikai divi varianti. Tavs gars ir vecs? Bībele saka, ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. Tev nav darbs, nevari atrast, neviens nezvana un nepiedāvā? Klientus nevari atrast? Tiklīdz es iepazinu Dievu, es tūlīt sāku strādāt, jo tas ir mans Dievs un mana dzīve. Es nekad neesmu bijis bez darba, kaut sākumā tie bija tikai divi lati dienā, pēc tam vairāk. Es sāku strādāt, jo Dievs saka: „Kas nestrādā, tam nebūs ēst.” Visu, ko jūs darāt, dariet kā Tam Kungam. Pirmkārt es strādāju Dievam, nevis savam darba devējam. Man vienmēr bija līdzekļi savā līmenī, un tie nepārtraukti pieauga, līdz laikam, kad mēs ar sievu atstājām citu darbu un iegājām pilna laika kalpošanā. Kāpēc tu nestrādā? Klienti ir jāmeklē. Katrs klients ir svarīgs. Tu esi kalps vai dēls? Tev neķersies, kamēr neieņemsi atjaunoto pozīciju, dēla vai meitas vietu Tēva valstībā un Dieva ģimenē, kas sastāv no cilvēkiem. Tev ir Dievs vai tev nav Dievs? Tev ir Tēvs Debesīs vai nav? Tev ir tavs mācītājs vai tev nav tavs mācītājs? Tev ir tava draudze vai tā nav tava draudze?
Kamēr tava kalpošana tev nenozīmē tikpat, cik man, viss buksēs, un man būs gandrīz katru dienu jāzvana un jāaizrāda par lietām, kuras nav izdarītas. Tajā brīdī, kad cilvēks sāk ieņemt meitas vai dēla pozīciju, viss sāk izdoties. Varbūt tu domā: „Kāpēc man neveicās kādā dzīves jomā, kādēļ es nevaru apprecēties?” Tad nu padomā, vai tu esi dēls vai kalps.
„Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni!” (Jeremijas 2:13)
Runa ir par Dieva avotu un to veidu, kā Viņš mīl, kā arī par savu dēla vai meitas vietu. Var būt problēmas un neizdošanās tādēļ, ka tu piekop vecākā dēla grēku – barojies no nepareizajiem avotiem. Tas, ko es mācīšu, ir smalka lieta, un es ceru, ka kāds no jums to sapratīs. Vai jūs esat dzirdējuši, kad cilvēki liecina, viņi saka: „Es ļoti mīlu savu mammu, tēti, vecākus,” un, to sakot, var redzēt, ka viņi patiešām šiem cilvēkiem ir pieķērušies? Tomēr tanī pašā laikā viņi stāsta to, ko šie paši cilvēki viņiem ir nodarījuši. Viņi aizbrauc uz savām mājām, pie saviem tik ļoti mīļajiem cilvēkiem un klausās, kā viņus sauc par sektantiem, nozākā, apsaukā un pazemo. Labākajā gadījumā viņi kaut ko pasaka pretim, taču pēc kāda laika atkal brauc ciemos. Šādi cilvēki ir mazohisti. Dievs mani par šo uzrunāja, un es pierakstīju to precīzi vārds vārdā: „Jūs ejat pie tiem, kas jūs pazemo un zaimo, sakot: „Man jāgodā tēvs un māte un jānes viņiem Labā vēsts,” izdomājat bībeliskus attaisnojumus, bet patiesībā tikai gribat būt pieņemti un esat izslāpuši pēc mīlestības. Jūs esat izslāpuši pēc mīlestības tādēļ, ka neesat dēla statusā, un jums vajag kādu, kas jūs mīl.” Arī pie Jēzus reiz atnāca Viņa ģimene, sakot: „Viņš ir traks, Viņš ir jānomierina.” Israēlā māte un tēvs bija ļoti augstā godā, un nedrīkstēja nemaz iedomāties nepaklausīt. Jēzus viņus noraidīja un teica: „Mani brāļi un māsas, mātes un tēvi ir tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Filmās dažkārt rāda, ka šajā notikumā, pēc tam, kad Jēzus izteicis šos vārdus, Viņš saviem vecākiem dodas līdzi gluži kā suns pavadā, taču tā tas nebija.
Bībelē teikts: „Tev būs staigāt ar paceltu galvu.” Dēli neļauj sevi pazemot, viņi neiet tur, kur nav mīlestības. Tev būs godāt savu māti un tēvu, taču tev nebūs viņu priekšā līst uz vēdera un gaidīt no viņiem kaut ko, piemēram, naudu. Ja tev pašam nepietiek naudas, lai izdzīvotu, tas ir tādēļ, ka tu vēl aizvien esi kalpa statusā. Mani dēli un meitas paši var izdzīvot, un, ja vēl nevar, tad rīt noteikti varēs. Es saku – rīt, jo neko nevajag atlikt uz vēlāku laiku. Ja tu esi pieradis dzīvot kā kalps, tev vajag palīdzību, mīlestību no mammas un tēta. Iespējams, tavas attiecības ar Dievu nav pareizas, varbūt attiecībās ar vadītāju ir kādas problēmas, un tu tiecies saņemt mīlestību citur, zemojoties un lienot tur, kur nevajag. Varbūt tu domā: „Man jāturpina dzīvot kopā ar savu piedzīvotāju, jo kurš gan cits viņu pievedīs pie Dieva?” Taču viņš tevi pazemo, runā sliktu par mācītāju, draudzi, tavu dzīvi un tevi pašu, un, ja tu to paciet, tu esi mazohists. Tas ir kalpa sindroms. Tēvs saka: „Viss, kas ir Mans, ir arī tavs.” Viņš tevi mīl.
Turpinu to, kas nācis tieši no Dieva sirds: „Jūs izdomājat, ka tikai caur jums jūsu piedzīvotājs var nākt pie Kristus, bet tikai Dievs var piepildīt šo vēlmi. Jūs neesat pieķērušies Dievam un pieņēmuši Viņa sūtītos cilvēkus. No kāda avota tu barosies, tāds arī kļūsi.” Man bija telefonsaruna ar kādu manas grupas cilvēku, un viņš jautāja: „Kā tas īsti ir – bioloģiskais tēvs un Debesu Tēvs?” Šis cilvēks ir dzirdējis, ka Dievs pieņem mūs tādus, kādi mēs esam. Viņš turpina: „Ja man tagad viss izjuks, es varēšu iet pie sava bioloģiskā tēta, un viņš mani pieņems.” Mums patīk tāda mīlestība, bet kāda ir dievišķa mīlestība? Arī es kā tavs garīgais tēvs tevi pieņemu tādu, kāds tu esi. Taču, padomā, kas tev palīdzēs piecelties un uzvarēt – tas, kurš tevi pieņem jebkurā situācijā, pabaro un ļauj pie sevis dzīvot vai tas, kurš uzliek atbildību un liek pašam iet uz priekšu? Dievišķa mīlestība izsviež no laiviņas un liek cīnīties un iet uz priekšu. Kad tu tiec pieņemts, tev tiek uzlikti pienākumi. Tad nu padomā, kurš ir patiesi ieinteresēts tajā, lai tu uzvarētu un kļūtu par personību? Vecāki dažkārt saka: „Tu nevarēsi to izdarīt.” Mācītājs saka: „Tu vari, tu spēj!” Tomēr vienkāršāk ir nevis pašam sākt savu nodarbi un izlauzties, bet paņemt no tēva naudu. Padomā, kurš tevi pa īstam mīl un kurš ir tas avots, no kura primāri vajadzētu baroties un uzklausīt? Dievišķas mīlestības padomi ne vienmēr būs patīkami. Tevi mīl tādu, kāds tu esi, tomēr no tevis tiek prasīta arī atbildība. Nolādēti ir tie tēvi un mātes, kas izlaiž savus bērnus un neuzliek viņiem atbildību, neiemāca viņus dzīvot un būt personībām, nonicina viņus un piesien pie sevis, sakot: „Tu nekad nevarēsi, tev nekas nesanāks bez mums.”
Tavi vecāki nav tavs Dievs, tavs Dievs ir Debesīs. Draudze ir tava garīgā ģimene. Ir pienācis laiks saprast, no kura avota tu barojies. Padomā, kurš no tēviem ar savu rīcību tevi dara patstāvīgu – tas, kurš pieņem, taču ved Dieva ceļos un uzliek atbildību, vai tas, kurš pieņem bez nosacījumiem? Piemēram, man ir komanda, un katru tās cilvēku es esmu pieņēmis un mīlu bez nosacījumiem, jo tā dara Dievs. Es esmu šos cilvēkus iemīlējis, bet, ja kāds no viņiem neievēro mūsu komandas kārtību, visa komanda kļūst neefektīva, draudze nevar celties, un tu nevari saņemt mīlestību tā, kā to grib Dievs. Es nemīlu tikai savu komandu, es mīlu Debesu Tēvu un visu draudzi. Ja kāds cilvēks no manas komandas rīkojas pretēji pieņemtajai kārtībai, es, mīlestībā uz visu draudzi, šo cilvēku ielikšu citā grupā, lai par viņu rūpējas kāds cits manas komandas dalībnieks. Mīlestība ir liela atbildība.
„Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja 10:37)
Padomā, kam tu pieķeries, kā padomus uzklausi un no kādiem avotiem barojies. Kalpam ir neveselīgas saites ar netīru avotu. Kalpi barojas pie nepareiziem avotiem, jo viņi nesaņem mīlestību no Dieva un caur Dieva cilvēkiem. Šādiem cilvēkiem ir nepareizas attiecības ar savu garīgo tēvu, viņi nejūt sev sniegto mīlestību. Nav nožēlojamāka cilvēka, kas neļauj sevi mīlēt. Vecākā dēla jeb kalpa pazīme ir tā ieguldījuma, ko cilvēks tevī ir ielicis, nenovērtēšana. Tas nozīmē nevērtēt to, ko Dievs tavā dzīvē ir darījis, kā arī nevērtēt savu mācītāju un līderus – cilvēkus, kas tevī un tavā dzīvē reāli ir ieguldījušies. Ar laiku mums sāk šķist, ka tādi, kādi esam šodien, mēs paši esam kļuvuši. Ja tu cilvēkam, kurš ir sasniedzis kādus panākumus vai nu ar Dievu, vai bez, pajautāsi, kas ir tas, kādēļ viņš tāds ir kļuvis, viņš atbildēs: „Bija kāds, kas mani ievēroja, manī ieguldīja un uzlika man atbildību.” Tevi iemīl, tevī ieguldās un pēc tam uzliek atbildību, lai tu pats ietu un darītu. Cita ceļa nav. Ja cilvēki domā, ka paši ar saviem spēkiem kļuvuši par to, kas ir, tā ir pazīme, ka viņi nevērtē draudzes, mācītāja un līderu nozīmi savās dzīvēs. Ir rakstīts: „Ja tu nemīli savu brāli, tu nemīli Dievu.” Ja cilvēks, kuram ir daudz naudas, nāk un vēlas mani svētīt ar 50 eiro, tā ir pazīme, ka viņš nevērtē manu ieguldījumu viņa dzīvē. Ja pie manis atnāk cilvēks, par kuru es zinu, ka viņam naudas ir maz, un svētī mani ar 50 eiro, es redzu, ka viņš vērtē manu darbu, jo viņam šie 50 eiro ir ļoti liela naudas summa. Padomā, kā tu vērtē tos, kuru dēļ tu esi pacēlies. Tev nebūs vērsim purnu aizsiet. Ir svarīgi iemācīties pateikties, būt pateicīgam. Cilvēki, kuriem nav naudas un kuri nespēj svētīt finansiāli, man raksta pateicības vēstulītes, un man tas ļoti patīk, tas mani motivē iet uz priekšu. Cilvēki saprot, ka kāds viņu dzīvēs ir ieguldījies un viņus cēlis.
Katra viena cilvēka dzīve, kas ir šeit draudzē, ir izmainījusies, pateicoties Debesu Tēvam un tam, ko Viņš dara caur mani un ko daru es. Mācītāja ieguldījumu nevajag pieņemt kā pašsaprotamu lietu. Es esmu izvēlējies to darīt, esmu izvēlējies celt un ieguldīt cilvēkos.
Atšķirība starp dēlu un kalpu ir arī tas, ar kādu attieksmi tu izturies pret savu kalpošanu. Tas, kas tev ir uzticēts, tev ir jāpieņem kā savs, nevis tikai kā mācītāja vai draudzes kalpošana. Kāda māsa no manas komandas ir Bībeles skolas direktore, un viņa šo skolu uzskata kā par savu, viņa pārdzīvo, ja kaut kas nav ticis izdarīts pareizi vai nav izdevies. Viņa uztraucas un pārdzīvo par to, par ko jāuztraucas un jāpārdzīvo man, jo viņa šo kalpošanu pieņēmusi kā savu. Tā ir dēla sirds – viss, kas pieder tēvam, pieder arī dēlam, un dēls pret to attiecas tāpat, kā tēvs. Ja tu nespēj laicīgi atnākt uz dievkalpojumu un izpildīt savu kalpošanu, nevar būt ne runas par dēla sirdi. Tā rīkojas kalps. Tie, kas ir dēli un meitas, ir mani, taču pārējie ir kalpi. Tikai dēli manto to, kas ir tēvam.
Ir kāda pasaulslavena indiešu boksere, kuras vārds ir neizrunājams un neuzrakstāms, taču treneris viņu iesauca par Mary Kom. Šo sievieti, kas vēlāk kļuva par slavenu bokseri, pamanīja treneris brīdī, kad viņa, ķerot kādu puiku, ar kuru kāvās, ieskrēja vietā, kur notika boksa treniņš. Ieraugot treneri, viņa bija pārsteigta, un sacīja: „Es arī gribu trenēties boksā!” Treneris viņai atbildēja: „Atnāc rīt septiņos.” Viņa atnāca, taču treneris viņai nepievērsa uzmanību, un tā notika vairākas dienas pēc kārtas. Tad viņš sāka viņu mācīt un pacēla viņu visās dzīves jomās. Viņa kļuva par pasaules čempioni sieviešu boksā. Savulaik Mary Kom bija mācījusies kristīgajā skolā, un iespējams, ka viņa pat pazina Dievu. Pienāca kāds brīdis, kad viņa atrada sev otru pusi un nolēma precēties. Viņa to nepateica trenerim. Kad viņš uzzināja, ka viņa bez viņa ziņas šajā brīdī vēlas precēties, treneris sacīja: „Tavai karjerai ir beigas. Tu sevi apraki un nolēmi.” Treneris ar viņu vairs nerunāja. Mary Kom sāka dzīvot savu laimīgo ģimenes dzīvi, taču visu laiku domāja par boksu. Viņa gribēja to darīt, jo šis sports bija viņas aicinājums. Viņai bija ideāls un perfekts vīrs, futbola treneris, kas viņu visā atbalstīja. Viņiem bija lieliska ģimene, piedzima dvīnīši, notika izmaiņas pie viņas ķermeņa, taču viņa vienalga vēlējās boksēties. Mājās Mary Kom bija nelaimīga, un viņas vīrs viņai sacīja: „Es samaksāšu par visu, es audzināšu bērnus, tikai ej boksēties.” Viņa pati sāka trenēties, un pirmajā cīņā viņa zaudēja daudz vājākam pretiniekam. Viņu diskvalificēja, viņa sadusmojās uz tiesnešiem, un pienāca kāds brīdis, kad viņa saprata, ka bez sava trenera nevar uzvarēt. Viņa gāja pie sava trenera, pazemojās viņa priekšā un sacīja: „Es varu bez tevis boksēties, bet es nevaru bez tevis uzvarēt.” Par Mary Kom ir uzņemta biogrāfiska filma, un 2016. gadā Olimpiskajās spēlēs viņa cīnīsies, lai iegūtu pasaules titulu.
Lai kā tu domātu, ka tu pats vari uzvarēt, tev ir vajadzīga draudze un mācītājs, grupiņa un savs līderis. Vienkārši tev kalpot nav šo cilvēku pienākums, tādēļ vērtē to, ko viņi dara. Tas ir viņu darbs un viņu dzīve, ko viņi ir atdevuši par tevi, vērtē to. Par to, kā tevi vērtē, nevar spriest tikai pēc mīļiem vārdiem, bet gan pēc tā, ka par tevi atdod savu dzīvi un savu laiku. Man ir kāda nelāga īpašība – kad es ar kādu eju uz pusdienām, es vienmēr visiem izmaksāju. Tas nav slikti, tomēr jādomā, vai es neesmu kļūdījies, jo Bībele saka, ka tiem, kam kalpo, būs gādāt par to, kas viņiem kalpo. Daži ir sākuši darīt tāpat, kā es, un tas nav slikti, tomēr ir jāpienāk kādam brīdim, kad arī tevi sāks vērtēt. Reiz es biju pusdienās ar kādu cilvēku, kam bija ļoti maz naudas, taču viņš man izmaksāja visu, ko es vēlos. Šādus cilvēkus es vērtēju augstāk, jo viņi ir dēli un meitas pēc manas sirds. Es to nesaku tādēļ, lai visi man tagad nestu naudu. Pāvils saka: „Es esmu laimīgs, protu dzīvot gan bagātībā, gan nabadzībā. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Kalpa sirds nespēj atvērt Debesis.
Izstāstīšu kādu anekdoti par 20 dolāru un 1 dolāra banknoti. Abas banknotes satiekas, un tām ir draudzīga saruna. 20 dolāru banknote saka: „Es šonedēļ biju Maiami kazino, pieczvaigžņu viesnīcā, zirgu skriešanās sacīkstēs, braucu ar jahtu… Un kur tu biji, vieniniek?” „Draudzē, draudzē kā vienmēr,” atbildēja 1 dolāra banknote. Kur ir tava manta, tur ir tava sirds! Ja tu nedod pienācīgu upuri Dievam draudzē, tas nozīmē, ka tava sirds šeit nepieder, un tu esi kalps, kurš nāk uz draudzi tikai apmierināt kādu savu vajadzību.
Turpinājumā stāsts par Amerikas lielākās draudzes mācītāju Bilu Haibelu. Viņš sāka savu draudzi 23 gadu vecumā. Viņam bija sava komanda, viņš noīrēja aparatūru, telpas, paklājus un citas nepieciešamās lietas. Draudzē visi bija studenti, un naudas nebija. Lai savāktu naudu nākamajiem pasākumiem, viņš strādāja dažādus darbus – cepa un pārdeva pankūkas, mazgāja mašīnas. Haibels domāja: „Cik labi būtu, ja mums draudzē būtu kāds biezais.” Viņš par to arī lūdza Dievam. Kādu reizi uz viņa draudzi atnāca kāds bagāts cilvēks, ideālā uzvalkā, piebraucot ar kadiljaku. Mācītājs jau trīcēja aiz prieka par to, ka ilgi gaidītais bagātnieks beidzot ir atnācis, un pēc dievkalpojuma šis cilvēks pienāca pie viņa un sacīja: „Man patīk jūsu draudze.” Šis bagātnieks mācītāju uzaicināja uz pusdienām ļoti dārgā restorānā, viņi paēda kārtīgas pusdienas, un šīs tikšanās beigās izskanēja mācītāja ilgi gaidītais jautājums: „Vai es varu jums kā palīdzēt? Man tiešām patīk jūsu draudze.” Mācītājs noskaitīja visas draudzes vajadzības, un bagātnieks teica: „Labi, gaidiet, es atsūtīšu čeku.” Pagāja vairākas dienas, mācītājs bija priecīgs, ka beidzot varēs samaksāt visus rēķinus, taču, kad pienāca čeks, aploksnē bija vien 10 dolāri. Viņš sacīja, ka viņam patīk draudze, taču iedeva tikai 10 dolārus, un te ir pamanāma atšķirība starp dēlu un kalpu. Es domāju, ka šis bagātnieks bija ķerts, un arī mācītājam vēl nebija pietiekamas pieredzes, jo draudze nevar balstīties uz dažu atsevišķu cilvēku ziedojumiem. Pirmkārt, Dievs ir tas, kurš gādā par draudzi. Kura sirdī Dievs liek vēlmi kaut ko dot, tie arī dod.
Kalps nedara visu uz 100%, jo neuzskata, ka tas, ko viņš dara, pieder viņam. Piemēram, darbavietā kalps drīzāk kaut ko nozags un atnesīs mājās, neizdarīs savus pienākumus uz 100%, turpretī dēls būs uzticams un izdarīs visu pēc iespējas labāk. Kalpi necīnās, viņi eksistē. Es pastāstīšu par Ukrainu. Ukrainā iebruka Krievijas karaspēks, un viņi joprojām ir tur. Donbasā vairākas pilsētas ir anektētas. Sākotnēji Krievijas Federācijai labi veicās, jo viņiem bija pietiekami daudz vietējo nodevēju, kas atbalstīja tieši Krievijas režīmu. Arī pati Ukraina bija ļoti korumpēta, nesaliedēta un vāja. Arī Ukrainas armija bija ļoti vāja, un tā nespēja konkurēt ar Krievijas armiju. Vakar es lasīju ziņas, un tur bija teikts: „Pie Mariopoles ir priekšzīmīgs klusums.” Tur nav kara. Pie Doņeckas un Luganskas ir nelielas apšaudes, kāds uzkāpj uz kādas mīnas, taču kara šajā brīdī reāli nav. Pēc idejas tam vajadzēja būt. Velns lien tur, kur viņam ļauj līst. Turpinājumā salīdzināsim Ukrainas armiju 2014. un 2015.gadā. 2014.gadā bija 8 brigādes, šogad 25. Bija 50 bataljoni karavīru, tagad 150. Bija 32 000 rezervistu, tagad 73 000. Pagājušajā gadā bija 210 tanki, tagad ir 360, un šie tanki netika saņemti kā palīdzība no Amerikas, bet gan ukraiņi paši tos saražoja Kijevā un Harkovā. Bija 900 bruņu mašīnas, tagad 1400. Raķešu sistēmas, kas ir ļoti indīgas, nepatīkamas un aiz sevis atstāj iznīcinātu zemi, bija 80, tagad ir 230. Artilērijas lielgabali bija 450, tagad ir 800. Pagājušajā gadā bija 20 lidmašīnas, kuras visas notrieca krievu armija, šogad ir 40. Bija 30 helikopteri, kurus arī notrieca, un 30 atkal ir šogad. Ukraiņi cīnās, un tādēļ šobrīd ir klusums. Ja tu gribi mieru, gatavojies karam. Tagad paskaties uz sevi – kas tavā dzīvē ir mainījies pa šo gadu, kā tu esi pieaudzis, cik līderus esi pacēlis, cik cilvēkus esi pievedis pie Dieva? Ukrainas tauta strādā, un viņiem ir miers. Nevar būt miers, ja nav cīņas. Tas nenozīmē, ka ar to viss beigsies, tomēr, ja mirt, tad ar paceltu galvu. Krievijas armija nevēlas līst pie tiem, kas aug un bruņojas, jo nāksies maksāt ļoti lielu cenu. Krievijā ir ap 140 miljoniem iedzīvotāju, bet arī Ukraina nav maza, tur ir aptuveni 60 miljoni iedzīvotāju. Arī NATO minimāli atbalsta Ukrainu, un Krievijai par savu rīcību nāktos maksāt ļoti dārgu cenu. Reti kurš atbalstīs Putinu, ja viņš ies tālāk un gribēs iebrukt, piemēram, Kijevā. Neviens negribēs stāties pretim tādai ukraiņu armijai, daudzi cilvēki aizietu bojā. Neviens nav gatavs maksāt tādu cenu. Tādēļ Putins ir palicis tik domīgs, viņš ir sastapies ar cilvēkiem, kas ir pacēluši savas galvas un bruņojas. Vēl viens iemesls šī brīža notikumiem ir tas, ka tieši Ukrainā ir Eiropā lielākās draudzes. Krievija nedabūs Ukrainu, taču par Latviju es neesmu tik drošs. Katrā ziņā mēs esam šeit, tomēr padomā, ko tu gada laikā esi izdarījis savai tautai.
Vienīgais motīvs, lai daudz strādātu, kalpojot Dievam, ir zināt, ka Tēvs tevi mīl un ka viss, kas ir Viņam, ir arī tev. Tu mīli Dievu, Viņš mīl tevi, viss, kas ir Viņam, ir arī tev, un tā ir tava atbildība, tava dzīve. Pretējā gadījumā tu nemitīgi saņem aizrādījumus, pamudinājumus un pendeles, par to, ko neesi izdarījis, un liktenis tavā ceļā jau stāv aiz stūra ar rungu. Kāda manas komandas māsa ir cēlusi grupas, audzinājusi līderus jau no paša draudzes sākuma, un par viņu man nav jāuztraucas. Daļa no draudzes ir šeit, pateicoties tieši viņai. No šī gada sākuma viņas grupiņā bija apmēram seši septiņi cilvēki, un pirms 2 nedēļām viņa pieņēma lēmumu katru dienu par Jēzu Kristu uzrunāt 5 jaunus cilvēkus, izejot evaņģelizēt uz ielas 1 stundu. Kad mums šonedēļ bija saruna, man šķita, ka es runāju ar pilnīgi citu cilvēku, viņa bija tik priecīga un pacilāta. Arī tēva namā bija prieks, kad pazudušais dēls atgriezās mājās. Šī māsa parasti nevarēja emocionāli piedzīvot Dievu, taču tagad, kā viņa stāstīja, viņa katrā lūgšanu laikā īpaši sajūt Dieva tuvumu. Nākamajā viņas grupiņā jau bija 12 cilvēki. Pagāja tikai 1 nedēļa, un grupiņa no 7 cilvēkiem izauga līdz 12. Nevajag man stāstīt, ka nav iespējams uzcelt grupiņu. Viena mēneša laikā ir iespējams savākt pilnu grupiņu, taču izaudzināt un uzcelt šos cilvēkus prasīs vairāk laika. Atrast cilvēkus vispār nav problēma. Ja tu esi kalpa statusā, tu nevari savākt cilvēkus. Izej kā šī draudzes māsa, un arī tev būs cilvēki! Ja tu esi dēla statusā, tu vari izglābt cilvēkus. Ja tu to neuzskati par savu, tad tev nekas neizdosies. Viss, kas ir Tēvam, ir arī tev.
Mēs nevaram tikai skatīties, kā citi to dara, mums pašiem ir jāieņem pareiza pozīcija un jādara Tēva uzticētās lietas. Šī māsa pati nesaprot īsto iemeslu, kādēļ viņa pieņēma šādu lēmumu attiecībā uz evaņģelizāciju. Tas notika aptuveni divas nedēļas atpakaļ, kad es savā e-pastā no viņas saņēmu ziņu: „Es tevi mīlu.” No viņas šie vārdi ir kaut kas ļoti liels un īpašs. Arī tad, kad kādu dienu vedām viņu mājās, viņa izkāpa no mašīnas, apstājās un sacīja: „Es tevi mīlu, mācītāj.” Tas nebija ķeksīša pēc vai lai atzīmētos, viņa to teica no sirds. Pēc tam viņai sekoja šis lēmums, un tas notika tad, kad viņa apzinājās, ka viņa mīl un ka viņu mīl. Viņa ir meita, viņa to apzinājās, un tas ir visa sākums.
Manai meitiņai ir kāda draudzene no mūsu draudzes, šīs meitenes tētis ir mācītājs, ar kuru mēs bijām draugi, un tā viņas abas iepazinās. Viņas sarakstās, draudzējas un gribēja kopā kaut kur doties. Es šo meiteni esmu paņēmis savā komandā uz pārbaudes laiku. Es savai meitai sacīju: „Tagad šī meitene ir mana.” Tas nenozīmē, ka viņa ir mana personīgā, bet es viņu esmu pieņēmis. Mana meitiņa bija to pastāstījusi šai meitenei, un viņa apraudājās. Viņai ir svarīgi, ka viņa ir manis pieņemta un mīlēta.
Viņas sirsniņa ir tāda. Tev tas bija svarīgi? Mana Anniņa, lūk, ne jau mana personīgā, bet viņa jūtas pieņemta un mīlēta. Un tikai tad, kad tu tāds jūties, ne tikai jūties, tu zini to. Starp citu, jaunieši, Pēteris te priekšā slavē, brīvi uz mani skatās, smaida uz mani, Haralds ir bišķiņ vecāks, šad tad uzmet acis uz manis, es bišķiņ uzsmaidīt varu. Sigitiņa man šeit, lielas acis tādas, un tik smaida uz mani, citreiz pat meklē skatienu, bet tie lielie zirgi, tiem jau pieredze, savāktas visādas traumas un murgi. Man pašam jāskatās, lai pateiktu kaut ko, norādītu kaut ko, uz mani neskatās, mēs tagad mācāmies skatīties viens uz otru ar Indriņu, normāls kontakts, brīvība attiecībās, es nerunāju par to brīvību, kas pasaulē, bet brīvību attiecībās. Tu vari droši skatīties acīs. Vitālijs man skatās acīs, bet ne visi tā var.
Lūk, Vitālijs, man ar viņu bija labas attiecības, bet viņam bija problēma, to zina tikai es un mans dēls, un sieva. Bija problēma, un kaut kas mūsu attiecībās ar Vitāliju nebija līdz galam labi, it kā bija tētis un dēls, bet ļoti bieži sazvanīšanas laikā zāģi skanēja, kaut kur brauca, nebija laika, nerīkojās pareizi, Vitālijs kaut kādā mērā baidījās no manis. Darba problēmas bija, un ne tikai. Līdz vienā reizē viņš man piezvanīja un izstāstīja visu kā ir, un nevis, lai es viņam pendeli iedodu, bet caur to visu es dzirdēju citu Vitāliju. „Meitiņ, tev nav cits tētis tagad?” Vitālija meitiņa šodien pienāk pie manis un saka: „Mans tētis nevis ēd, bet rij!” Kad tētis atnāk no darba, viņš grib ļoti ēst. Vitālijs ir brigadieris, darbā viņš ir apmēram 6 cilvēkiem priekšnieks, bet vienā dienā priekšnieks pasauca Vitāliju pie sevis un piedāvāja savu vietu, paaugstināja amatā. Citas sarunas, citas attiecības un daudz kas mainās. Kad es satiku Vitāliju pirmo reizi, man viņš uzreiz iepatikās, es sāku viņu saukt par dēlu, viņš mani par tēvu. Ir viena īsziņa no Vitālija: „Tēti, tu esi etalons, kam es gribu līdzināties, paldies, ka tu mani mīli un audzini. Mīlu, tavs dēls.” Dēli un meitas, te viena īsziņa no Indras: „Paldies, ka esi mans vislabākais mācītājs un tētiņš. Ļoti mīlu un samīļoju.” Indra ir cits cilvēks jau kādu laiku, kad viņa arī man piezvanīja, pareizāk sakot, es kā psihologs rakstīju: „Vai tu vēlies parunāties?” un tad bija ļoti gara saruna, viņa izstāstīja tādas lietas, kādas nekad nebija teikusi, un tas bija mūsu attiecībās tas bloks, un tagad ir ārkārtīgi lielas izmaiņas Indrā. Es Indru ļoti augstu vērtēju.
Es jūs visus ļoti augstu vērtēju. Dari, ko tu gribi, tu tik un tā esi mana meitiņa vai dēliņš. Lūk, īsāk sakot, kas liek uzplaukt? Kas liek ķerties? Vienkāršs vārds – „mīlu”! Lūk, ir atšķirība starp kalpu un dēlu. Neviens cilvēks tev nesekos, kamēr tu viņu nemīlēsi. Jūs tik daudz stāstāt cilvēkiem par Dievu, bet kur viņi ir? Es ticu, ka viņi būs, kad tu iemācīsies mīlēt. Ir liela atšķirība starp vienkāršu pastāstīšanu un mīlēšanu. Tas nenotiek vienā mirklī, ir jāmācās mīlēt cilvēkus, un pirmkārt, vienam otru. Un katru savā vietā.
„Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1. Korintiešiem10:17)
Tu baudi vakarēdienu, Bībele saka: jo kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs esam visi šīs maizes dalībnieki. Tas simbolizē Kristus miesu un tajā pašā laikā katru atsevišķi.
„Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21)
Jēzus Tēvā, mēs Viņā. Mēs ar Dievu esam tad, kad esam draudzē, dēla statusā.
„Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa 15:14)
Dēls dara tēva gribu. To dara, jo, kas ir Tēvā, ir Dēlā, tas viss pieder gan Dēlam, gan Tēvam. Mana komanda. Es jūs mīlu ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Jūs visi man esat dārgi un svarīgi, citam vajag vairāk uzmanības, citam mazāk, bet ir tikai viens atslēgas vārds, lai mums ķertos zivis – „mīlēt”. Es aicināšu Luīzi, viņa ir tik daudz piedzīvojusi, un viņa ir gatava par to mums pastāstīt.
Luīzes liecība.
„Jā, es padalīšos ar to, ko esmu sapratusi attiecībā uz evaņģelizēšanu pēdējo divu nedēļu laikā. Cik labi, ka mācītājs redz lietas labāk, un viņš prot arī pateikt. Bet, jūs zināt, ka tas ir īstais iemesls, ka es pēdējā laikā piedzīvoju tādu lielu Dieva un mācītāja mīlestību. Jau ilgāku laiku skatos, laiks ātri iet, bet grupiņa stāv uz vietas. Man likās, ka mēs kaut ko darām, bet pa lielam nekas nenotiek, un es negribēju, lai tas tā paliktu. Es jutos šausmīgi, bet neko nedarīju. Ir kārtējā svētdiena ar kārtējo iedrošinošo sprediķi, ka jānes augļi, vakarā spriežam, ka tā ir jādara, es visam piekrītu un aizeju mājās, un atkal nekas nemainās. Paiet nākamā nedēļa, paiet ātri, atkal ir sprediķis, Bībele, viss ir ideāli, un atkal es aizeju mājās, un atkal viss pa vecam. Un ir tāda sajūta, ka kaut kas notiks, es aizdegšos, būs daudz cilvēku grupiņā, vienā brīdi notiks, un būs. Un tad būs manas brīnišķīgās attiecības ar Dievu lūgšanu kambarī.
Esmu stāstījusi vienu anekdoti par diviem zemniekiem. Sarunājas rudenī, ražas laikā, viens jautā: „Nu, kā tev tur ir ar to ražu?” un otrs atbild: „Nu, tur, kur kaut ko iesēju, tur labi sanāca, bet tur, kur neiesēju, tur švaki!” un man arī tā bija. Un es sapratu, ka man ir jāmainās kā vadītājai. Es nevaru pateikt, ka tagad mums ir jauna stratēģija, ejiet un dariet, citiem paveicās, bet tas ir tikai piemērs, man ir vislabākie cilvēki grupiņā. Ja es neeju, viņi neiet, ja es nedegu, viņi nedeg, ja es degu, tad deg grupiņa un citi. Un tas bija 21. augustā, kad es pieņēmu lēmumu, ka uzrunāšu 5 cilvēkus dienā. Un nevis vienkārši uzrunāt, bet tā, lai es to daru sev un Dievam, ne atskaitei. Un tā ir pati galvenā atšķirība. Es gribu redzēt glābtus cilvēkus, es gribu redzēt, ka viņu dzīves mainās, nevis, lai būtu tikai ķeksītis, bet, lai tas viss notiek.
„Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:31-33)
Un tad, kad es sāku darīt, noliku mērķi, katru dienu gāju uz ielām un evaņģelizēju, es noliku Dieva plānu pirmajā vietā un pārējo otrajā plānā, man bija sajūta, ka es staigāju pa ūdens virsmu ar Jēzu. Es ļoti nofokusējos uz cilvēku glābšanu, un tā ir milzīga laimes sajūta, kad tu zini, ka tu dari visu Dievam. Un Dievs mani un tevi nekad neaizmirsīs. Man bija pārliecība, ka Dievs apmierinās visas manas vajadzības uz 100%, tikai man ir jādzenas pēc Dieva valstības. Interesanti, jo divas dienas es nemaz neesmu Rīgā, man likās, jā, Rīgā es neesmu, esmu Saldū, Ventspilī, bet es izdomāju, ja es sestdien braucu uz Saldu, es braucu stundu ātrāk uz autoostu un evaņģelizēju, jo tur ir daudz cilvēku. Tas nekas, ka viņi ir no Dobeles, būs Dobeles grupiņā, piemēram. Piektais cilvēks pie kā es pienācu, gaidīja autobusu, viņa bija bēdīga par darbu, es sāku stāstīt, ka es biju vergs, un tagad viss ir mainījies, un mēs nonācām līdz angļu valodai, un, kad viņa uzzināja, ka esmu angļu valodas skolotāja, viņa pieteicās mācīties, mēs apmainījāmies ar telefoniem. Un viņa brauc no Blīdenes, tas ir pa ceļam uz Saldu, pie manis uz angļus valodas stundu. Un es saprotu, ka tas ir tāds nieks, es nemeklēju klientus, bet Viņš iedot arī tādā veidā, piemet visas lietas. Dievs ir ļoti labs.
„Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas manis nav vērts.” (Mateja 10:37)
Ziniet, man nav ne miesīgā tēva, ne mātes, dēla un meitas arī nav, tomēr arī man ir savas komforta lietas, kurām esmu pieķērusies. Tev varbūt šķiet, ka tu kaut kam esi ļoti pieķēries, bet tanī brīdī, kad tu visu atdod Dievam un ej un dari uz simts procentiem, kad tu noliec mērķi, ir izmaiņas. Viena meitene no grupiņas, mana palīdze, nolēma darīt kā es, kaut es viņai to neliku. Mēs sarunājām, ka katru vakaru viena otrai aizsūtīsim īsziņu ar tekstu, kā gāja evaņģelizācijā. Mēs esam viens otram, lai palīdzētu. Un kas ir noticis pa šo laiku? Es jau teicu, ka ilgstoši manā grupiņā bija 5-7 cilvēkiem, bet šonedēļ man uz grupiņu atnāca 12 cilvēki, tas man ir milzīgs rekords, šogad vismaz. Kopš lēmuma pieņemšanas bija pagājušas 7 pilnas dienas, pa vidu bija inkaunters. Man bija 5 jauni cilvēki, 2 cilvēki bija no ielu evaņģelizācijas, un 3 cilvēki, ko Dievs piemeta klāt. Dievs saka: kam ir, tam dos klāt, un tagad es to saprotu, – tu cīnies un dari, tad Dievs tev palīdz. Un neformālajā pasākumā bija divi citi cilvēki. Es to saprotu tā, ka tev ir jānoliek mērķis un ir jātiecas uz to. Jābūt konkrētībai, tad tev viss sanāks, mērķis ir ļoti svarīgs.
Daudzi cilvēki saka, kā mācītājs saka, ka man jau dabiski sanāk evaņģelizēt, man ir talants, bet es esmu pārliecinājusies, ka mans izskats nevienu cilvēku nav izglābis, tikai Dievs, bet Dievs glābj caur tevi tikpat labi, kā caur mani. Un zini, nav pareizs jautājums: „Zināji, ka tev vajag Dievu?” Jo cilvēks neatbildēs: „Jā, es visu laiku domāju, ko man vajag, un tagad zinu – Jēzu!” Tev vajag iesākt pareizi, un tad cilvēks nepamana, kā notiek pāreja uz Dieva lietām. Mana grupiņas meitene, ar kuru evaņģelizējam, agrāk lūdza: „Aizdedzini mani, Dievs, lai es degu!” bet, kā nenotiek, tā nenotiek, bet, kad viņa sāka iet un darīt, tad viņa tā aizdegās! Un tas nenotika, kad viņa gaidīja, bet, kad viņa reāli gāja un darīja. Jo, kad tu ieraudzīsi, kad tu būsi ieinteresēts cilvēku glābšanā, tad tev cilvēki uzticēsies un tu redzēsi, cik šausmīga ir viņu dzīve. Un man pat vienu reizi piedāvāja kafiju, mēs parunājām piecas minūtes, uz ielas, un viņa piedāvāja man kafiju, bet man skolnieks gaidīja pie durvīm, pēc tam es viņu uzaicināju pie sevis. Man tagad no tā visa, ko viņa man stāsta, murgi rādās. Un tie cilvēki, kurus mēs redzam uz ielas, viņi smaida, un nesaka: „Mani izvaroja,” vai: „Mani rauj aiz matiem!” Neviens to nesaka, bet iekšēji viņi dzīvo ar to, un tad, kad tu ej un kalpo cilvēkiem, tu vari aizdegties Dievam. Kā mācītājs minēja, ka man bija sarežģīti piedzīvot Dievu, tad tagad man ir pavisam savādākas attiecības ar Dievu. Ir tie 5 cilvēki, kuri ir jāuzrunā, un tas disciplinē, neatkarīgi no tā, vai tas ir veiksmīgi, vai nē. Es gāju uz vienu tikšanos, un meitene piezvanīja un pateica, ka netiek, un es gāju mājās noskumusi, bet atcerējos par tiem 5 cilvēkiem, izdarīju, un es smaidīju, biju laimīga, un es zinu, ka tas bija auglīgi. Man ir 5 cilvēki katru dienu.
„Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc, ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.’’ (Lūkass 8:5-8)
Jāsēj ir daudz, un kāda sēkla kritīs auglīgā augsnē, un tu skatīsies uz simtkārtīgiem augļiem, tas cilvēks atvedīs pie Dieva daudzus cilvēkus. Negaidi tikai vienu cilvēku, tev var sanākt kā Karlsonam. Atceries, viņš apēda persiku un sēklu iestādīja puķu podā, un katru dienu apskatīja, vai sakne nav izaugusi, un tā ticība var pazust. Skaties tālāk, protams, ka var arī būt problēmas, un arī ir brīži, kad emocijas nav vietā, tādos gadījumos ir jābūt lēmumam. Es turos pie pareizā ceļa, neatkarīgi no tā, kā es jūtos, es eju uz priekšu. Mācītājam nesen bija labs citāts – es neticu nekādiem apstākļiem, jo tie, kas guvuši panākumus dzīvē, meklē labvēlīgus apstākļus, un, ja neatrod, viņi tos izgudro (Bernards Šons).
Nesen lasīju grāmatu par lielu Dieva vīru – Viljams Fetlers, ļoti iedvesmojošs dzīves stāsts, Dieva aicināts. Nekādi apstākļi nevarēja viņu aizkavēt. Viņš gribēja iet pa karjeras kāpnēm, bet Dievs viņu uzrunāja, viņš skatījās pa logu un redzēja daudz cilvēku. Viņš teica – es nemāku runāt, es neesmu sludinātājs, un Dievs atbildēja – vai tad tu neredzi visus šos garīgi izsalkušos ļaudis, kas neko nezin par Manu glābjošo evaņģēliju? Ja tu, kas savā dzīvē esi piedzīvojis Kristus žēlastību, nenesīsi vēsti par Kristu, neviens to nedarīs. Daudzi var strādāt tavā darbā, bet neviens nevar sludināt tavā vietā. Tavs pienākums ir veltīt visu savu enerģiju, lai arī visi tavi tautieši piedzīvo labās vēsts glābjošo spēku. Patiesība ir tāda – matemātiku un angļu valodu var mācīt gandrīz katrs, bet sludināt labo vēsti nevar katrs, tikai tas, kas ir aicināts, un mēs tādi esam. Un šim cilvēkam, viņam bija sieva un 13 bērni, un viņi dzīvoja tādā laikā, kad nebija pamperu, mūsdienu tehnoloģijas, kas padara šodienas dzīvi vieglāku, bet viņš ielika Dievu 1. vietā. Viņš dibināja draudzes Latvijā un Krievijā. Viņš sūtīja misionārus, viņš rīkoja sapulces. Viņš darīja visu, tulkoja un sludināja visādos veidos. Un viņam bija sieva, kura ļoti daudz palīdzēja tulkošanā. Viņi gribēja precēties, bet viņš teica, ka Dievs viņam ir pirmajā vietā. Viņš gadu sūtīja viņu uz Angliju mācīties angļu valodu, un pēc tam gadu viņa mācījās vācu valodu Vācijā. Un pēc diviem gadiem viņi apprecējās. Un viņa rīcības dēļ, viņu pašu aizsūtīja uz Sibīriju un deva nedēļu, kuras laikā viņš sarīkoja sapulces, uz kurām ieradās simtiem cilvēku, un simtiem arī tika izglābti.
„Jo cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušos.” (Lūkas 19:10)
Un zini, te ir svarīgs vārds – „meklēt”, nevis tikai glābt, bet arī meklēt. Lai tu varētu kādu izglābt, tev sākumā viņš ir jāatrod. Tev pašam jāiet un jāmeklē. Internetā ir parādījies pedofils, kurš ļoti aktīvi darbojās internetā, un katru dienu viņam bija no 1 līdz 2 upuriem, un tā septiņu gada laikā viņš dabūja 1000 cilvēkus, viens pats, iedomājies? Ja mēs dabūtu katrs vismaz vienu cilvēku nedēļā uz dievkalpojumu, iedomājies, cik mēs būtu liela draudze? Mēs jau būtu tūkstošiem! Ir tik daudz sakropļotas, sabojātas dzīves, bet, ja būtu tūkstotis laimīgas, izglābtas dzīves! Es vēlos arī aicināt tevi pieņemt lēmumu, ka tu tiešām vēlies kaut ko sasniegt Dievam par godu, ka tu negribi tikai nodzīvot visu dzīvi, vadot 8 cilvēku grupiņu, tas ir piezemēts mērķis, mēs varam iet un darīt, ja mēs gribam. Es nesaku, ka man viss ideāli iznāk. Ielas nav vienīgā vieta, kur evaņģelizēt, ir vēl internets un citi veidi, katram ir savs, nebaidies, pieņem lēmumu un turies pie tā, ej uz priekšu, un Dievs tev palīdzēs. Viņš mūs ļoti mīl, mēs esam Viņa dēli un meitas, jo mēs Viņu mīlam.
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Valērija Ivanova, rediģēja Ieva Našeniece.
