Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs

Šodienas tēma ir „Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs.”

Jēzus kalpoja Izraēlā, un Viņa galapunkts bija Jeruzāleme, galvaspilsēta – vieta, kur bija Dieva Templis. Tur bija vienīgais punkts virs zemeslodes, kur Dievs sastapās ar cilvēku, kur priesteris vienu reizi gadā iegāja vissvētākajā vietā un satikās ar Dievu. Tikai viens punkts virs zemes. Un Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.

„Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus.” (Lūkas 19:41-45)

Un, iegājis Templī, Viņš tur atrada netaisnību Dieva vietā. „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” Pēc trīsdesmit gadiem romiešu valdnieks Tits atnāca un nopostīja Jeruzālemi un Templi. Jēzus zināja, ka tā notiks. Tu esi lasījis Bībelē šīs rakstu vietas un domājis par tām? Jēzus Saviem mācekļiem mācīja un teica: „Kad tu redzi pilsētu, karaspēka aplenktu, un ja tu esi pilsētā, tad ej ārā un bēdz kalnos. Ja tu esi ārā laukos, neej pilsētā atpakaļ. Un, vai, grūtajām un zīdītājām tajā laikā!” Te netiek runāts precīzi tikai par pēdējiem laikiem. Par pēdējiem laikiem Jēzus runā caur šo notikumu, kas notiks pēc trīsdesmit gadiem –  jūdu un Izraēla bezdievības dēļ Israēlā iebruks romiešu karaspēks, jo israēlieši nepieņēma Kristu, viņi neatzina Kristu. Viņi gaidīja Viņu, zināja, ka ir jānāk Glābējam, Mesijam, taču viņi nepazina Kristu atnākušu, jo viņiem bija sava reliģija, sava valstība, kurā viņi negribēja dot vietu Dievam. Viņi gribēja paturēt sev privilēģijas valdīt pār savu tautu un praktizēt savu reliģiju.

Jēzus raudāja tieši par šo notikumu. Viņu arī apsūdzēja par to, ka Viņš it kā bija teicis, ka nopostīs Templi un trijās dienās to uzcels. Jēzus runāja par Savu miesas templi – ka Viņš nomirs un pēc trim dienām augšāmcelsies. Farizeji un saduķeji apsūdzēja Viņu sinedrijā par Viņa teikto, taču Jēzus to, pirmkārt, teica par Sevi, bet, otrkārt, Viņš runāja par to notikumu, kas notiks pēc trīsdesmit gadiem, ka „akmens uz akmens nepaliks”.

Mācekļi teica, lai Jēzus skatās uz Templi – kāda celtne, kādi akmeņi, kāda godība, bet Jēzu tas neiespaidoja. Viņš raudāja par Jeruzālemi, jo zināja, kāds gals un kāds posts to sagaida. Viņš zināja, kāds posts seko ebrejiem gadu simtos. Nav tālu jāskaita – tikai daži gadu desmiti, kopš holokausta, kas bija visā pasaulē. Miljoniem un miljoniem ebrejus nogalināja un noindēja gāzes kamerās, viņus ar traktoriem raka kopīgās bedrēs, simtiem un tūkstošiem sadedzināja krematorijās. Jēzus raudāja par to. Viņš raudāja par to, jo tajā brīdī viņi nepieņēma Viņu. Mums nav kaut kādā veidā jāizpušķo evaņģēlijs vai jācenšas cilvēkiem radīt iespaidu, ka viss nav tik nopietni. Mums nav jāizmanto kaut kādi psiholoģiski triki, jo tā humāni viss šobrīd ir pieņemts, ka tikai nesatraumē kādu cilvēku, ka nepasaka par daudz. Bet viņiem ir tiesības zināt patiesību! Jēzus raudāja par šiem cilvēkiem. Jēzus atnāca, lai uzmeklētu un glābtu pazudušos, un Viņš teica: „Kaut jūs zinātu, kas jums ir vajadzīgs.” Jēzus to sacīja raudot. Un es gribu teikt tev, kas šobrīd lasi, un tev, kas vēl neesi atzinis Jēzu Kristu – kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs.

Es no rīta raudāju par Latviju. Kaut Latvija zinātu, kas viņai ir vajadzīgs! Kaut tie cilvēki, kas dzīvo mums visapkārt – radi un kaimiņi, zinātu, kas viņiem ir vajadzīgs, jo viņus visus sagaida tāds pats gals. Jēzus saka: „Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus.” Un tieši tā arī precīzi notika. Jēzus saka, ka Viņš nāks otrreiz, ka Viņš tiesās dzīvus un mirušus – visus tos, kas nebūs atzinuši Viņu, kas nebūs sapratuši, kas viņiem vajadzīgs. Jēzus ir atbilde uz visām mūsu problēmām, uz visiem mūsu jautājumiem. Jēzus ir atbilde katrai ģimenei, katrai organizācijai, katrai pilsētai, katrai valstij – lielai vai mazai, katrai impērijai. Jēzus ir atbilde. Aleluja!

Kaut tu zinātu, kas tev pie miera ir vajadzīgs! Bībele ir pilna ar praviešu grāmatām, ar praviešu pravietojumiem, un tie visi pravieto sodu. Sods nāks, un nevajag mīkstināt Dieva Vārdu. Bībelē ir teikts, ka, ja tu kaut ko atņemsi no Dieva Vārda vai pieliksim tam, lāsts pār tevi. Tīrs Dieva Vārds. Lasi, kas rakstīts Dieva Vārdā – ir debesis un ir elle, un tas ir fakts. Un ne tu esi tas, kas izlems – būs būt ellei vai nebūs tai būt. Tā vienkārši ir! Un debesis ir, un Dievs ir! Dievs saka: „ES ESMU.” Un kas tu tāds, cilvēk, esi, ka spriedīsi, kā Ādams un Ieva, kuri Ēdenes dārzā paši izlēma, – Dievs ir vai nav?! Viņi paši izlēma, ko var ēst un ko nevar ēst, ko var darīt un ko nevar darīt. Rezultāts ir ļoti nepatīkams, graujošs, un to mēs baudām vēl šodien – slimības, depresija, karš, ienaids, laulības pārkāpšana, perversijas, garīgas kroplības un mocības šeit virs zemes. Galu galā nav šeit virs zemes nekāda prieka.

Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs! Ikviens, kurš neatzīst Jēzu par savu Glābēju šīs dzīves laikā, nonāk ellē. Piedod, bet ne es to izdomāju. Man ir tiesības sludināt Bībeli. Mums ir reliģijas brīvība. Un ja tā arī nebūtu, es tik un tā to darītu. Ne tā, kā šodien šeit, bet citos veidos es to darītu. Mūsu valstī un arī Eiropā, un lielā daļā pasaules valstu ir reliģijas brīvība. Es varu sludināt Bībeli, un tur ir rakstīts, ka visiem netikļiem, elku pielūdzējiem, meļiem un tā tālāk, visiem būs sava daļa uguns sēra jūrā. Visiem tiem, kas nebūs atzinuši Jēzu Kristu, nebūs pieņēmuši Viņa asinis, Viņa upuri. Es vēlreiz atkārtoju – kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs.

„Jēzus raudāja.”(Jāņa 11:35)

Jēzus bija pie sava drauga Lācara kapa. Lācara māsas aicināja viņu, bet Jēzus vilcinājās, un tajā laikā Lācars nomira. Jēzus nav bezjūtīgs. Viņam arī ir emocijas. Dievs jūt. Dievs ir jūtīgs. Arī Svēto Garu var apvainot. Ne tādā nozīmē, kā mēs saprotam cilvēcīgi, ka Viņš apvainojas jeb sapūšas. Kā kāds brālis teica, ka Svētais Gars var „salikt rokas krustā un sēdēt stūrītī, un skatīties uz tevi, kad tu reiz sapratīsi”. Ja tevi nepieņem, tavs pienākums nav uzbāzties. Ja Svēto Garu nepieņem, Viņš neuzbāžas, jo Viņš ir mīlestība. Jēzus, Svētais Gars nekad nekontrolē. Viņš nav kontrolieris un neuzspiež Savu gribu. Viņš vienkārši runā caur mācītāju, caur Bībeli, sirdī, arī caur dažādiem apstākļiem. Tava daļa ir izvēlēties. Bet tu Viņu vari apvainot. Kad tu Viņu atstum, Dievs paiet malā. Jo vairāk un biežāk tu Viņu atstum, jo cietāka paliek tava sirds, un Svētais Gars no tevis attālinās.

Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs! Jēzus tev ir vajadzīgs! Svētais Gars tev ir vajadzīgs. Tev nav vajadzīgs ne labi iemācīties spēlēt savu mūzikas instrumentu, ne labi izskatīties, bet Svētais Gars tev ir vajadzīgs, attiecības ar Viņu. Ne paklausība, pirmkārt, bet Svētais Gars Pats tev ir vajadzīgs.

Jēzus raudāja pie Lācara kapa. Jūdi novēroja Viņu un teica: „Redz, kā Viņš ir mīlējis Lācaru. Bet vai tad Viņš nevarēja atnākt ātrāk un dziedināt Lācaru, ja jau Viņš tik ļoti viņu mīlēja?” Jūdiem vienmēr bija ko teikt. Jā, Jēzus mīlēja Lācaru, un Viņam viņa bija žēl. Viņam bija žēl arī to pašu jūdu, kuri Viņu aprunāja. Arī tiem bija bēdas. Jēzum bija žēl arī Martas un Marijas. Viņam bija žēl par šo nāvi. Jēzus bija iejūtīgs pret cilvēku problēmām. Kāda draudzes māsa man bieži vien saka: „Tas cilvēks taču aizies uz elli.” Viņa runā ar bērna ticību. Tieši tādu ticību Dievs grib redzēt. Lūk, kāpēc caur viņu tik daudz cilvēku nāk pie Kristus un kad grupiņa dalās, tad pēc brītiņa atkal tai ir jādalās. Viņai ir iejūtība un apziņa, ka cilvēks tiešām nezina, kas viņam ir vajadzīgs. Cilvēkam ir jāuzzina, viņš ir tiesīgs zināt, kas viņam ir vajadzīgs. Jēzus ir atbilde! Kaut katrs to zinātu!

Esi iejūtīgs pret cilvēkiem un saproti to, ka lielākā daļa aiz neziņas dara to, ko viņi dara. Ir tik daudz sātana viltību un noausti tādi velna tīkli, dažādas papildus alternatīvas, ka cilvēks nespēj izšķirt. Bet ar lūgšanu, ar gavēni, ar mīlestību, tu vari atnest evaņģēlija vēsti un dot iespēju katram cilvēkam izvēlēties. Kaut katrs zinātu, kas viņam ir vajadzīgs!

Kad Jēzus tika piesists pie krusta, Viņš par šiem slepkavām, kas sita viņu krustā, teica: „Piedod viņiem. Viņi nezina, ko viņi dara.” Tāpat evaņģēlists Stefans tajā brīdī, kad viņu nomētāja ar akmeņiem, teica: „Piedod viņiem! Viņi nezina, ko viņi dara.” Viņi saprata cilvēka būtību, ka tie nezina, ko dara, un tāpēc tā rīkojās. Bet viņi grib dzīvu Dievu. Lielākā daļa cilvēku grib dzīvu Dievu, bet viņiem nav iespējas to redzēt vai dzirdēt. Un ir tikai viena atbilde šiem cilvēkiem. Protams, Jēzus, bet Viņš ir galva un mēs esam miesa. Mēs katrs esam atbilde šiem cilvēkiem. Es un tu esam atbilde šiem cilvēkiem, lai viņi uzzinātu, kas viņiem ir vajadzīgs, un ka viņi varētu izvēlēties, bet ne piespiesti, jo tas nav iespējams. Ir pasākumi pasaulē, kur cilvēki tiek piespiesti un ar laiku tie neizbēgami jūk un brūk. Tā ir sātana valstība.

2. Mozus grāmatā 22. nodaļā ir rakstīts par Tempļa iekārtojumu un par to, kā tas tika celts. Un šeit ir rakstīts par vissvētāko vietu. Dievs caur Mozu iedibināja un lika uzcelt Saiešanas telti, kura vēlāk pārtapa par Templi, kurā bija vissvētākā vieta. Šajā vissvētākajā vietā bija šķirts, kurā bija derības plāksnes, Ārona zizlis un mannā. Šķirsta vāks tika veidots no tīra zelta. Vāka abās puses no kalta zelta bija divi ķerubi jeb eņģeļi, debesu būtnes. Šo ķerubu acis skatījās uz šo salīdzināšanās šķirsta vāku. Tātad bija divi ķerubi un šķirsta vāks, un acu skatiens abiem bija vērsts uz vienu punktu.

„Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.” (2. Mozus 25:22)

Vienreiz gadā viens priesteris īpaši šķīstījās ar āža un jēra asinīm un iegāja šajā vietā. Un tur Dievs runāja uz viņu, un priesteris salīdzināja cilvēka grēkus. Tikai viena vieta. Iedomājies – virs visas zemeslodes tikai viena vieta. Tā Dievs iekārtoja.

„Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Tikai viens vārds. Vecajā derībā bija viens punkts, kur cilvēki varēja saņemt grēku piedošanu, bet ne brīvību no grēka varas, ne mūžīgu dzīvību, ne to stāvokli, kurā bija Ādams un Ieva pirms grēkā krišanas. Caur dzīvnieku asinīm viņi saņēma tiesības vēl dzīvot un eksistēt un dzīvot labāk nekā pagānu tautas, ko viņi neizmantoja. Atnāca Jēzus Kristus. Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš nāca virs zemes, trīs dienas bija kapā un tad augšāmcēlās. Viņš ar savām asinīm atpirka mūs no grēka varas, no sātana varas un atgrieza tajā stāvoklī, kurā bija pirmie cilvēki. Aleluja! Mums ir mūžīgā dzīvība. Mēs esam izrauti no elles, no sātana rīkles un esam izredzēti, lai kalpotu Dievam. Jauns radījums, jauns cilvēks, dziedināts un brīvs!

Tikai viens vārds! Ir tikai viens ceļš, ir tikai viena patiesība un dzīvība, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus, Svaidītais Glābējs, Dievs miesā nācis, Cilvēka Dēls, kungu Kungs, ķēniņu Ķēniņš! Aleluja! Vienīgais, Visuvarenais Dievs! Dievs Radītājs, Klātesošais, Visu redzošais, Visaugstais, Dzīvais, Svētais, Visgudrais! Aleluja!

„Un Tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. Tai dienā Tas Kungs būs vienīgais Dievs, un Viņa vārds arī būs – Vienīgais.” (Caharijas 14:9)

To Dievs atklāja pravietim pirms Jēzus atnākšanas. Pravietis runāja par nākamām lietām.

Tu zināji to, ka Dievam ir Vārdi? Un viens no Viņa Vārdiem ir Vienīgais. Ir tikai viens vārds zem debess dots, kurā mums lemta glābšana. Kaut jūs to zinātu!

Jēzus raudāja, emocionāli aizkustināts. Viņš iežēlojās par cilvēkiem. Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs, jo ir tikai viens ceļš un viens Vārds, caur kuru tu vari atgriezties Ēdenē, atgriezties paradīzē, pilnvērtīgā dzīvē attiecībās ar Dievu. Ir tikai viens Vārds, caur kuru Svētais Gars atgriežas cilvēkā. Ir tikai viens Vārds, caur kuru mēs saņemam ne tikai grēku piedošanu, bet arī reālu brīvību no grēka un sātana varas, kas dara mūs par galvu un nevis par asti tā, ka mēs vienmēr esam augšā un nekad vairs apakšā. Āmen! Viņš ieliek mūs tajā punktā, atgriež tajā stāvoklī, ka mums ir vara pār ļauniem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Jēzus saka, ka turība, taisnība un svētība būs taisnā namā. Un citādi nav un nebūs iespējams. Tas nav diskutējams jautājums. Punkts! Ja tev ir Jēzus, tev pieder tas viss, ko Viņš ir apsolījis. Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs!

„Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.”(Mateja 13:44)

Jēzus māca par to, kāda ir debesu valstība. Ir tikai viens Vārds! Nav nekas vērtīgāks. Šajā rakstu vietā ir teikts, ka cilvēks aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija un nopirka tīrumu, sēdēja un priecājās – man ir vienīgais Vārds, es esmu glābts. Āmen!

„Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.”(Mateja 13:45-46)

Nav nekas dārgāks. Nekas nevar būt dārgāks. Viens draudzes brālis liecināja, ka gribēja aizbraukt uz četriem mēnešiem uz ārzemēm un pelnīt naudu, bet nav nekas dārgāks – tie daži tūkstoši, ko tur var nopelnīt, – par Jēzu. Ir tikai viens Vārds! Ne vilciens vai lidmašīna uz ārzemēm ir ceļš uz debesīm. Ceļš uz debesīm ir Jēzū Kristū! Viens Vārds mums ir dots virs zemes, kurā mums lemta pestīšana.

Pasaulē lielākās draudzes mācītājs Pauls Jongī Čo ticēja Budam. Viņš bija slims ar tuberkulozi un disciplinēti lūdza Budu un bija slims līdz brīdim, kad pie viņa atnāca kāda meitene un stāstīja, ka ir tikai viens ceļš. Viņš noraidīja šo meiteni, bet viņa turpināja neatlaidīgi nākt, līdz kādai dienai, kad viņa, lūdzot par viņu, apraudājās. Kad Jongī Čo ieraudzīja viņas asaras, viņš teica: „Labi, neraudi tikai! Es pieņemšu to Jēzu!” Viņa atstāja viņam Bībeli un teica, lai lasa katru dienu. Kad viņš sāka lasīt, bija cerējis uz kaut ko vairāk, nekā tikai radu raksti. Taču viņš neatlaidās un turpināja lasīt, un atrada ceļu, atrada Jēzu Kristu. Dievs viņu acumirklī dziedināja no tuberkulozes. Viņš bija slims tādā formā, ka jau asinis tecēja pa muti. Viņš bija norakstīts nomirt. Buda viņam nepalīdzēja, jo ir tikai viens ceļš. Bībelē ir teikts, ka visi pārējie dievi ir elki. Nav labi tā runāt? Ir labi tā runāt, jo Bībelē tā ir teikts! Es neapvainoju citu reliģiju pārstāvjus, bet sludinu to, kas ir teikts Bībelē. Tur tā ir rakstīts.

„Jo visu tautu dievi ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis.”(1. Laiku 16:26)

Ne Buda, ne Muhameds, ne Krišna! Tie visi ir cilvēki! Jēzus ir Dievs! Visi pārējie ir elki!

Nekāds katoļu Dievs vai baptistu Dievs, vai kāda mūsu draudzes Dievs. Ir viens Dievs un viens ceļš – Jēzus Kristus. Āmen! Ne mācītājs, ne kalpotāji, ne slavēšanas mūzika, ne kas cits, ne inkaunters, bet Jēzus glābj. Visi pārējie ir elki. Dievs neuzspiež. Gribi – tici elkam, nav problēmas. Varbūt tas arī kādam palīdz uz kādu laiku, kaut kādā veidā sakārtot savu dzīvi līdz zināmai robežai. Varbūt palīdz šāda ticība. Arī šādi ticības ceļi cilvēkiem palīdz, ticēt sev, bet uz debesīm ir tikai viens ceļš. Ir tikai viena patiesība. Tu vari domāt, muļķīti, ka mums katram ir sava patiesība. Dieva Vārds saka, ka ir tikai viena patiesība, un tieši tādēļ, ka cilvēki nezina, ka ir viena patiesība, viņi izdomā savus elkus, savas patiesības un dzīvo purvā. Šausmas. Viens zīmē karikatūras par Muhamedu, otrs par Muhamedu slepkavo Francijā.

Kā tad katoļi šeit slepkavoja, Latviju iekaroja, asinis šeit lēja, ar spēku visus piespieda? Tie taču arī bija kristieši! Tie nebija kristieši, tie tikai sauca sevi par kristiešiem. Tu kaut kur lasi Bībelē, ka Jēzus kaut kur uzspiež ar varu, nāk bruņots, ar krustiem? „Latvieši, ticēsiet Manam Kungam vai neticēsiet? Ja neticēsiet, tad pa galvu ar rungu!” Tu esi redzējis Bībelē, ka Jēzus iet ar zobenu? Pēterim bija viens moments. Viņš ausi nocirta, bet ko Jēzus teica par to? Kas zobenu ņem, tas no zobena kritīs. Tāpēc liec nost zobenu. Kurš no jums redz Bībelē, ka Jēzus slepkavo? Vai vispār var būt jautājums par to, ka kristieši ir nogalinājuši? Kristieši nav nogalinājuši un nevienu iekarojuši. Reliģija to ir darījusi. Elks. Visi pārējie tautu dievi ir elki, arī tie, kas nāk „Kristus Vārdā”. Jēzus saka: „Daudzi nāks Manā Vārdā un teiks: Es esmu Kristus. Neticiet viņiem. Ir tikai viens Kristus. Visi pārējie ir elki.” Viņš atklājas caur Dieva Vārdu. Viņš piedod un izmaina cilvēkus, izmaina nācijas, ģimenes un dod mūžīgo dzīvību. Kaut tu to zinātu! Un kaut cilvēki tev apkārt to zinātu.

Vai Svētais Gars uz tevi runā? Prāta līmenī vai dziļāk? Kad Dievs runā, to ne tikai ar prātu var saprasts, bet to arī var dziļāk sajust emocionāli.

„Turpretī elku dievi runā niekus, un zīlnieki pravieto melus; tie sludina izdomātus melu sapņus, un viņu mierinājums ir bez nozīmes. Tādēļ arī mūsu tautas brāļi bija spiesti izceļot un dzīvot trūkumā kā ganāms pulks, kam nav gana.” (Caharijas 10:2)

Izraēls pievērsās elkiem, ne Jehovam, ne dzīvajam Dievam, un tamdēļ – šeit ir rakstīts -, ka viņi bija spiesti atstāt savu zemi, izceļot, nebija miera un bija trūkums.

Kāda atceres diena būs 20. janvārī? Latvijai nozīmīgs notikums, bez kura, iespējams, mēs šeit nesēdētu. Barikāžu atceres diena. Diemžēl es tajā laikā biju nolādēts dzērājs. Es gan gribēju būt tur, bet neviens mani neņēma. Gribēju būt tajās barikādēs, bet man bija svarīgākas lietas, tāda kā dzeršana. Es tur nevarēju nokļūt, man bija šaurāks loks, kurā piedzerties. Es biju patriots tikai uz papīra. Tetovējums – Latvijas ģerbonis, kā īstam patriotam, bet barikādēs, lūk, es nebiju. Man bija jādzer. Pēc tam es uzzināju, ka arī tur varēja dzert un par brīvu. Varbūt es būtu kaut kā ticis līdz turienei. Barikādes bija pirms 20 gadiem, tas nav tik sen. Paskaties Latvijas vēsturi, cik šī tauta ir daudz cietusi. Latvijas tauta ir ļoti cietusi. Kaut viņi zinātu, kas tai mieram ir vajadzīgs. Kaut viņi zinātu, kas viņiem ir vajadzīgs. Šis ir laiks, ko mums Dievs ir devis. Demokrātiska Latvija, tiešām ir brīvība. Varam vainot savu valsti. Pirmkārt uz sevi ir jāskatās, ne valsts ir vainīga pie tavām neveiksmēm, bet tu pats. Latvijā ir demokrātija.

Kas notika no 1939. gada līdz 1945. gadam? 1939. gadā Vācija iebruka Polijā, sākās Otrais pasaules karš. 1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš. Kas Sīrijā notiek pašlaik? Karš. Kas Ukrainā notiek? Karš. Persijas līcis, Vjetnama, Afganistāna, Irāna, Irāka līdz Ziemeļkorejai – tur nav karš, bet ir nenormāla diktatūra, pat ar koncentrācijas nometnēm. Tur nav iespējamas normāli sludināt Dieva Vārdu. Tur viņi sēž nometnēs, nevis sēž, bet izlaiž garu.

Elku kalpība atnes postu. Jēzus saka: „Velns ir nācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es turpretī Esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība.” Jēzus neatnesa karu. Viņš nenes naidu, nepiedošanu, nabadzību un slimības, apsēstību, šizofrēniju. Tas nav Viņš. Tas ir velns caur cilvēka grēku. Elku dievi runā niekus, un zīlnieki pravieto melus, sludina izdomātus sapņus, mierinājumi ir bez nozīmes, īslaicīgi mierinājumi. Tu aizej pie zīlnieka, tev ir īslaicīgs mierinājums. Lūk, tāpēc izraēlieši bija spiesti izceļot un dzīvot trūkumā, kā ganāmais pulks, kuram nav gana. Ir tikai viens ceļš, un kaut tu to zinātu!

 „Viņi kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst.” (2. Pētera 2:12)

Cilvēki ir kļuvuši līdzīgi dzīvniekiem. Es teikšu precīzāk: cilvēki ir kļuvuši ļaunāki par dzīvniekiem. Pielūdzot savus elkus, savu naudu, savu „es”. Tu vari iet uz visdažādākajām nodarbībām. Pat kristīgajās draudzēs ir tagad nodarbības – joga. Tas ir „mans es” – viņi pielūdz sevi. Viņi paši sev ir dievs. Man nāk reklāmas uz e-pastu no kristiešu draudzēm piedalīties meditācijas nodarbībās. Es nekur neredzu, ka Jēzus meditētu par „savu es”. Jēzus nebija joga. Viņš nebija musulmanis. Viņš nebija budists. Tās visas ir jaunas reliģijas. Viņš nebija elku pielūdzējs. Ir tikai viens vārds, viens ceļš un viena patiesība. Visi pārējie ir elki. Cilvēki caur to kļūst ļaunāki par dzīvniekiem, kā neprātīgi dzīvnieki, kas radīti nokaušanai. Pēc dabas elku pielūdzēji iet bojā, saņemdami netaisnības algu, salds prieks tiem šķiet baudu dzīve, viņi dzīvo bezdievīgās baudās un viņam tas šķiet prieks. Kaut viņi zinātu, ka viņiem būs jādod norēķins, kaut viņi zinātu, kas ir patiess prieks.

Pirms es iepazinu Dievu, es arī dzīvoju dažādās baudās. Man nekad nebija naudas, bet baudās es dzīvoju. Ja man būtu daudz naudas, es vēl vairāk baudās dzīvotu. Es domāju, kas var būt labāks par to narkotiku vai šo narkotiku. Jēzus ir labākā narkotika! Es nezināju, ka ir kaut kas labāks. Mana sapratne, kas bija laime, bija tāda, kāda man viņa bija, kā es viņu biju izdomājis, vai kāds man bija pastāstījis. Taču, iepazīstot Kristu un saņemot Svēto Garu, es uzzināju, kas ir patiesa laime. Tagad es esmu laimīgs. Es neesmu muļķītis, tāds laimiņš ar tādu muļķīgu smaidiņu, tāds nolaimējies, kurš staigā savā pasaulē. Es sevi kontrolēju, esmu normāls cilvēks, ar mani var normāli parunāt, es adekvāti rīkojos, manā ģimenē viss ir kārtībā, esmu nodrošināts. Esmu laimīgs!

Kā neprātīgiem dzīvniekiem, elku pielūdzēju acis ir vērstas tikai uz laulības pārkāpšanu, viņi alkst grēka, tie vilina nestipras dvēseles, tiem sirds ievingrinājusies mantkārībā, tie lāstam pakļauti, tie avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta visdziļākā tumsa. Kaut viņi zinātu, kam viņi ir nolemti. Kaut viņi zinātu, ka tas, ko viņi dara šeit virs zemes, nebeigsies, ka norēķins būs jādod un atbildība būs jādod. Kaut viņi zinātu, kā būt pilnvērtīgam cilvēkam, kā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kā būt laimīgam, kaut viņi zinātu. Jēzus raud. Kaut viņi zinātu…

Tu iedomājies, kāda ir mīlestība Jēzum pret cilvēkiem, Dieva mīlestība? Ja tu gribi izprast Dieva mīlestību, lasi evaņģēlijus un iedziļinies tajos. Kāda ir Dieva mīlestība? Tu esi blusa viņa acīs. Reāli cilvēks ir blusa vai tūkstošā daļa no blusas, nekas, puteklis, piliens pie spaiņa. Lūk, Viņš tevi tik ļoti mīlēja, ka Viņš, Dievs būdams, atnāca cilvēka miesā uz zemes, dzīvoja cilvēka dzīvi, tas jau ir pazemojoši, dzīvoja to gnīdu dzīvi. Dzīvoja starp viņiem, un ļāva Sevi nogalināt, apspļaudīt, plūkāt bārdu, šaut ar pletnēm, sist krustā, apmelot. Šis kauns un negods, pazemojums. Dievs izcieta to tavā vietā. Bībeles saka, ka Dievs Savu mīlestību pret mums pierāda, ka Viņš nomira par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Viņš raud. Kaut tu zinātu, kas tev ir vajadzīgs.

Es bieži, gatavojot sprediķi, paskatos ziņās, vai man ir kas piemērots. Šorīt no rīta atradās, kas piemērots. Cilvēki ir ļaunāki par dzīvniekiem. Cilvēki bez Kristus, bez Dieva Vārda kļūst ļaunāki par dzīvniekiem.

Ziņās izlasīju par kaķi Krievijā, Obinskas pilsētā. Kādas mājas iedzīvotāja dzirdēja, ka kāds kāpņu telpā pastiprināti ņaud. Viņa tur jau kādus trīs gadus baroja šo kaķi. Un šis kaķītis gaidīja bērniņus. Un šie mājas iedzīvotāji, šī sieviete kaķīti baroja. Viņam bija kartona kaste, nolikta kaut kur patrepē. Un tā tas kaķītis tur dzīvoja. Un kādu dienu pārāk skaļš kļuva, un viņa domāja, ka kaķim kaut kas lēcies, ka kāds viņu moka. Viņa dodas apskatīt, un tajā kartona kastē guļ mazs bērniņš. Cilvēks ir atnesis savu bērnu, atteicies no viņa un atstājis kartona kastē, un turklāt līdzi vēl ir autiņi, grabulītis. Ziņās bija rakstīts, ka bērns bija 3 mēnešu vecs. Un šī  kaķenīte bija pieņēmusi viņu kā savu bērniņu. Cilvēks izmet savu bērnu, kaķītis viņu pieņem un rūpējas par viņu. Kad ārsti atbrauca pakaļ, viņi brīnījās, ka šis bērns bija pilnībā silts, jo ārā bija aukstums. Viņš bija silts, pilnīgi normāls, kaķītis par viņu rūpējās. Interesanti ir tas, ka, kad atbrauca ātrā palīdzība, kaķis negribēja bērniņu atdot. Un kad tomēr paņēma bērniņu, viņš skrēja pakaļ ātrajai palīdzībai un gribēja ielēkt līdzi. Kad viņam tas neizdevās, kaķītis sēdēja uz savas mājas sliekšņa un gaidīja, kad vedīs viņu atpakaļ. Ziņās bija rakstīts, ka bērniņu cenšas identificēt, bet to vēl nav izdevies izdarīt.

Lūk, cilvēki ir ļauni. Jo šie dievi, ko viņi pielūdz ir elki, un viņus pārstāv sātans un viņa dēmonu armija. Un viņi pēc savas būtības ir ļauni. Un ienaidnieks viņiem ir Dievs un pēc Viņa līdzības radītie cilvēki. Un viņa mērķis ir nozagt, nokaut, nomaitāt un paraut ellē. Velns ir tas, kurš caur cilvēkiem, kuri uz elkiem ceļ savas acis, cenšas izplatīt ļaunumu. Kaut viņi zinātu, ka ir tikai viens Dievs. Ir tikai viens ceļš. Jēzus raud.

„Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.” (Romiešiem 5:19)

Kā ar viena Ādama nepaklausību mēs mantojam grēcīgo dabu un ļaunumu, tā caur vienu cilvēku un Dievu vienlaicīgi, Jēzu Kristu, mēs mantojam mīlestību, mūžīgo dzīvību, piedošanu. Ir tikai viens vārds mums dots, ir tikai viens, ko ir cienīgi pielūgt, par ko ir cienīgi maksāt visu cenu, pārdot visas pērles un paturēt tikai vienu. Atmet visu, kas nav patīkams Viņam, un pielūdz tikai Viņu. Jo ir tikai viens vārds mums zem debess dots, kurā mums ir lemta pestīšana – Svētais. Ļaunums iet plašumā, draugi, ļaunums iet plašumā, kari nebeidzas un nebeigsies, līdz Jēzus nāks otrreiz. Tumsa pārklāj zemi. Bet mēs esam nolikti kā gaisma šai pasaulei. Kaut cilvēki zinātu, kaut viņi zinātu. Jēzus raud un saka: „Kaut viņi zinātu, ka Es viņiem esmu vajadzīgs!”

Mēs sludinām un liecinām, bet Dievs Pats atrod cilvēkus, kā šeit draudzes māsa liecināja. Par mani lūdza, man stāstīja par Dievu, es to nedzirdēju, man bija aizklāts evaņģēlijs, es to nesapratu, taču pienāca laiks, kad es vairs nevarēju izturēt to, kas ar mani notika, tā depresija un šīs dēmoniskās atkarības, kas man bija un tas stāvoklis, kurā es dzīvoju, lika man meklēt palīdzību. Es, tepat Rīgā dzīvodams, laupīju un zagu, ar prostitūtām kopā dzīvoju, mums visiem bija viens mērķis, mums visiem bija viens dievs – narkotikas, vairāk narkotikas. Zagt, nokaut, nolaupīt, vienalga kā, tikai dabūt narkotikas, narkotikas, katru dienu narkotikas. Pat narkotiku reibumā es sapratu, ka man vajag palīdzību. Es atceros vienu brīdi, kad biju sapīpējies, sadūries, smagu narkotisku vielu reibuma stāvoklī, ko vēl var vēlēties, man viss ir, bet iekšā es jutos drausmīgi. Biju kaut kur izgājis un nesapratu, uz kuru pusi ir manas mājas, dzīvoju kaut kādā pritonā, es pat nezināju, kā tikt atpakaļ, biju apjucis, pa Maskavas ielas rajonu kaut kur es klīdu. Es iekšēji sapratu, ka man vajag palīdzību.  Kaut es zinātu tajā brīdī, kaut būtu viens cilvēks tajā brīdī, kurš man pateiktu, kas man ir vajadzīgs. Līdz tam man bija stāstīts, sirds bija ciet, bet šajā brīdī man sirds jau bija atvērta, man nebija, kas man to pastāsta.

Iedomājies mani graustu rajonā, Maskavas ielas rajonā, dzīvoju kaut kādā graustā, un kopā ar saviem draugiem gatavojām narkotikas. Vārījām narkotikas pārdošanai, bet galu galā paši tās izlietojām. Kādu dienu vāru narkotikas, esmu mājās viens, mans draugs ir izgājis pirkt izejvielas, un kāds pie durvīm klauvēja. Atverot durvis, ieraudzīju divas sievietes, kuras stāstīja man par Dievu un aicināja mani uz draudzi, es ar viņām kaut ko tur nedaudz pastrīdējos par parapsiholoģiju un maģiju, bet es biju gatavs iet, jo man bija vajadzīga palīdzība. Viņas man apsolīja, ka nākamajā dienā, konkrētā laikā atnāks man pakaļ, es viņas gaidīju, bet viņas neatnāca.

Cietuma epizode. Man vajag Dievu, ļoti vajag, bet nav neviena, kas to pasaka. Cietumā ir kapela, man vajag tur iet, bet man ir kompleksi, kā jau narkomānam, paranoiķim, bail no visa jaunā, tu zini, ko narkomānam nozīmē iet pie normāliem cilvēkiem? Tur bija kāds cilvēks, kurš bija mans paziņa, viņš gāja uz to kapelu tāds smaidīgs un priecīgs, viņš man arī stāstīja par Dievu un teica, ka arī mani aizvedīs uz kapelu, sarunājām konkrētu laiku un tikšanās vietu, bet viņš neatnāca. Katru dienu no Gogoļa ielas uz Daugavpils ielu un atpakaļ. Es pamodos un man vajag narkotikas, neesmu ēdis jau dienām, bet man vajag narkotikas. Eju uz centru kopā ar savu narkomānu baru, lai naudu varētu dabūt, kaut kur kaut ko nozagt. Kā es dzīvoju? Un katru reizi, kad es gāju garām klosterim, es skatījos uz klostera diviem torņiem. Es nezināju, kā uz turieni nokļūt, vārti bija vienmēr ciet, viss tāds drūms, bet es zināju, ka man vajag Dievu. Tas turpinājās mēnešiem.

Gāju garām Zinātņu akadēmijai, tur blakus bija baznīca, nezinu vai tā bija pareizticīgo vai vecticībnieku, bet es saņēmos un iegāju tur iekšā, nostājos un klausījos, mācītājs staigāja un kūpināja dūmus un kaut kādā nesaprotamā valodā viņš runāja, es neko nesapratu, izgāju ārā, nezināju, ko darīt, izeju atradu pašnāvībā. Es nosēdos mājās pie plīts, paņēmu nazi un taisījos tiešām darīt sev galu, un tad es dzirdēju balsi sakām: „Tu būsi ellē, nekas nebeigsies”. Es tajā brīdī biju izmisis, nomirt nevar, dzīvot nevar, ko lai es daru?Kaut man būtu kāds tajā brīdī, kas pastāsta par Jēzu. Tu zini, cik daudz tādu cilvēku ir?

Kad atgriezos pie Dieva un sāku kalpot, es gāju pie slimnīcas priekšnieces Limbažos un teicu: „Es gribu sludināt”. Man atļāva, es gāju pa palātām, gribi vai negribi, es vienkārši sludināju. Pēc tam man to aizliedza, jo tas daudziem traucēja. Pēc tam es afišas liku, un cilvēki paši nāca, klausījās un tika izglābti. Atceros vienu sievieti palātā, viņa izskatījās ļoti dziļā depresijā, es viņai stāstīju savu liecību, bet viņa man saka: „Ko tu man, dēliņ, stāsti par savām narkotikām, tu nezini kā man ir?!” Viņa nebija narkomāne, viņa nebija dzērāja. Viņa uzskatīja, ka viņai ir daudz smagāk, un tā tas arī var būt, nav jābūt narkomānam, lai būtu smagāk. Cilvēki ārēji var būt pat bagāti un laimīgi, bet par nožēlu, par naudu nevar nopirkt laimi, debesis. Kaut Latvija zinātu, kas tai ir vajadzīgs. Un mēs esam atbilde. Tu un es. Mums ir dots šis noslēpums, evaņģēlijs, gaisma.

Man bija radio, laikam nevienam tādu nevajadzēja, ka nebija vēl pārdots. Tur skanēja „Kristīgais radio” un viena meitene liecināja: „Piesauciet Jēzus vārdu, Viņš izmainīs jūsu dzīvi”. Vienkāršs teksts, es to dzirdēju. Es piesaucu Jēzus vārdu, Viņš izmainīja manu dzīvi vienreiz un uz visiem laikiem. Viņš darīja mani par jaunu cilvēku, un no pirmās dienas man ir viena vēlme – to, kas ir man, dot cilvēkiem, lūk, kāpēc es esmu šodien šeit.

Kāda tagadējā draudzes māsa mums stāstīja, ka nesen viņa gāja pa promenādi, ceļš gar Daugavu, un pēkšņi – bums! – viņa nokrīt uz ceļiem un saprot, ka viņai ir vajadzīga palīdzība. Kas viņai bija vainas? Viņai bija labs darbs, tikai katru vakaru viņa izdzēra pa vienai vīna pudelei. Kad viņa nokrita uz ceļiem, saprata, ka jāmeklē draudze, atrada Alfas kursu un saprata, tas vēl nav tas, ko viņai vajag, viņai vajadzēja dzīvu draudzi! Tajā pašā promenādē, tikai citā dienā, viņai pretī nāca Daiga un Zane, mūsu draudzes māsas. Kā tas var būt? Vienā dienā Dievs uz ceļiem noliek, tad viņa meklē draudzi, un citu dienu jau satiek Daigu ar Zani. Kāpēc? Tāpēc, ka Daiga ir atbilde, Zane ir atbilde. Un ir tik daudz cilvēku, kuri meklē Dievu šodien. Viņu ir daudz, daudz tādu, kuri tiešām meklē, bet viņi nezina, kur atrast, un daudzi ir tādi, kuri netic Kristum, bet viņi meklē kaut ko, viņi zina, ka vajag, bet viņiem vēl prātā ir cietokšņi, velns ir aptumšojis, ir jālūdz, jāgavē, ir jāsludina viņiem.

„Un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” (Lūkas evaņģēlijs 19:42)

Jēzus raudāja par Jeruzālemi, jo viņi nepieņēma Viņu, un tā tika nopostīta.

„Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” (Romiešiem 10:14)

Kā lai dzird un kā lai tic, ka nav, kas sludina? Ir kas sludina. Draudze „Kristus pasaulei” sludina. Indra sludina, Kristīne sludina, Edgars sludina, mēs sludinām. Āmen. Saki par sevi: „Es sludinu, es nebaidos, es zinu, ka Jēzus ir vienīgā atbilde, vienīgais ceļš cilvēkiem. Es mīlu Dievu un mīlu cilvēkus. Es mīlu savu tuvāko kā sevi pašu un gribu dot viņiem to, kaut viņi zinātu, ka viņiem ir vajadzīgs Jēzus.”

„Tie blandīsies apkārt pa visu savu zemi, būdami nelaimīgi un izsalkuši. Izsalkumā un dusmās tie uzvedīsies vai gluži neprātīgi, tie nolādēs savu ķēniņu un savu Dievu. Lai viņi skatās uz augšu vai uz zemi, visur tiem pretī raudzīsies tikai nomāktība, bēdas un tumsa; viņus visus pārņēmis izbaiļu pilns drūmums, un viņi maldās necaurredzamas nakts tumsībā.” (Jesajas grāmata 8:21-22)

„Tie ir elku kalpi, tie uzvedīsies neprātīgi”, padomā, vai cilvēki neuzvedas neprātīgi? „Tie nolādēs savu ķēniņu un savu Dievu”, padomā, vai cilvēki nelādē savu valsti un Dievu?Jēzus saka: „Es esmu gaisma, šajā pasaulei nācis”. Tu esi gaismas bērns, pie cilvēkiem sūtīts. Tumsa nepaliks ap tiem, kas zina, kas viņam ir vajadzīgs, kas dzīvo savam Dievam un savam Kungam. Tu jau zini, ka tumsa pati par sevi nepastāv, ir tikai gaismas neesamība. Kur nav gaisma, to mēs saucam par tumsu. Tad kāpēc ir tumsa, ja nav gaismas? Kāpēc nav gaismas? Jo mēs vēl neesam aizgājuši līdz tai vietai. Visur, kur mēs iesim, būs gaisma. Es negribu dzīvot tikai sev. Mājās, slavējot Dievu, es Garā ieraudzīju, ka kopā ar mani viena pilsēta slavē Dievu, otra pilsēta slavē Dievu, zini, tā kā reklāmas klipā, man iznira gaisma no Latvijas kartes, viena māja, viena pilsēta, viens ciemats, visa Latvija slavē Dievu vienā ritmā. Aleluja! Kāpēc gan nē? Nu, kāpēc gan nē? Kāpēc ne es, kāpēc ne tu, kāpēc ne mēs visi kopā? Kāpēc ne tagad, kāpēc rīt? Kāpēc ne šodien, tagad, uzreiz?! Aleluja!

Kāds ir mūsu Latvijas karogs? Tā ir mūsu Latvija, mēs esam cieši saistīti ar savu tautu un ar savu valsti. Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu. Tu zini mūsu karoga vēsturi? Tas ir viens no senākajiem karogiem vēsturē. Kaut kur Cēsu pusē bija kāds kara pulks, kara vadonis bija ievainots, un viņš tika ietīts baltā drānā, un, kad to drānu attina vaļā, tur, kur viņš gulēja, bija balts, bet apkārt bija sarkans. Mūsu karogs simbolizē asinis.

Kaut tu zinātu, arī tu, kurš no augšas esi piedzimis, ka tev ir jāieslēdzas savā lūgšanu kambarī ik rītus. Ik rītus ieslēdzies savā lūgšanu kambarī, aizslēdz durvis aiz sevis. Man ir dažādas lūgšanas, reizēm garās stundas lasu Bībeli, un pie manis meitiņa var ienākt un kaut ko paprasīt, bet ir tādas reizes, kad es aizslēdzu durvis aiz sevis un pavadu laiku ar savu Tēti divvientulībā. Lūk, kas mums ir vajadzīgs, – caur Jēzus upuri personīgas attiecības ar savu Tēvu. Un būt par gaismu cilvēkiem.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ingūna Kazāka, Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde