No Gara dzimušie

Tēma, ko es sludināšu, būs „No Gara dzimušie”.
Ir kāda lieta, ko es nekādīgi nevaru izprast. Bībelē ir daudz tādu lietu, kuras līdz galam mēs nevaram izprast. Pašos pamatos virziens mums ir skaidrs, bet ir atsevišķas lietas, kuras nevar saprast, piemēram, kā cilvēks piedzimst no augšienes. Kā tas notiek? Svētais Gars atgriežas cilvēkā tajā brīdī, kad viņš atzīst Jēzu par savu Glābēju. Tas ir Dieva kompetencē. Un tas ir pārdabiski. Bībele saka, ka Jēzus klaudzina pie mūsu sirds durvīm, un, ja mēs atveram savas sirds durvis, Viņš nāk un tur ar mums mielastu, sēž ar mums pie viena galda. Dieva Gars savienojas ar cilvēka garu un viss, kas ir bijis, ir pagājis. No Gara atdzimst jauns cilvēks. To var salīdzināt ar bērniņu mammas vēderā, arī tas ir brīnumaini. Medicīna vai zinātne var izskaidrot tikai kādas otršķirīgas parādības, bet pašā būtībā tas ir neizskaidrojami. Kā tas var būt, ka cilvēks kļūst par jaunu cilvēku? Tas ir cits cilvēks. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.

Ir vienkārši neticīgi cilvēki, kuri netic Dievam, un ir ateisti. Ateisti ir tie, kas cīnās pret Dievu. Viņi īpaši vēlas dzirdēt un redzēt pierādījumus tam, ka Dievs ir, lai izklāstītu savus pierādījumus, ka Dieva nav, kaut tādu pierādījumu nemaz nav. Ateisti zina, ka Dievs ir, jo pret ko tad viņi cīnās? Ateists ir cilvēks, kurš ir apvainojies uz Dievu, jo, viņaprāt, Dievs neizdarīja tā, kā šis cilvēks vēlējās. Piemēram, cilvēki bieži kļūst par ateistiem, ja nomirst kāds viņiem tuvs cilvēks. Bet ikviens cilvēks pats atskaitās Dievam par savu dzīvi. Es personīgi pazīstu vairākus cilvēkus, kuri ir lūguši par kāda tuvinieka dzīvību, bet viņš ir nomiris, un tad šis cilvēks ir izdomājis, ka Dieva nav, un ne tikai. Ateists ir naidīgs pret Dievu, pats cenšas kaut kas būt, pierādot Dievam, ka var dzīvot bez Viņa. Bet cilvēks nevar bez Dieva.

Tu domā, ka esmu noskaidrojis to, kā cilvēks piedzimst no Gara? Es zinu tās lietas, kuras Dievs mums atklāj, un par tām es gribu runāt.

„Viņam Pashā svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.” (Jāņa 2:23-25)

Jēzus Pashā svētkos Jeruzalemē darīja brīnumus. Ne tikai tur, bet visur, kur Viņš gāja, Viņš darīja brīnumus. Jeruzalemē daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam redzēto zīmju dēļ, bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, jo pazina katru cilvēku. Tieši redzot brīnumus, daudzi sāka ticēt Jēzum, bet Jēzus neticēja viņiem, ka viņi tic Viņam. Jēzus neuzskatīja, ka viņi ir kļuvuši ticīgi. Paši cilvēki tā domāja, ka tic Jēzum, bet Jēzus zināja, kā ir patiesībā. Cilvēks var domāt, ka viņš tic Dievam. Tu vari domāt, ka tu tici Dievam. Patiesība var būt pretēja. Kā to saprast? Tu vari ticēt, ka Dievs dara brīnumus, tu vari ticēt, ka Dievs ir, tu vari pieņemt, ka šajā draudzē mācītājs un grupu vadītāji ir no Dieva, kopumā Dievs dziedina, tu to redzi, ka ir izmainītas cilvēku dzīves, un to ir izdarījis Dievs. It kā viss ir pareizi – cilvēks atnāk, vēro, atzīst Dievu un Viņa darbus, brīnumus, domā: „Tas ir labi, pozitīvi, sabiedrībai noderīgi, šeit ir ticīgi cilvēki, kuri tic Jēzum Kristum…” Redzēdami zīmes, viņi sāk ticēt. Cilvēki redz mācītāju Mārci Jencīti un tic, ka Dievs ir izmainījis viņa dzīvi. Es pats savā spēkā neizmainīju savu dzīvi, tas nav iespējams. Un šie cilvēki domā: „Jā, viņš ir mācītājs, viņš lasa Bībeli un tic Jēzum, labi, Dievs ir. Ja jau Dievs varēja izmainīt Mārci Jencīti, tad tiešām Dievs ir.” Vai ar to pietiek?

Jēzus saka, ka ar to nepietiek. Redzēdami zīmes un brīnumus, cilvēki sāka ticēt. Tā ir ticība brīnumiem. Tā ir vispārēja ticība, ka Dievs ir un Viņš dara brīnumus. „Es nāku uz mājas grupiņu un lasu Bībeli!” Vai ar to pietiek? „Es regulāri apmeklēju draudzi!” Vai ar to pietiek? „Es cenšos dzīvot svētu dzīvi!” Vai ar to pietiek? Šīs visas ir pareizas un labas lietas, kristīgai dzīvei absolūti nepieciešamas. Bet jautājums ir – vai ar to pietiek? Daudzi sāk ticēt Jēzum, redzot zīmes, ko Viņš dara, bet tā vēl nav ticība pašam Jēzum! Jēzum nevajag, lai kāds dod liecību par cilvēku, jo Viņš labi zināja, ka tie paši „ticīgie” pēc neilga laika Viņu sitīs krustā. Tie paši cilvēki, kuri sāka Viņam ticēt brīnumu dēļ, pēc tam kliedza: „Sist Viņu krustā! Sist Viņu krustā!” Ne visi, bet liela daļa.

Cilvēki pulkiem vien pulcējas ap okultistiem, ekstrasensiem, dziedniekiem un dažādām raganām un burvjiem. Par viņiem ir populāras pārraides televīzijā, masu mediji to atspoguļo, tas šodien ir ļoti stilīgi. Cilvēki to visu skatās un vēršas pie viņiem pēc palīdzības. Liela daļa ekstrasensu ir vienkārši viltvārži, bet daļa no viņiem patiešām dara brīnumus. Okultisti iejaucas cilvēka garā. Viņi dara dažādus brīnumus. Tas notiek arī citās reliģijās visā pasaulē. Visu tautu dievi ir elki, bet arī caur viņiem notiek brīnumi. Ne tikai Dievs dara brīnumus. Arī cilvēki dara brīnumus. Arī velns dara brīnumus. Bībele skaidri saka, ka velns pieviļ cilvēkus, arī ticīgus cilvēkus. Tas, ka tu redzi kādu brīnumu, uzreiz nenozīmē, ka tas ir dzīvais Dievs, Kurš dara šo brīnumu. Brīnumus veic arī cilvēki tumsas spēku ietekmē. Brīnumus cilvēks veic arī pats savā spēkā. Es zinu kādu gadījumu, kad kāda sieviete sev applaucēja kājas ar aukstu ūdeni. Viņa gāja garām aukstai plītij, uz kuras stāvēja trauks ar aukstu ūdeni, viņa netīšām to aizķēra un apgāza, un viņa bija pārliecināta par to, ka šis ūdens ir uzvārīts un karsts, viņa nezināja, ka tas ir auksts, un viņa aplējās ar ūdeni un apdega. Tas taču ir brīnums! Kā var apdegt no auksta ūdens? Tas ir ticības jautājums. Kam tu tici, tas arī notiek. Tā ir paša cilvēka ticība nekam, vienkārša pārliecība. Mēs nezinām, kā Dievs dara kādas lietas. Kaut ko Dievs pie mums var darīt ar mūsu pašu cilvēcīgo spēku. Un ir lietas, kuras Dievs personīgi Pats izdara. Ir lietas, kuras cilvēks izdara caur mums.

Bet jaunpiedzimšanas brīnumu, kuru paveic Dievs, nespēj neviens un nekas cits. To nespēj ne cilvēka paša spēks, ne ekstrasensi, ne velni, neviens. Cilvēks piedzimst no augšas, tiek izmainīts no iekšienes, Svētais Gars atgriežas cilvēkā. Mozus, Dieva vadībā, faraona namā darīja brīnumus. Viņš nometa zizli, un tas tapa par čūsku. Faraona burvji nometa zemē savus zižļus, un arī tie tapa par čūskām, bet Mozus čūska aprija burvju čūskas. Dievs parādīja, kas ir kas. Desmit brīnumus Dievs darīja Ēģiptē, kad izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes. Bija kaut kādi brīnumi, kurus burvji arī spēja paveikt, un tad pienāca robeža, kur tālāk tie nespēja. Dievs Radītājs ir pāri visam. Dievs spēj nesalīdzināmi vairāk nekā cilvēks. Cilvēciskie un sātaniskie brīnumi ir ierobežoti. Dievs nav ierobežots, jo līdz galam ir Viņa mīlestība. Līdz galam ir Viņa žēlastība. Dievs nav ierobežots ne laikā, ne telpā. Aleluja!

Ja tu tici, ka Dievs dara brīnumus – atbrīvo, dziedina un svētī -, tas vēl nenozīmē, ka tu esi izglābts un piedzimis no augšienes. Tas, ka tavā dzīvē notiek brīnumi vai tu tiec finansiāli svētīts, apmeklē mājas grupiņu, lasi Bībeli vai slavē slavēšanas grupā, pat tas, ka tu vadi mājas grupiņu, negarantē to, ka tu pēc nāves nonāksi mūžīgā dzīvībā. Tas to negarantē. Tev ir jāpiedzimst no augšienes!

Vai tu esi piedzimis no augšienes? Tu esi piedzimis no Svētā Gara? Vai tu esi jaunpiedzimis savā garā? Vai tu esi jauns cilvēks, jauns radījums Svētajā Garā? Vai Jēzus mājo tevī un ir tavs Kungs?

Jēzus ir mans Kungs un Glābējs!

„Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.””(Jāņa 3:1-8)

Reiz naktī pie Jēzus atnāca kāds cilvēks. Pirms diviem tūkstošiem gadu jūdu valdības vīrs Nikodēms atnāca pie Jēzus. Viņš nāca naktī, jo kaunējās no tā, ka viņš, tāds augsts, gudrs un svarīgs vīrs, nāk pie Jēzus. To nedrīkstēja zināt cilvēki, tas būtu aizdomīgi. Tāpēc tas bija jādara slepeni. Viņš atnāca un teica Jēzum: „ Mēs esam nolēmuši, ka Tu esi no Dieva nācis.” Tātad jūdu valdībā bija kāda cilvēku grupa, kuri ticēja, ka Jēzus ir no Dieva, jo neviens cilvēks nevarot tādus brīnumus darīt, kādus darīja Jēzus. Es piekrītu, ka neviens neko līdzīgu Jēzus brīnumiem uz zemes nav darījis. Es nekur neesmu dzirdējis, ka kāds cits spētu pabarot cilvēkus ar piecām maizēm un divām zivīm.

Bet Jēzum nevajag, lai kāds dod liecību par cilvēku. Jēzus pats zina, kas ir cilvēkā. Jēzus saka: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam debesu valstību.” Nepietiek ar to, ka tu tici, ka Jēzus ir no Dieva nācis. Nepietiek ar to, ka tu tici, ka Jēzus dara brīnumus. Nikodēms domāja, kā tas ir – piedzimt no augšienes. Vai cilvēks var atgriezties atpakaļ mātes vēderā un piedzimt no jauna? Jēzus saka: „Tu esi jūdu mācītājs un to nezini?” Tātad Jēzus bija pārliecināts, ka Nikodēms to zina. Viņš pats to saprata, bet bija viena problēma. Jēzus paskaidroja: „Kas no miesas dzimis, ir miesa, kas no gara dzimis, ir gars. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Vēju var just? Vēju var redzēt? Vējš pūš, kur gribēdams, bet tu nezini, no kurienes tas pūš. Kur sākas un beidzas vējš? Tāpat ir ar cilvēkiem, kas ir piedzimuši no Gara. Tu nevari to izskaidrot, bet, kad cilvēks ir piedzimis no Dieva, to var redzēt viņa darbos. Viņš ir cits cilvēks.

„Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam,  lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:9-15)

„Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.” Jēzus saka – nepietiek, ka tu redzi brīnumus un tici tiem, nepietiek ar to, ka tu apmeklē draudzi, nepietiek ar to, ka tu, iespējams, esi vadītājs vai slavē slavēšanā. Nepietiek ar to, ka tavā dzīvē ir svētības, par tevi ir lūguši, tu esi dziedināts, bet vai tu tici, ka Jēzus ir Dievs? Viens vienīgs Dievs. Un nav citu dievu. Visu tautu dievi ir elki.

Lai piedzimtu no Gara, no augšienes, ir jāpieņem lēmums, ka tikai Jēzus ir Kungs, visi pārējie ir elki. Pretējā gadījumā tu nevari būt piedzimis no augšienes. Tu vari man stāstīt, ko vien tu vēlies, kādi brīnumi tev notiek un kādi sapņi rādās, kādas Gara dāvanas tev ir un kādas grupas tu vadi, kā tu slavē un kā tu kalpo, bet, ja papildus Jēzum Kristum tu atzīsti arī citus ceļus pie Dieva, tu neesi piedzimis no augšas. Šādi tu nevari būt no augšas piedzimis. Lūk, tā bija Nikodēma problēma. Viņš teica: „Mācītājs, no Dieva nācis.” Nu, un? Dievs, nevis nācis no Dieva. Jēzus ir Kungs. Jēzus ir Dievs. Tātad pirmais solis ir atzīt Jēzu par vienīgo Dievu. Dievs, miesā nācis virs zemes, lai izpirktu mūs no grēkiem. Kurš trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu ir šeit. Ir viena patiesība, viens Dievs, viena ticība un viena kristība. Ir viens Dievs, Kurš visu ir radījis un veidojis. Kā tev var būt viens Dievs, ja tu staigā visur un neesi nekur, nevienā draudzē? Nevar būt viens Dievs visur, ka visur tu vari sagrābstīties Dievu, iet pa visām draudzēm pa apli, un visur ir labi, jo ir taču viens Dievs. Tāds cilvēks nekur nav. Viņš dzīvo, kā grib, jo visur taču ir viens Dievs.

Kāds cilvēks uzaicināja mani draugos, un uzaicinājumā rakstīja: „Es dzīvoju Anglijā. Ar mani notiek brīnumi katru dienu, kopš sāku skatīties jūsu portālu (domāts – draudzes mājas lapa)”. Ir labi, ja notiek brīnumi, skatoties mājas lapu, bet ir jāpiedzimst no augšienes, lai tu būtu izglābts. Tas, ka tevī un tavā dzīvē notiek brīnumi, nenozīmē, ka tu esi glābts. Nav cita ceļa pie Tēva kā Jēzus Kristus. Jēzus pats par Sevi saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6) Cilvēki domā, ka ir daudzas patiesības, katram ir sava patiesība, bet ir tikai viena patiesība. Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Āmen!

Jēzus saka: „Tev nepietiek ticēt tikai tāpēc, ka Es no Dieva esmu nācis un daru brīnumus, un, ka neviens cilvēks neko tādu nevar darīt, ja Dievs nav ar to. Es esmu Dieva Dēls, un neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Lūk, kas pietrūka Nikodēmam. Jēzus turpina: „Kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, kas Dievā darīti.” Cilvēks, kurš atzīst Jēzu par savu Glābēju un atdzimst no augšas, dara patiesību. Jaunpiedzimušam cilvēkam ir vēlme dzīvot pēc Dieva gribas. Viņš pieņem lēmumu darīt visu, lai dzīvotu Dieva gribā. Lūk, kāds ir jaunpiedzimis cilvēks. Kā Jēzus to izdara, kā Svētais Gars pie mums darbojas? Es nespēju to izskaidrot, jo vējš pūš, kur gribēdams. Mēs jūtam to, ko tas dara, bet neredzam.

Ja Svētais Gars ir tevī, tavā iekšienē notiek izmaiņas, un tās nāk uz ārpusi. Tas nozīmē piedzimt no Gara. Pirmais svarīgākais nosacījums ir atzīt Jēzu par vienīgo Glābēju, otrais – darīt patiesību. Trešā lieta ir, ka Svētais Gars darbojas pie mums, jaunpiedzimušiem cilvēkiem.

„Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām.” (Romiešiem 8:5)

Ķersimies klāt otrai sprediķa daļai. Pieņemsim, ka tu esi jaunpiedzimis, esi pieņēmis lēmumu dzīvot Viņa gribā, maksā cenu, bet tev ir jāsaprot kāda būtiska lieta – ir jāaiziet līdz galam. Turpmākais, ko tu lasīsi, nav attiecināms tikai un vienīgi uz ticības dzīvi, bet gan uz katru dzīves sfēru, kurā tu vēlies kaut ko sasniegt. Tev ir jāaiziet līdz galam. Lai to izdarītu, tev ir nepieciešamas trīs lietas, kuras tev nebūt nav svešas, tomēr šoreiz pieminētas citā kontekstā: vēlme jeb iekšēja uguns, mērķis un darbs.

1. Vēlme jeb iekšēja uguns.

2. Liels mērķis, kurš obligāti sadalīts mazākos mērķos.

3. Precīzs ikdienas darbs, pareizā un konkrētā virzienā.

Darbā ietilpst zināšanas, mācīšanās, iemaņu apgūšana un pats darbs.

Es domāju, ka pati svarīgākā no šīm trīs lietām ir vēlme. Ja man būs stipra un nepārvarama iekšējā vēlme, es atradīšu veidus, kā sasniegt konkrēto mērķi kādā nozarē. Atliek tikai mācīties, iegūt iemaņas un sākt strādāt. Cilvēks, kurš savu darbu nedara ar iekšēju vēlmi, ilgi to nespēs darīt. Tev ir jāpatīk tam, ko tu dari. Neviens nevar gūt panākumus tajā jomā, kas viņam nepatīk. Ja tu gadu no gada strādā darbu, kas tev nepatīk, tu esi nolemts depresijai, naudas trūkumam un bezmērķīgumam, tu pārvērties par vergu, kurš atrodas rutīnā. Man ir žēl cilvēkus, kuri dara to, kas viņiem riebjas, lai tikai nopelnītu naudu. Šādā darbā tev nekad nebūs rezultāti, jo tu to dari tikai tādēļ, lai atstrādātu prasīto, tu nekad neizdarīsi labāk un vairāk. Kad tu esi aprakts šādā rutīnā, tev nav tālejoši mērķi.

Reiz es lasīju par kādu cilvēku, kuram pēc daudzu gadu kopdzīves vairs nepatika sava sieva un ģimene kopumā, arī šefs un darbs, kas bija labi apmaksāts, vairs nepatika un sagādāja riebumu. Šis cilvēks bija tik tālu nomocījies, ka vienā dienā vienkārši pazuda bez pēdām. Tā bija sensācija, kas bija izbazūnēta Amerikas presē. Pēc vairākiem gadiem šis cilvēks atkal uzradās, un tika atklāts, ka viņš bija aizbēdzis pats no sevis. Viņš nevarēja izturēt darīt to, kas viņam riebās, viņš gribēja izrauties. Šis vīrietis bija aizbēdzis uz citu štatu, nopircis jaunus dokumentus un dzīvoja pilnīgi citu dzīvi, strādādams kādā kuģniecības firmā. Tomēr viņš nekļuva laimīgāks. Dabūjis citu sievu, tā izrādījās tāda pati kā iepriekšējā, jo problēma bija viņā pašā, nevis sievā vai kādā citā cilvēkā. Šis cilvēks nebija savā īstajā vietā. Varbūt arī tev kādreiz ir gribējies aizbēgt pašam no sevis. Latvieši nereti cenšas aizbēgt no savām problēmām, dodoties uz Īriju, taču cūka arī Āfrikā ir cūka. No sevis nav iespējams aizbēgt. Ja tu vienkārši eksistēsi un darīsi lietas, kuras tev riebjas, ja tev nebūs vēlmes, tu paliksi par viduvējību un neko savā dzīvē nesasniegsi. Tomēr šādā situācijā, kad tev ir jādara kādas lietas un tev tās nepatīk, tev ir jāpieņem lēmums, ka tās tev patiks un sagādās prieku. Protams, ja vieta, kurā tu esi, pilnībā nav piemērota tev, tad dodies prom. Esi tajā vietā, kura ir tava, tomēr atceries, ka arī šajās tev patīkamajās lietās būs simtiem sīkumi, kurus tev nepatiks darīt.

Tev pašam ir jāuztur vēlme un patika uz kādām lietām. Ja tu gribi priecāties par to, ko tu dari, šī vēlme tev pašam ir jāuzkurina. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: „Iekarsies un atgriezies!” Piemēram, kādai mūsu draudzes sievietei ir savs manikīra salons. Viņai patīk tas, ko viņa dara, tomēr, ja viņa ieslīgtu rutīnā, šis darbs prieku un patiku vairs nesagādātu. Mana sieva Siguldā gāja pie kādas nagu meistares un pastāstīja par jaunākajām tehnoloģijām, kuras mūsu draudzes māsa izmanto savā pakalpojumā. Šī manikīre to neņēma vērā, un tas ir rādītājs, ka viņa jau sen ir iegrimusi rutīnā un neko negrib mainīt. Lai uzturētu uguni un vēlmi darboties, attiecīgajā jomā, šajā gadījumā skaistumkopšanā, ir jāpilnveidojas – jāskatās iedvesmojoši materiāli, jāmeklē jaunas tehnoloģijas, jāklausās un jāmācās nepieciešamās lietas, jālasa grāmatas. No tā rodas vēlme. Dieva vārds saka, ka iesākumā bija vārds, pēc tam vārds tapa miesa. Tev ir jāpiesūcas ar sev vajadzīgām lietām, līdz tās tevī rada vēlmi.

Jaunpiedzimušiem kristiešiem, kas nupat piedzīvojuši Dievu, parasti ir lielā vēlme kalpot Dievam, dzīvot svētu dzīvi un vest citus cilvēkus pie Kristus, taču pienāk brīdis, kad šī vēlme vairs nav tik karsta. Personīgajā laikā ar Dievu šī vēlme tiek atjaunota un uzturēta, un šis laiks ir neizmērojami svarīgs. Tev katru dienu ir jāieplāno konkrēts laiks, kuru tu pavadi lūdzot un lasot Bībeli, slavējot un pārdomājot. Savā lūgšanu kambarī ne tikai lūdz, bet arī iztēlojies un redzi savus panākumus, domā par tiem, lūdz un pateicies par tiem Dievam. Es redzu, ka šī gada beigās mūsu zālē, kurā katru nedēļu notiek dievkalpojumi, būs 400 cilvēki. Es jau 15 gadus esmu ar Dievu, kalpoju Viņam, un man tas, ko daru, patīk aizvien vairāk un vairāk. Šī patika man nav pati no sevis, tā rodas tādēļ, ka katru dienu esmu ieplānojis laiku, ko pavadu kopā ar Dievu, un katru dienu vienu vai divas stundas es lasu motivējošas grāmatas par man vajadzīgām tēmām – draudzes celšanu, līderību un tamlīdzīgi. Kad es lasu šādas grāmatas, tās mani motivē, un es vēlos kalpot Dievam, vēlos celt draudzi un darīt to, ko es daru. Man pašam sevī ir jāuztur uguns. Vecās Derības Templī bija īpaši malkas piegādātāji, lai tajā nepārtraukti degtu uguns. Ja tu gribi, lai arī tava uguns deg, ir nepieciešama malka, tieši tāpat kā mašīnai ir nepieciešama degviela, lai tā kustētos. Šī degviela vai malka ir motivācija, ar kuru tu kurini savu vēlmi, lasot, lūdzot, skatoties un tā tālāk. Tas attiecas ne tikai uz Dieva lietām, bet arī uz tavu darbu, biznesu, ģimeni, absolūti uz visu.

 Ja tev ir apnikusi sava sieva vai vīrs, tavā galvā kaut kas nav kārtībā. Nevis sieva vai vīrs ir vainīgs, bet tu pats vai pati. Katrs atbild par savu dzīvi, un, ja tu esi vīrietis, arī par savu ģimeni. Ar sievieti nav viegli sadzīvot, bet īstam vīram ir jāprot mīlēt savu sievu. Ja tu neesi apsveicis savu sievu 8. martā, tad ar to ir izteikts viss, kas tu esi. Ja tu neapsveici, tu neproti mīlēt savu sievu. Lai arī vīriešiem tas nav svarīgi, sievietēm tas nozīmē ļoti daudz, un vīriem tas ir jāzina. Sieva var tev neteikt, ka ir par to apvainojusies, bet tas būs redzams, un problēmas neizpaliks. Iespējams, ka tad tev liksies: „Redz, kāda man slikta sieva,” tomēr padomā par sevi – kad tu viņu pēdējo reizi palutināji, kad aizvedi kādā braucienā vai ko nopirki. Esmu dzirdējis vīriešus sakām, ka viņiem nav naudas, lai kaut kur aizvestu savu sievu. Bet, piemēram, lai aizietu pastaigāties, nauda nav vajadzīga, vienmēr var kaut ko izdomāt! Kad mums ar sievu nebija naudas, mēs devāmies pārgājienā un visu dienu pavadījām kopā. Tas bija ļoti priekpilns un skaists kopā pavadītais laiks. Arī mums ģimenē ir problēmas, tomēr mēs nekad netaisīsimies šķirties. Svarīgi ir domāt par savu vīru vai sievu tā, kādu tu viņu gribētu redzēt, un izturies pret viņu tā. Izdari visu no savas puses. Ja tev ir nelaimīga laulība, lasi grāmatas un skaties filmas, kurās ir veiksmīga laulība, pavadi laiku kopā ar cilvēkiem, kuriem ir laimīga laulība. Motivē sevi ar šīm lietām tik ilgi, kamēr tev iedegsies vēlme.

Tev pašam ir jāuztur motivācija dzīvot normālu dzīvi. Arī slavētāji, kuri regulāri neklausās slavēšanas mūziku mājās, neapbrīno to, kā slavē citi, nemācās no Youtube dziesmas, kuras patīk, lūgšanu laikā neklausās slavēšanas mūziku un nedomā, ka vajadzētu iegādāties tehniku, caur kuru klausīties kvalitatīvu skaņu, drīz vien nebūs uz šīs skatuves. Tie, kuriem nav šīs iepriekšminētās lietas, nav slavētāji, jo slavētājs nevar būt bez mūzikas. Katram līderim vai tam, kurš par tādu vēlas kļūt, ir jālasa grāmatas par līderību un vadību, vēlreiz un vēlreiz jāskatās ieraksti no līderu sapulcēm. Vēlme nāk no skatīšanās, dzirdēšanas un domāšanas. Piemēram, vīrietim, kurš ilgi skatās uz sievieti, rodas karsta vēlme. Tas pieļaujams tikai starp vīru un sievu, un abiem būtu jāpiedomā pie sava izskata un izturēšanās, lai viens otram būtu iekārojams. Īpaši pēc bērnu piedzimšanas sievas nedrīkst aizmirst rūpēties par sevi. Ne vīri, ne sievas nedrīkst izlaisties un nesekot sev līdzi.

Cilvēkam ir nepieciešama vēlme, lai sasniegtusavus mērķus, Dieva mērķus, ko Viņš ir devis. Lai kļūtu par to, kādu viņš Tevi redz – panākumiem bagātu. Un, lai tu tāds būtu un aizietu līdz galam, ir jābūt vēlmei, bet tā ir jākurina. Kā? Skatoties un klausoties motivējošas lietas. Tātad, atgriežamies pie paša sākuma sprediķim. Vai šī vieta, kur tu esi šobrīd, tev ir pareizā vieta? Vai tā tevi motivē pareizi? Dievkalpojums tevi motivē!

Lūk, meitene liecināja par to, kā ārsti viņu nelaida uz dievkalpojumiem, jo sava veselības stāvokļa dēļ viņa bija pieslēgta pie sistēmām. Bet viņa apgalvoja, ka būs dievkalpojumā. Pateicoties tam, viņa pašreiz atgūst savu veselību. Īsāk sakot, cilvēks, kurš regulāri neapmeklē draudzi, nevar būt no augšas piedzimis. Jaunpiedzimušiem cilvēkiem ir vēlme būt draudzē un viņi šo vēlmi uztur. Šiem cilvēkiem ir lēmums uzturēt vēlmi, būt tur, kur viņam ir jābūt; tāda, kāda arī ir Dieva vēlme. Viss ir vienkārši. Piemēram, – Tu būsi šodien dievkalpojumā? – Nē, šodien nebūšu. Šis nav jaunpiedzimis cilvēks, jo tā vienkārši palikt mājās – tas nenorāda uz to, ka viņš ir jaunpiedzimis. Vienkārši izlaist grupiņu, dievkalpojumu, jo, piemēram, attālam radiniekam ir kāzas vai bēres. Jaunpiedzimis cilvēks izvēlēsies būt draudzē. Dievs ir labs!

Tagad, trešajā daļā, smalkāka lieta, – par uguni. Iekšēja vēlme, bez kuras mēs nevaram aiziet līdz galam. Kas ir tas, kas nogalina vēlmi, ārpus tā, ko mēs skatāmies, klausāmies? Stress. Pat ģimenes dzīvē, ja ir stress, seksuālā dzīvē cieš, laulātajiem ir jābūt seksuālajai dzīvei, citādāk laulība cieš. Pat 90 procenti cilvēku, kuri dodas pie ārsta, ir stresa pārņemti. Visas šīs slimības ir stresa rezultāts. Ja kāds grib „tā maigāk” – tad tie ir 50 procenti. Kas ir stress? Uztraukums, diskomforts. Nespēja pareizi izdarīt darbus, emocionālu problēmu dēļ. Stress nogalina šo vēlmi. Kā ar to cīnīties?

Kā kalpotāji tiek galā ar stresu? Mēs braucam evaņģelizācijas tūrēs pa visu Latviju. Mēs vadām grupiņas. Mums ir 44 līderi, kas kalpo dažādās kalpošanās; tas paņem laiku. Katram ir sava atbildība un, ja tu sāc netikt ar to galā – tas rada stresu. Ja tu neizdari, tu tiec sarāts. To pašu var attiecināt uz tavu darbavietu, biznesu, ģimenes lietām; tu zini savus pienākumus, kas ir pareizi, bet tu, laika trūkuma dēļ, sāc tos neievērot. Sākot uzraukties, tu vēl jo mazāk spēj to paveikt. Kāds ir risinājums? Tu jau zini – ir jāatpūšas, ir jāplāno sava dzīve un jāiemācās deleģēt. Ja tev mērķis ir lielāks, nekā tu pats spēj izdarīt, un, ja neiemācīsies deleģēt, tad būs stress. Ja kāds manā komandā neprot deleģēt – viņš nav līderis. Viņš komandā var būt 5 gadus un vēl joprojām nav iemācījies deleģēt. Vadītājs neko nedara, viņš motivē citus darīt. Ja kāds ir manā komandā un viņam ir lieli pienākumi pār lielām sfērām, viņam ir jādeleģē, ja viņš to nedara, viņš nav izaudzis.

Līderis stāstīja par savu biznesu, kā viņš nolēma, ka no šī gada viņš tikai 3 dienas nedēļā kalpo, 4 atpūšas, – viņš pieņēma lēmumu pats neko darbā nedarīt; visu darīs darbinieki. Tas nav vadītājs, kurš pats visu dara. Sākotnēji jā, bet tad tu sāc augt un deleģēt pienākumus citiem. Sāc veidot uzticamus cilvēkus. Viss ir ļoti vienkārši. Tas nav viegli, vieglāk ir pašam visu izdarīt. Sākotnēji. Bet, kad tu „palaid šo vilcienu”, tu vari ķerties pie nākamām lietām un darīt to, kas tev patīk un labi justies. Nav iespējami panākumi, ja cilvēks nespēj kļūt par vadītāju. Ierobežoti ir panākumi cilvēkam, kurš nespēj kļūt par vadītāju. No tā rodas stress, ka tu netiec ne ar ko galā. Kāpēc netiec? Mērķi lieli, bet resursu maz. Viens tu nevari visu izdarīt.

Šodien ir 8. marts, un sprediķis ir par ģimenes tēmu. Tu esi redzējis tādas ainas, kur ģimenē vīrs un sieva strādā? Vīrs atnāk no darba. Dīvānā sēžot, vienā rokā alus pudele un televīzijā hokejs vai kāds cits raidījums. Sieva atnāk no darba ar iepirkumu maisiem, tad viņa gatavo ēst, pārbauda, kas bērniem nepieciešams skolai. Abi strādā, taču vīrs pēc šādām situācijām sāk domāt, kāpēc viņam ar sievu nav normālas attiecības. Tas ir tāpēc, ka vīrs nezina dažus principus, kā ir jābūt ģimenē. Tur rodas stress. Pazūd vēlme būt kopā. Piemēram, manā ģimenē viss ir deleģēts, viss ir sakārtots, visiem ir laiks atpūsties un savs laiks strādāt. Mana meitiņa ir labākais pavārs ģimenē. Katru rītu pirms 10:00 viņa ienāk pie manis un pajautā, ko es ēdīšu un dzeršu – kafiju, tēju vai kakao – ar pienu vai bez. 10:00 ir brokastis, mēs, visa ģimene, esam pie galda, parasti pārrunājam to, ko esam lasījuši Bībelē. Citkārt citas tēmas, kas ir aktuālas. Pēc tam mēs visi dodamies uz treniņu, pēcāk ir pusdienas, vakariņas. Viss tiek plānots. Lai arī par finansēm atbildu es, mana sieva visu samaksā, man par to nav jāuztraucas. Piemēram, ziedojumi, – es neziedoju pats, to dara mana meita – viņa ziedo par mani un par sevi. Bet šeit, draudzē, es dodu pats. Viss ir sakārtots, protams, viss nav ideāli, bet viss ir sakārtots, mēs esam laimīgi. No 2002. gada 24. aprīļa mēs esam precējušies – mana sieva man to ir iemācījusi no galvas. Es laulību gredzenā liku iegravēt datumus, lai, ja kas, būtu iespēja paskatīties.

Deleģē un nebūs stress. Esi līderis, kārto savu dzīvi ģimenē, biznesā, savā mājas grupiņā, ticībā. Neaizmirsti aiziet gulēt laicīgi. Jā, var izņēmuma kārtā negulēt, taču pēc tam to vajag izgulēt. Citādāk Tev būs stress un Tev radīsies slimības. Ir jāguļ. Kā vispār var būt pārguris?! Vajadzīga motivācija. Jāpasargājas no stresa. Deleģē savu dzīvi. Par disciplīnu ir jāmaksā, ja nedisciplinē, atkal ir jāmaksā, jo, lai savilktu galus kopā, atkal būs jādisciplinējas. Viss ir ļoti vienkārši, viens ceļš ved uz panākumiem, otrs – ne uz kurieni. Es atceros savu pirmo inkaunteru, kuru mēs ar sievu divatā vadījām – kalpojām visai komandai; trīs dienas mēs „nobļāvāmies” – velnus izdzinām. Es pēc tam biju pārguris – 2 nedēļas gulēju. Biju atdevis visu enerģiju – gan garīgo, gan fizisko. Bet tā bija tikai viena reize – tur nebija citas iespējas. Lai sāktu, bija jāmaksā liela cena, lai pēc tam nākamajā inkaunterā līderi paši to darītu. Tagad es sēžu klāt, taču es atpūšos. Es tur esmu klāt, es gribu tur būt, taču viss ir noorganizēts. Mēs arī varējām turpināt paši to darīt, taču tad šī draudze nebūtu, un es no stresa gulētu slimnīcā.

Jēzus pēc augšāmcelšanās ienāca pie mācekļiem. Pa aizslēgtām durvīm. Viņš varēja pārvietoties caur durvīm. Viņam šķēršļi neeksistēja. Es lasīju par kādu rakstnieci, kas bija neveiksmīga – viņa sūtīja savus darbus uz redakcijām, taču tie netika pieņemti. Tas bija viņas sapnis. Pēcāk ar vēzi saslima viņas brālēns, kas arī nomira. Viņa no šīs situācijas izdarīja secinājumus – dzīve ir viena un to nevar izniekot. Viņu slimnīcā pamudināja kāda ārsta sacītais, kad, ejot pie brālēna uz palātu, ārsts atbildēja: „Ejiet taisni, tad pa kreisi, tad pa labi, tur būs uzraksts – „Ieeja aizliegta”, tur arī ejiet, tur Jums vajag,” tur arī bija brālēns un, kad brālēns nomira, viņa saprata, ka viņai ir jāiet iekšā visur, kur aizslēgts, pa aizslēgtajām durvīm. Viss, kas tev šķiet aizvērts un neiespējams, – tev ir jāiet tajā virzienā. Dievam viss ir iespējams! Es visu spēju tā spēkā, kas mani stipru dara! Aizvērtas durvis? Jēzum nav aizvērtas durvis! Viņš ir durvis, kas ved uz zāļainām ganībām. Ja Tev kaut kas šķiet neiespējams, deleģē to – sakārto savu ģimeni, biznesu, kalpošanu. Tev šķiet neiespējami savu raksturu sakārtot – atceries: Jēzum nav šķēršļu, Jēzus ir durvis, sāc to darīt. Man viens no līderiem grib sākt savu biznesu – grib kļūt par gidu,- viņa strādāja algotu darbu, darot precīzi visu, ko viņai priekšnieks lika. Naktīs neguļot, izdarot visu, kas jāizdara, priekšnieks viņu verdzināja. Caurām dienām sēdēja pie datora un tulkoja tekstus uz franču valodu.Viņa negribēja būt vergs, gribēja būt brīva. Viņa saprata, ka gribot sākt savu biznesu, bija jāaiziet no darba. Bija sajūta, ka tas ir neiespējami – aizslēgtas durvis. Taču tagad viņa ir aizgājusi no darba, sākusi pati savu biznesu. Ir jāsāk iet savā virzienā. Nebaidies! Lūzeris ir tāpēc lūzeris, jo viņš ir pieņēmis lēmumu būt lūzeris. Bet varbūt Tu gribi būt veiksmīgs? Sāc spert soļus tajā virzienā, nebaidies! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Anna Brača