„Tevi mīlu Dievs, un mani mīli Tu,
tā ir mana dzīve, tā es dzīvošu, un it nekas to nemainīs!” mēs dziedājām, slavējot Dievu. Tā ir mana dzīve, tā es dzīvošu – mīlēšu Dievu, pavadīšu laiku kopā ar Viņu, dzīvošu Viņa gribā pēc Viņa vārda, ticēšu Viņam, ticēšu Dieva apsolījumiem man, es glābšu pazudušos, veidošu mācekļus, jo tā ir mana dzīve, un tā es dzīvošu. Tā ir tava dzīve! Un šodien pēc svētrunas es lūgšu par cilvēkiem, tieši pret saaukstēšanos un dažādiem vīrusiem. Dieva gars dod signālus manai dvēselei un prātam un saka – ja mēs turpināsim iet pie cilvēkiem, ja mēs kopā ar Svēto Garu turpināsim vest viņus pie Kristus, uz draudzi, tad Svētais Gars viņus dziedinās! Dievs piedos viņiem grēkus. Dievs vedīs viņus labklājībā, Savā Valstībā, Viņš cels viņus uz Sava troņa un darīs par valdniekiem. Šie cilvēki būs valdnieki pār sevi, pār apstākļiem, pār nabadzību, pār velnu un viņa valstību. Bībele saka: dodiet, tad jums taps dots, un tad, kad mēs iesim pie cilvēkiem un dosim viņiem iespēju pieņemt Kristu, Dievs dziedinās gan devēju, gan saņēmēju. Nebūs tādi dievkalpojumi, kuros Svētais Gars mums nepasniegs kādu pārsteigumu. Nebūs tādi dievkalpojumi, kuros ir mazāk cilvēku, nekā iepriekšējā. Ja mēs turpināsim ticēt un iet pie cilvēkiem. Un nebūs tādi dievkalpojumi, kuros cilvēki nenāk pie Kristus un nesaka: „Dievs, piedod man visus manus grēkus! Nāc mana sirdī, esi mans Kungs!”
„Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.” (Apustuļu darbi 16:5)
Kamēr mēs ticam, un mūsu ticība parādās reālā darbībā, ejot pie cilvēkiem, tikmēr mēs vairojamies itin visā. Piemēram, šodien mēs pavisam noteikti esam vairāk nekā pagājušajā reizē. Nākamajā gadā mūsu draudze pārcelsies uz jaunām, lielākām telpām. Dievkalpojumu zāle atradīsies Pasaules Tirdzniecības Centra ēkā, 1. stāvā, Elizabetes ielā 2. Tas ir divdesmit minūšu gājiens no centrālās stacijas. Netālu ir Kalpaka bulvāris, Pulkveža Brieža iela, tas viss ir klusais centrs, Rīgas jūgendstila un vēstniecību rajons. Galu galā mēs esam Ķēniņa bērni! Tā ir ļoti laba vieta. Ja no stacijas līdz Zinātņu akadēmijai bija piecas minūtes, tad līdz Tirdzniecības Centram būs divdesmit minūtes, ņemot vērā arī to, cik ātri kurš iet. Jaunā zāle ir ar 420 vietām. Mēs piepildīsim šo zāli tuvāko mēnešu laikā. Mēs iesim kopā ar Svēto Garu, un nākamajā gadā mūsu draudze izaugs līdz 700 cilvēkiem. Tas ir iespējams!
Saldū mēs atvērām draudzi pirms trim gadiem. Draudze sākās ar vienu mājas grupiņu. Luīze no Rīgas brauca un vadīja tur grupiņu, šajā grupiņā bija Iveta un viņas ģimenes locekļi, kuri tajā laikā vēl dzīvoja bezdievīgu, grēcīgu dzīvi, bet šodien Iveta pati vada Saldus draudzi un viņas ģimenē viss ir mainījies – ģimene ir ar Dievu, glābti un laimīgi. Un tas nemaz nav viss! Parasti saldinieki īrē autobusu, lai no Saldus atbrauktu uz Rīgu uz īpašajiem dievkalpojumiem, bet Iveta man šodien prasīja, vai viņa drīkst īrēt nevis vienu, bet divus autobusus, jo ir 80 cilvēki, kuri vēlas braukt uz Ziemassvētku dievkalpojumu 28. decembrī! Es teicu, ka, protams, ja viss ir rūpīgi pārdomāts, man nekas nav pretī. Pavisam drīz pienāks diena, kad mums vajadzēs stāvvietas autobusiem. Un nevis vienam vai diviem, bet desmitiem autobusu! Tie brauks no visām Latvijas pilsētām uz draudzes konferencēm un īpašajiem dievkalpojumiem. Mēs būsim visur! Mēs būsim katrā daudzdzīvokļu namā, vismaz viena mājas grupiņa katrā namā. Nākamajā gadā piecu mēnešu laikā mēs Latvijā atvērsim 20 draudzes, un līdz gada beigām katrā draudzē būs vismaz 20 cilvēki. Bībele saka: ticīgo skaitam vairojoties, vairojas Dieva slava.
„Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu.” (2. Korintiešiem 4:15)
Jēzus ir atnācis šeit virs zemes uzmeklēt un glābt pazudušos. Šis cipars jeb cilvēku skaits izsaka Dieva slavu un Dieva mērķu piepildīšanos šeit virs zemes. Mēs nevaram teikt, ka mēs pagodinām Dievu, ik nedēļas esot tajā pašā skaitā. Kad Dievs radīja cilvēku, Viņš cilvēku ielika par valdnieku virs zemes. Dievs teica: „Valdiet pār zemi, augļojieties un vairojieties!” Āmen! Tāds ir mūsu uzdevums. Ir kristieši-gudrīši, kuri no pirksta ir izzīduši, ka jāvairojas ir tikai bioloģiskā ceļā. Daudzās draudzēs daudzu gadu garumā ir viens un tas pats cilvēku skaits, vieni nomirst, citi piedzimst, un nekas nenotiek. Es nekad nesamierināšos tikai ar bioloģisko vairošanos, jo bioloģiski cilvēki mirst un arī dzimst. Jēzus saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, sākot ar Jeruzalemi, Jūdeju, Samariju un līdz pašam pasaules galam!” Sākot ar Rīgu, Saldus, Jēkabpils, Balvi, Preiļi, Rēzekne, Valmiera, Cēsis, Smiltene, Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Jelgava, Dobele, Kuldīga, Tukums, Talsi, Ogre, Olaine, Salaspils, Limbaži, Valka, Tartu, Tallina, Viļņa, Berlīne, Maskava, Ņujorka, Vašingtona! Mēs iesim un vairosimies, un mums būs prieks par to, ko mēs darām kopā ar Svēto Garu. Mana mamma kādreiz teica: „Prieks, kur tu rodies?!” Mēs zinām, kur rodas prieks!
Jaunajā dievkalpojumu zālē ir 420 vietas, mīkstas un ērtas sēdvietas, iekārtojums ir tāds kā kinoteātrī, visi redzēs skatuvi, skaņa būs ausīm ļoti patīkama, jo zāle ir radīta mūzikai. Jau 4. janvārī 11:00 mēs visi būsim Elizabetes ielā 2. Mēs ievāksimies un piepildīsim šo namu. Vēlos tev atgādināt, ka tas ir ticības solis, ko mēs speram. Šī zāle ir divas reizes dārgāka, un tas nozīmē, ka, lai mēs varētu to apmaksāt, vajag divas reizes vairāk cilvēku, kuri ziedo Dievam. Mēs varam atļauties tikai tādas telpas, kuras piepildām. Protams, Dievs ir liels un varens, bet pēc pieredzes es zinu, kā ir. Mums nevajag telpas, kas ir lielākas par mums. Mums vēl nevajag Arēnu „Rīga”, jo tad mēs būtu katrs savā stūrī. Tāpēc pēc trim nedēļām tiekamies Elizabetes ielā 2, tā ir svētdiena, stāvvieta mašīnām ir par brīvu. Zālē ir omulīgi un patīkami, es tur esmu vadījis dievkalpojumus, vienmēr ir paticis. Mūsu skaņotājs Igors ļoti priecājas, taustiņnieks Viktors arī priecājas, ka būsim tur. Tur būs daudz vienkāršāk noregulēt skaņu, spēlēt un klausīties mūziku. Skatuve ir lielāka, ir vieta, kur aizlūgt par cilvēkiem, mēs varēsim dubultot slavēšanas grupu, un visiem būs vieta. Un vieta arī ir ļoti laba, – mēs kā Dieva vēstnieki mitināsimies vēstniecību rajonā! Slava Dievam! Mēs katrs beidzot varēsim nākt uz dievkalpojumu ar saviem cilvēkiem un nebaidīties, ka viņiem nebūs vietas. Cīņa par vietām ir beigusies. Tās būs mūsu jaunās mājas tik ilgi, līdz tās piepildīsim. Mēs esam tik ļoti svētīta draudze, tik laimīgi cilvēki! Mēs esam pasaulē laimīgākie cilvēki.
Un svētrunas tēma ir „Veselīga ticība”. Tu zini, ka Dieva vārdam jeb konkrētām rakstu vietām ir jānonāk tavā sirdī? Ja tu vēlies redzēt Dieva vārdu realizējamies tavā dzīvē, tam caur tavām acīm un prātu ir jānonāk sirdī. Lai Dieva vārds ir tevī, dzīvo tevī. Kā to izdarīt? Tu lasi rakstu vietu vairākas reizes pēc kārtas, liec to acu priekšā, atkārto, pārdomā, iemācies no galvas, līdz vienā brīdī šis vārds iemājo tevī. Tu to saproti un pat sajūti. Šī Bībeles rakstu vieta man ir kļuvusi reāla, turklāt diezgan īsā laika posmā. Es to izlasīju, Dievs mani uzrunāja un šonedēļ pārdomāju to katru dienu.
„Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.” (Apustuļu darbi 16:5)
Vasarsvētku dienā draudzei pievienojās 3000 dvēseles, un tas notika tikai vienā dienā. Es ticu, ka mēs varam dubultoties vienā dienā. Es atceros laiku, kad mēs no „Maritim” viesnīcas pārcēlāmies uz Zinātņu akadēmijas otrā stāva zāli, kas ir mazāka par tagadējo trešā stāva zāli. Tajā laikā mēs bijām aptuveni 50 cilvēki. Kāds liels vīrs tolaik apmeklēja mūsu draudzi, un vienā dievkalpojumā viņš man saka: „Mārci, tu redzi? Kaut kas notiek! Mēs esam tik daudz!” Tiešām! Es nezinu, kā to var izskaidrot, bet vienā dienā mēs kļuvām ievērojamāki vairāk. Tas nav ar prātu izskaidrojams. Mēs lūdzam, darām to, kas mums ir jādara, un Dievs pievieno arvien jaunus ticīgos. Tālāk Apustuļu darbos ir rakstīts, ka pa mājām viņi lauza maizi, ikdienas bija templī, ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, baudīja barību, mācījās, klausījās sprediķus, lūdza, kalpoja, un Tas Kungs ikdienas viņiem pievienoja tos, kas tika izglābti.
„Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Apustuļu darbi 2:46-47)
Tikai Viens var glābt.
„Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)
Viņa Vārds ir Jēzus Kristus, Svaidītais Glābējs, Dievs, Dieva Dēls. Dievs, miesā nācis virs zemes, Kurš nomira pie krusta, trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās. Viņš izlēja Savas asinis, kas šķīsta mūs no katra grēka. Jēzus mums ir sagādājis ceļu uz attiecībām ar Debesu Tēvu, uz Dieva tuvumu. Lai tavā dzīvē realizētos Dieva vārds, ir vajadzīga ticība. Savienojums jeb saikne starp Dievu un cilvēku ir mūsu ticība. Un ir ļoti svarīgi saprast, ka ir nepieciešama nevis vienkārši ticība, bet veselīga ticība.Un ticību var iemācīties. To var pieņemt un darīt. Tev ir jāsaprot, kas tu esi un kas tev jau pieder. Šī tēma nav par to, ko dod Kristus upuris, taču īsumā notiek tā: tajā brīdī, kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Glābēju, viņš tiek izglābts no elles, no mūžīgas pazušanas, viņa grēki tiek piedoti, un viņš ieiet Dieva klātbūtnē, viņam ir personīgas attiecības ar Dievu. Dievs caur Jēzus asinīm skatās uz šo cilvēku kā uz pilnīgi svētu.
Kad Ādams un Ieva sagrēkoja, viņi savu varu, ko Dievs viņiem bija piešķīris, lai tie valdītu virs zemes, atdeva sātanam, un sātans kļuva par valdnieku virs zemes. Dievs nevalda uz zemes, velns valda pār zemi. Tāpēc, ka Dievs nav virs zemes miesā, bet gan Dieva draudze ir Kristus miesa uz zemes. Kristus ir galva un mēs – Viņa miesa. Dievs virs zemes darbojas un valda caur Savu draudzi. Caur mani un tevi. Dievs caur mums var darboties, ja mēs ticam un zinām, kas mēs esam Jēzū Kristū un kur mēs atrodamies. Tāpat kā caur vienu cilvēku Ādamu vara tiek nodota sātanam un viņa dēmoniem, tāpat caur vienu cilvēku un Dievu Jēzu Kristu cilvēks atgūst savu varu. Ikviens, kurš tic Jēzum Kristum, atgūst pazaudēto varu.
„(..) un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Vēstule Efeziešiem 1:19-23)
Tu zini, ar ko es šajā brīdī nodarbojos? Es stiprinu tavu ticību. Paldies Dievam, ka tava ticība tiek stiprināta. Lasi uzmanīgi šos vārdus, un tava ticība celsies sajūtamā veidā. Ticība nav sajūtas vai izjūtas, bet tu to sajutīsi. Tev būs tāda sajūta, ka tev nav nekā neiespējama, un tā ir patiesība – tev nav nekās neiespējama! Tas šobrīd notiek pie tevis. „(..) un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem (..)”. Visos, kuri tic evaņģēlijam, visos, kuri tic uz Jēzu Kristu, ir milzīgs Dieva spēks. Ja tu tici Jēzum, pie tevis parādās tāds Dieva spēks, ko tu pat nevari panest, ko tu pat nevari izturēt. Šis spēks ir pārlieku liels, un to saka Dievs. Caur Jēzu Kristu Svētais Gars ir iemājojis tevī, un cik gan liels spēks parādās tevī! „(..) darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā,” – Svētā Gara spēks tevī darbojas visspēcības varenībā. „(..)visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs (..)” Kur Jēzus ir šobrīd? Sēž pie Dieva labās rokas. Viņš Savā augšāmceltajā miesā šodien ir pie Tēva. Dievs ir trīsvienīgs – Tēvs ir debesīs, Jēzus pie Viņa labās rokas un Svētais Gars šeit virs zemes. Tēvs mūs mīl, Jēzus žēlīgi piedod, Svētais Gars draudzējas ar mums un piešķir spēku. Lūk, trīsvienīgs Dievs kā ūdens, ledus un tvaiks. Tas viss ir ūdens, tikai trīs dažādās formās. Tu kopā ar Kristu šodien sēdi pie Tēva labās rokas debesīs, tava vieta ir tronis! Caur Jēzu Kristu tu esi valdnieks. Jā, mēs dzīvojam uz zemes, bet debesis ir tevī. Svētais Gars ir tevī, tu esi savienots ar debesīm. Tu sastāvi no gara, dvēseles un miesas, un izglābts tu savā garā sēdi un valdi tronī kopā ar Jēzu Kristu.
Lai velns izpaustos uz zemes, viņam ir vajadzīgi cilvēki, kuros iemājot. Lai Dievs piepildītu Savu gribu virs zemes, Viņam ir vajadzīgi ticīgie – draudze, kuros iemājo Svētais Gars un valda pār zemi. Jēzus atņem sātanam viņa iekarojumus, un Dieva Valstība nāk virs zemes. Cik liela ir tava ticīgā vara? Pārlieku liela! Velns strādā pie tā, lai noslēptu no tevis patiesību, lai tu nezinātu savu varu Kristū. Velnam šī sistēma ir ļoti skaidra. Tiklīdz ticīgais uzzina, kas viņš ir, tic tam un sāk to lietot, velnam ir jāaiziet, viņš vairs nespēj kontrolēt cilvēkus un teritorijas. Velns ir zaudējis. „(..) augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.” Jēzus vara ir augstāka par jebkādu okultu spēku, militāru spēku. Pasaules lielākā flote pieder Amerikas Savienotajām Valstīm, un tā ir lielāka par visu pasaules valstu kara flotēm. Bet Dieva vārds saka, ka tev pieder vara un spēks, kas ir augstāks par jebkādu citu spēku, kundzību un valdību, kas ir vai būs. „Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” Dievs caur draudzi visur visu piepilda, realizē Savu plānu un Savu gribu. Dievs visu ir nolicis zem Kristus kājām, līdz ar to viss ir zem tavām kājām. Visa pasaule ir zem tavām kājām. Velns un viņa leģioni ir zem tavām kājām. Tā ir patiesība, jo to saka Dieva vārds. Nav svarīgi, ko tu domā, nav svarīgi, ko saka cilvēki, ir svarīgi, ko saka Dieva vārds. Tu pilnībā kontrolē savu miesu. Tu pilnībā kontrolē savu prātu – ko tu gribi, to tu domā, ko tu negribi, to nedomā. Ko tu gribi, to tu dari, ko tu negribi, to tu nedari! Jo visa pasaule ir tev pie kājām, tu esi galva, nevis aste. Kristū tu vienmēr būsi augšā un nekad apakšā. Lūk, tāds ir Dievs un ticība Kristum. Tāda ir veselīga ticība – saprast, kas tu esi, un lietot šo varu.
Mēs neesam nabagi. Mēs esam bagāti! Mēs neesam slimi. Mēs esam veseli un dziedināti! Pieņemot Kristu, mums ir glābšana, veselība un panākumi itin visā. Panākumi ir tā pati labklājība. Lūk, kam tev ir jātic!
„Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.” (3. Jāņa 1:2)
Caur Jēzu tu esi pārradīts par jaunu cilvēku, vesels no iekšpuses. Tev būs panākumi! Nav svarīgi, ko tu redzi, dzirdi vai jūti, cik dziļi tu esi kritis vai cik augstu uzkāpis, bet svarīgi ir, kam tu tici. Es ticu, ka esmu augšā, nevis apakšā. Tāda ir mana dzīve, tāda ir mana ticība, un tā es dzīvošu. Vai esi gatavs lidot? Dvēsele lido un priecājas no Dieva vārda. Lai Dieva vārdā izteiktie apsolījumi tavā dzīvē piepildītos, tev ir vajadzīga veselīga ticība. Jo saikne starp Dievu un cilvēka dzīvi ir ticība. Tu valdi ar ticības palīdzību.
„Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Vēstule Romiešiem 1:17)
Dievs ir dzīvības avots, visu svētību avots, bet tas, kā tas mūsu dzīvē realizējas, ir atkarīgs no mūsu ticības. Mēs dzīvojam no ticības. Dievs dod svētības tavā dzīvē caur tavu ticību. Ja tu nesaņem cerēto, ja tu kādās dzīves sfērās nevaldi un neredzi piepildāmies Dieva apsolījumus, ja tu saki, ka tu tici, tad zini, ka Dievs nekad nebūs tas, kas ir kļuvis neuzticams. Vaina ir jāmeklē sevī pašā.
„Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību?” (Vēstule Romiešiem 3:3)
Dieva uzticība nekad netiek atcelta. Viņš ir tāds, kāds Viņš ir. Jēzus Kristus vakar, šodien un rīt tas pats un mūžīgi. Ja kaut kas nenotiek, tad ir jāmeklē vaina savā ticībā. Tas nozīmē, ka šodien mums ir jāsaremontē, jāsaskrūvē, jāsametina, jāizmaina kādas mozaīkas daļas tavā ticībā, lai tā darbotos.
„Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba 1:6-8)
Ja tu šaubīsies, nemaz neceri, ka tu no Dieva kaut ko saņemsi. Un tu lūdz Dievu, gaidi, nesaņem un domā, ka Dievs nedzird?! Ar tavu ticību kaut kas nav kārtībā. Ja tu lūdz un nenotiek, Dievs nav vainīgs, bet tava ticība nav pareiza. Ir arī dažādi citi aspekti, iespējams, vēl nav pienācis īstais laiks, bet šodien es runāju tieši par ticību. Salamans saka, ka visam uz zemes ir savs laiks. Bet nevar būt tā, ka tu lūdz un itin visā zaudē. Ir skaidri rakstīts, ka lūgšanas šauboties netiks piepildītas. Jālūdz ir ticībā. Lai elementāri saņemtu atbildes uz lūgšanām, ir vajadzīga ticība. Ir daudz mums tādu cilvēku, kuri ir tikko nākuši pie Kristus; viņi lūdz, un Dievs dod! Bet tā tas nebūs mūžīgi. Dievs parāda tev, ka Viņš ir, un pēc tam Viņš sāks tevi mācīt. Viņš tev nedos neko un mācīs tev ticēt, un tad dos caur tavu ticību. Mazus bērnus vecāki iesākumā baro, bet pēc tam viņi izaug un paši ir tie, kas baro savus bērnus. Bērni iemācās pastāvēt paši. Pat lūgšana nedarbojas bez ticības.
„Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.” (Mateja 13:58)
Kad Jēzus kalpoja Savā dzimtajā pilsētā, cilvēki Viņu nepieņēma un neticēja, ka Viņš ir Dievs. Viņu neticības dēļ Viņš nevarēja darīt daudz brīnumus. Kāpēc Dievs Nācaretē nedziedināja cilvēkus? Kāpēc cilvēki nepiedzima no augšienes? Kāpēc viņi neieguva svētības? Tas notika viņu neticības dēļ. Ne Jēzus dēļ, bet neticības dēļ. Kādu Dievs ir radījis cilvēku? Ar brīvu izvēli. Mēs neesam roboti, – mums ir pilnīgi brīva izvēle. Dievs nevar darboties tur, kur nav ticības. Un tas, ko tu sauc par ticību, iespējams, nemaz nav ticība, un, labākajā gadījumā, tā nav veselīga ticība, ja vien tavā dzīvē nav augļi.
„Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:23)
To Viņš teica kādam cilvēkam, no kura mācekļi nevarēja izdzīt velnus. Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic. Jo cilvēks teica: „Ja Tu vari, tad palīdzi man.” Svētā Gara karstākā vēlme ir, ka tu varētu ticēt. Viņš grib tev iemācīt ticēt. Kāda ir veselīga ticība un kāda ir neveselīga ticība? Lāpīsim ciet caurumus tavā ticībā, kas līdz šim nav izdarīts. Pirmkārt, mums ir jāzina, ka mums katram ir dota ticība. Katram, kurš nāk pie Dieva, nākas ticēt, ka Dievs ir. Cilvēki, kuri saka, ka Dieva nav, paši pa kluso lūdz Dievu. Ko tad viņi lūdz, ja Dieva nav? Daudzi cilvēki vienkārši tic, to pasaulē sauc par ticību, bet patiesībā tā nav ticība, bet gan zināšana. Dievs tev dod precīzi tik daudz ticības, lai tu varētu tikt izglābts. Tev ir pietiekami ticības jau šodien, lai nāktu pie Kristus un lūgtu grēku nožēlas lūgšanu. Katram cilvēkam Dievs piešķir šādu ticību.
„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Vēstule Efeziešiem 2:8)
Ticība ir Dieva dāvana. Ikvienam jaunpiedzimušajam ir ticība. Ja tu lasi šo svētrunas iztirzājumu, tev ir ticība! Vai tad tu sāki lasīt un tik tālu tiki tāpat vien? Kāds tevi piespieda ar varu? Katram no mums ir dots savs ticības mērs, bet šeit ir jāsaprot, ka nevis tas tiek vienkārši iedots, bet atkarīgs no tavas tuvošanās vai netuvošanās Dievam. Kā mēs dziedājām: „Cik tālu man ļausi iet? Cik tuvu Tevi iepazīt?” Cik tālu tu iesi, tā augs tava ticība. Dievs ļaus tev iet tālāk un tālāk. Cik tu gribēsi ticēt, cik tu pieņemsi lēmumu ticēt? Kā tu attīstīsi un audzēsi savu ticību, tādi arī būs augļi tavā dzīvē. Tu beigsi lasīt šo iztirzājumu un būsi spārnos!
„(..) stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā (..)” (Apustuļu darbi 14:22)
Apustuļi kalpoja un mācīja cilvēkus, kristiešus. Viņi mācīja palikt ticībā. Ticība ir jāmācās, bet ar mācīšanos vien būs par maz, ir jāiegūst sirds ticība. Pie tās mēs vēl nonāksim.
„Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi.” (2. Timotejam 2:22)
Pēc ticības ir jādzenas, jāmaksā cena. Tātad tu tagad zini, ka caur Jēzu Kristu tu sēdi tronī un valdi, tev ir glābšana, veselība, bagātība un panākumi it visā. Tas viss jau tev pieder. Ja kaut kas no tā visa tavā dzīvē nav, Dievs nav vainīgs, bet vainīga ir tava ticība. Jo saikne starp Dievu un cilvēku ir ticība. Ticība var būt arī neveselīga, un tas var būt tas šķērslis, kāpēc tu nespēj pacelties un valdīt. Bet veselīgi ticēt var iemācīties. Tas ir jādzird un jāapgūst, taču ar prāta ticību vien nepietiks, ir jādabū sirds ticība. Jātic ir tā, kā ticēja Jēzus. Nevis tā, kā kāds cilvēks pastāstīja, bet kā Viņš māca mūs ticēt. Nevis tā, kā māca mācītājs Mārcis Jencītis, bet kā māca Jēzus. Salīdzini manis teikto ar Dieva vārdu, es tev tik daudz rakstu vietas dodu! Neklausies, ko saka kristīgajā televīzijā vai kristīgajā radio, vai viens sludinātājs, vai cits sludinātājs, bet skaties, ko saka Jēzus.
Kad es svētdienās braucu uz dievkalpojumu, es ieslēdzu kristīgo radio, un tur sludina kāds populārs sludinātājs. Pēdējās reizes es vienkārši slēdzu ārā, jo nevarēju to paklausīties. Viņš māca Dieva vārdu, bet ne to Dieva vārdu, kam ticu es. Jau vairākas reizes pēc kārtas viņš aizskar ticības tēmu. Es slēdzu ārā, jo nevēlos bojāt savu ticību. Viņš māca, ka Pāvilam bija dots dzelonis miesā, tātad acīmredzot viņam bija kāda fiziska kaite. Nekur Bībelē es neredzu, ka Jēzus apustuļi slimoja! Nekur Dieva vārdā nav teikts, ka Dievs sūta slimību, lai pārbaudītu cilvēku. Dievs Pats nav slims, un Viņš tev slimību atsūtīt nevar. Viņš ir absolūti labs. Ja to nodaļu, kur ir rakstīts par dzeloni Pāvila miesā, lasa kontekstā, runa ir tikai un vienīgi par jūdu vajāšanām.
Ir cilvēki, kuri gadiem ilgi lasa Bībeli, bet neredz to, kas tur ir rakstīts. Jēzus pareizi saka: „Jūs skatīdamies skatīsieties un neredzēsiet.” Ir jātic tam, kā ir rakstīts, nevis tā, kā mēs paši izdomājam vai kāds pateica. Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, un nebija neviena sirgstoša viņu ciltīs. Neviena slima! Ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Kādas vēl slimības? Šajā rakstu vietā nav runa par to, ko māca šis sludinātājs, tāpēc es slēdzu ārā. Kā var klausīties par ciešanām, ciešanām un ciešanām? Tā nav mācība no Dieva. Tas nenozīmē, ka tie cilvēki, kuri klausās šo sludinātāju, nav izglābti vai finansiāli svētīti, bet ar veselību viņiem klibo. Jo šajā jomā viņi nesēž līdz ar Kristu tronī. Ja cilvēks tic, ka Dievs sūta slimības, tad kāda jēga viņam ir ticēt dziedināšanai? Vai lūgt Dievam dziedināt no tās slimības, kuru Dievs ir uzlicis?! Lūgt, lai Dievs atbrīvo un vairāk neliek virsū šo slimību?? Vai tur ir loģika? Mēs esam augšā un nekad – apakšā. Mums ir jātic tā, kā ticēja Jēzus. Vai Jēzus bija slims? Man vienalga; pat ja Pāvils būtu akls, slims un ar milzīgu dzeloni miesā, ar tuberkulozi un AIDS, es skatos uz Jēzu. Jēzus ir manas ticības avots. Viņš ir manas dzīvības avots! Aleluja! Pirmkārt skaties nevis uz apustuļiem, bet uz Jēzu. Un tikai pēc tam uz apustuļiem. Veselīga ticība ir tāda ticība, kas tic tā, kā ticēja Jēzus un mācīja ticēt. Jēzus māca mums, ka mums būs ciešanas, bet Viņš nekad nemāca mūs, ka mums ir jāslimo vai ka mēs slimosim. Ciešanas būs vajāšanas, un vairāk nekā. Ja mēs no kaut kā cietīsim, tad tikai no vajāšanām mūsu ticības dēļ. Visā citā mēs būsim galvas tiesu augstāk.
„ (..) lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā.” (Vēstule Titam 2:2)
Pāvils raksta kalpotājam Titam un visai draudzei, lai tie turas veselīgā ticībā. Tas nozīmē, ka patiešām var būt gan veselīga, gan neveselīga ticība. Veselīgs organisms pats par sevi aug un vairojas, un tam pietiek enerģijas, taču neveselīgs organisms nogriež ceļu uz Dieva svētībām, noceļ tevi no troņa.
Kāda ir veselīga ticība?
1. 100% balstīta Dieva vārdā. Turpretī neveselīga ticība nav balstīta Dieva Vārdā.
2. Veselīga ticība strādā – tā dara to, kam tic, un maksā 100% cenu. Veselīga ticība stratēģiski plāno, iet, darbojas un konkrētiem mērķiem velta laiku. Neveselīgai ticībai nav darbu.
3. Veselīga ticība ir cilvēkiem dodoša ticība. Neveselīga ticība ir egoistiska, tā ir centrēta uz sevi.
4. Veselīga ticība ir sirds ticība. Tikai prāta ticība ir neveselīga, ir jābūt gan šai, gan arī sirds ticībai.
Šos 4 punktus mēs apskatīsim sīkāk.
1. Ticībai jābūt balstītai Dieva vārdā.
„Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” (1. Korintiešiem 15:14)
Veselīga ticība iespējama tikai caur Jēzus Kristus upuri un tikai tad, kad tu esi pieņēmis Viņu par savu Glābēju. Tikai tad tu uzkāp tronī un sāc ticēt veselīgi. Visi ceļi ārpus Jēzus Kristus ir neveselīga ticība, piemēram, pašiedvesmas, ekstrasensi un tamlīdzīgi. Ticībai ir jābūt pamatotai Dieva Vārdā, nevis cilvēku gudrībā.
„(..) lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1. Korintiešiem 2:5)
Tev ir nepieciešams Bībelē atrast apsolījumus par to, ko Dievs saka, kas tu esi, un apliecināt tos. Piemēram, viens no apsolījumiem skan: „Jēzus kļuva nabags, lai Viņa nabadzība kļūtu tev par bagātību.” Lasi šo Rakstu vietu un, neskatoties uz apstākļiem, pieņem, ka tu esi bagāts. Bībele saka: „Nespēcīgais lai par sevi saka, ka ir spēcīgs.” Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kā tu jūties, tu par sevi saki, ka esi spēcīgs. Atrodi Bībelē, kur teikts, ka ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, un, neskatoties uz simptomiem, apliecini, ka esi vesels. Bībelē ir teikts, ka Dievs sūtīja Savu Vārdu, un cilvēki tika dziedināti. Dieva Vārds dziedina un ceļ, Dieva Vārds dod tev spēju valdīt. Rakstos ir teikts: „Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams vairošu.” Dievs saka tev, ka tu vairosies un ne tikai vienkārši iesi pie cilvēkiem, bet viņus pavisam reāli ievedīsi draudzē. Kad tu ej pie cilvēkiem, viņi nāk pie Kristus. Apliecini par sevi, ka tu esi tas, kurš vairojas, kurš ir galva, nevis aste. Tavai ticībai ir jābūt pamatotai Dieva Vārdā.
„Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1. Timotejam 4:1)
Dieva vārds saka, ka, pavadot daudz laika klausoties dažādu informāciju, mācības, pasaulīgas filmas, visus sludinātājus pēc kārtas, velns tevi var novērst no tavas ticības. Caur viltus mācībām velns atņem ticību. Turies veselīgā mācībā!
„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)
Ticība ir kaut kas, ko tu neredzi, nedzirdi un nejūti, taču tas ir rakstīts Dieva vārdā, un tu to pieņem sev un savai dzīvei. Bībelē ir teikts: „Ja kāds sacīs šim kalnam, lai tas ceļas un metas jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, tad tam tas notiks.” Ticībai ir jābūt pilnībā balstītai Dieva vārdā, visam, ko tu savā dzīvē vēlies, ir jāsaskan ar rakstiem, Dieva gribu. Nedrīkst kādas rakstu vietas izvilkt no konteksta, piemēram, kā par Pāvila dzeloni. Ir jāskatās viss rakstītais kopā. Ja tu vēlies tādu dzeloni kā Pāvilam, tad tici par to. Keneta Heigina grāmatā bija aprakstīts kāds notikums, par kuru mājās es smējos pilnā balsī. Kāda sieviete reiz atnāca pie šī mācītāja un sacīja: „Es ticu, ka es esmu slima, lūdzu, aizlūdziet par mani.” Pēc tam atnāca kāds otrs cilvēks un sacīja: „Lūdzu, aizlūdziet par mani, es ticu, ka es būšu slims.” Nav nekādas jēgas aizlūgt par šādiem cilvēkiem, kamēr viņi nav sapratuši mācību par veselīgu ticību.
2. Ticībai ir jāstrādā, veselīga ticība strādā.
„Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” (Jēkaba 2:14,17)
Nepietiek tikai ar to, ka tu tici, ja tavai ticībai neseko darbība. Ja tu tici, ka esi bagāts, taču sēdi mājās, sapņo un neveido savu biznesu, tu neesi un nebūsi bagāts. Velns ar savu varzu atnāks un gar tevi noslaucīs savas kājas. Tu nevari teikt, ka tici, ka atvedīsi pie Dieva cilvēkus, ja viņiem nestāsti par Jēzu un par viņiem nelūdz. Ticībai ir jāstrādā. Piemēram, ja tu tici, ka visi tavi zobi būs veseli, taču tos netīri un higiēnistu neapmeklē, tavi zobi nebūs veseli. Tavai ticībai ir jāseko reāliem darbiem. Nedzīva ticība ir tāda, kas nestrādā un nemaksā pilnu cenu. Ticība ir reāla, stratēģiska, plānota darbība konkrētā virzienā. Turpinot par piemēru – ja gribi veselus zobus, tici, taču kop tos un ej arī pie zobārsta. Tieši darbība ir lielākais klupšanas akmens. Ticība bez darbiem nav dievišķa ticība, tā ir reliģioza, pasaulīga cerība bez pamatojuma un iespējas iegūt cerēto. Ticība ar un bez darbiem ir salīdzināma ar dzīvu un mirušu cilvēku. Starp abiem ir ļoti liela atšķirība. Miris cilvēks nekustas, neko nedara, neražo un nenes augļus, tieši otrādi – viņš satrūd. Dzīvs cilvēks kustas un ir auglīgs, viņš ražo. Tāpat ir arī ar dzīvu un mirušu ticību, veselīgu un neveselīgu ticību. Dzīva ticība strādā tajā virzienā, kam tā tic, tā no sevis izdara visu. Bībeliska ticība nav zināšanas par kādām lietām, bet gan konkrēts darbs ticības virzienā. Ja tu šo punktu ignorēsi un nerealizēsi, tava ticība kļūs mirusi, un tu būsi aste, nevis galva.
„Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba 2:19)
Sātans un ļaunie gari arī tic, ka Dievs ir, taču tā nav veselīga ticība, bet gan zināšanas. Viņi zina, ka tiks nosodīti un iemesti uguns jūrā. Kad Jēzus gāja pie apsēstiem cilvēkiem, velni caur viņiem kliedza: „Jēzu, Tu nāc mūs priekšlaicīgi mocīt!” Šie velni zina savu galu, viņi tic tam, taču tā nav veselīga ticība, viņiem tā nepalīdz. Nevis zināšanas palīdz, bet gan darbs konkrētā virzienā.
3. Veselīga ticība ir dodoša ticība.
Egoistiska ticība nav dievišķa ticība. Veselīga jeb dievišķa ticība ir vērsta uz sevi un arī uz cilvēkiem tev apkārt. Tev ir jādomā arī par citiem.
„(..) bet tagad darīts zināms (Jēzus) un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai (..)” (Romiešiem 16:26)
Mūsu uzdevums virs zemes ir pakļaut tautas ticībai. Mums tas ir jādara nevis ar krustu, uguni un zobenu, bet gan ar sludināšanu un mīlestību.
„Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un, ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (1. Korintiešiem 13:2)
Mīlestība pret savu tuvāko, pirmkārt, ir, ka tu viņu ved pie Kristus. Viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, ir Jēzus Kristus – Viņš glābj, Viņš dod atbildes uz visiem jautājumiem, Viņš sakārto tavu dzīvi caur tavu ticību Viņam. Ja tava ticība ir vērsta tikai uz sevi, tā nav veselīga ticība, un tas var aizkavēt lūgšanas.
4. Veselīga ticība ir sirds ticība.
Ir jātic ar sirdi, ne tikai ar prātu. Ir grūti pilnībā saprast to, kā tas ir – ticēt ar sirdi. Kad es lasu dažādu Dieva vīru, kas ir tiešām pēc Dieva sirds, grāmatas, nonākot pie tēmas par sirds ticību, es saprotu, ka arī šie cilvēki neizprot visu līdz galam. Lai arī Gars izdibina visas lietas, tajā pašā laikā Dieva ceļi ir neizdibināmi. Mēs neizprotam visu, taču ir lietas, kuras mēs varam saprast, un es pie šī jautājuma vēl darbošos.
„Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana (..)” (Romiešiem 10:8-10)
Ticība ir gan mutē, gan sirdī, tas ir, garā. Ticība nav sajūtās. Ticība nāk no Dieva Vārda. Ir nepieciešama gan prāta ticība un apliecināšana, gan sirds ticība. Es tev iesaku vairāk iedziļināties un domāt par šo sirds ticību, taču es tev iedošu īsu formulu, ar ko atšķiras šīs abas ticības – prāta ticība meklē pierādījumus, piemēram: „Kādēļ lai es ticu kaut kādam Jēzum, kurš kaut kad ir nomiris pie krusta un augšāmcēlies, kādēļ lai es ticu Bībelei? Kamēr es pats neredzēšu, tikmēr neticēšu.” Sirds ticība atmet visas zināšanas, sajūtas un loģiku, un pieņem Dieva Vārdā rakstīto kā faktu. Tu neredzēji, kā Jēzus nomira, augšāmcēlās un sēž pie Tēva labās rokas, taču tu tici tam, un tā ir sirds ticība. Tu pieņem lēmumu tam ticēt un tici, ka Jēzus tevi ir izglābis. Kad cilvēks nožēlo grēkus, viņš zina, ka tie viņam tikuši piedoti, jo viņš pieņēmis lēmumu ticēt, ka Jēzus nomiris, lai izpirktu tieši viņa dzīvību. Tu tiec izglābts tad, kad atmet loģiskos spriedumus un vienkārši tici. Ar sirds ticību panākama taisnība, bet ar mutes liecību pestīšana. Sirds ticība atmet jebkādu loģisku izskaidrojumu un pieņem ar prātu neaptveramas lietas kā notikušu faktu. Piemēram, ja tev ir kāda kaite, un ārsti saka, ka medikamenti tev būs jālieto visu mūžu, nepieņem to, bet tici tam, ko saka Dievs – tu esi dziedināts un vesels, un šīs zāles tev nav vajadzīgas. Pieņem, ka tu esi vesels, neatkarīgi no tā, ka ir redzami reāli simptomi, un dzīvo kā vesels cilvēks. Tā ir sirds ticība. Kad tu lasi Bībeli, tu tiec īpaši uzrunāts ar kādu rakstu vietu, un to sauc par remu. Ja šī rema atbilst tieši tavai situācijai, domā par to, atkārto un apliecini to tik ilgi, kamēr tā sāk mājot tevī, kamēr šis vārds kļūst par daļu no tevis. Es iekšēji zinu, ka Dievs ik dienas pievieno mums tos, kas tiek izglābti. Šī rema vairs nav tikai manā prātā, tā ir manā garā. Mans gars manai sirdsapziņai, dvēselei un sajūtām saka: „Cilvēki katru dienu nāk pie Kristus.” Mums vairs nebūs tādu dievkalpojumu, kuros būs mazāk cilvēki nekā iepriekšējā reizē. Man ir pilnīgi nesvarīgi, ko es redzu, es zinu, kas ir noticis manā garā, un es strādāšu tajā virzienā. Ja es nestrādāšu, tā būs tikai māžošanās.
Skaties uz Jēzu, kāda bija Viņa sirds ticība. Kāds spitālīgs vīrs nāca pie Jēzus un sacīja: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Jēzus atbildēja: „Es gribu, topi šķīsts.” Jēzus neteica: „Nu, es padomāšu, vai es gribu, trīs dienas palūgšu Tēvu, vai Viņš grib tevi šķīstīt, pēc tam piekāp pie manis, un es tev pateikšu. Man jāpakosultējas ar mācekļiem, ko viņi domā – vai Tēvs grib tādus kā tu šķīstīt vai nē.” Jēzus uzreiz teica: „Es gribu, topi vesels,” un šis cilvēks uzreiz tapa dziedināts. Jēzus nekad necentās kaut ko izdarīt, Viņš neteica: „Es centīšos kaut ko izdarīt, es pacentīšos izdarīt visu, ko es varu.” Viņš ticēja un uzreiz izdarīja! Interesanti ir tas, ka, kad es internetā publicēju kādu citātu par ticību, tieši tad sarodas visvairāk pretinieku, kas ar rakstu palīdzību cenšas apgalvot pretējo. Skaties uz Jēzu – Viņš nekad nemēģināja censties kaut ko paveikt, bet gan ticēja un vienkārši izdarīja. Tev ir jāsaredz atšķirība starp dzīvu un mirušu ticību. Mums nav jācenšas paveikt kādas lietas, mums tās vienkārši ir jāizdara. Es ticu nevis vienkārši kaut kam, bet tam, kas jau ir manī. Ja Dieva vārds saka, ka tā ir, tad es eju un paņemu to.
Kāds virsnieks nāca pie Jēzus un sacīja: „Mans kalps ir slims.” Jēzus viņam atbildēja: „Es iešu un darīšu to veselu.” Jēzus neteica: „Paskatīsimies, cik Man ir laiks, paskatīsimies, ko varam darīt.” Viņš teica, ka ies un darīs to veselu. Jēzus necentās dziedināt, Viņš dziedināja. Jēzus necentās būt bagāts – Viņš bija bagāts un dzīvoja kā bagāts.
Kad nomira Jaira meitiņa, visi apsmēja Jēzu. Viņš iegāja pie šīs meitenes istabā, kur viņa gulēja mirusi, un, satvēris viņas roku, sacīja: „Meitiņ, Es tev saku: celies augšā!” Jēzus negāja pie Jaira meitiņas gultas un nelūdza par viņu, bet gan pavēlēja viņai celties augšā. Tāda ir Jēzus ticība – Viņš necentās dziedināt, Viņš dziedināja. Tā ir nešaubīga ticība. Vētras laikā mācekļi pārbijušies modināja Jēzu, kurš mierīgi gulēja, un sacīja: „Mācītāj, vai tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Jēzus piecēlās, noskurinājās un sacīja: „Vētra, klusu, mierā!” Viņš nelūdza, lai vētra apstātos, bet pavēlēja tai noklust. Ūdens kļuva kā spogulis. Mācekļi bija pārsteigti. Jēzum neviens nevarēja pielikt savus nagus. Ir rakstīts, ka daudzas reizes Viņu gribēja gūstīt pirms laika, taču tas neizdevās, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis. Jēzus labprātīgi nomira pie krusta, tāpat arī Pāvils un Pēteris, nevis kāds pēkšņi pārsteidza viņus un nogalināja. Lūk, kāda bija Jēzus ticība – ja Viņš grib, tad dod Savu dzīvību, ja negrib – nedod. Viņš necentās vienmēr izvairīties no briesmām, bet vienkārši dzīvoja ar pārliecību, ka neviens Viņu neaiztiks. Viņš nerīkojās negudri, bet gudri.
Bija arī kāda sieva, kas jau 12 gadus sirga ar asiņošanu. Viņa gāja pie Jēzus un teica: „Ja tikai es Viņa drēbes aizskaršu, es būšu vesela.” Viņa neteica: „Varbūt, ja es pieskaršos Jēzum, Dievs mani dziedinās.” Viņa bija pārliecināta, ja viņa pieskarsies, viņa būs vesela. Viņa neteica: „Es izdarīšu visu, lai būtu vesela.” Viņa teica: „Es pieskaršos un būšu vesela.” Jēzus viņai sacīja: „Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Viņa necentās ticēt, bet ticēja un darīja. Kāds klibs vīrs, kurš vēl nekad nebija staigājis, pie Tempļa durvīm ubagoja. Garām gāja Pēteris un Jānis. Ieraudzījuši šo vīru, viņi sacīja: „Sudraba un zelta mums nav, bet, kas mums ir, to mēs tev dodam – celies un staigā.” Viņi neteica: „Dievs, ja tā ir Tava griba, tad dziedini šo cilvēku.” Viņi sacīja: „Celies un staigā!” Viņi ir tronī, arī tu esi tronī. Tu esi tas, kurš pavēl velnam, slimībām, nabadzībai, apstākļiem un savai miesai.
Nobeigumā par manu mīļāko Bībeles personāžu Dāvidu. Dāvids bija ganuzēns, kurš, tēva sūtīts, uz karalauku saviembrāļiem nesa pārtiku. Filistiešu ierindās bija kāds cīnītājs, kurš bija 3 metrus garš, un viņu sauca Goliāts. Goliāts izaicināja Israēla armiju un sacīja: „Lai nāk kāds no jums un cīnās ar mani, un, ja tas mani uzveiks, mēs būsim jūsu kalpi, bet, ja es uzveikšu viņu, jūs būsiet mūsējie.” Tiklīdz Goliāts iznāca no ierindas, israēla vīri uzreiz metās bēgt. Atnāca Dāvids, kurš bija vēl puika, skatījās un domāja: „Kas tas tāds?! Kas viņš tāds ir, ka uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva karapulkus?” Profesionālā armija bēga, taču Dāvids domāja: „Kas viņš tāds ir, ka vēl uzdrošinās zīmēties?” Dāvida brāļi viņu sastapa un sacīja: „Sīkais, ko tu te meklē? Es zinu tavas viltības.” Nepārtraukti bija kāds, kurš centās Dāvidu atturēt. Vienmēr būs kāds, kurš centīsies tavu ticību samazināt un atņemt. Dāvids nokļuva pie ķēniņa Saula, un Sauls sacīja viņam: „Tu taču nevari ar viņu cīnīties – viņš ir profesionālis, bet tu vēl tikai zēns!” Dāvids viņam atbildēja: „Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis! Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Dāvids neteica, ka varbūt uzvarēs, bet gan sev, gan Dievam, velnam un Saulam viņš teica, ka uzvarēs un nogalinās šo Goliātu. Viņš teica: „Es iešu un izdarīšu to!” Tā ir veselīga ticība.
Sauls deva Dāvidam savas bruņas, taču tās viņam nederēja, jo Sauls bija liela auguma vīrs. Vienmēr būs kāds, kurš gribēs tev kaut ko uzkraut – tās, iespējams, būs tavas sajūtas vai prāts, cilvēki tev apkārt, apstākļi un lietas, kuras tu redzi un jūti. Vienmēr kāds centīsies uzlikt kādus ierobežojumus tavai ticībai, taču atceries, ka tavai ticībai nav ierobežojumu! Tu spēsi iet tik tālu, cik pats ticēsi. Dāvids paņēma dažus akmeņus, savu lingu un gāja pretim Goliātam. Sauls atvadījās no Dāvida, skaidri zinot, ka viņš tiks nogalināts. Kad Dāvids izgāja pretim Goliātam, Goliāts, viņu ieraudzīdams, atkal centās iznīcināt viņa ticību, nolādēdams Dāvidu sava dieva vārdā. Iespējams, ka arī tevi tavi nelabvēļi nolād, taču nesatraucies, jo nepelnīti lāsti nepiepildās, tieši otrādi – tie atgriežas atpakaļ pie tā, kas lād. Filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!” Dāvids Goliātam atbildēja: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! ” Šo pašu Rakstu vietu tu vari apliecināt, kad dodies cīņā ar kādu savu problēmu – nabadzību, slimību vai neauglību. Dāvids meta Goliātam ar akmeni, trāpīja viņam tieši pa pieri, Goliāts nokrita zemē, Dāvids pie viņa pieskrēja un ar viņa paša zobenu tam noņēma galvu. Goliātu uzvarēja Dāvida ticība. Bībele skaidri saka, ka pasauli ir uzvarējusi mūsu ticība.
Es tev pastāstīšu liecību par sirds ticību un to, kādēļ mēs pārvācamies uz Pasaules tirdzniecības centru, nevis Zinātņu akadēmijas lielo zāli. Dievs man atklāja kādu lietu, un tas man bija kā zibens pa galvu. Jau vairākus mēnešus es savā sirdī, ne tikai prātā, zināju, ka šī lielā zāle ir mūsu. Es jau sen biju par to domājis, ka mēs piepildīsim esošās telpas un tad dosimies uz lielo zāli. Šī ticība, ka šī zāle pieder mums, ir manā garā, taču realitāte ir tāda, ka neviens šīs telpas mums nedod. Ziemassvētku dievkalpojums norisināsies šajās telpās, taču par ļoti lielu naudu, kas nav mērāma pāris simtos. Lai uzstādītu visu nepieciešamo aparatūru, tas būtu jāsāk darīt naktī, taču mums to atļauj sākt darīt tikai 8:00, trīs stundas pirms dievkalpojuma sākuma. Jautājums – ja jau šī ticība par šo zāli ir manā sirdī, tad kādēļ cits cilvēks tur saimnieko un uzstāda mums savus noteikumus? Es skaidri zinu un esmu pārliecināts, ka tā zāle ir mūsu, ar manu ticību viss ir kārtībā, taču realitāte ir cita. Es lūdzu Dievu, un Viņš man pateica tikai vienu teikumu, kādēļ tā notiek. Šis teikums nav attiecināms tikai uz šo vienu konkrēto atgadījumu, to var attiecināt uz jebkuru jomu, par kuru tu tici, taču neredzi rezultātus. Šis teikums skanēja tā: „7 gadus tu gulēji.” Septiņus gadus šīs telpas bija pieejamas un nevienam nevajadzīgas, taču mēs sēdējām un priecājāmies par 200 cilvēku apmeklējumu. Dievs sacīja: „Un tagad jūs gribat šīs telpas? Tur ir 720 vietas, bet jūs esat tikai 200! Kam jums tādas telpas?” Vilciens ir aizgājis, visam ir savs laiks. Mana sirds ticība nebija balstīta darbos. Es ticu, mana ticība ir nonākusi manā garā, taču tā nebija balstīta darbos. Bībelē ir rakstīts: „Tādēļ tie neiegāja Apsolītajā zemē, jo viņu ticība nebija savienota ar darbību.” Dieva vārds caur ticību netika savienots ar zemi. Mēs sapņojam par lielām lietām, taču, ja tam neseko darbība, vilciens aizbrauc. Tagad mums ir jaunas, labas un piemērotas telpas. Ja mēs pa šo laiku būtu izauguši līdz 500 cilvēkiem, mēs būtu lejas zālē. Mums vajadzēja tikai strādāt. Tagad Dievs mums saka: „Stop! Ejiet uz šīm telpām un neatkārtojiet to kļūdu, ko pieļāvāt līdz šim.” Arī šo jauno telpu līgumā ir kāds punkts, kurš nosaka, ka, ja atradīsies kāds cilvēks, kas vēlēsies šīs telpas īrēt ilgtermiņā, mums mēneša laikā no tām nāksies izvākties. Ja mēs pārvāksimies un atkal tikai sēdēsim, tad atkārtosies tā pati situācija. Ir kādas jomas, kurās velns mums kā draudzei cenšas likt padeni. Jēzus tā neticēja. Ja mēs ticam par lielākām telpām, tad mēs rīkojamies un piepildām esošās telpas.
Dievs saka: „Uzmosties, kas guli, un stiprini tos, kas taisās mirt.” Draudzes tika stiprinātas ticībā, un ticīgo skaits vairojās. Tā vairojās Dieva slava. Notiek rakstura izmaiņas, sakārtojas dzīve, finanses uzplaukst, parādās auglība, sakārtojas attiecības ģimenē, prieks, kur tu rodies! Mēs esam paši laimīgākie cilvēki pasaulē, tādus mūs ir radījis Dievs. Taču, lai tādi būtu, mums ir vajadzīga ticība. Mēs iesim uz jaunajām telpām, gada laikā Rīgā būsim 420, bet visā Latvijā 700 cilvēki, un pēc tam nāksim atpakaļ, lai būtu lielajā zālē, ja vien tas mums vēl būs aktuāli. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe
