Es stāstīšu par mīlestību,
par to mīlestību, ar kādu mīl Dievs. Par to mīlestību, kādu mums būtu jāsaņem un kāda mums būtu jādod.Es stāstīšu, kāpēc mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas, kāpēc mēs iekāpjam vienā un tajā pašā „mēslu čupā.” Es apbrīnoju, kā mēs dzīvojam, kā mēs atkārtojam vienas un tās pašas kļūdas pat elementārās lietās! Bezatbildība, nolaidība, tam visam ir sekas. Tas traucē tev pašam, tas iedragā tavu emocionālo stāvokli, garīgo stāvokli, tas iedragā citu cilvēku dzīves, tavu mājas grupiņu, tavu draudzi, tavu ģimeni.
Es kā mācītājs draudzē saskaros ar cilvēku muļķīgu rīcību, reāli vienu un to pašu, un nekad mēs neizdarām līdz galam pareizi. Tas notiek bezatbildības dēļ. Un kāpēc? Tāpēc ka tu, cilvēk, vienkārši nesaproti, tu neesi izpratis, kāda ir Dieva mīlestība un kas tu esi. Acīmredzot tu kaut kādā veidā neļauj Dievam sevi mīlēt. Jo tikai tie, kuri ir mīlēti, spēj dot mīlestību arī citiem. Un bija vairākas svētrunas tēmas, jau vairākas svētdienas pēc kārtas tika runāts par mūsu stāvokli, par to, kas mēs esam Jēzū Kristū.
Tu esi Ķēniņa bērns, tad, ja tu tiešām to apzinies, ka tu tiešām esi Ķēniņa dēls, tad arī tava rīcība pret cilvēkiem, tava attieksme pret cilvēkiem un saviem pienākumiem ir kā Ķēniņam. Ja tev tāda nav, tad kaut kas nav pareizi tavā galvā. Tu saproti, ko es gribu tev pateikt? Visas tavas problēmas sniedzas tavā iepriekšējā dzīvē. Kāda ir bijusi attieksme pret tevi no citu cilvēku puses? Tā mīlestība, ar kuru mēs mīlam Dievu, līdzinās tai mīlestībai, ar kādu mūs ir mīlējuši citi cilvēki. Un cilvēks, kurš nav mīlēts, nespēj mīlēt citus. Nespēj normāli mīlēt savu darbu un pienācīgi veikt savus pienākumus. Šādam cilvēkam galvā ir putra. Vienalga, cik augstu viņš kāps, viņš vienalga kritīs. Sāpināti cilvēki sāpina citus. Tieši tāpat mīlēti cilvēki māk mīlēt citus.
Mums ir jāpiedzimst mīlestībā, un šodien es tev atklāšu dažus noslēpumus, dažas patiesības, kas pašos pamatos var izmainīt tavu dzīvi. Tas neko neizmaina, ja es redzu kaut kādas nekārtības un pasaku par to cilvēku, ka viņš ir „Antiņš” vai muļķis. Šodien es tā arī nodomāju pie sevis. Ko tas mainīja? Pirmkārt, es sagrēkoju un nožēloju to. Otrkārt, tu vari mainīt savā dzīvē struktūru sev apkārt, apstākļus sev apkārt, bet kamēr tev neizmainīsies sirds attieksme pret cilvēkiem, pret pienākumiem, tikmēr tavā dzīvē nekas nemainīsies. Un bez mīlestības tava attieksme neizmainīsies.
Es analizēju sevi vakar un šodien no rīta, es domāju, kāpēc es esmu tik normāls. Kāda ir mana pagātne? Pilnīgi nekāda. Kāda ir mana bērnība? Arī nekāda. Kāda ir bijusi visa mana dzīve – narkotikas, cietums?! Tad kāpēc es esmu tik normāls pēc visiem šiem notikumiem? Es ar šo visu neslavinu sevi, bet kāpēc es nepieļauju, lūk, tādas pašas kļūdas, kā liels vairums mūsu vidū? Es nesaku, ka esmu ideāls vai perfekts, bet kāpēc es nedaru tādas muļķības? Kāpēc es redzu kādas lietas un citi neredz? Kāpēc tā notiek? Draugs, tam ir iemesls. Arī tam, ka es stāvu katru svētdienu draudzes priekšā, runāju, un cilvēki, kuri ir atnākuši, klausās, tam arī ir iemesls. Ir ļoti svarīgi piedzimt mīlestībā. Kad bērns piedzimst ģimenē, ir ļoti svarīgi, ka viņam ir abi vecāki, gan tētis, gan mamma. Un kad tētis un mamma dzīvo mierā, rūpējas par savu bērnu un velta viņam pietiekoši daudz uzmanības. Ir ļoti liela atšķirība starp tiem bērniem, kuri ir nākuši no šķirtām ģimenēm un tiem bērniem, kuri ir nākuši no veselīgām ģimenēm. To var redzēt arī pie pasaulīgiem cilvēkiem, kuri dzīvo bez Kristus un bez Dieva.
Krieviem ir tāds teiciens: „Ņet semji bez uroda” Arī Salamans, kurš tika normāli audzināts, tomēr atkrita no Dieva un sāka elkus pielūgt. Bet tie bērni, kuri ir saņēmuši pietiekamā daudzumā, tā kā viņiem tas bija vajadzīgs, vecāku mīlestību, viņi citādi attiecas pret dzīvi, citādi attiecas pret cilvēkiem, citādi skatās uz sevi. Viņi ir daudz spējīgāki, vairāk vai mazāk normāli cilvēki izaug.
Arī ģimenēs, kurās ir abi vecāki, bet viņi pārāk bieži strīdas, es nesaku, ka vecāki nekad nedrīkst strīdēties, bet, ja tas ir regulāri un tā jau ir sistēma, bērni iegūst traumas, kropļojumus savā dvēselē, savā garā. Un ļoti iespējams, ka tas viss viņiem atsauksies dzīves garumā. Ja ir bijusi seksuāla izmantošana, vispār nerunāsim. Jo sekas seksuālai izmantošanai ir vispār šausmīgas. Un mēs inkaunteros kalpodami esam pamanījuši, ka bez maz vai katrs otrais, ja ne vēl vairāk, ir bērnībā bijis seksuāli izmantots. Un sekas tam ir ļoti, ļoti nopietnas visas dzīves garumā. Tātad dažādi kropļojumi bērnībā, mīlestības trūkums izraisa sekas cilvēkam vēlāk. Lūk, no kurienes ir problēmas. Lūk, kāpēc mums nesanāk būt tādiem, kādi mēs gribam būt.
Mans tēvs nomira, kad man bija četri gadi. Ar patēvu man bija attiecības tādas, ka es nevēlējos mājās uzturēties vispār. Es viņu nemīlēju un viņš mani arī nē. Bērnības traumas man ir pietiekoši daudz. Es arī izaugu vēlāk par narkomānu un dzērāju, par tādu, kurš vienmēr turas pretī visām varām. Vai tā ir valsts vara, vai tie ir skolotāji skolā, vai kādi autoritatīvi cilvēki, es vienmēr biju pret. Buntinieks pret sabiedrību, pret visu pasauli. Es izturējos izaicinoši. Un remdināt savu izsalkumu pēc Dieva, kuru es nepazinu, pēc miera, lai kaut kādā veidā aizmirstos, es sāku lietot narkotikas, es daudz dzēru, kļuvu atkarīgs, mana dzīve bija viens posts. Arī cilvēki, kuri bija man apkārt, līdz ar to cieta. Un tomēr, es kaut kāds baigi normālais esmu. Un tu domā, ka tas ir tikai tāpēc, ka Dievs mani izglāba? Arī tevi Dievs ir izglābis. Tu tikai nepārproti, es nesaku, ka esmu ideāls, taču es secināju vienu tādu lietu, ka mans prāts un emocijas, iekšējā stāja ir ļoti labā kārtībā. Tās problēmas, ar kurām cīnās lielākais vairums, mani neskar, man to vienkārši nav. Es neesmu no akmens, es neesmu no dzelzs, es neesmu Dievs galu galā. Man šīs problēmas nav un es brīnos par citiem, kur tā var dzīvot vispār? Gads no gada paiet, un daži, kuri ir mūsu draudzē jau no pašiem pirmsākumiem, turpina dzīvot tāpat, tajās pašās „kakās.”
„Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību.” (Salamana pamācības 26:11)
Kur ir problēma? Draugs, tu neesi piedzimis mīlestībā, tu nesaņem mīlestību un nespēj būt dziedināts. Un kamēr tu nesaņemsi to pietiekamā daudzumā, tikmēr tu nebūsi dziedināts.
„Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1. Vēstule Korintiešiem 13:4-8)
Mīlestība apklāj visu, tas nozīmē, ka mīlestība dziedina, draugs. Dievs ir mīlestība.
„Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa evaņģēlijs 3:3)
Tātad cilvēks piedzimst no Svētā Gara, atzīstot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu atdzimsti, Dievs dod tev jaunu sirdi, jaunu būtību iekšā, tu kļūsti par jaunu cilvēku ar jaunu dzīvi. Bet bez tā, ka tu piedzimsti no Dieva, ir jāpiedzimst arī draudzē. Ja cilvēks iznāk draudzes priekšā un noskaita grēku nožēlas lūgšanu, bet neiesakņojas mājas grupiņā, ja viņš nesaņem mīlestību mājas grupiņā no sava līdera, ja mājas grupiņa nesaņem mīlestību no šī cilvēka, tad šāds cilvēks ir nelikumīgās attiecībās, līdzīgi kā civillaulībā. Laulība ir saistīta ar derību. Un šie cilvēki, kuri iznāk draudzes priekšā un pēc tam neiesakņojas, paliek ar savām problēmām. Viņi sāk staigāt turpu – šurpu, iesākumā viņi ir neapmierināti ar savu mājas grupiņu, var nomainīt grupiņu. Pēc tam viņi sāk mainīt jau citus apstākļus, pēc tam sāk vainot citus cilvēkus, pēc tam maina draudzi. Un beigu beigās ir jautājums par to, vai vispār viņi nonāks debesīs. Un problēma ir vienkārša – cilvēks nav piedzimis draudzē, no augšas piedzimis, bet draudzē nē.
Runājot par attiecībām starp laulātiem un nelaulātiem cilvēkiem. Tie, kuri dzīvo neprecējušies, jūs esat egoisti, jūs dzīvojat sev, jūs neuzņematies nekādu atbildību par savu ģimeni un otru cilvēku. Šādu cilvēku filozofija ir ļoti vienkārša, – tiem, kuri dzīvo kopā civillaulībā, kas arī ir laulība, bet nereģistrēta laulība. Kāpēc tad šie cilvēki nereģistrē savas attiecības? Jo gandrīz simts procentos gadījumu, neatkarīgi no tā, kādas pasaku pilis tev zīmē otrs partneris, ko viņš saka par otru, viņš dzīvo ar otru tik ilgi, kamēr viņu viss apmierina. Jo laulība ir līgums, tā ir derība. Cilvēks saka: „Nav vērts smērēt papīrus.” Patiesībā viņš negrib uzņemties atbildību.
Pēc tam seko kontrole. Kādā veidā? Nereģistrētā laulībā, kur cilvēki, nav nolēmuši ziedot visu savu dzīvi viens otram, rodas problēmas. Ideāla derība ir Dieva priekšā, kad katrs laulātais solās Dieva dēļ mīlēt viens otru. Reģistrēta laulība tiek, protams, dzimtsarakstu nodaļā. Šādā laulībā nevajadzētu būt lielām problēmām. Bet nereģistrētā laulībā sākas problēma un, lai otrs no tevis neaizietu, parasti viens ir tas cietējs, otrs tas kontrolētājs, tev vajag visādi viņam izdabāt, tev nemitīgi vajag kaut ko darīt un rīkoties domājot: „Ka tik viņš vai viņa mani neatstāj.” Ja tev ir derība Dieva priekšā, tev nav jāuztraucas un nav jākontrolē otrs.
Nereģistrētā laulībā nevar dzimt normāli bērni, jo tur nav patiesas mīlestības. Varbūt kaut kur kāds mazs procentiņš neatbilst tam, ko es tev stāstu, bet lielākajā vairumā tur nav mīlestības. Tur nav atbildības un tur nevar nākt pasaulē tiešām veselīgi, mīlēti bērni. Tas nozīmē, ka otrs ir ar tevi tik ilgi kopā, kamēr viņu viss apmierina. Tevi nesaista nekāda atbildības sajūta, tu vari vienkārši pacelt cepuri un aiziet jebkurā brīdī. Bet, ja tev ir oficiāli noslēgta laulība, tad tev jau tik daudz kā manta uz pusēm dalās jau. Es zinu cilvēkus, kuri jau sen kopā nedzīvo, bet nevar izšķirties tikai mantas dēļ. Vienīgā un pareizā laulība ir Dieva priekšā. Jaunpiedzimuši kristieši, kuri pazīst Dievu personīgi, kuri ir piedzimuši draudzē, kuri ir pilnvērtīgi draudzes locekļi, un kuri solās viens otram mīlestību, mīl viens otru caur Jēzu Kristu.
Vecajā derībā ķēniņiem bija daudzas sievas. Šo ķēniņu blakussievas un bērni, kuri nebija no ķēniņa, nemantoja troni. Troni mantoja tikai īstie bērni. Ja tu aizbrauksi, piemēram, uz Rundāles pili, tu vari palasīt un pajautāt par pils vēsturi, kāpēc ir šī pils, kas to uzcēla. Krievijas ķeizariene uzcēla šo pili savam mīļākajam. Taču viņš nevarēja mantot troni, un viņa bērni arī nevarētu mantot troni. Tāpēc oficiāli bija jāizskatās visam citādi. Un uz gleznām, kuras atrodas pilī, to visu var redzēt. Ir tāds vārds – konkubīnes. Arī katoļiem, garīdzniekiem, varas nesējiem viduslaikos bija konkubīnes, prostitūtas, blakussievas, viņas neko nemantoja, mantoja viņu īstās sievas un īstie bērni, kuri dzima derībā.
Tātad attiecības ar Dievu, ja tu neesi iesakņojies draudzē, ir līdzīgas ārpus laulības sakariem. Attiecības bez derības. Ja tev nav lēmuma, ka šī ir tava draudze līdz galam, tas nozīmē, ka tu neesi iesakņojies. Tu joprojām ar neuzticību skaties uz mācītāju, skaties uz līderiem, tu jebkurā brīdī esi gatavs atstāt draudzi, tad jau tev nav draudzes, tu neesi īstais bērns. Piedzimt mīlestībā nozīmē piedzimt normālā ģimenē, nevis ārpus laulības, civillaulībā, bet ar derību slēgtā laulībā, kur vienam pret otru ir zināma atbildība.
Tad nu es domāju, no kurienes es normāls tāds radies. Un es sapratu, ka mans tētis un mana mamma bija ļoti jauni, kad apprecējās, bet es piedzimu normālā ģimenē. Līdz četru gadu vecumam es daudz ko atceros no savas dzīves, un man nav nekā negatīva, ko atcerēties. Ja arī mans tēvs jau bija sācis lietot alkoholu, es katrā ziņā to vēl nesapratu un neizjutu, jo es saņēmu pietiekami daudz mīlestības.
Un ir svarīgi, kā bērns piedzimst. Tieši pirmie trīs gadi ir vissvarīgākie. Un ja kristietis ienāk draudzē, un tūlīt neiesakņojas mājas grupiņā, vai arī grupiņas vadītājs nepareizi izturas pret viņu, un cilvēks nesaņem pilnvērtīgu aprūpi un mīlestību, šie pirmie mēneši ir izšķirošie. Lūk, no kurienes rodas tie kroplīgie kristieši. Nespējīgi un nevarīgi, un neauglīgi, lūk, kādi viņi kļūst, ja neiesakņojas draudzē. Ne viņi ir mīlēti, ne viņi paši spēj dot mīlestību un adekvāti rīkoties.
Tātad pirmos gadus es augu veselīgā ģimenē. Neilgi pirms mana tēva nāves es atceros pirmo savu negatīvo emociju, šķiet, ka mani vecāki jau bija pašķīrušies, bija jau problēmas ģimenē, tēvs lietoja alkoholu. Kad tēvs nomira un manā dzīvē ienāca patēvs, tad mana dzīve sagriezās pilnīgi ar kājām gaisā. Bet es jau piecu gadu vecumā mācēju lasīt, es atceros, ka mamma man mācīja lasīt un skaitīt ar zaļiem plastmasas burtiņiem un baltiem cipariņiem. Atceros arī savu pirmo grāmatu. Bērnudārzā es sāku iet nevis sava vecuma grupā, bet vienu gadu vecākā grupā, es biju gudrāks par pārējiem grupiņas bērniem. Jo viņi nemācēja ne lasīt, ne skaitīt, man bērnu dārzā nebija ko darīt, man bija garlaicīgi, jo es visu zināju. Manā grupiņā bija viens vai divi bērni, kuri varēja tikpat cik es. Es piedzimu normālā ģimenē, draugi. Un lūk, tas arī atsaucās šodien uz to, ka es esmu normāls. Kaut arī pēc tam mana dzīve tika sabojāta, es pietiekoši daudz tiku sabojāts no vecāku puses, taču pats sākums bija labs, un tas vēl nav viss.
Kad es piedzimu no augšas, tas ir, no Dieva, un tas notika cietumā, paldies Dievam par cietumu, goda vārds! Es nezināju neko par cietuma kapelu, es zināju tikai to, ka man ir vajadzīga draudze. Pirmais, ko es satiku, bija brālis Kristū, Juris, un es viņam uzreiz stāstīju par Dievu. Viņš uzreiz aizveda mani uz cietuma kapelu. Un, satiekot kapelānu, viņš viņam teica: „Es atvedu vienu.” Es nodomāju: „Nu gan laiž džeks,” es tāpat būtu atnācis arī bez viņa palīdzības. Bet viņš bija tāds lielīgs. Kapelāns man iedeva Bībeli un teica: „Lasi katru dienu.” Mana ikdiena, gads un trīs mēneši, bija kopā ar kapelānu un brāļiem Kristū. Tur bija tāds Aleksandrs, es neko nezinu par viņu šodien, es nekad nejutu no viņa neko tādu, ka viņš darītu kaut ko sev vai sevis dēļ. Galu galā, ko no manis varēja paņemt? Kāda jēga bija mani celt, pavadīt ar mani laiku? Man mācīja un skaidroja Bībeli, atceros zēnu vārdā Edgars, kurš perfekti zināja Bībeli, es visos jautājumos gāju pie viņa, viņš man skaisti skaidroja Bībeli. Ikdiena kapelā kopā ar jaunpiedzimušiem kristiešiem. Mēs baudījām vakarēdienu, reizēm tas bija vienkārši ūdens ar rupjmaizi. Mēs darījām to bieži, kad nācām kopā. Draugs, es piedzimu reālā Dieva ģimenē. Ne tikai no Dieva, bet starp Dieva cilvēkiem. Un mans pirmais gads un trīs mēneši, pēc tam bija cits posms, es ne tur ieklīdu, man nebija, kur iet, tā nebija mana vieta, kur man būt, bet tā bija vienīgā draudze manā pilsētā, kur es varēju būt, citas tur nebija. To gadu un trīs mēnešus es reāli baudīju Dieva mīlestību no cilvēkiem.
„Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Maleahijas 3:23-24)
Ēlija, var teikt, ir Jēzus, kas ir atnācis, kurš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, un pirms laiku beigām Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem. Dievs saka, ka lāsta smagums nāk no tā, ka ir nepareizas attiecības starp tēviem un bērniem, bērniem ar tēviem, līderiem draudzē ar mājas grupu cilvēkiem, mācītājiem ar draudzi un draudzei ar mācītāju. Kamēr nav tuvas mīlestības pilnas attiecības, nav runa par dziedināšanu un par pilnvērtīgu kristietību. Un es zinu, ka pēdējā un visu laiku lielākā atmoda nāks tad, kad tēvu sirdis tiks piegrieztas bērniem. Draugi, Dieva vadība caur 12, caur māceklību, caur tuvām, pareizām, mīlestības pilnām attiecībām. Kad mācekļi cienīs savu līderi, kad līderis cienīs savus cilvēkus, mīlēs viņus. Lūk, tad nāks atmoda. Un es zinu, ka mēs, draudze „Kristus Pasaulei”, esam avangardā, jo mums jau no pašiem draudzes pirmsākumiem sirdī ir, lūk, šādas attiecības. Laiks, kad draudze varēja augt un attīstīties, baudīt Dieva svētības bez mājas grupām ir beidzies. Draudzes bez mājas grupām faktiski ir nolemtas. Jo mājas grupās ir iespēja saņemt mīlestību, un, ja šīs iespējas nav, šī draudze ir nolemta. Tādā draudzē būs nepilnvērtīgi kristieši, kuri ilgi nekalpos, nebaudīs Dieva svētības un līdz galam, iespējams, neaizies.
Lūk, dzimis mīlestībā, – tas nozīmē piedzimt no Dieva un piedzimt draudzē.
Bērniem ir vajadzīga uzmanība un audzināšana. Lūk, kāpēc, kad cilvēki iznāk šeit priekšā, jeb pēc tam viņi neiesakņojas draudzē un grupiņā jeb tu viņu pamet, tas ir ārpus laulības bērns. Civillaulība, kopā dzīvo bez atbildības. Tu domā: „Es esmu ar Dievu, man cilvēkus nevajag!” Draugs, vajag!
Un tad, ja savelk kopā visu šo informāciju, lūk, no kurienes jums ir normāls mācītājs, viņš ir saņēmis mīlestību, un tas ir brīnums, ka es to saņēmu. Paldies Dievam par šo vietu, kur es biju. Tā bija labākā vieta, kur es varēju būt. Es citreiz, saku: „Man nekāds inkaunters reāli nav bijis, es tik un tā esmu brīvs,” sieva saka: „Tev bija cietumā inkaunters 1 gadu un 3 mēnešus, nerunā man te!” Viņa zina, un tieši tā tas arī bija. Es esmu piedzimis mīlestībā, un, ja tu piedzimsti mīlestībā, tu kļūsti par pilnvērtīgu cilvēku ar stāju, pašapziņu, ticību, kurš spēj kalnus gāzt, kuram nav nekas neiespējams. Un, ja joprojām tev ir problēmas, un joprojām tu atgriezies pie tiem pašiem vēmekļiem, acīmredzot ir jāsakārto attiecības ar draudzi, ar Dievu un arī ar draudzi. Draugi, Kristus ir galva, mēs – miesa. Mēs esam Kristus locekļi, daļa no Kristus. Jāņa evaņģēlijā skaidri rakstīts, ka Viņš ir mūsos, un mēs Viņā. Mēs Viņā, Viņš mūsos. Mēs esam viens. Prinči un princeses. Un, starp citu, par to balss skaļumu un intonāciju runājot, realitāte ir tieši tāda, kādu jūs tikko dzirdējāt. Tāda diemžēl ir realitāte, ko es ļoti nevēlos, bet tāda tā ir. Vīri ir izslāpuši pēc mīlestības. Maleahijas grāmatas pravietojums, ko es tikko lasīju, ka tēva sirdis tiks piegrieztas bērniem, bērnu sirdis tēviem, tas ir pēdējais teksts Vecajā Derībā. Pēc tam sākas Jaunā Derība. Pēdējie vārdi Vecajā Derībā skan – bez mīlestības nebūs atmodas tavā dzīvē, izlaušanās. Tev vajag mīlestību, bet tas ir saistīts ar derību jeb līgumu. Ne tikai tad, kad tev ir izdevīgi. Bet mīli arī savu mācītāju, mīli savu vadītāju, bez nosacījumiem.
Kāds mācītājs stāsta par savu brāli. Ģimene šķirta, ir jaunākais brālītis, kas piedzimis no nākamā mammas vīra. Jau trešais vīrietis ģimenē, viņš dzer, pamet ģimeni, un, protams, kā jau visiem šiem tēviņiem, kuri ir bez atbildības jeb derības ir baudījuši tuvību ar savu sievieti, pēc tam viņu pametuši, ģimenē aug kroplīgs bērns. Kā viņš rīkojas pret savu ģimeni? Reizi mēnesī viņam noteikti vajag satikt savu dēlu. Neesi pamanījis nekur tādus jokus? Visu laiku viņš nav bijis vajadzīgs, bet pēkšņi viņam vajag. Tiklīdz tu sāksi kalpot Dievam, pēkšņi tam tēviņam, nodzērušam purnam, vajadzēs savu dēlu vai meitu. Pasargā, Dievs, dot viņam to bērnu vispār, Dieva vietā bērns ir. Šeit nedaudz cita situācija, bērnam to tēvu vajag, vienalga kādu, ir tikai mamma. Viņš stāsta par savu brālīti, kad tēvs svētdienā piezvana: „Man vajag mazo,” un viņi sarunā, ka viņš būs piecos vakarā, savāks uz tik un tik ilgu laiku. Ko dara mazais brāītis? Mazais sakrāmē savu mazo mugursomu un gaida savu tēti. Viņš iziet ārā ar savu mugursomu, sēž uz lieveņa un gaida savu tēti. Viņš gaida stundu, gaida divas stundas, trīs stundas, lielais brālis, kurš iet pie brālīša, saka: „Klausies, viņš nenāks, viņš nebūs,” bet mazais brālītis saka: „Nē, mans tētis nāks.” Viņš neatnāk. Un tas turpinājās ilgi. Viņš vienmēr viņu gaida. Kas no viņa izaugs? Tas, ko es teicu, – cilvēks, kurš ir sacēlies pret visu un visiem, cilvēks, kurš netic nevienam un nekam, salauzta dzīve. Lūk, kādi bērni aug nepilnvērtīgās ģimenēs. Nepilnvērtīgā draudzē, kurā nav mīlestības, kurā nav tēva sirds piegrieztas un otrādi. Dzimis mīlestībā.
„Tāpēc pirmā derība nav bez asinīm iesvētīta.” (Ebrejiem 9:18)
Derība jeb līgums Vecajā Derībā tika slēgts ar asinīm. Dievs noslēdza līgumu ar cilvēkiem. Pienesot upuri, asinis izlejot, šo derību apstiprinot ar dzīvnieku upuriem. Cilvēks apsola jeb vienojās pildīt savas saistības pret Dievu, Dievs apsola svētīt un savas saistības pildīt, bet, tiklīdz šīs saistības netiek pildītas, ir problēma. Kurš parasti jeb vienmēr nepilda saistības? Dievs nevar melot un būt neuzticams, tātad cilvēks no savas puses neizpilda saistības ar Dievu! Bet ir derība.
Sievietei, jaunavai, neviens ārsts tā sakarīgi nespēs izskaidrot, kāpēc ir vajadzīga jaunavības plēvīte. Kādēļ? Jo pēc pirmās nakts, kad līgava un līgavainis saiet kopā, šī plēvīte tiek sabojāta, un ir asinis, un pēc tam tā vairāk neatjaunojas. Cilvēkam parasti dažādas rētas un ievainojumi sadzīst un atjaunojas, bet plēvīte neatjaunojas. Reāli neviens nevar saprast, kāpēc tas ir vajadzīgs sievietei. Lūk, kāda doma. Dievs ir paredzējis vienu vīrieti un vienu sievieti, un bērnus viena vīrieša un vienas sievietes ģimenē, tikai tā. Kad notiek pirmais akts, derība tiek slēgta ar asinīm. Asins derība. Viens vīrietis, viena sieviete, un bērni pilnvērtīgā ģimenē. Lūk, kāpēc Dievs rada dažādus brīnumus.Ja tu vari izdomāt kādu labāku skaidrojumu, izdomā. Šis ir mans skaidrojums. Un nebūt neizdomāju pats šo skaidrojumu. Piedzimt mīlestībā nozīmē piedzimt laulībā, slēgtā ar derību, kur abas puses uzņemas atbildību un ir kopā līdz galam. Tas attiecas uz laulību, un attiecas uz draudzi.
Kas piedzimst no augšas, tam jāpiedzimst arī savā Dieva ģimenē. Tu tiec uzņemts Dieva ģimenē. Tā nav vispārīga universāla draudze, bet gan konkrēta vietējā draudze, konkrēti cilvēki, konkrēts garīgais tēvs un garīgā māte. Vai šī ir tava draudze? Jā? Šis ir tavs mācītājs? Jā? Pēc idejas, tev vajadzētu būt ļoti svētītam cilvēkam. Tu tici uz Jēzu Kristu? Jā. Tici uz Trīsvienīgu Dievu? Jā. Uz Tēvu? Jā. Uz Dēlu? Jā. Un Svēto Garu? Jā. Trīs vienā. Tu tici, ka Jēzus Kristus mira par mūsu grēkiem? Jā. Trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās? Jā. Ikviens, kas tic uz Viņu, tiek izglābts! Jā! Tu tici? Jā. Un tev ir mācītājs? Jā. Es? Jā. Līdz galam? Jā. Un šī draudze tev ir līdz galam? Jā. Draugs, tu esi ļoti svētīts. Aleluja.
Tuvība bez derības ir civillaulība, kur nevar valdīt pilnīga mīlestība, jo mīlestība ietver pienākumus un atbildība, āmen. Piedzimšana no Dieva, no Svētā Gara, ticot uz Jēzu Kristu, un neesot draudzē līdz galam, ir kā civillaulība, lūk, kur rodas kroplības. Sāc saprast?
Reiz kāda sieviete vārdā Marija svaidīja Jēzu ar ļoti dārgu eļļu.
„Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju.” (Jāņa 12:3)
Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda, kurš vēlāk nodeva Jēzu Kristu, teica: „Kāpēc šī eļļa nav pārdota un nauda izdalīta nabagiem?” Jūda uzdrošinājās ar šiem vārdiem teikt: „Jēzu, Tu neesi cienīgs, ka šī sieviete izšķiež, lūk, šādu bagātību, nabagi ir svarīgāki, kāpēc šī nauda nav nabagiem izdalīta?” Jūdam šķita, ka nabagi ir svarīgāki par Jēzu. Un interesanti ir arī par pēdējo vakarēdienu. Tu esi daudzas reizes lasījis evaņģēlijos, ka Jēzus mācekļi baudīja vakarēdienu, kas ir vakarēdiens? Es nedaudz paskaidrošu. Kad Jēzus deva mācekļiem vakarēdienu, Viņš teica:
„Tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mateja 26:28).
Kādas asinis? Jaunās Derības asinis. Vakarēdienā, faktiski, Jēzus slēdza ar mācekļiem derību – „Manas asinis, Mana miesa, ēdienu baudiet, līdz galam ar Mani būsiet, Es ar jums līdz galam”. Viņš slēdza derību vakarēdienā. Kā Jūda nodeva Jēzu Kristu? Viņš nespēj noslēgt derību, uzņemties atbildību, viņam Jēzus bija vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr tas apmierināja viņa intereses un vajadzības.
Tas ļoti atgādina man vairumu cilvēkus – man Jēzus, draudze, līderi un mācītājs ir vajadzīgi tik ilgi, kamēr man tas ir komfortabli un kamēr tas ir manās interesēs. Ilgi, šādi cilvēki, nevar baudīt Kristus svētības un nevar izdzīvot, garīgi nevar izdzīvot. Cilvēkam ir jābūt derībā ar Dievu un arī ar draudzi. Nē, mēs te neparakstām papīrus – “Būšu uzticīgs savai draudzei līdz galam.” Tam jābūt tavam iekšējam lēmumam! Ja tu tiešām esi pārliecināts, ka tā ir tava draudze, lūk, kur sākas svētības. Lūk, kur dažiem labiem var būt iztrūkstošais posms. Jo mēs nevaram rīkoties pareizi, kamēr paši neesam izbaudījuši mīlestību. Neuzticība draudzei, neuzticība mācītājam nenāk no mīlestības. Cik es zinu, šī ir mana draudze līdz galam. Es to esmu teicis, esmu šeit par to runājis pēdējos sprediķos pirms atvaļinājuma. Es demonstrēju šeit to arī. Tas biju es. No manas puses, bet būtu labi arī no abām pusēm, jo derība ir no abām pusēm, līgums. Dzimis mīlestībā.
Par Jūdu. Jūda nespēja noslēgt derību. Viņš nodeva Jēzu Kristu. Saņēmis kumosu, viņš izgāja ārā. Droši vien izspļāva kumosu, tā varētu teikt. Izgāja ārā, nodeva par 30 sudraba grašiem un pakārās. Jūda bija mantkārīgs. Viņš turēja kasi, viņš bija kasieris savā draudzē, Jēzus draudzē, tajā laikā. Jūda piesavinājās iemaksas. Lūk, kāpēc viņš teica: „Kāpēc nauda nav izdalīta nabagiem? Kāpēc Jēzum tāda izšķērdība?”
Kad tu dāvini dāvanas, kad es dāvinu dāvanas, cik vērtīgas tās ir? Ir dažādi cilvēki, kam tu dāvini dāvanas. Ja nu tas ir mācītājs, kam tu dāvini dāvanu? Piemēram, kad man ir dzimšanas diena, draudzē ir ieviesusies tradīcija, ka katrs dāvina dāvanu naudas izteiksmē. Es to neesmu noteicis, tāda ir draudzes pašas griba. Tad kādu dāvanu dāvina mācītājam? Kādu dāvinu dāvina ķēniņi viens otram? Un kāda vispār ir ķēnišķīga dāvana? Tas, kas otram ir vajadzīgs? Vai kaut kas tāds, kas otram nav vajadzīgs? Kad Marija svaidīja Jēzu ar šo dārgo eļļu, tā bija izšķērdība. Tā bija nevajadzīga dāvana Jēzum Kristum. Jūda domāja loģiski, viņš loģiski sprieda: „ Tā ir nauda. Kāpēc tāda izšķērdība?” Jēzus viņam teica: „Liec viņu mierā.” Viņš pieņēma šo dāvanu. Kādu dāvanu tu dāvināsi augstāk stāvošām personām? Kaut kādu zobu birstīti, to, ko viņam vajag? Vai izšķērdīgu dāvanu? To, ko viņam nevajag. Tas nekas, ka nevajag, galvenais, ka izšķērdīga, dārga, laba dāvana. Tas ir katram pēc spējām. Bībele saka: „Kur ir tava manta, tur ir tava sirds.” Ja tas tiešām ir tavs mācītājs, tu nedāvināsi zobu birstīti. Tā taču ir! Es savējiem dāvinu ķēnišķīgas dāvanas. Tādas, ko viņi paši nopelnīt nevar. Daži labi jau man te ir izlutināti. Nopelnīt var, bet tas prasīs strādāt nedēļu, divas, kā kuram. Es vērtēju, es domāju. Es nevaru piecus eiro iedot, desmit eiro, pat ne divdesmit. Es nevaru divdesmit eiro dāvanu iedot. Jo es zinu, kas es esmu, kāds ir mans Dievs un kā es domāju. Es gribu dot ķēnišķīgu dāvanu. Tātad es mīlu savus mācekļus. Tā varētu būt? Kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Vedu viņus uz kafejnīcām, lutinu viņus.
Dzimis mīlestībā. Dzimušas mīlestībā, dzimuši mīlestībā. Tu esi Ķēniņa dēls, meita? Tad dāvini ķēnišķīgas dāvanas, bet ne tāpēc, ka tā vajag. Bet tāpēc, ka tā ir tava draudze, tavs mācītājs, tavs Dievs. Kad tu ziedo Dievam, tad dod Viņam ķēnišķīgi. Protams, tā, lai tas tevi nenoved grūtībās. Rēķini līdzi. Kad ķēniņi ķēniņiem dāvina dāvanas, tad tās ir nevajadzīgas dāvanas. Piemēram, ķēniņam jau ir kolekcija ar Rolls-Royce, un viņam vēl vienu Rolls-Royce par vairākiem miljoniem uzdāvinās. Reāli viņam tā nav vajadzība, bet nieciņš skaists. Zini, ko cilvēki saka, uzdāvinot zobu birstīti? „Es zinu, ka tu kārtīgi zobus netīri. Es zinu, ka tu to zobu birstīti pats atļauties nevari, tāpēc es tev palīdzēšu.” Kad cilvēki dāvina mazvērtīgas dāvanas saviem līderiem, viņi ar to saka: „Ak, tu nabadziņš. Tev nav, bet man ir. Lūk, tev dāvaniņa. Iztīri zobiņus rītā. Zobu pastu arī nākamreiz uz vārda dienu uzdāvināšu.” Tāda jauna, svaiga doma. Kur tava manta, tur tava sirds. Ja tu gribi saprast, vai tu esi draudzē vai nē, parēķini finansēs, kā tu ziedo. Lūk, vienkārša formula. Parēķini, kā tu dod Dievam, kā apsveic mācītāju, kā līderus apsveic. Ļoti vienkārši. Vai tev galu galā ir tā mīlestībā draudzē vai nav. Interesanti, ka man dāvaniņas, kad sadāvina, uz aploksnītes uzraksta vārdu virsū. Man patīk, ka vārds ir virsū. Savādāk, es nezinu, no kā tas ir, kas mani apveic. Ir vārdiņš virsū un iekšā summiņa. Cits tur iemetis piecīti, un vārdiņš virsū nav. Un kāpēc nav vārdiņš virsū? Jo šī nav viņa draudze, šis nav viņa mācītājs. Bet, ja tas būs cilvēks, kam pieci eiro būs kosmoss baigais, viņš arī vārdiņu klāt pieliks, jo mācītājs taču zina, ka man nav vairāk naudiņas, un šis no manis, ir kā nabaga atraitnei, pēdējie graši. Domā, ko tu vēlies, bet es mācu Dieva vārdu. „Kur tava manta, tur tava sirds.” Man neko nevajag, man visa kā ir. Bet tas norāda uz mūsu attieksmi, uz mīlestību. Dzimis mīlestībā. Dievs ir labs!
Mēs pie Indras ēdam pusdienas. Viņa nav bagātais miljonārs no visiem maniem miljonāriem. Es zinu viņas finansiālās iespējas. Mēs parasti katrs sametamies pusdienām trīs eiro, bet tas cienasts Indrai, kas ir uz galda, un daudzums nav trīs eiro vērtībā. Gaļa, mērces, saldais un daudz, ēd, cik gribi, un vēl līdzi iedos. Es zinu, viņa mani mīl. Viņa mūs mīl. Dzimis mīlestībā.
“Un notika, kad Samuēls jau bija kļuvis vecs, tad viņš iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā.” (1. Samuēla 8:1)
Tas ir laiks pirms Izraēlā bija ķēniņi. Pirmais bija Sauls, pēc tam bija Dāvids. Taču Dieva griba bija, ka ķēniņš, priesteris un pravietis ir viss vienā personā. Tāds bija Mozus, tādi bija soģi, un tāds bija priesteris Ēlis – viens valdītājs, gan reliģiskais, gan arī laicīgais. Viņa dēli gulēja ar sievietēm templī. Tātad viņi neatbilda standartam. Pēc tam nākamais priesteris ir Samuēls – ķēniņš, priesteris, vadītājs. Arī Samuēla dēli bija mantkārīgi, krāpās un neatbilda standartam. Tātad netikli. Un ko dara cilvēks? Cilvēkiem tas viss apnika. “Mums nav svētības Izraēlā. Te nāk vieni mūs okupēt, te nāk otri okupēt. Te mums nabadzība, te mums slimības.” Viņi nāk pie Samuēla un saka, lūk, kādus vārdus:
“Un viņi tam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos, tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.”‘(1. Samuēla 8:5)
Samuēls nāk ar šo lūgumu pie Dieva, un Dievs atbild.
“Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” (1. Samuēla 8:7)
Ķēniņš Israēla tautai nebija Dieva griba. Dieva griba bija tā, kā bija līdz šim. Tauta prasīja. Un kāds bija ķēniņš pēc tam – Sauls? Bezdievīgs. Kur ir problēma? Viņi maina struktūru. Tagad mums nebūs vairs priesteris vienā personā ar ķēniņu, bet tagad būs atsevišķs priesteris un atsevišķs ķēniņš. Rezultāts bija kāds? Tāds pats. Un, kas galu galā noveda Izraēlu pie šķelšanās? Ķēniņi. Tad kur ir sakne? Sirds attieksmē. Mēs mainām struktūras. Tagad būs grupu draudze, tagad nebūs grupu draudze. Tagad mēs tā slavēsim, tagad mēs tā darīsim. Nekas tev neizdosies, kamēr nemainīsi sirds attieksmi. Tu saki: “Nevaru nevienu cilvēku izglābt.” Maini sirds attieksmi! Metodes, stratēģijas vari mainīt, cik vēlies, nedarbosies. Jo faktiski jebkura metode darbosies, ja tu to darīsi ar pareizu sirds attieksmi. Mīlestībā. Mīli Dievu un mīli cilvēkus!
Būs stāsts par kādu skolotāju, īsts stāsts, īstas amerikāņu personas. Puisēns Tedijs Šodarts un skolotāja Mis Tomsone. Sākumskolas klase, skolotājai pirmā dienā, kad sāka mācīt savus bērnus, viņa pateica klasei: „Es mīlēšu visus bērnus vienādi.” Taču viņa nespēja pildīt šo solījumu, jo pašā pirmajā solā viņai priekšā sēdēja Tedijs – nošļucis, netīrs, nemācījās, draugu viņam nebija, nepatīkams, nesabiedrisks, – un viņa nekādi nevarēja mīlēt viņu līdzvērtīgi ar visiem pārējiem. Lūk, tāda bija viņas problēma. Bet viņu skolā bija tāda kārtība, ka par katru skolēnu ir jāizlasa iepriekšējo skolotāju raksturojums no iepriekšējām klasēm. Tad viņa nosēdās pētīt un lasīt savu bērnu raksturojumus. Protams, ka Tedija raksturojumu atstāja pašu pēdējo. Tas bija pēdējais, par ko viņa vēlējās lasīt un interesēties. Bet lasot viņa ievēroja Tedija iepriekšējo skolotāju raksturojumus, ko viņi bija rakstījuši un tas darīja viņu uzmanīgu. Ieraksti no iepriekšējām skolotājām: 1. klase – Tedijs ir ļoti gudrs un jauks zēns. Labi izpilda mājas darbus un ir ļoti labas manieres. Un vispār ar viņu ir ļoti patīkami draudzēties. 2. klase – Tedijs ir teicams skolnieks. Klasesbiedri viņu ciena, bet viņš ir apbēdināts par savas mammas slimību, kuru atklāja kā nāvīgu slimību. Laikam mājās viņam nav viegli. 3. klase – mātes nāve bija liels satricinājums Tedijam. Tedijs cenšas no visas sirds, bet tēvs nepievērš viņam nekādu uzmanību. Ja netiks nekas mainīts, tad tas var viņu negatīvi ietekmēt. 4. klase – Tedijs ir noslēdzies sevī. Par mācīšanos nav nekāda interese. Viņam nav draugi, un viņš bieži nakšņo skolā.
Šajā brīdī, kad viņa lasīja šos ierakstus, skolotāja saprata, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā, nevis ar šo zēnu. Vairāk ar viņu, ka viņa ir kaut ko palaidusi garām. Un ko viņa izdarīja? Pienāca Ziemassvētkos, kad visi skolēni apsveica savu skolotāju, smukās kastītēs, smukos maisiņos, ar lentītēm, dažādas dāvanas. Tedijs, kā mēs varētu teikt, nošmulētā Maximas maisiņā bija ielicis rokassprādzi no mākslīgiem akmentiņiem, trūka daži akmentiņi, un smaržu pudelīti, kurai bija tikai ceturtā daļa no tilpuma. Lūk, to viņš uzdāvināja savai klases audzinātājai. Kad pārējie bērni to pamanīja, kad skolotāja to izņēma no maisiņa, klase sāka smieties. Bet skolotāja uzlika šo rokassprādzi uz savas rokas un iesmaržinājās ar šīm smaržām. Klase apklusa, un pēc šī notikuma mazais Tedijs pienāca pie skolotājas un teica: „Jūs smaržojat tieši tāpat kā mana mamma.” Šajā brīdī skolotāja saprata, ka viņai nav jāmāca tikai rēķināt, skaitīt un lasīt, bet viņai ir jāmīl savi bērni! Un viņa vairāk uzmanības pievērsa Tedijam, viņš kļuva par viņas mīluli. Un tajā pašā gadā Tedijs kļuva teicamnieks. Viņš sāka teicami mācīties, viņš atplauka. Pēc gada skolotāja saņēma vēstuli, zem durvīm pabāztu: „Jūs esat pati labākā skolotāja.” Pēc sešiem gadiem skolotāja saņēma vēstuli no Tedija: „Pabeidzu vidusskolu ar teicami. Jūs esat labākā skolotāja.” Vēl pēc četriem gadiem: „Pabeidzu koledžu ar teicami. Jūs joprojām esat mana mīļākā skolotāja.” Pagāja vēl četri gadi: „Jūs joprojām esat mana mīļākā skolotāja. Ieguvu bakalaura grādu. Mācīšos tālāk.” Un apakšā paraksts – Teodors F. Štodarts, medicīnas doktors. Un, kad Tedijs atrada savu dzīves biedreni un nolēma precēties, viņš uzaicināja skolotāju būt mātes vietā kāzās. Krieviski, tas saucās посаженная мать. Skolotāja ieradās kāzās. Viņa bija iesmaržinājusies ar viņa mātes smaržām, un šī te pati rokassprādze bija uz viņas rokas. Tedijs teica skolotājai, pieliecies pie auss: „Paldies, ka ticējāt man un likāt sajust, ka esmu jums svarīgs un parādījāt, ka varu izmainīties.” Un skolotāja atbildēja: „Nē, tev paldies, Tedij, ka tu man palīdzēji izmainīties.”
Dzimis mīlestībā. Mīlestība izšķir visu. Mēs esam Dieva ģimene un līdz galam! Un, kamēr tu nesapratīsi to, tikmēr nevarēsi saņemt pilnīgu dziedināšanu un nostāties caur Jēzu Kristu uz stipra pamata, uz savām kājām.
“Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34)
“Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūkas 10:27)
Ir tikai divi baušļi. Visa bauslība faktiski savilkta vienā – mīli Dievu un savu tuvāko. Piedzimsti no Dieva un piedzimsti draudzē, un tu uzplauksi! Nebūs jau vienkārši, mēs esam cilvēki. Mēs arī strīdamies, mēs mēdzam cits citu nosaukt par antiņiem, bet kur ir kāda ģimene, kur ir ikdienā viss ir ideāli? Man bieži savai sievai nākas atvainoties. Man ļoti negribas, bet man nākas. Manai sievai arī man nākas atvainoties, jo mēs neesam ideāli, bet tomēr mēs esam Ķēniņa bērni, mēs esam svēti. Mēs nevaram vienkārši tā viens otram ko pateikt un atstāt to visu, tas nav iespējams, jo mēs esam jauns radījums, cits cilvēks. Aleluja!
Vēl viens stāstiņš. Mēs gandrīz visi klausāmies Jesus Culture dziesmas. Jesus Culture slavēšanas grupas, bāzes draudze ir “Bethel Church” Amerikā un, tur ir mācītājs Bils Džonsons (Bill Johnson) un ir vēl kāds, viņa tuvākais palīgs Kriss Valotons (Kris Vallotton). 25 gadus Bils Džonsons bija viņa garīgais tēvs Krisam Valotonam. Pēc 25 gadiem, viņš pats to raksta par sevi, viņu Dievs uzrunāja: „Klausies, tu jau neesi derībā ar savu mācītāju. Tu kalpo tikai sava labuma dēļ, tu gribi būt pirmais. Tu esi pie mācītāja tuvu, tev ir plaukstoša kalpošana, finansiāli tu esi svētīts.” Viņš pēkšņi saprot, un Dievs uzrunā, ka viņš reāli jebkurā brīdī ir gatavs aiziet. “Kamēr vien tas man ir izdevīgi, es būšu te.” Apmēram tāda attieksme. Varbūt tas nebija viņam tik izteikti, bet viņš saprata, ka viņš nav gatavs veltīt šim cilvēkam visu savu dzīvi. Viņš pats saka tā: „Kā tas būs? Es kalpoju, bet visa slava jau būs vecākajam mācītāja. Viņu jau visi mīl, bet patiesībā to es esmu darījis. Es esmu strādājis, augļi ir, bet visa uzmanība pēc tam ir mācītājam.” Bet Dievs viņam saka: „Tu esi gatavs pilnībā veltīt dzīvi ne tikai Man, bet arī šim cilvēkam, kalpot līdz galam?” Derība. Viņš saprata, ka viņš ir tā kā tādās ārpus laulības attiecībās. Faktiski civillaulībā ar savu mācītāju. Tad nu viņi kalpoja kādā vietā kopā, bija garš ceļš uz šo vietu, viņi brauca ar mašīnu. Abi divi mašīnā klusē, bet viņam iekšā viss vārās, sirds pukst, viņš saprot, ka viņam ir jāsaka mācītājam, ka viņš grib pieņemt lēmumu, ka nodos savu dzīvi savam mācītājam. Viņš raksta: „Mācītājs Bils Džonsons visu ceļu klusēja (kas gan nav nekas neparasts).” Viņi brauc, un viņš kā no lielgabala izšauj: „Es veltīšu visu savu dzīvi tev. Būšu kopā ar tevi līdz nāvei.” Viņš vienkārši pasaka. Viņš ir tāds cilvēks, kurš pasaka, un viņam nākas to darīt. Tad viņš saprata, ko viņš ir izdarījis. Mācītājs atbildēja: „Paldies tev.” Divi vārdi. Viņš raksta, ka pēc šī notikuma viņa finanses palielinājās divkārt un kalpošana uzplauka kā vēl nekad. Un interesanti, ka viņš ir grāmatu uzrakstījis, Kriss Valotons kopā ar Bilu Džonsonu, bet pamatā raksta viņš pats.
Lūk, tāda ir Dieva valstība. Lūk, tas ir tas veids, kā mēs reāli saņemam Dieva svētības. Lūk, tā ir mīlestība līdz galam. Mēs nevaram tā – man nepatīk mūzika, es eju uz citu draudzi. Man pienāca klāt un aizradīja par telefonu, es eju uz citu draudzi. Draugs, ja šī ir tava draudze, tev var sist pa galvu šeit ar Bībeli, un tu neiesi uz citu draudzi, jo tā ir tava draudze, tavs mācītājs. Ja tu esi derībā – mans Dievs, mana draudze. Tas ir tāpat kā laulībā, pirms tu slēdz šādu derību, tu lūdz Dievu, tu padomā, vai tas būs tavs īstais.
Kad Kristīne izvēlējās savu īsto, mēs viņu nomocījām. Kristīne bija tik izturīga. Mēs nomocījām viņu, likām gaidīt. Es savā ziņā to nožēloju, bet viss, kas labs, tas nāk caur grūtībām. „Bez grūtībām mēs nebūsim cilvēki.” Tā teica kāds alpīnists. Ka grūtības dara mūs par cilvēkiem. Alpīnists, protams, arī Everesta iekarotājs.
Es tev uzdošu vienkāršu jautājumu. Vai tu esi derībā ar Dievu un draudzi?
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde, Valērija Ivanova un Ingūna Kazāka
