Svētais Gars, mēs sveicam Tevi šeit!
Aleluja! Mēs pateicamies par Tavu klātbūtni, Kungs! Mēs lūdzam pēc Tavas darbības, ka Tu darbojies mūsu vidū, Svētais. Tas Kungs ir mūsu Ārsts. Es lūdzu Tev, Dievs, pēc brīnumiem un zīmēm, pēc atbildēm uz mūsu lūgšanām. Mēs slavējam un pateicamies Tev par katru atbildētu lūgšanu – gan par to, ko esam saņēmuši redzamā veidā, gan par to, kas vēl ir ceļā un vēl ir tikai garā, kā sapnis. O, Dievs, Tu turi rokās mūsu likteņus, Tu turi rokās zvaigznes. Tu esi visa Sākums un Gals, bet Tev pašam nav ne sākuma, ne gala. El Šadai – Visuvarenais, Visspēcīgais Dievs, Elohim – Dievs Radītājs. Zeme bija neiztaisīta un tukša, un Dievs teica: „Lai top!” Un tapa. Dievs ar Savu vārdu radīja visu dzīvo, visu radību – zemi, kontinentus, valstis un tautas, dzīvnieku un augu valsti – faunu un floru. Dievs radīja ar Savu Vārdu. Iesākumā bija Vārds un Vārds tapa miesa. Dievs, es, lūdzu, radi šodien ar Savu Vārdu. Salamans saka, ka Dieva Vārds ir zāles visai mūsu miesai, kas dziedina. Vārds. Lai top! Lai top vesela dvēsele. Lai šajā pašā brīdī top jauna domāšana, jauna sirds, jauns gars! lai top jauni orgāni. Lai top, Jēzus Vārdā! Tu esi Dievs, kam nekas nav neiespējams. Lai aiziet nespēks, sērgas un slimības! Lai nāk dziedināšana.
Dievs ir iesācis Savu dziedināšanu pie mums un Viņš to turpinās. Tu vari izjust un piedzīvot Dieva pieskārienu slavēšanas laikā bez vārdiem, kad vienkārši skan mūzika un Svētais Gars darbojas. Tu vari piedzīvot un saņemt Dieva pieskārienu brīdī, kad es sludināšu Dieva Vārdu. Tu klausīsies, un pār tevi nāks Svētais Gars. Tu vari arī neko nepiedzīvot un nesajust, bet, aizejot mājās, tu vari konstatēt izmaiņas pie savas dvēseles, emocijām, prāta, gara, sirds un pie savas miesa un dzīves. Dievs dara visu jaunu. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns!
Personīgi es Dieva klātbūtni sajutu jau tajā brīdī, kad atnācu uz darba sapulci ar vadītājiem pirms dievkalpojuma. Tu esi pareizajā vietā un pareizajā laikā. Tu ļoti labi izskaties! Tu vari izteikt kādu komplimentu blakus stāvošajiem. Slavētāji šodien ļoti labi spēlēja.
Viss ir pavisam vienkārši.
„Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Psalms 103:3)
Dieva Vārds dziedina. Dievs teica un notika. Viņš rada. Dievs savā vārdā saka: „Es piedodu tev visus tavus grēkus un dziedēju visas tavas vainas.” Viss ir ļoti vienkārši. Pasaule ir iegrimusi tumsā un bauda savu grēku sekas, savas bezdievības sekas, ir apkrauta ar Dieva dusmību un lāstiem. Pasaule ir nonākusi velna kontroles teritorijā. Kā sekas tam ir nabadzība, depresija, slimības, izvirtība, dažāda veida perversijas un grēki, dabas katastrofas. Tas viss ir cilvēka grēka rezultātā. Bet Dievs pats nāca virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū. Dievs sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš samaksāja pilnu cenu pie krusta. Viņš izlēja Savas asinis. Asinis salīdzina dvēseli. Jāmirst ir mums par saviem grēkiem. Bet Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Viņš samaksāja pilnu cenu, izlejot savas asinis, nomirstot pie krusta. Viņš trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās. Viņš samaksāja cenu. Viņš sēž pie Dieva labās rokas un caur Svēto Garu šodien ir šeit šajā vietā. Tas ir evaņģēlijs – Bībeles centrs. Tas ir pats svarīgākais notikums visas pasaules vēsturē, visa Visuma vēsturē. Un ikviens, kas tic evaņģēlijam, – tam, ka Jēzus ir samaksājis par tevi, tam, ka Viņš ir miris par tevi un pieņem Viņu par savu Kungu, – tad Viņš nāk tevī un atrod mājvietu. Tu atgriezies tādā stāvoklī, kādā bija pirmie cilvēki pirms grēkā krišanas. Viņi bija mūžīgi, viņi nepazina asaras, slimības, naidu, vardarbību, karus, nabadzību. Viņi dzīvoja debesīs virs zemes – to sauc par paradīzi. Ikviens, kurš tic uz Jēzu Kristu, atgriežas šajā stāvoklī. Tu esi jauns radījums, jauns cilvēks. Tavs jaunais cilvēks tevī neslimo, nav nabags, negrēko. Ir jauna dzīve, jauns cilvēks. Tu kopā ar Kristu esi krustā sists. Tava miesa kopā ar Kristu ir krustā sista, un tu vairs nedzīvo sev. „Nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus,” saka Pāvils. Kā lai mēs, kas grēkam miruši, vēl dzīvojam tajā? Un pie krusta notika vairākas lietas. Pirmkārt, grēku izpirkšana. Ikvienam, kurš tic uz Jēzu Kristu, viņa grēki ir piedoti. Gan tie grēki, kurus tu esi darījis, gan tie, kurus vēl izdarīsi. Tu esi jauns radījums. Jēzus pie krusta un pirms krusta nāves tika spīdzināts, šausts ar pletnēm un Bībelē ir teikts, ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Pēteris saka savā vēstulē, ka „mēs grēkiem miruši esam dzīvi Kristū un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti”.
Jesajas grāmatas 53. nodaļā ir pravietojums vairākus simtus gadus pirms Kristus atnākšanas, ka Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts un mūsu sods, kas pienācās mums, tika uzkrauts Viņam, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Dievs dziedina. Viens no Viņa Vārdiem ir Jehova Rafa – Tas Kungs ir mūsu Ārsts. Jēzus dziedina. Ikvienu, kurš nāk pie krusta, pie Kristus, Dievs dziedina. Tev pieder dziedināšana, ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts. Un tas ir fakts. Tas ir noticis fakts tajā brīdī, kad tu pieņēmi Kristu. Tad kāpēc joprojām daudzi no mums nes vēl dažādu slimību sekas vai pat slimības? Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Un veids, kā Dievs dziedina, ir ticība.
„(..) lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, (..)” (Jāņa 3:16)
Kurš nepazudīs? Tas, kas tic evaņģēlijam. Un ticība nav tikai zināšanas. Ticība ir reāli darbi. Ticīgi cilvēki svētdienas dienā ir dievkalpojumā. Ticīgi cilvēki neapmeklē reliģiozas, rituālas draudzes, kurās nav dzīvā Dieva. Ticīgi cilvēki sēž Bībeles draudzē, dzīvā Dieva draudzē, kur dzīvi pielūdz Dievu un kur ir dzīva ticība, kur cilvēkiem ir personīgas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Lūk, ticīgi cilvēki sēž draudzē. Ikviens, kas tic, lai nepazustu.
Visa Jaunā Derība runā par ticību. Jēzus ļoti vērtē ticību, jo tieši ticībā mēs saņemam gan glābšanu, gan dziedināšanu. Jēzus pie krusta tika arī aplaupīts. Bībelē teikts, ka Viņš tika aplaupīts, kļuva nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. Mums pieder labklājība. Arī finansēm, tavam maciņam ir vajadzīga dziedināšana. Bet tas nav nosacījums tikai tāpēc, ka pieņēmi Jēzu par savu Glābēju. Tikai ar šo iemeslu, to, ka tu noskaitīji lūgšanu, nepietiek, lai tu dzīvē baudītu labklājību. Šeit ir nepieciešama ticība, kas neizpaužas tikai vārdos vai tikai dievkalpojuma atsēdēšanā. Tā izpaužas reālā darbībā, kuru Dievs ir svētījis. Tā izpaužas reālā smadzeņu kustināšanā un biznesa veidošanā. Tā izpaužas kvalitatīvā darbā, ko tu klientam izdari. Un tur ir Dieva svētība. Tev pieder labklājība! Finansēm ir vajadzīga dziedināšana. Fiziskajai miesai, dvēselei ir vajadzīga dziedināšana. Šodien populārā slimība, kura nezin no kurienes parādījās, ir veģetatīvā distonija. Kas tas tāds? Daudziem ir vajadzīga dziedināšana no veģetatīvās distonijas. Depresija un distonija – tie šodien laikam pat ir dalāmi jēdzieni. Man jau šķiet, ka tas faktiski ir viens un tas pats. Nomākts gars un punkts. Bet Dievs grib dziedināt. Tad kāpēc daudzi joprojām cieš? Ir nepieciešama ticība.
Ir divu veidu ticība, caur kuru cilvēks saņem kādu daļu no Dieva apsolījumiem vai pat visus apsolījumus kopumā.
1. Cita cilvēka ticība.
Kāds cits par tevi ticēja, lūdza, un tu saņēmi dziedināšanu. Savās dziedināšanas dievkalpojumu tūrēs – gan trīskārši pa Latviju, gan Igaunijā un Ukrainā, liela daļa cilvēku, kas nāca pēc savas dziedināšanas, bija absolūti neticīgi. Un es pamanīju, ka reizēm neticīgi cilvēki, kas par Dievu vispār neko nezina, atnāk un saņem savu dziedināšanu. Protams, es nezinu, kas tur pie viņa notiek vēlāk, bet šajā brīdī viņš saņem dziedināšana. Ja viņš dzīvo veco dzīvesveidu, tur nav nekādas garantijas, ka viņš paturēs savu dziedināšanu, bet tā reāli notiek. Bet kāda problēma ir ticīgajiem? Tas ir ticības jautājums. Ir kaut kas, ko tu saņem cita ticības dēļ. Kad tu ienāc draudze, tu ieej mājas grupā un tev ir mājas grupas vadītājs, kurš tic par tevi, kurš lūdz par tevi. Viņa ticības rezultātā tava dzīve mainās un tu kaut ko saņem no Dieva, bet Dievs vēlas, ka tu lieto savu ticību.
Vecās Derības notikums – izvešana no Ēģiptes ir pamats jeb līdzība tam, kas šodien notiek caur Jēzu Kristu. Cilvēki, Izraēla tauta bija verdzībā Ēģiptes zemē. Viņi tika sisti, turēti nabadzībā, necilvēcīgos apstākļos. Viņi sauca pēc Dieva, un Dievs sūtīja glābēju Mozu. Dievs bija ar Mozu, un Dievs caur Mozu izveda šo lielo tautu no Ēģiptes zemes ar brīnumiem un zīmēm. Tajā pašā laikā es lasu, ka šī tauta bija kurnētāji, ka viņi pie katra pārbaudījuma, pie katrām grūtībām apvainoja Mozu, ka viņi bieži vien teica, ka vecā dzīvē Ēģiptē bija labāka, jo tur bija gurķi, sīpoli un gaļa, un mēs labāk dzīvojām šajā verdzībā, bet tagad mums ir grūtības šeit ticēt un iet tuksnesī. Viņi bija kurnētāji un nepaklausīga tauta.
„(..) un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena sirgstoša nebija viņu ciltīs.” (Psalms 105:37)
Nebija neviena slima. Un ēģiptieši atdeva izraēliešiem savas dārglietas: „Ņemiet mūsu zeltu, ņemiet mūsu sudrabu!” To visu iesāka Dievs. Tas bija Dieva darbs, tas bija pārdabiski. Ēģiptieši tik ļoti vēlējās tik vaļā no izraēliešiem, kuru dēļ pār viņu tautu bija nākusi sodība – siseņi un krusa, un pirmdzimtie tika nomaitāti viņu zemē. Izraēliešus tas neskāra. Un viņi izgāja no Ēģiptes un viņiem līdzi deva zeltu: „Ņemiet! Tikai ejiet prom!” Vēl ir rakstīts, ka viņi izgāja ar visu sudrabu un zeltu un nebija neviena slima viņu ciltīs. Tātad Vecajā Derībā, kad Jēzus Kristus upuris vēl bija tikai sapnis, vīzija, nākotne, izejot no Ēģiptes ar jēra asinīm, izejot no Ēģiptes zemes Izraēla ļaudis bija bagāti un dziedināti. Kā tu domā, vai tā bija viņu lielā ticība vai tur bija kāds cits vīrs, kurš ļoti ticēja par viņiem? Draugi, tā bija Mozus ticība. Šī tauta bija nepaklausīga un kūtra. Kad viņus spieda verdzībā, viņi sauca pēc Dieva. Kad pavērās iespēja atbrīvoties no verdzības, viņi sāka kurnēt. Viņiem nepatika tie notikumi un veids kā Dievs darbojās. Taču Dievs viņus izveda savā žēlastībā. Uz kā ticības rēķina Viņš izveda?
Kad Dievs kārtējo reizi Savās dusmās teica: „Es iznīcināšu šo tautu!” Mozu iestājās lūgsnās starp tautu un Dievu, un šādā veidā Mozus ticības dēļ tauta netika iznīcināta. Vai kāds saprot? Ja nesaproti, lūdz Svētajam Garam, lai viņš tagad tevi aizskar un izskaidro. Ja kāds arī līdz galam kaut ko neizprot, esmu pārliecināts, ka Svētais Gars ir šeit un darbojas pie tevis. Aleluja! Jo Dievs teica un notika! Dieva Vārds dziedina. Es tev mācu par ticību. Tu vari tikt dziedināts manas ticības dēļ. Es ticu, ka tu vari būt dziedināts. Es ticu par tevi. Kad es uzlieku rokas, es ticu par tevi un tu vari būt dziedināts. Un pēc tam? Vai tu pēc tam katras lietas dēļ nāksi pie manis? Cik tev ir vajadzības diennakts laikā? Cik tev ir vajadzības nedēļas laikā? Vai tiešām tev ir tikai viena problēma, par kuru mācītājs var aizlūgt, un tu vari saņemt savu dziedināšanu? Kas ir pēc tam? Pēc tam Dievs grib, lai tu pats tici, un tā ir otra veida dziedināšana. Un tā ir svarīgāka par pirmo.
2. Tevis paša ticība.
Tev der iegaumēt vienu lietu – tu vari saņemt Dieva pieskārienu uz mūsu ticības rēķina. Un Dievs, šādā Svētā Gara klātbūtnē, kad mēs ticam un tu tici, aizskar un dziedina, un tu saņem kaut ko – kādu vienu daļu no visām tām svētībām, ko Dievs tev ir paredzējis. Bet Dievs ir paredzējis daudz vairāk nekā tikai vienu daļu. Dievs vēlās, ka mēs iemācamies ticēt un izcīnīt savas uzvaras, savas dziedināšanas.
Sprediķis tapa, balstoties uz Soģu grāmatas 3. nodaļu. Kurš no jums ir lasījis Veco Derību un domājis par to, kāpēc, kad izraēlieši iegāja Kanaāna zemē, apsolītajā zemē, Dievs atstāja viņiem apkārt neticīgās tautas, kuras nepārtraukti uzmācās Izraēlam, un viņiem nācās cīnīties? Izraēlieši iekaroja Kanaāna zemi, bet Dievs atstāja tautas, kas nepārtraukti skatās uz izraēliešiem ar skaudību un uzbrūk viņiem. Kurš no jums par to ir domājis? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja neesi par to domājis, tad padomā tagad. Kāpēc tev, kad tu nāc pie Jēzus, turpinās problēmas? Kāpēc es nācu pie Jēzus?
Zini, es nācu pie Jēzus aukstā, tumšā cietuma kamerā, būdams narkomāns ar 13 gadu ilgu stāžu un sešu gadu stāžu cietumā. Narkomānijas, dzeršanas dēļ. Es nācu pie Kristus, un Dievs mani atbrīvoja no narkotiku atkarības vienā brīdī. Tas bija pats spēcīgākais, kas notika manā dzīvē, ārpus tā, ka Viņš ienāca manī un es kļuvu par Viņa dēlu. Es saņēmu Svēto Garu. Vienā momentā, vienā brīdī notika atbrīvošana no narkotikām un alkohola. Brīvs. Taču Svētais Gars uz mani runāja: „Tev vēl ir smēķēšana, hronisks bronhīts.” Un vēl man bija slimība, par kuru es tobrīd nezināju. Esot cietumā es slimoju ar plaušu karsoni, bet patiesībā man bija tuberkuloze.
Es kļuvu brīvs no narkotikām vienā acumirklī, bez paša piepūles. Es neko nedarīju, atnāca Dievs un paņēma visu prom. Man vairs nav nekādas vēlmes pēc narkotikām, man to vairs nevajag, jo esmu jauns cilvēks. Alkohols? Pat ne tuvu tam, nekādas vēlmes pēc tā nav! Lamu vārdi? Es nemācēju runāt bez lamu vārdu lietošanas. Man apmēram divus gadus bija jāpielāgojas jaunajam cilvēkam, kas manī. Man bija jāpielāgojas Svētajam Garam, jo es nemācēju runāt. Man faktiski bija no jauna jāmācās latviešu valoda, jo aiz katra vārda man bija krievu lamu vārdi. Es varēju savu domu izteikt skaidri un saprotami tikai ar lamu vārdu palīdzību. Un tad pēkšņi es jutu, ka es kā apdullis staigāju, komunicēju ar cilvēkiem, bet nevaru izteikt savas domas, jo trūkst vārdu. Sapratu, ka esmu brīvs no lamu vārdiem, no lamāšanās, un es mācījos jaunus vārdus un iemācījos. Slava Dievam, jo esmu iemācījies izteikties, es redzu, ka cilvēki mani saprot, pieņem un tiek dziedināti. Aleluja!
Par finansiālo pusi runājot, es tajā brīdī jutos ļoti bagāts, – jau esot cietumā man bija savs kabinets, bagātība. Pusdienas ēdu pie cietuma ēdnīcas priekšnieka, katru dienu ēdu kotletes. Atšķirībā no daudziem citiem es ēdu labi, sportoju. Man bija savs kabinets, biju mākslinieks – noformētājs, dzīvoju siltumā. Pie manis nāca ticīgie brāļi, mēs lūdzām un slavējām Dievu kopā. Pēc tam mēs visi gājām uz kapelu un atkal slavējām Dievu. Man vienmēr ir šķitis, ka es esmu ļoti bagāts, bet, ja tā padomā, ko mēs ikdienā ēdām? Vārītus kartupeļus, ceptus kartupeļus un sutinātus kartupeļus. Tev varbūt tas liksies šausmīgi vai dīvaini, bet banāni un jogurts mūsu ģimenei tajā laikā bija delikateses. Ja mums mājās bija jogurtiņš vai banāniņš, tā bija svētku diena. Kad mans mācītājs Siguldā nopirka man lielo kolas pudeli un čipsu paku, man tas likās kaut kas nereāls, jo es jutos bagāts, un, ja man mācītājs varēja atļauties čipsus nopirkt, tad viņš bija ļoti, ļoti bagāts. Un es vēl toreiz padomāju: „Vai, cik labs mācītājs, ka viņš tā var atļauties, viņš kalpo Dievam un viņam ir laba aldziņa.” Tad, kad braucām uz Zviedriju, viņš mūs pavadīja uz kuģu terminālu, jautāja, vai mums ir ko ēst līdzi, teicu, ka nav. Un viņš teica: „Ejam uz veikalu.” Blakus bija veikaliņš, un viņš tā gāja ar iepirkumu groziņu un tik no plauktiem lika iekšā dažādus produktus. Tajā brīdī domāju: „Oho!” Starp nopirktajiem produktiem bija „Pepsi” dzēriens, mēs ar sievu uz kuģa to dzērienu izdzērām un tad visu nakti nevarējām aizmigt. Pirmo ledusskapi mēs nopirkām par 5 latiem no kāda cilvēka, kurš gribēja to izmest ārā. Vēl tagad atceros ledusskapja nosaukumu – „Saratov.” Kad man vajadzēja kaut ko paņemt no ledusskapja vai ielikt iekšā, tad es izcēlu ledusskapja durtiņas un noliku malā, paņēmu to, ko man vajadzēja, un durtiņas ieliku atpakaļ. Bet man taču bija ledusskapis! Es biju bagāts, es tāds biju no iekšienes! Es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, es zināju, ka ar Viņa brūcēm es esmu dziedināts, un es zināju to, ka Viņš kļuva nabags, lai es kļūtu bagāts.
Tad kāpēc man nav viss uzreiz? Kāpēc tev uzreiz nav viss? Ir kaut kas, ko Dievs tev dod citu cilvēku ticības dēļ, ir kaut kas, ko Dievs tev dod kopā ar glābšanu, kad tu pieņem Jēzu, bet kaut ko arī atstāj. Kad Viņš izveda Israēla tautu no Ēģiptes zemes, pēc tam ieveda tautu Kanaānā, apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, viņiem bija jācīnās, jākaro, jāizcīna savas uzvaras. Un, ieņemot šo zemi, Bībele saka, ka Viņš atstāja apkārt tautas. Kāpēc tev atstāja apkārt grūtības? Lai tu iemācītos ticēt un cīnīties. Iegaumē vienu lietu – aizmirsti par to, ka kaut ko šeit virs zemes var dabūt, neko nedarot. Kopā ar glābšanu Dievs tev dot brīvību no tā, brīvību no šitā un dziedināšanu, pēc tam nākas ticēt, lietot savu ticību, iemācīties cīnīties.
„Un šīs ir tās tautas, ko Tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti, visus tos Israēlā, kas neko nezināja no kariem, kādi bija Kānaānā bijuši.” (Soģu grāmata 3:1)
Atstāja! Viņš ieveda tevi brīvībā, izglāba tevi, ieveda apsolītajā zemē, bet apkārt atstāja tautas, lai Israēlu pārbaudītu. Visus tos, kuri neko nezināja par kariem, kādi bija Kanaānā bijuši, tādēļ, lai Israēla bērnu pēcnācēji zinātu un mācītos, kā kari jāved. Kāpēc Dievs atstāja tautas apkārt? Lai izraēlieši mācītos cīnīties, karot par katru zemes metru. Par katru zemes metru ir jācīnās un jāmaksā cena. Par savu dziedināšanu ir jācīnās un jāmaksā cena. Jā, tu atnāc uz dievkalpojumu, mēs ticam, Dievs tevi aizskar, taču tev vēl paliek daudz, daudz risināmas lietas, tev paliek vēl sapnis, ja tev tāds ir. Kaut ko atstāt aiz sevis un izdarīt šeit virs zemes. Man ir sapnis atstāt aiz sevis simtiem tūkstošu lielu draudzi, izmainīta un glābta Latvija, Jēzus asinīs šķīstīta Latvija, man ir sapnis. Es maksāju cenu par savu sapni. Neviens neko par brīvu tev nedos.
„Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.” (Lūkas evaņģēlijs 16:16)
Kā ticīgie laužas iekšā apsolījumos, kā iekaro apsolīto zemi? Ar spēku, ar ticību. Ticību, kas parādās reālā cīņā, ar darbiem. Lūk, kāpēc Dievs atstāj grūtības. Es piedzimu no augšienes, bet joprojām smēķēju. Salīdzini smagās narkotikas ar smēķēšanu. Es pats nevarēju atbrīvoties, Dievs mani atbrīvoja no narkotikām, bet smēķēšana palika. Es zinu, ka ir pasaulīgi cilvēki, kuri paši atmet smēķēšanu, bet es nezinu nevienu tādu, kurš ir pats ir atmetis narkotikas. Un, cik narkomāniem esmu jautājis, neviens tādus cilvēkus nezina. Bet mūsu draudzē tādi cilvēki ir un daudzās draudzēs Latvijā tādi cilvēki ir.
Kāpēc smēķēšana, kāpēc vēl slims, kāpēc nabadzība? Es taču esmu vesels, es esmu dziedināts, bet realitātē man vēl joprojām bija problēmas. Kāpēc? Dievs mācīja man karot, cīnīties un pašam izcīnīt uzvaras. Apmēram pusgadu es cīnījos ar smēķēšanu. Es lūdzu Dievu.
Ko nozīmē cīnīties? Lūgt katru dienu, prasīt Dievam katru dienu, apliecināt katru dienu dziedināšanu. Es katru dienu biju kapelā. Ja mēs šeit nākam uz dievkalpojumu reizi nedēļā, tad tur, cietumā esot, es katru dienu biju kapelā. Kapela bija mūsu dievkalpojuma vieta, katru dienu es biju tur, un katru dienu es lūdzu Dievu. Es sešos no rīta cēlos, sega pār galvai, un lūdzu Dievu. Stipras tējas tasīte, pēc tam lasīju Bībeli, viss skaisti, skaidri burti, skaidrs prāts, tēja ir, skaidrs prāts ir, tējas nav, nāk miegs. Vēlāk arī no tā mani Dievs atbrīvoja. Šobrīd man ir skaidra galva jebkurā gadījumā.
Man kāds brālis teica: „Tev jāiemācās kontrolēt savu prātu.” Es sāku domāt, nu kā es varu savu prātu kontrolēt? Man pat nebija saprašana, kā vispār iespējams izdarīt tā, lai es domāju to ko es gribu, nevis to ko grib mans prāts domāt. Es sāku mācīties, Dievs mani mācīja, tas ir mans inkaunters. Tas ir veids, kā Dievs tevi māca – Viņš atstāja tev grūtības, kuras tev pašam ir jāizcīna. Ne ar saviem spēkiem, tev ir Svētais Gars, Viņš ir tavs vecākais partneris, Viņš ir ar tevi. Viņš skatās uz tavu ticību, ja tu tici, tu ej ar Viņu, Viņš atbrīvo, bet tev ir jāmaksā cena.
Lūk, kāpēc es šodien tik nekaunīgi vienkārši pateicu, ka uz dievkalpojumu ir jānāk ar ziedojumu. Cena ir jāmaksā. Āmen.
Tev ir tavas problēmas un slimības, bet, ja tu neregulāri apmeklē dievkalpojumus, vai tā ir cena, vai tā ir cīņa? Tu nekad neiemācīsies cīnīties, neregulāri apmeklējot dievkalpojumus. Sāc cīnīties par to, lai tu būtu šeit katru svētdienu. Ir jābūt katrā mājas grupiņā. Tā ir cīņa. Bet ja tu tā vieglprātīgi izlaid mājas grupiņu? Ir simtiem iemeslu, kāpēc tu nebiji?
Ir jācīnās par savu lūgšanu laiku. Kad es sāku savu ticības ceļu, man bija lūgšanu laiks 40 minūtes, jau no pirmās dienas, plus Bībele, lūgšana kopā ar Bībeles lasīšanu aizņēma aptuveni stundu katru dienu. Man reāli daudz iespējas nebija vairāk lūgt, man bija ļoti agri jāpieceļas, man ar kājām bija jāšķērso ļoti liels ceļa gabals uz savu darbavietu, bet es gribēju to darīt, maksāt cenu un lūgt. Es cēlos agrāk un darīju to. Pat izbraukumos, kad bija jābrauc uz kaut kādām konferencēm, es cēlos agrāk un gāju lūgt Dievu vienmēr. Mans laiks ar Dievu palielinājās līdz 2 stundām, šobrīd es esmu pilna laika kalpošanā, no 7:00 līdz 13:00 es varu lūgt, lasīt grāmatas, lasīt Bībeli. No kurienes tas viss? Es to izcīnīju. Es izcīnīju to, ka es varu tik daudz lūgt, lasīt Bībeli un citas grāmatas. Mans laiks ar Dievu ir sešas stundas katru dienu. Pat vakarā varu stundu vēl paņemt, ja vajag, bet ne katru dienu, bet varu paņemt. Es izcīnīju to, es iesākumā negulēju normāli naktīs, bija reizes, kad es negulēju, bija kaut kādi izbraucieni, es nevarēju izgulēties, bija jāsamierinās ar 6 stundu miegu. Man bija cena jāmaksā, un es maksāju cenu.
Tāda lieta kā izlaist dievkalpojumu man vispār nepastāvēja, man pat tāda doma neienāca galvā. Kā var izlaist dievkalpojumu? Tā ir cīņa, Dievs tev māca cīnīties. Un pienāca diena, kad mani aicināja liecināt. Mana liecība bija satricinājusi Latviju. Visi gribēja dzirdēt manu liecību, es pats visur rāvos, man vienalga kur, baptisti, vai kas, visur rāvos liecināt, es gribēju pateikt visiem, ka Dievs ir dzīvs. Mani uzaicināja uz kādu attālu pilsētu, un es galīgi slims kārtējo reizi, ar hronisku bronhītu slimoju, kā kas uzreiz iesnas, klepus, nespēks. Un es saku savam mācītājam: „Aizlūdz par mani, lai es varu aizbraukt uz turieni vismaz.” Un viņš man saka: „Kāpēc tu negribi pavisam būt brīvs?” Es pat nebiju padomājis, ka pavisam varu būt brīvs. Viņš uzlika man savas rokas, aizlūdza par mani, es aizbraucu uz to pasākumu, atbraucu atpakaļ un tikai pēc kāda mēneša es konstatēju, ka man šīs te lēkmes vairs neatkārtojas un nekad vairs nav atkārtojušās, ir pagājuši jau kādi desmit gadi. Dievs lietoja viņa ticību un arī manu ticību.
Es cīnījos. Bet vēl pēc kāda laika man atklāja tuberkulozi, es gāju pie sava ģimenes ārsta, viņa man rāda tur tos visus rentgena uzņēmumus, un es viņai saku, ka tūlīt braukšu pie Reinharda Bonkes uz dievkalpojumu, Berlīnē bija liela konference, es dabūšu dziedināšanu, mani Dievs dziedinās. Daktere tikai atteica: „Jā, jā, labi.” Man ir ļoti labs ģimenes ārsts, ļoti labs. Šodien viņa ir slimnīcas priekšniece. Tad viņa nebija priekšniece, viņa bija tikai ģimenes ārste. Atliek man tikai viņai piezvanīt, man uzreiz viss ir jau. Kad viņa mani nejauši ierauga, viņa vienmēr ievelk mani savā kabinetā, saraksta man veselu kaudzi ar papīriem, saka, kur man jāiet, kas man ir jādara, viņa ļoti rūpējas par mani.
Es ticēju un tāpēc teicu, ka mani Dievs dziedinās, es aizbraucu uz dievkalpojumu, pie paša Bonkes es netiku, protams, tāpēc es skaidroju kalpotājiem, kuri runāja vāciski, ka slimoju ar tuberkulozi. Viņi lūdza par mani, un Dievs mani aizskāra, es nokritu uz zemes, smējos, Dievs mani aizskāra, es sajutu Dieva pieskārienu. Kad aizgāju pie dakteres, teicu, lai taisām atkal visus uzņēmumus, jo esmu dziedināts, nekas nebija mainījies, mani ārstēja ārsti, es dzēru kaudzēm tabletes un tajā pašā laikā ārsts slimnīcā pateica: „Man te visādi mācītāji ir bijuši, bet tāds kā tu vēl nav bijis neviens.” Kāpēc? Tāpēc, ka es neizlaidu nevienu dievkalpojumu, es biju mācītājs, man bija 8 cilvēki draudzē. Es biju mācītājs un man bija atbildības sajūta, man bija jābūt tur, man bija jāsagatavo sprediķis un man bija jākalpo savā draudzē. Es tiku uz katru dievkalpojumu, es visur biju.
Rezultātā pēc visa ārstēšanas kursa, kad uztaisīja atkal uzņēmumus, tad ārsts ar lielu pieredzi paskatījās rentgena uzņēmumu bildes un teica: „Oho! Plaušas kā mazam bērnam tīras.” Es ticu, ka mani dziedināja Dievs, tur ir gan ārstu nopelns, gan arī Dieva nopelns. Ir tādas tuberkulozes formas, kuras nevar izārstēt, manu varēja. Dievam nav nekas neiespējams.
Ticība, mana cīņa. Bet tā ir tava cīņa. Viens ir kad tev Dievs pieskaras citu cilvēku ticības dēļ, otrs ir pieņemot Kristu, kaut ko dabūt, kaut kas izmainās, bet, lai izmainīt visu, sasniegt visu, saņemt visu, ir jācīnās.
„Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: “Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam. Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: “Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja. Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums. Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.” (Marka evaņģēlijs 5:34-43)
Pie Jēzus Kristus atnāca sinagogas priekšnieks Jairs un teica: „Mana meitiņa ir uz miršanu slima, nāc, uzliec rokas un dziedini viņu.” Un Jēzus devās dziedināt viņa meitiņu. Kamēr Viņš bija ceļā, kāda sieviete ar asiņošanu, kura 12 gadus sirga ar savu kaiti un bija iztērējusi visu savu naudu un padomu, teica: „Ka tikai es Jēzus drēbes aizskaršu, tad būšu vesela.” Viņa ticēja, ka, aizskarot Jēzus drēbju vīli, viņa taps dziedināta no savas slimības. Viņa izlauzās cauri ļaužu pūlim, pieskārās Kristum, spēks izgāja no Jēzus un dziedināja viņu. Un tad Jēzus jautāja: „Kurš aizskāra mani?” Tur bija daudz cilvēku, un mācekļi teica: „Tev tik daudz cilvēku apkārt spiežas un rīvējas, un Tu vēl prasi, kas Tevi ir aizskāris.” Jēzus teica: „Nē, kāds mani tā aizskāra, ka spēks izgāja no manis.” Un šī sieva saņēma savu drosmi un pateica: „Es tā biju.” Un izstāstīja, kas ar viņu bija noticis. Viņa saņēma savu dziedināšanu, un Jēzus viņai teica: „Sieva, tava ticība tev ir palīdzējusi”. Viņas ticība un viņas cīņa viņai bija palīdzējusi. Turpretī, ejot tālāk uz sinagogas priekšnieka Jaira nama, kāds cilvēks nāca un paziņoja, ka viņa meitiņa ir mirusi, bet Jēzus teica Jairam: „Nebīsties, tikai tici.” Man tev ir jautājums – vai mirusi meitene var ticēt? Vai miroņi var augšāmcelties? Un viņi nonāca Jaira namā, un Jēzus teica: „Viņa nav mirusi, viņa guļ.” Jēzum viņa nebija mirusi, Jēzus viņu redzēja dzīvu, un cilvēki Viņu par to izsmēja.
Un kā ir ar tevi šodien? Tev varbūt liekas, ka tava problēma nav atrisināma, varbūt tev par visu vispār smiekli nāk. Bet Jēzus redz tavu problēmu atrisinātu. Un divu veidu ticības darbojās – kāda cita cilvēka ticība vai tava paša ticība, un tava paša ticība ir svarīgākā, lai saņemtu visu, visu, ko Dievs paredzējis. Ko dod tev vienreizēja miesas dziedināšana, ja tev gars un miesa tiks iemesti ellē pēc nāves? Man vajag visu, es gribu visu, es gribu pilnu svētību komplektu! Un tu?
Un Jēzus iegāja Jaira namā, ņemot līdzi vecākus, tuvākos kalpotājus, Pēteri, Jāni un Jēkabu, un teica: „Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” Un viņa piecēlās. Tu iedomājies, kā visiem tiem cilvēkiem žoklis atkārās? Meitenes tētis ticēja par savu meitiņu, Jēzus ticēja par Jaira meitiņu, sieva ar asiņošanu pati ticēja par savu dziedināšanu. Un, kad Jēzus mūs dziedina citu ticības dēļ jeb komplektā ar jaunpiedzimšanu, nāk svētības, bet viņš atstāj tev apkārt grūtības, kuras tikai tu pats vari izcīnīt, tikai ar savu ticību.
Kad Jēzus ar mācekļiem bija jūrā, viņš mierīgi gulēja uz spilvena stūres galā. Un jūrā izcēlās vētra, un vētra bija tik spēcīga, ka laiva draudēja grimt. Mācekļiem šķita, ka laiva grimst un viņi ies bojā, un viņi modināja Jēzu: „Jēzu, tu nebēdā par to, ka mēs ejam bojā?” Jēzus pamodās, Viņš piecēlās, nostājās uz savām kājām un teica: „Vētra, klusu, mierā!” Vētra norima, un ūdens kļuva kā spogulis, un mācekļi izbijās: „Kas tas tāds, kam pat vētra un viļņi paklausa?” Un Jēzus paskatījās uz viņiem un teica: „Kur ir jūsu ticība?” Viņš to saka arī tev šodien: „Kur ir tava ticība?” Šī bija mana ticība, jūs nācāt pie Manis, prasījāt, Es atbildēju. Kur ir tava ticība, Jēzus sagaida tavu ticību. Tev jātic, tev jācīnās. Cīnies, lūdz, regulāri, disciplinēti, ieplāno savu laiku lūgšanai un neizlaid nevienu lūgšanu! Studē Bībeli, apmeklē Bībeles skolu, brauc uz inkaunteru. Neizlaid nevienu dievkalpojumu, neizlaid nevienu mājas grupiņu, esi paklausīgs savam līderim, veido attiecības ar Svēto Garu. Finansiāli celies, cīnies, strādā. Grupiņā audziet, vairojieties. Dievs dziedini, dziedini draudzi, es lūdzu, ka Tu mūs svētī un vairo, Kungs. Lai nāk Tava dziedināšana no neauglības! Jēzus Vārdā. Āmen.
Tu zini kā ērgļi māca savus mazuļus lidot? Ērglis paņem mazo ērglēnu, paceļ augstu, augstu debesīs un palaiž viņu vaļā. Mazais ērglēns ar saviem mazajiem un neveiklajiem spārniņiem cenšas lidot, bet krīt, un ērglis ļauj viņam krist un ļauj cīnīties, bet pie pašas zemes viņš viņu paķer, pēc tam vēlreiz paceļ un laiž vaļā, pie pašas zemes atkal paķer un tā turpina, kamēr mazais ērglēns iemācās lidot.
Nav cita veida kā kļūt stipram, veselam un bagātam. Nav cita veida kā ieiet Dieva valstībā, kā tikai ar savu ticību. Nav cita veida kā aiziet līdz galam, kā tikai ar savu ticību. Šodien tu saņemsi pieskārienu, bet līdz galam tikai tu pats vari aiziet. Un es zinu, ka būs cilvēki šodien, kas tic, paši tic, bet tas, ka es uzlikšu rokas vai kalpotājs aizlūgs, tas ir papildus stimuls tavai ticībai un tu saņemsi dziedināšanu savas ticības dēļ. Un arī visu pārējo ticības dēļ. Dievs ir brīnišķīgs.
„Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi.” (Maleahijas grāmata 3:20)
Tie ir vārdi, kurus Dievs atklāja pravietim Maleahijam vēl pirms Kristus nākšanas. Un viņš runā par Jēzu Kristu. Ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Ka Viņa nabadzībā mēs esam bagāti. Ka Viņa vājumā pie krusta mēs esam spēcīgi. Viņš ir izrāvis mūs no tumsas varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā. Jēzus Kristus, Viņš ir samaksājis pilnu cenu. „Un jums, kas Manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule”. Mana taisnība ir Jēzū Kristū, Viņš ir mans attaisnotājs, man pieder debesis, esmu izrauts no mūžīgas pazušanas, man pieder dziedināšana. Tev uzlēks taisnības saule un tevī ieplūdīs dziedināšana!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde
