Lai būtu kopā

Es paturēju tiesības pirmajam apsveikt
draudzi mūsu septiņu gadu jubilejā. Draudze, es jūs apsveicu! „Kristus Pasaulei” aprit septiņi gadi, kopš tā tika iesākta Rīgā. Visas mājas grupiņas un draudzes izriet tieši no Rīgas draudzes. Šodien aprit septiņi gadi, kopš esam kopā. Kāds ir pievienojies ātrāk, kāds vēlāk, bet mēs esam kopā. Draudzes pirmais dievkalpojums Rīgā notika 2008. gada 16. februārī viesnīcas „Maritim” konferenču zālē. Tātad mūsu jubilejas dievkalpojums 22. martā ir ar nelielu laika nobīdi. Ar ko sākās draudze? Viss, kas Dievam vajadzīgs, ir viens cilvēks, kas klausa Viņa balsij. Katrai mājas grupiņai mūsu draudzē ir līderis jeb vadītājs. Lai cilvēku dzīves tiktu izmainītas šajā grupiņā, ir vajadzīgs tikai viens cilvēks, kurš paklausa Dieva balsij. Šīs svētrunas tēma ir „Lai būtu kopā”.

Debesu Tēvs, Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu svaidījumu šajā vietā! Svētais Gars, es lūdzu, runā uz mūsu sirdīm, runā uz mūsu prātiem, lai mēs Tevi šodien piedzīvojam, sajūtam, dzirdam!

Galvenais iemesls, kāpēc mēs esam kopā, nav tikai viens cilvēks, bet pats svarīgākais iemesls ir kāda cita Persona – Jahve. Dievs saka par Sevi: „ES ESMU”. Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne ciltsrakstu. Viņa vārds ir Jēzus Kristus. Visa slava ir Dievam. Mēs esam šeit, lai būtu kopā.

Iesākumā, kad Dievs bija radījis debesis un zemi, Viņš radīja cilvēku. Dievs radīja cilvēku, lai būtu kopā. Cilvēks ir radīts sadraudzībai ar Dievu. Ja cilvēkam, kuru Dievs ir radījis pēc Savas līdzības, nav sadraudzības ar Dievu, un tā vieta, kas ir paredzēta Svētajam Garam, ir tukša, viņš meklē piepildījumu dažādās citās vietās – grēcīgā laimē, kas atnes postu, karus, nabadzību, ekspluatāciju, vardarbību un slimības. Dievs ir radījis cilvēku, lai būtu kopā, taču, kad pirmie cilvēki sagrēkoja, šī draudzības saite pārtrūka. Līdz ar to, ka pārtrūka cilvēka draudzības saite ar Dievu, cilvēkiem arī savā starpā radās plaisa; vīrs nevar sadzīvot ar sievu, sievai ir grūti pakļauties vīram, valstis savā starpā nespēj sadzīvot, cilvēki cits citu nevar ciest – precas, šķiras un nevar ciest viens otru. Tas ir grēka rezultāts.

Dieva griba ir, lai katram vienam cilvēkam uz zemes ir sadraudzība ar Viņu un sadraudzība savā starpā. Jēzus visu bauslību savelk kopā divos baušļos jeb vienā teikumā – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Āmen! Ja tu vēlies debesis zemes virsū, tad mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Dieva griba ir, ka mēs esam kopā, un tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Un katras mājas grupiņas mērķis ir būt kopā ar Dievu. Kādēļ mēs mājas grupiņās slavējam Dievu? Kādēļ dievkalpojumos mēs vienkārši nesanākam kopā, bet gan slavējam Dievu? Tā ir sadraudzība ar Svēto Garu un savā starpā.

„Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Korintiešiem 13:13)

Pāvils novēl draudzei un māca tai, lai Svētā Gara sadraudzība ir ar mums visiem. Kas nemīl savu brāli, ko ir redzējis, tas nevar mīlēt Dievu, ko nav redzējis, saka Dieva vārds. Dieva griba ir, lai mēs esam kopā, sadraudzībā ar Svēto Garu un savā starpā.

„Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.” (Jāņa 15:15)

Ja tu personīgi pazīsti Jēzu Kristu, Dievs skatās uz tevi kā uz savu draugu. Tu esi radīts draudzībai ar Jēzu Kristu. Draudzībai ar debesu Tēvu. Draudzībai ar Svēto Garu. Tu esi radīts, lai būtu draudzē, sadraudzībā ar Svēto Garu un brāļiem un māsām. Draudze ir tava ģimene. Kad Jēzus kalpoja cilvēkiem pārpildītā telpā, pie Jēzus atnāca Viņa radinieki, bet pie Viņa bija grūti tikt klāt. Tā bija māte, brāļi un citi radinieki, kas, pie Viņa bija atnākuši, gribēja Viņu savaldīt, – nav skaidrs, kas īsti viņiem bija prātā, bet tie nebija paši labākie nodomi. Radinieki pateica savu vajadzību satikt Jēzu kārtības kalpotājiem, kalpotāji domāja: „O, Jēzus māte! O, Jēzus brāļi!” Un viņi gāja pie Jēzus tieši dievkalpojuma laikā, jo tas, viņuprāt, bija tik svarīgi, un teica Viņam, ka ārā stāv Viņa māte un brāļi un grib redzēt Viņu. Radinieki vēlējās, lai Jēzus pārtrauc dievkalpojumu un veltī laiku viņiem. Jēzus paskatījās uz viņiem un teica: „Lūk, Mani brāļi, Mana māte un Manas māsas, ikviens, kas dara Mana debesu Tēva prātu.” Esmu redzējis filmas, kurās Jēzus pasaka šos vārdus, bet pēc tam iziet ārā pie Saviem radiniekiem. Bībelē tā nav rakstīts, Viņš nekur neizgāja.

Dieva garīgā ģimene ir draudze. Tās ir spēcīgas saites. Bībele saka, ka mēs esam Jēzus miesa. Katrs mēs esam loceklis Jēzus miesā, katrs savā vietā. Mūs vieno neredzamas garīgas saites. Mēs esam Dieva ģimene. Draudzē tu esi piederīgs Dieva ģimenei.

„(..) ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā.” (Kolosiešiem 2:19)

„Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi.” (Romiešiem 12:5)

Mēs visa ģimene kalpojam Kristum. Es, mana sieva, meitiņa – mēs visi ticam uz Viņu. Man nav tāda prioritāte kā ģimene. Mana ģimene – sieva un meita – nav svarīgākas par Dieva ģimeni. Jo mēs esam viena ģimene. Mēs visi esam viena ģimene. Kāpēc lai mana sieva būtu svarīgāka? Arī viņa ietilpst garīgajā ģimenē. Bet ir cilvēki, kuriem viņu ģimene ir svarīgāka par visu. Ir cilvēki, kuri pat noraida Kristu un netic Viņam. Tiem, kuri tic Kristum, garīgā ģimene kļūst vēl svarīgāka par miesīgo ģimeni.

Mēs kalpojam inkaunteros, kuros cilvēki raksta anketas par savu dzīvi. Un galvenā problēma, kas ir visiem cilvēkiem, ir atstumtība – tas ir atstumtības, nepiedošanas un ļaunuma gars. Cilvēki tiek atstumti jau bērnībā, un no tā veidojas kroplīga dvēsele un raksturs, kas nes ļaunumu gan pašam, gan citiem. Garīgā ģimene šajā gadījumā ir ārkārtīgi svarīga, jo tā tevi pieņem. Mēs esam ģimene, jo tāda ir Dieva griba. Jēzus saka – mīliet cits citu kā Es jūs esmu mīlējis. Jēzus pieņēma Savus mācekļus, pavadīja laiku kopā ar viņiem, Viņš bija viņu tēvs. Es Bībelē neredzu, ka tur īpaši figurētu mācekļu tēvi un mātes, brāļi un māsas. Es redzu apustuļus un Dieva ģimeni. Dievs mūs ir radījis, lai mēs būtu sadraudzībā kopā ar Viņu un cits ar citu.

„Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Apustuļu darbi 2:42)

Pastāvēt Kristū un būt ar Dievu ir iespējams tikai un vienīgi esot draudzē. Es pat teikšu vairāk – nevis vienkārši apmeklēt draudzi, bet būt draudzē, būt reālās attiecībās ar savu ģimeni. Kā tas ir iespējams lielā draudzē, par kādu var saukt arī mūsējo? Tās ir mājas grupiņas. Draudzi var salīdzināt ar valsti, bet grupiņas ar organizācijām. Grupiņas var salīdzināt arī ar ģimenēm. Var teikt, ka draudze sastāv no vairākām ģimenēm. Stipra ģimene – stipra valsts. Stipras grupiņas draudzē – stipra draudze. Lai būtu kopā. Galvenais draudzes mērķis – lai cilvēki būtu kopā ar Dievu un cits ar citu.

„Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jāņa 1:7)

Kad tu pastāvi un esi ar Kristu? Ja tu esi Kristus miesas daļa. Tās ir reālas attiecības. Ne tikai svētdienas dievkalpojuma apmeklēšana. Es esmu dzirdējis daudz stātu par to, ka cilvēks kādu draudzi apmeklē divus gadus, un neviens cilvēks pie viņa nepienāk iepazīties un parunāties. Vai tā ir draudze? Draudze ir ģimene, kurā ir reālas attiecības starp reāliem cilvēkiem. Lūk, tādus Dievs mūs ir radījis. Nav svarīgi, ka tu esi kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, bet vai tev ir sadraudzība ar Dievu un ar cilvēkiem? Vai tev ir sadraudzība ar cilvēkiem, kuri tic Jēzum un kuriem ir vieni mērķi?

Vai tev ir reālas attiecības ar Svēto Garu? Vai tev ir regulārs laiks, ko tu pavadi kopā ar Dievu? Vai to var saukt par ģimeni, ja vīrs strādā ārzemēs? Tā nav ģimene. Ģimene ir kopā. Ja cilvēks apzināti izvēlas dzīvot ārpus ģimenes, to nevar saukt par ģimeni. Ja cilvēks ikdienā disciplinēti nemeklē Dieva vaigu, vai tādā gadījumā šim cilvēkam ir sadraudzība ar Dievu? Sadraudzība ar Dievu ir tavā lūgšanu kambarī. Tas ir tad, kad tu regulāri pavadi laiku kopā ar Viņu. Sadraudzība ar Svēto Garu. Jēzus saka: „Es esmu saucis jūs par Saviem draugiem.” Dieva draugs. Un tādas pašas attiecības Dievs vēlas draudzē starp brāļiem un māsām. Draudze nav tikai viens liels bars, organizācija, struktūra, bet reāla ģimene. Mājas grupiņas ir ģimene. Jūs esat mana ģimene, es mīlu jūs.

„Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 15:12)

Es lasīju kāda Dieva vīra biogrāfiju. Cilvēks no Krievijas – Nikolajs Peisti. Mani uzrunāja veids, kādā viņš nomira jeb veids, kādā viņš pārcēlās no šīs zemes dzīves uz debesu valstību pie sava Tēva debesīs. Viņš kalpoja krieviem, un viņa lozungs bija – miljons krievi Kristum. 1947. gada 19. novembrī viņš pārvācās uz savām debesu mājām. Pirms savas nāves viņš nodiktēja garu vēstuli ticības brāļiem Eiropā, cilvēkiem, ar kuriem viņš bija kopā, kuriem viņš bija kalpojis. Pēc tam viņš saaicināja visu savu ģimeni, personīgi par katru aizlūdza un atcerējās visus tos cilvēkus, brāļus un māsas, ar kuriem viņš bija bijis kopā. Viņš atcerējās savu garīgo ģimeni. Tas, par ko cilvēks atceras un domā šajā brīdī, parāda to, kas viņam ir bijis pats svarīgākais un dārgākais dzīvē. To visu izdarījis, viņš aizgāja gulēt, aizmiga, viņa dēli sēdēja pie viņa gultas un turēja viņa rokas, nakts vidū viņš ieelpoja un izelpoja, un nomira. Lai būtu kopā ar savu debesu Tēvu un saviem brāļiem un māsām, kuri jau gaida viņu tur. Jo dzīve šeit virs zemes nebeidzas ar fizisko nāvi. Ir debesis un ir elle. Un ir tikai viens ceļš, viena patiesība un viens mūžīgās dzīvības avots – Jēzus Kristus. Viņš mūs ir radījis, lai mēs būtu sadraudzībā ar Viņu un savā starpā. Ja mums nav sadraudzība ar Viņu vai savā starpā, mēs nevaram pastāvēt Viņā.

Jēzus Kristus garīgajā ģimenē ietilpa arī Viņa fiziskā ģimene. Lai būtu kopā.

Es gribu būt ar jums kopā. Esmu pateicīgs par katru dievkalpojumu, par katru grupiņu, par katru brīdi, ko mēs pavadām kopā, atpūtā, darbā.

Protams, ka cilvēkus, kuri man ir tuvāk un kurus es redzu biežāk, es varu mīlēt vairāk. Es visus draudzes cilvēkus varu mīlēt tieši caur šiem tuvākajiem cilvēkiem, kurus es mīlu. Tieši tāpat arī Jēzus izvēlējās 12 mācekļus un izlēja Savu mīlestību viņos, savukārt šie mācekļi tālāk kalpoja cilvēkiem. Vēl līdz šim brīdim mēs Dieva mīlestību saņemam caur cilvēkiem.

„Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 15:12)

Mīlestība nav pieķeršanās no attāluma, bet gan reāla kopā būšana, reālas rūpes vienam par otru ne tikai garīgi, bet arī materiāli un fiziski. Mīlestība ir rūpes un draudzība.

Atgriezīsimies svētrunas sākumā, kurā es minēju, ka, lai gan pirmais draudzes dievkalpojums bija februārī, mēs svētkus svinam martā. Patiesībā tam ir izskaidrojums – 17. marts ir mana otrā dzimšanas diena, kad es piedzimu no augšienes, līdz ar to par patieso draudzes izveides datumu es uzskatu tieši to. Šajā datumā Jēzus Kristus izglāba un izmainīja mani, un darīja mani par evaņģēlija kalpu. Tā ir draudzes dzimšanas diena, jo draudze sākas ar vienu cilvēku, kurš dzird un paklausa Dieva balsij.

„Tad Noa iegāja šķirstā un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa vedeklas kopā ar viņu, glābdamies no ūdensplūdiem.” (1. Mozus 7:7)

Bībelē teikts, ka Noa bija gandrīz vai vienīgais cilvēks virs zemes, kurš vēl bijās Dieva. Visa zeme bija iegrimusi grēkos un ļaunumā, un Dievs nolēma to iznīcināt, pēc tam sākot visu no jauna. Dievs bija paredzējis pasauli iznīcināt plūdos, taču Noam Viņš īpašā veidā atklāja, ka ir jābūvē šķirsts, lai varētu izglābties. Noa neizglābās viens pats – līdz ar viņu šķirstā bija arī viņa ģimene. Izglābās tie, kas bija kopā ar Dieva vīru. Katrai grupiņai un draudzei ir savs Dieva vīrs. Protams, ka arī draudzes stils un kādas īpatnības ir atkarīgas no mācītāja personības, un draudze ir izveidojusies tāda, kādu to ir aizsācis viens cilvēks, tomēr, ja vien draudze nekalpo elkiem un ir dzīva, tā ir Dieva draudze. Arī mūsu draudze ir tapusi no viena cilvēka un tai ir dažādi piesitieni, dīvainības un stiprās un vājās puses, tomēr mēs esam un būsim kopā.

Draudzes mērķis ir ne tikai pašiem, jau izglābtajiem, būt kopā, bet iet pie tiem, kas Dievu vēl nepazīst, lai būtu kopā ar viņiem. Dievs meklē savus pazudušos bērnus. Mēs esam atrasti un varam par to slavēt Dievu, taču miljoniem cilvēku nepazīst Kristu personīgi, viņi iet pazušanā, un mēs esam dzīvības smarža šiem cilvēkiem. Mēs nesam dzīvību šiem cilvēkiem, ja atklājam evaņģēliju, bet nāvi, ja to noklusējam. Mums pats svarīgākais ir pastāstīt Labo Vēsti, tomēr cilvēkam ir sava izvēle, un viņš var pieņemt glābšanu vai arī nē. Dievs radīja cilvēku sadraudzībai ar Sevi un cilvēkiem savā starpā. Kad grēks ienāca cilvēku vidū, tas sabojāja attiecības gan ar Dievu, gan vienam ar otru. Jēzus Kristus, kas bija gan Dievs, gan cilvēks vienlaicīgi, nāca virs zemes, nomira pie krusta un izpirka mūsu grēkus un iznīcināja tos. Ikviens, kurš tic Jēzum, tiek izglābts, un viņā iemājo Svētais Gars, kurš atjauno attiecības ar Dievu un citam ar citu. Draudzes vienīgais uzdevums ir būt kopā un meklēt pazudušos brāļus un māsas. Faktiski mēs visi esam brāļi un māsas, bet ne visi pazīst Kristu. Mūsu uzdevums ir vest ikvienu pie Dieva, lai mēs būtu kopā, lai šī zeme tiktu izmainīta.

Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos, āmen! 

17. marta rītā atskanēja zvans pie durvīm. Parasti durvis atver sieva, jo es šajā laikā esmu ļoti aizņemts, tomēr šoreiz sieva atnāca un teica, ka pie durvīm sauc tieši Mārci Jencīti. Es aizgāju, un tur priekšā stāvēja sieviete ar 17 skaistām rozēm. Sieva man svētkos bija pasūtījusi šos skaistos ziedus. Pēc pāris dienām rožu galviņas sāka liekties pretim zemei, un tās vairs neizskatījās svaigas. Nākamajā rītā es gāju uz vannas istabu, un tur es ieraudzīju ar ūdeni pielietu vannu un rozes, kas tajā peldēja kā tikko nogrieztas. Tās atkal bija atdzīvojušās. Jēzus saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer. Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps.” 2000. gada 17. martā, kad man bija 29 gadi, es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, lūdzu grēku nožēlas lūgšanu un ieaicināju Viņu savā sirdī. Tieši tad es un mana dzīve uzplaukām kā rozes.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Jēzus un arī mana karstākā vēlēšanās ir, lai tava dzīve uzplaukst kā rozes, lai tu dzer no mūžīgā dzīvības ūdens avota, lai tu esi kopā ar Svēto Garu un kopā ar mums.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe